Andrejs Elksniņš

Un vēl izmirs: kādēļ Latvijas krievi runā "svešvalodā"

184
(atjaunots 23:18 16.10.2019)
No kurienes Latvijas pilsētas mērs zina svešvalodu? Varbūt viņš izteicās kaut kādā senā un jau sen izmirušā izloksnē? Un viņa demaršu var raksturot ne vien kā draudu valsts valodai, bet arī kā huligānismu, ņirgāšanos.

Nesen ielūkojos Latvijas Valsts kontroles mājaslapā un apmulsu. Laikam, pat apstulbu. Tur, varat iedomāties, ir mājaslapas krievu versija!

Kontrolšāviens valsts valodai

Tātad visi dokumenti par revīziju rezultātiem un piefiksētiem nesaimnieciskuma un zādzības faktiem ir pārtulkoti krievu valodā! Un tas notiek laikā, kad Latvija turpina palikt vienīgā vieta uz zemes, kur var attīstīties latviešu valoda. Un latviešu valoda, starp citu, turpina būt Latvijā valsts valoda!

Aizdomājos: vai tiešām sācies? Bailēs palūkojos Kultūras ministrijas mājaslapā. Nē, nomierinājos. Šeit, līdzīgi gandrīz visām Latvijas ministriju un iestāžu mājaslapām, informācija ir pieejama tikai latviešu un angļu valodā. Savukārt gandrīz 40% iedzīvotāju dzimtajā krievu valodā – ne vārda.

Un te nav lieta tajā, ka krievus Latvijas oficiālajās iestādēs neciena un nebaidās. tieši pretēji. Skaitās, ka, ja pēc dabas slinkais krievs ienāks kaut kādas ministrijas mājaslapā un atradīs tur viņu interesējošu informāciju dzimtajā valodā, tad priekš kam tad viņam jāmācās valsts valoda. Savukārt citiem ārzemniekiem ir angliskā versija, viņi jau nu noteikti "neštudieren" latviešu valodu.

Un te, Valsts kontrole pieļauj naturālu nodevību. Tiesa, kolēģis pastāstīja, ka pavēle tulkot revīziju rezultātus krievu valodā tika dota tad, kad kontrolieri sāka pastiprināti pārbaudīt bijušo Rīgas mēru Nilu Ušakovu un viņa "krievisko" Rīgas domi. Redziet, lai krievi dzimtajā valodā lasa un zina, ka šajā valstī zagļi un kukuļņēmēji ir ne tikai latvieši. Ka demokrātija te sasniegusi tādu apmēru, ka zagt ir ļauts arī krieviem.

Un vēl kā izmirs

Ja jau arī centrālajās varasiestādēs atļaujas ko tādu, tad ko lai gaida no ierēdņiem amatos. Nesen, atcerieties, Valsts valodas centrs atkal iesāka administratīvo izmeklēšanu pret Andreju Elksniņu – Daugavpils pilsētas mēru. Pilsēta, kur krievu valoda ir dzimtā 85% iedzīvotāju.

Tur kādā jaukā dieniņā uz ezera salasījās sacensībām airētāji. Un mērs, būdams atpūtā un pat, iespējams, vienās peldbiksēs, ņēma un pateica kaut ko līdzīgu "veiksmīgus startus" un vēl kaut ko tur ceļā zem ķīļa. Turklāt, kā raksta Valsts valodas centrs, viņš to pateica svešvalodā!

Nav izslēgts tāpēc, ka kāds no klātesošajiem pasūdzējās. Jo svešvaloda ne visiem ir saprotama. Varbūt viņš pat izteicās kaut kādā senā un jau sen izmirušā izloksnē. Tādēļ viņa demaršu var raksturot ne vien kā draudu valsts valodai, bet arī kā huligānismu, ņirgāšanos par atpūtniekiem un sacensību dalībniekiem, kuriem mūsu sveiciens.

Var arī domāt, ka iedzīvotāju sūdzību rezultātā policija un Valsts valodas centrs piesaistīja ekspertus-lingvistus. Lai noskaidrotu, ko tad pateica mērs (vai tik viņš neaicināja gāzt valsts kārtību, žēl, ka peldbiksēs) un kādā tad valodā viņš izteicās.

Un tad arī noskaidrojās, ka viņš runāja krieviski. Kura maz jau ar to, ka nav ES oficiālo valodu sarakstā, tā vēl ir arī izmirstoša valoda Latvijā, kā kaut kāda līvu, koptu vai kapadokiešu valoda. Nu, visādā gadījumā tā domā šīs valsts oficiālās varasiestādes, jo nesen to aizliedza izglītības sistēmā, no bērnudārziem līdz augstskolām, savukārt amatpersonām par tās izmantošanu izraksta naudas sodus. Tā kā izmirs, un vēl kā, un nav ko mums runāt tajā.

Savukārt jautājums par to, no kurienes Latvijas pilsētas mērs zina svešvalodu – tas jau nav jautājums Valsts valodas centram, bet gan citām atbildīgajām iestādēm.

Puškins ir labāks latviešu valodā

Tiesa, nelielu cerību izdzīvot krievu valodai Latvijā devis kultūras ministrs, vietējās operas tenors Nauris Puntulis. Viņš izteicās tā, ka krievu medijiem šajā valstī var būt tiesības pastāvēt, taču tikai tādā gadījumā, ja krievi ideāli apgūs latviešu valodu. "Pavisam cita situācija, kad viņš klausās krievvalodīgu radio tikai tāpēc, ka neprot latviešu," pateica ministrs krievu radio Baltkom ēterā.

