Latvijas prese

Latvija briesmās, dodiet naudu! Latviešu mediji arī vēlas nokost gabaliņu "draudu"

55
(atjaunots 08:42 21.10.2019)
Priekš otrās senākās profesijas pārstāvjiem latviešu mediji uzvedas vienkārši apkaunojoši. Toties, ja tos izskata kā pirmās senākās profesijas pārstāvjus, – viss ir pieklājības robežās.

Nākamā gada budžeta apspriešanas laikā no katras rozetes Latvijā skan sūdzēšanās par to, cik sabiedriskie mediji ir nabadzīgi. Tik nabadzīgi, ka nespēj izveidot kvalitatīvu saturu. Un vajag steidzami atbrīvot tos no apkaunojošā pienākuma pelnīt naudu reklāmas tirgū un iedot vairāk nodokļu maksātāju naudas. Citādi…

Man, kas visu dzīvi nostrādājusi Latvijas komercmedijos, kuri ir nolemti cīnīties par izdzīvošanu tirgū, pilnveidojot saturu konkurences apstākļos, samazināt algas un darbinieku skaitu, šāda vaidēšana izskatās pēc liekulības kalngala.

Nesen mans kolēģis no Sputnik Latvija iesita septiņas naglas latviešu žurnālistes zārkā, uzskaitot septiņus iemeslus, kādēļ latviešu neatkarīgā žurnālistika atrodas uz nāves robežas vai arī vispār, tai atlicis pavisam nedaudz.

Tiesa, autors ar krievu uzvārdu šajā valstī ar lielu varbūtības daļu automātiski nonāk neuzticamo un "Putina propagandas" zombēto sarakstā. Lūdzu. Nesen avīzē Neatkarīgā divi cienījami latviešu publicisti arī uzstājās sakarā ar latviešu sabiedrisko mediju kvalitāti un pastāvēšanas nepieciešamību, sevišķi budžeta deficīta nosacījumos.

Smagas sekas

"Latvijas mediju telpa tās kopumā mani šodien neapmierina. Jo manā uztverē tā neveic savu misiju," raksta Viktors Avotiņš.

Pēc viņa domām, tā ir vienveidīga un īpatnēja mediju telpa. Dažādu uzskatu un viedokļu profesionālās konfrontācijas vietā tā izvēlas atsevišķu sociālu vai etnisku grupu uztveres stereotipu atzīšanu un atbalstīšanu. Pamatā te ir nevis viedokļu apmaiņa un vienam otra bagātināšana diskusiju laikā, bet gan poza.

Iespējams, tieši dēļ tā, ka ceturtā vara šodien ir tik ļoti noniecinājusi un vienkāršojusi savu misiju, ir pieaudzis ne vien bezdibenis starp dažādām, dažādi domājošām sabiedrības grupā, bet arī aukstums starp varu un sabiedrību. Mediju telpā notiek izvairīšanās no viedokļu sadursmes, kura varētu izcelt dažādu grupu attieksmi daudz labāk, nekā kaut kāda tolerance.

Tēmu turpināja Juris Paiders. Viņš bija vēl kategoriskāks, uzskatot, ka varasiestāžu meli ir izgājuši ārpus visām robežām un ar mediju palīdzību apmuļķo Latvijas tautu. Pēc viņa domām, varasiestāžu finansētie mediji nav sabiedriski, bet gan tieši valsts mediji.

"Sekojot līdzi Brexit norisēm, es šogad vairākus simtus stundu vēroju britu BBC. Ja salīdzinām LTV ar BBC, tad LTV ir varas medijs. Ministri un valdošie politiskie līderi ir galvenie viesi un galvenie viedokļu paudēji LTV," raksta Paiders.

Tālāk publicists norāda: "Tas, ka Latvijas valsts īpašumā esošie un ļoti ietekmīgi mediji darbojas kā varas rupori, radīja smagas un grūti pārvaramas negatīvas sekas. (…) Liela daļa Latvijas sabiedrības tagad svēti tic dogmai, ka, jo vairāk naudas tiks iekasēts valsts kasē, jo tas būs labāk visiem. Tāpēc, lūk, ir svarīgi palielināt valsts ienākumus jebkurā veidā - paaugstinot jau esošos nodokļus un izgudrojot jaunus."

