Hiperskaņas spārnotā raķete X-51A Waverider

Apspēlēt Krieviju. Kādus hiperskaņas ieročus izstrādā ASV

147
(atjaunots 23:19 30.08.2019)
Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kas oficiāli informējusi: tās rīcībā ir hiperskaņas ieroči.

Amerikāņi vairs neslēpj, ka izstrādā hiperskaņas raķeti ar ballistisko kaujas galviņu un darbības rādiusu, ko aizliedz Līgums INF. Sauszemes spēku ministra pienākumu izpildītājs Raiens Makārtijs akcentēja – izstāšanās no līguma atbrīvojusi Vašingtonai rokas. Pagaidām ASV atpaliek no Krievijas šajā jomā un tērē milzu naudu, lai panāktu KF. Par pentagona hiperskaņas eksperimentiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Atpalicēju lomā

Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kas oficiāli informējusi: tās rīcībā ir hiperskaņas ieroči. Šī gada februārī valsts prezidents Vladimirs Putins informēja, ka tiek sākta stratēģiskās nozīmes raķešu kompleksa ar planējošo kaujas bloku "Avangard" sērijveida ražošana un sekmīgi izmēģināta hiperskaņas pretkuģu spārnotā raķete "Cirkon". Izmēģinājuma ekspluatācijai bruņotajos spēkos nodots arī aviācijas raķešu komplekss "Kinžal". Savienotās Valstis ir spiestas steigties pakaļ.

Amerikāņi izmēģina vairākus bruņojuma elementus militāri stratēģiskās koncepcijas "Ātrs globāls trieciens" ietvaros, kas paredz konvencionālo uzbrukumu pretinieka objektiem jebkurā zemeslodes punktā vienas stundas laikā pēc atbilstošas pavēles. Šīs koncepcijas galvenais elements ir hiperskaņas ieroči.

To starpā ir spārnotā raķete X-51A Waverider, kuras pirmais lidojums notika 2010.gada 26.maijā. Atzīts, ka izmēģinājumi bija daļēji sekmīgi: konstatētās raķetes nestabilitātes un sakaru traucējumu rezultātā trešajā minūtē pēc starta tika saņemta pašiznīcināšanās komanda. Pa to laiku Waverider paspēja sasniegt 5 mahu ātrumu.

Гиперзвуковая крылатая ракета X-51A
© Photo U.S. Air Force photo/Mike Cassidy
Hiperskaņas spārnotā raķete X-51A Waverider

Neveiksmīgs bija arī izmēģinājums 2011.gada pavasarī – neiedarbojās paātrinājuma pakāpes dzinējs, pēc tam – neatdalījās paātrinājuma bloks. Arī trešais izmēģinājuma starts 2012.gada augustā neveicās – 17 sekundes pēc starta raķete zaudēja kontroli un nogāzās Klusajā okeānā.

2013.gada 1.maijā raķete tika palaista no bumbvedēja B-52. Lādiņš sasniedza 18 200 metru augstumu un 5,1 mahu ātrumu. Raķete pārvarēja 426 kilometrus sešu minūšu laikā.

Panākumi un neveiksmes

Tika plānots pieņemt X-51A bruņojumā jau 2017.gadā, taču vairāku iemeslu dēļ termiņu nācās atlikt. Jaunākie dati liecina, ka raķetes ekspluatācija tiks sākta ne ātrāk kā 2020.gadā.

Tāpat Pentagons izmēģināja hiperskaņas kaujas bloku programmā Advanced Hypersonic Weapon (AHW). Projektu kontrolēja Sauszemes spēku vadība. Saskaņā ar ieceri, AHW ar konvencionālajām kaujas galviņām iznīcinās mērķus līdz 6000 kilometru attālumā 30-35 minūtes pēc starta. Pie tam domājamā novirze nepārsniedz desmitu metrus. Izstrādātāji īstenoja divus eksperimentālā kaujas bloka startus, viens no tiem bija veiksmīgs.

