Kādiem nolūkiem Latvijas NBS vienreizējās lietošanas granātmetēji AT4

163
(atjaunots 00:23 12.12.2019)
Šķiet, Latvija gaida milzum lielus pretinieka tanku barus – divu gadu laikā vienreizējās lietošanas granātmetēji un cita kumulatīvā munīcija iegādāta vairāk nekā par 20 miljoniem eiro.

Latvija iegādājusies kārtējo partiju bruņojuma – Zviedrijā ražotos vienreizējas lietošanas granātmetējus, kas paredzēti sauszemes spēku prettanku aizsarzības pastiprināšanai. Pie tam valsts aizsardzības ministrs Artis Pabriks uzsvēra, ka jebkuram potenciālam pretiniekam jāņem vērā, ka ievērojams skaits viņa tanku tiks iznīcināts. Tādējādi viņš plāno palielināt visa Baltijas reģiona potenciālu, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Šķiet, Latvija gaida milzum lielus pretinieka tanku barus – divu gadu laikā vienreizējās lietošanas granātmetēji un cita Zviedrijas kompānijas Saab Dynamics AB ražotā kumulatīvā munīcija iegādāta vairāk nekā par 20 miljoniem eiro. 2018.gada augustā Rīga vienojās par Carl Gustav piegādēm par 4 miljoniem eiro. Pie tam 84 mm prettanku granātmetēju AT4 pirmā partija Latvijas NBS vajadzībām tika iepirkta 2017.gadā par 1,9 miljoniem eiro.

ASV armija par vienu 84 mm granātmetēju AT4 maksāja 1480 dolārus, tātad, iespējams, Latvija nopirkusi vairāk nekā 10 tūkstošus. Vienreizējās lietošanas granātmetēju iegādes ziņā cenšas neatpalikt arī kaimiņienes – Lietuva un Igaunija.

Militāri politiskā ainava

Latvijas Republiku no trim pusēm ieskauj draudzīgā Lietuva, Igaunija un Baltijas jūra. Valsts robeža ar Baltkrieviju stiepjas vien 176 km garumā. Tikpat mierīgā robeža ar Krieviju stiepjas 276 km garumā. Taču Rīga nolēma būvēt nožogojumus uz robežas: ar Krieviju – 193 km garu žogu par 17 miljoniem eiro, ar Baltkrieviju – 120 km garu, par 10 miljoniem eiro. Vērā ņemamie izdevumi skaidri norāda, kur Latvijas saskata pretiniekus un draudus. Tālāk spriedze pieauga, valsts militārie izdevumi 2018.gadā pirmo reizi sasniedza vecāko partneru ieteikto līmeni – 2% IKP. Pēc tam Latvija un ASV parakstīja starpvaldību vienošanos par četru helikopteru UH-60M Black Hawk iegādi.

Divus gadu desmitus Vašingtona atbalsta Rīgu militārās palīdzības programmu ietvaros par simtiem miljonu dolāru. Līdz ar to Latvija (tāpat kā citas Baltijas valstis) ir iemanījusies tīri labi pelnīt uz "Krievijas draudu" rēķina, slēpjot finanšu mahinācijas aiz "valsts noslēpuma". Līdz ar to 70% ieroču iepirkumu apmaksā Latvijas nodokļu maksātāji.

Valda uzskats, ka 25 gadus ilgā Latvijas un Mičiganas Nacionālās gvardes sadarbība ievērojami veicinājusi NBS aviobāzes attīstību. Tiesa, šajā bāzē nav nevienas Latvijas Republikai piederošas kara lidmašīnas. Kara apstākļos, izņemot amerikāņu morālo un materiālo  atbalstu, Rīgas rīcībā ir viena sauszemes spēku brigāde – 5 tūkstoši kareivju, trīs simti viegli bruņotu mašīnu, 67 pašgājējas un buksējamās artilērijas vienību, nenozīmīgi jūras kara spēki.

