Leģionāru gājiens 2019. gada 16. martā

Pabrika sacītajā: Latvija pasludinājusi sevi par nacistiskās Vācijas sabiedroto

124
(atjaunots 12:24 28.09.2019)
Ja mūsdienu Latvijai ir labi, ka Rīgu okupēja nacisti, tātad tas nozīmē, ka Latvija jau pēc daudziem gadiem Pabrika un Aizsardzības ministrijas preses dienesta sacītajā faktiski pasludinājusi sevi par nacistiskās Vācijas sabiedroto.

Piektdien, 28. septembrī, Latvijā notika kaut kas tik nedzirdēts pat šīs tolerantās pret nacistu kolaboracionistiem republikas ieskatā. Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks faktiski pasludināja savu valsti par nacistiskās Vācijas sabiedroto. Šādu secinājumu var izdarīt pēc viņa paziņojumiem, kurus publicējis LR Aizsardzības ministrijas preses dienests.

Tātad, Pabriks, oficiāli piedaloties pasākumos pie apdzīvotās vietas More, kur pirms 75 gadiem 19. Latviešu Waffen SS divīzija nedēļu aizstāvējās no uz Rīgu gājušajām Sarkanās armijas daļā, runājot par SS leģionāriem, paziņoja: "Mūsu pienākums ir šos Latvijas patriotus godāt no visiem dvēseles dziļumiem. Atcerēsimies, ka ar katru gadu leģionāru mūsu rindās diemžēl paliek arvien mazāk, šobrīd Latvijas Nacionālo karavīru biedrības rindās viņu ir tikai nedaudz vairāk par 30. Godāsim kritušo leģionāru piemiņu, neļausim nevienam viņu piemiņu nonievāt! Latvijas leģionāri ir latviešu tautas un valsts lepnums."

"Mores ierakumi, kuriem jau ir 75 gadi, ir pa pusei aizbiruši un nosūnojuši. Bet mūsu atmiņa par mūsu leģionāriem, varoņiem ir spilgta un mūžīga. Viņi šeit izcīnīja ļoti lielas kaujas pret ļoti lielu pārspēku… Esot šādās vietās kā More, blakus ierakumiem, mūsu leģionāru kapiem un piemiņas zīmēm mēs visi smeļamies spēku un pārliecību par to, ka mūsu valstij ir nākotne, ka ejam pareizo ceļu un ka mūsu valsts un nācija ir pelnījusi arvien labāku nākotni," citē ministra sacīto portāls Lsm.Lv.

Ziņas nobeigumā par Pabrika dalību piemiņas pasākumos pie Mores Latvijas Aizsardzības ministrijas preses diensts sniedz vēstures datus: "1944. gada septembra beigās – Morē norisinājās vienas no sīvākajām kaujām Latvijas teritorijā starp Padomju armiju un latviešu leģiona karavīriem, kas bija iesaukti vācu armijā. Latviešu leģiona karavīri, cīnoties savā zemē pret desmitkārtīgu pārspēku, divas nedēļas aizturēja šai Siguldas aizsardzības līnijā Padomju armijas virzību uz Rīgu."

Mūsdienu Latvijas "varoņi"

Un tagad aicinu tikt skaidrībā, ko nozīmē aizsardzības ministra Pabrika vārdi kopā ar vēstures datiem, kuri publicēti oficiālajā Aizsardzības ministrijas portālā. Un tie nozīmē baisu lietu: Latvija de facto pasludinājusi par varoņiem SS karavīrus, kuri Vācijas komandēšanas plāna ietvaros centās nepieļaut Latvijas galvaspilsētas, Rīgas, atbrīvošanu no nacistiem.

Ja agrāk Latvijas varasiestādes stāstīja par "ar varu mobilizētiem leģionāriem", tad tagad ar Pabrika un Aizsardzības ministrijas preses dienesta sacīto atzīts, ka latviešu leģionāri no 19. divīzijas, kuri cīnījās kopā ar vāciešiem, kuri aizsargāja nacistu okupēto Rīgu, ir mūsdienu Latvijas varoņi.

