2021.-2027.gadam Eiropas Padomes vadītājam Šarlam Mišelam lielākā daļa ceturtdienas nakts ES ārkārtas samitā par budžetu aizritēja divpusējas apspriedēs ar atsevišķu valstu līderiem cerībā rast izeju no strupceļa. Par situāciju ar ES budžetu savas domas stāsta Irina Alksnis.
Problēma ir vienkārša: Brexit rezultātā no 2021.gada Eiropas Savienība zaudēs 11 miljardus gadā, ko līdz šim iemaksāja Lielbritānija – otrais lielākais Eiropas budžeta donors pēc Vācijas.
Pats par sevi saprotams, parādās jautājums: ko darīt ar gaidāmo deficītu. Lieta tāda, ka ES dalībvalstu pozīcijas šajā jautājumā ir diametrāli pretējas.
Donorvalstis (līdz ar Vāciju, to starpā ir Austrija, Dānija, Nīderlande un Zviedrija, kas nodrošina 75% iemaksu Eiropas budžetā) uzskata par nepieciešamu samazināt finansiālo palīdzību un pat uzskata ka iemaksas ES budžetā ir jāierobežo ar 1% no nacionālā kopienākuma (NKI).
Recipientiem tāda nostādne šķiet kategoriski nepieņemama. Tās pieprasa, lai viss paliktu, kā līdz šim, un iemaksas pieaugtu līdz 1,3% no NKI. To atbalsta Eiropas Parlaments, kur dominē attiecīgo valstu pārstāvji.
ES izpildstruktūru "gribuļi" ir mazliet pieticīgāki. Eiropas Komisija piedāvā Savienības dalībvalstīm iemaksāt 1,1% no NKI.
Savukārt apspriestais budžeta projekts izriet no iemaksām 1,074% apmērā no NKI – un tas neapmierina nevienu. Eiropas Parlamenta vadītājs Dāvids Sasoli paziņoja, ka dokuments ir nepieņemams "nopietno samazinājumu" dēļ. Arī Vācija ir neapmierināta, lai arī pretēju iemeslu dēļ. Angela Merkele īpaši uzsvēra, ka ES "nav pietiekami pareizi izstrādāts līdzsvars" budžeta iemaksu ziņā.
Visspilgtāk, bez šaubām, uzstājās Lietuvas prezidents Gitans Nausēda, kurš paziņoja: viņa valsts arī ir ES donors – tikai ne finanšu līdzekļu, bet gan darba resursu ziņā. "Pēdējo gadu laikā Lietuva zaudējusi 10% sava darbaspēka, cilvēkus, kuri pārvācās uz Lielbritāniju, Vāciju un veicināja ekonomisko izaugsmi šajās valstīs." Un ja jau tā, tad, pēc viņa domām, republika ir pelnījusi kompensācijas.
Starp citu, tāda loģika lieliski piestāv arī citām valstīm, turklāt ne tikai Austrumeiropā. Pelņā nolūkos uz Rietumeiropu arvien vairāk brauc arī grieķi, itāļi un portugāļi, kuru nacionālās ekonomikas piedzīvo grūtus laiku un ir stipri atkarīgas no naudas, kas nonāk pie tām no labklājīgākiem Savienības kaimiņiem.
Kas skar "it kā labdarību", tad aiz skaistiem vārdiem par solidaritāti un aiz ES izlīdzinājuma programmām slēpjas pirmām kārtām samērā pragmatiskas (lai neteiktu – ciniskas), līdervalstu domas. Pateicoties tām, spēcīgākās ekonomikas (pirmām kārtām Vācija) sakārtoja sev par labu Eiropas kopējo tirgu, turklāt veiksmīgi likvidēja ievērojamu daļu konkurentu gan Austrumeiropā, gan Dienvideiropā. Tā nu izrādījies, ka arī pašu tuvredzības dēļ bēdīgā stāvoklī nokļuvušas valstis, kas formāli it kā veito ES kodolu, - tā pati Itālija vai Spānija.
Cita lieta, ka šī politika ir izsmēlusi savu potenciālu, tādēļ Brexit vienkārši kļuva par vēl vienu argumentu, kādēļ šī bodīte ir jāslēdz ciet.
Taču cilvēkam no malas var likties dīvaini, ka šajā pretestībā visskaļākie ir tieši austrumeiropieši. To kārtējo reizi apliecina nesenie Lietuvas prezidenta izteicieni, lai gan, liekas, viņiem, kā pašiem jaunākajiem ES locekļiem ar atklāti vāju ekonomiku, būtu jāuzvedas pieticīgāk un klusāk.
Taču notiekošais šķiet pašsaprotams cilvēkiem, kam zināmas reģiona vēsturiskās reālijas un nav noslēpums, kas ir atbildīgs par šādu lietu stāvokli.
Protams, pie visa ir vainīga Krievija.
Tā vairākus gadu desmitus maitāja sabiedrotos Austrumeiropā un savas republikas PSRS sastāvā (sevišķi pie rietumu robežām) ar kolosāliem bezmaksas finanšu atbalsta apjomiem un dotācijām. Tā ar savu bezatbildīgo labdarību aktīvi vairoja savu aizbilstamo priekšstatus par to, cik tie ir unikali, vērtīgi un neaizstājami, ka ir pelnījuši finansējumu vienkārši ar savu pastāvēšanu. No mazām nācijām, kuru ierastā loma pasaules arēnā bija klusi sekot līderiem, Krievija auzinājusi superpašpārliecinātas tautas, kas tagad histēriski cīnās par visu, kas tām "pienākas".
Naivā ES, uzņemot savās rindās Austrumeiropas valstis, pat iedomāties nevarēja, kādu Trojas zirgu – prasīgu un skandalozu – tai iegrūdusi Krievija. Tikai tagad tā aptver, ka milzīgās dotācijas, kas gāzās pār jaunajiem ES locekļiem, tām kļuvušas nevis par pārsteidzošu labdarību, par ko tām būtu jābūt pateicīgām līdz mūža beigām, bet gan par pašsaprotamu ierastās dzīves turpinājumu. Toties dotāciju pārtraukšanas perspektīvas automātiski augšāmceļ metodes, kas tradicionāli tika pielietotas pret Maskavu.
Tikai Krievija, vērojot notiekošo no malas, var atviegloti uzelpot, - tagad par Austrumeiropas laimi tai vairs galva nesāp.
