Brīvība uzvarējusi protestu. Akcija Maskavā nedēļas nogalē

70
(atjaunots 16:59 05.08.2019)
Viktors Marahovskis
Sestdien mediju uzmanību piesaistīja notikumi Maskavas centrā – starp Arbatu, Puškinskaja un Trubnij laukumiem. Tur Krievijas valsts apkarotāji demonstrēja tai savu spēku un vienotību.

Vienlaikus Krievijas galvaspilsētā notika plašs pasākums, kas pulcēja vairāk nekā 200 tūkstošus Krievijas brīvo pilsoņu, pārsvarā – jauniešu. Kā jau noprotams, runa ir par mūzikas festivālu "Šašlik Live" Gorkija parkā, kur maskavieši un pilsētas viesi klausījās populāru roku un ēda gaļu, portālā RIA Novosti pastāstīja Viktors Marahovskis.

Taču 200 tūkstoši koncerta apmeklētāju nevienu īpaši neinteresēja. Sestdien mediju uzmanību piesaistīja notikumi Maskavas centrā – starp Arbatu, Puškinskaja un Trubnij laukumiem. Tur Krievijas valsts apkarotāji demonstrēja tai savu spēku un vienotību.

Atcerēsimies, ka akcijas formālais iegansts ir atteikšanās piereģistrēt Maskavas pilsētas domes vēlēšanām dažus opozīcijas kandidātus (portāls informēja, kas un par kādiem pārkāpumiem saņēmuši atteikumu).

Sestdien sasauktā akcija, kā atceramies, notika jau otro reizi. Pirmajā, 27.jūlijā, saskaņā ar IeM datiem, piedalījās aptuveni 3,7 tūkstoši cilvēku (paši dalībnieki gan apgalvoja – 20 tūkstoši). Sākumā visiem šķita: viss būs kā vienmēr pēdējo gadu laikā – jautri režīma apkarotāji jautri pabadīsies ar Krievijas gvardi, paskandēs par policistiem, ka tie darot kaunu Krievijai, viņus ar sajūsmu uz rokām nesīs uz policijas furgoniem telefonu un telekanālu kameru objektīvu centrā, no turienes viņi publicēs pozitīvus pašiņus un nākamajā dienā visi kā viens iznāks brīvībā.

Šoreiz iznāca citādi. Piemēram, spilgtākie valsts apkarotāji aizvainoti konstatēja, ka par likumsargājošo iestāžu darbinieku apmētāšanu ar atkritumu tvertnēm un asfalta gabaliem pienākas sods. Ka ierašanās protestos ar nažiem un āmuriem arī ir sodāma. Ka pēc tādām lietām viņus nelaiž ārā, pret viņiem ierosina lietas par masu nekārtībām, ved uz tiesu un nosaka drošības līdzekli.

Te nu protestos sākās interesanta metamorfoze. Par to, ka viņi piedalīsies jaunajā, 3.augustā ieplānotajā akcijā, sociālajos tīklos ziņoja daudzkārt lielāks cilvēku skaits nekā nedēļu iepriekš. Vēl vairāk, tīklos aktīvi sāka izplatīties īsti kanibāliski lozungi, līdz pat solījumiem atriebties policistiem un viņu ģimenes locekļiem. Bija manāmi aktīvi centieni "necilvēciskot" policistus, pie tam "necilvēciskošana" pārmetās pat uz viņu sievām un bērniem. Un to darīja ne tikai anonīmi vien, ko varētu iekļaut "provokatoru" kategorijā un izmest no prāta. To darīja reāli cilvēki.

...Taču interesanta bija cita lieta. Patiesībā sestdien režīma šūpotāju skaits bija daudz mazāks nekā iepriekš. IeM ziņoja – aptuveni pusotrs tūkstotis cilvēku. Jeb – lai jūs labāk aptvertu notikuma mērogu – simttrīsdesmit reizes mazāk nekā devās uz šašliku Gorkija parkā. Citiem vārdiem sakot, protesti vienlaikus ir radikalizējušies un virtualizējušies. No vienas puses, pretvalstiskais dumpis kļuvis niknāks, zaudējis kompromisus. Līdz ar to gigantiska čupa mediju, Facebook analītiķu un Telegram kanālu paspēja jau iepriekš ar līdzjūtīgu viedību paspriedelēt par to, kā Vara Pati Novedusi Tatutu ar savām cietsirdīgajām darbībām, saprognozēt tai šausmīgas un nenovēršamas sekas un tā tālāk.

