Rivnes AES, foto no arhīva

"Terra incognita". Kas gaidāms no ASV degvielas Ukrainas AES

78
(atjaunots 17:09 06.02.2020)
Incidenti atomenerģētikas objektos Ukrainā nav retums. Viens no galvenajiem iemesliem – nonēsātās iekārtas. Visām četrām stacijām nepieciešama modernizācija.

Ukraina pāriet pie Savienotajās Valstīs ražotās AES degvielas. Kijevā nav izdevies formulēt nekādas pretenzijas piegādātājam no Krievijas, taču lēmums ir pieņemts – politika gūs pārsvaru pār drošības apsvērumiem. Valdību nespēj apturēt pat avārijas risks, kas iespējama, ņemot vērā ASV kodoldegvielas neatbilstību padomju reaktoriem. Ar ko Ukrainai un tās kaimiņvalstīm draud eksperimenti kodolenerģētikā? Par to portālā RIA Novosti stāsta Galija Ibragimova.

Incidents pēc incidenta

Aprīlī Varašas (līdz 2016. gadam – Kuzņecovska) iedzīvotāji palika bez gaismas. Avārijas iemesls – īssavienojums Rivnes AES trešajā energoblokā, kas atrodas 400 km no pilsētas. Izcēlās ugunsgrēks, taču tas ātri tika lokalizēts. Atjaunošanas darbu laikā tuvējās apdzīvotajās vietās ik dienas tika mērīts radiācijas līmenis. Viss beidzās labi.

Dienvidukrainas AES, foto no arhīva
© Sputnik / Андрей Соломонов

Vasarā Hmeļņickas AES tehnisko bojājumu dēļ tika apturēts otrais energobloks. Septembrī tas atsāka darbu, taču radās kļūme reaktora dzesēšanas sistēmā. Patlaban tiek remontēts gan pirmais, gan otrais energobloks.

Pērnā gada ziemā Zaporožjes AES atslēdzās padeves sūknis. Tā ir lielākā AES Eiropā, tāpēc satraukti bija ne tikai ukraiņi, bet arī kaimiņi – Polijas, Ungārijas, Rumānijas un Krievijas iedzīvotāji.

2015. gadā Dienvidukrainas stacijā aizdegās transformators. Ugunsgrēka platība pārsniedza simt kvadrātmetrus.

Incidenti atomenerģētikas objektos Ukrainā nav retums. Viens no galvenajiem iemesliem – nonēsātās iekārtas. Visas četras stacijas būvētas jau PSRS laikā un tām nepieciešama modernizācija. Taču nacionālais atomenerģētikas operators "Energoatom" noliedz problēmas. Incidentus AES kompānija ierasti komentē: apkārtējo vidi un iedzīvotāju veselību nekas neapdraud.

"Oranžais" apvērsums miermīlīgā atoma jomā

Padomju laikos puse Ukrainā patērētās elektrības tika ražota AES. Otra puse tika iegūta uz gāzes, ogļu un naftas rēķina. Degviela pārsvarā tika piegādāta no Krievijas. Taču pēc "oranžās revolūcijas" 2004.gada novembrī Kijeva pasludināja proeiropeisku kursu, un par tā galveno elementu kļuva centieni mazināt atkarību no Krievijas energoresursiem.

15 gadus vēlāk šī atkarība joprojām nav novērsta. Tomēr minimizēta. Tas noticis, pateicoties ne tikdaudz alternatīvajiem enerģijas piegādātājiem, cik AES slodzes pieaugumam. Šodien atomenerģētikas daļa elektrības patēriņa kopapjomā pārsniedz 60%.

Četras atomelektrostacijas Ukrainā – Rivnes, Zaporožjes, Hmeļņickas un Dienvidukrainas AES – ekspluatē 15 energoblokus. Šī rādītāja ziņā valsts ierindojusies starp pirmajām desmit valstīm pasaulē, taču nespēj patstāvīgi bagātināt urānu un ražot kodoldegvielu. Līdz 2000.gadu beigām degvielu Ukrainas AES piegādāja Krievijas kompānija "TVEL" – valsts korporācijas "Rosatom" apakšnodaļa. Lieta tāda, ka uzņēmums, kas būvēja AES, ļoti labi pārzina drošas un kvalitatīvas degvielas ražošanas tehnoloģijas.

