Hiperskaņas sparnotā raķete X-51A Waverider

Kādēļ tiek lauzti pasaules līgumi

127
(atjaunots 18:58 13.11.2019)
ASV uzvedība bruņojuma līgumu aspektā atgādina džentlmeni no anekdotes: vienkārši jāmaina spēles noteikumi, ja uzvarēt neizdodas.

Kam un kāpēc ir nepieciešama pasaules līgumbāzes sagraušana atbruņošanās jomā? Lasiet ārpolitikas maģistres, tiesību zinātnieces Olgas Suharevskas materiālā Sputnik.

Vidējas un mazākas darbības rādiusa raķešu līgums

Par starptautisko līgumu pirmdzimto, kuri skar "kodola gadsimta" stratēģisko bruņojumu ierobežojumus, kļuva Līgums par Kodolieroču izmēģinājumu aizliegšanu atmosfērā, kosmosā un zemūdens teritorijās, ko 1963. gada augustā parakstīja Lielbritānija, Padomju Savienība un ASV. Pēc tam bija daudz citu, divpusēju un daudzpusēju līgumu. Daļu no tiem puses ievēro, daļa novecoja un tika aizstāta ar atjaunotām redakcijām, savukārt daļa lauzta.

Vislielāko troksni radīja Vidēja un mazāka darbības rādiusa raķešu likvidācijas līguma laušana, ko 1987. gadā parakstīja Mihails Gorbačovs un Ronalds Reigans. Pie tā noslēgšanas noveda ASV attiecīgo raķešu izvietošana Eiropā, kas tika notēmētas uz objektiem visapdzīvotākajā PSRS Eiropas daļā, savukārt raķetes Padomju Savienībā bija notēmētas uz Eiropu.

INF Līguma nosacījumi aizliedza izstrādāt jaunas raķetes ar darbības rādiusu no 500 līdz 5000 kilometru. Taču Līgums neskāra jūras bāzešānas raķetes, tostarp spārnotās. Piemēram, amerikāņu "Tomahauki" pilnībā varēja aizstāt "sauszemes kolēģus", palaižot tās no Vidusjūras, Baltijas jūras un Norvēģu jūras akvatorijas.

Par iemeslu ASV iziešanai no INF Līguma, par ko tika paziņots 2019. gada 1. februārī, kļuva nepamatota Krievijai izvirzīta apsūdzība par Līguma nosacījumu pārkāpumiem sakarā ar spārnotās raķetes 9M729 parādīšanos kompleksa "Iskander" sastāvā. Taču pašas ASV vēl pirms diviem gadiem oficiāli piešķīra budžeta līdzekļus gaisa bāzēšanas spārnoto raķešu izstrādei ar vidējo darbības rādiusu 1000 km.

Atbildes kārtā uz šo ASV soli arī Krievija apturēja savu dalību INF Līgumā, un 2. augustā Līgums zaudēja spēku.

Turklāt, kā paziņoja KF ĀM vadītājs Sergejs Lavrovs, līdzvērtīgas atbildes kārtā saistībā ar ASV rīcību Krievija uzsāk vidēja un mazāka darbības raķešu izstrādi. Taču, globālā prognozējuma saglabāšanas nolūkos raķešu jomā, Krievija neizvietos sauszemes raķetes nekur – līdz brīdim, kamēr vienā vai otrā reģionā neparādīsies Amerikas vai Eiropas vidēja un mazāka darbības rādiusa raķetes.

"Atvērtās debesis"

Līdzīgs liktenis sagaida arī Atvērto debesu līgumu – atkal Amerikas iniciatīvas pēc. Šī vienošanās paredz speciāli aprīkotu lidmašīnu inspekcijas lidojumus virs valstu teritorijām militārās darbības kontrolei.

Par iemeslu lidojumu aizliegumam virs ASV kļuva KF lūgums sertificēt divu jaunu "Atvērto debesu" sērijas lidmašīnu iekārtas. Amerikas kongresmeņi nolēma, ka inspekcijas lidojumi virs viņu teritorijas uzskatāmi par "spiegu lidojumiem", "kas kaitē nacionālajām interesēm". Taču izstāšanās no Atvērto debesu līguma ir izdevīga tieši ASV: saglabājot iespēju iegūt informāciju no saviem NATO partneriem, kuri neizstājas no šīs vienošanās, tās novērš Krievijas iespēju īstenot kontroli virs savas teritorijas.

Kaut arī daļu informācijas, kura tiek iegūta Krievijas lidojumu laikā, var "nofilmēt" ar satelītu palīdzību, kontroles pilnvērtīgums tomēr cieš.

Nevaram uzvarēt – mainām noteikumus?