Nav nekāds brīnums, ka Global Firepower militārā spēka reitingā Latvija ieņem 105.vietu no 137 valstīm.

Pat tad,  ja iedomāsimies neiedomājamu un bezjēdzīgu situāciju – pretinieka agresīvo tanku falangu parādīšanos Latvijā, vienreizējās lietošanas granātmetējs AT4 tik un tā izrādīsies bezpalīdzīgs.

It kā jau kumulatīvā granāta FFV551 (no vairākkārtējās lietošanas grantāmetēja Carl Gustaf М2, tikai bez reaktīvā dzinēja) spēj caursist 420 mm homogēnās bruņas, bet kurš tad pielaidīs strēlnieku 200 metru attālumā no tanka?  Kaujas laikā tanka šāviņš precīzi trāpa mērķī vairāk nekā kilometra attālumā. Dati par AT4 spēju pārvarēt dinamiskās bruņas nav sniegti, tātad pat granātmetēja mūsdienīgākās modifikācijas negarantē moderno tanku bojājumus.

Iespējama nenotēmēta apšaude no vienreizējās lietošanas AT4 500 metru attālumā, taču tā ir bezjēdzīga nodarbe. Granātmetējs labāk noder cīņā ar viegli bruņotajiem kaujiniekiem – islāmistiem Tuvajos Austrumos, turklāt amerikāņi to aktīvi pielietoja kampaņās Afganistānā, Irākā, kā arī uzbrukumā Panamai 1989.gada decembrī.

Vienreizējās lietošanas 84 mm prettanku granātmetēju AT4, kas pazīstams arī kā HEAT (High Explosive Anti-Tank), izstrādāja zviedru kompānija Saab Bofors Dynamics. Tam par pamatu ņemts līdzīgs amerikāņu izstrādājums, kas tapis pagājušā gadsimta 70.gados (pazīstams kā М72 LAW vai Pskott m/68 Miniman). Tas ir 6,7 kg smags (ieskaitot granātu – 1,8 kg), 1020 mm garš, ar pulvera starta dzinēju. Kumulatīvās granātas sākuma ātrums – 290 m/sek., attālums, kurā iespējams tēmēts šāviens – 200 metri. AT4 negarantē panākumus konfrontācijā ar tankiem. Starp citu, kopā tika izgatavoti 300 tūkstoši AT4 eksemplāri. Šodien to izpārdošana dažkārt atgādina sekmīgus centienus atrast utilizācijas variantus.

Krievija jau vairākkārt ir apliecinājusi, ka nevēlas vairot konfrontāciju Baltijas reģionā un citos rajonos, kur tā robežojas ar NATO, un neplāno uzbrukumus nevienai kaimiņvalstij. Ziemeļatlantijas alianse zina, ka Maskavai nav agresīvu plānu, un tomēr izmanto jebkuru ieganstu, lai dislocētu bruņotos spēkus, tehniku un arsenālus pie Krievijas robežām, turklāt paplašināt novecojušo bruņojuma paraugu pārdošanu jaunākajiem partneriem Austrumeiropā.

163
Pēc temata
Sešas bāzes – viena atbilde. Kā Minska un Maskava reaģēs uz ASV spēku ielenkumu
"Atkal dzied ierasto dziesmu": Krievijā pasmējās par Pabrika žēlabām naudas trūkuma dēļ
"Atbildēsim politiski un militāri": Krievija piedraudējusi NATO ar sekām
Neprātīgs plāns: ar ko Baltijai draud amerikāņu "Globālais pērkons"
ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Nē, nav Krievija. Kas organizējis amerikāņu skalpu medības

50
(atjaunots 15:08 30.06.2020)
Patiesībā galvenajā sazvērestībā pret amerikāņu varenību un ietekmi piedalījusies arī The New York Times redakcija.