Taču "oranžais" prezidents Viktors Juščenko nolēma pielikt punktu Maskavas ietekmei kodolenerģētikā. 2008.gadā viņš noslēdza vienošanos ar ASV kompāniju "Westinghouse" alternatīvas degvielas piegādēm AES. Bija plānots, ka līdz 2015.gadam vismaz trīs energobloki stacijās pilnībā pāries pie amerikāņu degvielas. Maskava pauda bažas par to, ka šāds solis nav drošs un draud ar nopietniem incidentiem. Kijeva ignorēja brīdinājumus, taču ļoti drīz atcerējās tos.

Dienvidukrainas AES trešais energobloks viens no pirmajiem ielādēja amerikāņu degvielu. Testu posmā stacijas darbā notika kļūme. To izprovocēja "Westinghouse" degviela – tā nebija piemērota padomju reaktoram. "Energoatom" zaudējumi sasniedza 175 miljonus dolāru. Krievijas speciālistiem nācās atjaunot ražošanu. Viņi atkal ielādēja reaktoros "TVEL" degvielu, un darbs tika atjaunots. Kijeva atteicās izmantot amerikāņu degvielu, tomēr 2016.gadā šī ideja atkal "uzpeldēja".

Rostovas AES, foto no arhīva
© Sputnik / Григорий Сысоев

Patlaban sešos energoblokos Zaporožjes un Dienvidukrainas AES tiek izmantota "Westinghouse" degviela. Pārējie reaktori vēl joprojām strādā ar "TVEL" degvielu. Pie tam amerikāņu degviela ir daudz dārgāka nekā Krievijas produkcija. Aizvadītā gada pirmajā ceturksnī vien "Energoatom" samaksāja "Westinghouse" 51,23 miljonus dolāru. Krievijā ražotā degviela šajā pašā periodā valsts budžetam izmaksāja 17,5 miljonus dolāru. Taču augstā cena Kijevu neaptur.

"Kodoldegvielas piegāžu diversifikācija ir stratēģisks jautājums, lai samazinātu atkarību no piegādātājvalsts," ne vienu reizi vien apgalvoja "Energoatom".

Pie tam kompānija atzīmēja, ka runa nav par pilnīgu atteikšanos no Krievijas kodoldegvielas elementiem. Līgumu ar "TVEL", kas beidzās 2020.gadā, Ukraina pagarināja vēl uz pieciem gadiem.

Radioaktīvie atkritumi

Pēc daļējas pārejas pie amerikāņu degvielas Ukraina saskārusies ar vēl vienu problēmu – ko iesākt ar izmantoto, vēl joprojām radioaktīvo degvielu. Ja to utilizēt nepareizi, no apstarojuma cietīs viss dzīvais. Kijeva nespēj to izdarīt saviem spēkiem – tai nav tehnoloģiju un tiesību bagātināt urānu.

Kamēr Ukrainas AES izmantoja Krievijas produkciju, "Rosatom" uzņēmās atkritumu utilizācijas problēmu. Amerikāņi izmanto citu pieeju. Kompānija "Westinghouse" jau iepriekš norāda, ka ar atkritumu izvešanu nenodarbojas.

Tomēr Kijevas dēļ Vašingtona piekāpās un piešķīra kredītu 250 miljonu dolāru apmērā kodolatkritumu glabātavu būvdarbiem Černobiļas atsvešināšanas joslā. Vidēji šāda objekta būvdarbi ilgst 10-15 gadus, tāpēc Ukraina vēl neko nav ziņojusi par būvdarbu termiņiem.