Tātad viņu sabiedrībā ar Vāciju uzdevuma veikšana atbilda mūsdienu Latvijas nacionālajām interesēm. Tātad mūsdienu Latvijai ir labi, ka Rīgu okupēja nacisti. Un jā tā, tas nozīmē, ka Latvija jau pēc daudziem gadiem Pabrika un Aizsardzības ministrijas preses dienesta sacītajā faktiski pasludinājusi sevi par nacistiskās Vācijas sabiedroto.

Es šobrīd pat nerunāšu par to, ka pat Amerika, traktējot Nirnbergas tribunāla spriedumu, personas, kuras brīvprātīgi iestājās SS leģionā, uzskata par noziedzīgas kara organizācijas locekļiem. Šo morālo un juridisko Rubikonu Latvijas varasiestādes jau sen ir šķērsojušas, piemēram, kā gadījumā, kad 2004. gadā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nosūtīja vainagu bijušā leģionāra Nikolaja Romanovska bērēm, kurš brīvprātīgi iestājās leģionā, vai arī, kad bijušajam leģiona virsniekam Indulim Kažociņam pasniedza Trīs Zvaigžņu ordeni. Šoreiz runa ir par ko citu, daudz nopietnāku. Latvija pēc daudziem gadiem faktiski kļuvusi par "ass" valsti.

Tādējādi Pabriks apglabājis visus Latvijas ĀM pūliņus izveidot kontinuitāti ar tiem latviešiem, kuri ar astoņiem Latvijas kuģiem zem Latvijas karoga nodrošināja Transatlantiskos pārvadājumus pret Hitleru vērstās koalīcijas interesēs. Tagad tā jau ir vēsture. Ja Pabrika paziņojums netiks noraidīts, savukārt pats ministrs ar kaunu netiks atstādināts, Latvija faktiski būs atzinusi sevi par nacistiskās Vācijas sabiedroto.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

124
Pēc temata
Kā Baltijas valstīs pielīdzināja genocīdam politiskās represijas PSRS
Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu
Marija Zaharova stingri atbildēja Baltijas valstīm par pretenzijām pret salūtu
Mūsu pienākums ir godināt padomju karavīru varoņdarbu: vēstniecība atbildēja Latvijas ĀM
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā, foto no arhīva

Vai Amerikas SDG izdosies aizstāt Krievijas gāzi

16
(atjaunots 17:20 28.09.2020)
Arvien biežāk masu medijos var dzirdēt viedokli: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG"; kritiķi atbild, ka Eiropas gāzes biržā tā tiek pārdota par tādām pašām cenām, kā visa pārējā gāze. Kam tad ir taisnība?

Pēdējā laikā problēmu fonā ar "Ziemeļu straumes 2" būvniecības pabeigšanu arvien biežāk masu medijos izskan viedoklis: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG." Šīs tēzes kritizētāji smīkņā, norādot: paskatieties, tā pati Amerikas SDG tiek pārdota Eiropas gāzes biržā par tādām pašām cenām (un tagad vispār par ārkārtīgi zemām) kā visa pārējā gāze.

Kam tad ir taisnība? Dzīve, kā jau vienmēr, ir sarežģītāka par parastām shēmām: piedāvājam tikt skaidrībā ar šo lietu.

Iesākumam, atgādināsim, ka "Ziemeļu straume - 2", pārsvarā, tiek būvēta, lai aizvietotu lielāko daļu Ukrainas tranzīta, jo nākotnē gaidīt būtisku Krievijas gāzes eksporta pieaugumu (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu "standarta" 200 miljardiem kubikmetru) nenākas. Un arī Ukrainas tranzīts (vismaz pagaidām) ļauj transportēt krietni vairāk par esošajiem apjomiem. Tādēļ varētu likties, ka no pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara puses nekas nemainīsies.