Uzmanīgāk palūkojoties tajā, kad un kādi tieši līgumi un vienošanās tika noslēgtas un lauztas, nevar nepamanīt likumsakarību: pārrunas guva panākumus tad, kad ASV un viņu sabiedrotie zaudēja cerību iegūt acīmredzamu priekšrocību citādi, kā vien atņemot PSRS vai Krievijai iespējas panākt tehnisko pārspēku. Taču tiklīdz amerikāņi izraujas priekšgalā, viss tiek uzreiz sagrauts. Tāpat kā tas notika ar INF Līgumu.

Tagad ar ANO starpniecību tiek īstenoti mēģinājumi aizliegt hiperskaņas ieročus, kuru izstrādē ASV atpaliek no Krievijas, kurai tādi jau ir. Un nav ne mazāko šaubu par to, ka šāda aizlieguma nepieciešamība zudīs, kolīdz Savienotajām Valstīm pašām izdosies izveidot kaut ko līdzīgu.

Tas viss pārsteidzošā veidā atgādina džentlmeņa no anekdotes rīcību - jāmaina spēles noteikumi, ja uzvarēt neizdodas

New START, jeb starptautiskās drošības atlikumi

Šodien vienīgais spēkā esošais līgums ieroču ierobežošanas jomā starp Krieviju un ASV ir Līgums par stratēģisko uzbrukuma ieroču samazināšanu (START). Un tikai tā pagarināšana palīdzēs izbēgt neatgriezenisku kontroles mehānismu sabrukumu kodolraķešu jomā.

"ASV likumsakarīgi velk visas esošās, gan parasto, gan kodolieroču ierobežošanas līgumu sistēmas demontāžas līniju. Pēc izstāšanās no INF līguma šobrīd pilnā gaitā apspriež jautājumu par New START līguma darbības izbeigšanu pēc 2021. gada. Un ASV dažādos līmeņos jau paziņo, ka vai nu Līgums tiks lauzts, jo tas nav izdevīgs Amerikai, vai arī Baltais nams piedāvās Krievijai un Ķīnai noslēgt līgumu ar jauniem, Savienotajām Valstīm izdevīgākiem nosacījumiem," uzskata militāro lietu eksperts Boriss Rožins.

Pēc Rožina domām, šādas ASV rīcības dēļ starptautiskās drošības sistēmas atliekas var tikt pilnībā demontētas.

Savukārt KF ĀM vadītāja vietnieks Sergejs Rjabkovs Maskavas ieroču neizplatīšanas konferences laikā, kas norisinājās novembra sākumā, paziņoja, ka Krieviju ļoti uztrauc situācija saistībā ar New START līgumu, kura termiņš beidzas 2021. gada februārī. Viņš uzsvēra: "Esošajos apstākļos New START pagarināšana, acīmredzot, ir vienīgais saprātīgais solis, kurš ļautu nepieļaut galēju degradāciju stratēģiskās stabilitātes jomā, izvairīties no kontroles mehānismu sabrukuma kodolraķešu jomā un iegūt laiku, lai apdomātu jaunas to kontroles metodes."

127
Pēc temata
Kā līguma INF laušana ietekmēs Baltijas valstis
Šoigu pastāstīja par ASV izdevumiem raķetēm, kuras pārkāpj INF līgumu
Militārais eksperts konstatējis, ka Baltijas ministri nepārzina INF noteikumus
ASV sākušas izstrādāt lauztā līguma INF aizliegtās raķetes
Krievija "tur pulveri sausu": Valsts dome pieņēmusi likumu par līguma INF apturēšanu

Cik bīstama ir vakcīna: ASV pieprasa atbildi, Eiropa skaita peļņu

24
(atjaunots 17:46 29.09.2020)
Ja gaidāmās masveida vakcinācijas procesā pēkšņi noskaidrosies, ka preparāts AstraZeneca patiešām rada kaitējumu cilvēka veselībai, kompānijai tas neradīs nekādas liktenīgas sekas.

AstraZeneca vakcīnas problēmas, kuru izstrādā Lielbritānijas un Zviedrijas farmakoloģiskā kompānija ar tādu pašu nosaukumu sadarbībā ar Oksfordas Universitāti, uzņem apgriezienus, raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti.

ASV ne vien neatjaunoja pirms pāris nedēļām savā teritorijā iesaldētos izmēģinājumus, bet arī vadošajiem amerikāņu medijiem arvien biežāk rodas jautājumi saistībā ar preparāta drošību. Skaļāk par citiem uzstājās telekanāls CNN.

