Atkārtosim: šogad marša nebija, taču tie, protams, ir tikai nepārvaramas varas apstākļi. Toties nākamgad noteikti būs, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Pa šo laiku parāde ir kļuvusi:
- par vietējās identitātes daļu (ja 90.gados maršēja paši Waffen SS Latviešu leģiona veterāni, tagad gājienā iet nacionālistiski patriotisko partiju aktīvisti);
- par Krievijas valsts mediju iemīļotu notikuma vietu (no gada gadā viņi uzskatāmi apstiprina tēzi "Baltijā tur godā nacistus", kas dod iespēju retoriski pasūdzēties tukšumā bar Baltijā valdošo rusofobiju);
- par nepatīkamu obligāto elementu emigrantiem no Krievijas (bijušie VIPi no Maskavas, ko aiznesis Krievijā valdošais nepārtrauktais elites lapkritis, lielā skaitā apmetas bijušajā PSRS sanatorijā – Jūrmalā. No turienes viņi nu jau desmit gadus raksta petīcijas "Putinam ir jāaiziet" un cīnās par Krievijas pilsoņu tiesībām Putina spaidos. Latviešu esesiešu parādes dienās viņi mulsi klusē, – ja sāks vēkšķēt pret viesmīlīgajiem saimniekiem, var pazaudēt uzturēšanās atļauju).
Atkārtosim: šogad marša nebija, taču tie, protams, ir tikai nepārvaramas varas apstākļi. Toties nākamgad noteikti būs.
Lūk, ko vajadzētu atsaukt atmiņā.
Divas dienas iepriekš, tūkstoš kilometrus uz dienvidiem, Kijevā notika absolūti analoģiski svētki – Ukraiņu brīvprātīgā diena. 14. martā Ukraina godā tos, kuri pirms sešiem gadiem labu prātu devās uz austrumiem, lai slepkavotu "separātistus" un "krievu burjatus".
Notika veseli divi gājieni: no rīta, pašiem brīvprātīgajiem, un vakarā – atbalstītājiem: blogeriem, aizmugures aktīvistiem, blogeriem, humānās palīdzības vācējiem, blogeriem, žurnālistiem, blogeriem, patriotiskajiem viesstrādniekiem un, protams, blogeriem. Pasākuma gaitā tā dalībnieki saskaņā ar rituālu aizstaigāja līdz Krievijas vēstniecībai, izšāva tās virzienā no raķešpistoles, saplēsa karogu un pamētāja akmeņus. Krievijas vēstniecība atbildei neko nemeta. Svinīgajā mītiņā spīkeri klāstīja, ka uzvara ir tuva: "Krievijas Federācijai drīz būs beigas, jūs tikai paskatieties, kas tur notiek Kaukāzā, kas – Maskavā. Es tur biju, es redzēju. Viņiem drīz būs beigas."
Nu, tā.
Latviešu leģionāra diena un Ukraiņu brīvprātīgā diena ir tuvas ne tikai kalendārā. Faktiski tās it kā balstās uz divu dažādu laikmetu notikumiem, taču ir pārsteidzoši līdzīgas pēc būtības un loģikas.
Waffen SS leģionāri bija parasta reiha lielgabalu gaļa, kam šautenes izdalīja brīdī, kad īstenie ārieši, cienīgi nest vācu ieročus, reihā sāka pietrūkt. Taču, kad 90. gados radās vajadzība, viņus ātri un iracionāli pārdēvēja par "savas tautas brīvības cīnītājiem pret krievu agresoriem, lai arī viņi bija spiesti cīnīties zem sveša karoga".
Ukraiņu brīvprātīgie bija kareivji pilsoņu karā (starp citu, pēc būtības, tas būtu pilsoņu karš arī tad, ja Krievija pēkšņi patiešām būtu ievedusi savus bruņotos spēkus Ukrainas austrumos – pārāk ciešas ir saiknes) un nogalināja savus līdzpilsoņus viņu pašu, līdzpilsoņu, dzimtajā zemē. Toties brīvprātīgo bataljonu dalībnieki kopš paša sākuma bija iedēvēti par "savas tautas brīvības cīnītājiem pret krievu agresoriem, lai arī agresors rīkojās slēpti".
Leģions jau ir kļuvis par latviešu identitātes daļu, bet brīvprātīgos par ukraiņu identitātes daļu tagad tikai pataisa trieciena tempā, no visiem spēkiem, no dienas dienā. Faktiski visa Ukrainas "kultūra" pašlaik kaļ un lej daiļdarbus par to, kā ukraiņu varoņi atvairījuši Krievijas agresiju. 2019. gadā puse pilnmetrāžas filmu, ko laika klajā ukraiņu kinoindustrija, bija veltīti šai identitātei "cīņā ar austrumu agresoru". Visas kā viena tās izgāžas, taču ar laiku gan jau ieiesies.
