Oļegs Deripaska

Krievu oligarhs pametis patvērumu Lielbritānijas troņa paēnā

69
(atjaunots 12:03 14.07.2019)
vajadzētu novest pie kaut kādas "biznesa sacelšanās pret Krievijas varu", drīzāk radījis pretēju efektu.

Ideja radīt "krievu ārzonas" vienmēr ir uztverta skeptiski, jo dominējošais viedoklis Krievijas informācijas laukā vienmēr bija vienots – nekas un nekad nepiespiedīs Krievijas biznesu pamest, nosacīti izsakoties, Džersijas salu ar tās britu jurisdikciju, britu tiesībām un "britu kroņa garantētām" īpašumtiesībām un atgriezties Krievijā, kas zināmās aprindās tiek uzskatīta par valsti ar ļoti vēsu (pat "arktisku") investīciju klimatu un stingru kontroles režīmu.

Prakse liecina, ka taisnība bija tiem, kuri atbalstīja "krievu ārzonas" ideju, arī prezidentam Vladimiram Putinam: sistēma sāk strādāt, lai arī lēnāk nekā gribētos. Biznesmeņi, kam apnicis "rīt putekļus" (tas ir, ciest Rietumu varasiestāžu patvaļu, ko prezidents prognozēja jau pirms vairākiem gadiem), pakāpeniski ved savas kompānijas atpakaļ uz Krieviju. Ievērojamu "mājāsbraucēju" skaits ir pietiekams, lai varētu drošī teikt: ideja ir pierādījusi savu dzīvotspēju un lietderību, raksta Ivans Daņilovs portālā RIA Novosti.

Šī gada februārī Vladimirs Putins "Lietišķās Krievijas" forumā ieteica pagarināt atvieglojumus ārvalstu kompānijām, kas pārdislocējas uz Krievijas speciālajiem administratīvajiem rajoniem (tie labāk pazīstami kā "Krievijas ārzonas) Russkij salā Primorskā un Oktjabrskij salā Kaļiņingradā:

"Nākas atzīt, ka nacionālās jurisdikcijas trūkumi, nepietiekams privātīpašuma aizsardzības garantijas piespiedušas daudzus uzņēmējus reģistrēt savus aktīvus ārvalstīs un tos izvest. Kā jūs zināt, esam paredzējuši kapitāla amnestiju, kas darbojas līdz 2019.gada 1.martam, pie tam privātpersonas tiek atbrīvotas no atbildības par virkni ekonomiskās, valūtas un nodokļu likumdošanas pārkāpumu.

Mēs ar kolēģiem apspriedām situāciju, kas veidojas šajā sfērā, un uzskatām, ka vēl vismaz par vienu gadu iespējams pagarināt kapitāla amnestiju pilsoņiem, kuri pārved savu naudu uz Krieviju un reģistrē savu biznesu rajonos ar īpašajiem tiesiskajiem noteikumiem."

Jau tagad ir redzams, ka pagarinājums nav bijis velts. Kompānija En+ (viena no galvenajām Oļega Deripaskas biznesa struktūrām) paziņoja, ka no 9.jūlija tā "iekļauta Krievijas Vienotajā juridisko personu valsts reģistrā kā starptautiska kompānija (publiska akciju sabiedrība)", par ko saņemti atbilstošie dokumenti no Kaļiņingradas apgabala attīstības korporācijas.

Lēmums par pārreģistrēšanos Krievijā tika pieņemts jau pērnā gada nogalē, taču pats process ilga vairāk nekā sešus mēnešus. "En+ pārcelšanās no britu ārzonas Džersijas salā uz Krieviju daudziem šķita nereāla, ņemot vērā darījumu, ko Oļegs Deripaska noslēdza ar ASV Finanšu ministriju, lai panāktu pret savām kompānijām vērsto sankciju atcelšanu. Iepriekš parādījās absolūti nepatiesa informācija par to, ka Krievijas uzņēmēja struktūras pārgājušas amerikāņu un britu kontrolē. Amerikāņu mediji, piemēram, lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg, kā arī virkne ASV senatoru un kongresmeņu no Demokrātiskās partijas, kuri protestēja pret sankciju atcelšanu, darījumu interpretēja pavisam citā gaismā – kā ASV Finanšu ministrijas atkāpšanos, pēc kuras Deripaskas struktūras nokļūs pastiprinātā (lai arī netiešā) Krievijas valsts ietekmē. En+ pārcelšanās uz ārzonu Kaļiņingradā viennozīmīgi liecina par to, kāda notikumu interpretācija ir patiesāka.

