Krievija nopelnīs uz globālās sasilšanas rēķina

76
(atjaunots 15:23 21.02.2020)
Ūdeņraža enerģētikas attīstība veido nozīmīgu tendenci Eiropas enerģētikas tirgū.

Patlaban tā saucamā "zaļā ūdeņraža" pašizmaksa ir ļoti augsta, un degviela nespēj godīgi konkurēt ar tradicionālajiem energonesējiem, šai degvielai tiek veltīta īpaša uzmanība valstīs, kas aktīvi izvērtē klimata pārmaiņu jautājumus. Par to portālā RIA Novosti stāsta Aleksandrs Sobko.

Ne salīdzināt ar atjaunojamajiem avotiem

Ūdeņraža enerģētika ir izpelnījusies uzmanību vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, jāņem vērā tas, ka vienmērīga elektroenerģijas ražošana no atjaunojamajiem avotiem nav iespējama. Atjaunojamās enerģetikas attīstība jau laiku pa laikam saduras ar elektroenerģijas pārprodukciju, pārsvarā vēja ģeneratoru darbības rezultātā. Nākotnē, līdz ar jaudas pieaugumu problēma tikai pieaugs. Akumulatori, it īpaši ilgā laika periodā nevar atrisināt problēmu. Valda uzskats, ka par tādu akumulatoru varētu kļūt ūdeņradis.

Otrkārt, protams, valdzina šīs degvielas tīrība, jo produkta sadegšanas rezultātā rodas tikai ūdens. Degvielas elementu vai tradicionālo elektrības ģenerācijas turbīnu izmantošana, ekoloģiski tīras ūdeņraža automašīnas... Piemēru ir daudz.

Krievijas koncerns "Gazprom" savos ilgtermiņa (domājams, gadu desmitu perspektīvā) plānos jau pārdomā nākotnē ūdeņraža piegādes atbilstošos tirgos, sākotnēji – maisījumā ar metānu.

Atliek galvenie jautājumi: kur ņemt pietiekami lētu gāzi? Vai izdosies padarīt lētu ūdeņradi, kas iegūts no "liekās" atjaunojamās enerģijas?

Ūdeņraža avotu ir daudz. To pat klasificē: "zaļais", "pelēkais" un "zilais", dažkārt tiem pievienojas arī "dzeltenais". Protams, tās visas ir vienas un tās pašas molekulas, formālā klasifikācija raksturo tikai ieguves paņēmienu.

"Pelēko" ūdeņradi "iegūst" metāna (dabasgāzes) tvaika konversijas rezultātā. Process praktiski viegli īstenojams, taču ķīmiskās reakcijas gaitā izdalās ogļskābe, turklāt tādā pašā apjomā, kā sadegot dabasgāzei (piedevām – izdevumi par konversijai nepieciešamo enerģiju). Ja Krievija sāks pārdot Eiropai tādu ūdeņradi, to nesapratīs, jo ūdeņraža izmantošanas globālais uzdevums ir samazināt ogļskābās gāzes emisiju.

"Zilais" ūdeņradis – tas pats "pelēkais" no ieguves metodes viedokļa, taču obļskābā gāze, kas izdalās konversijas laikā, tiek uztverta un saglabāta (tā saucamā tehnoloģija CCS, carbon capture and storage). Metode ir dārga, testa projektu līmenī jau ilgus gadus tiek izmantota pasaulē, taču nav panākusi gaidāmo attīstību. Tātad tāds ūdeņradis būs pārāk dārgs, lai to varētu izdevīgi pārdot.

Visbeidzot, "zaļais" ūdeņradis. Par to Eiropa interesējas visvairāk. To ražo ūdens elektrolīzes rezultātā ar elektroenerģiju no atjaunojamajiem avotiem. Tā iegūts ūdeņradis ir elektroenerģijas akumulators, kas ļauj izlīdzināt saules un vēja nevienmērīgo ģenerāciju.

Cik maksā enerģija no atjaunojamajiem avotiem?

