Krievijas prezidenta Vladimira Putina un ASV prezidenta Donalda Trampa tikšanos Helsinkos, foto no arhīva

Putinam uzticas 65 miljoni amerikāņu

61
(atjaunots 12:50 14.02.2020)
Ja Krieviju ilgi lādēt par Trampa ievēlēšanu un Brexit, zināma daļa auditorijas noticēs. Vēl vairāk, tā jutīs neliekuļotas simpātijas pret Krieviju.

Mediji ASV ceļ trauksmi: izrādās, aptuveni 65 miljoni ASV pilsoņu uzticas Vladimiram Putinam. Tādus datus demonstrē aptaujāto amerikāņu "uzticības reitings", stāsta analītiķis Ivans Daņilovs portālā RIA Novosti.

Politiskais izdevums Axios piesaista lasītāju vērību vēl vienai tendencei: politiskajām simpātijām pret Republikāņu partiju (tas ir, Donalda Trampa partiju) un uzticēšanos Krievijas prezidentam apvieno kāds faktors, ko tagad var uzskatīt par zinātniski pierādītu:

"Globālās aptaujas Pew Research dati liecina, ka republikāņi un viņiem simpatizējošie neatkarīgie vēlētāji vairāk nekā demokrāti un viņiem simpatizējošie neatkarīgie vēlētāji (31% pret 10%) tiecas paust uzticēšanos Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un viņa soļiem globālajā arēnā. Paustā uzticība atšķiras par 21 procentpunktu. Kopaina: tā ir lielākā politiskā plaisa, ko Pew Research fiksējusi šajā jautājumā, lai arī republikāņu joprojām vēl nelielā pārliecība par Krievijas līderi lielā mērā atbilst ASV galveno sabiedroto noskaņojumam visā pasaulē. Kopumā uzticību Putinam pauduši 20% amerikāņu."

Axios vērtējums par zemo reitingu ASV sabiedroto vidū ir visai subjektīvs, tas neņem vērā vairākus būtiskus aspektus. Godākamās un ietekmīgās NKO Pew Research Center sociologi patiešām organizē aptaujas par uzticēšanos pasaules valstu līderiem un konkrētām valstīm globālā līmenī, un, saskaņā ar to statistiku, vidējais pozitīvas attieksmes reitings pret Krieviju valstī kopumā sastāda apmēram 33%.

Tomēr šie dati var būt nozīmīgi tikai tiem, kam šķiet: uz Zemes nav tādas valsts kā Ķīna (kur Pew nevar organizēt aptaujas, tāpēc neņem vērā Ķīnas klātbūtni pasaulē), un attieksmes nozīme pret Krieviju un tās prezidentu, piemēram, Kenijā (71.vieta pasaulē IKP pēc pirktspējas paritātes reitingā) un, piemēram, Indijā (3.vieta) ir vienāda.

Amerikāņu sociologu dati ir ļoti svarīgi un interesanti, taču ne centienos rast atbildi uz visai abstraktu jautājumu par attieksmi pret Krieviju un tās līderi "pasaulē", bet gan no Krievijai naidīgo mediju kampaņu efektivitātes vērtējuma viedokļa dažādās valstīs. Pavērojot amerikāņu sociologu pētījumu rezultātus no šī viedokļa, rodas iespaids, ka Krievijas oponentiem Vašingtonā laiks krist panikā: neskatoties uz visiem centieniem diskreditēt Krieviju un Vladimiru Putinu personīgi pēc 2014. gada krīzes Ukrainā, uzticēšanās viņam pastāvīgi pieaug.

Svarīgs metodoloģisks precizējums, lai pilnā mērā būtu saprotams propagandiskās katastrofas līmenis, ar ko pašlaik saskaras ASV. Jautājums, uz kuru atbildēja iedzīvotāji 33 pasaules valstīs, kuru viedokļos Pew Research ieinteresēja, bija formulēts tā: "Sakiet, cik lielā mērā jūs uzticaties katram no minētajiem politiķiem, - vai viņš rīkojas pareizi globālajos jautājumos? Atbildes varianti: "ļoti uzticos", "uzticos zināmā mērā", "mazliet uzticos" un "nemaz neuzticos".