Tēvzeme briesmās! Dodiet naudu!

Taču maz jau tā, ka sabiedriskie mediji, ja tic augstāk minētajām autoritātēm, veic acīmredzami kaitīgu nodarbošanos. Viņiem vēl pietiek nekaunības pieprasīt šim nolūkam naudu un draudēt! Ar ko tad?

"Valdība iznīcina Latvijas informatīvo telpu!" ar tik baisu virsrakstu Latvijas Avīze publicēja Latvijas Raidorganizāciju asociācijas direktora Andra Ķēniņa uzrunu.

Sākums dramatisks. Tālāk seko smalka virāža, kuras mērķis ir, vispirms nobiedējot, likt varasiestādēm atvērt plašāk makus mediju vajadzībām: "Latvijas valdības rīcība un bezdarbība rada reālus draudus Latvijas valsts drošībai!" Tālāk autors skaidro, ka tikko Ministru kabinets un Saeima paši apstiprināja Latvijas Nacionālās drošības koncepciju, kurā par galveno draudu šai drošībai nosaukta "Krievijas rosinātā informatīvā politika".

"Galvenie ārējie faktori, kas negatīvi ietekmē iekšējo drošību un konstitucionālās iekārtas aizsardzību, ir Krievijas īstenotā informatīvā, kā arī tautiešu politika," raksta Ķēniņš. Un tā tālāk. Lūk, kādēļ Latvijas sabiedriskajiem medijiem steidzami ir jāiedod nauda.

Maku vai neatkarību

Tātad tas nav Latvijas politiķu un ierēdņu zaglīgums, tā nav viņu absolūtā atsvešinātība no tautas, par kā rezultātu kļūst fakts, ka valsts joprojām ir vien no nabadzīgākajām Eiropas Savienībā, savukārt tās iedzīvotāji gandrīz visi neuzticas varasiestādēm un likumdevējiem. Nē. ja šī te vara padalīsies budžeta pīrāgā ar mums, mēs arī tālāk rakstīsim un stāstīsim ēterā par to, ka visā vainīga Krievija! Izrādās, tieši tā cenšas "sašķelt mūsu sabiedrību un padarīt latviešus neapmierinātus ar savu valsti"! Liekas, tas ir tieši tas, par ko runāja latviešu publicisti.

Neraugoties uz to, latviešu žurnāliste bieži tiecas parādīt sevi sterili godīgu, kura ievēro kaut kādus augstus profesijas standartus un kurai pieder taisnības licence.

Atsevišķi latviešu žurnālisti ar svarīgām sejām nekaunīgi atļaujas pamācīt savus krievvalodīgos kolēģus, kā un kas ir jāraksta, vienlaikus informējot reklāmdevējus par to, ka viena vai otra krievu avīze vai Interneta portāls ir Latvijai nedraudzīgi un nodarbojas ar propagandu. Un dot tiem reklāmu ir "noziegums valsts priekšā". Ar tādām, lūk, metodēm viens otrs latviešu medijs konkurē reklāmas tirgū.

Nezinu. Manuprāt, visnotaļ apkaunojoši. Otrās senākās profesijas pārstāvjiem. Kaut gan, pirmajai viss ir pieklājības robežās.

55
Pēc temata
Latvijas skolotāji iesnieguši Eiropas Komisijai sūdzību par budžetu
Tieslietu ministrija vēlas atcelt nodokli vienīgajam mājoklim
Izģērbj pliku: pašvaldības gaida zemākie ienākumi kopš 2007. gada
Aprēķināti nodokļu reformas radītie zaudējumi: zaudējumi ir ik gadu, bet neko nevar darīt

"Ķersies klāt nopietni": vai briti augšāmcels Ukrainas kara floti

12
(atjaunots 11:16 24.09.2020)
Miglainās Albionas jūrniekus gaida grūts uzdevums: padarīt cīņasspējīgu Ukrainas degradējošo kara floti.

