Krievijas un Igaunijas robeža

Tartu Miera līguma simtgade. Igaunija atvērusi Pandoras lādi

87
(atjaunots 01:28 06.02.2020)
Visi patreizējie jauneiropiešu mēģinājumi izvilkt no naftalīna sen spēkā neesošos dokumentus obligāti vēršas pret viņiem.

Svētdien, 2. februārī, Igaunijā ar nebijušu krāšņumu atzīmēja Tartu Miera līguma ar Padomju Savienību 100 gadu jubileju. Par šo svinību līmeni liecina nebūt ne viss pasākumu saraksts, kuri tika veltīti gadadienai: konferences, tiešsaistes lekcijas, koncerti, dievkalpojumi, mītiņi. Igaunija laidusi klajā 2 eiro monētu un piemiņas medaļu par godu jubilejai, tiek prezentētas runājošas skulptūras un paklājs, kurš tika uzšūts pēc līguma motīviem, tika veikta pat teatralizēta tā atkārtota parakstīšana. Piekrītiet, ne kuram katram starptautiskam līgumam tiek piešķirts šāds pagodinājums, raksta RIA Novosti materiālā Vladimirs Korņilovs.

Laikam nekā no tā nebūtu bijis, ja 1920. gada Tartu Miera līgumam pēdējā laikā nesāktu likt virsū mūsdienu politiskos notikumus un teritoriālās pretenzijas pret Krieviju, kuras arvien biežāk izsaka dažu Igaunijas politisko spēku pārstāvji. Pirmām kārtām runa ir par Konservatīvo tautas partiju (EKRE), kura kopš pērnā gada ir valdošās koalīcijas sastāvā. Ir aizgājis līdz tam, ka pretenzijas izskanēja pat parlamenta spīkera Hena Piluāsa Jaungada runā, kurš pārstāv tieši šo partiju. Apsveicot Igaunijas tautu ar jaunā 2020. gada iestāšanos, viņš paziņoja, ka Tartu līgums ir spēkā esošs, un tas nozīmē, ka aktuāla ir arī valsts robeža starp Igauniju un Krieviju, kuru noteica šis dokuments.

Principā, arī pirms "lielvalstiskās" EKRE nonākšanas politiskajā debess velvē minējumi par 1920. gada paktu ne reizi vien radīja problēmas Krievijas un Igaunijas attiecībās. Vērts atgādināt, ka tieši šī dokumenta dēļ mums joprojām nav vienošanās par robežu. Līgums, ko abas puses parafēja jau 90. gados, beigās netika ratificēts Tallinas mēģinājuma atklāti krāpties dēļ, pierakstot pēdējā mirklī vienpusējā kārtā preambulā atsauci uz to pašu Tartu Miera līgumu. Bija nepieciešami gadi, lai atkārtoti parakstītu līgumu bez provokatīvas preambulas. Taču ja arī iepriekšējais Igaunijas parlamenta sastāvs neriskēja ratificēt to, tad esošais ar šādu spīkeru un EKRE koalīcijā vēl vairāk neuzdrošināsies spert šo soli.

Problēma tajā, ka 1920. gadā miera līguma parakstīšanas laikā Tartu pilsētā, kura Krievijā tobrīd vēl saucās par Jurjevu (tieši tāpēc dokumenta krievu versijā skan tieši šis nosaukums), boļševiki nebijušā veidā piekāpās, piekrītot iekļaut Igaunijas sastāvā Ivangorodu un rajonus, kuros dzīvo pārsvarā krievu iedzīvotāji. Turklāt Maskava apņēmās piešķirt Tallinai daļu Krievijas impērijas zelta rezerves (mūsdienu Igaunijas vēsturnieki apgalvo, ka tika piegādātas 11 tonnas zelta), tai pat laikā norakstot daļu cara parādu (taisnības labad jāatzīmē, ka arī paši boļševiki toreiz vēl negrasījās tos kādam atdot). Un arī tas vēl nav viss. Apmaiņā pret mieru, Igaunijai sniedza koncesiju meža izciršanai Krievijā.