Kārtējais mēģinājums sajundīt histēriju pret Krieviju īsi pirms vēlēšanām ASV rit ietekmīgākā aizokeāna izdevuma - The New York Times dzīlēs, portālā RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs. Ar tā starpniecību informācijas laukā iemesta kārtējā ziņa pret Krieviju ar mērķi diskreditēt Donaldu Trampu un panākt kārtējās sankcijas pret Krieviju.

Šoreiz izraudzīts maksimāli eksotisks iegansts. Atsaucoties uz saviem informācijas avotiem ASV izlūkdienestos, izdevums apgalvo, ka "Krievija slepus izsludināja apbalvojumus afgāņu kaujiniekiem par amerikāņu karavīru likvidāciju. Trampa administrācija mēnešiem ilgi domājusi, ko iesākt ar izlūku šokējošo slēdzienu".

Ja vienkāršais amerikānis ir noticējis The New York Times, viņa acīs situācija izskatās šausminoša un ļoti pazemojoša: šajā pasaules ainā iznāk, ka Krievija ir tāds amerikāņu kareivju skalpu un līķu kolekcionārs, bet afgāņu kaujinieki ir tādi "amerikāņu ādiņu" mednieki, kuri noslepkavotos jeņķus apmaina pret asiņainiem rubļiem. Un tas viss – Trampa administrācijas bezdarbības fonā.

ASV izlūkdienests atzinis par mazticamu ziņu par Krievijas sazvērestību ar talibiem
© Youtube / Ruptly / Sputnik / nytimes.com / twitter.com/realDonaldTrump

Bail pat iedomāties, ko jūt pasaules hegemona lomā iejutušās valsts pilsoņi, lasot autoritatīvākajā avīzē tamlīdzīgas frāzes:

"Ierēdņi informēja, ka ziņas par izlūkdienestu secinājumiem nodotas prezidentam Trampam, un Nacionālas drošības padome apsprieda problēmu starpresoru sapulcē marta beigās. Ierēdņi izstrādājuši iespējamo variantu sarakstu – no diplomātiskas sūdzības iesniegšanas Maskavai līdz augošu sankciju sērijai un citām iespējamām atbildes darbībām. Tomēr Baltais nams vēl nav apstiprinājis nevienu soli, paziņoja ierēdņi. Amerikāņu un citu NATO valstu kareivju slepkavošanas stimulēšanas operācija kļūtu par būtisku un provokatīvu eskalāciju procesā, ko amerikāņu un afgāņu amatpersonas dēvē par Krievijas atbalstu "Taliban", un tas butu pirmais gadījums, kad noskaidrotos, ka Krievijas spiegošanas struktūra organizējusi uzbrukumus rietumu spēkiem."

The New York Times sastādītais "apsūdzības akts" Krievijai no anonīmu varasiestāžu pārstāvju vārdiem, tomēr ir pelnījis dažas piezīmes.

Pirmkārt, pēc acīmredzamā mediju, loģistikas, diplomātiskā un informatīvā atbalsta, ko ASV, ieskaitot amerikāņu medijus, sniedza teroristiem, kuri 1990. un 2000. gados noslepkavoja tūkstošiem Krievijas pilsoņu, ASV nebūtu ne mazāko morālo tiesību sūkstīties, pat ja tiešām pret viņu karavīriem, okupantiem svešā zemē, patiešām būtu izmantotas "apmetņa un kinžala" metodes.

Turklāt, kā jau ierasts, pret Krieviju vērstās apsūdzības atkal ir pierādītas kā parasti – nekādi.

Otrkārt, principā, amerikāņu elite, it īpaši tās aprindas, kam īpaši simpatizē Ņujorkas žurnālisti, ņemot vērā viņu "impēriskumu" un rusofobiju, visā pilnībā pašas radījušas tagadējo Afganistānu – neatrisināmo terorisma problēmu.

Fakts, ka afgāņu (un ne tikai afgāņu vien) teroristiskās kustības radījuši amerikāņu speciālisti, par amerikāņu naudu, ar amerikāņu ieročiem, ir labi zināms. Atliek vien atgādināt, ka pirms labi zināmajiem 2001. gada notikumiem misters Ben Ladens gadiem ilgi bija amerikāņu mediju un politiķu mīlulis.