2014. gadā uzticēšanās Vladimiram Putinam, ņemot vērā krīzi Ukrainā un totālo kampaņu rietumu medijos par "Krimas aneksiju", Vācijā sastādīja 22%, Francijā – 16% (atbilžu "ļoti uzticos", "uzticos zināmā mērā" summa). 2019. gadā (šos datus Pew publicēja tikai pirms dažām dienām) rezultāti ir sekojoši: Vācija – 36%, Francija – 27%. Jo vairāk ASV un Eiropas mediji klāsta, kā Putins apdraud Eiropas Savienību un rietumu liberālisma ideālus, jo lielāks skaits galveno Eiropas valstu iedzīvotāju pauž uzticēšanos Krievijas līderim no globālo jautājumu risināšanas viedokļa.

KF prezidents Vladimirs Putins un ASV prezidents Donalds Tramps
© Sputnik / Алексей Никольский

Līdzīga tendence fiksēta gandrīz visās ES valstīs, un starpība ir tikai mērā, kādā tā izteikta. Ģeopolitiskās uzticēšanās reitings Krievijas prezidentam Itālijā jau sasniedzis 43% un pārsniedzis vēsturisko 2007. gada maksimumu. Lielbritānijā uzticēšanās līmenis ir 26% (tik un tā tas ir augstāks nekā 2014. gadā un pieaug), kur Krievijas diskreditēšanas centieni tomēr liek sevi manīt. Britu mediju speciālisti un politiķi-rusofobi var sevi paslavēt: Skripaļu kaķis netika iemidzināts velti – Putina reitinga pieaugumu Lielbritānijā izdevies piebremzēt.

Respondentu pārliecība par to, ka, risinot dažādus globālos jautājumus, Krievijas līderis rīkosies pareizi, un pozitīva attieksme pret Krieviju ir saistītas, un starpība starp uzticēšanos Putinam un simpātijām pret Krieviju ar salīdzinoši retiem izņēmumiem, nepārsniedz dažus procentus vai atrodas statistiskās kļūdas robežās. Diezgan droši var mest pie malas teoriju, ko dažkārt labprāt izmanto rietumvalstu mediji, tas ir, teoriju par to, ka liels skaits cilvēku pasaulē izjūt simpātijas pret Krieviju un ļoti negatīvi vērtē valsts vadības darbības ģeopolitiskajā arēnā. Pasaules sabiedrības acīs Krievijas darbības ārpasaulē nav atdalāmas no tās koptēla.

Pew aptaujas liecina, ka Rietumu propagandas iespējas ir ierobežotas. Cilvēki, kas tic Holivudas stereotipu, starptautisko influencers, sociālo tīklu un "Rietumu respektablo mediju" visspēcībai, kuri visus šos gadus apsūdzējuši Krieviju par ķīmisko ieroču lietošanu Sīrijā, par Donbasā notriekto Boeing, par eiropeisko "disidentu" masveida slepkavībām, uzskata par neizskaidrojamu un neiespējamu pat faktu, ka aug augumā uzticēšanās un simpātijas pret Krieviju un tās līderi. Ja aptauju rezultāti būtu "atdūrušies" kādā vietā un apstājušies, varētu nodomāt, ka vienkārši katrā sabiedrībā ir zināms skaits pilsoņu, kuriem ir izveidojusies imunitāte pret Krievijai naidīgo propagandu, kas līst pār viņiem teju vai no katra gludekļa. Taču situācija ir vēl interesantāka – Krievijai naidīgā propaganda patlaban nāk par labu tās imidžam.

Neloģiskā situācija ir saprotama: ja Krieviju ilgi lādēt par Trampa ievēlēšanu un Brexit, zināma daļa auditorijas noticēs. Vēl vairāk, tā jutīs neliekuļotas simpātijas pret Krieviju. Ja Krievija ar savām neatkarīgajām darbībām pasaules arēnā ilgi un konsekventi kaitina proamerikāniskā globālisma piekritējus no mediju un politiskās elites aprindām, Krievijai aizvien vairāk simpatizēs to Eiropas valstu pilsoņi, kuri negatīvi vērtē proamerikātisko eliti. Šo pilsoņu skaits pieaug. Domājams, ziņu redakcijas Vašingtonā, Londonā un Berlīnē to saprot, taču apstāties vairs nespēj.

