13. Saeimas vēlēšanas, foto no arhīva

"Ievēlētas diktatūras" gaidās: vai balsošanai jākļūst par pienākumu

85
(atjaunots 12:18 03.11.2019)
Latvijā sākušās runas par obligātās balsošanas ieviešanu; kā tas atbilst demokrātiskajām brīvībām un kā šajos apstākļos demonstrēt protestu pret sistēmu.

RĪGA, 3. novembris — Sputnik, Andrejs Solopenko. Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija savā lapā tīklā Facebook izvērtē obligātās balsošanas priekšrocības.

Neapšaubāmi, vēlēšanu apmeklējums pieaugs un dāvās lielāku leģitimitāti parlamenta lēmumiem. Vienlaikus CVK ignorēja jautājumu, vai tas ir demokrātiski: piespiest cilvēkus balsot, ja viņi nesaskata piemērotus kandidātus vai vispār nevēlas balsot.

Tuvošanās "vēlēšanu diktatūrai"

Daudzi zinātnieki, politiķi un vēlētāji visā pasaulē uzskata, ka obligātā balsošana ir laba lieta, jo tā ir efektīvāka salīdzinājumā ar citām vēlētāju aktivitātes palielināšanas metodēm. Piemēram, politologi Džonatans Lauts un Liza Hilla atzīmēja, ka Austrālijas balsstiesīgo iedzīvotāju aktivitāte ir stabili augsta atšķirībā no pastāvīgā sarukuma attīstītas demokrātijas valstīs, piemēram, Francijā, Kanādā vai Jaunzēlandē.

Zemā aktivitāte apdraud valdības, tāpat kā visas vēlēšanu sistēmas leģitimitāti, jo būtiski aug risks, ka valdība pārstāvēs reģistrēto vēlētāju mazākumu, nevis vairākumu, kas galu galā var vest pie "ievēlētas diktatūras". Tas īpaši raksturīgs valstīs, kur nav minimālā vēlētāju apmeklējuma sliekšņa vēlēšanās un tās tiek uzskatītas par notikušām, lai arī tās apmeklēs vairāki simti cilvēku.

Obligātās balsošanas apstākļos iespējams sadzirdēt visus sabiedrības locekļus, jo katram garantēta iespēja pastāstīt par savām problēmām potenciālajiem pārstāvjiem. Politiķi būs spiesti ņemt vērā visu iedzīvotāju viedokli, nevis balstīties tikai uz vienu vai vairākām sociālajām grupām, kas balso regulāri – zināms taču, ka vienas kategorijas vēlētāji biežāk nobalso nekā citi.

Zemas aktivitātes iemesli

Sistēmas kritiķi apgalvo, ka pastāvīgie mēģinājumi piespiest nobalsot miljoniem cilvēku, kam nekas nav zināms par vēlēšanām un kam tās ir vienaldzīgas, ir neproduktīvi. Obligātās balsošanas apstākļos neapmierinātie un neieinteresētie var vienkārši nobalsot nejauši vai atzīmēt pirmos kandidātus sarakstā, kas neveicina kvalitatīvas politiskās sistēmas izveidi. Piemēram, Austrālijā tamlīdzīgu balsu daļa sasniedz 5%.

Tā kā dalība vēlēšanās apliecina uzticēšanos politiskajai sistēmai, obligātās balsošanas pretinieki norāda, ka lēmums neapmeklēt vēlēšanas ir viens no nedaudzajiem līdzekļiem, ar ko pilsoņi var mest izaicinājumu korupcijai vai krāpšanai. Ja cilvēkiem ir pamats domāt, ka viņu balsis netiks ņemtas vērā vai tiks izmantotas nepareizi, jebkādi mēģinājumi piespiest viņus nobalsot liecina centienus piespiest viņus piekrist melīgiem rezultātiem.

Pie tam zema vēlētāju aktivitāte nebūt ne vienmēr atspoguļo pilsoņu zemo aktivitāti. Tas var nozīmēt, ka esošā sistēma viņus apmierina, viņi neredz nepieciešamību to mainīt. Tāpēc arī vēlēšanu dienā viņi paliek mājās, nevis iet uz vēlēšanu iecirkni: lai kāda partija nāktu pie varas, viņu dzīvē nekas nemainīsies.

