ES dalībvalstu karogi, foto no arhīva

Itālija brīdina: Eiropa var nepārdzīvot epidēmiju

157
(atjaunots 17:49 03.04.2020)
Itāļu politiķi no dažādiem politiskā spektra segmentiem nolēmuši, ka ir pienācis laiks izlemt: vai nu Vācija kopā ar visiem tās sabiedrotajiem epidēmijas laikā maksā par visiem Eiropas Savienībā, vai pēc šīs epidēmijas Eiropas Savienības vienkārši nebūs.

No Eiropas integrācijas atbalstītāju viedokļa tas līdzinās šantāžai, turklāt visnepiemērotākajā laikā. Bet no eiroskeptiķu viedokļa šobrīd ir īstais laiks noskaidrot, cik maksā (konkrētos miljardos) visas tās runas par Eiropas solidaritāti un visi tie apliecinājumi, ka Eiropas Savienība ir ģimene, kuras locekļi rūpējas viens par otru, it īpaši apstākļos, kad visi ir apdraudēti. Par notikušo stāsta Ivans Danilovs RIA Novosti portālā.

Jurijs Svetovs
из личного архива Юрия Светова

vēsta britu The Telegraph, itāļu politiķu grupa, ieskaitot mērus un parlamenta locekļus no dažādām politiskajām partijām izpirka sleju autoritatīvā vācu laikrakstā Frankfurter Allgemeine Zeitung, lai aicinātu vācu politisko eliti "nepretoties vispārējā Eiropas finansējuma organizēšanai koronavīrusa apkarošanai un no koronavīrusa cietušo valstu ekonomiku atjaunošanai".

Uzsaukuma autori apelē pie Eiropas solidaritātes, kopīgās Rietumu pasaules vēstures un liek vāciešiem atcerēties: pēc 1945. gada citas valstis palīdzēja Vācijai.

Uzsaukumā ir arī aizplīvurota norāde: Eiropas Savienība var nepārdzīvot epidēmiju, ja acīmredzamas krīzes apstākļos dažas valstis ieņems principiāli egoistisku pozīciju. "Mīļie vācu draugi, kopā ar koronavīrusu Rietumu pasaule atkal ieņēmusi centrālo vietu uz (vēstures - red. piez.) skatuves. Šodien Eiropas Savienībai nav līdzekļu reaģēt uz krīzi vienotā frontē. Ja Eiropas Savienība nepierādīs, ka pastāv (vienotā fronte - red. piez.), tā pati vairs neeksistēs", - šo frāzi var uzskatīt par galveno teikumu un galveno Romas pārmetumu Berlīnei.

Lielā mērā konfliktu starp ziemeļu un dienvidu (atklāti sakot - bagāto un nabadzīgo) Eiropas Savienības daļām var formulēt ar vienu jautājumu: kurš un cik maksās par to, lai visa eirozonas un Eiropas Savienības ekonomika neiegrimtu dziļā krīzē un nepaliktu tur, kad epidēmija beigsies? Ir vērts uzsvērt, ka jebkurā gadījumā maksāt tiek piedāvāts vēlāk, jo tik un tā naudas nav nevienam politisko batāliju dalībniekam, no kuru rezultāta atkarīga (pēc itāļu politiķu versijas) Eiropas Savienības nākotne. Proti, cīņas jautājums ir par to, kā plecos uzkraut parādsaistības, ko nāksies uzņemties Eiropas ekonomiku glābšanai. Īpaši pikantu situāciju padara fakts, ka formāts "katrs par sevi" ir iespējams, bet grūti realizējams gandrīz visām ES dalībvalstīm, izņemot Vāciju, Austriju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dāniju un, iespējams, Zviedriju un Somiju.

Itālijai, Spānijai, Francijai vai Portugālei tāds variants, kā klīšana pa pasaules fondu tirgiem ar cepuri trīcošā rokā, nebūs labākais risinājums, jo kapitāla haizivis ar taisnīgu skepsi skatīsies uz šo valstu ekonomiskajām perspektīvām pēc epidēmijas un karantīnas beigām. Tās pieprasīs augstu ienesīgumu par naudiņu, ko piešķirs caurumu aizspundēšanai un ekonomiku atjaunošanai.

Pie tam tāds ir scenārijs pozitīvajā gadījumā, ja atradīsies pietiekami daudz gribētāju to izdarīt. Protams, var paļauties uz to, ka visas šīs obligācijas, ko steidzami emitē Itālijas, Francijas un citu valstu valdības, izpirks (netieši vai tieši) Eiropas Centrālā banka, kas uzņemsies visus riskus un problēmas. Bet tādā gadījumā gan politiķi, gan parastie iedzīvotāji valstīs, kas palikušas bez atbalsta cīņā pret vīrusu un tā ekonomiskajām sekām, var uzdot jautājumu, vai ir taisnīgi sadalītas lomas un finanšu plūsmas pašā Eiropas Savienībā.

Ja šo situāciju aprakstītu maksimāli vienkāršotos terminos, tad sanāk, ka "migranti jāpieņem visiem kopā, jo tā teica Merkele, neskatoties uz visām sekām. Sankcijas pret Krieviju jāievieš visiem kopā, jo tā teica Merkele, un mums ir Eiropas solidaritāte, pat ja ekonomiskajā ziņā cieš visi. Bet ar krīzes sekām katrs tiek galā uz sava rēķina, jo tā teica Merkele, bet Eiropas solidaritāte – tas ir kaut kas pavisam cits."

Skaidrs, ka šādā konstrukcijā pastāv zināms netaisnīgums. Tāpēc Itālijas politiķi un pat Francijas prezidents Emanuels Makrons piedāvā krīzes apstākļos emitēt vispārējās Eiropas parādzīmes — "koronabondus", — par kurām atbildēs un maksās visa Eiropas Savienība, ņemot vērā to, ka šī nauda tiks izlietota epidēmijas apkarošanai un visu eirozonas vai Eiropas Savienības valstu ekonomiku atjaunošanai.