Neraugoties uz atklāti zaglīgiem nosacījumiem, Ļeņins uztvēra līgumu ar sajūsmu. Vairāku nedēļu garumā savās runās un rakstos viņš dēvēja šo līgumu par "izraušanos no blokādes", "milzīga vēstures svarīguma aktu", "logu uz Eiropu" un tā tālāk. Lieta tāda, ka tā bija pirmā starpvalstu vienošanās ar kapitālistisku Eiropas valsti. Pēc esošajiem standartiem to nosauktu par divu "pašpasludināto neatzīto republiku" paktu. Taču Ļeņins cerēja ar to sašūpot Eiropas vienotību un izlauzties cauri ekonomiskajai blokādei. "Mēs noslēdzām mieru ar Igauniju – pirmais miers, kuram sekos citi, paverot mums preču apmaiņas iespējas ar Eiropu un Ameriku," rakstīja viņš avīzē "Pravda".

Taču Padomju Krievijas vadonis atzina, ka atdeva igauņiem tīri krievu teritorijas, kurām nekad nav bijis nekāda sakara ar Igauniju. Viņš to skaidroja samērā vienkārši: "Mēs nevēlamies, lai līst strādnieku un sarkanarmiešu asinis zemes gabala dēļ, turklāt šī piekāpšanās nav uz mūžīgiem laikiem: Igaunija pārdzīvo kerenščinu, strādnieki <…> drīzumā gāzīs šo varu un izveidos Padomju Igauniju, kura noslēgs ar mums jaunu mieru."

Šāda pieeja robežu noteikšanai bija raksturīga boļševikiem kopš paša sākuma. Kordoni skaitījās kā kaut kas nosacīts un pagātnes mantojums. Jo tūlīt-tūlīt bija jāsākas pasaules revolūcijai – un tad "visas padomju republikas apvienosies vienotā pasaules sociālistiskajā federācijā".

Tātad nebija arī īpašas starpības, pie kā izrādīsies viens vai otrs "Kemas pagasts". Tieši balstoties uz to, piemēram, Donbasu pievienoja Ukrainai, uz ko jau ne reizi vien norādījis Vladimirs Putins.

Taču 1940. gadā, kad Igauniju pievienoja PSRS, Tartu (Jurjevas) līgums zaudēja spēku, savukārt lielākoties krievu rajonus nodeva Krievijai, Pleskavas un Ļeņingradas apgabalam. Tieši uz šiem rajoniem arī pretendē šobrīd urā-patrioti no EKRE, periodiski izvirzot teritoriālās pretenzijas Maskavai un ignorējot pēckara robežu nemainīguma principu.

Igaunijas politiķi, kuri musina šo tēmu, izskatās, pat nesaprot, kādu Pandoras lādi viņi cenšas atvērt vaļā. Nu tiešām, ja viņi vēlas atdzīvināt sen spēku zaudējušu simts gadus vecu dokumentu, tad kādēļ neparakties vēl dziļāk? Un neaizrakties, teiksim, līdz 1721. gada Nīštates Miera līgumam, saskaņā ar kuru Krievija, principā, arī ieguva likumīgā īpašumā visu esošo Igaunijas teritoriju un daļu Latvijas (tostarp Rīgu). Turklāt Pēteris I samaksāja par to tolaik ievērojamu naudu. Kaut kā neviens no tagadējiem Baltijas politiķiem neceļ jautājumu par kompensācijām par lauzto līgumu un nepieprasa ierakstīt to jaunu starptautisko dokumentu preambulās. Un arī krāšņas jubilejas svinības par godu šī miera līguma 300 gadu jubilejai Baltijā pagaidām neviens neplāno.

Ja jau atcerēties robežas, kuras tika izveidotas 1920. gada konfliktu iznākumā, tad lietuviešiem ir jāatdod poļiem Viļņa, savukārt ukraiņiem – Ļvova. Ja mesties klāt pēckara robežām, tad arī Polijas rietumiem jāatgriežas Vācijas sastāvā. Taču nezināma iemesla dēļ neviena no šīm valstīm, kuras ķērās klāt XX gadsimta vēsturisko notikumu pārskatīšanai, par to izvēlas paklusēt.

Toties pieprasīt reparācijas, kompensācijas un kontribūcijas no Krievijas kļuvis tām vienkārši par stilīgu lietu. Amizanti, piemēram, vērot, kā bijušais Ukrainas ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins pieprasīja kompensācijas par "Staļina režīma okupēto daļu Polijas un Ukrainas teritorijas". Tā vien gribas painteresēties, kādu daļu Ukrainas šis režīms okupēja. Ja runa ir, kārtējo reizi jāsaka, par poļu Ļvovu, tad to it kā arī mūsdienu Kijevas režīms turpina kontrolēt. Attiecīgi, kas un kam ir jākompensē Maskavai? Lai viņi savā starpā arī tiek skaidrībā par to, kas kuram ir "okupants".