Tiesības klusēt

Tomēr galvenais arguments pret obligāto balsošanu ir cits: tas neatbilst ar demokrātiju saistītai brīvībai. Balsošana ir pilsoņa tiesības nevis pienākums, un likuma ievērošana nozīmētu ar demokrātiskām vēlēšanām saistītu pilsoņu brīvību pārkāpumu. Cilvēkiem jāpatur tiesības atteikties no dalības politikā. Tāpat kā vārda brīvība paredz tiesības klusēt, arī tiesībām piedalīties vēlēšanās jāietver tiesības nepiedalīties balsošanā.

Šīs prakses piekritēji uzskata, ka obligātais balsojums ir demokrātiskās leģitimitātes garantija. Vienlaikus abas puses jēdzienu "leģitimitāte" traktē no sava skatu punkta. Vieni uzskata, ka pilnīga un efektīva dalība politiskajā dzīvē ir demokrātiskās leģitimitātes pamats, bet otri apgalvo, ka demokrātiskajai leģitimitātei jāietver arī brīvību atturēties.

Pēc viņu domām, politiska sistēma var būt demokrātiska tikai apstākļos, kad tā garantē: pilsoņi var izvēlēties starp vairākām politiskās dalības iespējām, pat ja tas paredz iespēju nepiedalīties vispār. Tātad valdībai nav tiesību piespiest pilsoņus darīt to, ko viņi nevēlas darīt brīvi, un obligātā balsošana nepārprotami pārkāpj cilvēka pamattiesības – domas, sirdsapziņas un reliģijas brīvību.

Iet uz vēlēšanām, taču nebalsot

Vēl 1971. gadā Eiropas cilvēktiesību tiesa lietā pret Austriju secināja, ka obligātā balsošana nepārkāpj pilsētu pamatbrīvības. Tās spriedums pauda, ka obligāta ir tikai ierašanās vēlēšanu iecirknī, nevis balsošana. Balsošanas noslēpums garantē vēlētājiem iespēju iemest urnā tukšu vai sabojātu biļetenu, un to var izmantot cilvēki, kuri nevēlas balsot vai nesaskata atbilstošus kandidātus.

Pie tāda paša slēdziena nonāca arī Eiropas Cilvēktiesību komisija un norādīja, ka obligātā balsošana nav pretrunā cilvēka tiesībām. Jebkurai demokrātiskai valstij ir tiesības pielietot likumus, lai arī tiem nepiekrīt zināma daļa tās iedzīvotāju, un neviena demokrātija nevar gaidīt no saviem pilsoņiem pilnīgu atbrīvošanu no saistībām.

Tāpēc varam secināt, ka obligātā balsošana nav pretrunā ar demokrātijas principiem, bet tās pretinieku argumentu pamatā pārsvarā ir postulāts, ka tā vienkārši pārkāpj viņu brīvību vēlēšanu laikā palikt mājās. Tomēr ierašanās vēlēšanu iecirknī reizi vairāku gadu laikā tomēr neaizņem pārlieku daudz laika. Ņemot vērā demokrātiskās sistēmas stabilitātes nozīmi, valdība var likt pilsoņiem piedalīties vēlēšanās.

Tiesa, šķiet, ja jau tāda prasība iekļauta valstu vēlēšanu sistēmās, tad vēlēšanu biļetenā jābūt ailei "pret visiem". Tā dos iespēju paust savu viedokli arī tiem cilvēkiem, kuri nezin, par ko balsot, nevēlas atbalstīt kandidātus vai vēlas parādīt valdošajām partijām protestu pret to politiku, tostarp – arī pret pienākumu balsot.