Turklāt: Ukrainas tranzīts ir apmaksāts uz četriem gadiem (pa 40 miljardiem kubikmetru gadā), savukārt "Ziemeļu straumei 2" būs 55 miljardu kubikmetru jauda. Tātad šajā prātojumu posmā hipotētiska atteikšanās no "Ziemeļu straumes 2" (ZS2) būvniecības pabeigšanas uz visiem laikiem vai uz nenoteiktu laiku novedīs vien pie acīmredzamām "Gazprom" finanšu zaudējumiem (jo nāksies vienkārši norakstīt milzīgas būvniecības izmaksu summas), taču nepalīdzēs likt Eiropai pirkt amerikāņu SDG Krievijas gāzes vietā.

Tādēļ, ja vadās pēc tēzes, ka Amerika, radot grūtības ZS2, plāno iegūt jaunu nišu savai SDG (uz "Ziemeļu straumes 2" jaudas apjomu, vai esošo Ukrainas tranzītu – tātad ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), tas nozīmē vienu: līdz ar ZS2 bloķēšanu jāapstājas (nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ: caurules vecums, tranzīta tarifa aizliedzošais lielums vai citi apstākļi) pašam Ukrainas tranzītam.

Domājam tālāk. Vai tas palīdzēs amerikāņu SDG?

Pirmkārt, gāze (vai SDG) jebkurā gadījumā kļūs dārgāka, 50 miljardu kubikmetru dzēšana no tirgus – tie ir visnotaļ būtiski apjomi pasaules tirdzniecībai. Savukārt augstākas biržu cenas neizbēgami novedīs pie rentabilitātes celšanās arī Amerikas SDG pārdošanās.

Otrkārt, galvenais. Šeit ir jāatgādina, ka sava esošā sašķidrinātās dabasgāzes eksporta ietvaros ASV jebkurā gadījumā saņem garantētu maksu par sašķidrināšanu. No zemiem globālajiem kotējumiem cieš tirgotāji. Tātad Savienotajām Valstīm, lielākoties nav nepieciešamības kaut kādā veidā stimulēt SDG pārdošanu no jau uzbūvētajām rūpnīcām.

Daudz svarīgāk – noslēgt SDG līgumus ar jauniem projektiem. Jo pēc tam, kad šobrīd SDG importētāji no ASV ir saskārušies ar situāciju, kad viņi pat nepērk degvielu, taču iemaksā obligāto nodevu par sašķidrināšanu (un tā ir aptuveni puse no SDG galīgās cenas), pierunāt kādu noslēgt līgumu ar šādiem nosacījumiem par jaunām kravām būs grūti. Bet nerealizētu projektu vēl ir daudz. Un šeit arī noderētu Eiropas tirgus.

No tā arī izriet tā šķietamā pretruna, par kuru mēs sākām spriest pašā sākumā. Jā, šobrīd amerikāņu SDG, kā jebkura cita, patiešām tiek pārdota par zemām cenām, tai skaitā arī Eiropā. Tirgū ir krīze, bet produkcija vienalga ir jārealizē, rūpnīcas jau ir uzbūvētas, tirgotāji noslēguši iegādes līgumu ar nosacījumu "sašķidrini vai maksā".

No otras puses, arī Eiropai ir jāsaprot, ka lētā amerikāņu gāze, tie ir pārpalikumi, kuri citos apstākļos ātri aizies uz Āzijas, bieži ienesīgākiem, tirgiem. Gribat garantētas piegādes – noslēdziet ilgtermiņa līgumu un maksājiet vairāk.

Par cik tad amerikāņu SDG būs dārgāka, salīdzinājumā ar citām piegādēm?

Te ir vērts atzīmēt, ka pašlaik pastāv gāzes (SDG) cenas veidošanās trīs pamatvarianti: (1. variants) tūlītējie darījumi, (2.) sasaiste ar naftu un (3.) amerikāņu SDG, kas balstās uz gāzes cenu ASV teritorijā pluss maksa par sašķidrināšanu.

Tankeris gāzes pārvadāšanai, foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Tiek uzskatīts, ka, tirgum atgriežoties pie normas, gāzes biržas cena būs ap 200 dolāriem par 1000 kubikmetru. Aptuveni tādas pašas būs arī gāzes cenas ar sasaisti ar naftu pie tās cenas 50 dolāru apmērā par barelu. Jebkurā gadījumā, pārsvarā esošas "Gazprom" gāzes cenas ES jau ir saistītas ar biržu cenām, tādēļ orientēties labāk ir tieši uz šiem kotējumiem, nevis uz sasaisti ar naftu.