Programmas AHW sasniegumus plānots izmantot, radot taktisko planējošo vadāmo aparātu (Tactical BoostGlide) – līgumu par tā izstrādi Pentagons noslēdzis ar korporāciju Raytheon martā. Kompānijas vietnē publicētā informācija liecina, ka bloks tiks uzstādīts uz raķetes paātrinātāja, kas spēj sasniegt ātrumu virs sešiem tūkstošiem kilometru stundā. Pēc atdalīšanās no raķetes bloks varēs manevrēt lidojumā – tādējādi tiks apgrūtināta bloka pārtveršana ar PGA līdzekļiem.

Vēl vienu hiperskaņas ieroča projektu kopš 2003.tgada kopīgi īstenoja Perspektīvo zinātniski pētniecisko aizsardzības izstrādājumu aģentūra (DARPA) un ASV GKS.

Vadāmā kaujas bloka Falcon HTV-2 izmēģinājumi sākās 2010.gada 20.aprīlī. Aparāts sasniedza 20 mahu ātrumu atmosfēras augšējos slāņos, taču sakari ar to pārtrūka.

Otru reizi HTV-2 startēja 2011.gada 11.augustā: lidojuma 26.minūtē tika zaudēja bloka kontrole un tas nogāzās. Projekts tika slēgts.

Globālie plāni

DARPA un GKS kārtējā programma nosaukta par Hypersonic Air-breathing Weapon Concept (HAWC). Runa ir par hiperskaņas ieroci ar gaisa reaktīvo dzinēju. Sadarbībā ar bruņotajiem spēkiem DARPA strādā pie projekta Operational Fires – sauszemes bāzes hiperskaņas sistēmas izstrāde.

Visbeidzot, pie Krievijas "Kinžal" nosacītā analoga - Hypersonic Conventional Strike Weapon (HCSW) un novatoriskā Air-Launched Rapid Response Weapon (ARRW) strādā Lockheed Martin. 2017.gada aprīlī un augustā kompānija noslēdza līgumus ar Pentagonu – atbilstoši, par 928 un 480 miljoniem dolāru.

Šī gada maijā ASV tīmekļa resurss Breaking Defense citēja ASV armijas Paātrinātas attīstības un kritisko tehnoloģiju pārvaldes vadītāja ģenerālleitnanta Nila Turguda vārdus par sauszemes bāzes kompleksu Hypersonic Weapons System. Divu konteineru starta iekārtu, ko buksē smagais vilcējs (tā bruņota ar manevrētspējīgu planējošu hiperskaņas kaujas galviņu Common Hypersonic Glide Body (C-HGB), patlaban projektē ASV Enerģētikas mininistrijas Sandi nacionālās laboratorijas speciālisti Sauszemes spēku, GKS un JKS vajadzībām. Ģenerālis atklāja, ka tā spēs sasniegt līdz 8 mahu ātrumu. Sistēmas izmēģinājumi sāksies 2021.gadā.

147
Pēc temata
Krievijas Aizsardzības ministrija publicēja datus par INF aizliegtu raķešu ražošanu ASV
Krievijā nosaukti galvenie ASV vadības centri, kuri var kļūt par "Cirkonu" mērķiem
Krievijas spārnotā dvēsele: kāpēc Su-57 satrauc "partnerus" ASV
Spēle vienos vārtos: ko sola ASV aizsardzības projekti
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā, foto no arhīva

Vai Amerikas SDG izdosies aizstāt Krievijas gāzi

25
(atjaunots 17:20 28.09.2020)
Arvien biežāk masu medijos var dzirdēt viedokli: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG"; kritiķi atbild, ka Eiropas gāzes biržā tā tiek pārdota par tādām pašām cenām, kā visa pārējā gāze. Kam tad ir taisnība?

Pēdējā laikā problēmu fonā ar "Ziemeļu straumes 2" būvniecības pabeigšanu arvien biežāk masu medijos izskan viedoklis: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG." Šīs tēzes kritizētāji smīkņā, norādot: paskatieties, tā pati Amerikas SDG tiek pārdota Eiropas gāzes biržā par tādām pašām cenām (un tagad vispār par ārkārtīgi zemām) kā visa pārējā gāze.

