Pirmajos pēcpadomju gados vēl saglabājās cerība reformē "Lielo Savienību" ar jauniem kolektīvās suverenitātes principiem. Šī iemesla dēļ NVS tika traktēta kā integrācijas mēģinājums, stāsta Aleksandrs Karavajevs, Krievijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks.
Kā tas sākās
1990.-1991.gadu galvenā ekonomiskā problēma bija valūtas fondu trūkums: PSRS budžeta deficīts 1989.gadā sasniedza 10% no IKP. Problēmas sagādāja arī nopietnais Pasaules Bankas un G7 valstu īstermiņa kredītu parāda pieaugums, kas apauga ar jauniem aizņēmumiem.
Radās padomju ekonomikas uzņēmumu administratīvi saimniecisko sakaru paralīze: desmitiem rūpnīcu bija atkarīgas no piegādātāju ķēdītes citās republikās.
Paplašinājās arī 70.gados neatrisinātās problēmas: patēriņa preču, it īpaši sadzīves tehnikas deficīts, lauksaimniecības attīstības grūtības (atkarība no vērienīga pārtikas produktu un labības importa) utt.
NVS radās kā iespēja attālināties no šīm problēmām, "atteikties" no tām, taču saglabāt Padomju Savienības neapstrīdamās priekšrocības. Tāds bija apvienības ideālisms un paradokss.
Republikas ieguva politisko suverenitāti un iespējas īstenot savu valūtas un eksporta politiku, ieguva no Maskavas neatkarīgus valsts budžeta aizpildīšanas kanālus. Tomēr ātri noskaidrojās, ka bijušās Savienības grūtības nekur nav pazudušas. Vēl vairāk, dažos reģionos, piemēram, Centrālāzijā un Dienvidkaukāzā tās pat padziļinājās.
Vienlaikus Maskavas "pārvaldes centra" vakuumu aizpildīja ārējie spēku centri. No vienas puses, vēlme piesaistīt Rietumus un citus attīstītus donorus jaunajām nacionālajām elitēm deva iespēju rast attīstības impulsus, no otras – parādījās risks drošības plaknē. Tāpat kā šodien, stabilitāte tika vērtēta politiskajā dimensijā. Tāpēc bija acīmredzams, cik nozīmīga ir NVS – klubs, kas spēj izstrādāt reģionālās stabilizācijas scenārijus.
Nākotnes integrācijas vietne
NVS pastāvēšanas pirmos 10 gadus var vērtēt kā mantoto problēmu audita un jauno iespēju kalkulācijas periodu. Maskava zaudēja obligāti pildāmo kolektīvo lēmumu pieņemšanas monopolu un necentās demonstrēt savas iespējas. 2001.gadā NVS izskatījās kā integrācijas ziņā irdens formāts, drīzāk – stimuls vājajām, grūti pārvaldāmām, parādos un dažādos deficītos iestigušām valstīm.
Tomēr laiks pierādīja: taisnība bija tiem novērotājiem un politiķiem, kuri ticēja NVS kā mēģinājumam veidot platformu, kurā iespējams fiksēt atlikušos sakarus nākotnes integrācijas projektam.
Tagad, uz 2020.gadu sliekšņa, varam atsaukt atmiņā, ka četras EES pasludinātās brīvības bija liktas jau NVS līgumu pamatos:
– pilsoņu bezvīzu pārvietošanās brīvība (tas nozīmē uzņēmējdarbības un darba aktivitāti);
– kapitālu pārvietošanās brīvība divpusējo līgumu ietvaros par izvairīšanos no dubultās nodokļu aplikšanas un līgumiem par investīciju aizsardzību;
– brīvās tirdzniecības zona eksporta un importa operācijām;
– vienots transporta infrastruktūras komplekss, ko atbalsta transporta un loģistiskas kompāniju mijiedarbība (dzelzceļa, aviācijas un autotransports).
No NVS viedokļa Krievija vēl joprojām ir galvenais agrārās produkcijas noieta un darba tirgus. Savukārt NVS Krievijas acīs ir galvenais gatavo rūpniecības preču – automašīnu, iekārtu, būvmateriālu, ķīmiskās produkcijas un daudzu citu preču eksporta reģions.