Bet par kādu cenu tiks piegādāta amerikāņu SDG? Tās cena ir atkarīga no gāzes vērtības pašās ASV (tā svārstās, un tas ir galvenais nenoteiktības faktors), sašķidrināšanas izmaksām un piegādes cenām uz Eiropu. Neiedziļinoties aprēķinu detaļās, var runāt par diapazonu no 220 līdz 270 dolāriem par 1000 kubikmetru.

Citiem vārdiem sākot, ja sākumā, 2013. gadā, amerikāņu SDG izskatījās lētāk par pārējām piegādēm (toreiz bija dārga nafta un dārgāka SDG tūlītējo darījumu tirgū), tad esošajos apstākļos (lētāk kļuvusī nafta, augstāka konkurence SDG tirgū) tā izrādās dārgāka.

Vēl viens jautājums. Bet kāpēc Eiropai ir jāpērk tieši Amerikas SDG. Kāpēc ne Kataras vai Krievijas? Vēl jo vairāk, kas izrādīsies nepārsteidzoši, ja tuvākajā laikā daļa Kataras gāzes tiks pārdota ar sasaisti ar biržu tirgus cenām?

Ja noliek malā aspektus, kas saistīti ar īpašajām attiecībām starp ES un ASV, tad šādu iemeslu nav. Kopumā ES var aizstāt iespējamo deficītu ar jebkuru gāzi.

Iespējams, šī iemesla dēļ šobrīd arī tiek runāts par samainīšanu: vairāki jauni SDG termināli Vācijā tieši Amerikas SDG izvietošanai (teiksim, 10-20 miljardiem kubikmetru gāzes, jeb 20-40% ZS2 jaudas) apmaiņā pret atļauju pabeigt cauruļvada būvniecību.

Apkoposim.

Pirmais. Krievijas gāzes aizvietošana ar Amerikas SDG ir iespējama tikai pie vienlaicīgas divu nosacījumu izpildīšanas: ZS2 projekta slēgšanas un Ukrainas tranzīta izbeigšanas. Šajā gadījumā Krievijas eksporta ierobežošana atbalstīs cenas visā gāzes tirgū.

© Sputnik / Александр Кондратюк

Otrais. Jebkurā gadījumā Amerikas SDG būs ne vairākas reizes, bet par 10-30% dārgāka, nekā pārējā gāze tirgū, pat iespējams par tādu pašu cenu – viss ir atkarīgs no Amerikas iekšējiem gāzes kotējumiem. Taču, noslēdzot ilgtermiņa līgumus par SDG piegādi no ASV, Eiropas uzņemas visu risku, kas saistīts ar ASV gāzes iekšzemes cenām.

Savukārt lētā Amerikas (un visa pārējā) SDG, kuru mēs šobrīd redzam Eiropā, tas ir gāzes iztrūkuma rezultāts tirgū: tirgotāji pārdod to, lai vismaz daļēji kompensētu zaudējumus, ko nes Amerikas SDG iepirkšanas līgumi. Ja Eiropa sagribēs garantētas piegādes no ASV, tad maksāt nāksies pēc Amerikas SDG cenas veidošanās formulas, un atteikties vairs neiznāks.

Un pēdējais. Uzspiežot Eiropai savu SDG, ASV pirmkārt domā nevis par pašreizējām piegādēm, bet gan par perspektīvajām. Runa ir par jaunām sašķidrināšanas rūpnīcām un to nodrošināšanu ar garantētiem SDG piegādes līgumiem. Rūpnīcu būvniecība aizņem aptuveni četrus gadus, un tieši ap to laiku beigsies spēkā esošais tranzīta līgums ar Ukrainu.