Analīzes veikšana, foto no arhīva
© Sputnik / Евгений Одиноков

Kā zināms, AstraZeneca klīniskie izmēģinājumi tika apturēti divas reizes – jūlijā un septembrī: pārim brīvprātīgo parādījās neparasti neiroloģiska rakstura simptomi. Abi gadījumi tika atzīti par nesaistīties ar cilvēkiem ievadīto vakcīnu, un izmēģinājumi vairumā valstu, tai skaitā Lielbritānijā, tiek turpināti.

Taču amerikāņu zinātnieki un ASV veselības aprūpes sistēmas speciālisti izrādījušies vērīgāki un atklāja nopietnas neatbilstības atskaitēs par blaknēm.

Jūlija incidentu AstraZeneca izskaidroja ar iepriekš nediagnosticēto izkaisītās sklerozes gadījumu. Savukārt Oksfordas Universitātes portālā tas tiek aprakstīts kā "neizskaidrojami neiroloģiski simptomi".

Otrā – septembra – stāsta gadījumā kompānija publiski paziņoja, ka sievietei-brīvprātīgajai parādījās "neizskaidrojama slimība". Taču iekšējā dokumentācijā šis gadījums figurē kā šķērsvirziena mielīts (reta neiroloģiska saslimšana).

Rezultātā amerikāņi tagad uzdod absolūti loģiskus jautājumus par šādas neatbilstības iemesliem. AstraZeneca jau bez tā saņēma nopietnas pretenzijas par sava darba pie vakcīnas caurspīdīgumu, savukārt jaunatklātās pretrunas tagad tikai vēl vairāk iedragā uzticību preparātam un tā drošumam.

Turklāt pamatā stāv vispārēja rakstura temats par veselības traucējumiem, kas parādījušies vakcīnas izmēģinātājiem. Kā šajā sakarā tieši izteicās viens no Amerikas profesoriem-imunologiem: tas, ka abām saslimšanām ir neiroloģiska daba, "šokē".

Iespējams, AstraZeneca vienkārši nav paveicies, un runa patiešām ir par neveiksmīgām sakritībām, kuras nekādā veidā nav saistītas ar izstrādājamo vakcīnu. Taču veselais saprāts pieprasa kaut vai izskaidrot šo lietu – un ir jāpaslavē Amerikas atbildīgie dienesti, kuri nesāka slēpt galvu smiltīs un iesaldēja izmēģinājumus savā valstī.

Te drīzāk pārsteidz viņu Eiropas kolēģu pozīcija, kuri izvēlējās neņemt vērā visas šīs dīvainības un atļāva turpināt testus.

Lai gan Eiropas Savienības varasiestāžu un pašas kompānijas mierīgumam tik slidenā lietā, kurš draud izvērsties milzu nepatikšanās (ja vakcīna patiešām nav droša), ir vienkāršs izskaidrojums.

Pirms dažām dienām informācijas aģentūra Reuters ar atsauci uz ES oficiālo pārstāvi paziņoja, ka AstraZeneca ir saņēmusi daļēju imunitāti vakcīnas darījuma ietvaros ar Eiropas Savienību.

Vienošanās tika noslēgta jau augustā, taču dažas tā delikātās detaļas tapa zināmas tikai tagad.

Lieta ir tajā, ka farmakoloģijas kompānija piegādās ES preparātu par samērā zemu cenu, toties apmaiņā pret to tā nenesīs finanšu atbildību (virs noteikta limita) par tā pielietošanas blaknēm. Precīzi darījuma apmēri netiek izpausti, taču ir zināms, ka Eiropa maksās AstraZeneca 2,5 eiro par vienu dozu. Francijas farmakoloģijas ražotājs Sanofi, kurš izstrādā savu preparātu sadarbībā ar koncernu GlaxoSmithKline, pārdeva to Eiropai – par 10 eiro – un imunitāte tam netika piešķirta.

Jāsaka, abas kompānijas jau ir saņēmušas neatgriežamus avansa maksājumus no ES. AstraZeneca šāds maksājums sastādīja 336 miljonus eiro 400 miljonu dozu nodrošināšanai, savukārt Sanofi – 324 miljonus par 300 miljoniem dozu.

Tādējādi, ja gaidāmās masveida vakcinācijas procesā pēkšņi noskaidrosies, ka preparāts AstraZeneca patiešām rada ievērojamā daudzumā gadījumu kaitējumu cilvēka veselībai, kompānijai tas neradīs nekādas liktenīgas sekas. Kompensācijas cietušajiem maksās nacionālās valdības, jeb, precīzāk sakot, attiecīgo valstu nodokļu maksātāji.

