Britu karavīri, foto no arhīva

"Lielā spēle 2". Kāpēc britu ģenerāļiem vajadzīga jauna konfrontācija ar Krieviju

58
(atjaunots 16:52 02.10.2019)
Atgriešanās pie lielvalstu konkurences, konfrontācija gan cīņas laukā, gan kibertelpā, bruņošanās sacīkšu atsākšanās – Lielbritānijas Bruņoto spēku galvenā štāba komandieris Patriks Sanderss brīdinājis par jaunu "Lielo spēli" ar Krieviju.

Pēc Patrika Sandersa domām, Lielbritānijas valdības ārkārtas kabinetam COBRA jāpāriet pie nepārtraukta darba režīma, lai savlaicīgi reaģētu uz mūsdienu izaicinājumiem. Turklāt valdībai nepieciešama jauna tās rīcībā esošo resursu koordinācijas metode, sākot no militārajiem līdzekļiem līdz iestādēm, ka atbild par reakciju civilās krīzes gadījumā. Par to, kas ir "Lielā spēle" Londonas izpratnē, portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Konfrontācijas pirmavoti

Sanderss uzskata, ka valstij nepieciešama pastāvīgi strādājoša nacionālā iestāde, kas spētu nekavējoties reaģēt uz ārkārtas notikumiem, jo tādas valstis kā Krievija un Ķīna draud atgriezties pie "Lielās spēles" jaunā formā. Kā teica militārpersona - "steroīdu ietekmē". Terminu "Lielā spēle" ieviesa Radjards Kiplings romānā "Kims" 1901. gadā. Tas apzīmēja Lielbritānijas un Krievijas impēriju ģeopolitisko sacensību par varu Dienvidāzijā un Centrālāzijā XIX gs. un XX gs. sākumā. Briti centās maksimāli vājināt Krievijas ekspansiju šajā reģionā, tostarp – arī ar militārām metodēm. Piemēram, kaujā pie Aslanduzas 1812. gadā Krievijas impērijas spēkiem pretī stājās Persijas armija, ko apmācīja britu virsnieki.

1830. gadā par abu lielvalstu cīņas lauku kļuva Afganistāna. Britiem ļoti nepatika emīra Dosta Muhameda prokrieviskais noskaņojums. 1838. gadā viņi iebruka valstī un Kabulas tronī uzsēdināja savu marioneti – emīru Šudžu. Viņš noturējās pie varas trīs gadus – 1841. gadā viņu gāza no troņa. Valda uzskats, ka tur savu roku pielikusi Krievija. Abu impēriju sāncensības jaunais uzliesmojums bija saistīts ar krievu iekarojumiem Vidusāzijā XIX gs. otrajā pusē. Lielbritānijas premjerministrs Bendžamins Dizraeli rakstīja karalienei Viktorijai: "Mums jāpadzen moskoviti no Vidusāzijas un jānomet Kaspijas jūrā". Konfrontācijas rezultātā 1872.-1873. gg. Pēterburga un Londona parakstīja līgumu, kas atzina par bufera zonu milzīgas teritorijas starp Buhāras un Afganistānas emirātiem. Ņemot vērā Lielbritānijas naidīgo viedokli, pirms Berlīnes kongresa, ar ko noslēdzās Krievijas un Turcjas karš 1878. gadā, Aleksandrs II deva pavēli virzīt Turkestānā dislocētos spēkus – 20 tūkstošus cilvēku – uz Balhas, Bamiana un Kabulas pilsētām Afganistānā. Tika izvērtēti iebrukuma plāni Kašmirā un Čitralā, taču no tiem vēlāk nācās atteikties.

Abu impēriju attiecību saasināšanās, kas teju vai izvērtās īstā karā, vēsturē iegājusi kā Afganistānas krīze. Tā bija no gadsimta sākuma ilgušās "Lielās spēles" kulminācija. 1885. gadā starp Afganistānu un Krieviju izcēlās bruņots konflikts – Kabula pretendēja uz Turkmenistānas dienvidu rajoniem. Konfrontāciju provocēja Anglija, kas centās pastiprināt savu ietekmi reģionā un izmantoja Afganistānu cīņā ar Krieviju. 1884.gadā, kad Krievijas impērija pievienoja Turkmēnijas dienvidus, izcēlās ass Anglijas un Krievijas konflikts, saistīts ar robežu novilkšanu starp Krieviju un Afganistānu. Britu uzkūdīts, emīrs Abdurrahmans centās iegūt pēc iespējas lielākas strīdīgās teritorijas. 1885. gada marta beigās afgāņu spēki pārcēlās pār Kukšas upi un devās uz Pendžes oāzi Turkmenistānā. 30. martā ģenerāļa Aleksandra Komarova vienība sakāva afgāņus pie Taškepri tilta. Briti, kuri plānoja nostāties Abdurrahmana pusē, nobijās spert atklātus soļus, redzot, ka emīrs ir atteicies no tālākiem aktīviem soļiem. Galu galā Pendžes oāze palika Krievijas teritorijā.