Taču zināma arī skaistās shēmas problēma: liels enerģijas zudums transformācijas laikā. Vispirms – elektrolīze, kuras lietderības koeficients labākajā gadījumā sasniedz 80%, bieži tas ir zemāks. Pēc tam – ūdeņraža sadedzināšana, kuras LK nepārsniedz 60%. Galu galā iznāk, ka puse atjaunojamo avotu saražotās enerģijas (atkārtosim: dažkārt pat vairāk) tiek zaudēta dubultās transformācijas laikā.

Kad mums stāsta par lētu enerģiju no atjaunojamajiem avotiem, teiksim, 40 dolāri par MWh, jāpatur prātā, ka daļai enerģijas, kas tiks izmantota glabāšanai, šis cipars jāpareizina vismaz ar divi. Tagad jau iznāk 80 dolāri.

Tie ir tikai tiešie enerģijas zudumi dubultās konversijas rezultātā. Ir arī ievērojami kapitālie izdevumi elektrolīzeriem. Rezultātā kilograms ūdeņraža (tā ir izplatītākā šīs degvielas mērvienība) maksā aptuveni 4 dolārus.

Viens kilograms ūdeņraža enerģētiskajās vienībās – 33,3 kWh. Ņemot vērā zaudējumus pārējā uz reālu elektroenerģiju (kilovatstundas) tā sadedzināšanas rezultātā (LK – 60%) iznāk, ka kilograms ūdeņraža dos 20 kWh. Tātad 4 dolāri par 20 kWh, jeb 200 dolāri (!) par megavatstundu (neieskaitot elektroenerģijas ģenerācijas izmaksas no ūdeņraša TES). Gaidāma elektrolīzeru cenas krišanās, taču runa ir tikai par 20-30%. Patlaban enerģija no atjaunojamajiem avotiem cenas ziņā jau tuvojas elektrībai vairumtirdzniecībā Eiropā. Taču, ka mēs risināsim nepastāvības problēmu, pateicoties konversijai par ūdeņradi, "papildu" enerģijas cena jau vairākkārt pieaugs.

Tomēr galvenā uzmanība pievērsta "zaļajam" ūdeņradim.

Nomaļus stāv "dzeltenais" ūdeņradis, kas tiek iegūts no AES "liekās" enerģijas. Skaidrs, ka dažādu iemeslu dēļ tāda ūdeņraža daļa tirgū nebūs liela. Jā, Eiropai ir tiesības tērēt jebkādu naudu cīņā ar klimata pārmaiņām un pieņemt tik eksotiskus lēmumus. Kāds tad tam sakars ar "Gazprom"?

Elektroenerģija no dabasgāzes jau tagad (runājot par adekvātam zilās degvielas cenām, nevis pašreizējās zemās cenas) maksā tikpat (vai pat mazliet dārgāk) kā enerģija no atjaunojamajiem avotiem pašizmaksas ziņā, un tās priekšrocība ir stabilā ģenerācija. Piedevām, protams, saglabājas gāzes pieprasījums apkurei un rūpniecībai. Taču ūdeņradis no gāzes ar nulles izmešiem, pateicoties tehnoloģijai CCS vai citiem līdzīgiem mehānismiem, noteikti maksās daudz vairāk un nevarēs uzvarēt konkurences cīņā.

Risinājumu varētu dāvāt pirolīzes tehnoloģija – dabasgāzes (CH4) sadalīšana oglekļa un ūdeņraža molekulās. Šajā gadījumā ogļskābā gāze neizdalās, bet ogleklis saglabājas dietā veidā. Tas ir enerģētiski ietilpīgs process, un tam nāksies tērē daļu iegūtā ūdeņraža, taču rezultātā tiks iegūts tīrs ūdeņradis ar nulles izmešiem. Teorētiski viss it kā ir vienkārši, taču šīs tehnoloģijas vēl tikai tiek izstrādātas, tāpēc būtu pāragri runāt par pašizmaksu. Tomēr redzams, ka "Gazprom" gribētu pievērsties šim variantam. Panākumu gadījumā būs iespējams iegūt ūdeņradi no dabasgāzes bez oglekļa izmešiem. Ideāls risinājums, kam nav iespējams "piekasīties" no ekoloģijas viedokļa. Tiesa, vispirms jānoskaidro, vai izdosies atrisināt praktiskos uzdevumus un radīt komerciāli sekmīgu tehnoloģiju. Tas vēl nav zināms.

