Gājiens nacionālajos tērpos Ļvovā.

Panākumu stāsts: Ukrainas pēcmaidana ekonomikai seši gadi

70
(atjaunots 17:30 02.03.2020)
Nesen apritēja seši gadi kopš varas maiņas Ukrainā Maidana apvērsuma rezultatā. Rezultāti valsts ekonomikā ir acīmredzami un, iespējams, jau neatgriezeniski.

Pilsoņu noskaņojuma barometrs šajā laikā nav mainījies tik lielā mērā, kā varētu, ņemot vērā situāciju valstī. Maidana gadadienai par godu organizētā aptauja, ko veica Razumkova centra sociālais dienests sadarbībā ar fondu "Demininiciativa", noskaidroja, ka 38% ukraiņu būtu atbalstījuši Maidanu, ja tas notiktu šodien. 59% nevēlētos atgriezties pirmsmaidana Ukrainā.

Taču šie rezultāti lielā mērā radušies propagandas un smadzeņu skalošanas rezultātā. Interesantāk ir izanalizēt valsts apvērsuma objektīvos rezultātus, it īpaši – ekonomiskos. Par tiem portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Ļevčenko.

Patiešām, iespaidīgi rezultāti

Sešu gadu laikā atpakaļ ripojusi ne tikai Ukrainas ekonomika. Valsts paspējusi zaudēt kompetenci vairākās ražošanas jomās un par nozarēs, zaudējusi miljoniem darba roku, sakrājusi parādus un, iespējams, tai jau aiz muguras palicis neatgriešanās punkts ekonomikā.

Ukrainas ekonomikas stāvokļa vērtējumā ļoti daiļrunīgas ir divas prognozes. Pirmo pagājuša gada februārī deva Pasaules bankas pārstāvis. Pēc viņa vārdiem, Ukrainai vajadzīgs pusgadsimts, lai panāktu Poliju. Otro – jau šī gada februārī – deva Ukrainas ekonomiskās attīstības ministrs Milovanovs. Saskaņā ar to, Ukrainai vajadzīgi 50 gadi un 100 miljardi dolāru, lai panāktu Baltkrieviju.

Pēdējā prognoze ir īpaši jauka, jo Ukrainas valdība visus sešus gadus klāsta par neiedomājami sekmīgām reformām, un visiem spēkiem nosoda Baltkrieviju par reformu trūkumu.

2019. gadā Ukrainas reālais IKP bija par 5,8% mazāks nekā 2013. gadā. Salīdzinot IKP dolāru izteiksmē, iznāk, ka šajā laikā tas sarucis par 16% - no 183,3 līdz 154 miljardiem dolāru. Un tas viss – neskatoties uz grivnas mākslīgo nostiprināšanu 2019. gadā.

Ekonomikas pamats – rūpniecība – sarukusi vēl vairāk, par 19,5%. Galvenie iemesli – zaudēta daļa no rūpnieciskā Donbasa, zaudēts Ukrainas rūpniecībai (it īpaši mašīnbūvei) svarīgs noieta tirgus – Krievija. Šajā laikā Ukraina gandrīz pilnībā zaudējusi vienu no tehnoloģiskajām nozarēm – lidmašīnbūve. Kolosālu triecienu saņēmusi kuģubūve un citas mašīnbūves nozares. Pat metalurģija sešu gadu laikā samazinājusi čuguna, tērauda un velmējumu ražošanu vairāk nekā 1,5 reizi. Daudzas kompetences (piemēram, tanku bruņu ražošana) izrādījušās vienkārši zaudētas.

Situāciju pasliktina tas, ka pēc 3,5 gadus ilgas relatīvas stabilizācijas rūpniecībā, kopš pērnā gada jūnija sācies jauns kritums.