Kam tad ir taisnība? Dzīve, kā jau vienmēr, ir sarežģītāka par parastām shēmām: piedāvājam tikt skaidrībā ar šo lietu.

Iesākumam, atgādināsim, ka "Ziemeļu straume - 2", pārsvarā, tiek būvēta, lai aizvietotu lielāko daļu Ukrainas tranzīta, jo nākotnē gaidīt būtisku Krievijas gāzes eksporta pieaugumu (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu "standarta" 200 miljardiem kubikmetru) nenākas. Un arī Ukrainas tranzīts (vismaz pagaidām) ļauj transportēt krietni vairāk par esošajiem apjomiem. Tādēļ varētu likties, ka no pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara puses nekas nemainīsies.

Turklāt: Ukrainas tranzīts ir apmaksāts uz četriem gadiem (pa 40 miljardiem kubikmetru gadā), savukārt "Ziemeļu straumei 2" būs 55 miljardu kubikmetru jauda. Tātad šajā prātojumu posmā hipotētiska atteikšanās no "Ziemeļu straumes 2" (ZS2) būvniecības pabeigšanas uz visiem laikiem vai uz nenoteiktu laiku novedīs vien pie acīmredzamām "Gazprom" finanšu zaudējumiem (jo nāksies vienkārši norakstīt milzīgas būvniecības izmaksu summas), taču nepalīdzēs likt Eiropai pirkt amerikāņu SDG Krievijas gāzes vietā.

Tādēļ, ja vadās pēc tēzes, ka Amerika, radot grūtības ZS2, plāno iegūt jaunu nišu savai SDG (uz "Ziemeļu straumes 2" jaudas apjomu, vai esošo Ukrainas tranzītu – tātad ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), tas nozīmē vienu: līdz ar ZS2 bloķēšanu jāapstājas (nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ: caurules vecums, tranzīta tarifa aizliedzošais lielums vai citi apstākļi) pašam Ukrainas tranzītam.

Domājam tālāk. Vai tas palīdzēs amerikāņu SDG?

Pirmkārt, gāze (vai SDG) jebkurā gadījumā kļūs dārgāka, 50 miljardu kubikmetru dzēšana no tirgus – tie ir visnotaļ būtiski apjomi pasaules tirdzniecībai. Savukārt augstākas biržu cenas neizbēgami novedīs pie rentabilitātes celšanās arī Amerikas SDG pārdošanās.

Otrkārt, galvenais. Šeit ir jāatgādina, ka sava esošā sašķidrinātās dabasgāzes eksporta ietvaros ASV jebkurā gadījumā saņem garantētu maksu par sašķidrināšanu. No zemiem globālajiem kotējumiem cieš tirgotāji. Tātad Savienotajām Valstīm, lielākoties nav nepieciešamības kaut kādā veidā stimulēt SDG pārdošanu no jau uzbūvētajām rūpnīcām.

Daudz svarīgāk – noslēgt SDG līgumus ar jauniem projektiem. Jo pēc tam, kad šobrīd SDG importētāji no ASV ir saskārušies ar situāciju, kad viņi pat nepērk degvielu, taču iemaksā obligāto nodevu par sašķidrināšanu (un tā ir aptuveni puse no SDG galīgās cenas), pierunāt kādu noslēgt līgumu ar šādiem nosacījumiem par jaunām kravām būs grūti. Bet nerealizētu projektu vēl ir daudz. Un šeit arī noderētu Eiropas tirgus.

No tā arī izriet tā šķietamā pretruna, par kuru mēs sākām spriest pašā sākumā. Jā, šobrīd amerikāņu SDG, kā jebkura cita, patiešām tiek pārdota par zemām cenām, tai skaitā arī Eiropā. Tirgū ir krīze, bet produkcija vienalga ir jārealizē, rūpnīcas jau ir uzbūvētas, tirgotāji noslēguši iegādes līgumu ar nosacījumu "sašķidrini vai maksā".

No otras puses, arī Eiropai ir jāsaprot, ka lētā amerikāņu gāze, tie ir pārpalikumi, kuri citos apstākļos ātri aizies uz Āzijas, bieži ienesīgākiem, tirgiem. Gribat garantētas piegādes – noslēdziet ilgtermiņa līgumu un maksājiet vairāk.