Ārējais fons un sarkanās līnijas
No 2001. līdz 2011. gadam būtiski mainījās NVS valstu mijiedarbības ārējais fons. Pastiprinās globālo spēlētāju klātbūtne: Centrālajā Āzijā parādījās Ķīna, pieauga Eiropas Savienības ietekme uz NVS valstu rietumu grupu un Dienvidkaukāzu ar "Austrumu partnerības" starpniecību, un, visbeidzot, NATO paplašināšanās centieni NVS telpā. Pie tam Krievijai un citām NVS grupas vadošajām valstīm, it īpaši Kazahstānai, Baltkrievijai, Azerbaidžānai un Uzbekistānai radās principiāli jaunas iespējas, spēja pārvaldīt lielu skaitu pienākumu un uzdevumu.
NVS vairs nav "liela un irdena", Krievijai parādījušās daudz plašākas iespējas organizēt komplekso integratīvo kooperāciju.
Sākas jauna kodola izveides process,. Krievija vēl joprojām neuzspiež partneriem stingrus ģeopolitiskās vienotības identifikatorus, piemēram, Abhāzijas un Dienvidosetijas atzīšanu, tomēr nosprauž sarkanās līnijas – nekādas NATO paplašināšanās.
No NVS līdz EES
Pirms pieciem gadiem NVS telpā radās Eirāzijas ekonomiskā savienība (EES). Vienlaikus Maskava piedāvāja koordināciju Eiropas Savienībai - kā neapšaubāmam svarīgam EES partnerim, rietumu civilizācijas līderu struktūrai.
Taču piedāvātais rokasspiediens palika bez atbildes. EES neuzskata par līdztiesīgu partneri ar savām, kolektīvajām vitālajām interesēm, un piedāvāja nevis integrēties, bet pastāvēt ES partnerības "priekštelpā" katrai valstij atsevišķi.
Patlaban kādreizējās ekonomiskās robežas ap Krieviju ir gandrīz pilnībā izplūdušas. Sākas jauns poms. Tā ir pilnvērtīga mūsdienīga integrācija sarežģītos ģeopolitiskajos apstākļos.
Šī procesa moduļu algoritmi (NVS vienošanās EES grupa, vienošanās par brīvās tirdzniecības zonām ar EES) ļauj veidot dažādas orbītas un piesaistīt partnerus dažādā attālumā, ar būtiski atšķirīgiem parametriem – no Serbijas līdz Ēģiptei un Vjetnamai. Tas izdevīgi atšķiras no situācijas 90.gadu sākumā. Pie tam digitālās ekonomikas apstākļos izdevies saglabāt dažādu tirgu orientāciju un priekšrocības.
Acīmredzams, ka NVS nevar iekļauties EES automātiski. NVS brīvās tirdzniecības zonas formāts saglabāsies, kamēr tas būs vajadzīgs Krievijas partneriem, it īpaši Uzbekistānai, kas pērn ieņēma Sadraudzības priekšsēdētāja posteni, un Azerbaidžānai, kas pieturas pie nepievienošanās politikas, pie tam audzējot sakarus ar EES kodolu.
Tuvākajā laikā EES tiks izstrādāta opciju sistēma, kas ļauj uzņēmējam no Savienības vai BTZ loceklim maksimāli ātri atrast partnerus apvienoto eksporta centru datu bāzēs; saņemt nepieciešamo kredītu atbalstu no infrastruktūras bankām; organizēt ērtu loģistiku (piegāde un noliktavu pakalpojumi), veikt maksājumus nacionālajās valūtās.
Tādu sistēmu plānots radīt līdz 2024.gadam. Līdz tam laikam darbu sāks vai gandrīz gatavs būs:
- kopējais elektroenerģētikas un mobilo sakaru tirgus;
- pieaugs projektu finansējums no Eiropas-Āzijas attīstības bankas un Krievijas infrastruktūras bankām;
- pieaugs tirdzniecība rubļos;
- pieaugs iekšējās kooperācijas projektu skaits;
- darbu sāks kopīgā pensiju sistēma.
Neapšaubāmi tas padarīs EES pievilcīgāku kā efektīvu integrācijas projektu, NVS mantinieku, kas pārvarējis pēcpadomju inerci.