ES karogs, foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Астапкович

Taisnības labad jāatzīmē: itāļu politiķu centieni, neskatoties uz savu pievilcību no politiskās reklāmas viedokļa, diez vai kaut ko ietekmēs. Pagājušajā nedēļā "koronabondu" atbalstam uzstājās Francijas prezidents Makrons, turklāt Eiropas Savienības līderu pēdējā samita laikā franču līderis sarīkoja īstu kautiņu (video ēterā, jo samits norisinājās virtuāli) – viņš sastrīdējās ar bagātāko Eiropas valstu līderiem tieši par kopējo parādsaistību uzņemšanos krīzes apkarošanai.

uzsver amerikāņu izdevums Politico, "šī strīda rezultātā ES līderi nonāca pie politiskā sabrukuma robežas, to izdevās novērst tikai ar vienošanos, ko panāca Eiropas Padomes prezidents Šarls Mišels, par to, ka līderi (ES - red. piez.) atgriezīsies pie debatēm pēc divām nedēļām, kad izskatīs eirozonas finanšu ministru oficiālos piedāvājumus. Tomēr līderu tikšanās, kam būtu jādemonstrē (Eiropas. - red. piez.) vienotība, tās vietā atklāja rūgtas domstarpības, ko izraisīja ilgstošs sašutums par parādu krīzes noregulēšanu eirozonā pirms desmit gadiem, kā arī (Itālijas - red. piez.) nesenās dusmas par citu ES valstu sākotnējo nevēlēšanos palīdzēt Itālijai ar medicīniskām iekārtām.

Neatkarīgi no tā, kā tiks atrisināta "koronabondu" krīze, Eiropas Savienībai tā diez vai beigsies ar kaut ko labu. Ja nebūs kopīga parāda, nākamajās vēlēšanās daudzās cietušajās valstīs izredzes uz uzvaru būs partijām, kas piedāvās vai nu atriebties Briselei un Berlīnei, vai vismaz nepakļauties tām turpmāk.

Turklāt pat daži sistēmas Eiropas politiķi var sākt nosvērties uz eiroskeptiķu pusi. Bet, ja pēc Makrona vai itāļu politiķu ierosinājuma tomēr tiks emitēti "koronabondi", tad problēmas radīsies jau bagātākajās Eiropas Savienības valstīs, kurās vēlētāji varētu atbalstīt politiķus, kuri atteiksies likt saviem nodokļu maksātājiem atmaksāt Itālijas ierēdņu parādus. Ideāla risinājuma bez negatīvām sekām vairs nepastāv, un būs nepieciešama diezgan izšķirīga gatavība nopietniem kompromisiem no Eiropas Savienības vadošo līderu puses, lai par galveno epidēmijas upuri nekļūtu pati Eiropas Savienība.

157
Tagi:
Eiropas Savienība, ekonomiskā krīze, koronavīruss
Temats:
Koronavīruss Latvijā un pasaulē (859)

"Viņi bija sajūsmā": kādu iemeslu dēļ tiek nomelnoti padomju karavīru varoņdarbi

8
(atjaunots 17:58 09.05.2021)
Faktu izkropļošana, cīņa ar pieminekļiem un centieni noliegt Sarkanās armijas vadošo lomu uzvarā pār fašismu – pēdējos gados Rietumi visiem spēkiem pūlas mazināt PSRS nopelnus Hitlera režīma sakaušanā.

Aizviel lielāks skaits Eiropas valstu cenšas sagrozīt vēsturi un atbīdīt otrajā plānā padomju tautas varoņdarbus. Kāpēc tā? Ko darīt? Par to materiālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Nesalīdzināmi zaudējumi

Runājot par PSRS lomu un ieguldījumu uzvarā pār fašismu, paskatīsimies uz skaitļiem. Lielā Tēvijas kara periodā pret Sarkano armiju vienlaikus darbojās 190-270 teicami apmacītas divīzijas.

Četru kara gadu laikā Vācijas-PSRS frontē bija likvidētas 607 vērmahta divīzijas. Pretinieks neatgriezeniski zaudēja vairāk nekā 8,5 miljonus cilvēku, kopējie zaudējumi pārsniedza 10 miljonus karavīru un virsnieku. Citas antihitleriskās koalīcijas valstis visas kopā sakāva 176 vācu divīzijas.

Mobilizācijas mērogi PSRS, padomju pilsoņu vēlme un gatavība nosargāt Dzimteni atstāj iespaidu ne tikai uz vēsturniekiem. Jau pirmajā Lielā Tēvijas kara nedēļā ieročus rokā ņēma 5 300 000 cilvēki.

Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais vadītājs Mihails Mjagkovs sarunā ar RIA Novosti atgādināja, ka Sarkanā armija sastapās ar triecienu, ko deva trīs ceturtdaļas Vācijas un tās sabiedroto spēks.

"Kopā ar vērmahtu cīņās gāja itāļu, ungāru un rumāņu armijas, somu, slovāku un horvātu spēki, SS franču, beļģu, flamandiešu leģioni un tā tālāk, - viņš atzīmēja. – Pat tad, kad rietumvalstis 1944. gada jūnijā atklāja otro fronti, divas trešdaļas divīziju – lielākā daļa vērmahta – karoja pret PSRS."

Sarkanā armija salauza mugurkaulu vācu kara mašīnai, sagādāja tai nelabojamus zaudējumus. Mjagkovs pieminēja Staļingradas kauju, kurā tika likvidēts vairāk nekā pusotrs miljons vērmahta kareivju un virsnieku. Pie tam arī padomju spēki cieta kolosālus zaudējumus – vairāk nekā 1,1 miljonu cilvēku.