Tāpat nevar neiespaidot Eiropas elites likme uz divām vakcīnām ar tik dažādām pieejām to izstrādē. Skaidrs, ka tas sniedz daudz iespēju sociālām un politiskām manipulācijām. Būs interesanti pavērot, kādas ES valstis kādus preparātus saņems, kā arī kā tie tiks sadalīti pašās valstīs atkarībā no rajonu labklājības un cilvēku stāvokļa sabiedrībā, kuri tajos dzīvo.

Kaut kas saka priekšā, ka īpašiem eiropiešiem, kuru veselība nekādā gadījumā nedrīkst tikt apdraudēta ar apšaubāmu medikamentu, vienmēr būs pa rokai Sanofi preparāts, par kuru Francijas kompānijai nāksies atbildēt pašai, tātad pārliecība par tā drošību un efektivitāti ir daudz lielāka.

Šajā fonā gandrīz eksotiski izskatās Krievijas reālijas, kur daudzi pazīstami un augstākā līmeņa pilsoņi kļuvuši par pašmāju vakcīnas izmēģinājumu dalībniekiem. Savukārt pasaules mediji pat apgalvoja, ka Krievijas elites pārstāvji daudzus mēnešus tika potēti ar klīniskos pētījumus neizgājušu preparātu.

Kā tas saskan ar viņu pašu uzbrukumiem Sputnik V sakarā ar tā iespējamo nedrošumu, atliek vienīgi minēt.

Laikam Rietumiem vienkārši ir lemts attiecībā pret Krieviju vienmēr zemapziņā vadīties pēc principa "kas katram sāp".

24
Tagi:
koronavīruss, vakcīna
Pēc temata
Krievijā startēja vakcīnas pret Covid-19 trešā pēcreģistrācijas pētījumu fāze
Kāpēc Rietumi zaudē vakcīnu sacīkstēs: Krievija jau ir atmaskota
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
ANO ģenerālsekretārs ziņo: koronavīruss nav kontrolējams
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā, foto no arhīva

Vai Amerikas SDG izdosies aizstāt Krievijas gāzi

25
(atjaunots 17:20 28.09.2020)
Arvien biežāk masu medijos var dzirdēt viedokli: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG"; kritiķi atbild, ka Eiropas gāzes biržā tā tiek pārdota par tādām pašām cenām, kā visa pārējā gāze. Kam tad ir taisnība?

Pēdējā laikā problēmu fonā ar "Ziemeļu straumes 2" būvniecības pabeigšanu arvien biežāk masu medijos izskan viedoklis: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG." Šīs tēzes kritizētāji smīkņā, norādot: paskatieties, tā pati Amerikas SDG tiek pārdota Eiropas gāzes biržā par tādām pašām cenām (un tagad vispār par ārkārtīgi zemām) kā visa pārējā gāze.

Kam tad ir taisnība? Dzīve, kā jau vienmēr, ir sarežģītāka par parastām shēmām: piedāvājam tikt skaidrībā ar šo lietu.

Iesākumam, atgādināsim, ka "Ziemeļu straume - 2", pārsvarā, tiek būvēta, lai aizvietotu lielāko daļu Ukrainas tranzīta, jo nākotnē gaidīt būtisku Krievijas gāzes eksporta pieaugumu (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu "standarta" 200 miljardiem kubikmetru) nenākas. Un arī Ukrainas tranzīts (vismaz pagaidām) ļauj transportēt krietni vairāk par esošajiem apjomiem. Tādēļ varētu likties, ka no pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara puses nekas nemainīsies.

Turklāt: Ukrainas tranzīts ir apmaksāts uz četriem gadiem (pa 40 miljardiem kubikmetru gadā), savukārt "Ziemeļu straumei 2" būs 55 miljardu kubikmetru jauda. Tātad šajā prātojumu posmā hipotētiska atteikšanās no "Ziemeļu straumes 2" (ZS2) būvniecības pabeigšanas uz visiem laikiem vai uz nenoteiktu laiku novedīs vien pie acīmredzamām "Gazprom" finanšu zaudējumiem (jo nāksies vienkārši norakstīt milzīgas būvniecības izmaksu summas), taču nepalīdzēs likt Eiropai pirkt amerikāņu SDG Krievijas gāzes vietā.

Tādēļ, ja vadās pēc tēzes, ka Amerika, radot grūtības ZS2, plāno iegūt jaunu nišu savai SDG (uz "Ziemeļu straumes 2" jaudas apjomu, vai esošo Ukrainas tranzītu – tātad ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), tas nozīmē vienu: līdz ar ZS2 bloķēšanu jāapstājas (nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ: caurules vecums, tranzīta tarifa aizliedzošais lielums vai citi apstākļi) pašam Ukrainas tranzītam.

Domājam tālāk. Vai tas palīdzēs amerikāņu SDG?