Paradokss: par labāko ieguldījumu Krievijas reklāmā aiz robežām ir izrādījusies maksimāli neatkarīga iekšējā un ārējā politika, kā arī investīcijas līdzekļos, kas ļauj tieši informēt ārvalstu auditoriju par Krievijas politiku: Krievijai naidīgo melu fonā mierīgais ģeopolitiskais spēks, kas ignorē Vašingtonas pavēles, izskatās visai pievilcīgi. Jo spēcīgāka un politiski, ekonomiski un kulturāli neatkarīgāka kļūst Krievija, jo vairāk tā patīk citu valstu vienkāršajiem iedzīvotājiem. Tāds ir galvenais secinājums, kas izriet no amerikāņu sociologu vērienīgā pētījuma.

61
Tagi:
reitings, ASV, Putins
Pēc temata
Jurkāns: Latvija pārvērtusies ASV neprātīgās, agresīvās politikas poligonā
ASV pārmet Krievijai un Ķīnai pasaules kārtības "pārbūvi"
ASV: krievi jāpiespiež pie sienas, uzvara ir tuva
Sarkanie draudi. Kādus briesmu stāstus par Krievijas armiju raksta Rietumu mediji
ASV politikas efekts: Krievijas ieroču popularitāte aug visā pasaulē
ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Nē, nav Krievija. Kas organizējis amerikāņu skalpu medības

67
(atjaunots 15:08 30.06.2020)
Patiesībā galvenajā sazvērestībā pret amerikāņu varenību un ietekmi piedalījusies arī The New York Times redakcija.

Kārtējais mēģinājums sajundīt histēriju pret Krieviju īsi pirms vēlēšanām ASV rit ietekmīgākā aizokeāna izdevuma - The New York Times dzīlēs, portālā RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs. Ar tā starpniecību informācijas laukā iemesta kārtējā ziņa pret Krieviju ar mērķi diskreditēt Donaldu Trampu un panākt kārtējās sankcijas pret Krieviju.

Šoreiz izraudzīts maksimāli eksotisks iegansts. Atsaucoties uz saviem informācijas avotiem ASV izlūkdienestos, izdevums apgalvo, ka "Krievija slepus izsludināja apbalvojumus afgāņu kaujiniekiem par amerikāņu karavīru likvidāciju. Trampa administrācija mēnešiem ilgi domājusi, ko iesākt ar izlūku šokējošo slēdzienu".

Ja vienkāršais amerikānis ir noticējis The New York Times, viņa acīs situācija izskatās šausminoša un ļoti pazemojoša: šajā pasaules ainā iznāk, ka Krievija ir tāds amerikāņu kareivju skalpu un līķu kolekcionārs, bet afgāņu kaujinieki ir tādi "amerikāņu ādiņu" mednieki, kuri noslepkavotos jeņķus apmaina pret asiņainiem rubļiem. Un tas viss – Trampa administrācijas bezdarbības fonā.

ASV izlūkdienests atzinis par mazticamu ziņu par Krievijas sazvērestību ar talibiem
© Youtube / Ruptly / Sputnik / nytimes.com / twitter.com/realDonaldTrump

Bail pat iedomāties, ko jūt pasaules hegemona lomā iejutušās valsts pilsoņi, lasot autoritatīvākajā avīzē tamlīdzīgas frāzes:

"Ierēdņi informēja, ka ziņas par izlūkdienestu secinājumiem nodotas prezidentam Trampam, un Nacionālas drošības padome apsprieda problēmu starpresoru sapulcē marta beigās. Ierēdņi izstrādājuši iespējamo variantu sarakstu – no diplomātiskas sūdzības iesniegšanas Maskavai līdz augošu sankciju sērijai un citām iespējamām atbildes darbībām. Tomēr Baltais nams vēl nav apstiprinājis nevienu soli, paziņoja ierēdņi. Amerikāņu un citu NATO valstu kareivju slepkavošanas stimulēšanas operācija kļūtu par būtisku un provokatīvu eskalāciju procesā, ko amerikāņu un afgāņu amatpersonas dēvē par Krievijas atbalstu "Taliban", un tas butu pirmais gadījums, kad noskaidrotos, ka Krievijas spiegošanas struktūra organizējusi uzbrukumus rietumu spēkiem."

The New York Times sastādītais "apsūdzības akts" Krievijai no anonīmu varasiestāžu pārstāvju vārdiem, tomēr ir pelnījis dažas piezīmes.

