Zied nolikšana pie Brīvības pieminekļa 2020. gada 16. marta

"Viņiem drīz būs beigas": kāpēc Krievija nav ar to saslimusi

99
(atjaunots 11:31 18.03.2020)
Aizvakar notika tas, ko divdesmit gadus nespēja panākt antifašisti, diplomāti un visi pārējiem. Kas neizdevās viņiem, izdevās koronavīrusam: Rīgā ārkārtas stāvokļa dēļ pirmo reizi vairāku gadu desmitu laikā nenotika tradicionālā esesiešu parāde.

Atkārtosim: šogad marša nebija, taču tie, protams, ir tikai nepārvaramas varas apstākļi. Toties nākamgad noteikti būs, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.

Pa šo laiku parāde ir kļuvusi:

  1. par vietējās identitātes daļu (ja 90.gados maršēja paši Waffen SS Latviešu leģiona veterāni, tagad gājienā iet nacionālistiski patriotisko partiju aktīvisti);
  2. par Krievijas valsts mediju iemīļotu notikuma vietu (no gada gadā viņi uzskatāmi apstiprina tēzi "Baltijā tur godā nacistus", kas dod iespēju retoriski pasūdzēties tukšumā bar Baltijā valdošo rusofobiju);
  3. par nepatīkamu obligāto elementu emigrantiem no Krievijas (bijušie VIPi no Maskavas, ko aiznesis Krievijā valdošais nepārtrauktais elites lapkritis, lielā skaitā apmetas bijušajā PSRS sanatorijā – Jūrmalā. No turienes viņi nu jau desmit gadus raksta petīcijas "Putinam ir jāaiziet" un cīnās par Krievijas pilsoņu tiesībām Putina spaidos. Latviešu esesiešu parādes dienās viņi mulsi klusē, – ja sāks vēkšķēt pret viesmīlīgajiem saimniekiem, var pazaudēt uzturēšanās atļauju).

Atkārtosim: šogad marša nebija, taču tie, protams, ir tikai nepārvaramas varas apstākļi. Toties nākamgad noteikti būs.

Lūk, ko vajadzētu atsaukt atmiņā.

Divas dienas iepriekš, tūkstoš kilometrus uz dienvidiem, Kijevā notika absolūti analoģiski svētki – Ukraiņu brīvprātīgā diena. 14. martā Ukraina godā tos, kuri pirms sešiem gadiem labu prātu devās uz austrumiem, lai slepkavotu "separātistus" un "krievu burjatus".

Notika veseli divi gājieni: no rīta, pašiem brīvprātīgajiem, un vakarā – atbalstītājiem: blogeriem, aizmugures aktīvistiem, blogeriem, humānās palīdzības vācējiem, blogeriem, žurnālistiem, blogeriem, patriotiskajiem viesstrādniekiem un, protams, blogeriem. Pasākuma gaitā tā dalībnieki saskaņā ar rituālu aizstaigāja līdz Krievijas vēstniecībai, izšāva tās virzienā no raķešpistoles, saplēsa karogu un pamētāja akmeņus. Krievijas vēstniecība atbildei neko nemeta. Svinīgajā mītiņā spīkeri klāstīja, ka uzvara ir tuva: "Krievijas Federācijai drīz būs beigas, jūs tikai paskatieties, kas tur notiek Kaukāzā, kas – Maskavā. Es tur biju, es redzēju. Viņiem drīz būs beigas."

Nu, tā.

Latviešu leģionāra diena un Ukraiņu brīvprātīgā diena ir tuvas ne tikai kalendārā. Faktiski tās it kā balstās uz divu dažādu laikmetu notikumiem, taču ir pārsteidzoši līdzīgas pēc būtības un loģikas.