Pirmkārt, gāze (vai SDG) jebkurā gadījumā kļūs dārgāka, 50 miljardu kubikmetru dzēšana no tirgus – tie ir visnotaļ būtiski apjomi pasaules tirdzniecībai. Savukārt augstākas biržu cenas neizbēgami novedīs pie rentabilitātes celšanās arī Amerikas SDG pārdošanās.

Otrkārt, galvenais. Šeit ir jāatgādina, ka sava esošā sašķidrinātās dabasgāzes eksporta ietvaros ASV jebkurā gadījumā saņem garantētu maksu par sašķidrināšanu. No zemiem globālajiem kotējumiem cieš tirgotāji. Tātad Savienotajām Valstīm, lielākoties nav nepieciešamības kaut kādā veidā stimulēt SDG pārdošanu no jau uzbūvētajām rūpnīcām.

Daudz svarīgāk – noslēgt SDG līgumus ar jauniem projektiem. Jo pēc tam, kad šobrīd SDG importētāji no ASV ir saskārušies ar situāciju, kad viņi pat nepērk degvielu, taču iemaksā obligāto nodevu par sašķidrināšanu (un tā ir aptuveni puse no SDG galīgās cenas), pierunāt kādu noslēgt līgumu ar šādiem nosacījumiem par jaunām kravām būs grūti. Bet nerealizētu projektu vēl ir daudz. Un šeit arī noderētu Eiropas tirgus.

No tā arī izriet tā šķietamā pretruna, par kuru mēs sākām spriest pašā sākumā. Jā, šobrīd amerikāņu SDG, kā jebkura cita, patiešām tiek pārdota par zemām cenām, tai skaitā arī Eiropā. Tirgū ir krīze, bet produkcija vienalga ir jārealizē, rūpnīcas jau ir uzbūvētas, tirgotāji noslēguši iegādes līgumu ar nosacījumu "sašķidrini vai maksā".

No otras puses, arī Eiropai ir jāsaprot, ka lētā amerikāņu gāze, tie ir pārpalikumi, kuri citos apstākļos ātri aizies uz Āzijas, bieži ienesīgākiem, tirgiem. Gribat garantētas piegādes – noslēdziet ilgtermiņa līgumu un maksājiet vairāk.

Par cik tad amerikāņu SDG būs dārgāka, salīdzinājumā ar citām piegādēm?

Te ir vērts atzīmēt, ka pašlaik pastāv gāzes (SDG) cenas veidošanās trīs pamatvarianti: (1. variants) tūlītējie darījumi, (2.) sasaiste ar naftu un (3.) amerikāņu SDG, kas balstās uz gāzes cenu ASV teritorijā pluss maksa par sašķidrināšanu.

Tankeris gāzes pārvadāšanai, foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Tiek uzskatīts, ka, tirgum atgriežoties pie normas, gāzes biržas cena būs ap 200 dolāriem par 1000 kubikmetru. Aptuveni tādas pašas būs arī gāzes cenas ar sasaisti ar naftu pie tās cenas 50 dolāru apmērā par barelu. Jebkurā gadījumā, pārsvarā esošas "Gazprom" gāzes cenas ES jau ir saistītas ar biržu cenām, tādēļ orientēties labāk ir tieši uz šiem kotējumiem, nevis uz sasaisti ar naftu.

Bet par kādu cenu tiks piegādāta amerikāņu SDG? Tās cena ir atkarīga no gāzes vērtības pašās ASV (tā svārstās, un tas ir galvenais nenoteiktības faktors), sašķidrināšanas izmaksām un piegādes cenām uz Eiropu. Neiedziļinoties aprēķinu detaļās, var runāt par diapazonu no 220 līdz 270 dolāriem par 1000 kubikmetru.

Citiem vārdiem sākot, ja sākumā, 2013. gadā, amerikāņu SDG izskatījās lētāk par pārējām piegādēm (toreiz bija dārga nafta un dārgāka SDG tūlītējo darījumu tirgū), tad esošajos apstākļos (lētāk kļuvusī nafta, augstāka konkurence SDG tirgū) tā izrādās dārgāka.

Vēl viens jautājums. Bet kāpēc Eiropai ir jāpērk tieši Amerikas SDG. Kāpēc ne Kataras vai Krievijas? Vēl jo vairāk, kas izrādīsies nepārsteidzoši, ja tuvākajā laikā daļa Kataras gāzes tiks pārdota ar sasaisti ar biržu tirgus cenām?

Ja noliek malā aspektus, kas saistīti ar īpašajām attiecībām starp ES un ASV, tad šādu iemeslu nav. Kopumā ES var aizstāt iespējamo deficītu ar jebkuru gāzi.