"Aptuveni tajā pašā laikā notika cīņa pie Alameinas, ko Rietumu historiogrāfija šodien uzskata par svarīgāko un izšķirošo Otrā pasaules kara epizodi, - piebilda vēsturnieks. – Salīdzinājumam: briti toreiz zaudēja 13-15 tūkstošus kareivju, 35-40 tūkstošus – vācu un itāļu spēki. Vai kauja pie Midvejas atola 1942. gada vasarā. Japāņu flote zaudēja četrus aviācijas bāzes kuģus, ASV – vienu. Japāņi zaudēja trīs tūkstošus cilvēku, amerikāņi – dažus simtus. To nevar ne salīdzināt ar notikumiem PSRS-Vācijas frontē."

Atzina visā pasaulē

Pie tam, turpināja vēsturnieks, iepriekš PSRS vadošo lomu hitleriskās Vācijas sakaušanā atzina Rietumu militārā un politiskā vadība. Piemēram, ASV prezidents Franklins Rūzvelts paziņoja, ka par pašiem nozīmīgākajiem un izšķirošajiem Otrā pasaules kara notikumiem jāpateicas PSRS.

Vēstulē Staļinam viņš Sarkanās armijas uzvaru un "paša spēcīgākā ienaidnieka" sakaušanu nosauca par episku un lielisku. Staļingradas iedzīvotājiem un aizstāvjiem viņš nosūtīja godarakstu, kurā pauda sajūsmu par drosmi, pašaizliedzību un gara spēku, kas apturēja "uzbrukuma vilni".

Lielbritānijas karalis pavēlēja izgatavot un pasniegt dāvanā īpašu zobenu ar gravējumu "Staļingradas pilsoņiem, izturīgiem kā tērauds, no karaļa Georga VI par britu tautas dziļas sajūsmas zīmi".

Mjagkovs atgādināja arī to, ka Rūzvelts ne vienu vien reizi uzsvēra, ka militārā tehnika un produkti, kas tika piegādāti Maskavai uz lendlīzes noteikumiem, kara iznākumu ietekmēja vien nenozīmīgi.

"Rietumu līderi saprata, ka krievi paši rada vēsturi un spēj patstāvīgi sakaut Hitleru un atjaunot savu valsti, - uzsvēra Mjagkovs. – Lielā mērā arī šī iemesla dēļ tika atklāta otrā fronte. Rietumos saprata: ja krievi vieni atbrīvos gan savu valsti, gan visu Eiropu, angļi un amerikāņi paliks tukšām rokām."

Jau kopš vācu uzbrukuma PSRS vadība lūdza sabiedrotos atklāt otro fronti un sākt karadarbību pret Vāciju Rietumeiropā. Taču ASV un Lielbritānijas valdības kavējās, aprobežojoties ar spēku izsēdināšanu Ziemeļāfrikā.

"Kamēr viņi gatavojās atklāt otro fronti – no 1942. gada jūnija līdz 1944. gada 6. jūnijam, PSRS-Vācijas frontē dzīvības zaudēja vairāk nekā 5 miljoni Sarkanās armijas karavīru un virsnieku, - norādīja Mjagkovs. – Taču PSRS būtu uzvarējusi karā arī bez otrās frontes. Protams, citā laika periodā, būtu lielāki zaudējumi. Tomēr lielākā daļa kara vēsturnieku uzskata: PSRS būtu uzvarējusi. Par to liecina skaitļi un fakti."

Spēks ir patiesībā

Pat aukstā kara laikos padomju ērā bija grūti iedomāties, ka nopietnu Rietumu vēsturnieku un zinātnisko līdzstrādnieku aprindās kāds būtu apstrīdējis PSRS izšķirošo lomu uzvarā pār Vāciju. Bet šodien viss ir otrādi: baltais kļuvis melns, melnais – balts. Staļinam pārmet Otrā pasaules kara sākšanu, "līķu gāšanu pār ienaidnieku", apgalvo, ka bez lendlīzes Sarkanā armija nebūtu spējusi uzvarēt.

Ģenerālleitnants K.A.Veršiņins ar pilotiem Lielā Tēvijas kara gados
© Photo Минобороны России

"Un tikai drosmīgais kareivis Raiens, ko glābj pazīstamajā Holivudas filmā, izrādās, atbrīvojis visu Eiropu, - stāstīja vēsturnieks. – Krievija pašlaik saskaras ar smagu ideoloģisko un ekonomisko spiedienu. Tas atgādina 30. gadus, kad PSRS bija ielenkta cietokšņa stāvoklī: Vācija atklāti uzstājās pret mums, gribēdama sagrābt teritorijas, citas rietumvalstis veicināja Hitlera agresiju."

Mjagkovs ir pārliecināts: tādos apstākļos, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, Krievijai ir jāieņem aktīvāka uzbrukuma pozīcija. Tāpat jāatgādina Eiropas valstīm, ka to teritorijā savulaik pastrādāta virkne smagu noziegumu pret veselām tautām.

"Piemēram, uzdot jautājumu par ukraiņu, baltkrievu un ebreju genocīdu no Polijas puses Rietumukrainas un Baltkrievijas teritorijā, kas turpinājās līdz pat 1939. gadam, - precizēja Mjagkovs. – Koncentrācijas nometnē pie Belostokas pabija tūkstošiem cilvēku, viņi dzīvoja šausmīgos apstākļos, pārcieta nežēlīgu ņirgāšanos. Bet visa Eiropa pirms kara un kara gados faktiski apvienojās zem nacistiskās svastikas. Pat neitrālā Zviedrija piegādāja Vācijai ogles, bet Šveice glabāja nacistu naudu. To vajag apspriest, arī Eiropas Parlamentā."