Jāpiebilst, ka laika posmā no 2016. līdz 2019. gadam IKP pieauguma pamats bija nedabisks. Šķiet, tā ir galvenā problēma. Iespējams pieaugums uz investīciju pamata, kad ekonomikā ieplūst ilgtermiņa ieguldījumi. Iespējams pieaugums uz atjaunošanās pamata, kad esošās ražošanas jaudas sāk atkal pieaugt pēc krīzes. Visus pēdējos gadus Ukrainā bija pārsvarā vērojams patēriņa pieaugums: kad investīciju nebija, ražošana neauga, toties palielinājās patēriņš uz aizņēmumu un viesstrādnieku pārskaitījumu rēķina. Piemēram, Savienotajām Valstīm tāds pieaugums jau kļuvis teju vai par ierastu parādību. Taču - quod licet Jovi, non licet bovi – kas ļauts Jupiteram, nav ļauts vērsim. ASV emitē pasaules naudu un saņem aizņēmumus ar sīciņiem procentiem. Ukrainā vēl nav dolāru drukas iekārtas, bet aizlienēto resursu cena ir gandrīz vai augstākā pasaulē.

Viesstrādnieku pārskaitījumi ir apšaubāms prieks. Šie cilvēki rada pievienoto vērtību citās valstīs, un tikai daļu no tās saņem algā. Un viņi nemaksā ne ienākumu nodokli (vietējo budžetu ienākumu bāzes avots), ne sociālās iemaksas Ukrainā.

Jāpiebilst, ka Ukrainas obligāciju aizņēmumiem ir finanšu piramīdas pazīmes, jo izmaksas par vecajām obligācijām tiek veiktas uz jaunu aizņēmumu rēķina, Ukrainas budžets nespēj apkalpot kredītus, nepaplašinot aizņēmumus. Saskaņā ar plānu 2020. gadam valsts parāda dzēšana un apkalpošana izmaksās 40% no valsts budžeta ieņēmumiem. 2013. gadā šī summa nedaudz pārsniedza 30%.

Ukrainas lauksaimniecība, kas pārsvarā ietver augkopību, nekādi nespēja kompensēt pievienotās vērtības sarukumu, ko radīja rūpniecības samazināšanās, jo pievienotās vērtības līmenis augkopībā ir zems. Tāpēc sešu gadu laikā lauksaimniecības daļa IKP pieaugusi no 7,6% tikai līdz 8%

Toties eksporta struktūrā tās daļa būtiski pieaugusi – no 15,7 līdz 28,4%. Taču arī to nekādi nevar dēvēt par labu ziņu Ukrainas ekonomikai, kaut vai tāpēc, ka tās ir tikai izejvielas, tātad sešu gadu laikā audzis izejvielu eksports no Ukrainas. Turklāt mašīnbūves produkcijas daļa eksportā, kam ir augsta pievienotā vērtība, šajā periodā sarukusi no 16,3% līdz 10,7%. Un tas viss notiek eksporta vispārējās samazināšanās apstākļos: 2013. gadā Ukraina eksportēja preces par 63,3 miljardiem dolāru, 2019. gadā – par 50,1 miljardu.

Pat Ukrainas valdības dati liecina, ka pamatlīdzekļu nolietojums valsts ekonomikā ir rekordliels – tas pārsniedz 60% (iespējams, patiesībā tas ir vēl augstāks). Būtu vienkārši smieklīgi runāt par kaut kādu attīstību bez to modernizācijas.

Nu, bet kā klājas ar kapitāla investīcijām pēc Maidana? Nekā laba nav.

Maidana bazūnes klāstīja lētticīgajam elektorātam, ka valstī nupat nupat jau ienāks 700 miljardi dolāru investīcijās. Faktiski līdz 2014. gada sākumam Ukrainas ekonomikā ieplūda tiešās ārvalstu investīcijas 53,7 miljardu dolāru apmērā. Valstij ar 40 miljoniem iedzīvotāju tās ir kapeikas. Taču līdz 2019. gada beigām no investīcijām palikuši 34,5 miljardi.

Tomēr jebkuras valsts ekonomikā tomēr ir iekšējās kapitāla investīcijas. Arī šajā jomā stāvoklis ir bēdīgs. Pirms apvērsuma kapitāla investīcijas ik gadus sastādīja 31-33 miljardu dolāru. Ekonomikas attīstībai ar to nepietika. Taču 2019. gadā pēc dažiem izaugsmes gadiem to apjoms sastāda vien 22 miljardus.

