Minhenes sazvērestība

Minhenes sazvērestība: kāpēc Eiropa "aizmirst" savas vēstures kaunpilnās lappuses

117
(atjaunots 21:10 18.10.2019)
Minhenes sazvērestība pirms 81 gada pavēra "Overtona logu" nacistiskās Vācijas teritoriālajai ekspansijai un padarīja iespējamu Otro pasaules karu.

Vēsturē, politoloģijā, kulturoloģijā, socioloģijā un citās sabiedriskajās zinātnēs pastāv termins "Overtona logs", ar ko apzīmē pieļaujamos viedokļu spektra ietvarus publiskos izteicienos un darbībās no sabiedriskās morāles un uzvedības normu viedokļa, materiālā Sputnik Lietuva raksta ārpolitikas zinātņu maģistre, tiesību zinātniece Olga Suharevska.

Viss, kas neiekļaujas minētajos ietvaros, viennozīmīgi tiek uzskatīts par amorālu, prettiesisku. Taču "Overtona logs" var paplašināties, ja ietvari mainās, vai pavērties – tad kļūst visnotaļ iespējams tas, kas vakar nebija pieļaujams.

Minhenes sazvērestība pirms 81 gada pavēra "Overtona logu" nacistiskās Vācijas teritoriālajai ekspansijai un padarīja iespējamu Otro pasaules karu.

Kā tas bija

Lielbritānijas politiku 30.gadu beigās valsts premjerministrs Čemberlens raksturoja kā "Hitlera pielabināšanu". Patiesībā tās mērķis bija vērst fīreru pret Padomju Savienību.

Pirms pārrunām Minhenē, kurās Anglija un Francija piekrita Vācijas spēku iebrukumam Čehoslovākijā, Čemberlena padomnieks politiskos jautājumos Vilsons ieteica viņam vērsties pie Hitlera ar sekojošu frāzi: "Vācija un Anglija ir divi balsti, kas uztur kārtību pasaulē pret graujošo boļševisma spiedienu", tāpēc viņš "nevēlas nodarīt neko, kas varētu vājināt pretsparu, ko mēs kopā varam dot tiem, kas apdraud mūsu civilizāciju".

Tūlīt pēc Minhenes Francijas vēstnieks Maskavā Kulondrs paziņoja, ka Minhenes vienošanās "īpaši apdraud Padomju Savienību. Pēc Čehoslovākijas neitralizācijai Vācijai ir atvērts ceļš uz dienvidaustrumiem".

Taču sāksim no sākuma.

Notikumi, ko vēlāk nosauca par "Sudetu krīzēm", veidojās Sudetu vācu nacionālseparātiskās partijas līdera Henleina (viņš saņēma rīkojumus no Berlīnes) provokatīvo darbību dēļ. Etniskajiem vāciešiem, kas veidoja aptuveni 90% no Sudetu apgabala iedzīvotājiem, šajā reģionā bija vietējā pašvaldība, izglītība dzimtajā valodā un pārstāvniecība parlamentā, taču partija viņu vidū veica lielu propagandisku darbu, lai pierādītu, kā "vācieši cieš slāvu jūgā".

Pēc Austrijas anšlusa, saņēmis jaunas instrukcijas, Henleins aktivizēja provokatīvo darbību un nolēma organizēt puču 1938.gada 22.maijā, lai atdalītu Sudetus no Čehoslovākijas un pievienotu Vācijai. Vienlaikus Hitlers savilka spēkus pie robežas, lai atbalstītu apvērsumu no ārienes. Taču Čehoslovākijas bruņoto spēku ievešana apgabalā un fakts, ka jaunu anšlusu nosodītu pat Vācijas tuvākie sabiedrotie Itālijā, izjauca plānus.

Otrā krīze sākās, kad 1938.gada septembra sākumā Henleina partija organizēja sadursmes ar Čehoslovākijas policiju, kas pārauga dumpī, bet Hitlers paziņoja, ka plāno atbalstīt Sudetu vāciešu cīņu. Šoreiz Anglija un Francija paziņoja, ka viņš dabūs, ko gribēs, ja nesāks karu. PSRS piedāvājums palīdzēt Čehoslovākijai zem Anglijas un Francijas spiediena tika noraidīts, un Varšava, kas savukārt pretendēja uz čehu Tešinas apgabalu, apgalvoja Maskavai, ka Sarkanās armijas virzību ar mērķi palīdzēt Čehoslovākijai un lidmašīnu pārvietošanos virs savas teritorijas uzskatīs par kara pieteikumu Polijai.