Tātad, pēc ministra-tenora domām, krievu cilvēki klausās krievu radio, skatās krievu TV, lasa krieviski krievu Puškinu un Dostojevski ar Nabokovu tikai kaut kāda pārpratuma dēļ – viņi nezina latviešu valodu! Bet ja viņi prastu valsts valodu, tad protams lasītu Puškinu tajā, jo Oņegins latviešu valodas tulkojumā iezaigotos negaidītās un dziļās krāsās. Un staigātu nevis gar Ņevas, bet gan gar Daugavas krastiem. Un valkātu nevis cilindru, bet gan pastalas. Un vārdā viņš būtu nevis Jevgēņijs, bet gan Nauris vai Visvaldis.

Pieļaut domu, ka krievi lasa, skatās klausās un domā krievu valodā tāpēc, ka viņiem tā patīk un viņiem tas ir dabiski, Puntulis nevar. Tieši tāpat kā to apstākli, ka Krievijas ražojuma televīzijas un radio satura kvalitāte ir krietni augstāka, nekā vietējā ražojuma. Savukārt Krievu un Latvijas rakstnieku un citu kultūras spīdekļu mērogs, piedodiet man, ne vienmēr ir salīdzināmi.

Ministrā šāva no "Lepāža"

Bet varbūt lieta tajā, ka Puntulis arī ir apvainojies uz Puškinu? Jo viņš Latvijas operā izpilda Ļenski, kuru, kā zināms, nošāva Aleksandrs Puškins, ieliekot "Lepāžu" Oņegina rokā.

184
Pēc temata
UNESCO: Ik nedēļu pasaulē mirst viena valoda
Katastrofa. Latviešu valoda vairs nav pašpietiekama
"Gaisa trauksme": latviešu valoda apdraud aviācijas pārvadājumu drošību
Vai Latvijā vajadzīga krievu valoda: atbildi sniedza latviešu skolēni

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

38
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

38
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

25
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

25
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"
Djego Maradona

Mūžībā aizgājis Djego Maradona

0
(atjaunots 19:31 25.11.2020)
Novembra sākumā slavenais futbolists pārcieta galvas smadzeņu operāciju – viņam likvidēts asinsizplūdums smadzenēs.

RĪGA, 25. novembris — Sputnik. 60 gadu vecumā miris par vienu no futbola vēsturē dižākajiem spēlētājiem uzskatītais argentīnietis Djego Maradona, vēsta RIA Novosti.

30. oktobrī Maradona tika hospitalizēts medicīniskās izmeklēšanas laikā. Vēlāk kļuva zināms, ka viņš pārcieta galvas smadzeņu operāciju – viņam likvidēts asinsizplūdums smadzenēs. 12. novembrī viņš izrakstīts no slimnīcas.

Djego Armando Maradona dzimis 1960. gada 30. oktobrī Buenosairesas priekšpilsētā. Trīs gadu vecumā, saņēmis dāvanā futbola bumbu, viņš sāka aizrautīgi spēlēt. 10 gadu vecumā nokļuva bērnu komandā – futbola kluba "Argentinos Juniors" jauniešu sekcijā. Kluba pamatsastāvā zēns debitēja nepilnu 16 gadu vecumā. 1977. gadā sāka spēlēt nacionālās izlases sastāvā.

1981. gadā Maradonu par 3,6 miljoniem dolāru lielu pārejas naudu Maradona sāka spēlēt komandā "Boca Juniors". 1982. gadā pēc pasaules čempionāta viņš noslēdza pirmo ārvalstu kontraktu ar "Barcelona" (Spānija). Transfera summa – 8 miljoni dolāru. Tobrīd viņš kļuva par dārgāko sportistu futbola vēsturē. Šajā klubā viņš nospēlēja 73 mačus, iesita 45 vārtus, izcīnīja Spānijas kausu un Spāņu līgas kausu.

1984. gadā Maradona pārcēlās uz Itālijas klubu "Napoli". Šajā komandā viņš spēlēja līdz 1991. gadam – labākos savas karjeras gadus.

1991. gadā futbolists tika diskvalificēts uz 15 mēnešiem – dopinga kontrole konstatēja viņa asinīs kokaīna pēdas.

1994. gadā Maradona kļuva par treneri un sāka vadīt komandu "Mandiyú" no Korjentesas.

Divus mēnešus pēc darba sākuma, pēc konflikta ar vienu no kluba īpašniekiem Maradona atkāpās no posteņa un sāka darbu ar "Racing Club" (1995. gadā), tomēr būtiski panākumi izpalika.

Pēdējos sporta karjeras gadus līdz 1997. gadam viņš pavadīja klubā "Boca Juniors", nospēlēja 29 mačus, iesita 7 vārdus. Pēdējā mačā 1997. gada 25. oktobrī Djego melndzeltejanā "Boca" krekliņā pēdējo reizi izgāja laukumā pret komandu "River Plate". 30. oktobrī, savā 37. dzimšanas dienā, Maradona paziņoja, ka pieliek punktu karjerai.

Pēc sportista karjeras Maradona bija sporta komentētājs un kā eksperts piedalījas sporta programmās.

0