Arī ar darba vietām Ukrainā, protams, nekā laba nav. No 2013. gada līdz 2019. gada decembrim štata darbinieku skaits Ukrainā samazinājies no 9,7 miljoniem līdz 7,3. Turklāt 2013. gada dati ir aplēsti, neskaitot Krimu. No 2015. gada Ukrainas valsts statistikas iestāde vairs neskaita datus par Doņeckas un Luganskas tautas republikām. Taču arī no 2015. gada janvāra līdz 2019. gada decembrim darba vietu skaits joprojām pārliecinoši samazinājās – no 8,2 miljoniem līdz 7,3.

Pie tam vidējā alga dolāru izteiksmē gandrīz atgriezusies 2013. gada līmenī: 2019. gadā tā sastādīja 406 dolārus pret 411 dolāriem 2013. gadā. Tomēr, ņemot vērā komunālo pakalpojumu cenu kraso pieaugumu, "apšņāpto" sociālo atbalstu (piemēram, valsts gandrīz pilnībā atteikusies no bezmaksas medicīnas) un dispropociju pieaugumu darba samaksā, iznāk, ka tā nebūt nav tā pati nauda.

Pēc apvērsuma ekonomika pārorientējās uz Rietumiem (patiesībā notika vienpusēja valsts tirgus atvēršana). Rezultātā sākās ekonomiskā katastrofa – to apstiprina visi rādītāji. Taču vēl sliktāk ir tas, ka sešu gadu laikā ne reizi nav izdomāta neviena recepte izejai no pašreizējās situācijas, un laika valstij ar novecojošajiem iedzīvotājiem, nolietotajiem pamatlīdzekļiem un brūkošo infrastruktūru vairs nemaz nav tik daudz.

70
Tagi:
ekonomika, Ukraina
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā, foto no arhīva

Vai Amerikas SDG izdosies aizstāt Krievijas gāzi

5
(atjaunots 17:20 28.09.2020)
Arvien biežāk masu medijos var dzirdēt viedokli: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG"; kritiķi atbild, ka Eiropas gāzes biržā tā tiek pārdota par tādām pašām cenām, kā visa pārējā gāze. Kam tad ir taisnība?

Pēdējā laikā problēmu fonā ar "Ziemeļu straumes 2" būvniecības pabeigšanu arvien biežāk masu medijos izskan viedoklis: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG." Šīs tēzes kritizētāji smīkņā, norādot: paskatieties, tā pati Amerikas SDG tiek pārdota Eiropas gāzes biržā par tādām pašām cenām (un tagad vispār par ārkārtīgi zemām) kā visa pārējā gāze.

Kam tad ir taisnība? Dzīve, kā jau vienmēr, ir sarežģītāka par parastām shēmām: piedāvājam tikt skaidrībā ar šo lietu.

Iesākumam, atgādināsim, ka "Ziemeļu straume - 2", pārsvarā, tiek būvēta, lai aizvietotu lielāko daļu Ukrainas tranzīta, jo nākotnē gaidīt būtisku Krievijas gāzes eksporta pieaugumu (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu "standarta" 200 miljardiem kubikmetru) nenākas. Un arī Ukrainas tranzīts (vismaz pagaidām) ļauj transportēt krietni vairāk par esošajiem apjomiem. Tādēļ varētu likties, ka no pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara puses nekas nemainīsies.

Turklāt: Ukrainas tranzīts ir apmaksāts uz četriem gadiem (pa 40 miljardiem kubikmetru gadā), savukārt "Ziemeļu straumei 2" būs 55 miljardu kubikmetru jauda. Tātad šajā prātojumu posmā hipotētiska atteikšanās no "Ziemeļu straumes 2" (ZS2) būvniecības pabeigšanas uz visiem laikiem vai uz nenoteiktu laiku novedīs vien pie acīmredzamām "Gazprom" finanšu zaudējumiem (jo nāksies vienkārši norakstīt milzīgas būvniecības izmaksu summas), taču nepalīdzēs likt Eiropai pirkt amerikāņu SDG Krievijas gāzes vietā.