Waffen SS leģionāri bija parasta reiha lielgabalu gaļa, kam šautenes izdalīja brīdī, kad īstenie ārieši, cienīgi nest vācu ieročus, reihā sāka pietrūkt. Taču, kad 90. gados radās vajadzība, viņus ātri un iracionāli pārdēvēja par "savas tautas brīvības cīnītājiem pret krievu agresoriem, lai arī viņi bija spiesti cīnīties zem sveša karoga".

Ukraiņu brīvprātīgie bija kareivji pilsoņu karā (starp citu, pēc būtības, tas būtu pilsoņu karš arī tad, ja Krievija pēkšņi patiešām būtu ievedusi savus bruņotos spēkus Ukrainas austrumos – pārāk ciešas ir saiknes) un nogalināja savus līdzpilsoņus viņu pašu, līdzpilsoņu, dzimtajā zemē. Toties brīvprātīgo bataljonu dalībnieki kopš paša sākuma bija iedēvēti par "savas tautas brīvības cīnītājiem pret krievu agresoriem, lai arī agresors rīkojās slēpti".

Leģions jau ir kļuvis par latviešu identitātes daļu, bet brīvprātīgos par ukraiņu identitātes daļu tagad tikai pataisa trieciena tempā, no visiem spēkiem, no dienas dienā. Faktiski visa Ukrainas "kultūra" pašlaik kaļ un lej daiļdarbus par to, kā ukraiņu varoņi atvairījuši Krievijas agresiju. 2019. gadā puse pilnmetrāžas filmu, ko laika klajā ukraiņu kinoindustrija, bija veltīti šai identitātei "cīņā ar austrumu agresoru". Visas kā viena tās izgāžas, taču ar laiku gan jau ieiesies.

Starp citu, ukraiņu radošā inteliģence neapstājas un soļo nākotnē – nu jau uzņemta filma "Atlantīda", kurā 2025. gadā Krievija tomēr ir sabrukusi, bet Ukraina ieņem Donbasu.

Raksturīgi, ka Austrumu Kaimiņa nenovēršamā sabrukuma tēma Latvijā tāpat ir mūžīga: par to gadu no gada tiek organizētas diskusijas, pulcētas konferences, laisti klajā apskati un grāmatas.

...Toties tagad nāks pats interesantākais. Kāpēc jaunas politiskās nācijas kaļ savu identitāti "atbrīvošanās karos pret Krieviju", par ko ar vieglu roku pārdēvēti citu tautu kari ar Krieviju vai pašmāju pilsoņu kari? Kāpēc viņi savu nākotni saista ar neizbēgamu Krievijas sabrukumu un krahu? Kāpēc pati Krievija neseko viņu piemēram?

Lieta tāda, ka jebkuras politiskās nācijas "montāžas punktā" zināmā mērā patiešām stāv atbrīvošanās karš. Krievijas vēsturē ir bijuši vairāki tādi "montāžas punkti": Kuļikovas kauja, Krievijas-Polijas karš, 1812. gada Tēvijas karš un Lielais Tēvijas karš. Katrā no tiem nācija dzima no jauna, jaunā statusā. XX gadsimta ģeopolitiskās katastrofas rezultātā iestājās kolapss. Pēc tā visās impērijas atlūzās, ieskaitot pašu Krieviju, sākās vienas un tās pašas problēmas. Pirmkārt, kritās vispārējais civilizācijas līmenis (dabiskas karastrofas sekas). Otrkārt, radās vajadzība pēc tā paša "montāžas punkta", apvienojoša simboliska notikuma, uz kura pamata var radīt politisko nāciju un nāciju.

Te nu Krievija, kuru 90. gados satricināja daudz vairāk nekā dažu labu nogali, pēkšņi laimēja gigantisku, līdz šim nenovērtētu vinnestu.