Par cik tad amerikāņu SDG būs dārgāka, salīdzinājumā ar citām piegādēm?

Te ir vērts atzīmēt, ka pašlaik pastāv gāzes (SDG) cenas veidošanās trīs pamatvarianti: (1. variants) tūlītējie darījumi, (2.) sasaiste ar naftu un (3.) amerikāņu SDG, kas balstās uz gāzes cenu ASV teritorijā pluss maksa par sašķidrināšanu.

Tankeris gāzes pārvadāšanai, foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Tiek uzskatīts, ka, tirgum atgriežoties pie normas, gāzes biržas cena būs ap 200 dolāriem par 1000 kubikmetru. Aptuveni tādas pašas būs arī gāzes cenas ar sasaisti ar naftu pie tās cenas 50 dolāru apmērā par barelu. Jebkurā gadījumā, pārsvarā esošas "Gazprom" gāzes cenas ES jau ir saistītas ar biržu cenām, tādēļ orientēties labāk ir tieši uz šiem kotējumiem, nevis uz sasaisti ar naftu.

Bet par kādu cenu tiks piegādāta amerikāņu SDG? Tās cena ir atkarīga no gāzes vērtības pašās ASV (tā svārstās, un tas ir galvenais nenoteiktības faktors), sašķidrināšanas izmaksām un piegādes cenām uz Eiropu. Neiedziļinoties aprēķinu detaļās, var runāt par diapazonu no 220 līdz 270 dolāriem par 1000 kubikmetru.

Citiem vārdiem sākot, ja sākumā, 2013. gadā, amerikāņu SDG izskatījās lētāk par pārējām piegādēm (toreiz bija dārga nafta un dārgāka SDG tūlītējo darījumu tirgū), tad esošajos apstākļos (lētāk kļuvusī nafta, augstāka konkurence SDG tirgū) tā izrādās dārgāka.

Vēl viens jautājums. Bet kāpēc Eiropai ir jāpērk tieši Amerikas SDG. Kāpēc ne Kataras vai Krievijas? Vēl jo vairāk, kas izrādīsies nepārsteidzoši, ja tuvākajā laikā daļa Kataras gāzes tiks pārdota ar sasaisti ar biržu tirgus cenām?

Ja noliek malā aspektus, kas saistīti ar īpašajām attiecībām starp ES un ASV, tad šādu iemeslu nav. Kopumā ES var aizstāt iespējamo deficītu ar jebkuru gāzi.

Iespējams, šī iemesla dēļ šobrīd arī tiek runāts par samainīšanu: vairāki jauni SDG termināli Vācijā tieši Amerikas SDG izvietošanai (teiksim, 10-20 miljardiem kubikmetru gāzes, jeb 20-40% ZS2 jaudas) apmaiņā pret atļauju pabeigt cauruļvada būvniecību.

Apkoposim.

Pirmais. Krievijas gāzes aizvietošana ar Amerikas SDG ir iespējama tikai pie vienlaicīgas divu nosacījumu izpildīšanas: ZS2 projekta slēgšanas un Ukrainas tranzīta izbeigšanas. Šajā gadījumā Krievijas eksporta ierobežošana atbalstīs cenas visā gāzes tirgū.

© Sputnik / Александр Кондратюк

Otrais. Jebkurā gadījumā Amerikas SDG būs ne vairākas reizes, bet par 10-30% dārgāka, nekā pārējā gāze tirgū, pat iespējams par tādu pašu cenu – viss ir atkarīgs no Amerikas iekšējiem gāzes kotējumiem. Taču, noslēdzot ilgtermiņa līgumus par SDG piegādi no ASV, Eiropas uzņemas visu risku, kas saistīts ar ASV gāzes iekšzemes cenām.

Savukārt lētā Amerikas (un visa pārējā) SDG, kuru mēs šobrīd redzam Eiropā, tas ir gāzes iztrūkuma rezultāts tirgū: tirgotāji pārdod to, lai vismaz daļēji kompensētu zaudējumus, ko nes Amerikas SDG iepirkšanas līgumi. Ja Eiropa sagribēs garantētas piegādes no ASV, tad maksāt nāksies pēc Amerikas SDG cenas veidošanās formulas, un atteikties vairs neiznāks.