Tātad ASV vispirms rada apstākļus pilsoņu kariem, masu slepkavībām un terora uzplaukumam dažādās valstīs, bet, kad tādu soļu neprognozētās sekas noved pie amerikāņu kareivju nāves un pašu Savienoto Valstu apkaunojuma starptautiskajā arēnā (ASV taču nesen faktiski kapitulēja Afganistānā, parakstot neiedomājami pazemojošu miera līgumu ar talibiem), no amerikāņu mediju un militārā kompleksa dzīlēm nekavējoties skan bļāvieni par to, ka pie visa vainīga Krievija un pret to jāievieš sankcijas.

Tomēr ir arī labās ziņas.

Agrāk sabiedrības uzticēšanās amerikāņu varas struktūru "noplūdēm", ko regulāri publicē tādi izdevumi, kā NYT vai The Washington Post, bija tik liela, ka pat publikācijas fakts gandrīz nekavējoties piespieda Trampa administrāciju "maksāt un nožēlot grēkus" un steigšus ieviest kārtējās sankcijas pret Krieviju, lai kaut drusciņ attaisnotos sabiedrības acīs, tagad situācija izskatās pavisam citādi.

Acīmredzot, gadiem ilgais "Russiagate" un absolūti melīgās apsūdzības un dosjē ar Krieviju kompromitējošu informāciju ir panākuši savu: liela daļa amerikāņu vairs netic paši saviem medijiem un paši savām varas struktūrām, politiķi var droši un atklāti apsūdzēt autoritatīvākos medijus un to avotus melos un pat rīkoties saskaņā ar savu vērtējumu.

Prezidents Donalds Tramps uz apsūdzībām atbildēja Twitter tīklā: "Melu ziņotājiem "The New York Times" ir jāatklāj savs "anonīmais" avots. Varu derēt, ka viņi to nespēj – ticamākais, ka tāda cilvēka nemaz nav!"

ASV Nacionālā izlūkošanas dienesta direktora pienākumu izpildītājs Ričards Grenels pat sāka strīdu sociālajos tīklos ar kongresmeni no demokrātiskās partijas par šo pašu jautājumu – viņš apsūdzēja politiķi par izlūkošanas datu izmantošanu politiskiem mērķiem:

"Es par to nekad neesmu dzirdējis. Riebīgi, ka jūs vēl joprojām politizējat izlūkdienestu. Acīmredzot, jūs nesaprotat, kā tiek pārbaudīta neapstrādāta izlūkošanas informācija. Daļējas informācijas nopludināšana žurnālistiem no anonīmiem avotiem ir bīstama, jo tādi kā jūs, manipulē ar to politiskā labuma dēļ."

Valsts izlūkdienests jau oficiāli noliedzis vismaz to The New York Times raksta daļu, kas attiecas uz prezidenta darbībām. Skaidrs, ka teorētiski tieši tā visam ir jānotiek, tomēr pat tāda miglaina normalitāte ir īsts brīnums mūsdienu Amerikā.

Starp citu, ja amerikāņu žurnālisti grib ieraudzīt īstos kareivju slepkavu kūdītājus, viņiem nāktos ieskatīties spogulī. Balvas par līķiem ne vienmēr ir materiāli labumi, un pieredze rāda, ka slava vai atzinība bieži vien ir daudz efektīvāks terorisma stimulators nekā pat lielas naudas summas.

The New York Times un citi amerikāņu mediji, kuri dēmonizē un pataisa par necilvēkiem amerikāņu policistus, konservatīvo vērtību piekritējus un "trampistus", faktiski sola tādu "emocionālu balvu" tiem, kuri vērsīsies pret šīm cilvēku grupām ar emocionālu, psiholoģisku, iespējams, pat fizisku vardarbību. Liberālo un progresīvo amerikāņu žurnālistu – masu nekārtību kūdītāju un apoloģētu – rokas līdz elkoņiem mirkst nogalināto amerikāņu policistu asinīs.