Atkal vecās kļūdas

Aptaujātie eksperti bija vienisprātis: Ukrainas lēmumam daļēji pāriet pie amerikāņu kodoldegvielas ir politiski motīvi.

"Sasteigtā pāreja pie "Westinghouse" degvielas sākās 2014. gadā, kad pie varas nāca Petro Porošenko. Lai arī burtiski gadu pirms tam valstī tika aizliegts izmantot ASV degvielu. Ukrainas valsts kodolregulējuma inspekcija noskaidroja, ka incidentu Dienvidukrainas AES 2012.gadā izraisīja nepilnības darbā ar degvielu," aģentūrai RIA Novosti pastāstīja Enerģētikas un drošības centra direktors Antons Hlopkovs.

Eksperts pievērsa uzmanību tam, ka pirms Ukrainas problēmas ar amerikāņu degvielu radās arī Čehijai – AES "Temelin".

"Čehu atomstacijā ir divi reaktori VVER-1000, kas būvēti sadarbībā ar speciālistiem no Krievijas. Pēc atkārtotām problēmām ar amerikāņu kodoldegvielu, neskatoties uz finansiālajiem zaudējumiem, čehu operatori pirms termiņa atteicās no tās ekspluatācijas un atsāka sadarbību ar kompāniju "TVEL"," viņš atgādināja.

Pie tam Hlopkovs pieļāva, ka agri vai vēlu arī Krievija sāks piegādāt savu degvielu Rietumu parauga kodolreaktoriem. Viņš uzskata, ka piegādātāju konkurence ir dabisks process, taču uzsvēra, ka tā nedrīkst notikt uz atomenerģētikas drošības rēķina.

"Piemēram, Krievijas degvielas komplekti tagad testa režīmā ielādēti AES "Ringhals" Zviedrijā. Parakstīts līgums ar vienu no ASV kompānijām par Krievijas degvielas licencēšanu izmantošanai ASV teritorijā. Šis process ilgst vairāk nekā trīs gadus, tā mērķis ir apstiprināt degvielas drošību. Degviela tiek ielādēta reaktorā, izpētīta tās darbība, analizēts, vai nav novērojamas deformācijas vai bojājumi, kas var apdraudēt AES ekspluatāciju," paskaidroja speciālists.

Hlopkovs atzīmēja, ka amerikāņu degvielas licencēšanas process Ukrainā izrādījās haotisks un arī tajā iejaucās politika.

"Šeit visbīstamākais sākas, kad darbā iejaucas no atomenerģētikas tāli cilvēki. Tas ir jāpatur prātā neatkarīgi no objektu izvietojuma," konstatēja eksperts.

Tendences mainās, pelēkā zona saglabājas

Analītiskā "PIR Centra" konsultants Andrejs Baklickis uzskata, ka Ukraina sākusi daļēji izmantot ASV degvielu to pašu iemeslu dēļ, kāpēc Zviedrija izvēlas Krievijas produkciju.

"Maskava kļuva par potenciālo degvielas piegādātāju Zviedrijas AES pēc konkursa. Stokholma principiāli meklēja divus importētājus. Princips bija sekojošs: katram kodolreaktoram vajadzīgi divi apakšuzņēmēji, lai piegāžu traucējumu gadījumā vienā kompānijā otrs turpinātu piegādāt degvielu reaktoriem. Tas ir labi arī no cenas viedokļa. Valstis konkurē par degvielas noieta tirgu, tāpēc mazinās stimuls mākslīgi paaugstināt cenu," sarunā ar ziņu aģentūru paskaidroja eksperts.

Arī Baklickis pirmajā vietā nostāda kodolreaktoru darba drošību. Pie tam viņš atzīmēja, ka degvielas piegādātāji pastāvīgi strādā pie tās kvalitātes uzlabošanas, it īpaši, ja runa ir par resursu piegādi "svešiem reaktoriem".

"Kopš Ukrainā 2016.gadā atsākās piegādes no ASV, nopietni incidenti ar degvielas serdeņiem pagaidām nav notikuši. Amerikāņi noteikti ir strādājuši, lai izlabotu kļūdas," pieļāva speciālists.

Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta atomenerģētikas speciālists Deniss Jurčaks nenoliedz, ka AES daudzās valstīs pāriet pie dažādu piegādātāju degvielas, taču viņš uzskata, ka šī tendence slēpj lielu skaitu nenoteiktu faktoru.

""Westinghouse" produkciju Ukraina sāka izmantot relatīvi nesen. Un neviens pagaidām nezina, kā šie serdeņi izturēsies reaktorā ilgstošas ekspluatācijas apstākļos. Rodas pelēkā zona. ASV uzstājīgi norāda, ka to degviela ir droša. "Rosatom" brīdina. Pie tam katrai pusei ir sava interese. Ir grūti atrast neatkarīgu arbitru strīdā," savu viedokli pauda Jurčaks.

Andrejs Baklickis pievērsa uzmanību tam, ka Kijeva neplāno pilnībā pāriet pie amerikāņu degvielas. Turklāt "Rosatom", kā atzīmēja eksperts, nav devis iemeslu šaubīties par piegāžu stabilitāti, lai cik sarežģītas būtu Krievijas un Ukrainas attiecības.

""Rosatom" vienmēr uzsver, ka sadarbība atomenerģētikā ir ārpus politikas. Kompānija nekad nav pārkāpusi šo principu. Taču, ja "Westinghouse" kļūs par vienīgo piegādātāju, tas būs politisks līgums. Amerikāņiem zudīs stimuls uzlabot degvielu un samazināt cenu, kas jau šobrīd pārsniedz Krievijas piedāvājumu," noslēgumā piebilda Baklickis.

78
Tagi:
AES, Ukraina

Ar jaunajām sankcijām Rietumi nolaiž "dzelzs priekškaru"

21
(atjaunots 16:44 05.03.2021)
Par jaunajām sankcijām, ko Rietumi vērsuši pret Krieviju, ir viegli ironizēt– pārāk daudz šķietamu pretrunu un nekonsekvences ir lēmumos, kas pieņemti Alekseja Navaļnija dēļ. Grūtāk ir sameklēt loģiku.

Nav viegli aptvert loģiku, ko izmanto ASV un Eiropa, kā arī rietumvalstu mērķus. Taču viņu soļu plānveidība un saskaņotība neatstāj ne mazākās šaubas, neskatoties uz visiem paradoksiem un pat absurdu – pamatā ir itin racionāli apsvērumi, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.

Vispirms jāatzīmē, ka jau labu laiku, - kopš 2010. gadu vidus – eiropieši un amerikāņi nav demonstrējuši tādu solidaritāti un entuziasmu jautājumā par kopīgiem soļiem pret Krieviju. Abos Atlantijas okeāna krastos sankcijas tika izsludinātas vienā dienā, gandrīz vienlaikus, tātad, neapšaubāmi, pasākums bija režisēts. Arī "artilērijas apšaude" pirms ierobežojumiem bija organizēta pēc visiem dramaturģijas noteikumiem: vairākas nedēļas tika uzpūsta spriedze, finālā solīja kaut ko grandiozu.

Eiropas Komisijas galvenā mītne Briselē, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Faktiski kārtējo reizi viss beidzās ar "čiku". "Sodu" pārsvarā saņēmuši Krievijas varas struktūru vadītāji, kuriem no aizlieguma apmeklēt rietumvalstis un hipotētisku aktīvu iesaldēšanas tur nav ne silts, ne auksts. Līdzīga ir situācija arī zinātniskajās organizācijās, kas apsūdzētas par "bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu". Par īstu anekdoti var uzskatīt ASV lēmumu pārtraukt palīdzības sniegšanu Krievijai – rodas iespaids, ka amerikāņi patiešām vēl aizvien dzīvo 1999. gadā.

