Zied nolikšana pie Brīvības pieminekļa 2020. gada 16. marta

"Viņiem drīz būs beigas": kāpēc Krievija nav ar to saslimusi

95
(atjaunots 11:31 18.03.2020)
Aizvakar notika tas, ko divdesmit gadus nespēja panākt antifašisti, diplomāti un visi pārējiem. Kas neizdevās viņiem, izdevās koronavīrusam: Rīgā ārkārtas stāvokļa dēļ pirmo reizi vairāku gadu desmitu laikā nenotika tradicionālā esesiešu parāde.

Atkārtosim: šogad marša nebija, taču tie, protams, ir tikai nepārvaramas varas apstākļi. Toties nākamgad noteikti būs, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.

Pa šo laiku parāde ir kļuvusi:

  1. par vietējās identitātes daļu (ja 90.gados maršēja paši Waffen SS Latviešu leģiona veterāni, tagad gājienā iet nacionālistiski patriotisko partiju aktīvisti);
  2. par Krievijas valsts mediju iemīļotu notikuma vietu (no gada gadā viņi uzskatāmi apstiprina tēzi "Baltijā tur godā nacistus", kas dod iespēju retoriski pasūdzēties tukšumā bar Baltijā valdošo rusofobiju);
  3. par nepatīkamu obligāto elementu emigrantiem no Krievijas (bijušie VIPi no Maskavas, ko aiznesis Krievijā valdošais nepārtrauktais elites lapkritis, lielā skaitā apmetas bijušajā PSRS sanatorijā – Jūrmalā. No turienes viņi nu jau desmit gadus raksta petīcijas "Putinam ir jāaiziet" un cīnās par Krievijas pilsoņu tiesībām Putina spaidos. Latviešu esesiešu parādes dienās viņi mulsi klusē, – ja sāks vēkšķēt pret viesmīlīgajiem saimniekiem, var pazaudēt uzturēšanās atļauju).

Atkārtosim: šogad marša nebija, taču tie, protams, ir tikai nepārvaramas varas apstākļi. Toties nākamgad noteikti būs.

Lūk, ko vajadzētu atsaukt atmiņā.

Divas dienas iepriekš, tūkstoš kilometrus uz dienvidiem, Kijevā notika absolūti analoģiski svētki – Ukraiņu brīvprātīgā diena. 14. martā Ukraina godā tos, kuri pirms sešiem gadiem labu prātu devās uz austrumiem, lai slepkavotu "separātistus" un "krievu burjatus".

Notika veseli divi gājieni: no rīta, pašiem brīvprātīgajiem, un vakarā – atbalstītājiem: blogeriem, aizmugures aktīvistiem, blogeriem, humānās palīdzības vācējiem, blogeriem, žurnālistiem, blogeriem, patriotiskajiem viesstrādniekiem un, protams, blogeriem. Pasākuma gaitā tā dalībnieki saskaņā ar rituālu aizstaigāja līdz Krievijas vēstniecībai, izšāva tās virzienā no raķešpistoles, saplēsa karogu un pamētāja akmeņus. Krievijas vēstniecība atbildei neko nemeta. Svinīgajā mītiņā spīkeri klāstīja, ka uzvara ir tuva: "Krievijas Federācijai drīz būs beigas, jūs tikai paskatieties, kas tur notiek Kaukāzā, kas – Maskavā. Es tur biju, es redzēju. Viņiem drīz būs beigas."

Nu, tā.

Latviešu leģionāra diena un Ukraiņu brīvprātīgā diena ir tuvas ne tikai kalendārā. Faktiski tās it kā balstās uz divu dažādu laikmetu notikumiem, taču ir pārsteidzoši līdzīgas pēc būtības un loģikas.

Waffen SS leģionāri bija parasta reiha lielgabalu gaļa, kam šautenes izdalīja brīdī, kad īstenie ārieši, cienīgi nest vācu ieročus, reihā sāka pietrūkt. Taču, kad 90. gados radās vajadzība, viņus ātri un iracionāli pārdēvēja par "savas tautas brīvības cīnītājiem pret krievu agresoriem, lai arī viņi bija spiesti cīnīties zem sveša karoga".