85
Pēc temata
CVK uzskata, tehniskās kļūdas dēļ daudzu vēlētāju balsis ir pazaudētas
Čakša paskaidroja vēlētāju zemo aktivitāti ar to, ka latviešus viss apmierina
Valdis Zatlers: vēlētājs neko nesapratīs
Dolāra simbols, foto no arhīva

ASV miljardieri steigšus maina dolārus pret zeltu

42
(atjaunots 14:11 28.05.2020)
Daži Volstrīta titāni, vareni investori, kas nopelnījuši kapitālu Amerikas finanšu tirgū, ir ļoti norūpējušies par to, cik lielā mērā ASV ekonomika ir cietusi no koronavīrusa.

Amerikāņu miljardieriem parasti raksturīgs patriotisms un īpašs optimisms, jo tas ir viņu sabiedriskā stāvokļa uzlikts pienākums, taču, kā jau stāstījām, patlaban viņi ir nomākti un ļoti apšauba savas valsts gaišo nākotni, vismaz tuvākajā perspektīvā, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.  

Tagad skumjajiem, dažkārt pat panikā kritušajiem miljardieriem pievienojušies baņķieri – viens pēc otra viņi iesaka klientiem pavērtēt ne tikdaudz ekonomiskā, cik monetārā rakstura riskus. Neskatoties uz šķietami sekmīgo Federālās rezerves un dolāru drukas mašīnas cīņu ar ekonomisko krīzi, tādām autoritatīvām amerikāņu bankām, kā JPMorgan un Goldman Sachs, nez kāpēc gribas klientiem ieteikt ieguldīt līdzekļus zeltā, ne dolāros.

ASV prezidents Donalds Tramps, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Runa nav par to, ka dzeltenais metāls pēkšņi būtu kļuvis īpaši pievilcīgs (tā finansiālās īpašības un vispāratzītā vērtība "stabilas valūtas" statusā ir pastāvīga konstante), bet gan par to, ka nebijušo pasaules ekonomikas stimulēšanas pasākumu un smagās ģeopolitiskās turbulences apstākļos, kuros visai pasaulei nāksies dzīvot tuvākajos gados, amerikāņu baņķieri uzskata, ka zelts nav tik trausls kā zaļās banknotes ar ASV prezidentu portretiem.

Jaunākais piemērs, kas demonstrē attieksmi pret visām pasaules valūtām, redzams bankas JPMorgan analītiskajā pētījumā, par ko stāstīja lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg: "Pēc JPMorgan Chase & Co. domām, nebijušie naudas, kredītu un fiskālie pasākumi, kas veikti visā pasaulē, var novest pie vājas izaugsmes ilgtermiņa periodā un valūtas cenas krituma, uzturot zelta cenas."

Bankas analītiķi uzskata, ka valūtu masveida devalvācijas gadījumā dolārs cietīs pēdējais, un tas ir loģiski, tomēr kā galveno aktīvu klientiem iesaka zeltu, nevis dolāru, kura vērtība nepatīkama scenārija apstākļos tiks uzturēta. Savukārt bezprecedenta fiskālie un kredītu pasākumi, par ko stāsta banka, ir tie paši soļi ekonomikas glābšanai, kas materializējas kā rekordliels budžeta deficīts rietumu valstīs un augošs valsts parādu līmenis. Pārsteidzoši, tomēr oficiālo aprindu ekonomisti Rietumos ir pārliecināti, ka šiem pasākumiem nebūs nekādu nopietnu negatīvu seku. Bet baņķieri vērtējumam nepiekrīt.

Starp citu, negaidītas simpātijas pret zeltu modušās arī citā ietekmīgā amerikāņu bankā – jau marta beigās, kad zelta cena bija aptuveni par 10% zemāka, nekā tagad. Izdevums Financial Times toreiz rakstīja pavisam atklāti: "Goldman Sachs iegalvo klientiem, ka pienācis laiks pirkt zeltu."

Jāpiebilst, ka baņķieri saskata ne tikai inflācijas, bet arī ģeopolitiskos riskus, kas saistīti ar dolāru un amerikāņu finanšu sistēmas trauslajām vietām. Tā pat JPMorgan norāda: ASV konkurentiem un oponentiem starptautiskajā arēnā tagad parādās tehnoloģiskās iespējas, kas apdraud amerikāņu hegemoniju finanšu jomā.