Tādēļ, ja vadās pēc tēzes, ka Amerika, radot grūtības ZS2, plāno iegūt jaunu nišu savai SDG (uz "Ziemeļu straumes 2" jaudas apjomu, vai esošo Ukrainas tranzītu – tātad ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), tas nozīmē vienu: līdz ar ZS2 bloķēšanu jāapstājas (nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ: caurules vecums, tranzīta tarifa aizliedzošais lielums vai citi apstākļi) pašam Ukrainas tranzītam.

Domājam tālāk. Vai tas palīdzēs amerikāņu SDG?

Pirmkārt, gāze (vai SDG) jebkurā gadījumā kļūs dārgāka, 50 miljardu kubikmetru dzēšana no tirgus – tie ir visnotaļ būtiski apjomi pasaules tirdzniecībai. Savukārt augstākas biržu cenas neizbēgami novedīs pie rentabilitātes celšanās arī Amerikas SDG pārdošanās.

Otrkārt, galvenais. Šeit ir jāatgādina, ka sava esošā sašķidrinātās dabasgāzes eksporta ietvaros ASV jebkurā gadījumā saņem garantētu maksu par sašķidrināšanu. No zemiem globālajiem kotējumiem cieš tirgotāji. Tātad Savienotajām Valstīm, lielākoties nav nepieciešamības kaut kādā veidā stimulēt SDG pārdošanu no jau uzbūvētajām rūpnīcām.

Daudz svarīgāk – noslēgt SDG līgumus ar jauniem projektiem. Jo pēc tam, kad šobrīd SDG importētāji no ASV ir saskārušies ar situāciju, kad viņi pat nepērk degvielu, taču iemaksā obligāto nodevu par sašķidrināšanu (un tā ir aptuveni puse no SDG galīgās cenas), pierunāt kādu noslēgt līgumu ar šādiem nosacījumiem par jaunām kravām būs grūti. Bet nerealizētu projektu vēl ir daudz. Un šeit arī noderētu Eiropas tirgus.

No tā arī izriet tā šķietamā pretruna, par kuru mēs sākām spriest pašā sākumā. Jā, šobrīd amerikāņu SDG, kā jebkura cita, patiešām tiek pārdota par zemām cenām, tai skaitā arī Eiropā. Tirgū ir krīze, bet produkcija vienalga ir jārealizē, rūpnīcas jau ir uzbūvētas, tirgotāji noslēguši iegādes līgumu ar nosacījumu "sašķidrini vai maksā".

No otras puses, arī Eiropai ir jāsaprot, ka lētā amerikāņu gāze, tie ir pārpalikumi, kuri citos apstākļos ātri aizies uz Āzijas, bieži ienesīgākiem, tirgiem. Gribat garantētas piegādes – noslēdziet ilgtermiņa līgumu un maksājiet vairāk.

Par cik tad amerikāņu SDG būs dārgāka, salīdzinājumā ar citām piegādēm?

Te ir vērts atzīmēt, ka pašlaik pastāv gāzes (SDG) cenas veidošanās trīs pamatvarianti: (1. variants) tūlītējie darījumi, (2.) sasaiste ar naftu un (3.) amerikāņu SDG, kas balstās uz gāzes cenu ASV teritorijā pluss maksa par sašķidrināšanu.

Tankeris gāzes pārvadāšanai, foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Tiek uzskatīts, ka, tirgum atgriežoties pie normas, gāzes biržas cena būs ap 200 dolāriem par 1000 kubikmetru. Aptuveni tādas pašas būs arī gāzes cenas ar sasaisti ar naftu pie tās cenas 50 dolāru apmērā par barelu. Jebkurā gadījumā, pārsvarā esošas "Gazprom" gāzes cenas ES jau ir saistītas ar biržu cenām, tādēļ orientēties labāk ir tieši uz šiem kotējumiem, nevis uz sasaisti ar naftu.