Pēc būtības, tas, ka pār Krieviju gāzās visas bijušās PSRS rūpes – no atbildības par kodolarsenālu līdz darbam ar kosmosu, kodolenerģētiku, flotēm, okeāniem, ziemeļiem un etnoreliģiskiem kariem nacionālajās nomalēs – viss šis rūpju un problēmu saraksts, izrādās, nāca par labu. Visas šīs rūpes un problēmas, ko nākas risināt, gribot negribot, turklāt risināt var tikai augstā civilizācijas līmeni, neļāva Krievijai nošļukt līdz viensētu un izšuvumu pseidofolklorai un degradācijai. PSRS mantojums pats par sevi diktēja tik lielu skaitu pienākumu, ka to nevarēja vienkārši noturēt rokās "elite ar raķetēm". Starp citu, tieši tāpat Padomju Savienība savā laikā pieņēma Krievijas impērijas mantojumu, kas lielā mērā noteica tās izrāvienus un varoņdarbus.

Starp citu, tāpēc jau Krievijai nenācās pašai sev izgudrot "montāžas punktu" – tā vienkārši atgriezās pie Uzvaras dienas.

...Savukārt kolektīvos nebrāļus nekas neturēja vajadzīgajā civilizācijas līmenī. Tāpēc degradācija pie viņiem ritēja tik ātri, cik ātri konkrētā republika spēja atbrīvoties no sarežģītās "padomju" matricas sloga.

Tāpēc nākas atzīt: Latvija vai Ukraina tagadējās elites acīs patiešām nav politiskās nācijas, kas piecēlās kājās 1945. gadā. Šie veidojumi ir pārlieku atpalikuši no agrākajiem – padomju republikām. Nez vai tās maz saprot sevi, kādas tās bija agrāk. Tās ir pārāk vienkāršojušās saskaņā ar lielāko daļu civilizācijas un kultūras parametru.

Jā, tām patiešām vajadzīgs cits tēls. Un viņas to radīja ar vienkāršāko paņēmienu: sacerēja sev heroisku cīņu pret Krieviju un safantazēja neizbēgamo gaidāmo Krievijas sabrukumu "gaišajai nākotnei" – re, kad beidzot varēs izlaupīt bez saimnieka palikušās krievu zemes.

Vai tāda nacionālā ideja ir dzīvotspējīga?

Uz šo jautājumu atbildēs jaunā pasaules krīze, ja tā patiešām sākas tagad. Taču Krievijai daudz svarīgāk ir saglabāt civilizācijas līmeni, kurā tā var atļauties īstas, nobriedušas ambīcijas. Nevis sapņot par to, ka varētu atņemt speķi un šprotes vārgajiem kaimiņiem.

99
Tagi:
gājiens, koronavīruss, Latvija, Ukraina, SS Latviešu leģions
Pēc temata
SS leģionāru gājieni turpinās, taču Krievija devusi Latvijai labu "vakcīnu"
Dzīvo nesodīti: eksperts par to, kas gaida "nepiebeigtos vectētiņus" no latviešu leģiona
Izredzes uz taisnu tiesu: Krievijas IK aicina pārbaudīt SS Latviešu leģiona veterānus
Krievijas Izmeklēšanas komiteja sākusi pārbaudīt datus par SS Latviešu leģiona veterāniem
Vakcīnas pret Covid-19 ražošana, foto no arhīva

Lepni, lai arī miruši? Kāpēc Latvija neparko nepirks Krievijas vakcīnu

29
(atjaunots 19:49 21.10.2020)
Latvija atteikusies pārbaudīt Krievijā izstrādāto vakcīnu "Sputnik V", skaidrojot, ka jau izdarītas pirmās iemaksas Eiropas Savienības kasē par vakcīnas izgudrošanu. Interesanti, vai tas ir vienīgais iemesls atteikties no Krievijas preparāta.

Atvainojiet, taču nekādi nevarēju paiet garām tik ļoti acīs krītošai tēmai. Ko rakstīja jurists, tagadējais Latvijas prezidents Egils Levits slavenajā Satversmes preambulā? Ka šīs valsts pastāvēšanas galvenais mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Latviešu pastāvēšanu.