Ukraiņu brīvprātīgie bija kareivji pilsoņu karā (starp citu, pēc būtības, tas būtu pilsoņu karš arī tad, ja Krievija pēkšņi patiešām būtu ievedusi savus bruņotos spēkus Ukrainas austrumos – pārāk ciešas ir saiknes) un nogalināja savus līdzpilsoņus viņu pašu, līdzpilsoņu, dzimtajā zemē. Toties brīvprātīgo bataljonu dalībnieki kopš paša sākuma bija iedēvēti par "savas tautas brīvības cīnītājiem pret krievu agresoriem, lai arī agresors rīkojās slēpti".

Leģions jau ir kļuvis par latviešu identitātes daļu, bet brīvprātīgos par ukraiņu identitātes daļu tagad tikai pataisa trieciena tempā, no visiem spēkiem, no dienas dienā. Faktiski visa Ukrainas "kultūra" pašlaik kaļ un lej daiļdarbus par to, kā ukraiņu varoņi atvairījuši Krievijas agresiju. 2019. gadā puse pilnmetrāžas filmu, ko laika klajā ukraiņu kinoindustrija, bija veltīti šai identitātei "cīņā ar austrumu agresoru". Visas kā viena tās izgāžas, taču ar laiku gan jau ieiesies.

Starp citu, ukraiņu radošā inteliģence neapstājas un soļo nākotnē – nu jau uzņemta filma "Atlantīda", kurā 2025. gadā Krievija tomēr ir sabrukusi, bet Ukraina ieņem Donbasu.

Raksturīgi, ka Austrumu Kaimiņa nenovēršamā sabrukuma tēma Latvijā tāpat ir mūžīga: par to gadu no gada tiek organizētas diskusijas, pulcētas konferences, laisti klajā apskati un grāmatas.

...Toties tagad nāks pats interesantākais. Kāpēc jaunas politiskās nācijas kaļ savu identitāti "atbrīvošanās karos pret Krieviju", par ko ar vieglu roku pārdēvēti citu tautu kari ar Krieviju vai pašmāju pilsoņu kari? Kāpēc viņi savu nākotni saista ar neizbēgamu Krievijas sabrukumu un krahu? Kāpēc pati Krievija neseko viņu piemēram?

Lieta tāda, ka jebkuras politiskās nācijas "montāžas punktā" zināmā mērā patiešām stāv atbrīvošanās karš. Krievijas vēsturē ir bijuši vairāki tādi "montāžas punkti": Kuļikovas kauja, Krievijas-Polijas karš, 1812. gada Tēvijas karš un Lielais Tēvijas karš. Katrā no tiem nācija dzima no jauna, jaunā statusā. XX gadsimta ģeopolitiskās katastrofas rezultātā iestājās kolapss. Pēc tā visās impērijas atlūzās, ieskaitot pašu Krieviju, sākās vienas un tās pašas problēmas. Pirmkārt, kritās vispārējais civilizācijas līmenis (dabiskas karastrofas sekas). Otrkārt, radās vajadzība pēc tā paša "montāžas punkta", apvienojoša simboliska notikuma, uz kura pamata var radīt politisko nāciju un nāciju.

Te nu Krievija, kuru 90. gados satricināja daudz vairāk nekā dažu labu nogali, pēkšņi laimēja gigantisku, līdz šim nenovērtētu vinnestu.

Pēc būtības, tas, ka pār Krieviju gāzās visas bijušās PSRS rūpes – no atbildības par kodolarsenālu līdz darbam ar kosmosu, kodolenerģētiku, flotēm, okeāniem, ziemeļiem un etnoreliģiskiem kariem nacionālajās nomalēs – viss šis rūpju un problēmu saraksts, izrādās, nāca par labu. Visas šīs rūpes un problēmas, ko nākas risināt, gribot negribot, turklāt risināt var tikai augstā civilizācijas līmeni, neļāva Krievijai nošļukt līdz viensētu un izšuvumu pseidofolklorai un degradācijai. PSRS mantojums pats par sevi diktēja tik lielu skaitu pienākumu, ka to nevarēja vienkārši noturēt rokās "elite ar raķetēm". Starp citu, tieši tāpat Padomju Savienība savā laikā pieņēma Krievijas impērijas mantojumu, kas lielā mērā noteica tās izrāvienus un varoņdarbus.

