NATO dalībvalstu karogi, foto no arhīva

NATO grib "sarunāt", noslēpt savu nāvi

132
(atjaunots 13:26 27.11.2019)
Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi par to, ka NATO "mirušas smadzenes", radījuši ķēdes reakciju Eiropas politiskajās aprindās un skarbu Berlīnes atbildi.

Tomēr galvenās sekas ir citādas: tagad rietumu eksperti NATO samitu Londonā uzskata par tādu kā konsīliju, kurā tiks apspriesta bēdīgā stāvoklī nonākušās NATO liktenis, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Neviens vēl nav ieminējies par eitanāziju, taču, spriežot pēc Makrona oponentu histērijas, jautājums, ko iesākt, kad Ziemeļatlantijas alianse pavisam pārkāps rīcībspējas sliekni, burtiski virmo gaisā ne tikai Parīzē, bet arī Eiropas informācijas laukā.

Aģentūra Reuters stāsta, ka Berlīne ir neapmierināta ar Makrona izteikumiem: "Vācijas ārlietu ministrs Haiko Māss ieteica atturēties no NATO graušanas, (un tā ir – red.) apņēmīgākā Berlīnes reakcija pēc Francijas prezidenta Emanuela Makrona kritiskajām piezīmēm par militāro aliansi."

Britu prese, kas patlaban apspriež NATO samitu Londonā, uzpūš liesmās ekspertu neapmierinātību. Izdevums Express citēja NATO bijušo plānošanas direktoru Fabrisu Potjē: "Būtu daudz konstruktīvāk, ja Makrons būtu teicis, ka ir gatavs pārdomāt, kā Francijas kodolieročus būtu iespējams izmantot pārējās Eiropas aizsardzībai, ka Eiropa var paļauties uz Franciju. Taču, protams, to viņš neizdarīja. Francijai ir savs priekšstats par to, kad un kur tiks izmantoti tās kodolieroči. Kā jūs varat kritizēt NATO, ja neieviešat spēlē nekādas alternatīvas?"

Pārmetumi Makronam no augstas (lai arī bijušās) NATO amatpersonas ir īsta likteņa dāvana tiem, kas vēlas izprast Parīzes un Briseles (kā arī, netieši, Vašingtonas) konflikta būtību. Francijas prezidents devis ļoti sāpīgu spērienu NATO un Donaldam Trampam. Līdz ar vārdiem par to, ka Ziemeļatlantijas "smadzenes ir mirušas", viņš publiski apšaubīja ASV gatavību pildīt Ziemeļatlantijas līguma (NATO pastāvēšanas tiesiskās bāzes) 5.pantā paredzētās saistības. Ja pārtulkosim Makrona diplomātiskās un pieklājīgās frāzes (izņemot tēzi par "mirušajām smadzenēm") ikdienas valodā, tajās izskanēs pamatotas aizdomas par to, ka Vašingtona vienkārši "uzmetīs" savus sabiedrotos, ja "kaut kas atgadīsies", it īpaši ņemot vērā to, ka ASV acīs tāda rīcība ne mazākajā mērā nenozīmē atkāpšanos no ārpolitiskās tradīcijas.

Zemteksts, uz ko atklāti norāda Eiropas mediji (piemēram, britu BBC): Trampa gatavība nodot Sīrijas kurdus, kuri cerēja uz Vašingtonas atbalstu, domājams, tiek uzskatīta par vājumu un nevēlēšanos cīnīties par tiem, kam bija solīta aizsardzība. Makrons asi kritizēja šo lēmumu un savā skandalozajā intervijā vienkārši loģiski noslēdza savu viedokli ar tēzi par to, ka NATO "darbojas tikai gadījumā, ja funkcionē pēdējās instances garants. Es teiktu, ka mums jāpārvērtē viedoklis par to, kas ir NATO Savienoto Valstu saistību kontekstā".

Protams, kurdu vienības nav parakstījušas Ziemeļatlantijas līgumu, taču, pēc kritiķu domām, pretenzijas ASV ir pamatotas, turklāt arī pats Tramps publiski apšaubīja nepieciešamību pildīt pantu par kolektīvo aizsardzību pēc uzbrukuma vienam no alianses locekļiem. Protams, tāda pieeja kaitina NATO funkcionārus, un Fabrisam Potjē ir taisnība, sakot, ka, "tiklīdz uzticība NATO būs sagrauta, aizmirstiet, cik daudz tanku un lidmašīnu jums ir, - spēle jau būs beigusies". Tieši to vēlas Makrons – lai spēle beigtos. Tāpēc viņš "grauj uzticību NATO": viņam vajag attīrīt ceļu savam ģeopolitiskajam projektam – Eiropas kopējai armijai.