Te nu, lūdzu, atļaujiet uzdot vienu atklātu jautājumu. Ja mūsu austrumu kaimiņiene patiešām pirmā palaidīs orbītā savu "Sputnik V" – vakcīnu pret koronavīrusu? Protams, pēc visiem vajadzīgajiem izmēģinājumiem un ar attiecīgajiem sertifikātiem. Vai tas nenozīmē, ka cīņā par nācijas pastāvēšanu Levitam un veselības ministrei Viņķelei vajadzētu steigšus braukt uz Maskavu, slēgt līgumus, izlūgties piegādes ārpus rindas un izkaulēt atlaides piedevām.

Pat ne par baltu velti nevajag!

Nekā nebija. Mums pat par baltu velti nevajag. Tāpēc, ka nācijai mūžīgi mūžos jāpastāv lepnai. Neatkarīgai no kaimiņa. Ja tā nebūs lepna, priekš kam tad tādai nācijai pastāvēt. Tā tak nav ne graša vērta.

Starp citu, par grašiem. Ar Latviju lepnumā sacenšas Ukraina. Tur paziņoja, ka izskata iespējas nopirkt vakcīnu jebkur, tikai ne Krievijā. ASV vēstniecības Ukrainā pagaidu pilnvarotā ASV lietās Ukrainā Kristīne Kvīna pavakariņoja ar valsts veselības ministru Maksimu Stepanovu. Kas notika pēc vakariņām? Pēc vakariņām Kristīne paziņoja, ka Ukraina nepirks Krievijas vakcīnu no Covid-19, kuras drošība nav klīniski pārbaudīta.

Te nu partija "Opozīcijas platforma – Par dzīvi" paziņoja, ka atteikšanās no Krievijas vakcīnas nozīmē nāves spriedumu lielam skaitam Ukrainas iedzīvotāju. Tomēr, šķiet, arī tur darbojas princips "Labāk beigts, toties lepns!"

Patiesībā Latvijas viedokli var saprast. Stāsta, ka ar potēm tagad varot čipēt un visvisādi zombēt cilvēkus. Tā, ka latvieši, visi kā viens, aizmirsīs dzimto valodu un sāks runāt krieviski, liks pie malas kokli, ņems rokās balalaiku. Stāsta, ka Indija, Brazīlija un Azerbaidžāna (smalka diplomātija) plāno pirkt "Sputnik V". Taču brazīliešu un indusu ir daudz. Bet latviešu – tikai mazliet pāri miljonam. Ar viņiem negribas riskēt. Tomēr riskēt vajadzēs, atliek tikai izlemt, uz kuru pusi riskēt – paciesties rindā pēc ideoloģiski labas vakcīnas vai saņemt "nepareizo".

Zinas tante saputrojusi spaiņus

Pie tam laikam jau daudzi neuzticēsies Krievijas preparātam pēc tādas antireklāmas kampaņas, kas vērsta pret Krievijas zinātni. Pēc tādas Medeļejevs kapā apgrieztos otrādi. Ja jau jūs nespējat radīt par kaujas indīgo vielu, kas varētu noslaktēt cilvēku, kur nu jums izgudrot līdzekli, kas atbrīvos cilvēci no pandēmijas.

Stāsta gan, ka esot vainīga slepenās laboratorijas apkopēja Zinas tante – viņa saputrojusi spaini "Novičok" un jauno perspektīvo Krievijas aizsardzības rūpniecības produktu – spaini īpašas samogonkas, no kuras sākas mūžīgas paģiras.

Un neizdosies nevienam ieskaidrot, ka notikusi kļūda un opozicionāri Krievijā vienkārši nepanes samogonku, viņi dzer tikai franču konjaku un amerikāņu burbonu.