16
Tagi:
gāzesvads, Ziemeļu straume 2, Krievija, ASV, SDG
Pēc temata
Rietumi gatavi pašnāvnieciskam karam
Smags gadījums: ASV vēlas aizliegt pirkt Krievijas naftu
Vai "Novičok" izšķirs "Ziemeļu straumes 2" likteni?
Sāka lēst zaudējumus: "Ziemeļu straumes 2" celtnieki saņēmuši pārmetumu lavīnu
Zeme no kosmosa, foto no arhīva

Kas notiek patiesībā globālā sasilšana vai atdzišana

31
(atjaunots 15:05 26.09.2020)
Zemes vēstures ritējumā ledus laikmetus pastāvīgi nomainījuši silta laika periodi.

Patlaban mēs dzīvojam tādā laikā starp ledus laikmetiem, tomēr planētas virsma sasilst ātrāk, nekā bija gaidāms. Vladislavs Strekopitovs portālā RIA Novosti mēģināja tikt skaidrībā, kas pie tā vainojams un ko iesākt.

Te auksti, te karsti

Pirms simt gadiem darbā "Saules izstarojuma radīto termisko parādību matemātiskā teorija" serbu matemātiķis un ģeofiziķis Milutins Milankovičs formulēja hipotēzi: orbītas, rotācijas ass leņķa un precesijas parametru regulāru izmaiņu dēļ Zemes virsmu Saule sasilda dažādi. Rezultātā rodas apledojumi, ko nomaina siltāki periodi starp ledus laikmetiem. Tie ir tā saucamie Milankoviča cikli, uz kuru pamata tiek veidotas ilgtermiņa klimatiskās prognozes.

Реконструкция климатических изменений за последние 2000 лет на основе данных 11 различных исследований
Klimatisko izmaiņu rekonstrukcija pēdējo 2000 gadu laikā uz 11 dažādu pētījumu bāzes

Katram orbitālajam parametram ir savs cikls. Piemēram, ekscentricitāte: trajektorija, pa kuru Zeme griežas ap Sauli, no apļa pāriet pie eliptiskākas orbītas ik pēc 95, 125 un 400 000 gadiem. Planētas ass novirzās 3 grādu amplitūdā no ekliptikas – plaknes, kādā Zeme rotē ap Sauli – aptuveni ik pēc 41 tūkstoša gadu. Precesijas cikls – Zemes ass griešanās konusā kā žiroskopam – vidēji veido 26 tūkstošus gadu. Šajā laikā Zemes ass veic pilnu apli.

Visi šie faktori kopā demonstrē klimatisko ēru periodiskumu – 41 un 100 tūkstošus gadu. Pie tam, saskaņā ar Milankoviča aprēķiniem, Saules gaismas daudzuma starpība Ziemeļu puslodē sasniedz 20%.

Rādītāji neatbilst cikliem

Pleistocēna ērā – pirms 2,6 miljoniem – 11,7 tūkstošiem gadu – Zeme pārdzīvoja vairākus aukstuma periodus, kad ledāji klāja līdz 30% planētas virsmas un Ziemeļu puslodē sniedzās līdz 40. paralēlei.

График изменения температуры поверхности Земли с конца XIX века
Zemes virsmas temperatūras izmaiņu grafiks no XIX gs. beigām

Pēdējais ledāju maksimums bija vērojams aptuveni pirms 18 tūkstošiem gadu, bet tagad, saskaņā ar Milankoviča cikliem, turpinās holocēna starpleduslaikmetu posms, kas sācies aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu. Uz to norāda speciālisti, kas nepiekrīt hipotēzei par antropogēno ietekmi, kad sākas runas par globālo sasilšanu. Tomēr detalizēta modelēšana rāda: pašreizējie notikumi nekādi neatbilst dabiskajiem cikliem ne sava spēka, ne dinamikas ziņā.

Spriežot pēc gada vidējās temperatūras grafika, holocēna termālais maksimums jeb klimata optimums bija sasniegts X-XIII gadsimtā. Toreiz temperatūra uz Zemes bija pat augstāka nekā pagājušā gadsimta vidū. Pēc tam sākās vispārēja lēna atdzišana.