Tomēr tādu žurnālistu acīs amerikāņu policistu dzīvībai nav nekādas lielas nozīmes, amerikāņu kareivjus viņi grib apraudāt tikai tad, ja arī šīm asarām var pabīdīt uz priekšu sankcijas pret Krieviju vai Demokrātiskās partijas intereses.

Nav nekāds brīnums, ka aizvien mazāks skaits lasītāju grib uz vārda ticēt tādām mediju struktūrām gan ASV, gan pasaulē. Patiesībā galvenā sazvērestība pret amerikāņu ietekmi un varenību organizēta ar The New York Times redakcijas atbalstu. Var jau ieteikt piešķirt viņiem prēmiju, taču viņi visu padarīs arī bez maksas.

50
Tagi:
New York Times, Krievija, ASV
Pēc temata
ASV kļūdainā uzbrukumā Afganistānā gājuši bojā 16 policisti
Deputāts: ASV zog urānu no Hilmendas raktuvēm Afganistānā
ASV un "Taliban" parakstījuši miera līgumu
ASV apņēmīgā bezcerība Afganistānā
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā. Foto no arhīva

Pasaule apgriezusies kājām gaisā: Vācija gatavo sankcijas pret ASV

181
(atjaunots 16:15 29.06.2020)
Amerikāņu mediji konstatējuši kaut ko tādu, kam Vašingtonu vajadzētu šokēt vairāk nekā dzīvība uz Marsa vai ziedoši dārzi uz Jupitera.

Lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg apgalvo, ka vācu politiskā elite atradusi nacionālo pašcieņu – tikai tā skaidrojamas ziņas par to, ka Vācijas valdībā top dokuments, kas satur sankcijas pret ASV – tās jāpieņem gadījumā, ja Vašingtona izlems ieviest "ellīgas sankcijas" pret "Ziemeļu straumes 2" būvdarbu dalībniekiem, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Aģentūra stāsta: "Vācija gatavo atbildes triecienu Savienotajām Valstīm gadījumā, ja prezidents Donalds Tramps īstenos savus draudus iznīcināt gāzesvadu "Ziemeļu straume 2" ar papildu sankcijām. Divi vācu ierēdņi, kam zināms diskusiju saturs, apgalvo, ka Merkeles valdība izvērtē iespējas piespiest pieņemt koordinētas darbības Eiropas Savienības līmenī. Vācijas Ekonomikas ministrijas dokumenti, kas nonākuši Bloomberg rīcībā norāda: amerikāņu jaunās sankcijas var smagi skart daudz lielāku (nekā agrāk) skaitu vācu un eiropiešu kompāniju un pat valsts aģentūru."

Amerikāņu žurnālistu materiālu vajadzētu mazliet precizēt. Pirmkārt, likumprojekta versija par jaunajām sankcijām pret "Ziemeļu straumi 2", kas patlaban tiek izskatīta Kongresā, neparedz sankcijas pret ES valsts struktūrām, Krievijas gāzes pircējiem vai projekta kreditoriem. Vācu pozīcijas kritiķi varētu norādīt uz šo aspektu, lai pierādītu, ka Bloomberg žurnālisti ir sarunājušies ar ASV naidīgi noskaņotiem vācu politiķiem, vai secināt, ka Merkeles valdībā sēž paranoiķi ar ļoti negatīvu viedokli par ASV, kuri nelasa atbilstošos likumprojektus par sankcijām. Tādi argumenti nav piemēroti mūsdienu politiskajai realitātei vismaz tāpēc, ka ASV jau vairākkārt demonstrējušas savas spējas spert trakākos soļus burtiski piecu minūšu laikā, tātad jau savlaicīgi jābūt gataviem, ka tas varētu notikt. Savukārt "paranojas" aspektā var piedāvāt mazliet konspiroloģisku, tomēr visnotaļ reālistisku versiju – vācu amatpersonas varēja ar nodomu "nopludināt" saviem kontaktiem Bloomberg informāciju par vācu pretpasākumiem – vienkārši tāpēc, lai senatoriem un kongresmeņiem neienāktu prātā ideja pieņemt stingrākas sankcijas tieši pirms balsojuma.