Nesenās vizītes gaitā Kijevā Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless apliecināja, ka Londona vadīs Ukrainas Jūras kara spēku karavīru treniņu starptautisko programmu. Viņaprāt, Ukraina ir jāpasargā no "Maskavas agresijas" un jāpanāk, lai tā spētu stāties pretī Krievijas Melnās jūras flotei. Vai tas ir reāli? Par to portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Sarūsējušais flagmanis

Volless pastāstīja, ka Ukrainas JKS kopā ar Lielbritāniju augšāmcels Kanāda, Dānija un Zviedrija. Atbalstu sniegs arī ASV un, iespējams, citas valstis. Ukraiņu jūrniekiem mācīs navigāciju, operatīvo plānošanu, ūdenslīdēja amatu, jūras izlūkošanu, artilērijas apšaudi un cīņu par kuģa izdzīvošanu. Volles piebilda, ka jau tuvākajā laikā Melnajā jūrā ieradīsies britu kara "vimpeļi" kopīgām mācībām ar Ukrainu.

Grūti teikt, vai tāda godpilna misija karaliskajai flotei ir pa spēkam. Ukrainas JKS patlaban ir 27 kuģi, neskaitot vieglos kuterus un palīgkuģus. Tikai daži spēj pildīt kaujas uzdevumus. Jūlijā tīmeklī noplūda Ukraijas JKS vadības dokumenti par flotes  tehnisko stāvokli. Izrādījās, ka cīņai gatavi ir tikai seši "vimpeļi". Pārējiem inspekcija konstatējusi virkni trūkumu: artilērijas iekārtas un zenītraķešu kompleksi nefunkcionē, radiolokācijas un radio stacijas nestrādā, dzinēji miruši, korpusā vīd plaisas. Un tā tālāk.

Neviens nav apstiprinājis, ka dokumenti būtu autentiski, tomēr Ukrainas flotes bēdīgais stāvoklis vairs nav nekāds noslēpums. Pats jaunākais kuģis, JS flagmanis – fregate "Hetman Sagaidachniy" ūdenī nolaista 1992. gadā. Tai vairākkārt fiksēti bojājumi, un kuģis ilgu laiku pavadījios dokos.  Tīmeklī ir milzums fregates iekštelpu uzņēmumu. Redzams, ka tas ir vienkārši sarūsējis. Ukrainas Brunoto spēku, jūras kara un kuģu remonta infrastruktūras degradācijas rezultātā pat flagmani var tikai nosacīti saukt par cīņasspējīgu.

Pie tam "Hetman Sagaidachniy" ir vienīgais Ukrainas JS kuģis ar vismaz kaut kādām cīņas iespējām. Nepabeigtais raķešu kreiseris "Ukraina" joprojām rūsē Nikolajevskas kuģubūves rūpnīcas piestātnē. Pēc PSRS sabrukuma republika, kas reiz būvēja aviācijas būves kuģus, ir spējusi tikt galā tikai ar artilērijas kuteriem – flotes sastāvā tagad ir seši tādi mazuļi ar 38 tonnu tonnāžu katrs.

"Vilku bari"

Toties Ukrainas augstākās militārpersonas neskopojas ar draudīgām frāzēm. 2017. gadā ziņoja, ka tikšot radīta moskītu flote, kas spēs pielietot "vilku bara" taktiku. Komandieri plānoja, ka liels skaits bruņukuteru metīsies virsū Krievijas Melnās jūras flotes kuģiem un tos pa vienam nogremdēs. Taču ne kutera bruņojums, ne jūrnieku prasmes nedod ne mazākās izredzes uz panākumiem – to apliecināja incidents Kerčas šaurumā 2018. gada 25. novembrī, kad divu bruņukuteru ekipāžas bez pretestības padevās Krievijas robežsargiem.

Galu galā pat augstākie Ukrainas JKS oficieri atzina: ar "vilku baru" Krievijai rīkli pārgrauzt neizdosies. 2019. gada martā Ukrainas JKS bijušais komandieris viceadmirālis Sergejs Gaiduks paziņoja, ka Ukrainas kuteri ir absolūti neaizsargāti pret Melnās jūras flotes pretkuģu raķetēm. Diezin vai stāvokli uzlabos 16 amerikāņu patruļas kuteri Mark IV, kuru pārdošanu Kijevai jūnijā apstiprinājā Valsts departaments. Ar 30 mm lielgabaliem flotes augšāmcelšanai būs par maz.