Ūdeņraža tenoloģiju priekšrocība ir tā, ka ūdeņradi daudzviet iespējams piejaukt dabasgāzes maisījumiem. Rezultātā iespējams izmantot pašreizējo gāzes infrastruktūru, kā arī organizēt pakāpenisku pāreju no dabasgāzes pie ūdeņraža, izstrādājot atbilstošas tehnoloģijas un paplašinot ūdeņraža ražošanas jaudas.

Izdarīsim secinājumus. Teorētiski (pavisam vienkāršoti) iespējamas divas atjaunojamo avotu attīstības shēmas.

Pirmais variants. Tiek uzstādīti vēja ģeneratori un saules paneļi tādā apjomā, ar kuru maksimālas ražošanas apstākļos tie sedz visu pieprasījumu. Kritumus kompensē gāzes stacijas, kas strādā atbalsta režīmā. Šo variantu, kas vēl pavisam nesen šķita esam optimāls no atjaunojamo avotu un dabasgāzes sinerģijas viedokļa, tagad ļoti skeptiski vērtē valstis, kas cenšas pilnībā atteikties no fosilās degvielas.

Otrs variants: atjaunojamās enerģētikas jaudas  (vidējas atdeves apstākļos) pietiks, lai segtu absolūti visu pieprasījumu. Taču kritumus nāksies kompensēt ar ūdeņraža enerģētiku. Tādā gadījumā elektroenerģijas gala cena izrādīsies vidēja (atbilstoši proporcijai) starp pietiekami lēto atjaunojamo avotu enerģiju, ko izdodas izmantot tūlīt, un dārgo atjaunojamo avotu enerģiju, ko nācies glabāt ar dubultas konversijas palīdzību.

Domajams praksē iznāks kaut kas vidējs. Ja izdosies pakāpeniski aizvietot dabasgāzi ar ūdeņradi, kas ražots no tās pašas dabasgāzes ar pirolīzes metodi, dabasgāze iegūs jaunu statusu – tā vairs nebūs "pārejas degviela" ceļā uz dekarbonizāciju, bet gan absolūti ekoloģiski tīra degviela.

Jāpiebilst, ka runa ir par ilgtermiņa perspektīvu. Tuvākajos gados gāzes pieprasījums Eiropā nesaruks. Taču pareja pie aprakstītās shēmas uzturēs pieprasījumu vēl ilgus gadu desmitus. Galu galā, lai kāda būtu Krievijas attieksme pret globālo sasilšanu, daudzās Eiropas valstīs degvielas izmantošana ar oglekļa pēdām nulles līmenī ir ļoti svarīga. Un tās būs gatavas par to maksāt.

76
Pēc temata
Eiropas Savienība var atsaukt atmiņā molibdēnu Igaunijas slāneklī
ASV prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, foto no arhīva

Vainu par Baidena zaudējumu neizdosies uzvelt krieviem

11
(atjaunots 16:27 22.10.2020)
Amerikas vēlēšanas izgājušas finiša taisnē: šodien Donalds Tramps un Džo Baidens pēdējo reizi tiksies televīzijas debatēs.

Turklāt šī tikšanās, principā, var kļūt arī par pēdējo viņu dzīvē – kaislību vilnis ASV šobrīd ir tik liels, ka ir ļoti sarežģīti iztēloties šos abus cilvēkus kopā jebkad. Pat ja notiks brīnums un Baidens uzvarēs vēlēšanās, Tramps var vienkārši neatzīt balsojuma rezultātus vai, pārkāpjot visas tradīcijas, neierasties inaugurācijas ceremonijā. Savukārt Baidens noteikti ne par kādu cenu neatnāks uz Trampa inaugurāciju – tādēļ ceturtdien viņiem būs pēdējā iespēja pateikt viens otram to, ko viņi vēlas. Un viņi šo iespēju izmantos pilnā apjomā. Par radušos situāciju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Baidens
© Sputnik / Григорий Василенко

Tramps nosauks Baidenu par noziedzīgas grupas vadītāju un pieprasīs iesēdināt Džo (kopā ar dēlu Hanteru) cietumā. Uz cietumu Džo nedosies, taču, kad zaudēs vēlēšanās, mediji runās, ka viņu nogāza no kājām "oktobra pārsteigums" – pirms dažām dienām publicētais kompromitējošais materiāls no Hantera datora cietā diska, kurš pieķer bijušo viceprezidentu melos un korupcijā. Taču Baidens zaudētu arī bez šiem materiāliem – vienkārši tāpēc, ka Tramps bija nolemts uz uzvaru. Bet kā tad tā: aptaujas taču demonstrē milzīgu Baidena virsroku? Nevar taču tās visas būt izdomātas?