Faktiski Ziemeļatlantijas alianses samitā Londonā sadursies trīs nesavienojami uzskati par rietumvalstu tālāko militāro sadarbību.

ASV pārstāvji pieprasīs, lai Eiropas Savienības valstis sāktu maksāt 4% no iekšzemes kopprodukta (aptuveni 752 miljardus dolāru) militārajām vajadzībām, tas ir, faktiski, NATO uzturēšanai un amerikāņu bruņojuma iegādei. Vācijas pārstāvji, spriežot pēc ārlietu ministra izteikumiem, atkal apgalvos, ka lielāki izdevumi nav vajadzīgi, un kritizēs par egoismu Vašingtonu un Parīzi. Francijas pārstāvji lamās NATO un popularizēs Eiropas armijas (bez ASV un, iespējams, arī bez Lielbritānijas) izveidi, lai ES beidzot īstenot Makrona stratēģisko vīziju, kurš (pēc viņa paša vārdiem) vēlas, lai ES apzinātos, ka tā ir atsevišķs "ģeopolitiskais spēks", un "saglabātu kontroli pār savu likteni".

Kļūst skaidrs, ka ir neiespējami atrast kompromisu, kas apmierinātu un apvienotu visus. Politika – tā tomēr ir iespējamu lietu māksla, nekas vairāk. NATO mirst no iekšienes, pie tam ne jau pēc stāsta ar kurdiem vai problemātiskās Turcijas dēļ, bet gan tāpēc, ka tās galvenie locekļi saraksta aliansi gabalos, cenšoties to izmantot savtīgās interesēs, kas neatbilst citu dalībnieku interesēm.

"Vēsturiskais samits Londonā" kas aizritēs decembra sākumā pasaules mediju uzmanības centrā, patiesībā var pieņemt tikai vienu no diviem lēmumiem.

Vai nu alianses dalībnieki publiski sakašķēsies vai tomēr (tas ir ticamāks variants) turpinās izlikties, ka alianse ir saglābjama, cerībā, ka pēc tam tās nāvē varēs vainot kādu citu.

Tās ir labas ziņas Krievijai. Ja pat kārtējā "Krievijas draudu apkarošanas" lēkme, kas atkal vērojama Rietumos, nespēj konsolidēt NATO, diezin vai Ziemeļatlantijas bloks vēl ir glābjams.

132
Pēc temata
"Makrona diagnoze": cik ilgi NATO var nodzīvot ar "mirušām smadzenēm"
Tramps un Makrons vienojās par tikšanos NATO samitā
Makrons: NATO smadzenes ir mirušas, Eiropai vajadzīgs stratēģisks dialogs ar Krieviju
Donald Cook

NATO iziet Melnajā jūrā. Vai alianse pabīdīs malā Krieviju Krimā

28
(atjaunots 11:56 04.12.2020)
Ziemeļatlantijas alianse iecerējusi reformas pirms Džo Baidena ievākšanās Baltajā namā. Nesenajā samitā alianses ārlietu ministri pārskatījuši tās pamatprincipus un ieviesuši izmaiņas darbā.

Saglabājušās tikai galvenās problēmas – Krievija un Ķīna. Par to, kā NATO plāno savaldīt "Krievijas draudus", portālā RIA Novosti stāsta Galija Ibragimova.

Pielāgot NATO krīzēm

Video apspriedei ar alianses valstu ārlietu ministriem Jenss Stoltenbergs gatavojās īpaši rūpīgi. Tikšanās ministru līmenī ir pēdējā pirms ikgadējā samita, kas ieplānots gada sākumā. Iepriekš izstrādāt dienas kārtību un apspriest aktuālākos jautājumus, - tas nozīmē nodrošināties pret neprognozējamiem dalībniekiem. Precedenti jau ir bijuši.

Piemēram, pirms pagājušā gada tikšanās Emanuels Makrons paziņoja, ka "NATO mirušas smadzenes". Tas noteica diskusijas toni un izjauca visus plānus. Alianses locekļi viens skaļāk par otru pierādīja Francijas līderim un viens otram, ka blokā viss ir kārtībā.

Izrādījās, ka transatlantijas solidaritātei vismazāk tic Donalds Tramps. Atbildot uz argumentiem par alianses lielo lomu Krievijas, Ķīnas un Irānas savaldīšanas darbā, ASV prezidents pieprasīja vispirms palielināt iemaksas par aizsardzību. Pēc viņa domām, cīņa ar ārējiem izaicinājumiem pārsvarā uz Amerikas militārā potenciāla rēķina nav racionāla.