1938.gada 29.-30.septembrī Minhenē tikās Anglijas, Vācijas, Itālijas un Francijas vadītāji. Pie tam Čehijas vadību pat neielaida zālē, kur notika tikšanās – ar rezultātiem iepazīstināja pēc lēmuma pieņemšanas.

Tajā pašā naktī Lielbritānija noslēdza ar Hitleru neuzbrukšanas paktu, Francija līdzīgu dokumentu parakstīja divus mēnešus vēlāk, taču Baltijas valstis un Eiropa tās nez kāpēc nevēlas atcerēties, tās pievērš uzmanību "Molotova-Ribentropa paktam".

Neskatoties uz solījumu neievest armiju Čehoslovākijas teritorijā desmit dienu laikā, Vācijas bruņotie spēki šķērsoja robežu jau nākamajā dienā, bet Polija līdz ar "sabiedroto" – Hitleru – iebruka Tešinas apgabalā.

Vācijas protektorāts – "brīvprātīga" lieta

Ne velti mēs sākām ar tēzi par to, ka Minhenes sazvērestība pavēra "Overtona logu" Vācijas agresijai Eiropā, jo ar Sudetu apgabala pievienošanu nekas nebeidzās.

Čehijas sastāvā palikušo Bohēmiju un Morāviju 1939.gada martā Vācija pasludināja par savu protektorātu. Vienlaikus Slovākija deklarēja neatkarību un nekavējoties tāpat kļuva par vācu protektorātu, iepriekš (1938.gada novembrī) zaudējusi dienvidu teritorijas un tagadējo Ukrainas Aizkarpatu apgabalu, ko anektēja Ungārija.

Četras dienas pēc Vācijas armijas ienākšanas Bohēmijā un Morāvijā Lietuva bija spiesta atdot Vācijai tolaik iedzīvotāju skaita ziņā otro lielāko pilsētu – Klaipēdu un tās rajonu. Savu "šakāļa kumosu" no Lietuvas gribēja atkost arī Varšava. Vēl divas dienas vēlāk Hitlers ieteica Polijai nodrošināt "Dancigas koridoru", kas pa sauszemi savienotu Vāciju ar Austrumprūsiju. Par to viņš piedāvāja Ukrainas zemes, ko vēl vajadzēja iekarot.

"Vācu tautības iedzīvotāju aizsardzības" draudi karājās arī pār Latviju – tās teritorijā dzīvoja vairāk nekā 60 tūkstoši vāciešu, kuri šīs zemes sāka apgūt jau Livonijas ordeņa laikos.

Vācu tautības iedzīvotāju skaits Igaunijā bija nenozīmīgs, taču arī pret to, tāpat kā pārējām Baltijas republikām, Vācija vērsa spiedienu, lai piespiestu pāriet Berlīnes protektorātā.

Par pirmo soli kļuva virkne līgumu, ko Vācija piespieda parakstīt Latviju, Igauniju un it īpaši Lietuvu – tai atņēma Mēmeles apgabalu. Pie tam līgumi ietvēra slepenas piebildes, kurās Baltijas valstis apņēmās "ar Vācijas piekrišanu veikt visus nepieciešamos militārās drošības pasākumus pret Padomju Krieviju". Tātad vismaz militārajā jomā tika sperts pirmais solis pretī neatkarības zaudēšanai un Berlīnes protektorātam.

Plecu pie pleca ar Abvēru

Šķiet, ainu, kas izveidojās Baltijā pēc Minhenes sazvērestības, īpaši reljefi atspoguļo Vācijas un Igaunijas izlūkdienestu sadarbība.

Abu valstu specdienestu aktīvie sakari, pretojoties PSRS, sākās jau 1935.gadā. no 1936.gada un līdz pat Igaunijas ieiešanai Padomju Savienības sastāvā Abvēra augstākā vadība ik gadus apmeklēja Tallinu.

1936.gadā Abvērs izveidoja Igaunijas teritorijā "Grupu 6513", kopēju izlūkošanas centru, piegādāja igauņu izlūkdienestam fotoaparatūru ar teleskopiskajiem objektīviem un iekārtas radiopārtveršanai un slēptai padomju teritorijas novērošanai visā Igaunijas un PSRS robežas garumā. Fotoaparatūra tika uzstādīta Somu līča bākās, lai fotografētu padomju kara flotes kuģus. Tika nosūtīti radiopārtveršanas speciālisti, vācu oficieri un instruktori, kuri izlikās par "stažieriem", "atpūtniekiem" un "valodas apguvējiem".