Var. Jo likmes ir augstas, kā nekad, un nav tādu melu, uz kuriem neuzdrīkstētos tie, kas spēlē pret Trampu. "Es balotējos ne tikai pret Baidenu, es balotējos pret kreisajiem medijiem, lielām tehnoloģiskām kompānijām-milžiem (Facebook, Twitter, Google), un "Vašingtonas purvu"," sacīja pirms dažām dienām Tramps.

Jā – un par labāko apliecinājumu tam kļuva šī trīsgalvainā monstra reakcija uz kompromitējošā materiāla pret Baidenu ģimeni parādīšanos. New York Post publikāciju vienkārši centās nobloķēt – Google neredzēja to savos meklēšanas rezultātos, savukārt Facebook un Twitter neļāva dalīties ar tās hipersaiti. Nu un pats par sevi saprotams, mediji centās vienkārši neredzēt skandalozo publikāciju, savukārt vairums politiķu izlikās, ka nekas nopietns nav noticis. Tātad visi trīs spēki uzstājās sinhroni, apliecinot Trampa taisnību.

Turklāt uzreiz izskanēja arī apsūdzības pret Krieviju – skaidrs taču, ka Maskava atkal iejaucās Amerikas vēlēšanas, piemetot klāt kompromitējošo materiālu pret Baidenu.

Par to runāja ne tikai komentētāji un kongresmeņi, bet arī specdienestu darbinieki. Bijušie darbinieki – jo ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Džons Retklifs paziņoja, ka informācija Baidena klēpjdatorā "nav daļa no kaut kādas Krievijas dezinformācijas kampaņas". Taču pussimts bijušo izlūkotāju (ieskaitot Retklifa priekšteci Džimu Kleperu, kuru pieķēra zvēresta laušanā) uzrakstīja atklātu vēstuli ar apgalvojumu, ka pieredze "liek mums nopietni uzskatīt, ka ievērojamu lomu šajā lietā spēlējusi Krievijas valdība":

"Elektronisko vēstuļu nokļūšanai ASV politiskajā arēnā, kuras, provizoriski, pieder ASV viceprezidenta Baidena dēlam Hanteram, vairums no kurām attiecas pie perioda, kad viņš strādāja Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma" vadībā, ir visas klasiskās Krievijas informācijas kampaņas pazīmes."

Tātad Krieviju neapsūdz tajā, ka tā safabricējusi Baidena kompromitējošo materiālu, – lai gan arī šādas balsis skan, – nē, tā vienkārši to izplatīja. Bet kā tai tas izdevies, ja, pēc Rūdija Džuliani (Trampa advokāta un bijušā Ņujorkas mēra) sacītā, Hantera Baidena datora cietā diska saturs jau pirms septiņiem mēnešiem tika nodots FIB? Tātad Maskava turēja noslēpumā šos materiālus, gatavojot "oktobra pārsteigumu", vai arī to darīja Trampa štābs un viņa padomdevēji, ieskaitot to pašu Džuliani? Ak jā, Džuliani taču strādā pie Putina… Un tie nav joki: kā paziņoja senators Kriss Mērfijs, "šoreiz krievi nolēma izstrādāt amerikāņu pilsoņus kā savus aģentus. Viņi centīsies izplatīt savu propagandu meinstrīma medijos… Un viņi guvuši panākumus. Ziniet, Rūdijs Džuliani tagad, pēc būtības, ir Krievijas aģents".

