Čečenijas Republikas pirmais prezidents Džohars Dudajevs (1944.-1996.), pirmais no kreisās puses

Uzbrukums Groznijai. sākās Pirmais Čečenijas karš

96
(atjaunots 21:42 03.12.2019)
Čečenija sāka plīst pa šuvēm jau 1991.gadā, kad parādījās pašpasludinātā Ičkerijas Čečenu republika, ko vadīja PSRS GKS bijušais ģenerālis Džohars Dudajevs.

Vairākas karavīru kolonnas gatavas uzbrukumam, ceļā uz pilsētas centru, atbildes apšaude, apturēts uzbrukums un gala lēmums – čečenu problēma jārisina armijas spēkiem. Pirms ceturtdaļgadsimta izgāzās Pagaidu padomes mēģinājums ieņemt Grozniju. Trīs dienas vēlāk Krievijas Drošības padome atbalstīja pasākumus konstitucionālās kārtības uzturēšanai. Rezultātā sākās ilgstoša, asiņaina kampaņa. Par tālaika notikumiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Uzbrukuma priekšvēsture

Čečenija sāka plīst pa šuvēm jau 1991.gadā, kad parādījās pašpasludinātā Ičkerijas Čečenu republika, ko vadīja PSRS GKS bijušais ģenerālis Džohars Dudajevs. Vairākus gadus Krievijas valdība faktiski nekontrolēja Čečeniju. Republika strauji pārvērtās par "melno caurumu", kurā pazuda cilvēki un materiālās vērtības. Turklāt tās teritorijā bija lieli padomju armijas ieroču krājumi.

Tomēr daudziem republikā Dudajeva vara nepatika. 1993.gada vidū starp bijušo ģenerāli un republikas parlamentu izcēlās nopietns konflikts, kas noveda pie likumdevēja orgāna atlaišanas un asinsizliešanas. Dažādi dati liecina, ka sadursmēs gājuši bojā no 7 līdz 50 cilvēki. Pēc būtības, Dudajevs palika bez legālās opozīcijas – tās bruņotie piekritēji atkāpās uz Nadterečnij un Urus-Martanovskij rajoniem.

Tā paša gada decembrī pašpasludinātās IČR vadītāja pretinieki sasauca Pagaidu padomi, kas 1994.gada jūnijā tika pasludināta par augstāko varas iestādi Čečenijā. Tajā pašā kongresā nolēma atstādināt no varas Dudajevu. Pats par sevi saprotams, Dudajevs atteicās nolikt pilnvaras. Pēc tam sākās kaujas starp IČR kaujiniekiem un Umāra Avturhanova vadītās Pagaidu padomes vienībām.

Federālā valdība palīdzēja čečenu opozīcijai. Piemēram, septembrī Pagaidu padome saņēma desmit BTR-80 un sešus helikopterus Mi-24, ko vadīja piloti no Kreievijas. Septembrī un oktobrī aptuveni 120 čečenu opozīcijas karavīri tika apmācīti Volgogradas armijas korpusa poligonā. Maskava plānoja ar vienu spēcīgu triecienu gāzt no varas Dudajevu un šim nolūkam koncentrēja vērā ņemamus spēkus.

Smagi zaudējumi

1.novembrī Ziemeļkaukāza kara apgabals nodeva Pagaidu padomes rīcībā 40 tankus T-72. To ekipāžas tika saformētas Maskavas kara apgabala armijas daļās. Šīm mašīnām vajadzēja veidot galveno spēku gaidāmajā uzbrukumā. Tā sagatavošana sākās 1994.gada 17.novembrī. Čečenijai tuvējos rajonos tika dislocēti iekšējie bruņotie spēki.

Iepriekš, oktobrī, saskaņā ar prezidenta Borisaa Jeļcina rīkojumu, aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs pavēlēja izveidot Ģenerālštābā operatīvo grupu Čečenijas jautājumos. Tai uzdeva izstrādāt notikumu tālākas attīstības scenārijus gadījumā, ja pret republiku tiks vērsts spiediens, ieskaitot karaspēka ievešanu un karadarbību. Operatīvās grupas uzdevums bija arī nodrošināt armijas, Iekšlietu ministrijas, Federālās izmeklēšanas komisijas un robežsardzes spēku koordināciju.