Pēc atstādināšanas 1939.gadā Igaunijas pretizlūkošanas dienesta vadītājs Māzings devās uz Berlīni. Viņa vietā stājās pulkvedis Sārsens, kurš dienestu vārda tiešā nozīmē pārvērta par Abvēra filiāli – Igaunijas Ģenerālštābā tika akreditēta grupa vācu sakaru oficieru ar pārvaldi "Abvērs – Ārvalstis", savukārt sakarus stap Vācijas, Somijas un Igaunijas izlūkdienestu "trīsvienību" īstenoja otrā ranga kapteinis Celariuss – viņš vienlaikus vadīja Abvēra nodaļu Somijā.

Par to, ka hitleriešu plāni par Igaunijas nākotni bija viennozīmīgi, liecina arī fakts, ka starp Abvēra galvenajiem mērķiem, līdztekus darbībai pret PSRS, bija aģentūras iefiltrēšana valsts pārvaldes iestādēs.

Tolaik Latvijas vēstnieks Igaunijā Šūmanis rakstīja, ka Igaunijas elites un valsts aparāta acīs galvenais pretinieks ir Krievija, taču tautā nez kāpēc vēl joprojām par lielāko ienaidnieku uzskata vāciešus.

Dažiem vēsture neko nespēj iemacīt

Par Minhenes sazvērestību un tās sekām, šķiet, visprecīzāk izteicās Čērčils: "Ja valsts, izvēloties starp karu un kaunu, izvēlas kaunu, tā saņem gan karu, gan kaunu."

Tas attiecas ne tikai uz Lielbritāniju un Franciju, kas atdeva Hitleram Čehoslovākiju. Starp karu un kaunu bija spiestas izvēlēties arī Baltijas valstis. To izvēle ir zināma: nelīdztiesīgi neuzbrukšanas pakti, kuros lēmumu par minēto valstu iesaistīšanos karā ar PSRS bija jāpieņem Hitleram, kā arī Lietuvas teritoriju atdošana. Labi zināms arī, ko tās saņēma.

Tāpēc ir tik skumji dzirdēt Latvijas aizsardzības ministra Pabrika izteikumus par to, ka Waffen SS leģionāri esot latviešu tautas un valsts lepnums un tautas pienākums ir cienīt šos Latvijas patriotus līdz sirds dziļumiem.

Otrais pasaules karš, "Overtona logs", ko pavēra Minhenes sazvērestība, diemžēl nav devuši nekādu mācību.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

117
Pēc temata
"Eiropas atmiņu" rediģēs: EP rezolūcija aplej ar samazgām PSRS
Otrā pasaules kara 80. gadskārta: greizo spoguļu karaliste Varšavā
Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, foto no arhīva

"Aptrakušajiem liberāļiem" nepiedeva viņu "morālo imperiālismu"

30
(atjaunots 13:09 25.09.2020)
Rietumi ir zaudējuši savu pievilcību. Savos uzbrukumos liberāļi pievēršas lietām, kam mūsu acīs ir lielākā nozīme, politiskās kārtības pamatnostādnēm, pie kādas mēs tiecamies, galvenajām vērtībām, tādām kā nācija, ģimene un reliģiskā tradīcija.

Doktrīna par to, ka "demokrātija var būt tikai liberāla", mums tika uzspiesta. Liberālā demokrātija var atnest haosu un krahu, lielāku ļaunumu nekā labumu – tas ir viens no iemesliem, kuru dēļ mēs vēlamies Donalda Trampa kārtējo uzvaru," portālā RIA Novosti citēja Pjotrs Akopovs.

Kas to teicis? Kam pieticis pārdrošības vienlaikus uzstāties gan pret liberālo demokrātiju, gan par Trampu? Pazīstamais vispasaules liberālisma ienaidnieks Putins, kurš visus indē ar "Novičok" un grauj Rietumus no iekšienes? Fanātiskie irāņu ajatollas-teroristi un šausmīgie ķīniešu komunisti, kuri visu pasauli aplipinājuši ar savu vīrusu, šeit nederēs – viņi negribētu publiski just līdzi Trampam. Tiesa, piemēram, tādam apgalvojumam piekristu gan Pekinā, gan Teherānā:

Eiropas Savienības valstu samits Briselē
© Sputnik / Алексей Витвицкий

"Pasaules elites un nacionālās pretestības cīņa vēl nav galā... Eiropas valstu pilsoņi drīz aptvers, ka mūsdienu Eiropas institūti nekalpo viņiem, bet gan Džordža Sorosa un viņam līdzīgo interesēm. (..) Mērķi, ko nospraudis Sorosa vispasaules tīkls, ar viņa neierobežotajiem finansiālajiem un cilvēku resursiem, ir skaidri: etniski sajauktu atklātu sabiedrību veidošana ar migrācijas paātrināšanas metodēm, nacionālā lēmumu pieņemšanas procesa demontāža un nodošana globālajai elitei."