Un pēdējais. Uzspiežot Eiropai savu SDG, ASV pirmkārt domā nevis par pašreizējām piegādēm, bet gan par perspektīvajām. Runa ir par jaunām sašķidrināšanas rūpnīcām un to nodrošināšanu ar garantētiem SDG piegādes līgumiem. Rūpnīcu būvniecība aizņem aptuveni četrus gadus, un tieši ap to laiku beigsies spēkā esošais tranzīta līgums ar Ukrainu.

25
Tagi:
gāzesvads, Ziemeļu straume 2, Krievija, ASV, SDG
Pēc temata
Rietumi gatavi pašnāvnieciskam karam
Smags gadījums: ASV vēlas aizliegt pirkt Krievijas naftu
Vai "Novičok" izšķirs "Ziemeļu straumes 2" likteni?
Sāka lēst zaudējumus: "Ziemeļu straumes 2" celtnieki saņēmuši pārmetumu lavīnu
Zeme no kosmosa, foto no arhīva

Kas notiek patiesībā globālā sasilšana vai atdzišana

46
(atjaunots 15:05 26.09.2020)
Zemes vēstures ritējumā ledus laikmetus pastāvīgi nomainījuši silta laika periodi.

Patlaban mēs dzīvojam tādā laikā starp ledus laikmetiem, tomēr planētas virsma sasilst ātrāk, nekā bija gaidāms. Vladislavs Strekopitovs portālā RIA Novosti mēģināja tikt skaidrībā, kas pie tā vainojams un ko iesākt.

Te auksti, te karsti

Pirms simt gadiem darbā "Saules izstarojuma radīto termisko parādību matemātiskā teorija" serbu matemātiķis un ģeofiziķis Milutins Milankovičs formulēja hipotēzi: orbītas, rotācijas ass leņķa un precesijas parametru regulāru izmaiņu dēļ Zemes virsmu Saule sasilda dažādi. Rezultātā rodas apledojumi, ko nomaina siltāki periodi starp ledus laikmetiem. Tie ir tā saucamie Milankoviča cikli, uz kuru pamata tiek veidotas ilgtermiņa klimatiskās prognozes.

Реконструкция климатических изменений за последние 2000 лет на основе данных 11 различных исследований
Klimatisko izmaiņu rekonstrukcija pēdējo 2000 gadu laikā uz 11 dažādu pētījumu bāzes

Katram orbitālajam parametram ir savs cikls. Piemēram, ekscentricitāte: trajektorija, pa kuru Zeme griežas ap Sauli, no apļa pāriet pie eliptiskākas orbītas ik pēc 95, 125 un 400 000 gadiem. Planētas ass novirzās 3 grādu amplitūdā no ekliptikas – plaknes, kādā Zeme rotē ap Sauli – aptuveni ik pēc 41 tūkstoša gadu. Precesijas cikls – Zemes ass griešanās konusā kā žiroskopam – vidēji veido 26 tūkstošus gadu. Šajā laikā Zemes ass veic pilnu apli.

Visi šie faktori kopā demonstrē klimatisko ēru periodiskumu – 41 un 100 tūkstošus gadu. Pie tam, saskaņā ar Milankoviča aprēķiniem, Saules gaismas daudzuma starpība Ziemeļu puslodē sasniedz 20%.

Rādītāji neatbilst cikliem

Pleistocēna ērā – pirms 2,6 miljoniem – 11,7 tūkstošiem gadu – Zeme pārdzīvoja vairākus aukstuma periodus, kad ledāji klāja līdz 30% planētas virsmas un Ziemeļu puslodē sniedzās līdz 40. paralēlei.