Bloomberg citēja dolāru un sankciju risku vērtējumu: "Pēc JPMorgan Chase & Co. domām, plešoties plašumā centrālo banku idejai par digitālajām valūtām, šai situācijai vajadzētu pievērst uzmanību arī Savienotajām Valstīm, pretējā gadījumā tas riskē zaudēt savas ģeopolitiskās varas galveno aspektu. "Digitālās valūtas graujošā potenciāla dēļ lielākie zaudējumi draud ASV, - savā analītiskajā pārskatā apgalvoja Džošs Jangers, procentu likmju derivatīvu stratēģijas virziena vadītājs, un Maikls Feroli, bankas vadošais speciālists ASV ekonomikas jautājumos. – Pārsvarā viss grozās ap amerikāņu dolāra hegemoniju. Globālās rezerves valūtas un apmaiņas līdzekļa laišana klajā, kas tiek izmantots starptautiskajā tirdzniecībā un pakalpojumos, dāvā milzīgas priekšrocības."

Banku analītiķi atgādina: ja Ķīnai un Eiropas Savienībai izdosies gūt panākumus un un izstrādāt "digitālā juaņa" un "digitālā eiro" (tas ir, jau esošu valūtu ekvivalentus, kas praktiski darbojas ārpus tradicionālās banku sistēmas – uz elektronisko maciņu pamata konkrētas centrālās bankas vai tās pilnvaroto struktūru darbu bāzē) tehnoloģijas, radīsies milzīgs risks – gan ES, gan Ķīna nopietni centīsies izspiest dolāru no starptautiskās tirdzniecības. JPMorgan analītiķi loģiski atzīmēja: lai arī pat tādām digitālajām valūtām ir vajadzīga sistēma SWIFT (atslēgšanu no tās ASV izmanto kā sankciju pret ģeopolitiskajiem pretiniekiem), tā jau ir liela problēma no amerikāņu globālā finansiālā pārspēka viedokļa. Atzīmēsim, ka šī scenārija apstākļos nepārprotami cietīs ne tikai Vašingtonas diplomātijas iespējas, saruks arī dolāra pieprasījums. ASV ekonomika (no pirktspējas paritātes viedokļa, Statista dati par 2019.gadu) sastāda tikai 15% no visas pasaules apjoma, bet dolārs tiek izmantots vairāk nekā pusē starptautisko tirdzniecības operāciju, ASV dolāra pieprasījuma lejupslīde būs ilga – līdz tiks sasniegts "dabiski pamatotais" līmenis. Tas nenozīmē, ka problēma materializēsies jau rīt, tomēr, ja jau "digitālā" eiro un juaņa draudi pievērsuši lielas amerikāņu bankas uzmanību, domājams, problēma pastāv, un tā ir pietiekami nopietna.

Likteņa ironija: tie, kas pasaules inflācijas šoka rezultātā var zaudēt visvairāk (vienkāršie amerikāņi un dolāru iekrājumu piekritēji citās valstīs), par risku izzinās pēdējie. Žurnāls Forbes noskaidrojis, ka banka Goldman Sachs organizēs speciālu sapulci ar bagātajiem klientiem par "inflāciju, zeltu un bitkoinu", taču vienkāršajiem mirstīgajiem tā būs slēgta.

Protams, daudziem ASV ģeopolitiskajiem oponentiem nav jēgas noklausīties, ko runā amerikāņu baņķieri – viņi jau iepriekš paši ir aplēsuši visus riskus. Ar to skaidrojams fakts, ka jau ilgi pirms amerikāņu drukas iekārtas palaišanas un ķīniešu pirmajiem eksperimentiem ar "digitālo juaņu" centrālās bankas, pat dažu ASV sabiedroto centrālās bankas sāka iepirkt zeltu vai repatriēt ārzemēs uzlabotos stieņus. Kad un kādā formā notiks pasaules finanšu sistēmas pārbūve, ir grūti teikt, tomēr neapšaubāms fakts: lielie ģeopolitiskās spēles dalībnieki jau aktīvi gatavojas tādai pārbūvei un ar to saistītajiem riskiem.