Tomēr zināmas iespējas Ukrainas kara flotei cīņā pret kuģiem ir. Jūnijā karavīri izmēģināja kompleksa "Neptun" spārnoto raķeti R-360. Mobilās krasta iekārtas sekmīgi trāpīja mērķos 80 km attālumā no krasta. 2020. gada 23. augustā "Neptun" oficiāli uzņemts bruņojumā. Izstrādātāji apgalvo, ka ar tā jaudu pietiks lai nogremdētu kuģi ar tonnāžu līdz 5 tūkstošiem tonnu, maksimālais darbības attālums – 300 km. Plānots radīt raķetes jūras un aviācijas versijas.

R-360 panākumi sagrozīja galvas Ukrainas militārpersonām. Ukraijas JKS komandieris Aleksejs Neižpapa ziņoja, ka ir gatavs sākt pilna mēroga karadarbību pret Krieviju un ar jaunajām raķetēm apšaudīt mērķus Sevastopolē un Melnās jūras flotes kuģus. Krievijas politiķi un eksperti viņa izteikumus raksturoja īsi – tukša lielīšanās. Ja kaut viens "Neptun" trāpīs mērķī, palaišanas rajonu pārklās "Kalibr" zalve.

Savās interesēs

Britu nodomi trenēt ukraiņu jūrniekus un organizēt kopīgas mācības izskatās visnotaļ dīvaini. Ukrainai nav ne kuģu, ne infrastruktūras, lai vismaz tuvotos Melnās jūras flotes cīņas iespējām. Jūras kara iespēju ziņā Krievija ir nesalīdzināmi pārāka. Tomēr eksperti uzskata, ka britu mērķi ir pavisam citādi un Ukrainas JKS līķi atdzīvināt plānots tikai uzmanības novēršanai.

"Lielbritānijas iniciatīva mācību kara darbības aktivizācijas jomā Melnās jūras akvatorijā iekļaujas vienā scenarijā – tā ir spriedzes zonu veidošana Krievijas robežu perimetrā, - radio Sputnik ēterā konstatēja Nacionālās drošības sabiedrisko lietišķo problēmu pētījumu centra vadītājs Aleksalndrs Žiļins. – Iedomājieties situāciju: tā saucamā Ukrainas kara flote, kas sastāv no metāllūžņiem, pēkšņi organizē kopīgas mācības ar Lielbritāniju. Tas nozīmē, ka Ukrainas JKS tiek izmantota piesegumam, jo nav iespējams izspēlēt daudzmaz efektīvu karadarbību ar Ukrainas floti."

Eksperts ir pārliecināts, ka briti, piesedzoties ar Ukrainu nodrošinās sev pastāvīgu militāro klātbūtni Melnajā jūrā, lai turpinātu izlūkošanu Krievijas krastā savās interesēs un sava aizokeāna sabiedrotā interesēs. Bet Ukrainas JKS turpinās rūsēt un degradēt, līdz pārvērtīsies par "moskītu floti" uz piepūšamajām laivām.

12
Tagi:
flote, Ukraina, Lielbritānija
Pēc temata
Krievijas militārie roboti stiprina reģionālo drošību uz sauszemes un jūrā
Pirmais "Fords" jāslīcina. Kāpēc ASV superkuģis vēl joprojām nav cīņasspējīgs
Krievija atjauno flotes tradīcijas: mācības "Okeāna vairogs" Baltijas jūrā
Kāpēc Krievijas bezpilota "Okhotnik" tik ļoti satrauc ASV un NATO
Rīgas domes vēlēšanas 2020

Latvietis nostājies "ņegru" pusē: etniskais jautājums ir pārāks par demokrātiju?

28
(atjaunots 18:11 23.09.2020)
Vai Latviju var uzskatīt par demokrātisku valsti, ja tajā ir nepilsoņi? Tādu jautājumu uzdevis Vācijā dzīvojošs latvietis.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Vācijā dzīvojošs latvietis nobalsojis vietējās vēlēšanās un nonācis pie skumīga secinājuma: Latviju nevar uzskatīt par demokrātisku valsti.