Iespējams, šī iemesla dēļ šobrīd arī tiek runāts par samainīšanu: vairāki jauni SDG termināli Vācijā tieši Amerikas SDG izvietošanai (teiksim, 10-20 miljardiem kubikmetru gāzes, jeb 20-40% ZS2 jaudas) apmaiņā pret atļauju pabeigt cauruļvada būvniecību.

Apkoposim.

Pirmais. Krievijas gāzes aizvietošana ar Amerikas SDG ir iespējama tikai pie vienlaicīgas divu nosacījumu izpildīšanas: ZS2 projekta slēgšanas un Ukrainas tranzīta izbeigšanas. Šajā gadījumā Krievijas eksporta ierobežošana atbalstīs cenas visā gāzes tirgū.

© Sputnik / Александр Кондратюк

Otrais. Jebkurā gadījumā Amerikas SDG būs ne vairākas reizes, bet par 10-30% dārgāka, nekā pārējā gāze tirgū, pat iespējams par tādu pašu cenu – viss ir atkarīgs no Amerikas iekšējiem gāzes kotējumiem. Taču, noslēdzot ilgtermiņa līgumus par SDG piegādi no ASV, Eiropas uzņemas visu risku, kas saistīts ar ASV gāzes iekšzemes cenām.

Savukārt lētā Amerikas (un visa pārējā) SDG, kuru mēs šobrīd redzam Eiropā, tas ir gāzes iztrūkuma rezultāts tirgū: tirgotāji pārdod to, lai vismaz daļēji kompensētu zaudējumus, ko nes Amerikas SDG iepirkšanas līgumi. Ja Eiropa sagribēs garantētas piegādes no ASV, tad maksāt nāksies pēc Amerikas SDG cenas veidošanās formulas, un atteikties vairs neiznāks.

Un pēdējais. Uzspiežot Eiropai savu SDG, ASV pirmkārt domā nevis par pašreizējām piegādēm, bet gan par perspektīvajām. Runa ir par jaunām sašķidrināšanas rūpnīcām un to nodrošināšanu ar garantētiem SDG piegādes līgumiem. Rūpnīcu būvniecība aizņem aptuveni četrus gadus, un tieši ap to laiku beigsies spēkā esošais tranzīta līgums ar Ukrainu.

25
Tagi:
gāzesvads, Ziemeļu straume 2, Krievija, ASV, SDG
Pēc temata
Rietumi gatavi pašnāvnieciskam karam
Smags gadījums: ASV vēlas aizliegt pirkt Krievijas naftu
Vai "Novičok" izšķirs "Ziemeļu straumes 2" likteni?
Sāka lēst zaudējumus: "Ziemeļu straumes 2" celtnieki saņēmuši pārmetumu lavīnu
Jaunie cilvēki ar koferiem. Foto no arhīva

Emigrācija padara Latviju latviskāku: kas patīk un kas nepatīk emigrantiem ārzemēs

0
(atjaunots 10:14 30.09.2020)
Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans izanalizēja emigrācijas datus no 2009. gada līdz šodienai, kā arī veica prognozi, kas var notikt ar aizbraucēju plūsmu saistībā ar koronavīrusa pandēmiju pasaulē.

RĪGA, 30. septembris – Sputnik. Kopš 21. gadsimta sākuma Latvija pazaudējusi 315 tūkstošus pilsoņu – tie ir aizbraukušie mīnuss atgriezušies. Ko mūsu cilvēki meklē tālajās tālēs, kāpēc ne vienmēr atrod, kā uz lēmumu aizbraukt vai atgriezties ietekmēja skolu valodas reforma, Ukrainas karadarbības un Latvijas darbaspēka galvenā recipienta – Lielbritānijas – izstāšanās no ES. Kāds efekts jāgaida no pandēmijas?

Par šiem tematiem prāto LU profesors Mihails Hazans – jaunā lielā migrācijas pētījuma līdzautors, kuru veic LU Filozofijas un socioloģijas institūts, raksta Freecity ar atsauci uz žurnālu "Otkritij gorod".

Plūsma mazinājusies

Iepriekšējais vērienīgais emigrācijas pētījums tika rīkots 2014. gadā, savukārt reemigrācijas – 2016. gadā. Pa šiem gadiem izbraukšanas plūsma ir optimistiski mazinājusies. Salīdzinājumā ar 2014. gadu, ja vadās pēc CSP datiem, emigrācijas plūsma 2018. gadā samazinājusies par 27%, savukārt nākošajā gadā – par veseliem 40%. Profesors Hazans, balstoties uz pieņemošo valstu datiem, vērtē emigrācijas samazināšanos nedaudz pieticīgāk – 20%.