Starp citu, tāpēc jau Krievijai nenācās pašai sev izgudrot "montāžas punktu" – tā vienkārši atgriezās pie Uzvaras dienas.

...Savukārt kolektīvos nebrāļus nekas neturēja vajadzīgajā civilizācijas līmenī. Tāpēc degradācija pie viņiem ritēja tik ātri, cik ātri konkrētā republika spēja atbrīvoties no sarežģītās "padomju" matricas sloga.

Tāpēc nākas atzīt: Latvija vai Ukraina tagadējās elites acīs patiešām nav politiskās nācijas, kas piecēlās kājās 1945. gadā. Šie veidojumi ir pārlieku atpalikuši no agrākajiem – padomju republikām. Nez vai tās maz saprot sevi, kādas tās bija agrāk. Tās ir pārāk vienkāršojušās saskaņā ar lielāko daļu civilizācijas un kultūras parametru.

Jā, tām patiešām vajadzīgs cits tēls. Un viņas to radīja ar vienkāršāko paņēmienu: sacerēja sev heroisku cīņu pret Krieviju un safantazēja neizbēgamo gaidāmo Krievijas sabrukumu "gaišajai nākotnei" – re, kad beidzot varēs izlaupīt bez saimnieka palikušās krievu zemes.

Vai tāda nacionālā ideja ir dzīvotspējīga?

Uz šo jautājumu atbildēs jaunā pasaules krīze, ja tā patiešām sākas tagad. Taču Krievijai daudz svarīgāk ir saglabāt civilizācijas līmeni, kurā tā var atļauties īstas, nobriedušas ambīcijas. Nevis sapņot par to, ka varētu atņemt speķi un šprotes vārgajiem kaimiņiem.

95
Tagi:
gājiens, koronavīruss, Latvija, Ukraina, SS Latviešu leģions
Pēc temata
SS leģionāru gājieni turpinās, taču Krievija devusi Latvijai labu "vakcīnu"
Dzīvo nesodīti: eksperts par to, kas gaida "nepiebeigtos vectētiņus" no latviešu leģiona
Izredzes uz taisnu tiesu: Krievijas IK aicina pārbaudīt SS Latviešu leģiona veterānus
Krievijas Izmeklēšanas komiteja sākusi pārbaudīt datus par SS Latviešu leģiona veterāniem
Cauruļvadu būves kuģis Akademik Čerskij

Haoss Amerikā palīdzēja Eiropai atrisināt jautājumu ar "Ziemeļu straumi 2"

42
(atjaunots 10:11 11.07.2020)
"Ziemeļu straumes – 2" stāsts ir tuvu savam loģiskajam finālam, un kaislības pieaug: Vācijas aizsardzības ministrs spiests atbildēt uz pārmetumiem par to, ka gāzes nesto naudu Krievija "varēs iztērēt militāriem mērķiem".

Spriedze pieaugusi pēc tam, kad Dānijas Enerģētikas aģentūra atļāva pabeigt "Ziemeļu straumi 2" savos ūdeņos ar cauruļvadu izbūves kuģiem ar enkura pozicionēšanu. Turklāt gan atļaujas izsniegšanas fakts, gan termiņi, kādos tā snigta, norāda uz fundamentālajām ģeopolitiskajām izmaiņām. Par situāciju ar gāzesvadu RIA Novosti portālā stāsta Sergejs Savčuks.

Lai saprastu šī notikuma nozīmīgumu, ir jāatceras vēsture.