Starp citu, ukraiņu radošā inteliģence neapstājas un soļo nākotnē – nu jau uzņemta filma "Atlantīda", kurā 2025. gadā Krievija tomēr ir sabrukusi, bet Ukraina ieņem Donbasu.
Raksturīgi, ka Austrumu Kaimiņa nenovēršamā sabrukuma tēma Latvijā tāpat ir mūžīga: par to gadu no gada tiek organizētas diskusijas, pulcētas konferences, laisti klajā apskati un grāmatas.
...Toties tagad nāks pats interesantākais. Kāpēc jaunas politiskās nācijas kaļ savu identitāti "atbrīvošanās karos pret Krieviju", par ko ar vieglu roku pārdēvēti citu tautu kari ar Krieviju vai pašmāju pilsoņu kari? Kāpēc viņi savu nākotni saista ar neizbēgamu Krievijas sabrukumu un krahu? Kāpēc pati Krievija neseko viņu piemēram?
Lieta tāda, ka jebkuras politiskās nācijas "montāžas punktā" zināmā mērā patiešām stāv atbrīvošanās karš. Krievijas vēsturē ir bijuši vairāki tādi "montāžas punkti": Kuļikovas kauja, Krievijas-Polijas karš, 1812. gada Tēvijas karš un Lielais Tēvijas karš. Katrā no tiem nācija dzima no jauna, jaunā statusā. XX gadsimta ģeopolitiskās katastrofas rezultātā iestājās kolapss. Pēc tā visās impērijas atlūzās, ieskaitot pašu Krieviju, sākās vienas un tās pašas problēmas. Pirmkārt, kritās vispārējais civilizācijas līmenis (dabiskas karastrofas sekas). Otrkārt, radās vajadzība pēc tā paša "montāžas punkta", apvienojoša simboliska notikuma, uz kura pamata var radīt politisko nāciju un nāciju.
Te nu Krievija, kuru 90. gados satricināja daudz vairāk nekā dažu labu nogali, pēkšņi laimēja gigantisku, līdz šim nenovērtētu vinnestu.
Pēc būtības, tas, ka pār Krieviju gāzās visas bijušās PSRS rūpes – no atbildības par kodolarsenālu līdz darbam ar kosmosu, kodolenerģētiku, flotēm, okeāniem, ziemeļiem un etnoreliģiskiem kariem nacionālajās nomalēs – viss šis rūpju un problēmu saraksts, izrādās, nāca par labu. Visas šīs rūpes un problēmas, ko nākas risināt, gribot negribot, turklāt risināt var tikai augstā civilizācijas līmeni, neļāva Krievijai nošļukt līdz viensētu un izšuvumu pseidofolklorai un degradācijai. PSRS mantojums pats par sevi diktēja tik lielu skaitu pienākumu, ka to nevarēja vienkārši noturēt rokās "elite ar raķetēm". Starp citu, tieši tāpat Padomju Savienība savā laikā pieņēma Krievijas impērijas mantojumu, kas lielā mērā noteica tās izrāvienus un varoņdarbus.
Starp citu, tāpēc jau Krievijai nenācās pašai sev izgudrot "montāžas punktu" – tā vienkārši atgriezās pie Uzvaras dienas.
...Savukārt kolektīvos nebrāļus nekas neturēja vajadzīgajā civilizācijas līmenī. Tāpēc degradācija pie viņiem ritēja tik ātri, cik ātri konkrētā republika spēja atbrīvoties no sarežģītās "padomju" matricas sloga.
Tāpēc nākas atzīt: Latvija vai Ukraina tagadējās elites acīs patiešām nav politiskās nācijas, kas piecēlās kājās 1945. gadā. Šie veidojumi ir pārlieku atpalikuši no agrākajiem – padomju republikām. Nez vai tās maz saprot sevi, kādas tās bija agrāk. Tās ir pārāk vienkāršojušās saskaņā ar lielāko daļu civilizācijas un kultūras parametru.
Jā, tām patiešām vajadzīgs cits tēls. Un viņas to radīja ar vienkāršāko paņēmienu: sacerēja sev heroisku cīņu pret Krieviju un safantazēja neizbēgamo gaidāmo Krievijas sabrukumu "gaišajai nākotnei" – re, kad beidzot varēs izlaupīt bez saimnieka palikušās krievu zemes.
Vai tāda nacionālā ideja ir dzīvotspējīga?
Uz šo jautājumu atbildēs jaunā pasaules krīze, ja tā patiešām sākas tagad. Taču Krievijai daudz svarīgāk ir saglabāt civilizācijas līmeni, kurā tā var atļauties īstas, nobriedušas ambīcijas. Nevis sapņot par to, ka varētu atņemt speķi un šprotes vārgajiem kaimiņiem.