Mainījies arī iemeslu profils, kuru dēļ Latvijas pilsoņi pieņem lēmumu nedzīvot Latvijā.

Pēckrīzes gados, no 2009. līdz 2012. gadam, Latvija pazaudēja 125 tūkstošus cilvēku. Šajā periodā aktīvi brauca prom tie, kas iepriekš neplānoja  pamest valsti, taču izlēma par labu pārmaiņām, dažu mēnešu laikā pazaudējot darbu vai pārliecību par rītdienu sev un bērniem.

Laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam valsts pazaudēja vēl 80 tūkstošus iedzīvotāju. Tobrīd migrācija jau bija pārvērtusies jaunā normā – 2014. gadā vairāk nekā 90% Latvijas iedzīvotāju bija draugi un radinieki ārzemēs, kuri varēja palīdzēt ar padomu vai darbiem pirms aizbraukšanas un pirmajā laikā pēc ierašanās ārzemēs. Starp emigrantiem manāmi palielinājusies cilvēku daļa ar augstāko izglītību, kurus no valsts izstūma neekonomiski iemesli.

Nelatvieši brauc prom biežāk

Reemigrantu skaits pēdējo gadu laikā turas attiecīgi stabili: 2015.-2017. gadā dzimtenē atgriezās vairāk nekā 5000 Latvijas pilsoņu gadā, savukārt 2018.-2019. gadā – nedaudz mazāk. Tie ir oficiālie dati. Mihaila Hazana alternatīvie vērtējumi rāda, ka atriezošos plūsma ir aptuveni divas reizes jaudīgāka, turklāt pēdējos pāris gadus vērojama palielināšanās tendence.

Nelatviešu daļa emigrantu vidū visos gados ir ievērojami augstāka, nekā valsts iedzīvotāju vidū: 2018.-2019. gadā – 42%, в 2015.-2017. gadā — 40%, savukārt 2011.–2014. gadā — 51%. Tātad emigrācija dabiskā veidā padara Latviju latviskāku. Vēl viens novērojums: dzīvojot ārzemēs, 33% emigrantu-latviešu mājās runā tikai latviešu valodā, 52% emigrantu-nelatviešu – tikai krievu.

"Var izdarīt secinājumus, ka Latvijas krievvalodīgie ārzemēs ir daudz konservatīvāki attiecībā uz savu valodu," uzskata Hazans.

Populārākie aizbraukšanas iemesli pēdējo piecu gadu laikā gan latviešiem, gan nelatviešiem ir materiālie: iespēja labāk pelnīt, labāks darbs un izaugsmes perspektīvas, dzīves kvalitātes uzlabošana sev un bērniem.

"Grūtības atrast darbu Latvijā un finanšu grūtības nosauca vien katrs trešais no nesen aizbraukušajiem. Šis iemesls bija daudz populārāks emigrantu vidū, kuri brauca prom līdz 2015. gadam, – tā atbildēja 46-49%," precizēja Mihails Hazans. "Tas ir saprotami, toreiz ietekmi radīja ekonomiskā krīze. Tagad šāds efekts var atkārtoties."

Krieviem nepatīk attieksme

Nelatviešiem praktiski tikpat svarīgs emigrācijas iemesls, kā materiālais, kļuva politiskais motīvs – "Nepatika procesi Latvijā, politiskā vide, attieksme." To pēdējo piecu gadu laikā starp aizbraukušajiem nosauca 63% aptaujāto nelatviešu. Latvieši šādu iemeslu norādīja manāmi retāk – 38%. Starp 2000.-2014. gada emigrantiem šādu atbilžu bija krietni mazāk.

Precizējot, kas konkrēti viņiem nepatika, atsevišķi emigranti-nelatvieši sauca nacionālismu, rusofobiju (pēc laika perioda šo iemeslu pastiprināšanās sakrīt ar Ukrainas notikumiem), valodas reformu. Daži emigranti-latvieši šādi aprakstīja savas izjūtas: "pārāk krieviska vide" vai "propadomju vide". Bija arī tādi, kuriem sašutumu izraisīja diskriminācija pēc seksuālās orientācijas, sliktās attiecības starp cilvēkiem, darba devēju attieksme…

Kā lai jūs tagad sauc?

Emigrantiem palūdza atbildēt, par ko viņi sevi uzskata jaunā valstī: 28% latviešu un 44% nelatviešu uzskata sevi par uzturēšanās valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem; 11% latviešu un 5% nelatviešu uzskata sevi par "Latvijas diasporas pārstāvjiem ārzemēs"; 24% latviešu un 33% nelatviešu uzskata sevi par "pasaules pilsoņiem"; 26% latviešu un 4% nelatviešu nosauca sevi par "ārzemju latviešiem".