Jāpiebilst arī tas, ka no vāciešu puses jau izskanējuši divi dažādi viedokļi jautājumā par atbildi ASV. No vienas puses, Ekonomikas ministrijas preses sekretāre paziņoja Bloomberg, ka viņai nekas nav zināms par tāda veida pasākumu izstrādi, no otras puses, jau 17. jūnijā Bundestāgā notika kompetentās komitejas slēgtā sēde, kuras ietvaros tika apspriestas sankcijas pret "Ziemeļu straumi 2", un, atzīmēja amerikāņu medijs, pēc sēdes komitejas priekšsēdētājs paziņojis, ka Vācijas valdība aicināta sniegt labi izvērtētu kolektīvu atbildi ASV darbībām, ko komiteja atzinusi par starptautisko tiesību pārkāpumu.

Ievērības cienīgs fakts: gan deputātu viedoklī, gan augstu stāvošu (taču vārdā nenosauktu) ierēdņu vērtējumā, uz ko atsaucas Bloomberg, vīd neparasts aspekts: iespējamos atbildes soļus plānots spert ne tikai Vācijas līmenī, bet gan Eiropas Savienības līmenī. Tas būs sarežģīts, taču aizraujošs process ar tālejošām sekām, ja vien to izdosies dabūt gatavu.

ASV prezidents Donalds Tramps un Vācijas kanclere Angela Merkele
Пресс-служба Президента РФ

Liet tāda, ka no 16. jūnija Vācija ieņem Eiropas Padomes "prezidenta" vietu, un šis statuss tradicionāli dāvā nopietnas priekšrocības valstij, kas vēlas iekļaut kaut kādu jaunu elementu Eiropas politiskajā dienas kārtībā. Vēl vairāk, pati Angela Merkele patlaban nostādīta stāvoklī, kurā jebkāda vājuma izpausme attiecībās ar Vašingtonu tiks uztverta ļoti sāpīgi no iekšpolitikas viedokļa: Donalds Tramps maksimāli publiskā formā izteicis prasību samaksāt viņam triljonu dolāru – Vācija it kā ir parādā par aizsardzību, ko saņem no ASV. Ja šai atklātajai šantāžai (koronavīrusa un ar to saistītās krīzes fonā ES vēl tikai amerikāņu prezidenta trūkst ar viņa draudiem) pievienot arī tarifu šantāžu un faktu, ka Baltais nams aktīvi pretojas ES centieniem piespiest amerikāņu interneta kompānijas, piemēram, Amazon un Google maksāt nodokļus no ES saņemtajiem ienākumiem, iznāk, ka apstākļi lielam, vērienīgam un principiālam Vašingtonas un Briseles konfliktam jau ir radīti, un "sprāgt" var kuru katru brīdi.

Vācu politiķi vēl nav iemācījušies runāt ar ASV tikpat stingri, kā Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš izstrādājis koncepciju par Eiropas militāro neatkarību no ASV un ES pārvēršanu par patstāvīgu pasaules ģeopolitikas polu daudzpolu pasaulē. Tomēr Berlīne jau ir iemācījusies atrast interesantus ieganstus, lai paplašinātu savu neatkarību un pretošanos amerikāņu spiedienam. Piemēram, ar mērķi pamatot nepieciešamību importēt Krievijas gāzi tiek izmantoti argumenti, kas saistīti ar nepieciešamību būvēt "zaļo ekonomiku", bet dabasgāze ir daudz drošāka no ekoloģijas viedokļa salīdzinājumā ar oglēm – tas ir zinātnisks fakts. Politiskās un pat ekonomiskās neatkarības pamatošanai arī parādījušies interesanti argumenti.