Pirmkārt, pēc acīmredzamā mediju, loģistikas, diplomātiskā un informatīvā atbalsta, ko ASV, ieskaitot amerikāņu medijus, sniedza teroristiem, kuri 1990. un 2000. gados noslepkavoja tūkstošiem Krievijas pilsoņu, ASV nebūtu ne mazāko morālo tiesību sūkstīties, pat ja tiešām pret viņu karavīriem, okupantiem svešā zemē, patiešām būtu izmantotas "apmetņa un kinžala" metodes.

Turklāt, kā jau ierasts, pret Krieviju vērstās apsūdzības atkal ir pierādītas kā parasti – nekādi.

Otrkārt, principā, amerikāņu elite, it īpaši tās aprindas, kam īpaši simpatizē Ņujorkas žurnālisti, ņemot vērā viņu "impēriskumu" un rusofobiju, visā pilnībā pašas radījušas tagadējo Afganistānu – neatrisināmo terorisma problēmu.

Fakts, ka afgāņu (un ne tikai afgāņu vien) teroristiskās kustības radījuši amerikāņu speciālisti, par amerikāņu naudu, ar amerikāņu ieročiem, ir labi zināms. Atliek vien atgādināt, ka pirms labi zināmajiem 2001. gada notikumiem misters Ben Ladens gadiem ilgi bija amerikāņu mediju un politiķu mīlulis.

Tātad ASV vispirms rada apstākļus pilsoņu kariem, masu slepkavībām un terora uzplaukumam dažādās valstīs, bet, kad tādu soļu neprognozētās sekas noved pie amerikāņu kareivju nāves un pašu Savienoto Valstu apkaunojuma starptautiskajā arēnā (ASV taču nesen faktiski kapitulēja Afganistānā, parakstot neiedomājami pazemojošu miera līgumu ar talibiem), no amerikāņu mediju un militārā kompleksa dzīlēm nekavējoties skan bļāvieni par to, ka pie visa vainīga Krievija un pret to jāievieš sankcijas.

Tomēr ir arī labās ziņas.

Agrāk sabiedrības uzticēšanās amerikāņu varas struktūru "noplūdēm", ko regulāri publicē tādi izdevumi, kā NYT vai The Washington Post, bija tik liela, ka pat publikācijas fakts gandrīz nekavējoties piespieda Trampa administrāciju "maksāt un nožēlot grēkus" un steigšus ieviest kārtējās sankcijas pret Krieviju, lai kaut drusciņ attaisnotos sabiedrības acīs, tagad situācija izskatās pavisam citādi.

Acīmredzot, gadiem ilgais "Russiagate" un absolūti melīgās apsūdzības un dosjē ar Krieviju kompromitējošu informāciju ir panākuši savu: liela daļa amerikāņu vairs netic paši saviem medijiem un paši savām varas struktūrām, politiķi var droši un atklāti apsūdzēt autoritatīvākos medijus un to avotus melos un pat rīkoties saskaņā ar savu vērtējumu.

Prezidents Donalds Tramps uz apsūdzībām atbildēja Twitter tīklā: "Melu ziņotājiem "The New York Times" ir jāatklāj savs "anonīmais" avots. Varu derēt, ka viņi to nespēj – ticamākais, ka tāda cilvēka nemaz nav!"

ASV Nacionālā izlūkošanas dienesta direktora pienākumu izpildītājs Ričards Grenels pat sāka strīdu sociālajos tīklos ar kongresmeni no demokrātiskās partijas par šo pašu jautājumu – viņš apsūdzēja politiķi par izlūkošanas datu izmantošanu politiskiem mērķiem:

"Es par to nekad neesmu dzirdējis. Riebīgi, ka jūs vēl joprojām politizējat izlūkdienestu. Acīmredzot, jūs nesaprotat, kā tiek pārbaudīta neapstrādāta izlūkošanas informācija. Daļējas informācijas nopludināšana žurnālistiem no anonīmiem avotiem ir bīstama, jo tādi kā jūs, manipulē ar to politiskā labuma dēļ."

Valsts izlūkdienests jau oficiāli noliedzis vismaz to The New York Times raksta daļu, kas attiecas uz prezidenta darbībām. Skaidrs, ka teorētiski tieši tā visam ir jānotiek, tomēr pat tāda miglaina normalitāte ir īsts brīnums mūsdienu Amerikā.

Starp citu, ja amerikāņu žurnālisti grib ieraudzīt īstos kareivju slepkavu kūdītājus, viņiem nāktos ieskatīties spogulī. Balvas par līķiem ne vienmēr ir materiāli labumi, un pieredze rāda, ka slava vai atzinība bieži vien ir daudz efektīvāks terorisma stimulators nekā pat lielas naudas summas.