Gaidāmajā samitā ASV pārstāvēs Džo Baidens, un alianses ģenerālsekretārs cer, ka izdosies atgriezties pie "vecajiem labajiem laikiem" – amerikāņi apstiprinās militāri politiskās savienības nozīmi.

Lai izklausītos pārliecinošāk, pirms samita ģenerālsekretārs lūdza analītiķiem izskatīt problēmas organizācijas iekšienē, norādīt to risināšanas metodes un nospraust uzdevumus tuvākajiem desmit gadiem. Pētnieku darbs apkopots pārskatā ar daiļrunīgu nosaukumu "NATO 2030".

Tā nu ārlietu ministri sāka pētīt un koriģēt ekspertu slēdzienus. Visi apspriedes dalībnieki, pat Francija atzina, ka "smadzeņu nāve" aliansei nedraud, tomēr reformas par ļaunu nenāks.

"Ir svarīgi adaptēt aizsardzības savienību jaunajai starptautiskajai situācijai. Krīzes situācijās NATO jārīkojas operatīvi un saliedēti, pat ja tas draud ar pamatprincipu laušanu," teikts dokumentā.

Pats galvenais, ko pārskata autori iesaka mainīt, ir veto tiesības: tās patlaban līdztiesīgi izmanto visi NATO dalībnieki. "Ja ierobežot vienbalsīgo balsojumu, spriedze aliansē mazināsies," uzskata pētnieki.

Viņu slēdzieniem vairāki ministri nepiekrita, tomēr atzina, ka idejas ir novatoriskas.

Jau atkal "Maskavas roka"

Toties visi dalībnieki bija vienisprātis par viedokli par ārējiem draudiem: nopietnu izaicinājumu transatlantiskajai drošībai joprojām met Krievija un Ķina.

"Maskava modernizē kodolarsenālu un dislocē jaunās raķetes no Galējiem Ziemeļiem līdz Sīrijai un Lībijai. Krievijas klātbūtne pastiprinājusies arī krīzes rezultātā Baltkrievijā un Kalnu Karabahā," teica Stoltenbergs.

"Kremlis tiecas pēc hegemonijas pār bijušajām padomju republikām un grauj to suverenitāti. NATO ir svarīgi pielāgoties jaunajai videi, kurā atgriezusies sāncensība ar pastāvīgi agresīvo Krieviju," ģenerālsekretāram piebalsoja pārskata autori.

"Krievijas draudu neitralizācijas" darbs jau rit. Stoltenbergs minēja tādus piemērus, kā NATO sadarbība ar Gruziju un Ukrainu. Tagad abas valstis ir alianses partneri ar paplašinātām iespējām, kas paredz piekļuvi Rietumu tehnoloģijām un izlūkošanas informācijai, tomēr netuvina pilnvērtīgai dalībai blokā.

Krievijas savaldīšanai alianse plāno paplašināt klātbūtni Melnajā jūrā – tā ir atbilde uz "Krievijas militārās klātbūtnes paplašināšanos Krimā". Nianses pagaidām netiek atklātas.

Krievijas amatpersonas reaģēja. "NATO darbības, tostarp arī Melnās jūras reģionā, kaitē EDSO "burtam un garam". Tiek noraidīts drošības nedalāmības princips," konstatēja Federācijas Padomes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs.

Melnās jūras prioritātes

"NATO galvenais uzdevums ir sagatavoties ASV prezidenta maiņai. Bloks cer, ka Baidens veicinās konsolidāciju un Trampa laikā radušās problēmas pazudīs. Tomēr diezin vai Amerikas jaunais līderis atteiksies no priekšgājēja mantojuma visā pilnībā. Noteikti uzstās, ka visiem alianses dalībniekiem jāiemaksā bloka aizsardzības krājkasītē 2% no IKP," uzskata Krievijas Starptautisko lietu padomes ģenerāldirektors Andrejs Kortunovs.

Politologs uzskata, ka Baidena nākšana pie varas nemainīs NATO un Krievijas spriedzes pilnās attiecības. Tomēr, ņemot vērā Maskavas darbu vairākās starptautiskās problēmās, alianse nevarēs ignorēt dialogu, vismaz militārpersonu līmenī.

Melnās jūras problemātiku starp NATO apspriestajiem jautājumiem Kortunovs skaidroja ar Krievijas augošo ietekmi Aizkaukāzā: "Alianse pievērsusi uzmanību karam Kalnu Karabahā un Krievijas miernešu ievešanai. Šīs teritorijas ir netālu no Melnās jūras, ko NATO uzskata arī par savu interešu zonu. Maskavas nostiprināšanos reģionā viņi uzskata par potenciālu izaicinājumu. No šejienes izriet arī paziņojumi par Melnās jūras reģiona prioritāti."