1994.gada 26.novembrī pie Groznijas koncentrētie spēki devās uz pilsētu. Karaspēks Čečenijas galvaspilsētā tika ievests no trim pusēm. Kolonnās brauca tanki T-72 ar Krievijas ekipāžām un kravas automašīnas ar Pagaidu padomes zemessargiem. No gaisa tos piesedza trieciena helikopteri Mi-24, ko vadīja piloti no Krievijas. Sākumā karaspēks tikpat kā nesaskārās ar pretestību. Pagaidu padomes spēki bez cīņām ieņēma televīzijas centru, izvietoja apsardzi – trīs tankus un devās prezidenta pils virzienā.

To neizdevās ieņemt triecienā. Kaujinieki bija ieņēmuši pozīcijas dzīvojamo māju augšējos stāvos un no granātmetējiem apšaudīja bruņumašīnu vājāk aizsargātās vietas, tāpēc uzbrucēji cieta smagus zaudējumus. Līdz pilij izlauzās tikai viens tanks, kuram izdevās evakuēt no cīņas lauka speciālo uzdevumu vienību. Šī vienība apšaudīja pili ar reaktīvajiem kājnieku ugunsmetējiem "Šmeļ", un ēkā sākās ugunsgrēks. Drīz vien tankistiem pie televīzijas centra uzbruka Šamila Basajeva "abhāzu bataljona" kaujinieki, vairāki karavīri tika sagūstīti.

26.novembra vakarā Pagaidu padomes spēki pameta Grozniju. Nostiprināties pilsētā un tikt klāt Džoharam Dudajevam viņiem neizdevās. Kaujinieki sagūstīja 21 tankistu. Informācija par tehnikas zaudējumiem ir pretrunīga. Daži dati liecina, ka no 40 tankiem, kas bija opozīcijas rīcībā, pilsētu pameta 18 mašīnas, taču citi norāda, ka no pilsētas izkļuvuši vien četri tanki.

Pirmās Čečenijas kampaņas sākums

Pēc neveiksmīgā mēģinājuma gāzt Džoharu Dudajevu ar opozīcijas spēkiem atlika viena vienīga iespēja atrisināt Čečenijas jautājumu – ievest federālo karaspēku.

"Novembra beigās notika svarīgā padomes sēde, kurā tika pielikti visi punkti. No prezidenta puses? Diemžēl, - aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs atcerējās 2001.gadā intervijā avīzei "Trud". – Ziņojumu par tekošo situāciju sniedza nacionālo lietu ministrs – Nikolajs Jegorovs. Viņš teica, ka Čečenijā viss esot kārtībā: "Pēc darba ar iedzīvotājiem" esam sasnieguši progresu – 70 procenti čečenu gaida, kad ienāks Krievijas karaspēks. Pārējie 30 pārsvarā noskaņoti neitrāli. Pretosies tikai atkritēji. (..) Man šķiet, varbūt viņš gribēja kaut kā mazināt pirmās sakāves rūgtās mieles. Novērst uzmanību, bataljona bojāeju norakstīt uz briesmīgas nejaušības rēķina. Vai varbūt mazināt kāda cilvēka atbildību par novembra operācijas izgāšanos."

Galu galā 30.novembrī Boriss Jeļcins parakstīja slepenu dekrētu "Par pasākumiem konstitucionālās likumīgas un tiesiskās kārtības atjaunošanas pasākumiem Čečenijas Republikā". Decembra sākumā kara aviācija sāka uzlidojumus neatzītās republikas teritorijā. 11.decembrī uz priekšu devās sauszemes spēki.