"ZS 2" no paša sākuma saskārās ar nebijušu pretestību no Savienoto Valstu un tām uzticīgo Eiropas satelītu, piemēram, Polijas puses. Privātais komercprojekts ("Ziemeļu straumi" būvē nevis valstis, bet kompānijas) starptautiskajā arēnā tika pasniegts kā politiski motivēts projekts, kas nostāda Veco Pasauli tiešā enerģētiskā atkarībā no Krievijas. Francijas kompānija Engie, Austrijas kompānijas OMV, Lielbritānijas un Nīderlandes uzņēmums Shell un Vācijas uzņēmumi Uniper un Wintershall, kas kopumā ieguldīja projektā sešus miljardus eiro, nemitīgi atkārtoja, ka gāzesvadam no Krievijas ir tikai praktiska nozīme Eiropas līderu rūpniecībā un ekonomikā, bet viņu vārdi pazuda pretinieku paceltajos informācijas viļņos.

Pirmos pieprasījumus maģistrālā cauruļvada izbūvei Nord Stream 2 operators sāka iesniegt jau 2017. gadā, un Vācijas, Zviedrijas un Somijas atļaujas tika saņemtas bez īpašiem sarežģījumiem. Problemātiskākā izrādījās Dānija, caur kuras teritoriālajiem ūdeņiem bija jāizbūvē 147 kilometri cauruļu.

Dānija maksimāli vilcinājās jau ar sākotnējās atļaujas izsniegšanu. 2019. gada rudenī šī skandināvu valsts, saņemot no Nord Stream 2 uzreiz trīs būvniecības projektus, paņēma pauzi un līdz pēdējam vilcinājās ar lēmuma pieņemšanu. Atļauja cauruļu uzbūvei uz dienvidaustrumiem no Bornholmas salas tika izsniegta tieši 61. dienā no prasības iesniegšanas brīža — nākamajā pēc maksimālā termiņa beigām. Lai saprastu, cik sarežģīts bija process, jāņem vērā, ka šādu atļauju izsniegšana ir Dānijas Enerģētikas aģentūras (DEA) pienākums, bet, sekojot amerikāņu politikas fārvaterā, Dānijas valdība aizliedza DEA nodarboties ar šo jautājumu, un nodeva to Ārlietu ministrijas pārziņā, tādejādi piešķirot "ZS 2" politisku nokrāsu. Un Dānijas Ārlietu ministrija vilcināja laiku atbilstoši Vašingtonas politiskajai pozīcijai.

Amerikas Savienotās Valstis neatteicās no idejas torpedēt "ZS-2" būvniecību un plānveidīgi ieviesa kompleksas sankcijas. 2019. gada decembrī Šveices kompānija Allseas, baidoties nonākt zem sankciju veltņa, vienpusēji lauza vienošanos ar Nord Stream 2 un izveda trīs savus kuģus no būvniecības teritorijas, tādējādi apdraudot projekta realizāciju.

"Gazprom" un ārvalstu investoru komanda, kas ieguldījuši miljardiem eiro, sāka meklēt izeju no strupceļa. No Tālajiem Austrumiem tika izsaukts "Akademik Chersky " mobilizēta enkuru barža "Fortuna". Tomēr radās grūtības ar to ekspluatāciju, jo ASV ieviesa jaunas sankcijas, aizliedzot starptautiskajiem uzņēmumiem apdrošināt šo kuģu darbību, turklāt "Fortuna" nav atbilstoši aprīkota ar dinamiskās pozicionēšanas sistēmu, proti, ar ģeolokācijas un automātiskās piestūrēšanas sistēmu. Tikai Dānija varēja izsniegt atļauju izmantot kuģus ar enkura pozicionēšanu, - valsts, kas iepriekš maksimāli apgrūtināja projekta īstenošanu.

Interesanti, ka šoreiz Kopenhāgena, kam bija likumīgi iemesli izskatīt jautājumu četru nedēļu laikā, sniegusi atbildi jau pēc divām nedēļām. "Fortuna" varēs uzsākt darbu Dānijas teritoriālajos ūdeņos pēc četrām nedēļām, kas paredzētas likumdošanā lēmuma apstrīdēšanai. Tātad Krievijas barža varēs uzsākt darbu 3. augustā. Dīvainā kārtā tieši šajā dienā beidzas mencu nārstošanas periods, kad jebkādas darbības jūras akvatorijā ir kategoriski aizliegtas.