Rezultātā veidojas amizanta situācija. Sankciju spiediens pret Krievijas biznesu, kam, pēc rietumu rusofobu ieceres, vajadzētu novest pie kaut kādas "biznesa sacelšanās pret Krievijas varu", drīzāk radījis pretēju efektu. Diezin vai ASV Finanšu ministrija, vēršot sankcijas pret Deripaskas struktūrām, domāja, ka sankciju stāsta turpinājumā būs nevis "dumpis", aktīvu "nomešana" vai pat "demonstratīvs bankrots", bet gan visīstākā krīze pasaules alumīnija tirgū (patiesībā tieši tā dēļ ASV FM piekāpās), īpašnieku maiņa un galu galā – En+ pārreģistrācija "Krievijas ārzonā".

Protams, "Krievijas ārzonas" nav radītas ar mērķi dāvāt "klusu ostu" kompānijām, pret ko jau vērstas vai gaidāmas amerikāņu sankcijas. Taču pat gadījumā, ja "salas" Vladivostokā uin Kaļiņingradā būtu radītas tikai ar mērķi stāties pretī sankcijām, arī tad tas būtu vērtīgs ģeopolitiskais projekts.

Ekonomikas atbrīvošana no ārzonām un speciālo adminitratīvo rajonu izveide nozīmē, ka tiek veidota pilnvērtīga finansiālā infrastruktūra nopietnam XXI gadsimta ģeopolitiskajam spēles dalībniekam.

Finanšu repatriācija tendence tikai sākas. Tās pamatā ir ekonomiski un politiski iemesli. Saasinātais pašaizsardzības instinkts, kas ir visnotaļ nepieciešams sekmīga biznesa noteikums, čukst ietekmīgajiem krievu uzņēmējiem, ka Rietumos viņi būs spiesti ne tikai "rīt putekļus", bet ari šķirties no aktīviem; ja neveiksies, atvadīties nāksies arī no brīvības. Formula "naudu pelnīt te (Krievijā – red.), bet tērēt – Rietumos" tagad jau ir riskanta, nevis pievilcīga.

Galu galā Krievijā atgriežas vai jau atgriezušās dažas kompānijas, kas pat nebija pieminētas sankciju sakarakstos.

Pērn uz Krieviju no Kipras "pārcēlās" Ališera Usmanova struktūras. "Kipras "USM Holdings Limited", kam netieši pieder "Metalloinvest" un "Megafon" kontrolpaketes, kā arī citi aktīvi, noslēdz to pārvešanu uz Krieviju. Restrukturizācija skaidrojama ar kursu uz ārzonu likvidāciju ekonomikā," USM preses dienests citēja holdinga direktoru padomes locekļa Ivana Strešinska teikto.

Tāpat Krievijā "ieradušās" pazīstamā uzņēmēja Alekseja Mordašova struktūras. "Sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Severgrupp", kas nodarbojas ar investīciju pārvaldi Alekseja Mordašova interesēs un publiskā akciju sabiedrība "Silovija mašini" informēja par PAS "Silovije mašini" akciju pilnās paketes nodošanas SIA "Severgrupp" noslēgumu. Aktīvu restrukturizācija veikta, ņemot vērā valsts īstenotos pasākumus ekonomikas atbrīvošanai no ārzonām, kā arī ar mērķi uzlabot kompānijas struktūras pārskatāmību un pilnveidot korporatīvās procedūras," teikts kompāniju preses relīzē.

Vērā ņemamu "mājāsbraucēju" saraksts papildināšies arī turpmāk, taču svarīgākā panākumu pazīme kļūs redzama, kad uz Krievijas jurisdikciju pārcelsies kompānijas, kas pieder biznesmeņiem no tuvākajām ārvalstīm, Dienvidamerikas, Āzijas, Āfrikas un Austrumeiropas.