Tomēr Krievija nav vienīgais riska faktors NATO Melnās jūras akvatorijā, ir pārliecināts eksperts. "Viņu plāni nostiprināties Melnās jūras reģionā nav tik lielā mērā vērsti pret Maskavu, cik pret Ankaru, - viņš uzskata. – Neskatoties uz dalību blokā, Turcijas viedoklis vairākos jautājumos neatbilst kopējam viedoklim. Redžepam Tajipam Erdoganam ir pretrunas ar Grieķiju, Franciju, pat Vāciju un ASV. Taču NATO vēlas atgūt Turciju. Vēl viens mērķis – novērst Turcijas un Krievijas tālāku tuvināšanos."

NATO darbības Melnās jūras reģionā turpinās aktivizēt arī Ukraina. Pie tam par galveno jautājumu attiecībās ar aliansi kļūs Krievijas militārās klātbūtnes paplašināšana Krimā, uzskata eksperts. "Jaunu objektu būvdarbus pussalā Kijeva pozicionē kā kārtējos draudus transatlantijas drošībai. Ukrainas vadība joprojām uzstājīgi apgalvos, ka Krievijas militāro sistēmu dislokācija Krimā prasa īpašu uzmanību," pieļāva Kortunovs.

Atvadas no ilūzijām

NATO uzmanību Melnās jūras reģionam atbalsta arī Tbilisi, ir pārliecināts Gruzijas Sabiedrisko lietu universitātes profesors Tornike Šarašanidze. Viņš uzskata, ka tas saistīts ar Krievijas karavīru klātbūtni Dienvidosetijā.

"Gruzija jau sen nelolo ilūzijas, ka vidēja termiņa perspektīvā iestāsies NATO. Tomēr cenšas paplašināt sadarbību ar bloku," atzīmēja Šarašenidze.

Viņš atzina, ka karš Kalnu Karabahā pastiprinājusi Krievijas pozīcijas Aizkaukāzā, un piebilda: "Armēnijai ir sabiedrotais – Krievija. Azerbaidžānai – Turcija. Faktiski starp abām valstīm izveidojusies militāra alianse. Gruzijai tāda sabiedrotā nav, atliek paļauties uz NATO."

Neskatoties uz izskanējušajiem apgalvojumiem, ne Gruzija, ne viss Melnās jūras reģions nav prioritāras problēmas, uzskata eksperts. Tagad aliansei pats galvenais ir sakārtot dialogu ar Baidenu. Samits nākamā gada sākumā būs pirmais pārbaudījums.

28
Tagi:
Krima, NATO, Krievija, ASV
Pēc temata
Gluži kā kasīt lāci aiz auss: eksperti uzskata, ka NATO nelīdīs Azovā
Mediji: ASV flotes mācības Melnajā jūrā draud ar militāru konfliktu ar Krieviju

Kāpēc Armēnija zaudēja konfliktā tik lielu skaitu militārās tehnikas vienību?

36
(atjaunots 11:47 04.12.2020)
Kalnu Karabahas konflikta aktīvā posma periodā ekspertu aprindās un medijos sākās diskusijas par Armēnijas bruņoto spēku izmantotā Krievijā ražotās tehnikas efektivitāti.

Sputnik militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko pacentās noskaidrot, vai vaina meklējama bruņojumā, vai tomēr karavīru iemaņās un aizsardzības organizācijas jautājumos.

Šodien vērojami daži mēģinājumi attaisnot armēņu zaudējumus ar Krievijā ražotajiem "nederīgajiem" iznīcinātājiem Su-30SM, "pusaklajiem" zenītraķešu kompleksiem S-300, "neefektīviem" REC kompleksiem un "nepareizas sistēmas" tankiem. It kā Armēnija nekad nebūtu pirkusi bruņojumu citās valstīs (piemēram, radarus Swathi no Indijas), bet azerbaidžāņu spēki būtu bruņoti tikai ar Izraēlā un Turcijā tapušu produkciju (tādu, kā Bayraktar), kas izšķīrusi "lielo lūzuma punktu". Vispārējais diskurss: Karabaha koriģēs Krievijas bruņojuma piegādes sabiedrotajiem un partneriem. Tamlīdzīgas runas slēpj militāri politiskās vadības stratēģiskās kļūdas un aso konkurences cīņu pasaules bruņojuma tirgū. Labāk tomēr būtu atgriezties realitātē.