Jā, protams, ja jau pats Tramps strādā pie Kremļa, tad ko tur vairs runāt par viņa darbiniekiem un pietuvinātām personām. Par to var smieties, taču tieši šāds situācijas vērtējuma neadekvātums un centieni pārdot amerikāņiem "Krievijas iejaukšanos" pat situācijā ar Baidenu ģimenītes kompromitējošo materiālu ir labākais apliecinājums tam, ka Tramps jau ir uzvarējis. Jo viņa pretinieki dzīvo absolūti izdomātā pasaulē, kurā krievi ietekmē ASV vēlēšanu iznākumu, savukārt starpība starp atbalstu Baidenam un Trampam ir mērāma divu ciparu skaitļos. Turklāt tas viss notiek vienlaikus un nekādā veidā neizraisa pretrunas.

Taču reālajā pasaulē mēs novērojam pavisam citu: milzīgi Trampa atbalstītāju pūļi viņa bezgalīgajos mītiņos visā valstī un pilns entuziasma trūkums retajās Baidena tikšanās reizēs ar nedaudziem atbalstītājiem. Atbalsta Trampam izaugsme ir vērojama pat minoritāšu vidū (piemēram, krāsaino un musulmaņu vidū), kuri vispār neattiecas pie viņa elektorāta. Absolūts Trampa "krievu sakaru" pierādījumu trūkums un arvien jaunāki Baidena ģimenes melīguma un korumpētības pierādījumi. Un pats galvenais – reālajā pasaulē amerikāņi sen jau ir vīlušies savā politiskajā elitē un tieši tāpēc vienīgā nopietnā alternatīva Trampam varēja būt ārpus sistēmas stāvošais senators Sanderss. Taču tieši nepiederības sistēmai dēļ kolektīvais "Baidens" arī nepielaida viņu pie vēlēšanām.

Parastie amerikāņi dzīvo reālā pasaulē, nevis propagandas pasaulē, un tāpēc 3. novembra vēlēšanu iznākums ir izlemts. Pat neskatoties uz centieniem uzskrūvēt balsis vajadzīgajos štatos, mobilizējot pasīvo demokrātisko elektorātu balsot pa pastu – jo arī tur notiek manāms priekšlaicīgi par republikāņiem nobalsojušo skaita kāpums.

Izdomātā pasaule zaudēs 3. novembrī, taču nekur nepazudīs. Trīsgalvainā hidra cerēs uz revanšu un strādās pie tā. Gan Amerikas, gan globālā mērogā – un te jau tai būs visas tiesības vainot krievus savās neveiksmēs.

11
Tagi:
Džo Baidens, Tramps, prezidenta vēlēšanas, ASV
Vakcīnas pret Covid-19 ražošana, foto no arhīva

Lepni, lai arī miruši? Kāpēc Latvija neparko nepirks Krievijas vakcīnu

45
(atjaunots 19:49 21.10.2020)
Latvija atteikusies pārbaudīt Krievijā izstrādāto vakcīnu "Sputnik V", skaidrojot, ka jau izdarītas pirmās iemaksas Eiropas Savienības kasē par vakcīnas izgudrošanu. Interesanti, vai tas ir vienīgais iemesls atteikties no Krievijas preparāta.

Atvainojiet, taču nekādi nevarēju paiet garām tik ļoti acīs krītošai tēmai. Ko rakstīja jurists, tagadējais Latvijas prezidents Egils Levits slavenajā Satversmes preambulā? Ka šīs valsts pastāvēšanas galvenais mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Latviešu pastāvēšanu.

Te nu, lūdzu, atļaujiet uzdot vienu atklātu jautājumu. Ja mūsu austrumu kaimiņiene patiešām pirmā palaidīs orbītā savu "Sputnik V" – vakcīnu pret koronavīrusu? Protams, pēc visiem vajadzīgajiem izmēģinājumiem un ar attiecīgajiem sertifikātiem. Vai tas nenozīmē, ka cīņā par nācijas pastāvēšanu Levitam un veselības ministrei Viņķelei vajadzētu steigšus braukt uz Maskavu, slēgt līgumus, izlūgties piegādes ārpus rindas un izkaulēt atlaides piedevām.

Pat ne par baltu velti nevajag!

Nekā nebija. Mums pat par baltu velti nevajag. Tāpēc, ka nācijai mūžīgi mūžos jāpastāv lepnai. Neatkarīgai no kaimiņa. Ja tā nebūs lepna, priekš kam tad tādai nācijai pastāvēt. Tā tak nav ne graša vērta.