Iepriekš jau vēstīts, ka katram nopietnam ģeopolitiskās spēles dalībniekam mūsdienās ir "savas" ārzonas – pašmāju privātā biznesa kontroles instruments un "klusa osta" biznesam no draudzīgām valstīm un ekonomiskajām kolonijām. ASV ir Nevada un Delavēra, Lielbritānijai – Karību salas, Gibraltāra un Džersijas sala, Eiropas Savienībai – Luksemburga un Andora. Pat Mao ideju mantiniekiem ir savas ārzonas – Honkonga un Makao, caur kurām ik gadus plūst simtiem miljardu dolāru. Šajā aspektā Krievija pasaules ekonomikā cenšas panākt pārējos, taču nekā slikta tur nav. Rokas darba nebijās – Krievijas ekonomikas atbrīvošana no ārzonām un "Krievijas ārzonu" pirmie panākumi iedveš optimismu.

69
Pēc temata
Viņš mūs pamet: Putins pajokoja par dolāra likteni Krievijā
Die Presse: ārvalstu ieguldītāju interese par Krievijas tirgu atgriezās
"Pagaidīsim, kamēr viņi nobriedīs": Putins paziņoja par KF gatavību dialogam ar ASV
Nogurušais lācis patriecis ASV: cik Krievija "zaudējusi" OPEC darījumā
Kodoldegviela, foto no arhīva

"XXI gadsimta mēris" pasaulē

31
(atjaunots 12:50 23.05.2020)
Plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

Amerikāņu izdevumā The New York Times publicēts panisks vācu žurnālista raksts atomelektrostaciju aizstāvībai. Publikācija ir negaidīta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, autors aizšķērso ceļu progresam un nostājas dabai bīstamu tehnoloģiju pusē. Otrkārt, raksts publicēts pasaules progresa rupora lapās. Iebilst pret "zaļo" enerģētiku NYT – tas ir gluži kā rakstīt tur kaut ko labu par Putinu. Vai pat Trampu. Par publikāciju stāsta Viktors Marahovskis portālā RIA Novosti.

Raksta būtība: pēdējais kodolreaktors Vācijas teritorijā tiks apturēts 2022. gadā. Pēdējā ogļu stacija apklusīs mazliet vēlāk, 2038. gadā. Vienlaikus valdība mudina pirkt elektromobiļus, kuri patērē lielāku daudzumu elektroenerģijas. Nebūs par ļaunu atgādināt, ka no 1990. gada, kad Vācija pirmo reizi sāka īstenot enerģijas ekonomikas problēmas, enerģijas patēriņš valstī audzis par 10% (bet atbilstoša iedzīvotāju skaita pieauguma). Domājams, tendence turpināsies.

Pie tam daudzu enerģijas "zaļo" avotu pielietojuma paplašināšanās, iespējams, pietuvojusies maksimālajam rādītājam. Iedzīvotājiem jau ir līdz kaklam vēja ģeneratori virs galvām. Vācieši protestē pret jaunu vēja ģeneratoru būvi, kuri caurām diennaktīm dūc un pataisa trakus ar savu spēlīti "diena-nakts-diena-nakts" (pamēģiniet vien dzīvot apstākļos, kad ik pēc pāris sekundēm pār māju gulstas gigantiskā "ventilatora" lāpstiņa). Būvēt jaunos ģeneratorus attālāk no apdzīvotajām vietām nav viegli – Vācija ir blīvi apdzīvota. Vienkārši trūkst brīvas vietas, kur sabakstīt jaunus vēja ģeneratorus.

Galu galā Vācija var saskarties ar banālas elektrības deficītu.

Tomēr 60% pilsoņu joprojām kategoriski iebilst pret AES, "jo tās ir radioaktīvas", "jo bija avārija Fukusimā" (no savas puses piebildīsim – jo viņi skatījušies "Černobiļu" un tas atstājis iespaidu). Neskatoties uz zinātnieku, it īpaši Krievijā strādājošo komandu sasniegumiem, kuri atklāj, kā izmantot to, ko pieņemts uzskatīt par "izlietotiem kodoldegvielas elementiem", progresīvā sabiedrība kategoriski iebilst.

Raksta autors stāsta, ka vācu nācija, kas parasti "ar prieku dara to, kas izskatās labi", ir apjukusi, saskaroties ar nepieciešamību izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko. Turklāt rezultātā pašai Vācijai nākotnē var rasties milzu problēmas.