The New York Times un citi amerikāņu mediji, kuri dēmonizē un pataisa par necilvēkiem amerikāņu policistus, konservatīvo vērtību piekritējus un "trampistus", faktiski sola tādu "emocionālu balvu" tiem, kuri vērsīsies pret šīm cilvēku grupām ar emocionālu, psiholoģisku, iespējams, pat fizisku vardarbību. Liberālo un progresīvo amerikāņu žurnālistu – masu nekārtību kūdītāju un apoloģētu – rokas līdz elkoņiem mirkst nogalināto amerikāņu policistu asinīs.

Tomēr tādu žurnālistu acīs amerikāņu policistu dzīvībai nav nekādas lielas nozīmes, amerikāņu kareivjus viņi grib apraudāt tikai tad, ja arī šīm asarām var pabīdīt uz priekšu sankcijas pret Krieviju vai Demokrātiskās partijas intereses.

Nav nekāds brīnums, ka aizvien mazāks skaits lasītāju grib uz vārda ticēt tādām mediju struktūrām gan ASV, gan pasaulē. Patiesībā galvenā sazvērestība pret amerikāņu ietekmi un varenību organizēta ar The New York Times redakcijas atbalstu. Var jau ieteikt piešķirt viņiem prēmiju, taču viņi visu padarīs arī bez maksas.

67
Tagi:
New York Times, Krievija, ASV
Pēc temata
ASV kļūdainā uzbrukumā Afganistānā gājuši bojā 16 policisti
Deputāts: ASV zog urānu no Hilmendas raktuvēm Afganistānā
ASV un "Taliban" parakstījuši miera līgumu
ASV apņēmīgā bezcerība Afganistānā
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā. Foto no arhīva

Pasaule apgriezusies kājām gaisā: Vācija gatavo sankcijas pret ASV

211
(atjaunots 16:15 29.06.2020)
Amerikāņu mediji konstatējuši kaut ko tādu, kam Vašingtonu vajadzētu šokēt vairāk nekā dzīvība uz Marsa vai ziedoši dārzi uz Jupitera.

Lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg apgalvo, ka vācu politiskā elite atradusi nacionālo pašcieņu – tikai tā skaidrojamas ziņas par to, ka Vācijas valdībā top dokuments, kas satur sankcijas pret ASV – tās jāpieņem gadījumā, ja Vašingtona izlems ieviest "ellīgas sankcijas" pret "Ziemeļu straumes 2" būvdarbu dalībniekiem, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Aģentūra stāsta: "Vācija gatavo atbildes triecienu Savienotajām Valstīm gadījumā, ja prezidents Donalds Tramps īstenos savus draudus iznīcināt gāzesvadu "Ziemeļu straume 2" ar papildu sankcijām. Divi vācu ierēdņi, kam zināms diskusiju saturs, apgalvo, ka Merkeles valdība izvērtē iespējas piespiest pieņemt koordinētas darbības Eiropas Savienības līmenī. Vācijas Ekonomikas ministrijas dokumenti, kas nonākuši Bloomberg rīcībā norāda: amerikāņu jaunās sankcijas var smagi skart daudz lielāku (nekā agrāk) skaitu vācu un eiropiešu kompāniju un pat valsts aģentūru."

Amerikāņu žurnālistu materiālu vajadzētu mazliet precizēt. Pirmkārt, likumprojekta versija par jaunajām sankcijām pret "Ziemeļu straumi 2", kas patlaban tiek izskatīta Kongresā, neparedz sankcijas pret ES valsts struktūrām, Krievijas gāzes pircējiem vai projekta kreditoriem. Vācu pozīcijas kritiķi varētu norādīt uz šo aspektu, lai pierādītu, ka Bloomberg žurnālisti ir sarunājušies ar ASV naidīgi noskaņotiem vācu politiķiem, vai secināt, ka Merkeles valdībā sēž paranoiķi ar ļoti negatīvu viedokli par ASV, kuri nelasa atbilstošos likumprojektus par sankcijām. Tādi argumenti nav piemēroti mūsdienu politiskajai realitātei vismaz tāpēc, ka ASV jau vairākkārt demonstrējušas savas spējas spert trakākos soļus burtiski piecu minūšu laikā, tātad jau savlaicīgi jābūt gataviem, ka tas varētu notikt. Savukārt "paranojas" aspektā var piedāvāt mazliet konspiroloģisku, tomēr visnotaļ reālistisku versiju – vācu amatpersonas varēja ar nodomu "nopludināt" saviem kontaktiem Bloomberg informāciju par vācu pretpasākumiem – vienkārši tāpēc, lai senatoriem un kongresmeņiem neienāktu prātā ideja pieņemt stingrākas sankcijas tieši pirms balsojuma.