Lai nu būtu, kā būdams, vēsturisko faktu apzināta izkropļošana turpinās. Pie tam zaimo apbedījumus, nojauc pieminekļus padomju karavīriem – Eiropas atbrīvotājiem. Īpaši aktīva ir Polija un Baltijas valstis. Ar dažādiem ieganstiem tiek iznīcināta simtiem tūkstošu sarkanarmiešu piemiņa, kuri atdevuši dzīvību par eiropiešu brīvību. Piemēram, negaidot noskaidrojas, ka skulptūra bojā kāda parka ainavu vai apdraud garāmgājējus.

2017. gadā Polijā pieņēma grozījumus likumā par komunisma propagandu. Tagad pašvaldību pienākums ir nojaukt padomju monumentus. Runa ir par aptuveni 230 pieminekļiem Sarkanās armijas karavīriem visā valstī. Memoriālos ansambļus bieži sagrauj ar gluži barbariskām metodēm. 2017. gadā Tščankas pilsētā Polijā, pārkāpjot visas juridiskās normas un starptautiskos līgumus, tika nojaukts padomju karavīru brāļu kaps-mauzolejs. Krievijas vēstniecība Polijā vēsta, ka valstī palikušas aptuveni 100 memoriālās būves.

2017. gadā Lietuvā nojauca pieminekli padomju aktīvistiem, ko 1946. gadā nogalināja "meža brāļi", gadu vēlāk – padomju karavīriem-atbrīvotājiem veltīto monumentu. Prāgas pilsētas dome 2020. gadā demontēja maršala Ivana Koņeva pieminekli – viņš 1945. gadā komandēja spēkus, kuri atbrīvoja Prāgu. Šādu piemēru skaits pieaug.

Neatpaliek arī eiropieši un ukraiņi. Piemēram, nesen Ļvovā deemontēja 30 metrus augsto granīta stēlu, kas tika uzstādīta 1970. gadā par godu Ukrainas atbrīvošanai no fašistiem. Atsevišķus tā elementus izvietos muzejā "Terora teritorija". Ukraiņu nacionālisti vairākkārt nesodīti apzaimojuši karavīru pieminekļus. Piemēram, vairākas reizes ar krāsu aplēja un pat mēģināja nojaukt skulptūru pie ģenerāļa Vatutina, Kijevas atbrīvotāja, kapa vietas.

8
Tagi:
Uzvaras diena, Sarkanā armija, Hitlers, PSRS
Pēc temata
Karens Šahnazarovs: nacisms varēja izvērsties no Atlantijas līdz Urāliem
Vai Eiropa vēlas pārskatīt robežas? Pie kā novedīs kara vēstures noliegšana
The Guardian: nacistu mednieks pastāstīja, kā Baltijā izkropļo vēsturi
Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, foto no arhīva

Rusofobijas parāde: Baltijas politiķi cīnās par ASV uzslavu

72
(atjaunots 12:00 06.05.2021)
Pēc saimnieka uzslavas noilgojies kalps ir gatavs vai no ādas izlēkt, lai tikai viņu pamanītu. Taču, ja tādu cietēju ir vesels pulks, vajag izcelties ar kaut ko nopietnu.

Nesenie notikumi, kuru dēļ krasi pasliktinājās ASV Un Krievijas attiecības, parādīja, kā daži Eiropas politiķi mēģina iztapīgi nobučot aizokeāna valdnieka rociņu. Tie likuši atsaukt atmiņā kādu ainu, atzīmēja radio Sputnik autors Nikolajs Nikolajevs.

To gadījās novērot Tallinā ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes laikā. "Vēsturiskais notikums", kā to aprakstīja igauņu mediji, atgadījās 2014. gada 3. septembrī. Par vizītes ievērojamu brīdi kļuva ASV prezidenta uzruna vietējai elitei "Nordea" koncertzālē. Jau pusotru stundu pirms tās sākuma pie zāles durvīm veidojās gara rinda – briljantos un ordeņos mirdzošs kāpurs: dāmas vakarkleitās, vīrieši smokingos un mundieros. Procesija priecīgi trīsēja, gaidot tikšanos ar augstāko dievību, kas ieradusies pie aborigēniem un tūlīt jau uzdāvinās krelles. 

Tagad, ASV un Krievijas akūtas konfrontācijas brīdī redzams tas pats. Politiķi disciplinēti un priecīgi stājas rusofobijas frontē cerībā uz amerikāņu uzslavu. Saimnieka laipnību kāro daudzi, tāpēc vajag izcelties ar kaut ko īpašu, lai tev pievērstu labvēlīgu uzmanību Kapitolijā.

Īpaši smagi klājas bijušajiem politiķiem, kuri bauda pelnītu atpūtu. Viņu vidū ir arī Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, kurš nesen pēkšņi nāca klajā ar tekstu, kas burtiski šķindēja naidā pret krieviem. Viņš ieteica visiem Krievijas iedzīvotājiem atņemt tiesības apmeklēt Eiropas Savienību, jo Tomasa Hendrika acīs viņi visi ir potenciāli noziedznieki.

Nav ne mazāko šaubu par viņa vārdu patiesīgumu: Ilvesa kungs patiešām saka, ko domā. Droši vien, naidu pret krieviem viņā sējis jau tēvs, kas Lielā Tēvijas kara gados dienēja SS spēkos, bet izdīdzis un uzplaucis tas radiostacijas "Brīvā Eiropa" redakcijā, kur mūsu varonis vadīja nodaļu.