Te bija runa par globālajiem procesiem. Tagad par nākamo paaudžu audzināšanu:

"Skolām ir jāaizsargā ģimenes ideāli un vērtības, kā arī jāpatur nepilngadīgie tālāk no dzimumu ideoloģijas un varavīkšņainās propagandas. Liberāļi te labākajā gadījumā saskata viduslaiku cienīgu tumsonību, sliktākajā – klerikālismu ar fašismu."

Kurš tad īsti ir tas drosminieks? Tas ir vienas Eiropas valsts premjerministrs – Viktors Orbans. Jau desmit gadus no vietas viņš vada Ungāriju (bet pirms tam, gadsimtu mijā, četrus gadus vadīja valdību), un Eiropas Savienībā tiek uzskatīts par dumpinieku un gandrīz īstu diktatoru. Taču tas, ko viņš teicis savā rakstā, ko pirmdien publicēja Magyar Nemzet, ir varen spēcīgi. Orbans uzstājas ne tikai kā nacionālas valsts aizstāvis un "aptrakušo liberāļu" atmaskotājs vispasaules mērogā, bet arī kā kristīgi demokrātiskā novirziena līderis Eiropā, pat visos Rietumos. Viņš izsakās precīzi, atklāti – tā, kā Eiropas līderi nav atļāvušies jau ilgu laiku:

"Vienīgā iespēja kristīgajai demokrātijai ir sākt atklātu intelektuālu un politisku cīņu. Izbeigt izlikties un uzvesties kā idiotam, kurš neredz, nesaprot, kas notiek. (..) Aizstāvēties un formulēt četras nostādnes, kas var mainīt visu Eiropas politiku: mūsu galvenie nacionālie un kristīgie principi nav liberāli; tie radušies pirms liberālisma; tie ir pretstatā liberālismam; šodien liberālisms tos sagrauj."

Orbans konsekventi aizstāv ungāru nacionālo identitāti (tautu, kas Eiropā ienāca pēdējā), arī viņu katolicismu, tomēr šajā gadījumā vēršas ne tikai pie tautiešiem, bet arī citiem eiropiešiem. Protams, vispirms – pie agrākajiem biedriem sociālistiskajā nometnē (jāpiebilst, ka Orbans pielīdzina komunismu un liberālisms kā ungāriem svešas ideoloģijas):

"Rietumi ir zaudējuši savu pievilcību Centrāleiropas acīs, un tas, kā mēs iekārtojam savu dzīvi, viņiem nepatīk. Tuvākajos gados mums ir jāsaglabā Eiropas vienotība, pie tam atzīstot, ka pašreizējai vēsturiskajai tendencei nav nekādu izredžu mainīties. Viņi nevar uzspiest mums savu gribu, un mēs nevaram nobīdīt viņus no viņu tagadējā intelektuālā un politiskā ceļa. (..) Centrāleiropas valstis ir izvēlējušās citu nākotni, brīvu no imigrācijas un migrācijas. (..) Pat, ja Brisele vēlas doties pretējā virzienā: īstenot līdz absurdam novestos klimatiskos mērķus; sociālo Eiropu, kopēju nodokļu sistēmu, multikulturālu sabiedrību."

Tātad runa ir par divām Eiropām, kam kaut kādā veidā jāsaglabājas vienas Eiropas Savienības ietvaros. nav nekādu izredžu pārtaisīt austrumeiropiešus par vienotās Eiropas iedzīvotājiem, kas "savus senčus aizmirsuši", tomēr saglabājas izredzes uz konservatīvu, pareizāk sakot, pat nacionāli tradicionālistisku revanšu Rietumeiropā. Tātad vietējo marinu lepēnu uzvara visās Vecās Eiropas galvenajās valstīs – patiesībā nozīmē valdošās nacionālās elites radikālu atjaunošanos. Skaidrs, ka atlantistu veidotās paneiropas elites (tā nav nekāda "Briseles birokrātija", bet gan politiskie kadri, kas vispirms tiek rekrutēti no nacionālo valstu līmeņa līdz Eiropas līmenim, bet pēc tam nosūtīti atpakaļ uz viņu valstīm) visādi centīsies kavēt antiliberālo apvērsumu. Pie tam pretošanos "tautu dumpjiem" organizēs un koordinēs globālistiskās struktūras, tas pats kolektīvais Soross, ko asi kritizē Ungārijas premjerministrs.