29
Tagi:
Krievija, vakcīna, Latvija
Pēc temata
ASV vēstniecība Ukrainā ziņo, ka Kijeva nepirks Krievijā izstrādāto vakcīnu
Jauns izrāviens: Krievijā piereģistrēta otrā vakcīna pret Covid-19
Iznīcināt krievu vakcīnu: lielās politikas mazā šeftīte
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
Kiberuzbrukumi, foto no arhīva

Olimpiskais un Navaļnija skandāls: ASV un Lielbritānija glābj vērtīgāko

26
(atjaunots 18:37 21.10.2020)
ASV un Lielbritānija atkal apsūdz Krieviju, šoreiz kiberuzbrukumos Olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā un Japānā. Kārtējās nepamatotās insinuācijas par absurdo Maskavas noziegumu no pirmā acu uzmetiena šķiet bezjēdzīgas. Bet vai tas patiešām tā ir?

No vienas puses, ar rusofobo mediju kampaņu Rietumiem viss ir kārtībā. Incidents ar Alekseju Navaļniju nav vēl līdz galam atstrādāts. It kā nav nekādas nepieciešamības palaist jaunas pīles, sevišķi tik augstā – ārpolitikas iestāžu un galveno specdienestu vadītāju – līmenī. Bet no otras puses – iepriekšējā pieredze, ieskaitot arī situāciju ar Krievijas blogeri, liecina, ka uz kaut kādu patiešām nopietnu un Maskavai sāpīgu pasākumu ieviešanu jebkurā gadījumā var necerēt.

Tajā pašā laikā sinhronā Vašingtonas un Londonas uzstāšanās liecina par kopīgu mērķu esamību, ko vēlas panākt abas galvaspilsētas.

Bet par ko konkrēti varētu būt runa?

Atminējums, visticamāk, ir jāmeklē Tokijas un Seulas reakcijā uz izvirzītajām apsūdzībām. Japānas valdība atteicās no komentāriem, paņemot pauzi "attiecīgas informācijas" ievākšanai. Dienvidkorejas varasiestādes arī izvēlējās neko nekomentēt.

Spriežot pēc visa, abu valstu oficiālās personas un specdienesti – starp citu, galveno Rietumu sabiedroto reģionā – nebija iepriekš informēti par Amerikas un Lielbritānijas operāciju un tagad ir spiesti steigšus orientēties pēc situācijas, lai neiegāztu sevi un beigās ieņemtu maksimāli akurātu pozīciju. Kā to izdarīja, piemēram, Japānas Olimpiskā komiteja, kura paziņoja, ka neizjuta kiberuzbrukumu ietekmi tās darbībā.

Tādēļ ar augstu varbūtību galvenais jaunās pret Krieviju vērstās kampaņas mērķis, lai cik dīvaini tas nešķistu, ir nebūt ne mūsu valsts, bet gan pārējā pasaule – un pirmām kārtām paši Rietumi. Un rusofobā dienas kārtība šeit uzstājas kā ērts un ierasts instruments, nevis pašmērķis.

Informācijas un propagandas dominēšana ir svarīgākā ASV hegemonijas daļa. Savukārt Lielbritānija šajā jautājumā tradicionāli tās atbalsta, jo tieši visietekmīgāko angļu mediju kopumu abās Atlantijas okeāna pusēs mēdz dēvēt par globālo mediju meinstrīmu. Tāpat sen un labi zināms par abu valstu īpašo tuvību politiskās un specdienestu jomu sadarbībā.

Pakāpeniska Savienoto Valstu lielvalsts varenības degradācija un skaidra Apvienotās Karalistes aizkulišu ietekmes pavājināšanās starptautiskajā arēnā pēdējos gados pārtapa par ierastu realitāti. Tomēr šie procesi galvenokārt skar ekonomiskos, birokrātiskos un dažus politiskus mehānismus.