Dānijas labvēlīgā noskaņojuma pamatā, domājams, ir divi faktori. Pirmkārt,  ASV arvien dziļāk iegrimst civilajos protestos un pasaules hegemona valdība vairāk norūpējusies par gaidāmajām novembra vēlēšanām, nevis par ārpolitiku. Pie tam cieš arī Amerikas naftas un gāzes rūpniecība — Covid-19 pandēmija iedragājusi ogļūdeņražu tirdzniecību, un tagad neviens neuzņemas prognozēt tirgus atjaunošanas horizontu. ASV naftas krātuvēs iestrēdzis rekordliels naftas apjoms – 540 miljoni barelu, turklāt jūlijā vien atceltas 45 amerikāņu SDG piegādes. Vai ir vērts brīnīties, ka Baltajam namam ir lielākas problēmas, nekā gāzesvads Baltijā?

Tiklīdz amerikāņu faktors izkrita no Eiropas politikas shēmas, viss nostājās savās vietās un sāka pakļauties ekonomiskajai loģikai un interesēm. Vācija, gāzesvada būvniecības galvenais beneficiārs, atklāti paziņoja: gāzes vads tiks uzbūvēts par spīti visam. Parasti atturīgā Angela Merkele nosauca pret "ZS 2" vērstās sankcijas par "tiesisko jautājumu izpatnei neatbilstošām", bet Bundestāga Enerģētikas  komitejas vadītājs Klauss Ernsts norādīja, ka Berlīne ir gatava ieviest atbildes sankcijas, ja Amerika nenomierināsies.

Šo faktoru fonā top skaidrs, kāpēc ar Dāniju ir "tik viegli sarunāt". Amerika ir tālu un tagad tā daudz vairāk raizējas par vēlēšanām un BLM nekārtībām, bet Vācija (tāpat kā Austrija un Francija) ir blakus un ļoti ieinteresēta saņemt gāzi no Krievijas, vienīgo drošo un ekoloģiski tīro kurināmo. Pie tam jāņem vērā arī Vācijas lēmums pakāpeniski atteikties no atoma un ogļu enerģētikas.

Amizanti gan, ka ASV iekšējās problēmas dāvā iespēju Vašingtonas uzticīgajiem līdzgaitniekiem īstenot sev izdevīgus projektus turklāt ļauj Eiropai atbrīvoties no amerikāņu diktāta. Un pie visa vainīga ir krievu gāze.

42
Tagi:
Ziemeļu straume 2, ASV, Eiropa
Temats:
Ziemeļu straume 2
Pēc temata
Sergejs Lavrovs: Krievija atbildēs uz ASV agresīvajiem izlēcieniem
Eksperts: Krievija var atbildēt uz ASV netīrajiem trikiem pret "Ziemeļu straumi 2"
Deputāts: Vācija var aplikt ar soda nodevām gāzi no ASV
Pasaule apgriezusies kājām gaisā: Vācija gatavo sankcijas pret ASV
RT telekanāla automašīnas, foto no arhīva

RT retranslācijas aizliegums: Rietumi aizmirsuši, strādāt pret Krieviju

49
(atjaunots 08:01 11.07.2020)
Kādreiz tieši juridiskā izsmalcinātība kaut vai pieņemamo lēmumu ārējas nevainojamības ievērošanas nolūkos bija viens no svarīgākajiem rietumu demokrātijas trumpjiem.

Lietuva aizliedza savā teritorijā piecu RT telekanālu retranslāciju. Tas notika nedēļu pēc analoģiska soļa no Latvijas varasiestāžu puses. Nākamā ir Igaunija, kuras ārlietu ministrs arī neizslēdz šāda lēmuma varbūtību, raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti.

Izredzes, ka Tallinai šajā jautājumā būs īpaša pozīcija, nav lielas: tās mazina gan tradicionālā pret Krieviju vērstā "trīs Baltijas tīģeru" vienprātība, gan fakts, ka Igaunijas varasiestādes izrādījušas lielāko aktivitāti un konsekvenci, lai radītu šķēršļus aģentūras Sputnik darbam republikā. Kā zināms, vēlamā rezultāta sasniegšanai viņi sarīkoja atklātu spiedienu uz darbiniekiem ar draudiem par kriminālvajāšanas uzsākšanu.