Cilvēks izrādījies stiprāks par dabu

Saskaņā ar Milankoviča cikliem, tagad Zemei vajadzētu pakāpeniski atdzist, taču rūpniecības revolūcija XIX gs. beigās lauza dabiskās tendences. Patlaban gada vidējā temperatūra par 0,6-0,8 grādiem pēc Celsija skalas pārsniedz rādītājus, kas pieņemti par atskaites punktu 60.-90. gados. Galvenais iemesls – siltumnīcas gāzu, it īpaši – ogļraža dioksīda antropogēnie izmeši.

Potsdamas Klimata pārmaiņu pētījumu institūta līdzstrādnieki atzīmē: СО2 koncentrācija atmosfērā sasniegusi maksimālo rādītāju trīs miljonu gadu laikā. Pētījums rāda, ka vidējā temperatūra, kas nekad šajā periodā nav augusi virs diviem grādiem pēc Celsija skalas vairāk nekā pirmsindustriālajā periodā, jau tuvāko 50 gadu laikā šo slieksni var pārkāpt.

To pārliecinoši demonstrē dati, ko savos pārskatos publicē Starpvaldību klimata pārmaiņu ekspertu grupa (IPCC), ko 1988. gadā nodibināja Pasaules meteoroloģiskā organizācija un ANO Apkārtējās vides programma.

Savā pēdējā, piektajā pārskatā IPCC par klimata pārmaiņām "AR5 Synthesis Report: Climate Change 2014" teikts: "Lai kādu reālistisku rādītāju planētas temperatūras jutīgumam pret siltuma līdzsvaru mēs izvēlētos, novērojamo izmaiņu iemesls var būt tikai oglekļa dioksīda uzkrāšanās atmosfērā."

Šo slēdzienu apstiprina arī globālo klimata modeļu analīzes rezultāti, ko projekta CMIP (Coupled Model Intercomparison Project) ietvaros īsteno Pasaules klimata pētījumu programmas (WCRP) Kopīgās modelēšanas darba grupa (WGCM). Modeļu eksperimenti CMIP3 un CMIP5 rāda, ka temperatūra manāmi pārsniedz dabiskās tendences kopš 70. gadu beigām.

Pauze globālajā sasilšanā

Tomēr laikā no 1998. līdz 2013. gadam klimatologi reģistrēja dīvainu parādību – neskatoties uz augošo oglekļa dioksīda saturu atmosfērā, temperatūras pieaugums it kā apstājās. To norādīja IPC speciālisti savā pārskatā 2014. gadā.

Klimata izmaiņas. Foto no arhīva
© Sputnik / Виталий Белоусов

Tiesa, pārskata autori bija piesardzīgi: "Pēdējo 15 gadu laikā Zemes virsmas globālā temperatūra demonstrē daudz zemāku augošo lineāro tendenci nekā ilgstošākā periodā – 30 un 60 gadu periodā."

Zinātnieki nevarēja saprast, kas notiek: novērojumi bija pretrunā visiem klimatiskajiem modeļiem. Globālās sasilšanas antropogēnā rakstura hipotēzes piekritēju un pretinieku strīdi iedegās ar jaunu spēku.

Taču 2013. gadā temperatūra no jauna cēlās, un klimatologi secināja: iespējams, tamlīdzīgas 15 gadu pauzes parādās ar zināmu periodiskumu aptuveni reizi 30 gados.

Okeāna loma

Globālo temperatūru stabilizācijas paradoksu oglekļa dioksīda satura atmosfērā pieauguma fonā vajadzēja skaidrot. Pretējā gadījumā uz vienkāršas ekstrapolācijas pamata būvētie prognožu modeļi vairs nebūs droši.

Zinātnieki no Lančžou universitātes (Ķīna) piedāvāja precizētu klimatisko modeli, ņemot vērā enerģijas sadali starp atmosfēru un okeānu. Noskaidrojās, ka sasilšanas šķietamās pauzes periodā Zeme joprojām sasilst, taču siltums uzkrājas Pasaules okeāna dzīlēs. Kad okeāna siltumietilpība sasniedz noteiktu līmeni, no jauna pieaug ūdens augšējo slāņu temperatūra – cikliskums ir saistīts ar šo faktoru.