Pēc tam, kļuvis par ārlietu ministru, vēlāk – arī par neatkarīgās Igaunijas prezidentu, Ilvess guva iespēju īstenot praktiskajā politikā savu jūtu graujošo potenciālu. Cita starpā arī viņam var pateikties par to, ka Igaunija atteicās no visām ekonomiskajām priekšrocībām, ko tai dod kaimiņattiecības ar Krieviju, un priekpilnu dvēseli sāka dēvēt sevi par "piefrontes" valsti.

Pats pikantākais ir tas, ka, ieņemot tik augstus valsts posteņus Igaunijā, Ilvess bija un palika ASV pilsonis, ļoti uzticams pilsonis. Visi viņa darbi, visi viņa vārdi ir jānovērtē tieši no šī viedokļa, tad šī kunga sperto soļu loģika kļūst absolūti saprotama un prognozējama.

Pat tagad, devies atpūtā, kļuvis par politisko pensionāru, viņš ir gatavs visiem spēkiem aizstāvēt ASV intereses.

Protams, klusā cerībā, ka Vašingtonā viņu atcerēsies un izvedīs no politiskās aizmirstības. Viņam gribas slavu, vētrainu dzīvi, ziedus un šampanieti. Varbūt arī vienkārši nauda beigusies – pat par prezidenta pensiju īsti "pašikot" neizdodas. Bet gribas, ui, kā gribas.

72
Tagi:
Krievija, ASV, Baltija, rusofobija
Pēc temata
Rietumu jaunais ierocis: pret Krieviju liek lietā stulbumu
Kāpēc Baidenam vajadzīga krievu izraidīšana no Čehijas?
Krievija atbildējusi uz bijušā Igaunijas prezidenta provokatīvo paziņojumu
Igaunijā izmērīts rusofobijas grāds
Izvēlies mani! Es arī gribu būt Eiropas Parlamentā

Nacistu bada plāns: "Ja iznīcināsim 30 miljonus slāvu, visi vācieši būs paēduši"

0
(atjaunots 17:59 09.05.2021)
Trešā reiha politiķi bija iecerējuši iznīcinošu karu pret Padomju Savienību. Nekādas "dzīvotu Minhenē un temptu bavāru alu" nacisti neparedzēja ne slāviem, ne citām neģermāņu tautām.

1941. gada 15. jūnijā, nedēļu pirms uzbrukuma PSRS reiha vadītāji slēgtā sēdē Vēvelsburgas pilī Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē apstiprināja uzbrukuma plānu "Barbarosa" un genocīda ekonomisko bāzi – 20-30 miljonu padomju pilsoņu iznīcināšanas lietderību.

1946. gadā starptautiskais Nirnbergas tribunāls pasludināja spriedumu lielākajai daļai nacistu vadoņu, taču PSRS iedzīvotāju genocīda plāns palika aiz tiesas procesa ietvariem, stāsta Andrejs Tatarčuks.

Tēze "ja toreiz būtu atdevuši Maskavu un Ļeņingradu, tagad dzertu bavāru alu", kas izskanēja 2015. gadā, tagad ir neapšaubāmi atmaskota. Labējās partijas un liberāļi var mēģināt noliegt plāna "Ost" melnrakstu baismīgo jēgu (austrumu teritoriju apgūšanas pirmskara plāns paredzēja iedzīvotāju skaitka samazināšanu, likvidējot un izsūtot uz Sibīriju krievus un lielāko daļu baltu tautu – red.) apgalvot, ka "Nirnbergas procesa materiāli viltoti", taču nacistu genocīdu pret Padomju Savienības civilajiem iedzīvotājiem apstrīdēt nav iespējams.

Ar teitoņu pedantismu

Pērnā gada decembrī Krievijas Izmeklēšanas komiteja saņēma zinātniski pētnieciskā fonda "Digitālā vēsture" materiāli par nacistiskā Trešā reiha vadības plāniem – likvidēt 20-30 miljonus civiliedzīvotāju austrumu teritorijās, pārsvarā runa ir par Padomju Savienības pilsoņiem. Fonda direktors, vēsturnieks Jegors Jakovļevs iepazīstināja ar pārskatu "Nacistu bada plāns: PSRS iedzīvotāju genocīda programma un tās īstenošana" Starptautiskā sabiedriskā foruma "Piemiņas saglabāšana par Otro pasaules karu un Lielo Tēvijas karu". Forumā piedalījās arī Sputnik.

"Diemžēl Nirnbergas tribunāls neņēma vērā liecības par iedzīvotāju genocīda plāniem ne tikai nacistu un viņu sabiedroto bloķētajā Ļeņingradā, bet arī Maskavā, vispārēja bada radīšanu Harkovā, Kijevā un citās PSRS pilsētās. Situācija ir jālabo. Esmu vērsies Krievijas Izmeklēšanas komitejā ar materiāliem, kuri, pēc manām domām, pierāda genocīda ieceri PSRS 1941.-1944. gados. Tas ir plāns "Bads", plāns izvest bērnus no okupētajām teritorijām uz Vāciju (to ietver ANO Ģenerālasamblejas noteiktais genocīda jēdziens) un bērnu vāciskošanu saskaņā ar programmu "Lebensborn", slāvu iedzīvotāju masveida sterilizācijas līdzekļu meklējumi un eksperimenti ar mērķi padarīt neauglīgus krievus, poļus un citas slāvu tautas," stāstīja vēsturnieks Jakovļevs.

Stāsts par civiliedzīvotājiem Ļeņingradā, ap kuru 1941. gada 8. septembrī noslēdzās vācu, somu un spāņu bruņoto spēku blokādes loks, ir viena no Lielā Tēvijas kara baismīgākajām epizodēm. Ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēbota pavēlē vācu armiju grupai "Ziemeļi" no 28. augusta teikts: "Ņemot vērā augstāko komandieru norādījumus, pavēlu: ielenkt Ļeņingradu lokā pēc iespējas tuvāk pašai pilsētai, lai ietaupītu mūsu spēkus. Kapitulācijas prasības neizvirzīt. Lai izvairītos no lieliem dzīvā spēka zaudējumiem, risinot pilsētas maksimāli ātras iznīcināšanas uzdevumus, aizliegts uzbrukt pilsētai ar kājnieku spēkiem... Jebkurš iedzīvotāju mēģinājums izlauzties no loka ir jāpārtrauc, nepieciešamības gadījumā – pielietot ieročus."