Taču visinteresantākais visā šajā situācijā ir Viļņas oficiālais lēmuma pamatojums. Tā apgalvo, ka RT kontrolē Dmitrijs Kiseļovs, kurš savukārt iekļauts Rietumu sankciju sarakstā, - tāds ir šķietamais iemesls lēmumam pret "viņa" mediju resursu.

Runa pat nav par to, ka šis apgalvojums neatbilst patiesībai, par ko Lietuvas varasiestādes izpelnījās dzēlīgus komentārus - to autori atgādināja, ka RT vispār nav sakara ar mediju grupas "Rossija segodņa" struktūrām, kuras patiešām vada Dmitrijs Kiseļovs.

Svarīgāks ir tas, ka tas viss jau ir bijis: precīzi nedēļu iepriekš Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome izskaidroja RT retranslācijas aizliegumu ar to, ka telekanāli "atrodas faktiskā un vienpersoniskā Dmitrija Kiseļova uzraudzībā". Toreiz gan Margarita Simoņana, gan Krievijas ĀM noradīja uz Latvijas oficiālo struktūru neiedomājamo neprofesionālismu.

Tobrīd vēl varēja izskaidrot notikušo ar nejaušību un konkrēto izpildītāju kļūdu: galu galā, neviena sistēma nav pasargāta no diletantiem un halturētājiem. Savukārt valstij šādā situācijā it kā nebūtu glīti atkāpties no saviem paziņojumiem, pat ja to atklāti ir iegāzuši pašu ierēdņi.

Taču situācijas atkārtošanās Lietuvā viennozīmīgi liek noprast: nekādas nejaušas kļūdas nebija. Tā ir apzināta Latvijas un Lietuvas varasiestāžu nostāja, kura iekļaujas principā "arī tas derēs".

Skaidrs, ka RT retranslācijas aizliegums ir politisks lēmums. Bet vai tiešām nevarēja to paskaidrot ar juridiski "tīrāku" motīvu? Protams, ka varēja. Taču šim mērķim atbildīgajām iestādēm nāktos pielikt lielākas pūles, meklēt veidus, kā apiet likumdošanu.

Kādreiz tieši šī īpatnība – juridiskā izsmalcinātība kaut vai pieņemamo lēmumu ārējas nevainojamības ievērošanas nolūkos – bija viens no svarīgākajiem rietumu demokrātijas trumpjiem. Tā izskatījās ārkārtīgi pievilcīgi citu politisku sistēmu fonā, kurām nebija tādas patikas ķēpāties ar formālu procedūru ievērošanu.

Taču kopš tā brīža ir pagājis daudz laika. RT retranslācijas aizlieguma jautājumā Baltijas republikas rīkojas pēc daudz spēcīgāku lielvalstu shēmas.

Savulaik amerikāņiem mēģene ar nezināmas izcelsmes pulveri aizstāja nepieciešamību meklēt patiesus apstākļus, ar kuriem varētu pamatot iebrukumu Irākā. Briti sarīkoja grandiozu šovu ar Skripaļu saindēšanu, un viņus nemaz nemulsina jebkurai vērīgai acij acīmredzamas pretrunas šajā lietā. Nīderlande, kurai taisnīgā tiesa reiz bija nacionālais simbols, tiesvedībā MH17 lietā tā sagrozīja likumus, ka vairs pat brīnīties nav spēka.

Šādu piemēru – ne tikai attiecībā pret Krieviju, bet arī pret Ķīnu, Irānu, Venecuēlu un citām "atstumtajām valstīm" – ir kļuvis tik daudz, ka tie sen jau ir kļuvuši par ikdienišķu parādību. Šādā fonā absolūti organiski izskatās Lietuvas un Latvijas varasiestāžu pozīcija situācijā ar RT retranslācijas aizliegumu: kādēļ pūlēties, ja oficiālās versijas vietā var iesmērēt acīmredzamas muļķības?