No otras puses – ar prieku pakļaujoties berserku niknumam un atriebes alkām, nepiekāpīgie varas ienaidnieki pēkšņi aptvēra svarīgu lietu – to, ka tieši tagad, kad sākušās nopietnas lietas, viņiem jāpataupa sevi nākotnei. Tāpēc šoreiz viņi labāk atbalstīs revolūciju morāli – ar kareivigiem tvītiem un repostiem, un aicinājumiem tīmeklī drosmīgāk kauties ar likuma pārstāvjiem.

Galu galā "badīties" ielās iznāca tāds pamuļķīgs revolucionāru pulks – vai nu gados pavisam jauni, vai prātā pavisam nevainīgi.

...Man ir radusies versija, kāpēc tā.

Lieta tāda, ka patiesībā lielais dumpis Maskavā jau pašos pamatos bija imitācija – mediju musināts dumpja viltojums. Tā galvenais virzītājspēks nebija kaut kādas Līdz Izmisumam Novestas Tautas Masas, bet gan tie, kuri to plānoja apgaismot savās slejās, resursos un kanālos, konvertēt lasītāju, abonentu un ziedotāju skaitā. Varbūt pat sākt šantažēt varu, lai izspiestu atkāpšanās naudu par revolucionārās aģitācijas svelmes mazināšanu.

Taču biznesa plāns sašķīda pret valsts nepiekāpību. Valsts nevis bailīgi atkāpās, piereģistrēja visus Maskavas vēlēšanu kampaņas lūzerus un izlaida visus, kuri uzbruka policistiem, bet gan spēra citu soli, - valsts lika skaidri saprast, ka tas nekur neder. Un ierosināja krimināllietu par miljarda atmazgāšanu "protestu menedžmenta" galvenajā kantorī, uz pāris mēnešiem arestēja galvenos nekārtību aktīvistus un uzaicināja ierasties Bulvāru lokā lielu skaitu gados jaunu sociāli atbildīgu pilsoņu kārtības sargāšanai.

Rezultātā mēs vērojam kaut ko daudz vairāk nekā vienu nesekmīgu, nesaskaņotu protestu.

Mēs vērojam, kā sabrūk vesela (lai arī ļoti šaura) sociālā slāņa cerības. Cerības uz to, ka Krievijas valsti ar tās likumiem beidzot var saliekt ragā un likt pakļauties mediju frondai.

Principā, tagadējiem protestiem ar "Bolotnaja revolūcijas" protestiem pirms astoņiem gadiem kopīga ir tikai šī pārliecība. Toreiz, 2011.-2012.gg. "jauno mediju" kontrolpaketes turētāji arī domāja, ka vara pieder viņiem.

Toreiz ar šo pārliecību viņiem izdevās sapulcēt un izvest ielās daudzkārt lielāku pūli. Tagad – ne.

Starp citu, tam ir banāls iemesls: 2011.gadā mediju fronda patiešām "turēja mediju laiku", jo interneta telpa bija vairāk vai mazāk vienota.

Taču kopš tā laika mediju lauks ir sadrumstalojies: raidītāju skaits ir desmitkārt pieaudzis, bet skatītāju un lasītāju skaits nav mainījies. Tie, kas desmitgades sākumā patiešām kontrolēja "nacionālos aktuālos jautājumus" ar ierobežotu mediju un bloku kompleksu, tagad kontrolē tikai virkni saskaldītu interešu grupu. Pat kopā ņemtas un ar liesmainākajiem aicinājumiem piebāztas, tās nekādi nepārvēršas par Revolucionārajām Masām.

Vārdu sakot, tagad ir daudz vieglāk attēlot tautas dumpi. Tikai – savā kompānijā. Un bļaut "mums te ir teikšana" var tikai šauros mediju laukumiņos savējiem – tur, kur viņi patiešam ir vara.

Uz tautu viņu vara vairs neattiecas. Tauta, kas informācijas ērā guvusi izvēles brīvību, pēkšņi nolēmusi izvēlēties kaut ko pavisam citu.

70