Pie tam pats Aleksejs Navaļnijs jau pirms dažiem mēnešiem atklāti apliecināja, ka ir bezjēdzīgas sankcijas pret "kaut kādiem pulkvežiem vai ģenerāļiem, kuri neko daudz pa pasauli neceļo un kam nav tādu lielu īpašumu vai bankas kontu Eiropā". Toreiz viņš aicināja Eiropas Savienību "pievērsties Krievijas oligarhu naudai".

Jāatzīst, ka trieciens lielajiem uzņēmējiem patiešām būtu daudz sāpīgāks – gan viņiem personīgi, gan visai nacionālajai ekonomikai. Par kopīgu stratēģisko projektu, tādu kā "Ziemeļu straume 2" slēgšanas negatīvo efektu pat nav ne runas. Tomēr Rietumi, neskatoties uz visiem "uzskrūvētajiem" rusofobajiem izteikumiem, atkal nolēmuši iztikt ar ārēji efektīviem un izaicinoši konfrontējošiem, taču, pēc būtības, absolūti bezjēdzīgiem soļiem.

Tikpat dīvains ir amerikāņu un eiropiešu viedoklis par opozicionāru, ko viņi tik nikni aizstāv.

No vienas puses, Rietumi pacēluši Navaļniju Kremļa galvenā ienaidnieka un – vienlaikus – galvenā upura rangā un izrāda viņam milzu godu. ES pat izstrādājusi jaunu globālu sankciju režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, un izsludinātie ierobežojumi ir šī režīma pirmā izpausme vēsturē. Eiropas cilvēktiesību tiesa pat nāca klajā ar pārsteicošu lēmumu, pieprasot blogera atbrīvošanu.

No otras puses, ir skaidrs, ka ASV un ES nelolo ne mazākās ilūzijas par blogera personību. Tā pati ECT nav saskatījusi politisku zemtekstu "Iv Roše" lietā, tajā pašā, kuras dēļ Navaļnijs nonāca kolonijā Vladimiras apgabalā.

Amnesty Intern

ational nelīdzēja visa viņu izcilā morālā elastība un politiskā konjunktūra. Organizācija atteicās uzskatīt opozicionāru par "sirdsapziņas gūstekni", un tās viedolo var saprast: Navaļnija kādreizējos komentāros ir redzams burtiski kliedzošs rasisms un ksenofobija.

Starp citu, ES pat domāja piešķirt savam jaunajam sankciju režīmam Alekseja Navaļnija vārdu. Tomēr, spriežot pēc visa, arī tur kādam laikus pielēcis, ka tā darīt nevajag, ņemot vērā "varoņa" aizkulisses.

Galu galā Rietumu, it īpaši Eiropas soļi patiešām izskatās kā svārstīšanās, mēģinājums izmantot pirmos pa rokai gadījušos un ne īsti labi piemērotos ieganstus konfliktam ar Maskavu. Kopumā tā ir ārēji nekonsekventu soļu virkne.

Tomēr viss kļūst skaidrs, ja notiekošajā saskatām ārkārtēju un pat mazliet panisku aizsardzību.

Krievijas attiecības ar Eiropu un ASV patlaban pārcieš kārtējo transformāciju. Pagājušās desmitgades vidus vētrainie notikumi bija Rietumu mēģinājums galīgi nospiest uz ceļiem Krieviju, piespiest to kapitulēt gan ekonomikā, gan ģeopolitikā. Pie tam Rietumi ne mazākajā mērā nešaubījās par panākumiem. Vēl vairāk, bija pārliecināti, ka to varēs panākt ar nelieliem upuriem – ne īpaši sāpīgiem pasākumiem, jo, piemēram, Maskavas atslēgšana no SWIFT būtu ārkārtīgi nepatīkama Rietumu biznesam.

Taču Krievija atkal sagādāja pārsteigumu – tā izturēja kolektīvo spiedienu, un uz vairākiem gadiem situāca "uzkārās" nestabilā līdzsvarā. Nomināli konfrontācija saglabājās, bet sankcijas pārvērtās par profanāciju un tukšu formalitāti. Toties starp pusēm, it īpaši ar Eiropu, ātri atjaunojās sadabība.