График изменения температуры поверхности Земли с конца XIX века
Zemes virsmas temperatūras izmaiņu grafiks no XIX gs. beigām

Pēdējais ledāju maksimums bija vērojams aptuveni pirms 18 tūkstošiem gadu, bet tagad, saskaņā ar Milankoviča cikliem, turpinās holocēna starpleduslaikmetu posms, kas sācies aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu. Uz to norāda speciālisti, kas nepiekrīt hipotēzei par antropogēno ietekmi, kad sākas runas par globālo sasilšanu. Tomēr detalizēta modelēšana rāda: pašreizējie notikumi nekādi neatbilst dabiskajiem cikliem ne sava spēka, ne dinamikas ziņā.

Spriežot pēc gada vidējās temperatūras grafika, holocēna termālais maksimums jeb klimata optimums bija sasniegts X-XIII gadsimtā. Toreiz temperatūra uz Zemes bija pat augstāka nekā pagājušā gadsimta vidū. Pēc tam sākās vispārēja lēna atdzišana.

Cilvēks izrādījies stiprāks par dabu

Saskaņā ar Milankoviča cikliem, tagad Zemei vajadzētu pakāpeniski atdzist, taču rūpniecības revolūcija XIX gs. beigās lauza dabiskās tendences. Patlaban gada vidējā temperatūra par 0,6-0,8 grādiem pēc Celsija skalas pārsniedz rādītājus, kas pieņemti par atskaites punktu 60.-90. gados. Galvenais iemesls – siltumnīcas gāzu, it īpaši – ogļraža dioksīda antropogēnie izmeši.

Potsdamas Klimata pārmaiņu pētījumu institūta līdzstrādnieki atzīmē: СО2 koncentrācija atmosfērā sasniegusi maksimālo rādītāju trīs miljonu gadu laikā. Pētījums rāda, ka vidējā temperatūra, kas nekad šajā periodā nav augusi virs diviem grādiem pēc Celsija skalas vairāk nekā pirmsindustriālajā periodā, jau tuvāko 50 gadu laikā šo slieksni var pārkāpt.

To pārliecinoši demonstrē dati, ko savos pārskatos publicē Starpvaldību klimata pārmaiņu ekspertu grupa (IPCC), ko 1988. gadā nodibināja Pasaules meteoroloģiskā organizācija un ANO Apkārtējās vides programma.

Savā pēdējā, piektajā pārskatā IPCC par klimata pārmaiņām "AR5 Synthesis Report: Climate Change 2014" teikts: "Lai kādu reālistisku rādītāju planētas temperatūras jutīgumam pret siltuma līdzsvaru mēs izvēlētos, novērojamo izmaiņu iemesls var būt tikai oglekļa dioksīda uzkrāšanās atmosfērā."

Šo slēdzienu apstiprina arī globālo klimata modeļu analīzes rezultāti, ko projekta CMIP (Coupled Model Intercomparison Project) ietvaros īsteno Pasaules klimata pētījumu programmas (WCRP) Kopīgās modelēšanas darba grupa (WGCM). Modeļu eksperimenti CMIP3 un CMIP5 rāda, ka temperatūra manāmi pārsniedz dabiskās tendences kopš 70. gadu beigām.

Pauze globālajā sasilšanā

Tomēr laikā no 1998. līdz 2013. gadam klimatologi reģistrēja dīvainu parādību – neskatoties uz augošo oglekļa dioksīda saturu atmosfērā, temperatūras pieaugums it kā apstājās. To norādīja IPC speciālisti savā pārskatā 2014. gadā.

Klimata izmaiņas. Foto no arhīva
© Sputnik / Виталий Белоусов

Tiesa, pārskata autori bija piesardzīgi: "Pēdējo 15 gadu laikā Zemes virsmas globālā temperatūra demonstrē daudz zemāku augošo lineāro tendenci nekā ilgstošākā periodā – 30 un 60 gadu periodā."

Zinātnieki nevarēja saprast, kas notiek: novērojumi bija pretrunā visiem klimatiskajiem modeļiem. Globālās sasilšanas antropogēnā rakstura hipotēzes piekritēju un pretinieku strīdi iedegās ar jaunu spēku.

Taču 2013. gadā temperatūra no jauna cēlās, un klimatologi secināja: iespējams, tamlīdzīgas 15 gadu pauzes parādās ar zināmu periodiskumu aptuveni reizi 30 gados.