Britu izdevums The Guardian, atsaucoties uz neseno Vācijas kancleres interviju, pavēstīja: "Angela Merkele brīdināja, ka pasaule vairs nevar par pašsaprotamu domu uztvert to, ka ASV vēl aizvien vēlas kļūt par pasaules līderi, un tai vajadzētu atbilstoši koriģēt savas prioritātes."

Iznāk ļoti skaisti un mazliet ironiski: nepakļaušanās amerikāņu "gribulīšiem" tiek pamatota nevis ar centieniem izkļūt brīvībā, bet gan ar to, ka reiz ASV bija labs hegemons, taču tagad ik kā vairs pat nevēlas spēlēt šo lomu, tātad slogs būs jānes kādam citam. Būs interesanti pavērot oficiālās amerikāņu propagandas atbildi.

Tomēr galu galā nozīme ir nevis aizbildinājumiem un attaisnojumiem, bet reālām darbībām un reāliem gāzes kubikmetriem, kam tomēr ir izredzes sasniegt Vāciju pa "Ziemeļu straumi 2".

181
Tagi:
Ziemeļu straume 2, sankcijas, ASV, Vācija
Temats:
Ziemeļu straume 2
Baltijas jūras piekraste, foto no arhīva

Igaunija un Latvija kopīgiem spēkiem cīnīsies ar Baltijas jūras piesārņošanu

0
(atjaunots 20:24 02.07.2020)
Igaunijas un Latvijas upes ietek Rīgas jūras līcī un nes tajā Baltijas jūru nogalinošo fosforu un slāpekli.

RĪGA, 2. jūlijs – Sputnik. Igaunijas un Latvijas varasiestādes un zinātnieki uzsākuši savstarpēju projektu, kura mērķis ir noskaidrot piesārņojošo vielu ieskalošanas apjomu upēs, kuras ietek Baltijas jūrā, vēsta EER.

Baltijas jūra un visi Igaunijas un Latvijas piekrastes rajoni atrodas sliktā stāvoklī. To galvenokārt ir izraisījis fosfora un slāpekļa pārums ūdenī – tie izraisa strauju aļģu vairošanos.

Visas Baltijas jūras reģiona valstis ir uzņēmušās saistības samazināt fosfora un slāpekļa daudzumu, kurš nokļūst jūrā.

Gandrīz 87% slāpekļa un 97% fosfora nokļūst Rīgas jūras līcī caur upēm, tādēļ pirmām kārtām ir jāattīra no piesārņojuma tieši tās. Taču šobrīd valstis nezina, cik daudz fosfora un slāpekļa var būt upē, kura ietek jūrā, kā attīrīt ūdeni un kādu ietekmi uz piesārņojumu rada cilvēks.

Dabiskais fosfora un slāpekļa saturs upēs dažādās valstīs atšķiras, turklāt Igaunijā un Latvijā atšķiras pieļaujamais fosfora un slāpekļa daudzums upēs, kuras ietek jūrā. Taču, tā kā abas valstis ir saistītas ar Rīgas jūras līci, šie rādītāji nedrīkst būtiski atšķirties, pretējā gadījumā tas nozīmēs, ka viena no valstīm ir noteikusi vai nu pārāk bargas, vai arī pārāk mīkstas ekoloģiskās prasības, salīdzinot ar kaimiņvalsti.

Savstarpēja projekta ietvaros tiks izpētīts Latvijas Salacas upes un Igaunijas Pērnavas upes stāvoklis. Projekta kopējās izmaksas sastāda vairāk nekā 300 tūkstošus eiro. Izpēte tiks pabeigta 2021. gada decembrī.

0
Tagi:
Latvija, Igaunija, Baltijas jūra
Pēc temata
ES vides komisārs norūpējies par delfīnu likteni Baltijas jūrā
Baltijas jūrā parādījušās zilaļģes