Tomēr notikumi pāris pēdējos gados lika Rietumiem beidzot ar vēsu prātu paskatīties uz Krieviju un mainīt savus priekšstatus. Viņi aptvēra, ka runa nav par fluktuāciju – mirstošās "ļaunuma impērijas" nejaušiem panākumiem, bet gan par strauji spēkus audzējošu lielvalsti ar kolosālu potenciālu, nopietnām ambīcijām un kaudzi dūžu piedurknē (pat spēju ātri izstrādāt iespaidīgi efektīvu vakcīnu). Ir viens faktors, ar ko Eiropu patiešām var garantēti nobiedēt, – ar spēcīgu Krieviju. Spriežot pēc visa, tur patiešām ir nobijušies, redzot, kā Krievija pāriet uzbrukumā vairākos virzienos: ekonomikā, politikā, ideoloģijā un medijos.

Krievijas un ES karogi
© Sputnik / Владимир Сергеев

Tomēr Eiropai nepārprotami trūkst pārliecības par saviem spēkiem, tāpēc patlaban viņi steigšus nolaiž dzelzs priekškaru un padziļina plaisu attiecībās – tāds ir viņu pašaizsardzības paņēmiens.

Faktiski Rietumi cenšas atjaunot aukstā kara lkonfigurāciju, kad starp pretējām pusēm (it īpaši starp Padomju Savienību un Rietumeiropas valstīm) pastāvēja vairāki savstarpēji izdevīgas stratēģiskās sadarbības kanāli, bet viss pārējais bija aizklapēts ciet.

Tiesa, toreiz lielākās pūles neielaist no ārzemēm "kaitīgo ietekmi" galvenokārt pielika PSRS.

Tagad, sptiežot pēc visa, Rietumu pasaule pavisam nopietni plāno atkārtot toreizējo dziļi nesekmīgo PSRS pieredzi.

Centienus izmantot Alekseju Navaļniju šī uzdevuma risināšanai var uzskatīt par sekmīgiem. Lai arī paši Eiropas un Savienoto Valstu mēģinājumi uzkāpt uz padomju "grābekļa" rada dziļu neizpratni.

21
Tagi:
sankcijas, Krievija, Eiropas Savienība, ASV
Pēc temata
Kāpēc Lavrovs apsolīja pārtraukt komunicēšanu ar Eiropas līderiem
Jaunas sankcijas pret Krieviju: kā ES sagrauj attiecības ar Maskavu
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Krievijas ĀM pārstāve: Rietumi vienmēr sameklēs ieganstu sankcijām
ES karogs

Vai eiropieši ir gana nobrieduši, lai būtu patstāvīgi

17
(atjaunots 11:32 05.03.2021)
Krievijā atkal apspriež iespējas izstāties no Eiropas Padomes – organizācijas, kurā KF iestājās pirms ceturtdaļgadsimta.

Formāli organizācija nav saistīta ar Eiropas Savienību – EP veido 47 valstis, par 20 vairāk nekā ES. Tomēr to vidū, principā, ir tikai divas valstis, kas nav iekļāvušās Rietumu orbītā – Krievija un Turcija. Bez Krievijas EP faktiski zaudēs jēgu, taču jau tagad Krievijas ieinteresētība turpināt darbu struktūrā katastrofāli sarūk – tā aizvien vairāk pārvēršas par instrumentu, ar kura palīdzību Rietumi cenšas vērsties pret Krieviju. Kāpēc  tai būtu vajadzīga starptautiska organizācija, kas strādā kā pārnacionāla struktūra un mēģina ne tikai ierobežot KF suverenitāti, bet pat uzspiest, diktēt svešus noteikumus, portālā RIA Novosti jautājumu izskata Pjotrs Akopovs.