Te pat ir savdabīga loģika: Krievijai naidīgi noskaņotu auditoriju apmierinās skaidrojums par "RT kontrolējošo Kiseļovu" (līdzīgi kā par "Skripaļu saindējušo Putinu" vai "virs Donbasa Boeing notriekušo Kremli"), savukārt Krievijas un tai simpatizējošo spēku labad Rietumi vairs neredz jēgu tērēt resursus, - acīmredzot, uzskata par bezjēdzīgiem centienus mainīt viņu domas un pārvilināt savā pusē.

Sākotnēji šī (atklāti nekvalitatīvā) pieeja parādījās Rietumu informācijas, politiskā, ideoloģiskā un pat morālā monopola dēļ. Tādēļ vienā jaukā brīdī Rietumi vairs neuzskatīja par nepieciešamu rūpīgi un profesionāli izstrādāt savu politiku – gan kopumā, gan attiecībā pret konkurentiem. Rezultātā paši nepamanīja, kā šo monopolu zaudēja, tostarp arī vienaldzības un savas pašpārliecības dēļ. Sak, gan jau arī tā būs labi.

Taču tagad situācija ir mainījusies. Tie paši spēki vairs neuzskata par vajadzīgu strādāt kvalitatīvi un kvalificēti tāpēc vien, ka savējie iztiks, bet pretinieku tik un tā nepārliecināsi.

Pārsteidzošākais ir tas, ka viņi patiešām domā (un jaunākie baltiešu lēmumi par RT to apliecina): tāda profesionāla, jeb, pareizāk sakot, ārkārtīgi neprofesionāla pieeja veicinās viņu ideoloģisko un ģeopolitisko uzvaru pār Krieviju.

49
Tagi:
vārda brīvība, Baltija, RT
Pēc temata
Simoņana komentēja Igaunijas vēlmi aizliegt telekanālu RT
Dombrovskis izskaidroja, kur slēpjas manevru jēga saistībā ar RT aizliegšanu Latvijā
Igaunija var aizliegt RT kanālu translāciju pēc Latvijas piemēra
Latvijā aizliedz kanālu RT
Krievijas prezidents Vladimirs Putins

Putins pastāstīja par savu attieksmi pret viņam pausto kritiku

0
(atjaunots 18:34 12.07.2020)
Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka uzskata par savu pienākumu ieklausīties tajā, kas tiek piedāvāts.

RĪGA, 12. jūlijs – Sputnik. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, prātojot par viņam pausto aso kritiku, paziņoja, ka uzskata par savu pienākumu ieklausīties tajā, kas tiek piedāvāts, taču kritika kritikas labad viņu neinteresē, vēsta RIA Novosti.

"Vienmēr ir cilvēki, kuri domā citādāk, nekā tu, un viņiem liekas, ka viņiem ir labāki risinājumi, nekā tie, kurus piedāvā esošie varas pārstāvji, tai skaitā valsts vadītājs. Es, vispār, lai cik dīvaini tas nešķiet, uzskatu par savu pienākumu ieklausīties tajā, kas tiek deklarēts, vai tajā, kas tiek piedāvāts – ja kaut kas vispār tiek piedāvāts, izņemot kritiku, jo ja tā ir kritika kritikas labad, tad tas vienkārši nav interesanti, bet ja ir arī konstruktīvi piedāvājumi, tad, protams, ar prieku tajos ieklausos," sacīja viņš intervijā telekanālam "Rossija 1" atbildot uz jautājumu, kā viņš attiecas pret viņam pausto aso kritiku.

Putins atzīmēja, ka tas, ka viņš ieklausās piedāvājumos, nenozīmē, ka viņš "īstenos to, ko ir izdzirdējis". "Taču zināt viedokļu, vērtējumu un piedāvājumu dažādību – tas ir lietderīgi," nobeigumā sacīja viņš.

0
Tagi:
Putins, Krievija
Pēc temata
"Jauns strīdu raunds". National Interest ir pārliecināts par Putina raksta panākumiem
"Nevarēja atspēkot nevienu faktu": Krievijas vēstniecība ar godu atbildēja Latvijas ĀM
Putins parakstīja dekrētu par grozījumiem Krievija Konstitūcijā