Vladimira Putina un Donalda Trampa tikšanās Osakā 2019. gada 28. jūnijā
© Sputnik / Илья Питалев

Orbans jau sen nebaidās ne iebilst pret liberālo globālo projektu, ne atmaskot Sorosu – pazīstamāko Ungārijā dzimušo cilvēku pasaulē. Savukārt 90 gadus vecais miljardieris Orbanu dēvē par mafiozi un diktatoru, un visiem spēkiem palīdz opozīcijā strādājošajiem ungāru liberāļiem. Nacionālajā līmenī Orbans sekmīgi tiek ar viņiem galā tomēr ES un NATO līmenī viņam klājas smagi, tāpēc viņa acīs tik svarīgi bija, ka 2016. gadā uzvarēja Donalds Tramps, viņa idejiskais sabiedrotais cīņā ar visu liberālo globālismu (bet tagad – arī ar Sorosu personiski). Protams, Eiropas Savienība turpina spiedienu pret Budapeštu, bet tagad vismaz amerikāņu valdības struktūras necenšas pilnā sparā izgriezt rokas ungāriem.

Orbana vārdi par atbalstu Trampam ir pirmais tāda veida izteikums no Eiropas līdera puses. Tos pamanīja arī mediji Eiropā, tomēr, piemēram, Times necitēja visu frāzi pilnībā: "Visi liberāļi uzskata, ka katra valsts (..) ir jāpiespiež pieņemt liberālo pārvaldes formu. Savukārt kristīgie demokrāti noraida šo ārpolitikas formu, jo, pēc viņu domām, sabiedrības turas kopā un uztur mieru ar dažādiem paņēmieniem. Turklāt, - un to nesen pierādīja "arābu pavasaris" – liberālā demokrātija spēj radīt haosu un krahu, un nest lielāku ļaunumu nekā labumu.

Tas ir vēl viens iemesls, kura dēļ mēs jūtam līdzi Donaldam Trampam un vēlamies, lai viņš uzvarētu vēlreiz: mums pārlieku labi zināma ASV demokrātisko administrāciju ārpolitika, kuras pamatā ir morālais imperiālisms. Mēs esam to izgaršojuši, lai arī piespiedu kārtā. Mums tā nepatika, un vēl vienu porciju mēs negribam."

Ungārija patiešām demonstrē apbrīnojamu pretestību ārējam spiedienam. Tas nav tikai Orbana nopelns vien – viņu atbalsta lielākā daļa ungāru, kuri aptver, cik svarīgi ir saglabāt nacionālo identitāti. Taču tagad "morālais imperiālisms" tiek izmantots pret pašām Savienotajām Valstīm, un, protams, Orbans vēlas, lai Tramps noturētos pret krāsaino revolūciju, kas iedegas ASV. Ja viņš izturēs un uzvarēs, kristiešiem, konservatoriem, tradicionālistiem (tiem, ko varētu nosaukt par kristīgajiem demokrātiem, ja vien šo terminu nebūtu diskreditējuši tādi kā vācu KDS) būs daudz vieglāk pretoties gan liberālajai diktatūrai, gan morālajam imperiālismam. Tāpēc patiesi patstāvīgie eiropiešu politiķi vēl uzvaru Trampam, - tā sakot, "par mūsu un jūsu brīvību".

30
Tagi:
Tramps, ASV, Ungārija
Pēc temata
Simoņana: tikai muļķis ticēs Facebook "liberālismam"
Donalda Trampa karš un miers
Džonsons vēlas pierādīt Putinam "liberālisma vērtību" uz Brexit piemēra
Viena diena krievu liberāļa dzīvē. Aktuāls feļetons
Kremļa viltīgais plāns: sagraut Ameriku, lai glābtu Trampu
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, foto no arhīva

Eiropa cīnās par liberālo vienprātību un demokrātisko totalitārismu

26
(atjaunots 13:09 25.09.2020)
Jaunais aukstais karš, ko de facto pieteikuši Rietumi, pārgājis jaunā fāzē – Krievijai naidīgiem izteikumiem neizbēgami seko aicinājumi sodīt pašmāju brīvdomātājus, kuru viedoklis neiekļaujas oficiālajā ideoloģijā.

