Президент Франции Эммануэль Макрон

"Krievija uzbrukusi visai Eiropai no Francijas teritorijas": lieta ir atriebībā

86
(atjaunots 15:41 06.12.2019)
Rietumvalstu mediji aktīvi apspriež sensāciju: Francijas departamentā Augšsavojā ir atklāta krievu diversantu bāze.

NBC: "Krievu aģenti gatavojuši triecienuzbrukumus no slepkavu midzeņa Francijas Alpos, saka izlūkdienesta pārstāvji." The Telegraph: "Krievu spiegi izmantoja Francijas Alpus kā bāzes nometni, lai uzbruktu Lielbritānijai un citām valstīm." Un tā tālāk. Tajā, kas patiesībā aiz tā visa stāv, centās tikt skaidrībā RIA Novosti autors Viktors Marahovskis.

Visi virsraksti atstāsta svaigāko rakstu Francijas izdevumā Le Monde.

Raksta būtība: anonīmi avīzes formācijas avoti vēsta, ka Krievijas izlūkdienestam esot bijusi bāze Augšsavojā (kalnu reģions ar Monblānu, Ansī ezeru un kūrortiem). Laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam, saskaņā ar anonīmu avotu datiem, to apmeklējuši vismaz 15 GIP darbinieki, tostarp slavenie Petrovs un Boširovs. Šie darbinieki ceļoja pa visu Eiropas Savienību, lai veiktu "slepkavības un sabotāžas". Taču, pieticīgi piebilst izdevums, rietumu specdienestiem neizdevās atklāt un konfiscēt "ieročus vai jebkādus lietiskos pierādījumus". Tāpat neizdevās atrast "slepkavību un sabotāžu" pēdas pašā Francijā.

Toties ir pamats domāt, ka tieši no šejienes tika izdarīts trieciens Lielbritānijas sirdij – Skripaļu saindēšana Solsberijā. No šejienes tika izdarīti uzbrukumi Bulgārijai (baisa trīs cilvēku saindēšana 2015. gadā, tika izmantots "Novičoks", upuru nav) un Melnkalnei (baiss valsts apvērsuma mēģinājums, upuru nav, apvērsums nenotika).

… Kas te patiesībā ir interesanti.

Pats par sevi paziņojums, ka kādam specdienestam bijusi bāze citas valsts teritorijā, taču tās sen vairs nav – tā ir tukša ziņa. Ņemot vērā "jebkādu lietisku pierādījumu" trūkumu, to var novest pie konstatācijas, ka četru gadu laikā kaut kādu reģionu ir apmeklējuši 15 cilvēki.

Tātad pirmajā ieskatā vispār nav skaidrs, kā un pret ko to var izmantot. Taču ir nianses.

Francijas prezidents Emanuels Makrons
© Sputnik / Александр Вильф

Pirmkārt, neviens neslēpj, ka šāda informācijas noplūdināšana speciāli notiek pirms Parīzē gatavotās tikšanās Normandijas formātā saistībā ar Donbasu, kurā piedalās Francija, Krievija, Vācija un Ukraina. Par to komentārā Deutsche Welle atklāti runā aizdomīgā, taču autoritatīva Eiropas Komisijas finansētā nekomerciālā "smadzeņu centra" eksperts no Prāgas: "Noplūde var būt tiešs signāls Kremlim. Nedomāju, ka tā ir sakritība."

Otrkārt, izdevums norāda, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons pēdējā laikā aktīvi cenšas samazināt spriedzi attiecībās ar Krieviju un vispār atjaunot normālu sadarbību. Taču tagad Francijas valdībai "ir jāizsaka protests un jāizsūta Krievijas diplomāti". Un tas būs "Makrona trumpis", jo "parādīs, ka Francija nav naiva".

Tātad, vienkāršāk sakot, uz Makronu patlaban aktīvi spiež, lai viņš miera pārrunu saistībā ar Donbasu vietā izsūta Krievijas diplomātus (kā to tikko izdarīja Vācija saistībā ar kārtējo "atlikto sensāciju" par čečenu nemiernieka noslepkavošanu), uzsāk skandālu un pārtrauc satuvināšanās procesu ar Krieviju. Jo tieši tā rīkojas īsti vīri, jo Krievija ciena tikai spēku un tamlīdzīgi.

Tādēļ šajā gadījumā, visticamāk, tieši Francijas prezidents ir galvenais mērķis un iespējamais publiskajā telpā iemestās informācijas upuris.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka Le Monde jau pietiekami sen ir zināms ar savām nemitīgajām Makrona medībām – tas viņu "mīl" aptuveni tikpat stipri, kā New York Times "mīl" Donaldu Trampu. Francijas variantā izdevuma "nemīlestība" pret prezidentu, laikam ir pat vēl stiprāka, jo te ir skaidri saskatāma personīga atriebība.

Lieta tāda, ka viens no Le Monde kontrolpaketes turētājiem ir kāds Matjē Pigāss.

Taču pareizāk būtu teikt, ka mums ir viņš ir kāds nezināms cilvēks. Taču Francijā jau daudzus gadus ar interesi seko līdzi viņa traģiskajam liktenim. Savulaik viņš bija jaunākais vadošais partneris bankā Lazard, tieši tāpat, kā Makrons pēcāk kļuva par jaunāko pie Rotšilda. Francijas prese sen stāsta par abu brīnumbērnu nežēlīgo cīņu. Īsumā: tālajā 2010. gadā Makrons centās atstumt Pigāsu no Le Monde, taču Pigāss uzvarēja. Savukārt Pigāss 2012. gadā grasījās kļūt par prezidenta-sociālista Olanda finanšu guru, taču te uzvaru guva Makrons. Un tamlīdzīgi.

Īsāk sakot, mūsu acu priekšā, neskaitot pārējo, notiek arī garas sāgas epizode par kauju starp divu vienādi cienījamu namu – Rotšilda un Lazāra – jauniem un karstasinīgiem baņķieriem. Atriebība, ambīcijas, intrigas.

Neviena iespēja iegāzt pretiniekam šajā kaujā netiek laista garām. Un šajā gadījumā tiek apvienots patīkamais ar lietderīgo. Daudzu ES aprindu interesēs ir nepieļaut Makronam atjaunot normālas attiecības ar Maskavu, tādējādi nostiprinoties prezidenta amatā, bet Le Monde izdevuma interesēs ir padarīt Makronu vājāku kā politiķi.

… Savukārt, tas fakts, ka Eiropas iekšējās cīņās arvien biežāk izmanto vienu un to pašu paņēmienu (gadu, divus vai arī piecus gadus nokavējušo "Krievijas atmaskošanu", ko noplūdina medijiem), laikam liecina par zināmu Eiropas intrigantu profesionālisma kritumu.

86