Fonda "Digitālā atmiņa" direktors atzīmēja, ka 872 dienas ilgā blokāde bija daļa no nacistu plāna nomērdēt ļeņingradiešus badā. Blokādes gados, saskaņā ar dažādiem datiem, gājuši bojā no 600 tūkstošiem līdz 1,5 miljoniem iedzīvotāju. Nirnbergas procesā figurēja dati par 632 tūkstošiem, un tikai 3% iedzīvotāju gāja bojā uzlidojumos un artilērijas apšaudēs. Pārējie 97% miruši badā.

Līdzīgs genocīda plāns bija apstiprināts arī pret Maskavas civiliedzīvotājiem – šis fakts ir mazāk zināms, un diemžēl tribunāls Nirnbergā veltīja maz uzmanības šiem nacistu kara uzdevumiem. SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis Ērihs fon dem Bahs-Zelevskis, viens no trim reihsfīrera Heinriha Himlera vietvalžiem Austrumu teritorijās, vēlākais visu antipartizānu spēku komandieris Polijā, Baltkrievijā un Krievijā, 1946. gada bija galvenais apsūdzības liecinieks Nirnbergas procesā pret galvenajiem reiha kara noziedzniekiem. Viņš iesniedza tribunālam galvenos pierādījumus, kuri apliecināja reihsmaršala Hermaņa Gēringa noziegumus – viņš izlikās, ka viņam nekas nav bijis zināms par kara noziegumiem Padomju Savienībā, un stāstīja par bruņinieku karu austrumos ("Netīrā, noladētā, nodevīgā cūka! Viņš bija nolādētākais slepkava visā tajā velnišķīgajā kompānijā! Netīrais, riebīgais suns!" kliedza Gērings no apsūdzēto sola – red.). Bahs-Zelevskis konstatēja, ka krievu genocīdu saskaņā ar plānu "Aldenburga", ko vēlāk iesauca par plānu "Ost", nacistu augstākā vadība apstiprināja sapulcē Vēvelburgas pilī 1941. gada 12.-15. jūnijā – nedēļu pirms Vācijas uzbrukuma PSRS.

Bahs-Zelevskis, kura galvenajai mītnei bija jāatrodas Maskavā, kad vērmahts ieņemtu pilsētu, Nirnbergā izmisīgi centās glābt savu dzīvību un bez žēlastības gremdēja savus partijas biedrus, augstākos nacistu līderus. Sapulce Vēvelsburgas pilī, kam nacionālromantiski noskaņotie nacisti piešķīra sakrālu jēgu, ilga četras dienas un noteica gandrīz visu Vācijas stratēģiju Austrumu frontē vismaz pirmajā kara stadijā. Svarīgi, ka runa nav tikai par militāro stratēģiju saskaņā ar plānu "Barbarosa", kas paredzēja Blitzkrieg un Sarkanās Armijas bēgšanu tālu aiz Arhangeļskas-Astrahaņas līnijas, bet arī pedantiskas ekonomiskās aplēses.

Plāna "Ost" ekonomika

Sapulcē Vēvelsburgas pilī 1941. gada vidū viena no gavenajām figūrām bija Impērijas Pārtikas un lauksaimniecības ministrijas valsts sekretārs Herberts Ernsts Bakke, pārtikas un lauksaimniecības reihsministrs un SS obergrupenfīrers. Dzimis Batumi, Krievijas impērijā, prūšu koloniska Albrehta Bakkes ģimenē. Māte – Luīza Vetcele cēlusies no švābu kolonistu daudzbērnu ģimenes, kas pārcēlās uz Kaukāzu jau XIX gadsimtā. Pirmā pasaules kara gados internēts no Tiflisas uz nometni Urālos. Bakkes formula paredzēja, lai vācu tauta izdzīvotu un pēc uzvaras Austrumu frontē sagrautu Lielbritāniju vismaz tās aizjūras kolonijās, ir jāiznīcina 20-30 miljoni padomju civiliedzīvotāju.

"No kurienes ņemts šis skaitlis – 30 miljoni "nepieciešamu nāvju", saskaņā ar plāna "Ost" ekonomiskajiem aprēķiniem, ko vadīja Hermanis Gērings, Vācijas attīstības plāna vadītājs un efektīvs valsts menedžeris? Padomju Savienība tika sadalīta divās nevienlīdzīgās daļās – ziemeļu mežu zona (Baltkrievija, Maskava un Ļeņingrada) un lauksaimniecības zlemes (melnzeme Ukrainā un Krievijas dienvidos). Pēc PSRS agrāro teritoriju okupācijas bija plānots pārtiku sūtīt uz Vāciju vērmahta karavīru un vācu iedzīvotāju iztikai. Gērings teica, ka taisās laupīt un laupīt efektīvi. Ļeņingradiešu un maskaviešu paēdināšana plānā nebija paredzēta, gluži pretēji, badu nacistu līderi uzskatīja par vienu no efektīvākajiem instrumentiem Austrumu teritoriju iedzīvotāju skaita samazināšanai.