Iepriekš zinātnieki pierādīja, ka ūdens cirkulācijas mazināšanās okeānā veicināja ledus laikmetu pagarināšanos pleistocēnā un pāreju (tā notika aptuveni pirms miljona gadu) no 41 tūkstoša gadu cikla pie 100 tūkstošu gadu Milankoviča cikla. Paleoklimatoloģijā tā pazīstama kā "simt tūkstošu gadu problēma".

Milankoviča cikliem ir nozīme ne tikai ģeoloģijā un klimatoloģijā. Piemēram, nesen antropologi no Viskonsinas universitātes konstatēja, ka šie cikli simtiem tūkstošus gadu noteikuši seno cilvēku dzīves vietu nomaiņas periodiskumu, ieskaitot mūsu senču izklīšanu aiz Āfrikas robežām – uz Tuvajiem Austrumiem un Vidusjūras reģionu, kas sākās pirms 125 tūkstošiem gadu – šajos reģionos izveidojās mitrs subtropiskais klimats.

31
Tagi:
klimata pārmaiņas
Vīrietis ar viedtālruni, foto no arhīva

"Smadzenēm ir jāatslābinās". Vai spēlēt spēles telefonā ir kaitīgi?

0
(atjaunots 17:13 28.09.2020)
Spēles telefonā, kuras neprasa īpašu koncentrēšanos un saspringšanu liekas vienkāršs laika kavēklis. Taču noteikts labums šajās spēlēs tomēr ir, uzskata speciālisti.

RĪGA, 28. septembris – Sputnik. Spēles telefonā – tas ir kaitīgi? Psihiatre, medicīnas zinātņu doktore, atkarību no spēlēm speciāliste Nataļja Šemčuka pastāstīja radio Sputnik intervijā, ka viss nav tik viennozīmīgi.

Spēles telefonā, kuras neprasa īpašu koncentrēšanos un saspringšanu – tās pašas bumbiņas, kuras ir jāsaliek pa trim vienā rindā, – liekas vienkāršs laika kavēklis. Taču noteikts labums šajās spēlēs tomēr ir, uzskata psihiatre Nataļja Šemčuka.

"Bumbiņas ļauj atslābināties visām smadzeņu daļām. Mūsu smadzenes pašas izvēlas atslābināšanās veidus. Kāds šim nolūkam klausās klasisko mūziku (viens klausās Vāgneru, cits – Čaikovski, taču viņi abi atslābinās, lai gan mūzika ir dažāda), savukārt cits cilvēks teiks: kā tas var palīdzēt atslābināties?" atzīmēja radio Sputnik intervijā Nataļja Šemčuka.

Viņasprāt, ja cilvēks spēlē laiku pa laikam pēc darba, nevis tā vietā, tad šādā brīvā laika pavadīšanas veidā nav nekāda pamata raizēm – tā nav atkarība, bet gan vienkāršs atpūtas veids.

"Nedrīkst jaukt atslābinošas spēles ar atkarību no spēlēm. Ja cilvēks brauca metro – spēlēja, izgāja no metro – spēlē, atnāk mājās – atkal turpina, vai spēlē darba vietā – tā ir atkarība. Bet kad cilvēks ar kaut ko ir aizņemts 2-3 stundas brīvajā laikā, tajā nav nekādas atkarības," padalījās domās ar radio Sputnik Nataļja Šemčuka.

Viņa piebilda, ka nav nekā briesmīga, ja šādas spēles palīdz atbrīvoties no emocionālās, prāta un fiziskās spriedzes. Galvenais – lai tas netraucē cilvēka sociālajiem un darba pienākumiem, neaizstāj citas viņa dzīves jomas.

0
Tagi:
azartspēles
Pēc temata
Pusotrs tūkstotis Latvijas iedzīvotāju atzina sevi par atkarīgiem no azartspēlēm
Angliete laimēja loterijā XVII gadsimta kotedžu