Okeāna loma

Globālo temperatūru stabilizācijas paradoksu oglekļa dioksīda satura atmosfērā pieauguma fonā vajadzēja skaidrot. Pretējā gadījumā uz vienkāršas ekstrapolācijas pamata būvētie prognožu modeļi vairs nebūs droši.

Zinātnieki no Lančžou universitātes (Ķīna) piedāvāja precizētu klimatisko modeli, ņemot vērā enerģijas sadali starp atmosfēru un okeānu. Noskaidrojās, ka sasilšanas šķietamās pauzes periodā Zeme joprojām sasilst, taču siltums uzkrājas Pasaules okeāna dzīlēs. Kad okeāna siltumietilpība sasniedz noteiktu līmeni, no jauna pieaug ūdens augšējo slāņu temperatūra – cikliskums ir saistīts ar šo faktoru.

Iepriekš zinātnieki pierādīja, ka ūdens cirkulācijas mazināšanās okeānā veicināja ledus laikmetu pagarināšanos pleistocēnā un pāreju (tā notika aptuveni pirms miljona gadu) no 41 tūkstoša gadu cikla pie 100 tūkstošu gadu Milankoviča cikla. Paleoklimatoloģijā tā pazīstama kā "simt tūkstošu gadu problēma".

Milankoviča cikliem ir nozīme ne tikai ģeoloģijā un klimatoloģijā. Piemēram, nesen antropologi no Viskonsinas universitātes konstatēja, ka šie cikli simtiem tūkstošus gadu noteikuši seno cilvēku dzīves vietu nomaiņas periodiskumu, ieskaitot mūsu senču izklīšanu aiz Āfrikas robežām – uz Tuvajiem Austrumiem un Vidusjūras reģionu, kas sākās pirms 125 tūkstošiem gadu – šajos reģionos izveidojās mitrs subtropiskais klimats.

46
Tagi:
klimata pārmaiņas
Francijas prezidents Emanuels Makrons

Makrons centīsies iesaistīt Baltijas valstis dialogā ar Krieviju

0
(atjaunots 17:28 29.09.2020)
Francijai runa nav tik daudz par to, lai atteiktos no dialoga ar Kremli, cik par Baltijas valstu aktīvu iesaistīšanu tajā.

RĪGA, 29. septembris – Sputnik. Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte uz Lietuvu un Latviju nenozīmē dialoga izbeigšanu ar Krieviju, raksta Le Figaro. Pilnu raksta tulkojumu krievu valodā sniedz portāls InoSMI.

Otrajā savas vizītes Lietuvā dienā Makrons apmeklēs Antakalna kapus un noliks vainagu pie memoriāla bojāgājušajiem pie Viļņas Televīzijas torņa 1991. gada 13. janvārī. Tas ir obligāts punkts, kuru Lietuvas varasiestādes iekļauj katras oficiālās vizītes programmā, taču šoreiz tam tiks veltīta īpaša uzmanība.

"Balstoties uz prezidenta Makrona vārdiem, tas ir vienlaikus apstiprinājums mūsu Eiropas saknēm un mūsu tiesību aizstāvēt mūsu neatkarību atzīšana," saka Lietuvas diplomāts.

​"Aizkustinošs brīdis. Prezidents Emanuels Makrons godina brīvības aizstāvjus, kuri samaksāja ar dzīvību par Lietuvas neatkarību. Paldies, prezidenta kungs," uzrakstīja Lietuvas ĀM vadītājs Lins Linkēvičs savā Twitter lapā.

Šai pirmajai Francijas valsts vadītāja vizītei Baltijas valstīs pēc Žaka Širaka 2001. gada jūlijā ir jādara skaidri daži pārpratumi.

Lietuvieši, kuri iestājās Eiropas Savienībā un NATO 2004. gadā, ir uzticīgi aliansei, un viņi neatbalstīja Makronu, kurš iepriekš apsūdzēja NATO "smadzeņu nāvē". Tāpat viņi neatbalstīja viņa plānu par stratēģiskā dialoga atjaunošanu ar Maskavu, kurš tika publicēts bez iepriekšējas konsultācijas ar Centrāleiropas un Austrumeiropas galvaspilsētām.