Bet par kādu cenu tiks piegādāta amerikāņu SDG? Tās cena ir atkarīga no gāzes vērtības pašās ASV (tā svārstās, un tas ir galvenais nenoteiktības faktors), sašķidrināšanas izmaksām un piegādes cenām uz Eiropu. Neiedziļinoties aprēķinu detaļās, var runāt par diapazonu no 220 līdz 270 dolāriem par 1000 kubikmetru.

Citiem vārdiem sākot, ja sākumā, 2013. gadā, amerikāņu SDG izskatījās lētāk par pārējām piegādēm (toreiz bija dārga nafta un dārgāka SDG tūlītējo darījumu tirgū), tad esošajos apstākļos (lētāk kļuvusī nafta, augstāka konkurence SDG tirgū) tā izrādās dārgāka.

Vēl viens jautājums. Bet kāpēc Eiropai ir jāpērk tieši Amerikas SDG. Kāpēc ne Kataras vai Krievijas? Vēl jo vairāk, kas izrādīsies nepārsteidzoši, ja tuvākajā laikā daļa Kataras gāzes tiks pārdota ar sasaisti ar biržu tirgus cenām?

Ja noliek malā aspektus, kas saistīti ar īpašajām attiecībām starp ES un ASV, tad šādu iemeslu nav. Kopumā ES var aizstāt iespējamo deficītu ar jebkuru gāzi.

Iespējams, šī iemesla dēļ šobrīd arī tiek runāts par samainīšanu: vairāki jauni SDG termināli Vācijā tieši Amerikas SDG izvietošanai (teiksim, 10-20 miljardiem kubikmetru gāzes, jeb 20-40% ZS2 jaudas) apmaiņā pret atļauju pabeigt cauruļvada būvniecību.

Apkoposim.

Pirmais. Krievijas gāzes aizvietošana ar Amerikas SDG ir iespējama tikai pie vienlaicīgas divu nosacījumu izpildīšanas: ZS2 projekta slēgšanas un Ukrainas tranzīta izbeigšanas. Šajā gadījumā Krievijas eksporta ierobežošana atbalstīs cenas visā gāzes tirgū.

© Sputnik / Александр Кондратюк

Otrais. Jebkurā gadījumā Amerikas SDG būs ne vairākas reizes, bet par 10-30% dārgāka, nekā pārējā gāze tirgū, pat iespējams par tādu pašu cenu – viss ir atkarīgs no Amerikas iekšējiem gāzes kotējumiem. Taču, noslēdzot ilgtermiņa līgumus par SDG piegādi no ASV, Eiropas uzņemas visu risku, kas saistīts ar ASV gāzes iekšzemes cenām.

Savukārt lētā Amerikas (un visa pārējā) SDG, kuru mēs šobrīd redzam Eiropā, tas ir gāzes iztrūkuma rezultāts tirgū: tirgotāji pārdod to, lai vismaz daļēji kompensētu zaudējumus, ko nes Amerikas SDG iepirkšanas līgumi. Ja Eiropa sagribēs garantētas piegādes no ASV, tad maksāt nāksies pēc Amerikas SDG cenas veidošanās formulas, un atteikties vairs neiznāks.

Un pēdējais. Uzspiežot Eiropai savu SDG, ASV pirmkārt domā nevis par pašreizējām piegādēm, bet gan par perspektīvajām. Runa ir par jaunām sašķidrināšanas rūpnīcām un to nodrošināšanu ar garantētiem SDG piegādes līgumiem. Rūpnīcu būvniecība aizņem aptuveni četrus gadus, un tieši ap to laiku beigsies spēkā esošais tranzīta līgums ar Ukrainu.