Pagājušajā nedēļā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē notika komūnu vēlēšanas. Tajās uzvarēja reģionā valdošā Kristīgi demokrātiskā savienība, rādītājus uzlaboja "zaļie" un zaudēja balsis Sociāldemokrātiskā partija. Taču Bonnā dzīvojošo Latvijas pilsoni Tomu Ancīti vēlēšanas uzvedināja uz pārdomām par politiku Latvijā. Viņš iegrima domās par cilvēkiem, kam nav balsstiesību valstī, kurā viņi dzīvo.

Savas pārdomas viņš publicēja Facebook.

"Lai arī esmu Latvijas, ne Vācijas pilsonis, man ir tiesības balsot Vācijā (un citās ES valstīs) gan vietējās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pateicoties manai ES pilsonībai. Arī ikviens Vācijas pilsonis var pārvākties uz Latviju un pēc sešiem mēnešiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Iespējams, daudziem par to nav ne jausmas, taču, lai cik paradoksāli tas būtu, vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju nekad nav bijušas balsstiesības pašu valstī, lai arī šīs tiesības automātiski saņem jebkuras citas ES valsts pilsonis, pārvācies uz Rīgu.

Cilvēkus, kam atņemtas balsstiesības, sauc par "nepilsoņiem", Latvijas valdība viņiem piešķīrusi "citplanētiešu"pases. Faktiski viņi ir personas bez pilsonības, lai arī Latvijas valdība to noliedz.

Viņi nevar balsot vietējās vai visas Eiropas vēlēšanās – ne savā dzimtenē Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī. Pret viņiem attiecināti vēl vairāk nekā 70 citi ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar darbu valsts sektorā. Vēl vairāk, viņi netiek uzskatīti par ES pilsoņiem, tāpēc viņiem nav tiesību brīvi pārvietoties un strādāt jebkurā citā ES valstī.

No kurienes nākusi šī beztiesiskā cilvēku kategorija?

Kad Latvija kļuva neatkarīga no PSRS 90. gadu sākumā, valsts jaunie līderi sadalīja tās iedzīvotājus divās grupās – "vēlamie" un "nevēlamie".

Pirmajā grupā iekļauti cilvēki, kam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940. gada, un viņu pēcteči. Viņiem atļāva apmainīt padomju pases pret neatkarīgās Latvijas jaunajām pasēm (šajā grupā tika iekļautas aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju).

"Nevēlamajiem", kuri bija ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, un viņu pēctečiem radīja speciālu tiesisko statusu – "Latvijas nepilsonis" (šajā grupā bija aptuveni trešā daļa iedzīvotāju – apmēram 700 tūkstoši cilvēku). Lielākā daļa viņu vidū bija krievi, taču bija arī baltkrievi, ukraiņi, poļi, armēņi utt.

Tieskajam pamatam izmantoja tā saucamo "pārmantojamības doktrīnu": Latvija nav radīta no nulls pēc PSRS sabrukuma – tika atjaunota agrākā Latvijas Republika. Tā padomju pilsoņi, kuri ieradās Latvijas PSR no citām PSRS republikām padomju laikā, tika pasludināti par ārzemniekiem.

Dažus gadus vēlāk darbu sāka nepilsoņu "naturalizācijas" procedūra – viņi varēja saņemt pilsonību, ja pierādīs latviešu valodas zināšanas un pareizi atbildēs uz jautājumiem par Latvijas vēsturi (tas ir, piekritīs, ka PSRS to okupējusi).

Es vēl biju bērns, kad tika pieņemti tie vēsturiskie lēmumi. Neskatījos ziņas, nezināju likumus un, domāju, nesapratu, ko nozīmē "pilsonība". Taču es jau sapratu, ka cilvēki Latvijā runā dažādās valdās. Lielākā daļa runāja latviski, pārējie – krieviski, daudzi prata abas valodas. Tomēr šī starpība netraucēja saprasties un mierīgi dzīvot kopā – kā kaimiņi, dzīvesbiedri, draugi, radinieki un kolēģi.