96
Pēc temata
Rietumu mediji: par ko Putins pārvērtis Krieviju līdz 2019. gadam
Kodoldegviela, foto no arhīva

"XXI gadsimta mēris" pasaulē

31
(atjaunots 12:50 23.05.2020)
Plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

Amerikāņu izdevumā The New York Times publicēts panisks vācu žurnālista raksts atomelektrostaciju aizstāvībai. Publikācija ir negaidīta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, autors aizšķērso ceļu progresam un nostājas dabai bīstamu tehnoloģiju pusē. Otrkārt, raksts publicēts pasaules progresa rupora lapās. Iebilst pret "zaļo" enerģētiku NYT – tas ir gluži kā rakstīt tur kaut ko labu par Putinu. Vai pat Trampu. Par publikāciju stāsta Viktors Marahovskis portālā RIA Novosti.

Raksta būtība: pēdējais kodolreaktors Vācijas teritorijā tiks apturēts 2022. gadā. Pēdējā ogļu stacija apklusīs mazliet vēlāk, 2038. gadā. Vienlaikus valdība mudina pirkt elektromobiļus, kuri patērē lielāku daudzumu elektroenerģijas. Nebūs par ļaunu atgādināt, ka no 1990. gada, kad Vācija pirmo reizi sāka īstenot enerģijas ekonomikas problēmas, enerģijas patēriņš valstī audzis par 10% (bet atbilstoša iedzīvotāju skaita pieauguma). Domājams, tendence turpināsies.

Pie tam daudzu enerģijas "zaļo" avotu pielietojuma paplašināšanās, iespējams, pietuvojusies maksimālajam rādītājam. Iedzīvotājiem jau ir līdz kaklam vēja ģeneratori virs galvām. Vācieši protestē pret jaunu vēja ģeneratoru būvi, kuri caurām diennaktīm dūc un pataisa trakus ar savu spēlīti "diena-nakts-diena-nakts" (pamēģiniet vien dzīvot apstākļos, kad ik pēc pāris sekundēm pār māju gulstas gigantiskā "ventilatora" lāpstiņa). Būvēt jaunos ģeneratorus attālāk no apdzīvotajām vietām nav viegli – Vācija ir blīvi apdzīvota. Vienkārši trūkst brīvas vietas, kur sabakstīt jaunus vēja ģeneratorus.

Galu galā Vācija var saskarties ar banālas elektrības deficītu.

Tomēr 60% pilsoņu joprojām kategoriski iebilst pret AES, "jo tās ir radioaktīvas", "jo bija avārija Fukusimā" (no savas puses piebildīsim – jo viņi skatījušies "Černobiļu" un tas atstājis iespaidu). Neskatoties uz zinātnieku, it īpaši Krievijā strādājošo komandu sasniegumiem, kuri atklāj, kā izmantot to, ko pieņemts uzskatīt par "izlietotiem kodoldegvielas elementiem", progresīvā sabiedrība kategoriski iebilst.

Raksta autors stāsta, ka vācu nācija, kas parasti "ar prieku dara to, kas izskatās labi", ir apjukusi, saskaroties ar nepieciešamību izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko. Turklāt rezultātā pašai Vācijai nākotnē var rasties milzu problēmas.

Faktiski runa ir par savdabīgu ideālistisku avantūru, ko attaisno nevis stratēģiski aprēķini, bet gan vienkārši par augstu morālo stāju.

Jāpiebilst, ka rakstā gandrīz nemaz nav pieminēta dabasgāze (nebrīvā Putina gāze no Krievijas). Redziet, aizstāvēt gāzi The New York Times lapās – tā būtu īsta pašnāvība, tāpēc vācu žurnālistu var saprast. Viņš jau ir demonstrējis visīstāko drosmi un vīrišķību.

© Sputnik / Александр Кряжев

No viņa raksta izriet vairāki interesanti aspekti.

Mūsu priekšā ir spilgts piemērs tam, kā rodas konflikts starp realitāti un kareivīgo ideālismu. Tādu piemēru ir daudz. Galvenais – šī parādība ir plašāka par jebkādām "zaļajām histērijām" un draud izvērsties par XXI gadsimta mēri, kas inficē smadzenes milzīgā teritorijā. Starp citu, arī Krievijā.