Starp citu, par grašiem. Ar Latviju lepnumā sacenšas Ukraina. Tur paziņoja, ka izskata iespējas nopirkt vakcīnu jebkur, tikai ne Krievijā. ASV vēstniecības Ukrainā pagaidu pilnvarotā ASV lietās Ukrainā Kristīne Kvīna pavakariņoja ar valsts veselības ministru Maksimu Stepanovu. Kas notika pēc vakariņām? Pēc vakariņām Kristīne paziņoja, ka Ukraina nepirks Krievijas vakcīnu no Covid-19, kuras drošība nav klīniski pārbaudīta.

Te nu partija "Opozīcijas platforma – Par dzīvi" paziņoja, ka atteikšanās no Krievijas vakcīnas nozīmē nāves spriedumu lielam skaitam Ukrainas iedzīvotāju. Tomēr, šķiet, arī tur darbojas princips "Labāk beigts, toties lepns!"

Patiesībā Latvijas viedokli var saprast. Stāsta, ka ar potēm tagad varot čipēt un visvisādi zombēt cilvēkus. Tā, ka latvieši, visi kā viens, aizmirsīs dzimto valodu un sāks runāt krieviski, liks pie malas kokli, ņems rokās balalaiku. Stāsta, ka Indija, Brazīlija un Azerbaidžāna (smalka diplomātija) plāno pirkt "Sputnik V". Taču brazīliešu un indusu ir daudz. Bet latviešu – tikai mazliet pāri miljonam. Ar viņiem negribas riskēt. Tomēr riskēt vajadzēs, atliek tikai izlemt, uz kuru pusi riskēt – paciesties rindā pēc ideoloģiski labas vakcīnas vai saņemt "nepareizo".

Zinas tante saputrojusi spaiņus

Pie tam laikam jau daudzi neuzticēsies Krievijas preparātam pēc tādas antireklāmas kampaņas, kas vērsta pret Krievijas zinātni. Pēc tādas Medeļejevs kapā apgrieztos otrādi. Ja jau jūs nespējat radīt par kaujas indīgo vielu, kas varētu noslaktēt cilvēku, kur nu jums izgudrot līdzekli, kas atbrīvos cilvēci no pandēmijas.

Stāsta gan, ka esot vainīga slepenās laboratorijas apkopēja Zinas tante – viņa saputrojusi spaini "Novičok" un jauno perspektīvo Krievijas aizsardzības rūpniecības produktu – spaini īpašas samogonkas, no kuras sākas mūžīgas paģiras.

Un neizdosies nevienam ieskaidrot, ka notikusi kļūda un opozicionāri Krievijā vienkārši nepanes samogonku, viņi dzer tikai franču konjaku un amerikāņu burbonu.

45
Tagi:
Krievija, vakcīna, Latvija
Pēc temata
ASV vēstniecība Ukrainā ziņo, ka Kijeva nepirks Krievijā izstrādāto vakcīnu
Jauns izrāviens: Krievijā piereģistrēta otrā vakcīna pret Covid-19
Iznīcināt krievu vakcīnu: lielās politikas mazā šeftīte
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
Protesta akcija pie Saeimas ēkas

Kam kalpo vara: Baltijas iedzīvotāji ir neapmierināti ar demokrātijas kvalitāti

0
(atjaunots 17:58 22.10.2020)
Tikai Igaunijā absolūtais vairākums iedzīvotāju dod priekšroku demokrātijai ar regulārām vēlēšanām, nevis spēcīgam līderim, savukārt ievērojama daļa katras Baltijas valsts iedzīvotāju ir gatava atteikties no savām tiesībām naudas vai drošības dēļ.

RĪGA, 23. oktobris – Sputnik, Andrejs Solopenko. Slovākijas analītiskais centrs GLOBSEC publicēja pētījumu, kas ir veltīts iedzīvotāju apmierinātībai ar demokrātiju un pastāvošajām pārvaldes sistēmām desmit Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Saskaņā ar to Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji nav īpaši apmierināti ar esošo lietu kārtību. Tāpat daudzi Baltijas iedzīvotāji izrādās absolūti neiebilst iemainīt dažas savas tiesības un brīvības pret finanšu labklājību, kas var mudināt rīkoties jaunas partijas, kuras ir gatavas aktualizēt šādas idejas.