Kad izaugu un sāku lasīt avīzes, noskaidroju, ka tik vienkārši nemaz nav. Uzzināju, ka krievvalodīgie ir citas šķiras cilvēki (lai arī tas neskanēja atklāti), ka viņi ir daudz sliktāki par latviešiem, ka viņu valodu nav vērts mācīties. Konstatēju, ka līdztekus ikdienas dzīvei pastāv cita joma: statusu un pasu sistēma, kas šķīra kaimiņus, dzīvesbiedrus, draugus, turviniekus un kolēģus.

Drīz pēc tam, kad saņēmu pats savu pirmo pasi, uzzināju, ka piederu pie privileģētās grupas. Man nebija jākārto eksāmens, jo mani vecāki piederēja pie "vēlamo" grupas.

Protams, uzzināju arī, kādi ir krievu un latviešu starpā valdošās spriedzes iemesli: okupācija, deportācijas, komunistiskā diktatūra un vēsturiskās pretenzijas.

Sociopolitiskā atmosfēra, kurā dzīvoju, ieskaitot politiķu-nacionālistu izteikumus, rakstus avīzēs, kas dēmonizēja krievvalodīgos, skolu izglītību un sabiedrisko viedokli – tas man palīdzēja izprast etnisko tiesību pārsvaru pār demokrātiskajām tiesībām.

Pagāja gadi, līdz spēju atbrīvoties no muļķīgajiem stereotipiem, ko man iekala, un uzzināt, ka īsti ir demokrātija.

Vēl daudz cilvēki Latvijā (starp "pirmās klases" pilsoņiem) ne tikai attaisno "nepilsoņa" statusa ieviešanu, bet arī pozitīvi vērtē tā tālāko pastāvēšanu. Cilvēki, kas runā par nepilsoņu diskrimināciju, sauc viņus par "prokrieviskiem", "Kremļa roku", "pretvalstiskiem" un tā tālāk (Krievijas valdība bieži kritizēja nepilsonību, tiesa, tāpat kā ES un ANO). Šajos "argumentos" nav intelektuālā elementa, tāpēc nav jēgas tos apspriest.

Citu argumentu pamatā ir mērķtiecība – "ja nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, viņi balsotu par to vai citu partiju, un tas mainītu valsts politisko ainavu".

Var jau būt, ka tā ir patiesība. Taču lieta tā, ka tie ir atklāti nedemokrātiski izteikumi.

Kad mēs domājam par to, vai piešķirt tiesības kādai cilvēku grupai, ņemot vērā viņu "lietderību", mēs risinājām jautājumu par to, kas ir demokrātija. Vai tā patiešām ir labākā pārvaldes forma? Es esmu pārliecināts, ka tā ir, tāpēc tādi argumenti manās acīs ir bezjēdzīgi.

Vēl viens argumentu paveids ir atgādinājumi par to, ka naturalizācija vēl aizvien pastāv: "Daži nepilsoņi varēja naturalizēties, kāpēc citi nevar?", "Viņi vienkārši ir pārāk slinki, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu."

Neiedziļināšos "naturalizācijas" sitēmas pazemojošajās niansēs un neskaidrošu, kāpēc tā nekad nav strādājusi (kopš 1995. gada naturalizējušies tikai 20% nepilsoņu; viņu skaita būtiskā lejupslīde ir saistīta ar iedzīvotāju skaita dabisko sarukumu un emigrāciju). Sākot tādu dialogu, tu automātiski legalizē "nepilsoņa" statusu. Tā mēs atgriežamies pie jautājuma: kas tie tādi "mēs" esam, kas var nosūtīt citus kārtot eksāmenu?

Un vēl viens jautājums: kāpēc patiesībā pirms trīsdesmit gadiem sākās revolūcija? Vai tā bija TIKAI nacionālā revolūcija? Cik daudzi no tiem, kas 90. gados izgāja ielās, pieprasīja demokrātiju, ieskaitot visus tās principus, priekšrocības un pienākumus? Cik daudzi vienkārši gribēja būt neatkarīgi no PSRS un nevarēja ne iedomāties, kas tā tāda ir – demokrātija?

Protams, tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to apspriestu publikācijā Facebook.

Pat ja rīt visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību, nepilsonības sekas būs jūtamas vēl vairākas paaudzes.