Vai EP būtu vajadzīga kā vieta attiecību, dialoga veidošanai ar Eiropu? Taču ar to var un vajag sarunāties kā līdziesīgiem citos formātos, ja jau it kā kopīgais formāts kļūst atklāti naidīgs. Tomēr Krievijas un Eiropas attiecību veidošanas procesā ir jāsaprot, kurp virzās Eiropa – pretī lielākai integrācijai vienotā virsvalstī, vai drīs atgriezīsies nacionālo valstu laiks? Vajadzīgi jauni Krievijas un Eiropas formāti, vai stratēģiski pareizāk būs pievērsties divpusējām attiecībām ar katru Eiropas valsti.

Eiropas elites noskaņojums ir skaidrs – pagaidām vairākums izdara likmi uz eirointegrācijas padziļināšanu. Strīdi pārsvarā rit par to, cik suverēnai jābūt vienotajai Eiropai: saglabāties ka vienoto Rietumu elementam, pat ne ASV, bet gan Atlantijas pārnacionālā projekta jaunākajam partnerim, vai pašiem uzņemties atbildību par savu likteni? Vienprātības nav, nerunājot jau par to, ka daļa elites pat iebilst pret pašreizējo ES ceļu (kas neizbēgami novedīs pie nacionālo valstu atmiršanas) un uzstāj, ka spēcīgu Eiropu var veidot tikai spēcīgas suverēnas valstis. Ar laiku strīdi kļūs aizvien asāki, it īpaši, ja attiecības ar Krieviju (patiesībā tas ir Eiropas patstāvības galvenais rādītājs) arī turpmāk degradēs pārnacionālo, Eiropas okopējo struktūru ietekmē un tādējādi pastiprinās nacionālistu pretenzijas globālistiem.

Vispirms eiropiešiem ir jātiek skaidrībā par savu vienotās Eiropas interpretāciju, ar tās nākotnes vīziju. Interesanti, vai viņi to spēj? Vai viņi vispār izprot, ko viņi būvē? Ne globālistiski noskaņotā elites daļa, kas atklāti aicina atteikties no nacionālā par labu eiropeiskajam (kāpēc tad ne cilvēciskajam?), bet gan vienkāršie eiropieši?

Nesen publicētie sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultāti sniedz atbildi uz šo jautājumu. Eiropiešiem (kompānija Ipsos organizēja aptauju pēc franču Žana Žoresa fonda un vāciešu Frīdriha Eberta fonda pasūtījuma astoņās valstīs, kurās dzīvo ¾ visu ES iedzīvotāju) jautāja tikai par suverenitāti, tomēr ar to pietiek, lai aptvertu, cik atšķirīgs ir noskaņojums.

Vladimirs Putins
© Sputnik / Михаил Климентьев

Patiesībā aptaujas rezultāti apstiprina, ka pašreizējā ES ir izdevīga vāciešiem un viņus tā apmierina. Tāpēc vācieši ir apmierināti, bet franči un itāļi – ne. 57% vāciešu uzskata, ka ES ir suverēna, bet 64% francūžu viņiem nepiekrīt, lai arī pat suverenitātes jēdziens abām valstīm būtiski atšķiras: vāciešiem tā ir "neatkarība", bet francūžiem – "karaļa vara un spēks". Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa francūžu terminu "suverenitāte" uzskata par novecojušu, tomēr pie tam viņi (tāpat kā itāļi, kuru viedoklis ļoti līdzināš francūžu domām) uzskata, ka vispār nav pieļaujams vārdu "suverenitāte" un "Eiropa" lietojums kopā. Tātad, viņi nesaprot, kas tā tāda – "Eiropas suverenitāte", kam bija veltīta aptauja. Kaut ko labu tajā saskata 41% francūžu un 63% vāciešu.

Tātad lielākā daļa vāciešu sevi saista ar Eiropu un jēdzienu "suverenitāte" paceļ Eiropas līmenī, bet lielākajai daļai francūžu, itāļu (un spāņu) suverenitāte vēl joprojām ir nacionālā līmenī. Skaidrs, ka viņi ir neapmierināti ar pašreizējo ES, uzskata to par nepietiekami suverēnu: nepietiek ar to, ka ES patiesībā nav ģeopolitiski suverēna, tas piedevām vēl ir vācu projekts.