Tajā pašā laikā ir jomas, kurās abu lielvalstu pārākums līdz šim bijusi neapstrīdams. Kā jau nevar apšaubīt amerikāņu armijas virsroku NATO, tā arī neviens kontinentālās Eiropas medijs ietekmīguma ziņā nespēj sacensties ar britu Times vai amerikāņu CNN. Nerunājot jau par to, ka tieši aiz okeāna atrodas tik jaudīgu sabiedriskā viedokļa manipulācijas instrumentu, kā Twitter un Facebook, kontroles centrs.

Skarbā Vašingtonas politika pret RT vai Ķīnas izcelsmes TIkTok apliecina, ka tur lieliski apzinās šādu struktūru nozīmīgumu. Taču Savienotās Valstis jau tomēr ir pieradušas pie tā, ka ģeopolitiskajiem oponentiem ir savi ļoti nopietni mediju ietekmes resursi, un vienkārši veic pasākumus to darbības ierobežošanai pie sevis.

Daudz jūtīgāka Amerikas un Lielbritānijas specdienestu un propagandas tandēmam varētu kļūt konkurentu parādīšanās pašos Rietumos. Bet tieši tas arī tagad notiek, un Navaļnija lieta ir apliecinājums tiem nepatīkamiem un nevēlamiem procesiem.

Krievijā skandāls saistībā ar blogeri var izskatīties kā jau ierastā lieta, taču patiesībā tas ir savā ziņā unikāls, jo tas no sākuma līdz galam ir Berlīnes darbs.

Jā, Vācija izmantoja standarta rusofobo pieeju, taču tā mantojusi to no "vecākajiem partneriem".

Vācieši kontrolē Navaļniju. Viņš stāsta to, kas viņiem ir nepieciešams: no "Ziemeļu straumes 2" aizsardzības līdz pārmetumiem amerikāņiem, kuri neizrāda viņam īpašu atbalstu. Par pasaulei galveno ziņu avotu uz dažām dienām kļuva vācu izdevumi, savukārt angļu mediji bija spiesti to visu citēt un tiražēt.

Šajā kontekstā stāsts par krievu hakeriem no GIP, kuri uzbrūk Olimpiādēm, iegūst absolūti īpašu jēgu. Faktiski ar tā palīdzību amerikāņi un briti tiecas līdz galam izskalot no dienas ziņu kārtības Navaļnija tematu – jo tas, būtībā, ir viņu konkurentu projekts. Turklāt Vašingtonai un Londonai ir svarīgi kopumā atgriezt kontroli pār globālo mediju politisko telpu, kuru uz laiku sev pakļāva Eiropa ar vāciešiem priekšgalā.

Lai gan abas puses šeit izmanto mūsu valstij ārkārtīgi nedraudzīgu retoriku, pēc būtības viņu domstarpības spēlē par labu Krievijai (un daudzām citām valstīm), jo pastiprina konfliktu līmeni Rietumos un stimulē to turpmāko kritumu.

Un to faktu, ka Vācijai pirmo reizi izdevās – lai arī ne uz ilgu laiku – pārtvert kontroli pār pasaules politiskās un informācijas telpu, ir vērts uztvert nevis kā unikālu izņēmumu, bet gan kā pirmo bezdelīgu. ASV un Lielbritānijai ir jēga pamazām gatavoties mediju dominēšanas zaudēšanai, jo izaicinājumu tām tagad met ne tikai ģeopolitiskie konkurenti, bet arī tuvākie sabiedrotie.

26
Tagi:
Vācija, Lielbritānija, ASV, Krievija, kiberuzbrukums
Tiesneša āmurs, foto no arhīva

Tiesvedības uzsākšanas dienā Žestjanajā Gorkā tiks atklāts piemineklis bojāgājušajiem

0
(atjaunots 13:21 22.10.2020)
Daudzu Žestjanajas Gorkas slepkavību upuru radinieki grasās atnākt uz atklāto tiesas sēdi genocīda lietā.