Nav apmierināti ar sistēmu

Saskaņā ar pētījuma datiem vairums respondentu visās trijās valstīs atbalsta liberālo demokrātiju, taču pastāv arī visnotaļ liela daļa iedzīvotāju, kurai labāka šķiet spēcīga un izlēmīga līdera esamība. Tā, saskaņā ar aptauju, tikai Igaunijā absolūtais vairākums iedzīvotāju – 68% – izvēlas demokrātiju ar regulārām vēlēšanām un daudzu partiju sistēmu, savukārt vienam līderim, kuram nevajag raizēties par parlamentu vai vēlēšanām, piekrīt vien 17%.

Lietuvā un Latvijā iedzīvotāju attiecība ir cita. Lietuvā par liberālo demokrātiju uzstājas 49% aptaujāto, savukārt Latvijā vēl mazāk – 43%. Zemāks šis rādītājs ir tikai Bulgārijā, kur spēcīga līdera piekritēju īpatsvars pārsniedz demokrātijas atbalstītāju daļu. Latvijā viena līdera varu izvēlas 35% respondentu, Lietuvā – 27%.

Interesanti, ka, lai gan ievērojama daļa respondentu izvēlas demokrātiju, tomēr ar tās funkcionēšanu ir apmierināts krietni zemāks iedzīvotāju skaits. Salīdzinoši augstu apmierinātības rādītāju demonstrē Igaunija (42%). Tāpat tā ir vienīgā Baltijas valsts, kur iedzīvotāji izrādījās kopumā drīzāk apmierināti, nekā neapmierināti ar valsts pārvaldes sistēmu. Apmierinātības indekss skalā no 100 līdz -100 sastādīja 22 punktus – viens no nedaudziem, kas atrodas pozitīvo rādītāju plaknē.

Tai pat laikā Lietuva (-1,5) un Latvija (-12), tieši pretēji, stiprāk demonstrē neapmierinātību ar valsts pārvaldes sistēmu. Šajās valstīs apmierinātība ar demokrātijas darbu ir manāmi zemāka – Latvijā tas apmierina 36% iedzīvotāju, savukārt Lietuvā – 32%. Tas viss liecina, ka vairums aptaujāto iedzīvotāju saskata sistēmas trūkumus, kurā viņi dzīvo, tātad, ir noskaņoti uz zināmām pārmaiņām, kas ir nepieciešamas tās darbības uzlabošanai.

Kam kalpo vara

Tiesa, pārmaiņu vēlmi var aizmiglot bezspēka izjūta, kad valsts iedzīvotāji nejūt, ka sistēma sniedz viņiem iespēju ietekmēt to. To var ļoti labi redzēt pēc atbildēm uz jautājumu, vai ir svarīgi, kam pieder vara valdībā, ja no partiju maiņas nekas nemainīsies. Šim apgalvojumam piekrīt 44% respondentu Igaunijā, 49% – Lietuvā un 54% – Latvijā, kuri neredz starpību starp to, kura no partijām atrodas pie varas viņu valstī.

Tādēļ augošajai iedzīvotāju apātijai vēlēšanās nebūtu īpaši jāpārsteidz neviens. Nesenās Rīgas domes vēlēšanas notika ar zemu aktivitāti, uz parlamenta vēlēšanām Lietuvā atnāca mazāk nekā puse vēlētāju. Tas viss parāda, ka daudzi pilsoņi ir vīlušies esošajos politiskajos spēkos un neuzskata, ka šīs partijas kaut ko spēj mainīt. Saglabājoties šādai tendencei, vēlētāju aktivitāte turpinās kristies, un rodas jautājums, ko tad pārstāvēs ievēlētie deputāti: valsts iedzīvotājus, vai tikai šauru cilvēku loku, kas būs nobalsojuši par viņiem?

Protams, pagaidām līdz tam vēl nav nonācis, taču augsta neuzticība politiskajām partijām, kas ir vērojama visās Baltijas valstīs, norāda uz šādas notikumu attīstības varbūtību.