Jāpiebilst, ka paši vācieši pie tam pārsteidzošā kārtā (ņemot vērā cita aptaujas, piemēram, par attieksmi pret ASV) uzskata, ka ES ir patstāvīga un ignorē tās ierobežoto suverenitāti ārpolitikā. Šķiet, lielākajai daļai vācu sabiedrības eirointegrācija aizvieto cīņu par nacionālo suverenitāti. Tātad vācieši nolēmuši atbrīvoties no amerikāņiem (tādi vēlmi demonstrē visas aptaujas) ne VFR formātā, bet gan uzreiz – visas savas ES formātā.

Amizanti, ka Austrumeiropas valstis (aptaujā piedalījās poļi, rumāņi un lietuvieši) šajā zīņā kļuva pat "vāciskākas" nekā paši vācieši – viņu vidū ir visvairāk to, kuri tagadējo ES uzskata par suverēnu: 65, 63 un 56 procenti atbilstoši. Kāds kontrasts ar 36% Francijā.

Pagaidām vāciešiem izdodas noturēt Eiropu sev apkārt – Brexit nāks par labu vācu eirointegrācijas plāniem. Tomēr skaidrs, ka anglosakši centīsies kontrolēt stāvokli un darīs visu iespējamo, lai vienotā Eiropa ne tikai būtu uzticama atlantisko Rietumu daļa, bet arī savaldītu Vācijas nostiprināšanos un šim nolūkam izmantos ar Berlīni neapmierinātās valstis. Savukārt vācieši pievērsīsies plaisām eiroskeptiķu un nacionālo valdību starpā, kā arī atbalstīs tālākas eirointegrācijas ideju eiropiešu vidū – atbildot uz jautājumu par to, vai Eiropas suverenitāti vajadzētu pastiprināt, 73% aptaujāto teica "jā", pie tam šajā ziņā ar vāciešiem vienisprātis bija pat francūži un itāļi. Jā, viņu domas par vienotu Eiropu atšķiras, it īpaši par tās iekšējo struktūru un spēku līdzsvaru starp ES un nacionālajām valdībām, tomēr viņi vēlas to redzēt patstāvīgu starptautiskajās attiecībās. Ko tas nozīmē Krievijai?

To, ka galvenā cīņa par Eiropu rit tās iekšienē, tāpat kā pagaidām vēl vienoto Rietumu iekšienē. Kāds no trim Eiropas nākotnes variantiem: aizvien centralizētāka ES kā Rietumu daļa, suvereēna ES vai daļējs ES sairums (integrācijas vājināšanās) – īstenosies vidējā perspektīvā? Tas ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem, pareizāk sakot, no cīņas iznākuma elites aprindās.

Krievijai neizdevīgs ir vienīgi pirmais variants, un tas ir vienīgais, kura īstenošanai jāuztur maksimāla konfrontācija Krievijas un Eiropas attiecībās. Tā nav vajadzīga nevienai no pusēm, taču Krievija nemaz necenšas vairot spriedzi un saraut attiecības, pie tam nekāds trešais spēks nevar ietekmēt tās pozīciju. Toties eiropiešiem gan nāksies pieņemt lēmumu par savu suverenitātes interpretāciju un – pats galvenais – vēlmi kļūt suverēniem.

17
Tagi:
nacionālisms, integrācija, Eiropas Padome, Eiropas Savienība
Pēc temata
Eiropa iedzinusi strupceļā attiecības ar Krieviju, tikai nez kāpēc nepriecājas par to
Dārgi izmaksājis: Krievijas dēļ Eiropa zaudējusi miljardus
Krievija un Eiropas Savienība: šķiršanās un čības pa pastu
Eiropai neļauj atbrīvoties no Krievijas savaldīšanas saistībām