Starp pēdējo piecu gadu laikā aizbraukušajiem aptuveni 41% emigrantu – gan latviešu, gan nelatviešu – uzskata par savām mājām jauno dzīvošanas valsti. Aptuveni 23% ar vārdu "mājas" saprot Latviju. Katrs ceturtais (starp latviešiem tādu ir nedaudz vairāk) par mājām vienlaikus dēvē gan Latviju, gan dzīvošanas valsti. Pati lielākā starpība starp latviešiem un nelatviešiem ir to cilvēku skaitā, kuri nevienu valsti neuzskata par savām mājām: starp nelatviešiem tie ir 10%, bet starp latviešiem – vien 6%.

Apmierinātības līmenis ar dzīvi jaunā valstī tika vērtēts pēc 10 baļļu skalas un dažādiem parametriem – darbs, atalgojums, mājoklis, dzīves līmenis, ģimenes dzīve, attiecības ārpus ģimenes un dzīve kopumā. Pēc visiem šiem parametriem 21. gadsimtā aizbraukušiem vērtējums sastādīja aptuveni 8 balles, tiem, kas emigrēja pēdējo piecu gadu laikā, tas ir nedaudz zemāks – 7,8. Hazans uzskata, ka tas var būt saistīts ar to, viņi vēl nav pielāgojušies. Vislielākā apmierinātība (8,5) ir ASV, Austrālijā un Kanādā.

 "Ja Latvijā latviešu un nelatviešu apmierinātība ar dzīvi manāmi atšķiras, tad ārzemēs jūtamas starpības nav," norāda Hazans. "Toties, līdzīgi Latvijas gadījumā, apmierinātības līmenis ir augstāks, jo augstāks ir respondentu izglītības līmenis. Kopējais novērojums: Latvijas valstspiederīgie ir apmierināti ar dzīvi ārzemēs pat vairāk, nekā vietējie iedzīvotāji. Īrijā viņi ir apmierināti tāpat, savukārt Norvēģijā un Nīderlandē – nedaudz mazāk, nekā vietējie iedzīvotāji."

Interesanti, ka nelatviešu reemigrantu vidū proporcionālajā attiecībā ir vairāk (44%), nekā Latvijas iedzīvotāju skaitā (37%). Visticamāk, tas ir saistīts ar to, ka viņi arī proporcionāli vairāk brauca prom. Aptauja parādīja, ka pēc atgriešanās viņi ir arī tie, kas izrāda lielāku gatavību atkal aizbraukt.

Iespēju pēc pieciem gadiem dzīvot citā ES valstī pieļauj 37% aptaujāto – viņu pat ir vairāk, nekā to, kas domā atgriezties valstī, kur viņi bija emigrējuši pagājušajā reizē. "Kā reizi šis rādītājs liecina par plūstošo migrāciju, kad cilvēki atrodas pastāvīgos "labākas valsts" meklējumos," saka Hazans. "Reemigranti-latvieši skatās uz citām valstīm daudz retāk – 27% gadījumu. Starp nelatviešiem tādu ir puse no visiem, kas atgriezušies pēdējo piecu gadu laikā."

Apmierinātība ar dzīvi Latvijā tiem, kas atgriezušies pēdējo piecu gadu laikā, ir stipri zemāka, nekā vidējā emigrant apmierinātība: 6,8 pret 8 ballēm. Tā ir gandrīz tāda pati, kā nekur neaizbraukušajiem Latvijas iedzīvotājiem, – 6,7. Pārsteidzošs fenomens: starp nelatviešiem-reemigrantiem šī apmierinātība ir augstāka, nekā starp latviešiem, – 7,1 pret 6,7. Hazans to izskaidro ar latviešu-reemigrantu kritiskāku attieksmi pret dzimteni.

Savukārt ar attiecībām starp cilvēkiem ārpus ģimenes latvieši ir apmierināti par 7,4 ballēm, nelatvieši – par 6,9. "Šāda atšķirība ir saprotama, ietekmi rada valodas problēmas, kaut kādos gadījumos – attieksme valsts iestādēs," skaidro profesors Hazans.

0
Tagi:
migrācija, reemigrācija, emigrācija
Pēc temata
Novecošana un izmiršana: demogrāfu prognoze Rīgai 2050. gadam
Nav iemeslu un kas dzemdētu: Skudra nosauca Latvijas iedzīvotāju skaita krituma iemeslus
Demogrāfs: Latvija ir piektā pasaulē depopulācijas līmeņa ziņā
16 gadi ES: Latvijas panākumi un garām palaistās iespējas