Pēc būtības pretkodola panikas raksturs Vācijā ir tāds pats kā viena Krievijas komiķa nesenā "jokā" par globālajām tēmām.

Komiķis satrauktā "pilsoniskā" balsī sarkastiski klāstīja, ka visa pārējā pasaule esot uzbūvējusi Lielo hadronu kolaideru, bet Krievija – raķeti (sliktā, sliktā Krievija). Taču lieta tāda, ka "klauna" kareivīgā ideālisma ziņā joks bija izcils, tikpat varens kā muļķības un tumsonības ziņā (komiķim neviens nav pastāstījis, cik lielā mērā Krievija piedalījās LAK būvdarbos. Iespējams, komiķim par to ir nospļauties. Diezin vai viņu kaut mazākajā mērā interesē vismaz, kas tas ir – kolaiders, priekš kam tas vajadzīgs un vai Krievijai ir kolaideri).

Tā ir vispārēja parādība. Skolas vecuma ekoradikāļi Eiropā arī ne vella nesaprot no tā, ko tik histēriski atbalsta, taču viņi nemaz neuzskata par vajadzīgu domāt – "lai lietotu telefonu, nekas nav jāzina par tā iekārtojumu".

Neapšaubāmais morālais taisnīgums (ekoloģija – labi, piesārņojums – slikti) viņu acīs itin labi aizstāj zināšanas. Ja nu vēl morālo stāju papildināt ar prasmi lietot aktuālos memus un aprobežota skolas līmeņa troļļošanas prasmes, ko demonstrē kura katra grēta, tad jau var ne tikai augstu vērtēt sevi par to, ka atrodies pareizajā vēstures pusē. Vēl var arī nicināt tos, kuri pareizajā pusē neatrodas.

Tātad plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

...Teorētiski varētu par to visu uzvelt vainu tā saucamās "Z paaudzes" smadzeņu ergonomiskajam dizainam vai aprunāties par "spēļmācību" paaudzi.

Taču man ir cita versija. Z paaudze – tā ir ne tik daudz paaudze, cik modīgs pasaules uztveres standarts. Ja cilvēkam ir 35 vai 50 gadi, tas taču vēl nenozīmē, ka viņš nemetīs pie malas kritisku domāšanu, turpinās lasīt garus tekstus, nepāries pie "memīšiem" un videoierakstiem, nenoraidīs riebīgus jautājumus no sērijas "Ko jūs patiesībā par to zināt?" un nesāks prasīt kaut ko morāli izcilu:

— izmaksāt visiem padomju represijās cietušajiem 100500 miljardus, "jo tur taču bija miljoniem upuru";

— izdalīt visiem strīdīgās teritorijas, "jo mums ir milzīga valsts un mēs ar to netiekam galā";

— izdalīt 100500 miljardus visiem, kas cietuši PSRS sabrukumā, "jo tas bija tautas īpašums, izlaupīts un sazāģēts";

— atteikties no raķetēm, jo ar visiem taču jādzīvo mierā; ieviest milzīgus pabalstus visiem, par visu un no 18 gadu vecuma, jo cilvēkus tak vajag saudzēt; dekriminalizēt narkotiku tirdzniecību, jo tūkstošiem nabaga zēnu un meiteņu, kas tajā pieķerti, ar salauztām dzīvēm gadiem ilgi sēž cietumā;

— un tā tālāk, bez gala un bez malas.

Visos gadījumos kareivīgajiem ideālistiem nav ne jausmas, kādus reālu efektu nesīs tāda balodīšu spārnu plivināšana. Viņus tas neinteresē, tas ir nepatīkami un atbaidoši.

Te atliek tikai just līdzi "pieaugušajiem" (ne vecuma, bet lomas ziņā), kas spiesti vadīt bērnu – kareivīgo ideālistu veidotas sabiedrības.

 Iespējams, Vāciju var glābt gāze no nebrīvās Krievijas. Bet ja nu nebrīvā, pieaugusī Krievija, kas gatava labot ideālistu sataisītās ziepes, vienreiz vienkārši pagaisīs?