Jāpiebilst arī tas, ka no vāciešu puses jau izskanējuši divi dažādi viedokļi jautājumā par atbildi ASV. No vienas puses, Ekonomikas ministrijas preses sekretāre paziņoja Bloomberg, ka viņai nekas nav zināms par tāda veida pasākumu izstrādi, no otras puses, jau 17. jūnijā Bundestāgā notika kompetentās komitejas slēgtā sēde, kuras ietvaros tika apspriestas sankcijas pret "Ziemeļu straumi 2", un, atzīmēja amerikāņu medijs, pēc sēdes komitejas priekšsēdētājs paziņojis, ka Vācijas valdība aicināta sniegt labi izvērtētu kolektīvu atbildi ASV darbībām, ko komiteja atzinusi par starptautisko tiesību pārkāpumu.

Ievērības cienīgs fakts: gan deputātu viedoklī, gan augstu stāvošu (taču vārdā nenosauktu) ierēdņu vērtējumā, uz ko atsaucas Bloomberg, vīd neparasts aspekts: iespējamos atbildes soļus plānots spert ne tikai Vācijas līmenī, bet gan Eiropas Savienības līmenī. Tas būs sarežģīts, taču aizraujošs process ar tālejošām sekām, ja vien to izdosies dabūt gatavu.

ASV prezidents Donalds Tramps un Vācijas kanclere Angela Merkele
Пресс-служба Президента РФ

Liet tāda, ka no 16. jūnija Vācija ieņem Eiropas Padomes "prezidenta" vietu, un šis statuss tradicionāli dāvā nopietnas priekšrocības valstij, kas vēlas iekļaut kaut kādu jaunu elementu Eiropas politiskajā dienas kārtībā. Vēl vairāk, pati Angela Merkele patlaban nostādīta stāvoklī, kurā jebkāda vājuma izpausme attiecībās ar Vašingtonu tiks uztverta ļoti sāpīgi no iekšpolitikas viedokļa: Donalds Tramps maksimāli publiskā formā izteicis prasību samaksāt viņam triljonu dolāru – Vācija it kā ir parādā par aizsardzību, ko saņem no ASV. Ja šai atklātajai šantāžai (koronavīrusa un ar to saistītās krīzes fonā ES vēl tikai amerikāņu prezidenta trūkst ar viņa draudiem) pievienot arī tarifu šantāžu un faktu, ka Baltais nams aktīvi pretojas ES centieniem piespiest amerikāņu interneta kompānijas, piemēram, Amazon un Google maksāt nodokļus no ES saņemtajiem ienākumiem, iznāk, ka apstākļi lielam, vērienīgam un principiālam Vašingtonas un Briseles konfliktam jau ir radīti, un "sprāgt" var kuru katru brīdi.

Vācu politiķi vēl nav iemācījušies runāt ar ASV tikpat stingri, kā Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš izstrādājis koncepciju par Eiropas militāro neatkarību no ASV un ES pārvēršanu par patstāvīgu pasaules ģeopolitikas polu daudzpolu pasaulē. Tomēr Berlīne jau ir iemācījusies atrast interesantus ieganstus, lai paplašinātu savu neatkarību un pretošanos amerikāņu spiedienam. Piemēram, ar mērķi pamatot nepieciešamību importēt Krievijas gāzi tiek izmantoti argumenti, kas saistīti ar nepieciešamību būvēt "zaļo ekonomiku", bet dabasgāze ir daudz drošāka no ekoloģijas viedokļa salīdzinājumā ar oglēm – tas ir zinātnisks fakts. Politiskās un pat ekonomiskās neatkarības pamatošanai arī parādījušies interesanti argumenti.

Britu izdevums The Guardian, atsaucoties uz neseno Vācijas kancleres interviju, pavēstīja: "Angela Merkele brīdināja, ka pasaule vairs nevar par pašsaprotamu domu uztvert to, ka ASV vēl aizvien vēlas kļūt par pasaules līderi, un tai vajadzētu atbilstoši koriģēt savas prioritātes."