Francijas prezidents Emanuels Nakrons, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Lietuva uztver savu atrašanos kaimiņos ar Krieviju kā eksistenciālu draudu. Kaļiņingradā, uz robežas ar Lietuvu, Maskava izvietoja zenītraķešu sistēmas S-400 un raķetes "Iskander", kuras spēj nest kodolgalviņas. Turpat atrodas vairāk nekā 10 tūkstoši Krievijas kareivju. Pēdējo gadu laikā Krievija pastiprinājusi savu Rietumu militāro apgabalu un regulāri piedalās savstarpējās mācībās Baltkrievijas teritorijā.

"Pēc Maskavas domām, runa pirmām kārtām ir par Krievijas militārās struktūras nostiprināšanu stratēģiskā rajonā, kuru tā uzskata par īpaši trauslu savu attiecību ar NATO pasliktināšanās kontekstā. Taču, ņemot vērā vēstures faktus, demogrāfisko stāvokli un 2014. gada Ukrainas krīzi, mēs saprotam, ka Baltijas valstis saskata tajā draudus," saka Izabelle Fakona, speciāliste KF lietās, Stratēģisko pētījumu fonda direktora vietniece.

Tiesa, Lietuvā nomierinājās pēc tam, kad Makrona un Krievijas prezidenta Vladimira Putina telefonsarunas detaļas saistībā ar Alekseja Navaļnija saindēšanu tika atklātas franču izdevumam Le Monde – to Viļņā uztvēra kā Parīzes aizkaitinājuma pazīmi.

"Šī Francijas prezidenta vizīte Baltkrievijas krīzes laikos sūta interesantu signālu Krievijai un Baltijas valstīm," uzskata Tara Varma, Eiropas Savienības Starptautisko attiecību padomes Parīzes biroja direktore. "Makronam šī ir lieliska iespēja izlabot slikto iespaidu, kuru viņš ir atstājis ar dažiem viņa izteicieniem. Viņam nāksies precizēt, ko ietver stratēģiskā autonomija, kuru viņš rosina, un atkārtot, ka Eiropas aizsardzības mērķis nav aizstāt NATO."

Pirms došanās uz Latviju Makrons apmeklēs arī Francijas militārpersonas, kuras ir izvietotas Lietuvas Ruklas pilsētā NATO bataljona sastāvā. Pēdējo trīs gadu laikā Francija vei savu ieguldījumu "Pastiprinātā klātbūtnē", kuru NATO izveidojusi Polijā un Baltijas valstīs, un piedalās pastiprinātā gaisa telpas novērošanā.

Elizejas pilī uzsver, ka Makrona brauciens uz Baltijas valstīm "sniegs iespēju uzklausīt mūsu partnerus, sevišķi viņu pozīcijas attiecībā uz Krieviju, un apspriest ar viņiem, kā vislabāk virzīties uz priekšu, gan viņu pašu interesēs, gan Eiropas interesēs".

Citiem vārdiem sakot, runa nav tik daudz par to, lai atteiktos no dialoga ar Kremli, pa ja tas pagaidām nav ļoti efektīvs, cik par aktīvāku Baltijas valstu iesaistīšanu tajā. Un šo ieceri varētu nekavējoties īstenot uz Baltkrievijas zemes.

Pagājušajā ceturtdienā Svetlana Tihanovska Le Figaro intervijā aicināja Makronu "uzsākt dialogu un spēlēt starpnieka lomu" pārrunās ar Baltkrievijas režīmu. Acīmredzot, šis lūgums tika sadzirdēts. "Skaidrs, ka Lukašenko ir jāaiziet," paziņoja Francijas prezidents Le Journal du Dimanche intervijā. Šodien viņš tikās ar Tihanovsku Lietuvā.

0
Tagi:
Krievija, Baltija, Makrons
Pēc temata
Pirmo reizi divdesmit gadu laikā Latvijā viesosies Francijas prezidents
Mediji: Putins devis mājienu par "Latvijas pēdām" incidentā ar Navaļniju