5
Tagi:
gāzesvads, Ziemeļu straume 2, Krievija, ASV, SDG
Pēc temata
Rietumi gatavi pašnāvnieciskam karam
Smags gadījums: ASV vēlas aizliegt pirkt Krievijas naftu
Vai "Novičok" izšķirs "Ziemeļu straumes 2" likteni?
Sāka lēst zaudējumus: "Ziemeļu straumes 2" celtnieki saņēmuši pārmetumu lavīnu
Zeme no kosmosa, foto no arhīva

Kas notiek patiesībā globālā sasilšana vai atdzišana

27
(atjaunots 15:05 26.09.2020)
Zemes vēstures ritējumā ledus laikmetus pastāvīgi nomainījuši silta laika periodi.

Patlaban mēs dzīvojam tādā laikā starp ledus laikmetiem, tomēr planētas virsma sasilst ātrāk, nekā bija gaidāms. Vladislavs Strekopitovs portālā RIA Novosti mēģināja tikt skaidrībā, kas pie tā vainojams un ko iesākt.

Te auksti, te karsti

Pirms simt gadiem darbā "Saules izstarojuma radīto termisko parādību matemātiskā teorija" serbu matemātiķis un ģeofiziķis Milutins Milankovičs formulēja hipotēzi: orbītas, rotācijas ass leņķa un precesijas parametru regulāru izmaiņu dēļ Zemes virsmu Saule sasilda dažādi. Rezultātā rodas apledojumi, ko nomaina siltāki periodi starp ledus laikmetiem. Tie ir tā saucamie Milankoviča cikli, uz kuru pamata tiek veidotas ilgtermiņa klimatiskās prognozes.

Реконструкция климатических изменений за последние 2000 лет на основе данных 11 различных исследований
Klimatisko izmaiņu rekonstrukcija pēdējo 2000 gadu laikā uz 11 dažādu pētījumu bāzes

Katram orbitālajam parametram ir savs cikls. Piemēram, ekscentricitāte: trajektorija, pa kuru Zeme griežas ap Sauli, no apļa pāriet pie eliptiskākas orbītas ik pēc 95, 125 un 400 000 gadiem. Planētas ass novirzās 3 grādu amplitūdā no ekliptikas – plaknes, kādā Zeme rotē ap Sauli – aptuveni ik pēc 41 tūkstoša gadu. Precesijas cikls – Zemes ass griešanās konusā kā žiroskopam – vidēji veido 26 tūkstošus gadu. Šajā laikā Zemes ass veic pilnu apli.

Visi šie faktori kopā demonstrē klimatisko ēru periodiskumu – 41 un 100 tūkstošus gadu. Pie tam, saskaņā ar Milankoviča aprēķiniem, Saules gaismas daudzuma starpība Ziemeļu puslodē sasniedz 20%.

Rādītāji neatbilst cikliem

Pleistocēna ērā – pirms 2,6 miljoniem – 11,7 tūkstošiem gadu – Zeme pārdzīvoja vairākus aukstuma periodus, kad ledāji klāja līdz 30% planētas virsmas un Ziemeļu puslodē sniedzās līdz 40. paralēlei.

График изменения температуры поверхности Земли с конца XIX века
Zemes virsmas temperatūras izmaiņu grafiks no XIX gs. beigām

Pēdējais ledāju maksimums bija vērojams aptuveni pirms 18 tūkstošiem gadu, bet tagad, saskaņā ar Milankoviča cikliem, turpinās holocēna starpleduslaikmetu posms, kas sācies aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu. Uz to norāda speciālisti, kas nepiekrīt hipotēzei par antropogēno ietekmi, kad sākas runas par globālo sasilšanu. Tomēr detalizēta modelēšana rāda: pašreizējie notikumi nekādi neatbilst dabiskajiem cikliem ne sava spēka, ne dinamikas ziņā.

Spriežot pēc gada vidējās temperatūras grafika, holocēna termālais maksimums jeb klimata optimums bija sasniegts X-XIII gadsimtā. Toreiz temperatūra uz Zemes bija pat augstāka nekā pagājušā gadsimta vidū. Pēc tam sākās vispārēja lēna atdzišana.