RĪGA, 22. oktobris – Sputnik. Šodien Novgorodas apgabala Soļcu rajona tiesā Bateckija ciemā sāksies Krievijas tiesvedībā pirmais process par Žestjanajas Gorkas ciema iedzīvotāju noslepkavošanu 1942. gadā atzīšanu par genocīdu, vēsta RIA Novosti.

Saskaņā ar prokuratūras datiem, masveida padomju pilsoņu slepkavošanai no mierīgo iedzīvotāju skaita tika izveidota Drošības policijas un Vācijas Drošības dienesta "teilkomanda". Tās sastāvā bija 33 sodītāji no Latvijas PSR.

Saskaņā ar FDD reģionālās pārvaldes atslepenotajiem arhīvu dokumentiem, Žestjanaja Gorka un Čornoje ciemos īpaši nežēlīgi rīkojās nacistu kolaboracionisti – latvieši. 1941.-1943. gg. viņi nomocīja un zvēriski nogalināja vismaz 2.6 tūkstošus civiliedzīvotāju.

Ekspertīze ļāva identificēt 447 nomocītus un noslepkavotus civiliedzīvotājus. Viņu vidū ir 188 bērni. Eksperti secināja, ka lielākā daļa cilvēku nošauta, - par to liecina ložu pēdas. Daudziem nodarīti smagi miesas bojājumi.

Šo grupu vadīja vācu ģenerālis Hercogs Kurts, kuru pēc tam notiesāja Ļeņingradas militārā apgabala Kara tribunāls par "zvērīgu padomju pilsoņu slepkavošanu" un kurš nomira Vorkutas nometnē 1948. gada maijā. Taču citi slepkavību dalībnieki aizbēga uz citām valstīm un netika sodīti.

Bez noilguma termiņa

Novgorodas apgabala tiesu preses dienestā pastāstīja, ka tiesas sēde būs atklāta, tāpat tiks organizēta sēdes video translācija.

Bateckija rajona kaimiņu Mojkas ciema iedzīvotāja Tatjana Hasanova grasās ierasties tiesā, jo viņa grib uzzināt savas radinieces – vectēva māsas - likteni, kura gāja bojā 1942. gadā Žestjanajā Gorkā, taču nekādas liecības par to nebija saglabājušās.

"Man un mūsu ģimenei šiem noziegumiem nav noilguma termiņa, vainīgajiem vienalga ir jāsaņem sods, savukārt viņu noziedzīgajām darbībām ir jābūt atzītām par genocīdu," pateica RIA Novosti Tatjana Hasanova.

Pēc viņas sacītā, daudzu Žestjanajas Gorkas slepkavību upuru radinieki grasās atnākt uz sēdi un saņemt apstiprinājumu tiem faktiem, par kuriem iepriekš bija runāts tikai šaurā ģimenes lokā.

Šodien netālu no Žestjanajas Gorkas ciema notiks memoriālā kompleksa atklāšanas ceremonija Lielā Tēvijas kara gados mirušo piemiņai.

Memoriāla atklāšanas ceremonijā piedalīsies KF prezidenta palīgs Vladimirs Medinskis, Novgorodas apgabala gubernators Andrejs Ņikitins, Krievijas Meklējumu kustības atbildīgā sekretāre Jeļena Cunajeva, kā arī spēka struktūru pārstāvji un bojāgājušo mierīgo iedzīvotāju radinieki.

0
Tagi:
Latvija, Krievija, genocīds
Pēc temata
Vācijā izpētīs latviešu soda vienības dalībnieku lietu par darbībām Žestjanaja Gorkā
Vēsturnieks: Baltijas valstīs nacistu noziedzniekus padara par varoņiem
Slepkavība pēc slepkavības: KF atklājusi latviešu noziedznieku zvērības Novgorodas zemē
Krievijas Izmeklēšanas komiteja sākusi pārbaudīt datus par SS Latviešu leģiona veterāniem