PTO ģenerāldirektors Roberto Azevedo atzina, ka tiesas sēžu atsākšanai būs vajadzīgi "vairāki mēneši". Tomēr viņa vērtējums var izrādīties pārlieku optimistisks, jo atbildību par sistemātisko krīzi PTO jāuzņemas Savienotajām Valstīm un to prezidentam. Notiekošais ir Vašingtonas konsekventās politikas rezultāts, un nav ne mazākā pamata cerēt, ka ASV to mainīs, kamēr Donalds Tramps ieņem Ovālo kabinetu, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Tehniski viss bija izpildīts vienkārši.
PTO apelācijas instancē paredzēti septiņi tiesneši. Viņi veido koleģiālos sastāvus – trijotnes, kas izskata konkrētas lietas. Taču pēdējos divus gadus ASV bloķēja jaunu tiesnešu vēlēšanas. Lēmumi PTO tiek pieņemti vienprātīgi, tāpēc amerikāņu lēmums noraidīt piedāvātās kandidatūras faktiski darbojās kā veto.
10. decembrī pusnaktī beidzās pilnvaras diviem no trim atlikušajiem tiesnešiem. Tagad vienīgais atlikušais tiesnesis, protams, nevar pildīt struktūras funkcijas, un PTO apelācijas instances darbs ir paralizēts.
Pasaules medijus pilda drūmas prognozes. Vācu žurnāls Spiegel prognozēja starptautiskās tirdzniecības pamatu krahu, bet Eiropas Komisija runā par "nopietnu triecienu" tirdzniecības sistēmai.
Vašingtonas politikas iemesli ir labi zināmi. Donalds Tramps un viņa administrācijas pārstāvji jau vairākkārt pārmetuši PTO "netaisnīgu attieksmi pret Savienotajām Valstīm", "juridisko aktīvismu" un tīšu atbalsta sniegšanu citām valstīm tiesvedībā pret ASV. Kā piemērs cita starpā tika minēta pirms mēneša Ķīnai dotā atļauja ieviest atbildes pasākumus pret ASV tirdzniecības karā.
Piemērotākais komentārs šajā situācijā ir sakramentālais aforisms: džentlmeņi spēlē vienmēr ievēro noteikumus, bet, ja nevar uzvarēt, vienkārši maina noteikumus.
Tomēr daudz interesantāks un svarīgāks ir cits aspekts.
Pasaules tirdzniecības organizācija savas pastāvēšanas 25 gadu laikā (tā radīta 1995. gada 1. janvārī) pārvērtusies par elles katlu vērā ņemamai pasaules daļai, kas tajā saskatīja globālisma triumfu un Rietumu bezierunu dominanci, kas citu valstu koloniālo ekspluatāciju pacēluši kvalitatīvi jaunā – un neatgriezeniskā – līmenī.
Nav izņēmums arī Krievija. Pārrunas par valsts iestāšanos PTO ilga 18 gadus, un visu šo laiku valdības darbu dusmīgi nosodīja virkne sabiedriski politisko spēku. Kad Krievija 2012.gadā pievienojās organizācijai, valstī sākās īstas vaimanas no sērijas "viss pagalam".
Jāatzīst, ka kritikai ir zināms pamats. PTO patiešām var kalpot par piemēru tam, kā "džentlmeņi" vienmēr raksta noteikumus sev pat labu. Organizācijas darba mehānismi patiešām nodrošināja zināmas prioritātes pasaules līderiem ekonomikā – attīstītajām valstīm un transnacionālajām korporācijām.
Iestājoties organizācijā, jaunattīstības valstis atvēra savu ekonomiku, vietējie ražotāji nereti neizturēja konkurenci ar TNK un izputēja. Savukārt rietumvalstis izmantoja protekcijas mehānismus, lai sevi pasargātu. Piemēram, Eiropā darbojas stingrie ES reglamenti, nerunājot jau par politiski motivētiem ierobežojumiem (piemēram, gadu desmitiem ilgajām ASV sankcijām pret Kubu), kas vispār neattiecas uz PTO kompetences jomu.
Tātad formāli PTO pretinieku panikai bija un paliek iemesli satraukumam. Tiesa, realitāte ir daudz interesantāka un daudzveidīgāka.
Daudzas jaunattīstības ekonomikas, iestājoties organizācijā, no vienas puses, sāka izmantot tās dāvātās iespējas, lai izkļūtu pasaules tirgū, no otras, - iemācījās izmantot virkni paņēmienu savu interešu aizsardzībai.
Piemēram, augustā PTO šķīrējtiesnešu grupa starptautiskajos strīdos atbalstīja Maskavu prasībā pret ES par Krievijas gāzes eksportu uz Eiropu (runa pārsvarā ir par ierobežojumiem gāzesvada OPAL slodzes jautājumā). No šī viedokļa Krievijai ļoti nepatīkama ir organizācijas apelācijas tiesas iesaldēšana: eksperti vērtē, ka valsts riskē ar simtiem miljoniem eiro, ja lieta netiks novesta līdz galam.
Savukārt no protekcionisma viedokļa jāsaka, ka neapmierināto standarta apsūdzības Maskavai – importa aizliegumi no kvalitātes kontroles iestāžu (Rosseļhoznadzor, Rospotrebnadzor utt.) puses, kas nekādi nepārkāpj valsts saistības PTO priekšā.
Galu galā organizācija pārstāja būt par Rietumu globālā pārsvara instrumentu. Vēl vairāk – pazuda arī rietumu pasaule kā vienots vesels, bet tirdzniecības kari starp Eiropu un ASV kļūst par ierastas realitātes daļu.
Pirms diviem mēnešiem organizācija atbalstīja ASV strīdā ap ES aviobūves koncernu Airbus. Tagad dienas kārtībā ir Vašingtonas plāni ieviest nodevas 100% apmērā virknei preču no Francijas. Parīze ir gatava vērsties PTO, taču, ņemot vērā apelācijas instances paralīzi, diezin vai šim solim ir jēga tuvākajā nākotnē.
Galu galā rietumvalstu lokā neiekļāvušos valstu aktīvā dalība PTO kļuva par vienu no mehānismiem, kas deva iespēju likvidēt ASV pārsvaru pasaulē un sagraut globālistisko sistēmu – to patlaban varam saskatīt ar neapbruņotu aci.
Šķiet, tā ir galvenā mācība Krievijai.
Iesīkstējušie panikas cēlāji patiešām labi saskata risku un draudu faktorus valstij. Taču savā melnbaltajā pasaules ainā viņi nespēj saskatīt iespējas un perspektīvas, kas slēpjas aiz negatīvajiem aspektiem.
Atliek tikai nopriecāties par to, ka Krieviju vada tālredzīgi cilvēki. Un viņiem ir krietni vien stiprāki nervi.