Tomēr pagaidām, kamēr situācija ir tāda, kāda tā ir, es uzskatu, ka Latvijas prezidenta formulējums intervijā vienai vācu avīzei par protestiem Baltkrievijā ir dīvains. "Kā demokrātiskai valstij, mums jāparāda solidaritāte ar Baltkrievijas tautu, ka cīnās par demokrātiju un brīvām vēlēšanām," viņš teica.

Piekrītu, tas mums jādara. Protams, Latvijā ir virkne demokrātisku institūtu. Taču, manuprāt, ir nepareizi dēvēt to par demokrātisku valsti," viņš konstatēja.

28
Tagi:
nepilsoņi, Latvija
Pēc temata
Nevis Valsts valodas diena, bet Kauna diena: Levitam atgādina par nepilsoņiem
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Latvijas eksprezidents: nepilsoņiem dvēselē vēl dzīvo PSRS
Sergejs Hrapačs

Eksperts: Minskai ir divi varianti, apturēt tranzītu no Lietuvas

0
(atjaunots 11:30 24.09.2020)
Ja Baltkrievija izšķirsies par tādu soli, iespējamas līdzīgas darbības no kaimiņvalstu puses, uzskata eksperts Sergejs Hrapačs.

RĪGA, 24. septembris – Sputnik. Lietuvas transporta ministrs Jaroslavs Narkevičs paziņoja, ka austrumu tirgū strādājošie Lietuvas krlavu pārvadātāji var novirzīt kravas caur citām valstīm, ja Baltkrievijas robeža tiks slēgta. Viņš atzīmēja, ka būtiskas pārmaiņas Baltkrievijas robežas šķērsošanā nav konstatētas, tomēr Lietuva pieļauj, ka tā tiks slēgta.

Iepriekš Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pastāstīja, ka valsts būs "spiesta slēgt robežu no rietumiem". Tomēr aizvadītajā nedēļā Lietuva informēja, ka caurlaides punkti strādā bez pārmaiņām.

Baltkrievijas un Lietuvas robeža, foto no arhīva
© Sputnik / Виктор Толочко

Krievijas Transporta ministrijas sabiedriskās padomes bijušais loceklis, asociācijas "Mežregionavtotrans" valdes priekšsēdētājs Sergejs Hrapačs atzīmēja, ka Baltkrievija var neizsniegt divpusējās vai draudzpusējās atļaujas kravu tranzītam caur savu teritoriju. Šim lēmumam būs noteiktas sekas.

"Ja atļauja nav izsniegta ārvalstu pārvadātājam, ārvalstu pārvadātājs nevar šķērsot teritoriju. Tātad arī pretējā gadījumā citas valstis, kas sūta kravas mašīnas ar precēm, atsauks vai anulēs savas atļaujas baltkrievu pārvadātājiem," viņš konstatēja.

Hrapačs uzsvēra: ja Minska vēlas slēgt robežas, tā šādu lēmumu pieņems, tomēr nav skaidrs, kas no tā cietīs vairāk.

"Ja Baltkrievija pēkšņi vēlēsies kaut kādā veidā slēgt robežu, tā var to itin labi izdarīt, neizsniedzot atļaujas savas teritorijas šķērsošanai, vai vienkārši slēgs robežu, aizbildinoties ar karantīnu vai citiem pasākumiem. Tomēr pie tam tā var gaidīt tieši tādu pašu atbildi no kaimiņvalstu puses. Šajā situācijā jāskatās, kas cietīs vairāk – Baltijas valstis vai Baltkrievija," piebilda eksperts.
Храпач рассказал, что ждет Европу, если Минск закроет границы
0
Tagi:
tranzīts, Lietuva, Baltkrievija
Pēc temata
Politologs: izdevīgi tranzīta noteikumi KF nerada grūtības, tagad jāstrādā Minskai
Aiz saprāta robežas: Baltkrievijas ĀM izvērtēja ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju
ES liek likmi uz sankcijām, lai mainītu varu valstīs: Krievija aicina mainīt kursu
Kas būs, kad padzīs Lukašenko? Jurkāns kritizē Latvijas viedokli par stāvokli Baltkrievijā