Maskava piešķīra Armēnijai vairākus militāros kredītus. Tālākie militārie projekti ir pašu armēņu ziņā. Ja Krievijā ražotie ZRK S-300 piedalījās karadarbībā Karabahā un guva bojājumus tāpēc, ka nebija nodrošināta uzticama, ešelonēta PGA sistēma, tad iepriekš pieminētie Indijā tapušie pretbateriju radari Swathi par 40 miljoniem dolāru nekādas aktivitātes pēdas neatstāja. Lai arī būtu varējuši, saskaņā ar reklāmām, fiksēt mīnmetēju šāvienus līdz 20 km, artilērijas – līdz 30 km, raķešu – līdz 40 km attālumā (katra iekārta it kā spējot fiksēt līdz 7 mērķus vienlaikus). Iespējams, karavīri nepaspēja apgūt jauno radaru ekspluatāciju. Armēņu speciālistu prasmes, iespējams, ir izšķirošais (vājais) posms arī Krievijā ražotās militārās tehnikas ekspluatācijā (paši no sevis ieroči nešauj). Un, protams, kaujās absolūti nepieņemams ir organizētības trūkums un pašpaļāvība.

Zaudējumi un trofejas

1. decembrī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunā nācijai detalizēti pastāstīja, kādi bija Armēnijas zaudējumi Kalnu Karabahā. Garā sarakstā – simtiem dažāda bruņojuma vienību, iznīcinātu vai saņemtu trofejās. Azerbaidžānas prezidents pieminēja gan raķešu kompleksus un zalves reaktīvās sistēmas, gan tankus un radioelektroniskās cīņas līdzekļus.

Šos datus var uztvert dažādi, tāpat kā pārdomāto lēmumu noklusēt Azerbaidžānas armijas zaudējumus (noteikti tie ir būtiski), taču pašreizējā situācijā, kad valsts atguvusi septiņus rajonus, prezidentam nav iemesla radikāli pārspīlēt datus par pretinieka zaudējumiem. Likumsakarīgi rodas jautājums par armēņu grupējuma militārās organizācijas līmeni 44 diennaktis ilgajās cīņās Kalnu Karabahā.

Sapieru darba
© Sputnik / Максим Блинов

Armēņu spēku iznīcinātās tehnikas lielo skaitu iespējams skaidrot ar nežēlīgo konfrontāciju, tomēr pie tam pārsteidz pamestie 79 tanki, 47 kājnieku mašīnas, 104 artilērijas vienības (lielgabali un mīnmetēji), 5 zenītiekārtas "Šilka", 93 speciālās automašīnas, 270 kravas automašīnas (iespējams, trofejas tiks nodemonstrētas Baku, lai apliecinātu valsts vadītāja vārdus). Jāpiebilst: 79 cīņasspējīgi tanki – tas ir divarpus tanku bataljonu bruņojums, liels spēks gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Domāju, armēņu neticamajam "dāsnumam" ir tikai divi iemesli: militārā tehnika pamesta neorganizētas (stihiskas) atkāpšanās laikā, vai arī nav piegādāta degviela (sagādes problēmas), un mašīnas vienkārši vairs nespēja pārvietoties.

Jebkurā gadījumā ir vajadzīgi organizatoriski secinājumi, tomēr tā ir Armēnijas Ģenerālštāba un valsts militāri politiskās vadības prerogatīva.

36
Tagi:
aizsardzība, militārā tehnika, Armēnija, Krievija
Pēc temata
Miers Kalnu Karabahā: kas un par ko cīnījās
Kalnu Karabaha: jau gatavojāmies cīņām ielās
Armēnijas kļūdas Kalnu Karabahā
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši

Smadzeņu karsonis Krimas dēļ: NATO sapņo aizliegt Krievijas armiju

0
(atjaunots 09:52 05.12.2020)
Ziemeļatlantijas alianses vadītājs kārtējo reizi ar izdomātiem ieganstiem mēģina pamatot militārā bloka un tā sabiedroto darbības Melnās jūras reģionā.

Jenss Stoltenbergs apgalvo, ka NATO paplašina militāro klātbūtni Melnajā jūrā, atbildot uz Krievijas analoģiskiem soļiem. Tomēr Ziemeļatlantijas alianses ģenerālsekretārs neprecizēja, ko militārā bloka spēki īsti dara pie Krievijas robežām un kāpēc Krievijai nav tiesību veidot aizsardzību pašai savā teritorijā atbilstoši NATO radītajiem draudiem.

Pēdējā laikā alianses agresīvās darbības pie Krievijas robežām ir manāmi augušas, tāpēc Krievija ir spiesta parūpēties par savu drošību.

0