Pakāpeniski noskaidrojas, ka visu šo Krievijai nedraudzīgo izlēcienu un sankciju galvenais mērķis nemaz nav Krievija, portālā RIA Novosti konstatēja Vladimirs Korņilovs.

Nu jau šķiet, ka Eiropas Parlamenta jaunākās rezolūcijas jautājumā par Krieviju un tās politiku ir varen stingras – tās pat pieprasa mainīt valsts pamatlikumu. Taču pēkšņi tribīnē kāpj Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, un viņas oficiālajā runā Krievija pieminēta tikai vienu reizi. Toties kādā kontekstā! Viņā atklāti piedraud "tiem, kuri atbalsta ciešākas attiecības ar Krieviju". Tātad drīzāk gan runa ir par valstīm un it īpaši politiskajām grupām pašā ES, kas vēl uzdrīkstas cerēt uz prātīgāku pieeju ārpolitikā. Vācijas bijusī aizsardzības ministre brīdina opozīciju Eiropā: "Mēs jūs vērojam."

Igaunija
© Sputnik / Вадим Анцупов

Pie tam Rietumu prese visā politiķes plašajā runā izcēla īso frāzi par Krieviju kā galveno nostādni un pirmajās slejās klāstīja: Eiropas Savienības līdere iesaka atturēties no sakariem ar Krieviju. Tātad šī tēze ir jāpaziņo visiem, ko prese regulāri saukā par "Kremļa noderīgajiem idiotiem".

Nav ne mazāko šaubu: attieksme pret iekšējo opozīciju krasi pasliktinājusies ne jau sakarā ar skandālu ap "Berlīnes pacientu", kā apgalvo daži Eiropas politiķi. tā drīzāk gan ir atbilde uz plašo kori "Putin! Putin!"  pie Krievijas vēstniecības sienām Berlīnē. Tās ir bailes izdzirdēt patiesību, - izrādās, ka tā ir aizvien lielākā cieņā Vācijā.

Nesen šo "problēmu" atklāti aprakstīja vācu avīze Süddeutsche Zeitung. Citēsim: "Vācijā, kur Navaļnija saindēšana radīja plašus strīdus, valda liela Krievijas valsts mediju ietekme. Valsts televīzijas vācu valodā strādājošās nodaļas RT Deutsch raksti ir neticami populāri: ECBC (Eiropas ārējo sakaru dienests – aut.) dati liecina, ka tie pašlaik ieņem otro vietu citātu skaita ziņā vācu sociālajos tīklos."

Süddeutsche Zeitung autori nav spējīgi padomāt, kāpēc tā notiek, kāpēc pēdējos gados krasi krītas vācu avīžu popularitāte. Viņuprāt, Krievijas mediju galvenais mērķis Eiropā ir "sēt šaubas" Eiropas sabiedrības taisnajās rindās. Interesanti, kopš kura laika Rietumu žurnālistiem šķiet, ka šaubas – tas ir kaut kas slikts un šausmīgs? It kā jau demokrātiskā Eiropa vienmēr ir nosodījusi (vismaz vārdos) totalitārismu un oficiālo vienprātību. Bet tagad Rietumu žurnālisti un politiķi neliekuļoti brīnās: kāpēc viņu tautieši, mēģinādami sameklēt vismaz kaut kādu jēgu ziņās par "saindēšanām" un "iejaukšanos", meklē veselīgu alternatīvu vietējām avīzēm un ziņu kanāliem, kas bez jebkādas kritikas retranslē tikai no augšas raidīto "vienīgo pareizo" versiju.

© Sputnik / Брайан Смит

Runa jau nav tikai par Vāciju. Lai kādu Eiropas valsti mēs ņemtu, tur noteikti uzdursies diskusijai par to, kāpēc "prokrieviskais" viedoklis ir tik populārs "ārpussistēmas" medijos un sociālajos tīklos. Piemēram, čehu eksperts Jans Širs to skaidro ar žurnālistu "nesagatavotību". Viņus vienkārši vajagot "pareizi noorientēt": paskat, piespiedīsi viņus saukt Donbasa dumpiniekus par "Krievijas armiju", nevis "separātistiem", un uzreiz būs panākts vajadzīgais rezultāts. Un nevienu neinteresē tas, ka visus šos gadus neviens ne reizi nav atradis Krievijas armiju Donbasā! Galvenais taču ir uzspiest lasītājiem "neaizmiglotu" bildi, kas nepieļauj šaubas un divdomīgus traktējumus. Savukārt šim nolūkam, pēc Šira domām, Čehijas televīzijas ēterā jāuzaicina tikai "pareizos" ekspertus, kuri neatļausies (kādas šausmas!) apšaubīt "Krievijas režīma vēlmi saindēt Navaļniju un to, ka tas izdarīts ar "Novičok" palīdzību".