SS obergrupenfīrers Herberts Bakke kā pazīstams zinātnieks lauksaimniecības nozarē, agronoms, augstu novērtēts speciālists Krievijas jautājumos, sapulcē Vēvelburgā paziņoja, ka 20-30 miljonu iznīcināšana vajadzīga, lai reģioni-donori Krievijas dienvidos un Ukrainā vairs neapgādātu ar pārtiku PSRS mežu zonas pilsētas un reģionus, citādi Trešais reihs saskarsies ar pārtikas krīzi. Hitlers no tā baidījās: jau 1939. gadā Lielbritānija nogrieza Vāciju no aizjūras pārtikas piegādēm, 1941. gadā tika samazināta gaļas norma iedzīvotājiem. Fīrers nevarēja pieļaut, lai atkārtotos 1916.-1917. gadu nabadzīgā "kāļu" ziema. Tā lielpilsētu iedzīvotāju likvidācijas plānu Austrumu teritorijās ar militāras blokādes un bada palīdzību nacisti Vēvelsburgā apstiprināja jau pirms militārās kampaņas. Tajā paredzēta Ļeņingradas blokāde, bads pēc Harkovas un Kijevas, citu pilsētu okupācijas," teica Jegors Jakovļevs.

Priekškara brīfingā Vēvelsburgas pilī līdz ar Hitleru, Hēringu, Himleru, Rozenbergu un citiem nacistu līderiem piedalījās ar SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis Frīdrihs Ekelns – Ostlandes reihskomisariāta vadītājs ar štābu Rīgā (saskaņā ar kara tribunāla lēmumu viņu sodīja ar nāvi Rīgā Uzvaras laukumā 1946. gadā). šveiciešu vēsturnieks Kristiāns Gerlahs uzskata, ka Bakkes plānu atzinīgi novērtējuši visi Trešā reiha politiķi un konsekventi pildīja pēc Vācijas uzbrukuma PSRS. Hermanis Gērings apliecināja: "Ja arī kāds cietīs badu, tikai ne vācieši." Badam pārsvarā vajadzēja skart pilsētu inteliģenci kā boļsevistiskās partijas fundamentu, kā arī Padomju Savienībā dzīvojošos ebrejus.

Izmeklēšanas komiteja ziņo

Visiem ir zināms, kāds bija bads blokādes slēgtajā Ļeņingradā smagajā un aukstajā 1941./42. gada ziemā. "Visi ir miruši. Tikai Taņa palikusi," – tās rindiņas no meitenes dienasgrāmatas neiziet no prāta. Okupētajās priekšpilsētās, Puškinā, iedzīvotāji bija tiktāl novesti līdz izmisumam, ka lūdza okupācijas vadību ļaut ēst mirušos. Vērmahta štāba priekšnieks Francs Galders savā dienasgrāmatā rakstīja: "Negrozāma ir fīrera vēlme nolīdzināt ar zemi Ļeņingradu un Maskavu, lai atbrīvotos no šo pilsētu iedzīvotājiem, kurus citādi mēs būsim spiesti barot visu ziemu." 1941. gada novembrī Ādolfs Hitlers sarunā ar Itālijas diktatora Musolīni znotu, Itālijas vēstnieku Vācijā grāfu Galeaco Čiano paziņoja, ka "šoziem mirs 20-30 miljoni cilvēku".

1941. gada 10. jūnijā Himlers bieži pavadīja laiku ar Bakki sarunās par karu pret Padomju Savienību. Bahs-Zelevskis vēlāk liecināja – arī par to, kādu skaitu slāvu tautības iedzīvotāju un ebreju vajag iznīcināt. Tieši Bakkes plāns rosināja nacistu darbības okupētajās teritorijās. Pavēle ieviesa jaunus aspektus Himlera loģikā – sagrāva psiholoģisko barjeru iedzīvotāju likvidācijas priekšā, jo situācijā, kad visi valsts resori saskaņojuši 30 miljonu cilvēku likvidāciju, vēl viena cilvēka slepkavība vai miljona iznīcināšana kļūst par abstraktiem skaitļiem, no kā asinis nomazgājuši valsts likumi.

"Bakke aprakstīja stāvokli eshatoloģiskā stilā: slāvi ne tikai ir zemākā rase, tie ir patēriņa konkurenti, kuri cīnīsies par vāciešu resursiem. Tā ir cīņa par vācu tautas izdzīvošanu, mums ir jāpāriet pie iznīcināšanas, teica Himlers. Kārtības policijas priekšnieks Kurts Daluge saformēja policijas bataljonus Austrumu teritorijām, Ervīna Šulca Einsatzgruppen pēc Geidriha pavēles sāka formēt 17. jūnijā, okupācijas sākuma periodā tās nebija lielas. Tika izmantoti vietējie noziedznieki, boļševiku idejiskie pretinieki – Ukrainā, Baltijā, Baltkrievijā, Polijā. 27. jūnijā 309. policijas bataljons Belostokā ieslēdza sinagogā un sadedzināja 2000 ebrejus, nodega viss ebreju kvartāls.

Vada komandieris teica: "Fīrers vairs nebaros šīs netīrās palaistuves." Lai kur parādījās Geidrihs, Himlers un Kurts Daluge, sākās nāvessodi politisko uzdevumu izpildei. 1941. gada jūlija beigās notika operācija "Pripetes maršs": Franča Māgela SS kavalērijas daļa saņēma divas pavēles par ebreju un slāvu iznīcināšanu Baltkrievijā. Vēl nebija partizānu kustības, civiliedzīvotāji bija šokēti, bet jau tika pildīta pavēle "izķemmēt visus ciemus rajonā, apšaut un nodedzināt ciemus par nelojalitāti, sadzīt purvos. Pirmā Katiņa pēc Bakkes plāna tika sadedzināta jau 1941. gada jūlijā," pastāstīja "Digitālā vēsture" direktors Jegors Jakovļevs.