Iznāk ļoti skaisti un mazliet ironiski: nepakļaušanās amerikāņu "gribulīšiem" tiek pamatota nevis ar centieniem izkļūt brīvībā, bet gan ar to, ka reiz ASV bija labs hegemons, taču tagad ik kā vairs pat nevēlas spēlēt šo lomu, tātad slogs būs jānes kādam citam. Būs interesanti pavērot oficiālās amerikāņu propagandas atbildi.

Tomēr galu galā nozīme ir nevis aizbildinājumiem un attaisnojumiem, bet reālām darbībām un reāliem gāzes kubikmetriem, kam tomēr ir izredzes sasniegt Vāciju pa "Ziemeļu straumi 2".

211
Tagi:
Ziemeļu straume 2, sankcijas, ASV, Vācija
Temats:
Ziemeļu straume 2
Policijas mašīna

IeM vadītājs piedāvā atdot informatoriem daļu konfiscēto līdzekļu

0
(atjaunots 10:44 04.07.2020)
IeM vadītājs Sandis Ģirģens uzskata, ka noziegumu atklāšanu varētu palielināt, leģitimējot izmaksas informatoriem.

RĪGA, 4. jūlijs – Sputnik. Valsts policijas atskaites par to, ka Latvijā samazinās noziedzības līmenis, nav pelnījis uzticību, uzskata IeM vadītājs Sandis Ģirģens. Noziegumu atklāšanai varētu palīdzēt jauni pasākumi, uzskata ministrs, tostarp atlīdzību izmaksa informatoriem, vēsta LSM.

Ģirģens uzsver, ka visnopietnākās problēmas Latvijā, kas ir saistītas ar noziedzības jomu, ir zādzības un izvairīšanās no nodokļu samaksas. Viens no risinājuma ceļiem IeM vadītāja skatījumā ir aktīvākā Valsts un pašvaldības policijas sadarbība. Tostarp noziegumu atklāšanai ir jāizmanto videokameru tīkls. Šobrīd šādas informācijas iegūšana ir apgrūtināta.

Ģirģens piedāvāja vēl trīs, viņaprāt, efektīvus veidus, kuri palīdzēs uzveikt gan organizēto noziedzību, gan korupciju, gan ēnu ekonomiku.

Pirmām kārtām Ģirģens piedāvā aktīvāk attīstīt informatoru institūtu, kuri varētu ziņot par pārkāpumiem dažādās nozarēs – un saņemt no valsts maksu par saviem pakalpojumiem. Taču šim nolūkam vienlaikus nāksies veikt grozījumus Operatīvās darbības likumā.

"Normas nodrošinās praksē šādu mehānismu: ja pateicoties operatīvajai informācijai, kas tiks saņemta no informatora, izdosies konfiscēt nelikumīgi iegūtus līdzekļus, daļu šo līdzekļu – likumā noteiktā apmērā – varēs saņemt pats informators. Šādi mēs spēsim panākt konfidencialitāti un būtiski palielināt iegūtās operatīvās informācijas apjomu. Jo ir zināms, ka mūsu sistēmā šobrīd ir ass operatīvo darbinieku trūkums, viņu iespējas ir ierobežotas – tātad, samazinās operatīvās informācijas apjoms apstrādei. Ar informatoru palīdzību šo caurumu varēs aizpildīt," pārliecināts ministrs.

Otrais piedāvājums – lai konfiscētie līdzekļi – iepriekš noteikts procents – atgriežas atpakaļ tiesībsargājošo iestāžu budžetā materiālās bāzes papildināšanai un infrastruktūras stiprināšanai.

Trešajā punktā Ģirģens piedāvāja parūpēties par birokrātisko šķēršļu mazināšanu, lai uzņēmēji spētu ātri un vienkārši pārbaudīt savus potenciālos biznesa partnerus ar piekļuvi noteiktai datubāzei.

0
Tagi:
Sandis Ģirģens
Pēc temata
Kariņš: Ģirģens dezinformē sabiedrību, taču es ar viņu tikšu galā
Grišins: jaunajam Valsts policijas priekšniekam nāksies pieņemt nepopulārus lēmumus
Latvijā plāno bez maksas "izlabot" seksa industrijas klientus un darbiniekus