31
Tagi:
kodolreaktors, Tramps, ASV, Krievija, zaļā enerģija
Vēja turbīnas, foto no arhīva

Pēc epidēmijas novārgušajām ekonomikām draud "zaļā vētra"

33
(atjaunots 18:04 21.05.2020)
Koronavīruss liek pārvērtēt attieksmi pret dažādākajiem mūsu dzīves aspektiem un problēmām. Viena no tām ir ogļskābās gāzes emisija un cīņa pret to. Viedokļi ir dažādi.

Sāksim ar klimatisko skepticismu. Patiešām, cilvēces un konkrētu valstu iespējas novirzīt resursus konkrētām nozarēm ir ierobežotas. Vai vispār ir vērts tērēt tos cīņai ar globālo sasilšanu (šajā jomā, neskatoties uz atjaunojamās enerģētikas cenu lejupslīdi, ir liels skaits risinājumu, kas nav attaisnoti tīri ekonomiski) laikā, kad veselības aprūpes sistēma, arī valstīs ar aktīvu diskusiju ekoloģijas jomā, nepārprotami nespēj tikt galā ar pašreizējo situāciju. Turklāt koronavīruss ir konstatējis arī šo sistēmu fundamentālos trūkumus. Iespējams, labāk būtu novirzīt papildu resursus medicīnai, nevis, piemēram, ogļskābās gāzes pārtveršanas un apglabāšanas sistēmām? Jautājumu portālā RIA Novosti analizē Aleksandrs Sobko. 

Otrs pols – ekoloģiskie aktīvisti. Situāciju ar koronavīrusu viņi traktē no sava viedokļa: mēs redzam, ka pat relatīvi neliela epidēmija pilnībā paralizējusi ikdienas dzīvi. Koronavīrusa epidēmija ir tikai neliela problema salīdzinājumā ar grūtībām, ar ko cilvēce var saskarties sakarā ar globālo sasilšanu un klimata pārmaiņām. Var tikai iztēloties, kādas graujošas sekas būs nākotnē. Tātad vajag tikai pastiprināt klimata tēmu un spert apņēmīgākus soļus cīņā ar klimata izmaiņām.

© Sputnik / Евгений Одиноков

Atstāsim lasītāja ziņā viņam tuvākā viedokļa izvēli un paskatīsimies uz problemātiku no mazliet cita leņķa.

Ņemot vērā epidēmiju un ekonomikas lejupslīdi, mazinās energonesēju pieprasījums vārda plašākajā nozīmē: cietīs gan naftas un gāzes nozare (to mēs patlaban vērojam), gan arī atjaunojamie enerģijas avoti (parādās visas pazīmes: tiek prognozēts manāms jaunu atjaunojamās enerģētikas avotu ieviešanas sarukums salīdzinājumā ar plāniem pirms koronakrīzes).

Rezultātā, pirmkārt, atjaunojamās enerģijas avotu piekritējiem rodas kārdinājums radīt īpaši labvēlīgu režīmu "zaļajai" enerģētikai. Otrkārt, kad sāksies ekonomikas atjaunošanās, aizvietot tradicionālo energonesēju apjomus pret atjaunojamajiem avotiem. Tas ir, sagrābt tirgus daļu "starpsugu" cīņā (atjaunojamie avoti pret fosilo degvielu).

Kas šim nolūkam jādara? Atkal jāizmanto ārpustirgus ietekmes metodes. Jaunie regulēšanas pasākumi vēl var parādīties (galu galā, dekarbonizācijas plāni Eiropā nekur nav pazuduši). Taču nebūt ne visas valstis cīņā ar izmešiem ir noskaņotas tikpat apņēmīgi kā ES. Tāpēc mēs redzam, kā koronavīrusa fonā plešas plašumā "verbālās intervences" par labu klimatiskajiem jautājumiem. To līmenis ir ļoti augsts. Romas pāvests uzskata, ka koronavīruss ir "dabas atbilde" klimatiskajai krīzei. Savukārt ANO gluži nopietni informē, ka viens no iemesliem kuru dēļ koronavīruss ir parādījies un izplatās, ir klimata pārmaiņas.