42
Tagi:
ASV, ekonomiskā krīze, zelts, dolārs
Pēc temata
Lielā izpārdošana: Krievija novērsusies no ASV valsts parāda
Fināla izpārdošana: Krievija atbrīvojusies no ASV valsts parāda
ASV valsts parāds sasniedzis jaunu rekordu
Galēji pasākumi: Ķīna gatava izpārdot ASV valsts parādu
Eiropas Ārējās darbības dienesta vadītājs Žozeps Borels, foto no arhīva

Eiropas Savienības galvenais diplomāts pasludinājis Amerikas ēras galu

41
(atjaunots 11:41 28.05.2020)
Eiropas Ārējās darbības dienesta vadītājs Žozeps Borels maksimāli uzskatāmi ilustrēja pazīstamo politisko parunu par to, ka savlaicīga nodevība ir gaišredzība.

Pieredzējušais diplomāts, šķiet, pavērojis stāvokli ģeopolitiskajā arēnā un nolēmis, ka pienācis laiks iezīmēt ES jauno stratēģisko kursu, kas, acīmredzot, notiks ar devīzi "Sākusies Āzijas ēra!", portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Par "Āzijas ēras" sākumu Borela kungs izteicās nesenajā apspriedē ar vācu diplomātiem. Vēl vairāk, ES diplomātijas vadītājs uzskata, ka amerikanocentriskā (jeb ASV pārvaldē esošā) pasaules kārtība ir beigusies, turklāt savu viedokli pauda vēsturiskās attīstības jaunā posma sākuma kontekstā, kurā ES vairs nav gatava iztikt ar amerikāņu iemīļotās kolonijas vai – labākajā gadījumā – Vašingtonas jaunākā partnera lomu, kam ASV dažreiz žēlīgi atļāva Vecajai Pasaulei nodarboties ar neokoloniālismu tradicionālajos "medību laukos" Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Austrumeiropā.

Brisele vēlas ko vairāk, un tās drosme ir saprotama: Vašingtona ir kļuvusi vājāka, Eiropas Savienība jūt, ka spēku līdzsvars ir mainījies un Vašingtonas-Pekinas nežēlīgais konflikts paver ES plašas iespējas, ko jāpaspēj noķert, neskatoties uz neapmierinātību, ko demonstrē amerikāņu satelīti apvienotajā Eiropā.

Britu izdevums The Guardian publicējis Borela kunga uzrunas drosmīgās tēzes.

"Analītiķi ilgi runāja par (starptautisko attiecību – red.) amerikāņu sistēmas beigām un Āzijas ēras sākumu. Tagad tas notiek mūsu acu priekšā," paziņoja Eiropas galvenais diplomāts. Viņš lika saprast, ka Eiropas Savienība kopumā izjūt kolosālu diplomātisko spiedienu gan no Vašingtonas, gan Pekinas puses.

Jāatzīmē, ka pat fakts – vadošā ES amatpersonas sūdzas par to, ka Eiropas Savienību "piespiež izvēlēties (konflikta – red.) pusi", patiesībā jau ir skandalozs, jo, pirmkārt, norāda uz Eiropas valstīs valdošo politiķu zināmu brīvu gribu, otrkārt, pieļauj, ka Eiropai būs fundamentāla loma ģeopolitiskajā konfliktā Ķīnas pusē, kad tā nonāks barikādēs pretī Amerikai, neskatoties uz visiem apgalvojumiem par kopīgām vērtībām, transatlantisko solidaritāti un piederību kopējai drošības sistēmai – NATO.

Tomēr interesantākais ir tas, kā ES galvenais diplomāts iesaka izšķirt izvēles problēmu. Viņš ierosina pakāpties malā un abiem planētas galvenās lielvalsts statusa pretendentiem ļaut noskaidrot attiecības, Briselei neiesaistoties konfliktā Pekinas vai Vašingtonas pusē.

Pēc būtības, Eiropas Savienība ar sava vadošā diplomāta starpniecību ir deklarējusi suverenitāti. Borels uzskata, ka eiropiešiem "jāseko pašiem savām interesēm un vērtībām, kā arī jāizvairās no pārvēršanās par vienas vai otras puses instrumentu". Acīmredzot, skaidrs, ka Brisele nevēlas pārvērsties par bandinieku Pekinas rokās vai joprojām būt bandiniekam Vašingtonas rokās.