Vai tiešām Širs un viņam līdzīgi eksperti neaptver, ka ikviens saprātīgi domājošs cilvēks, visās avīzēs ieraugot ziņas par Krievijas "okupantiem" vai "Putinu-saindētāju", agri vai vēlu mēģinās atrast šo sensacionālo "faktu" pierādījumus. Ja avīzēs nekas nav atrodams, viņš noteikti pievērsīsies alternatīviem avotiem. Tieši tāpēc jau Krievijas mediji Eiropā kļūst aizvien populārāki, nevis kaut kādu iekšējā ienaidnieka niķu un stiķu dēļ. Tie ļauj izskatīt problēmu no dažādām pusēm un skatītājiem nonākt pie saviem slēdzieniem. Lūk, no kā baidās Rietumu eksperti, ko apsēdusi cīņa ar Krieviju un citādi domājošajiem pašā Eiropā.

Vēl vienu svaigu šīs apsēstības piemēru rāda nesenās pašvaldību vēlēšanas vairākos Itālijas reģionos. Ģenerālās līnijas mediji, pārbijušies par opozīcijā esošās uz labējo flangu nosliekušās "Līgas" uzvaras perspektīvu tradicionāli "sarkanajā" Toskānā, atkal izvilka dienas gaismā Krievijas kārti – viņi atsauca atmiņā jau sūnām apaugušo stāstu par "finansējumu no Krievijas".

Galvenais pierādījums: kādas kompānijas īpašnieks, kurš agrāk bija saistīts ar "Līgu", apprecējis krievieti un... pārskaitījis viņai naudu uz Krieviju. It kā jau tāds "skandāls" apgāž pārmetumus "Līgai" – iznāk taču, ka nauda plūst uz Krieviju, nevis otrādi. Tomēr lasītāju jāpārliecina par opozīcijas sakariem ar Kremli, vienalga, vai tas vispār atbilst loģikai.

"Līgas" līdera Salvini paziņojums, par to, ka visu šo gadu laikā neviens pie viņa nav atradis "ne rubli, ne matrjošku", absolūti neinteresē liberālos itāļu medijus un Briseles politiķus. Piebalsojot šīm spekulācijām, pazīstamais Eiropas liberāļu ideologs un rupors Gijs Verhofstadts EP zālē publiski pārmeta Salvini "Putina naudas" saņemšanu. "Es uzskatu par skandalozu faktu, ka cilvēki, kuri mēģina mūs pamācīt, saņem naudu Eiropas Savienības sagraušanai," klāstīja Beļģijas bijušais premjers.

Patiesībā, tieši tāda pret iekšējo opozīciju vērsto "apsūdzību" būtība – nav nozīmes tam, vai tā vispār ir prokrieviska, vai tai ir jebkādi sakari ar Maskavu. Pats galvenais – aizbāzt muti. Ko tad var atbildēt oponents, ja viņam, acīs skatoties, aizrāda, ka viens no viņa piekritējiem apprecējis krievieti vai uz plaukta mājās stāv matrjoška? Tā ir vairākās Eiropas valstīs jau sen iemēģināta metode.

Līdz ar to kļūst skaidri atklāti draudi, ko oponentiem adresēja Eiropas jaunā "dzelzs lēdija" Urzula fon der Leiena. Aukstais karš nav iespējams bez "raganu medībām". Šajā karā Eiropa neplāno atstāt starp dzīvajiem gūstekņus – visiem, ko tā pasludinās par "piekto kolonnu", draud totāla tīrīšana. Un tas ir tikai sākums.

26
Tagi:
rusofobija, Krievija, Rietumi
Pēc temata
RT retranslācijas aizliegums: Rietumi aizmirsuši, kā strādāt pret Krieviju
Mītiskā Rietumu vienotība: vai Krievija palīdzēs uzbūvēt "jauno pasauli"?
Kāpēc Rietumi zaudē vakcīnu sacīkstēs: Krievija jau ir atmaskota
Politologs: protams, Rietumi vēlas uzlabot attiecības ar Krieviju, taču uz KF rēķina
Radiostacijas darbs, foto no arhīva

Latvijā vēlas vienkāršot radiostaciju slēgšanas procedūru

0
(atjaunots 16:12 25.09.2020)
Patlaban NEPLP pienākums ir automātiski pagarināt apraides atļauju, ja vien ar spēkā stājušos tiesas spriedumu pēdējā tās darbības gadā nav konstatēti šā likuma pārkāpumi. Pēc priekšvēlēšanu aģitācijas monitoringa regulators gribētu paplašināt savas pilnvaras.