Tagad – konkrēti par degvielas veidiem un enerģētikas nozarēm. Transporta sektora problēmu kontekstā konsaltinga aģenrūra "Wood Mackenzie" brīdināja: šogad elektromobiļu pārdošanas apjomi pasaulē kritīsies par 43%. Protams, šos datus vēl jāsalīdzina ar tradicionālo automašīnu pārdošanas apjomu kritumu – arī tām neklāsies viegli. Vienlaikus ir skaidrs, ka naftas pieprasījumu tagad ietekmē nevis automašīnu pārdošanas samazināšanās, bet gan esošā autoparka apstāšanās. Tradicionālās automašīnas un elektromobiļa konkurence no ekonomikas viedokļa (atstāsim malā komfortu, uzpildes infrastruktūras esamību un visu pārējo) notiek tā saucamās pilnās īpašuma vērtības sfērā, kas ietver gan automašīnas cenu, gan izdevumus degvielai vidēja ekspluatācijas termiņa laikā. Naftas cenu krituma gadījumā priekšrocības ir tradicionālo automašīnu pusē.

Naftas tirgus daļas ieņemšana elektromobiļiem nav viegla lieta. Jau pirms krīzes tika pārdoti aptuveni tikai 2,2 milj. elektromobiļu gadā, tāpēc pat "zaļākās" prognozes paredz ilgstošu (aptuveni 10 gadi) tradicionālo dzinēju degvielas pieprasījuma pieaugumu. Elektromobiļu tirgus apjomi ir pārāk mazi, liela nozīme ir arī tam, ka nav iespējams ātri palielināt ražošanas jaudas, arī akumulatoru ražošanu.

Tomēr nostādne par tādu aizvietošanu parādās. Nesen izdevumā The Guardian publicētā raksta nosaukums "Vai koronavīruss nogalinās naftas rūpniecību un palīdzēs glābt klimatu?" ir pietiekami daiļrunīgs. "Naftas paātrināta norieta" piekritēji cer, ka pie cenas 35 dolāru apjomā par barelu 75% naftas ieguves projektu nespēj segt pat kapitālos izdevumus.

Tātad kompānijas pārtrauks investīcijas lētajā naftā, un pakāpeniski sāksies atkāpšanās no šīs degvielas.

Apstrīdama nostādne. Gan tāpēc, ka līdz ar cenu pieaugumu naftas un gāzes kompānijās atgriezīsies interese par jaunām investīcijām (jaudas tomēr ir milzīgas). Gan tāpēc, ka visi pēdējie notikumi naftas tirgū un pašizmaksas vērtējums liecina, ka ir virkne valstu ar zemu pašizmaksu (līdz 40 dolāriem). Starp tām ir arī Tuvie Austrumi un Krievija. Investīcijas šeit ir iespējamas arī zemu naftas cenu  apstākļos, cietīs tikai iemaksas budžetā.

Kurp tad, pēc "koronavīrusa stimulētās energopārejas" piekritēju domām, aizies investīcijas, ko būtu varējusi saņemt nafta? Vai uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem.

Cīņas otrā arēna ir elektroenerģijas tirgi, kuros atjaunojamie enerģijas avoti konkurē ar siltuma ģenerāciju. "Zaļā enerģētika" koronavīrusa fonā jau ir saskārusies ar grūtībām. To vidū ir piegādes ķēdīšu traucējumi, dolāra cenas pieaugums, sadalītās (mājas) ģenerācijas apstākļos – fakts, ka iedzīvotāji nav gatavi investēt otrā plāna uzdevumos. Piemēram, Austrālijā aizkavējas triju gigavatu "vēja" un "saules" uzstādīšana. Viena no problēmām – ASV dolāra kurss pret Austrālijas dolāru ir pieaudzis. Tiek prognozēta atjaunojamo avotu ieviešanas samazināšanās.