Cilvēks izrādījies stiprāks par dabu

Saskaņā ar Milankoviča cikliem, tagad Zemei vajadzētu pakāpeniski atdzist, taču rūpniecības revolūcija XIX gs. beigās lauza dabiskās tendences. Patlaban gada vidējā temperatūra par 0,6-0,8 grādiem pēc Celsija skalas pārsniedz rādītājus, kas pieņemti par atskaites punktu 60.-90. gados. Galvenais iemesls – siltumnīcas gāzu, it īpaši – ogļraža dioksīda antropogēnie izmeši.

Potsdamas Klimata pārmaiņu pētījumu institūta līdzstrādnieki atzīmē: СО2 koncentrācija atmosfērā sasniegusi maksimālo rādītāju trīs miljonu gadu laikā. Pētījums rāda, ka vidējā temperatūra, kas nekad šajā periodā nav augusi virs diviem grādiem pēc Celsija skalas vairāk nekā pirmsindustriālajā periodā, jau tuvāko 50 gadu laikā šo slieksni var pārkāpt.

To pārliecinoši demonstrē dati, ko savos pārskatos publicē Starpvaldību klimata pārmaiņu ekspertu grupa (IPCC), ko 1988. gadā nodibināja Pasaules meteoroloģiskā organizācija un ANO Apkārtējās vides programma.

Savā pēdējā, piektajā pārskatā IPCC par klimata pārmaiņām "AR5 Synthesis Report: Climate Change 2014" teikts: "Lai kādu reālistisku rādītāju planētas temperatūras jutīgumam pret siltuma līdzsvaru mēs izvēlētos, novērojamo izmaiņu iemesls var būt tikai oglekļa dioksīda uzkrāšanās atmosfērā."

Šo slēdzienu apstiprina arī globālo klimata modeļu analīzes rezultāti, ko projekta CMIP (Coupled Model Intercomparison Project) ietvaros īsteno Pasaules klimata pētījumu programmas (WCRP) Kopīgās modelēšanas darba grupa (WGCM). Modeļu eksperimenti CMIP3 un CMIP5 rāda, ka temperatūra manāmi pārsniedz dabiskās tendences kopš 70. gadu beigām.

Pauze globālajā sasilšanā

Tomēr laikā no 1998. līdz 2013. gadam klimatologi reģistrēja dīvainu parādību – neskatoties uz augošo oglekļa dioksīda saturu atmosfērā, temperatūras pieaugums it kā apstājās. To norādīja IPC speciālisti savā pārskatā 2014. gadā.

Klimata izmaiņas. Foto no arhīva
© Sputnik / Виталий Белоусов

Tiesa, pārskata autori bija piesardzīgi: "Pēdējo 15 gadu laikā Zemes virsmas globālā temperatūra demonstrē daudz zemāku augošo lineāro tendenci nekā ilgstošākā periodā – 30 un 60 gadu periodā."

Zinātnieki nevarēja saprast, kas notiek: novērojumi bija pretrunā visiem klimatiskajiem modeļiem. Globālās sasilšanas antropogēnā rakstura hipotēzes piekritēju un pretinieku strīdi iedegās ar jaunu spēku.

Taču 2013. gadā temperatūra no jauna cēlās, un klimatologi secināja: iespējams, tamlīdzīgas 15 gadu pauzes parādās ar zināmu periodiskumu aptuveni reizi 30 gados.

Okeāna loma

Globālo temperatūru stabilizācijas paradoksu oglekļa dioksīda satura atmosfērā pieauguma fonā vajadzēja skaidrot. Pretējā gadījumā uz vienkāršas ekstrapolācijas pamata būvētie prognožu modeļi vairs nebūs droši.

Zinātnieki no Lančžou universitātes (Ķīna) piedāvāja precizētu klimatisko modeli, ņemot vērā enerģijas sadali starp atmosfēru un okeānu. Noskaidrojās, ka sasilšanas šķietamās pauzes periodā Zeme joprojām sasilst, taču siltums uzkrājas Pasaules okeāna dzīlēs. Kad okeāna siltumietilpība sasniedz noteiktu līmeni, no jauna pieaug ūdens augšējo slāņu temperatūra – cikliskums ir saistīts ar šo faktoru.