RĪGA, 25. septembris — Sputnik. Nākamgad 19 radiostacijām beigsies apraides atļaujas, un tā vien šķiet, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kurai šīs atļaujas jāpagarina, vismaz pāris radiostacijām vēlas tās atteikt, taču to pagaidām liedz likums. Lai likumu grozītu un atļaujas anulēšanu padarītu vienkāršāku, padome vērsusies Saeimā, vēsta Neatkarīgā.

Radiouztvērējs Spīdola, foto no arhīva
© Sputnik / Павел Лисицын

Par grozījumiem likumā padome aizdomājusies pēc tam, kad pirms Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām rūpīgi veikusi raidījumu monitoringu. Iestāde fiksējusi nepilnības normatīvajos aktos, kas būtu novēršamas pēc iespējas ātrāk, negaidot nākamā priekšvēlēšanu aģitācijas perioda sākumu ‒ pašvaldību vēlēšanas visā Latvijā paredzētas 2021. gada 5. jūnijā.

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums nosaka, ka, desmit gadu apraides atļaujas termiņam beidzoties, elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim bez konkursa tiek izsniegta jauna apraides atļauja, ja vien ar spēkā stājušos tiesas spriedumu pēdējā tās darbības gadā nav konstatēti šā likuma pārkāpumi.

Padome uzskata, ka šāda likuma redakcija tai nedod tiesības izvērtēt elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbību un uzliek par pienākumu izsniegt apraides atļauju bez konkursa uz jaunu desmit gadu termiņu. Ja EPLL pārkāpumi konstatēti tikai ar NEPLP, nevis tiesas lēmumu, padomei tomēr automātiski jāizsniedz apraides atļauja jaunam periodam.

NEPLP vadītājs Ivars Āboliņš atzīmēja, ka aktuālajā likuma redakcijā nav ņemts vērā, ka elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbības pārkāpumi var tikt konstatēti, pamatojoties arī uz citām nozari regulējošo tiesību aktu normām, piemēram, Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu vai Reklāmas likumu. Tātad var izveidoties situācija, ka elektroniskais plašsaziņas līdzeklis izdara būtiskus pārkāpumus priekšvēlēšanu laikā, tiek par to sodīts saskaņā ar Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu, bet, apraides atļaujas termiņam beidzoties, padomei tāpat ir pienākums izsniegt jaunu apraides atļauju.

Padomes ir pārliecināta, ka Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma un citu nozari regulējošo tiesību aktu pārkāpumi ir tikpat būtiski kā EPLL pārkāpumi, tāpēc likumdevējam jāizdara grozījumi, paredzot tiesības padomei rīkoties un vērtēt elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbību kopumā.

Atbildīgās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātu vairākumam, uzklausot I.Āboliņa argumentus, iebildumi neradās. Tikai "Jaunās Vienotības" pārstāvis Andrejs Judins norādīja, ka, veidojot likuma grozījumus, ļoti uzmanīgi jāpievēršas to anotācijai, kurā precīzi jāargumentē grozījumu nepieciešamība. Politiķis ierosināja noteikt divu vai trīs gadu ilgu pārejas periodu, un tikai pēc tā vērtēt raidstaciju darbības atbilstību likumam, citādi padomei draud tiesas prasības uz tiesiskās paļāvības principu pamata.

Arī komisijā strādājošā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece piekrita šim apsvērumam un aicināja uz nākamo sēdi padomes pārstāvjiem sagatavot statistiku par nākamgad vērtējamo raidstaciju līdzšinējām attiecībām ar likumiem.

Vienīgi pie frakcijām nepiederošā deputāte Linda Liepiņa paziņoja, ka padome nekā nesaprot no uzņēmējdarbības, kas tiek plānota gadiem uz priekšu, tā strādā tikai valdošās varas interesēs un neko nedara, lai atspoguļotu sabiedrības intereses kopumā.

0
Tagi:
Latvija, radio, NEPLP
Pēc temata
Cik iedzīvotāji valstī atbalsta latviešu mūzikas kvotas radio
Koronavīrusa skartie: kas notiks ar Latvijas medijiem
Jēru klusēšana. Krievu preses apzinātā pašnāvība Latvijā