Diezin vai Donalds Tramps būs sajūsmā par tādu bēgšanu no ģeopolitisko batāliju lauka, no bloka, kam (vismaz teorētiski) vajadzētu būt uzticamākajam ASV vasalim un atbalstīt visas amerikāņu ģeopolitiskās avantūras. Kā jau vairākkārt apliecinājuši ASV prezidenta tuvākā loka pārstāvji, Pax Americana – amerikanocentriskās pasaules un amerikāņu hegemonijas – aizsardzība ir galvenā prioritāte, kam nevar būt nekādu kompromisu.

Ivans Konovalovs
из личного архива Ивана Коновалова

Šajā kontekstā Borela vārdus par to, ka amerikāņu ēra ir beigusies, tagad iestājas Āzijas ēra, iespējams traktēt vienīgi kā nodevību, par ko jāsoda ne tikai konkrētais diplomāts (diezin vai viņš uzstājās politiskās pašdarbības žanrā), bet gan viss Eiropas politiskās elites segments, kam pēkšņi ienācis prātā, ka nu ir īstais laiks sameklēt sev citu saimnieku (un koķetē ar Pekinu) vai atjaunot agrāko varenību un paziņot, ka ES ir neatkarīgs "spēka centrs" jaunajā daudzpolārajā pasaulē.

Jāpiebilst, ka arī par Ķīnu Borels neko sirsnīgu neteica, drīzāk gan, viņaprāt, esot vajadzīga konfrontācija, nevis kooperācija. "Mums ir vajadzīga stingrāka stratēģija attiecībās ar Ķīnu, kas tāpat prasa uzlabot attiecības ar Āzijas demokrātisko daļu", viņš atzīmēja.

Diezin vai Pekina būs sajūsmā, ja visi Ķīnas kaimiņi, ar ko tai ir zināmi kašķi (vai pat īsti pierobežas karstie punkti), pēkšņi saņems diplomātisku, ekonomisku, kā arī, iespējams, tehnoloģisku un militāru atbalstu no Eiropas Savienības valstu puses. Tā kā ambiciozās stratēģijas "Eiropas Savienības atgriešanās Āzijā" galvenais autors patiesībā ir Francijas prezidents Emanuels Maktors, var mosties pamatotas aizdomas par to, ka ES vēlas atgriezties pat ne pie aukstā kara "jaukajām dienām" XX gadsimtā, kad ES starptautiskajā arēnā bija nesalīdzināmi lielāka autoritāte un ietekme, bet gan uzreiz XIX gadsimtā, kad Eiropas lielvalstis dalīja savā starpā kolonijas Āzijā un guva astronomisku peļņu uz koloniālo projektu rēķina.

Piedāvāt Ķīnas kaimiņiem, kuru vidū daudziem, iespējams, ir savas grūtības attiecībās ar Vašingtonu, zināmu alternatīvu "ģeopolitisko jumtu" – tāds gājiens dažiem Eiropas politiķiem var šķist īsti ģeniāls, jo jaunā "Āzijas ēra" nebūt nenozīmē "ķīniešu ēru". No Eiropas Savienības viedokļa "Āzijas ēra" itin labi varētu būt laikmets, kurā Vecā Pasaule atkal kārtīgi nopelnīs šajā reģionā, it īpaši tāpēc, ka mūsdienu apstākļos var iztikt arī bez militārā spēka.

No vienas puses, tāda eiropiešu ģeopolitisko ambīciju atmoda iepriecina: "kolektīvie Rietumi" sairst, ES meklē piedzīvojumus divās ģeopolitiskajās frontēs – diplomātiskajā cīņā ar Ķīnu un tirdzniecības karā ar ASV. Tomēr, no otras puses, rodas zināmas bažas par vairāk vai mazāk stabilās starptautisko sakaru un attiecību sistēmas atliekām, ko esam mantojuši no XX gadsimta (tās izveidē piedalījās mūsu varenie priekšteči) – daudzi lieli ģeopolitiskās spēles dalībnieki ļoti vēlas radikāli atrisināt sakrātās pretrunas, tāpēc, pilnīgi iespējams, tai vairs nekas daudz nav palicis.