Līdz ar koronavīrusa problēmu "vējam" un "saulei" parādās vēl viens šķērslis – pakāpeniski tiek atcelts finansiālais atbalsts.

Piemēram, Ķīna šogad (tas nenotiek pirmo reizi) būtiski samazinājusi subsīdijas atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Par 50% samazināts atbalsts Saules baterijām un pilnībā (!) atceltas subsīdijas dārgākā tipa vēja ģenerācijai – ārzonai (vēja ģeneratori uzstādīti jūrā). Investīcijas "zaļumā" 2019. gadā Ķīnā kritās par 8%, Saules enerģijas ģenerācijas sfērā – par 33%.

Tomēr zaļajai enerģētikai joprojām saglabājas galvenā ārpustirgus priekšrocība – "nepastāvīgās" enerģijas izpirkšanas prioritāte un nekādu saistību energosistēmas jautas uzturēšanas aspektā.

Galvenā bāze – siltuma ģenerācija – nekur nav pazudusi un cieš zaudējumus jau tagad. 60% ogļu staciju Ķīnā strādā ar zaudējumiem. Cita starpā – arī tāpēc, ka tradicionālā ģenerācija nes atbildību par jaudas saglabāšanu, bet siltumstaciju noteiktās jaudas izmantošanas koeficients sarūk atjaunojamās enerģētikas augošās daļas fonā.

Atjaunojamās enerģijas un tradicionālās ģenerācijas pretrunas ir veidojušās pēdējos gados objektīvu iemeslu dēļ. Tagad, koronavīrusa fonā problēmu skaits pieaug, tātad augs arī konkurence un pretrunas. Rietumvalstīs paredzēts papildu atbalsts atjaunojamās enerģijas avotiem ar dekarbonizācijas plānu starpniecību – klimata pārmaiņu problēmas ietvaros. Pārējās valstīs palielināsies "klimatiskās nostādnes" spiediens.

33
Tagi:
ekonomiskā krīze, koronavīruss
Pēc temata
"Tas ir paradokss": eksperts pastāstīja, kādu cenu Baltija maksā par mītisko vienotību
Valsts budžets vējā: pāreja pie "zaļās" enerģijas var izputināt Latviju
Latvija pieprasa Eiropas Komisijai pastiprināt klimata mērķus
Trešajai daļai "zaļās" enerģijas ražotāju atņēma valsts atbalstu
Krievija nopelnīs uz globālās sasilšanas rēķina

Covid-19 reģistrēts divpadsmit Latvijas pansionātos: situācija tiek kontrolēta

0
(atjaunots 18:19 25.05.2020)
Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijas sociālajos centros situācijas ir visnotaļ labvēlīga, taču no koronavīrusa uzliesmojumiem tiem tomēr nav izdevies izbēgt.

RĪGA, 25. maijs – Sputnik. Covid-19 atklāja 12 Latvijas sociālās aprūpēs centros, kopumā saslimuši 90 cilvēki – 22 darbinieki un 68 aprūpētie, vēsta Latvijas Radio.

Šobrīd vislielākais saslimšanas uzliesmojums atzīmēts sociālās aprūpes centrā "Mārsnēni" Priekuļu novadā – inficējušies 44 cilvēki, tai skaitā 6 darbinieki.

No 22 Covid-19 upuriem Latvijā septiņi cilvēki miruši pansionātos. Speciālisti uzsver, ka pacientiem bijušas citas nopietnas hroniskas slimības, kuras saasinājās Covid-19 dēļ.

Slēgtos kolektīvos, kur cilvēki dzīvo kopā un kuriem ir cieši savstarpēji kontakti, infekcija var izplatīties ļoti ātri un skart lielāku cilvēku skaitu. Slimību profilakses un kontroles centrā (SPKC) paskaidroja, ka kopš marta apmeklēt radus šādos centros ir aizliegts, taču sociālās aprūpes centru darbinieki turpina kontaktēt ar ārējo vidi.

SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs atgādināja, ka parasti Covid-19 ir lipīgs divas dienas pirms tam, kad cilvēkam sāk parādīties temperatūra, klepus vai citi simptomi.

"Tas ir viens no iemesliem, kāpēc infekcija var nokļūt šajās iestādēs. Otrs iemesls, ja tomēr kāds no iemītniekiem ir saņēmis veselības aprūpes pakalpojumus, piemēram, ārpus šīs iestādes un, visticamāk, tas arī notika "Mārsnēnos", jo pirmais pacients, kurš bija atklāts, bija inficēts, saņemot veselības aprūpes pakalpojumus slimnīcā," atzīmēja Perevoščikovs.

Pēc viņa sacītā, plānveida testēšana sociālās aprūpes centros palīdzēja atklāt atsevišķus gadījumus, pirms slimība paguva izplatīties. Tas ļāva pietiekami agri atklāt infekciju pansionātos, kur šobrīd ir pa vienam saslimušajam.

"Būtu labi, ka visi šo sociālo iestāžu vadītāji pieturas un uzmanīgi seko klientu veselības stāvoklim. Un tiklīdz parādās simptomi, kas varētu liecināt arī par Covid – ķermeņa temperatūras paaugstināšanās vai respiratorie simptomi klepus, sāpes kaklā vai apgrūtināta elpošana –, šie signāli būtu ļoti svarīgi, lai reaģētu tieši ar testēšanu," piebilda Perevoščikovs.

Pēc viņa teiktā, testēšanas veikšana agrīnā stadijā palīdzēs ierobežot turpmāku infekcijas izplatību. Tāpēc, ka jo lielāks ir inficēto skaits, jo lielāka ir iespēja, ka daudzi pacienti pārcietīs slimību smagā formā.

Vairākas iestādes savstarpēji noteikuši pansionātiem virkni rekomendāciju, pastāstīja Aldis Dūdiņš, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vadītājs.

"Šajā krīzes kulminācijā un arī īstenībā uz šo brīdi darbinieki, kuri ierodas darbā, lai aprūpētu klientus, viņiem tiek mērīta temperatūra, tiek sekots līdzi visām saaukstēšanās pazīmēm, simptomātikai, kas varētu liecināt par Covid pozitīvo. Tad jau tas darbinieks nemaz netiek pie darba pielaists," paziņoja Dūdiņš.

Jaunus klientus centri pieņem, tikai ja situācija ir ārkārtēja. Tāpat pansionāti – iespēju robežās – tiek nodrošināti ar aizsarglīdzekļiem, taču nodrošināt visas vajadzības neesot izdevies, atzina ministrijā.

Salīdzinot ar citām valstīm, kur situācija šajā jomā ir smaga, Latvijas sociālās aprūpes centros stāvoklis ir samērā labvēlīgs, uzskata Perevoščikovs. Pēc viņa sacītā, Latvijā savlaicīgi pieņēma lēmumus, kuri neļāva infekcijai plaši izplatīties sabiedrības vidū, tai skaitā arī cilvēku vidū, kuriem infekcija un tās sekas var būt īpaši smagas.

Perevoščikovs atzīmēja, ka rekomendācijas pansionātiem ir izsmeļošas, un drošības pasākumi nav jāpastiprina, pietiek vien ar to ievērošanu. Tikmēr Labklājības ministrija atzīmē, ka kopā ar Veselības ministriju apsver domu par atvieglojumiem centros, kur saslimšanas gadījumu nav, ali pansionātu klienti arī izjustu situācijas uzlabošanos.

0
Tagi:
koronavīruss
Pēc temata
Latvijā ar Covid-19 inficētos izsekos ar viedtālruņa lietotnes palīdzību
Covid-19 analīžu nodošanas punkti maina atrašanās vietu: kur būs jāvēršas turpmāk
Zinātnieki aprēķinājuši Covid-19 pandēmijas beigu datumu
Covid-19 uzliesmojums sociālās aprūpes centrā "Mārsnēni": policija izmeklē apstākļus