Turklāt neuzticēšanās partijām ir saistīta arī ar to, ka daudzi respondenti uzskata tās par atkarīgām no dažādiem oligarhiem un finanšu grupām. Apgalvojumam, ka oligarhiem un finanšu grupējumiem ir spēcīga kontrole pār savu valstu valdībām piekrita 48% Igaunijas iedzīvotāju, 77% Lietuvas iedzīvotāju un 79% Latvijas respondentu.

Šie rezultāti ir cieši saistīti arī ar citu faktoru – noteiktu grupu esamību, kurām ir priekšrocība pār citām. Absolūtais vairākums Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju norāda, ka šādas grupas ir, un uzskata, ka tie ir tie, kam ir kontakti ar politiskajām elitēm, vai turīgi cilvēki. Savukārt parasto iedzīvotāju vajadzības, pēc respondentu domām, īpaši netiek ņemtas vērā, tādējādi vēl vairāk palielinot noslāņošanos gan pēc mantiskās pazīmes, gan starp varu un sabiedrību.

Labklājība brīvības vietā

Pie šāda noskaņojuma ir loģiski, ka daudzi Baltijas iedzīvotāji izrādās absolūti gatavi atteikties no savām tiesībām un brīvībām. Piemēram, Latvijā 44% respondentu piekrīt iemainīt pārvietošanās vai vārda brīvības tiesības pret finanšu stāvokļa uzlabošanu. Tāpat 41% iedzīvotāju ir gatavi iemainīt šīs tiesības pret drošību. Aptuveni tāda pati situācija ir Lietuvā – 30% valsts iedzīvotāju neiebilst atteikties no tiesībām, ja pieaugs viņu labklājība. Savukārt 36% ir gatavi iztikt bez tām lielākas drošības vārdā.

Interesanti, ka šajā jautājumā Igaunijas iedzīvotāji pat vairāk nekā Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji, bija gatavi atteikties no savām tiesībām. Finanšu situācijas uzlabošanas labad bez pārvietošanās un vārda brīvības tiesībām piekrīt iztikt 46% Igaunijas iedzīvotāju, bet drošības labad – 48% šajā valstī dzīvojošo respondentu. Līdz ar to pēc šī parametra Igaunija acīmredzami pieder pie Centrāleiropas un Austrumeiropas, nevis pie Ziemeļeiropas, kā tā pati uzskata.

Gatavība atteikties no demokrātijas pamattiesībām un brīvībām apmaiņā pret finanšu labumu vai drošības izjūtu ir tieši saistīta ar cilvēku nepārliecības par savu nākotni kāpumu, kā arī ar izmaiņām pasaulē. Koronavīrusa pandēmija negatīvi ietekmēja iedzīvotāju ienākumus, un arī viss ziņu fons acīmredzami veicina uztraukuma pieaugumu, ietekmējot cilvēku prioritātes. Tādēļ, jo stiprāk iedzīvotāji izjūt finanšu nestabilitāti un neaizsargātību, jo vairāk viņi būs gatavi upurēt tiesības savas labklājības labad.

To var izmantot noteikti politiskie spēki, kuri vēlas iegūt šādu vēlētāju balsis. Tādēļ Baltijas valstīs ir vērts gaidīt jaunu partiju parādīšanos ar stipriem un apņēmības pilniem līderiem, kuri pārliecinās savu auditoriju, ka viņu sliktais stāvoklis ir saistīts ar demokrātijas sistēmas neērtībām. Kā var redzēt pēc pētījuma, pieprasījums pēc šādām partijām ir, un, kā zināms, ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums, ko, jādomā, drīz vien varēs ieraudzīt Latvijā, kur ne aiz kalniem it pašvaldību vēlēšanas, kuras kļūs par Saeimas vēlēšanu ģenerālmēģinājumu.

0
Tagi:
demokrātija, Lietuva, Latvija, Igaunija
Pēc temata
Vara Latvijā nepieder tautai: Linda Liepiņa nolikusi Saeimas deputāta mandātu
Eiropa cīnās par liberālo vienprātību un demokrātisko totalitārismu
Par demokrātiju Latvijā pat ir neērti runāt: Barteckis novērtēja spriedumu
Sēdies, trīs! Latvijas demokrātijai ielikuši atzīmi