Iepriekš zinātnieki pierādīja, ka ūdens cirkulācijas mazināšanās okeānā veicināja ledus laikmetu pagarināšanos pleistocēnā un pāreju (tā notika aptuveni pirms miljona gadu) no 41 tūkstoša gadu cikla pie 100 tūkstošu gadu Milankoviča cikla. Paleoklimatoloģijā tā pazīstama kā "simt tūkstošu gadu problēma".

Milankoviča cikliem ir nozīme ne tikai ģeoloģijā un klimatoloģijā. Piemēram, nesen antropologi no Viskonsinas universitātes konstatēja, ka šie cikli simtiem tūkstošus gadu noteikuši seno cilvēku dzīves vietu nomaiņas periodiskumu, ieskaitot mūsu senču izklīšanu aiz Āfrikas robežām – uz Tuvajiem Austrumiem un Vidusjūras reģionu, kas sākās pirms 125 tūkstošiem gadu – šajos reģionos izveidojās mitrs subtropiskais klimats.

27
Tagi:
klimata pārmaiņas
Mušmires, foto no arhīva

Kāpēc Latvijas iedzīvotāji ēd sarkanās mušmires

0
(atjaunots 13:58 28.09.2020)
Toksikologi katru gadu arvien mazāk sastopas ar saindēšanās gadījumiem ar meža sēnēm, izņemot sarkanās mušmires.

RĪGA, 28. septembris – Sputnik. Latvijas toksikologi noraizējušies par bīstamo tendenci – cilvēki arvien biežāk ēd sarkanās mušmires, lai apreibinātos, vēsta raidījums "TV3 ziņas".

Ja vairāk nekā pirms desmit gadiem saindēšanās ar sēnēm tika konstatēta 60 cilvēkiem sezonā, tad pēdējos gados mediķu palīdzība ir nepieciešama vidēji pieciem – cilvēki sākuši labāk orientēties sēnēs. Tomēr toksikologus uztrauc tas, ka atsevišķi cilvēki arvien biežāk ēd atpazīstamas indīgās sēnes – sarkanās mušmires – nevis kļūdas pēc, bet gan speciāli.

Sarkanā mušmire (Amanita muscaria) satur ļoti stiprus halucinogēnus un spēj izraisīt ļoti spēcīgas halucinācijas. Daudzās valstīs tās ir atļauts tirgot, un šo iespēju izmanto, piemēram, Lietuvas mušmiru lasītāji – viņu preci iegādājas gan ārstnieciskos, gan izklaides un pat reliģiskos nolūkos.

"Tā ir zināma tendence pēdējos piecus gadus, un šo pacientu skaits noteikti ir ar tendenci pieaugt. Sarkanā mušmire rada alkohola reibumam līdzīgu stāvokli, jo darbojas uz tiem pašiem receptoriem," skaidro toksikoloģijas un sepses klīnikas reanimatologs Roberts Stašinskis.

Dažkārt cilvēki ēd mušmires uzreiz mežā, taču sēņu halucinogēnā ietekme ir tik spēcīga, ka tās pagaršojušie sēņotāji pēc tam nespēj iziet no meža.

"Nokrīt nevarīgs, bezspēcīgs bezsamaņā, mežā ir slapjš un auksts, viņš tur var arī nosalt un iet bojā. Gandrīz katru gadu mums regulāri tiek atvesti pacienti no meža. Šie saindēšanās gadījumi līdz šim nav beigušies ar pacientu invaliditāti un nāvi, tā ka tas ir pozitīvi," stāsta Stašinskis.

Saindēšanās ar mušmirēm sezona nebeidzas pat ziemā – kaltēšana saglabā sēņu toksiskās īpašības.

0
Pēc temata
Meža vietā – uzarts lauks: sēņotāju uzvedība Latvijā pārkāpj likumus
Latviju jau ir pārņēmis sēņu drudzis
"Liekas, ka karš notika": Latvijas sēņotāju barbarisms šokē
Darba nav: Latvijas lauku iedzīvotājus glābj sēnes un ogas