Latvijā 600 cilvēkus dzīvus sadedzināja jau 1941. gada 4. jūlijā Rīgas sinagogā, geto teritorijā – tas bija Viktora Arāja policijas bataljona noziegums. Arī Latvijā ir sava Katiņa – Audriņu ciems Latgalē, ko vietējie kolaboracionisti nodedzināja 1942. gada 4. janvārī.

Tūkstošiem tādu ciemu tika nodedzināti okupācijas gados, to iedzīvotāji – noslepkavoti. Pierādījumi liecina: okupācijas laikā PSRS teritorijā fašisti un kolaboracionisti noslepkavoja vai sadedzināja 11 309 340 civiliedzīvotājus. 306 944 viņu vidū – bērni. Krievijas Izmeklēšanas komiteja atzinusi par genocīdu civiliedzīvotāju slepkavības Žestjanaja Gorka ciemā Novgorodas apgabalā. Par to apsūdzēti Latvijas palīgpolicijas kolaboracionisti. Aleksandra Bastrikina vadītais resors uzsvēra: viņi izmeklē nežēlīgākos, plašākos noziegumus ar lielāko upuru skaitu visā cilvēces vēsturē. Bakkes (starp citu, 1947. gadā viņš izdarīja pašnāvību – iedzēra indi) plānu "Bads" KF IK var uzskatīt par nacistu programmas elementu miljoniem PSRS pilsoņu iznīcināšanai.

Parasts reiha populisms

No SS reihsfīrera, vācu policijas priekšnieka un reihskomisāra vācu tautas stiprināšanas jautājumos Heinriha Himlera runas 1943. gada 24. oktobrī.

"Es runāju par krievu telpu, jo tā ir pati plašākā valsts, kā mēdz teikt, visu slāvu māte. Dažkārt viņi strīdas savā starpā, naidojas viens ar otru, polis baidās, ka viņu apēdīs krievi, krievi nemīl poļus, var būt viss, kas ienāk prātā, tomēr savā panslāvismā viņi atkal ir kopā."

"Vācu tautas robežu, proti, apgabalu, kuros nedzīvo neviens, izņemot vācus un ģermāņus, tālāka bīdīšana uz priekšu par 1000 kilometriem no Vācijas reiha vecās robežas (aplausi). Tas nozīmē, ka tiek ekonomiski un politiski apgūtas pēc iespējas plašākas teritorijas, līdz pat vācu kolonistu teritorijām. Bet tur būs vācu kolonijas, vācu garnizoni, noliktavas, automašīnu un dzelzceļa darbnīcas. Garnizoni ar pilsētām aptuveni 20 000 iedzīvotāju ik pēc 100 kilometriem. 5 kilometru rādiusā garnizona pilsētas ielenks vācu ciemi ar vācu zemniekiem, lai pilsētai būtu savi zemnieki, bet zemniekiem – savs pilsētas centrs. Šī teritorija kļūs par vācu asiņu audzētavu, lai mēs no jauna kļūtu par tautu, kam ir daudz bērnu."

"Nepieļaut veco kļūdu: nepūlēties pārvācot vietējos no rases viedokļa svešos iedzīvotājus. Tas ir gluži kā pērtiķus dresēt. Vajag rīkoties bez kompromisiem un, protams, ņemt vērā vienīgi rases apsvērumus... Pārvācošana iespējama tikai no rases viedokļa: kad šajā zemē sāks dzīvot ģermāņu rases cilvēki. No dažiem piemēriem kļūst skaidrs, ka pats bīstamākais pretinieks ir ģermāņu asiņu pretinieks: visās iekarotajās valstīs tie, kas visilgāk un sekmīgāk pretojās vāciešiem, visi bija ģermāņu izcelsmes cilvēki. Pie tam ģermāņu asinis svešās tautās vajag pārvilināt savā pusē vai iznīcināt, pat tad, ja tas ir cietsirdīgi, citādi šie cilvēki vadīs cīņu pret reihu."

"Volksliste (speciāls dokuments, ko Trešā reiha varasiestādes izsniedza naturalizētajiem pilsoņiem, vienlaikus – pase un apliecība par "izcelsmes tīrību" – tulk. piez.): nepieļaut no rases viedokļa nekvalitatīvu vietējo iedzīvotāju pārstāvju atzīšanu par vāciešiem! Nepiešķirt viņiem pilsonību! Viņi sabojās vācu tautu! Tālāk seko ieskats vācu vēsturē: vācieši tikai nesen apvienojās reihā, viņiem vēl daudz kas jāapgūst, tostarp arī saziņa ar citām tautām. Pēc tam – atsevišķi jautājumi par rasiski vērtīgu poļu iedzīvotāju pārvācošanu. Pēc kara vajadzēs atrisināt svarīgu jautājumu: kā apieties ar svešas rases iedzīvotājiem, kuri dzīvo šeit, Austrumos? To nedrīkst apspriest ar vietējiem – tas jāpatur prātā."

"…šajā divu pasauļu karā labāk lai nomirst krievs, nomirst polis, ja var pasargāt vācieti, glābt vācu asinis."

"Pastāvīga modrība, nekad nepieļaut uzticēšanos, nekad, pat pēc ilgiem gadiem. Pastāvīga modrība, kādu dresētājs demonstrē attiecībā pret savu lauvu vai leopardu. Pat līdz sīkumiem. Mēs, vācieši, ierasti spiežam roku viens otram, bet slāvam, kalpam rokasspiedienam jākļūst par retu izcilības zīmi."

"Vācu reihs, ko radījis fīrers, Austrumu apdzīvošana, mūsu uzskati, ko mēs šurp nesam: senā vācu manierē iekarot zemi, uzbūvēt zemnieku saimniecības un aizsargāt tās ar zobenu, lai pēc tam atkal iekarotu jaunas zemes. mūžīga izaugsme mūžīgai vācu, ģermāņu tautas jaunībai un nākotnei (aplausi)."

0