Zems līmenis

Tās ir tikai dažas izpausmes Krievijas un Lielbritānijas "Lielajā spēlē" XIX un XX gs. Mūsdienās abu valstu konfrontācija pārsvarā notiek diplomātijas laukā. Valstu attiecības ir stipri atvēsušas jau 2000. gados. Krievija vairākas reizes ir pieprasījusi dažu čečenu teroristu, arī Ahmeda Zakajeva ekstradīciju. KF pieprasījusi arī oligarha Borisa Berezovska izdošanu, taču nemainīgi saņēmusi Lielbritānijas atteikumu. No 2007. gada Krievija atsāka tālā rādiusa patruļas, kurās tiek izmantoti bumbvedēji Tu-95. To maršruti nereti veda netālu no Lielbritānijas gaisa telpas, kur tos pavadīja britu iznīcinātāji.

Abu valstu attiecības vēl vairāk pasliktinājās 2014. gadā, pēc Krimas pavasara. Anglija, ASV un to sabiedrotie NATO ieviesa pret KF ekonomiskas sankcijas. 2015. gadā Lielbritānijas Drošības stratēģijas jaunajā redakcijā Krievija tika iekļauta starp primārajiem draudiem. The Times atzīmēja, ka tā ir reakcija pēc kontingenta palielināšanās Kaļiņingradas apgabalā, stratēģisko bumbvedēju lidojumiem gar NATO valstu robežām un vairākiem citiem Maskavas soļiem.

Vēl lielāka spriedze abu valstu attiecībās sākās 2018. gadā pēc Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes bijušā darbinieka Sergeja Skripaļa saindēšanas mēģinājuma Solsberijas pilsētā, par ko Londona bez jebkādiem pierādījumiem apsūdzēja Maskavu. Apvienotā Karaliste ieviesa sankcijas pret Krieviju un izraidīja 23 KF vēstniecības darbiniekus. Atbildot Krievija izsūtīja 23 Lielbritānijas vēstniecības darbiniekus un slēdza Britu padomes ofisus valstī.

Situāciju mazliet uzlaboja pasaules čempionāts futbolā, kas notika 2018. gada vasarā Krievijā. Tā organizāciju augstu novērtēja par prasīgie britu mediji. Tomēr kopumā valstu attiecības joprojām, ir ļoti sliktas.

2019. gada augustā un septembrī Lielbritānija uzņēma savā teritorijā ASV stratēģiskos bumbvedējus. Smagās lidmašīnas B-2 pirmo reizi piedalījās kopīgos manevros ar karalisko GKS piektās paaudzes iznīcinātājiem F-35B.

Vienlaikus britu aviācija turpina izlūkošanu pie Krievijas robežām. Piemēram, 12. septembrī radioizlūkošanas lidmašīna Bombardier Global Express Sentinel R.1 lidoja gar Ļeņingradas un Pleskavas apgabalu robežām. Lidaparāts kursēja virs Latvijas un Igaunijas vairāk nekā 13 kilometru augstumā.

Viss liecina, ka jauna "Lielā spēle" jau ir sākusies. Tiesa, virkne ekspertu ir pārliecināti: Lielbritānijas Bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vārdi nozīmē nevis reālu nodomu iesaistīties kārtējā globālā konfrontācijā, bet gan vēlmi "izsist" papildu līdzekļus aizsardzībai.

"Ģenerāļi vienmēr gatavojas pagātnes kariem, - radio Sputnik ēterā paskaidroja politologs Dmitrijs Berezņakovs. – Spēka struktūrām patīk tādas spēles, iebiedējot valdību, lai saņemtu resursus pastāvēšanai. Tas arī viss. Turklāt Lielbritānijai vienmēr ir bijis ērti, ka ir tāds ienaidnieks kā Krievija. Galvenais – lai civilā valdība aukstasinīgi un objektīvi vērtētu ģenerāļus, kuri var novest ekonomiku līdz gluži specifiskiem rādītājiem."

58