41
Tagi:
ASV, Eiropas Savienība
Pēc temata
ASV apdomā tādu atriebību, lai Ķīna apskaustu Krieviju
Pasaules banka: "Koronavīruss nogalinājis globalizāciju"
ASV gatavojas pasludināt Ķīnai nomaksājamo parādu defoltu
Tramps anonsējis "spēcīgu" atbildi Ķīnai par rīcību Honkongā
Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš, foto no arhīva

Kariņš apsolījis palielināt algas mediķiem nākamgad

0
(atjaunots 00:38 29.05.2020)
Premjerministrs apgalvoja, ka jautājums tiks izskatīts 2021. gada budžeta un nodokļu kontekstā.

RĪGA, 29. maijs — Sputnik. 2021. gadā mediķu atalgojums tiks palielināts par 20%, informēja premjerministrs Krišjānis Kariņš, vēsta Mixnews.lv.

"Domāju, ka tam ir jābūt (mediķu atalgojuma pieaugumam – red.). (..) Tas, protams, ietekmēs budžetu, bet mēs arī runājam, kā mēs varam atrisināt gan mediķu algu jautājumu, gan pie viena arī skolotāju algu jautājumu. Šie jautājumi velkas, un šī ir tā reize, kad mums vienreiz to vajag atrisināt", teica Kariņš.

Politiķis uzskata, ka mediķu atalgojums jārisina kontekstā ar budžeta un nodokļu izmaiņām. "Par mediķu algām tas faktiski ir pamatbudžeta un arī nodokļu izmaiņu jautājums. Mums ir lielas grūtības, un mēs jau redzam, ka ļoti daudz cilvēku ir sociāli neaizsargāti, jo valsts ļauj viņiem nemaksāt pilnu sociālo nodokli, un tas nav labi ne tam darbiniekam, par kuru netiek maksāts, tas nav labi arī veselības aprūpes sistēmai, jo tai trūkst finansējuma," skaidroja Kariņš.

Pie tam valdības vadītājs piebilda: "Mums ir jāuzlabo sava sistēma tā, lai mēs varam atļauties uzturēt to, kas mums ir jāuztur. Veselības aprūpe nav par velti, tai ir vajadzīgi līdzekļi. Lai būtu tie līdzekļi, mums visiem ir līdzvērtīgi un proporcionāli jāmaksā nodokļi. Citādi mēs nevaram atļauties visu, ja nemaksājam visi."

Mediķi aizsargtērpos, foto no arhīva
© Sputnik / Илья Питалев

Iepriekš vēstīts, ka 2020. gada aprīļa beigās mediķu un pedagogu organizācijas nosūtīja atklātu vēstuli valsts augstākajām amatpersonām, kurā pieprasīja sameklēt nepieciešamo finansējumu un atsākt pārrunas par iepriekš plānojot atalgojuma pielikumu šogad un nākamajos gados.

Mediķi atgādināja, ka pagājušā gada rudenī viņiem neizdevās panākt iepriekš politiķu apsolīto algu palielinājumu visam veselības aprūpes personālam par 20%.

"Vienlaikus citā, politiķu radītā, realitātē notiek sarunas par miljardiem, dāsni dalot desmitiem miljonus te vienai nozarei, te atsevišķiem "stratēģiski svarīgiem" uzņēmumiem, bez kautrēšanās ierādot vietu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem," rakstīja pedagogi un mediķi un piezīmēja, ka sabiedrībai, tāpat kā mediķiem un pedagogiem, šajās "dzīrēs" tiek iedalīta vien vērotāja loma.

0
Tagi:
mediķi, Latvija, Krišjānis Kariņš
Pēc temata
Apinis: ar mūsu algām visi jaunie Latvijas ārsti drīz būs Lielbritānijā
Valsts uzņēmumu valdes locekļu algas sasniegušas griestus
Ārsti un skolotāji pieprasa algas paaugstinājumu