Visi patreizējie jauneiropiešu mēģinājumi izvilkt no naftalīna sen spēkā neesošos dokumentus obligāti vēršas pret viņiem. Protams, tas viss ir nolemts uz izgāšanos un nav pat tās jubilejas monētas vērts, kuru izlaida par godu Tartu Miera līgumam. Taču tuvāko gadu laikā mēs kļūsim par lieciniekiem vēl ne vienai vien šāda veida jubilejai ar obligātu dažu citu – "neērto" – gadadienu noklusēšanu.

87
Pēc temata
Krievijā sniegta atbilde uz Igaunijas teritoriālajām pretenzijām
Krievijā atbildēja uz Igaunijas prasību atgriezt 5% teritorijas
Igaunijā atkal sākuši runāt par teritoriālajām pretenzijām Krievijai
Cik miljonus gatava aprakt Igaunijas vadība, lai norobežotos no Krievijas

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

36
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

36
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

24
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

24
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"
Djego Maradona

Mūžībā aizgājis Djego Maradona

0
(atjaunots 19:31 25.11.2020)
Novembra sākumā slavenais futbolists pārcieta galvas smadzeņu operāciju – viņam likvidēts asinsizplūdums smadzenēs.

RĪGA, 25. novembris — Sputnik. 60 gadu vecumā miris par vienu no futbola vēsturē dižākajiem spēlētājiem uzskatītais argentīnietis Djego Maradona, vēsta RIA Novosti.

30. oktobrī Maradona tika hospitalizēts medicīniskās izmeklēšanas laikā. Vēlāk kļuva zināms, ka viņš pārcieta galvas smadzeņu operāciju – viņam likvidēts asinsizplūdums smadzenēs. 12. novembrī viņš izrakstīts no slimnīcas.

Djego Armando Maradona dzimis 1960. gada 30. oktobrī Buenosairesas priekšpilsētā. Trīs gadu vecumā, saņēmis dāvanā futbola bumbu, viņš sāka aizrautīgi spēlēt. 10 gadu vecumā nokļuva bērnu komandā – futbola kluba "Argentinos Juniors" jauniešu sekcijā. Kluba pamatsastāvā zēns debitēja nepilnu 16 gadu vecumā. 1977. gadā sāka spēlēt nacionālās izlases sastāvā.

1981. gadā Maradonu par 3,6 miljoniem dolāru lielu pārejas naudu Maradona sāka spēlēt komandā "Boca Juniors". 1982. gadā pēc pasaules čempionāta viņš noslēdza pirmo ārvalstu kontraktu ar "Barcelona" (Spānija). Transfera summa – 8 miljoni dolāru. Tobrīd viņš kļuva par dārgāko sportistu futbola vēsturē. Šajā klubā viņš nospēlēja 73 mačus, iesita 45 vārtus, izcīnīja Spānijas kausu un Spāņu līgas kausu.

1984. gadā Maradona pārcēlās uz Itālijas klubu "Napoli". Šajā komandā viņš spēlēja līdz 1991. gadam – labākos savas karjeras gadus.

1991. gadā futbolists tika diskvalificēts uz 15 mēnešiem – dopinga kontrole konstatēja viņa asinīs kokaīna pēdas.

1994. gadā Maradona kļuva par treneri un sāka vadīt komandu "Mandiyú" no Korjentesas.

Divus mēnešus pēc darba sākuma, pēc konflikta ar vienu no kluba īpašniekiem Maradona atkāpās no posteņa un sāka darbu ar "Racing Club" (1995. gadā), tomēr būtiski panākumi izpalika.

Pēdējos sporta karjeras gadus līdz 1997. gadam viņš pavadīja klubā "Boca Juniors", nospēlēja 29 mačus, iesita 7 vārdus. Pēdējā mačā 1997. gada 25. oktobrī Djego melndzeltejanā "Boca" krekliņā pēdējo reizi izgāja laukumā pret komandu "River Plate". 30. oktobrī, savā 37. dzimšanas dienā, Maradona paziņoja, ka pieliek punktu karjerai.

Pēc sportista karjeras Maradona bija sporta komentētājs un kā eksperts piedalījas sporta programmās.

0