Faktiski runa ir par savdabīgu ideālistisku avantūru, ko attaisno nevis stratēģiski aprēķini, bet gan vienkārši par augstu morālo stāju.

Jāpiebilst, ka rakstā gandrīz nemaz nav pieminēta dabasgāze (nebrīvā Putina gāze no Krievijas). Redziet, aizstāvēt gāzi The New York Times lapās – tā būtu īsta pašnāvība, tāpēc vācu žurnālistu var saprast. Viņš jau ir demonstrējis visīstāko drosmi un vīrišķību.

© Sputnik / Александр Кряжев

No viņa raksta izriet vairāki interesanti aspekti.

Mūsu priekšā ir spilgts piemērs tam, kā rodas konflikts starp realitāti un kareivīgo ideālismu. Tādu piemēru ir daudz. Galvenais – šī parādība ir plašāka par jebkādām "zaļajām histērijām" un draud izvērsties par XXI gadsimta mēri, kas inficē smadzenes milzīgā teritorijā. Starp citu, arī Krievijā.

Pēc būtības pretkodola panikas raksturs Vācijā ir tāds pats kā viena Krievijas komiķa nesenā "jokā" par globālajām tēmām.

Komiķis satrauktā "pilsoniskā" balsī sarkastiski klāstīja, ka visa pārējā pasaule esot uzbūvējusi Lielo hadronu kolaideru, bet Krievija – raķeti (sliktā, sliktā Krievija). Taču lieta tāda, ka "klauna" kareivīgā ideālisma ziņā joks bija izcils, tikpat varens kā muļķības un tumsonības ziņā (komiķim neviens nav pastāstījis, cik lielā mērā Krievija piedalījās LAK būvdarbos. Iespējams, komiķim par to ir nospļauties. Diezin vai viņu kaut mazākajā mērā interesē vismaz, kas tas ir – kolaiders, priekš kam tas vajadzīgs un vai Krievijai ir kolaideri).

Tā ir vispārēja parādība. Skolas vecuma ekoradikāļi Eiropā arī ne vella nesaprot no tā, ko tik histēriski atbalsta, taču viņi nemaz neuzskata par vajadzīgu domāt – "lai lietotu telefonu, nekas nav jāzina par tā iekārtojumu".

Neapšaubāmais morālais taisnīgums (ekoloģija – labi, piesārņojums – slikti) viņu acīs itin labi aizstāj zināšanas. Ja nu vēl morālo stāju papildināt ar prasmi lietot aktuālos memus un aprobežota skolas līmeņa troļļošanas prasmes, ko demonstrē kura katra grēta, tad jau var ne tikai augstu vērtēt sevi par to, ka atrodies pareizajā vēstures pusē. Vēl var arī nicināt tos, kuri pareizajā pusē neatrodas.

Tātad plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

...Teorētiski varētu par to visu uzvelt vainu tā saucamās "Z paaudzes" smadzeņu ergonomiskajam dizainam vai aprunāties par "spēļmācību" paaudzi.

Taču man ir cita versija. Z paaudze – tā ir ne tik daudz paaudze, cik modīgs pasaules uztveres standarts. Ja cilvēkam ir 35 vai 50 gadi, tas taču vēl nenozīmē, ka viņš nemetīs pie malas kritisku domāšanu, turpinās lasīt garus tekstus, nepāries pie "memīšiem" un videoierakstiem, nenoraidīs riebīgus jautājumus no sērijas "Ko jūs patiesībā par to zināt?" un nesāks prasīt kaut ko morāli izcilu:

— izmaksāt visiem padomju represijās cietušajiem 100500 miljardus, "jo tur taču bija miljoniem upuru";

— izdalīt visiem strīdīgās teritorijas, "jo mums ir milzīga valsts un mēs ar to netiekam galā";

— izdalīt 100500 miljardus visiem, kas cietuši PSRS sabrukumā, "jo tas bija tautas īpašums, izlaupīts un sazāģēts";

— atteikties no raķetēm, jo ar visiem taču jādzīvo mierā; ieviest milzīgus pabalstus visiem, par visu un no 18 gadu vecuma, jo cilvēkus tak vajag saudzēt; dekriminalizēt narkotiku tirdzniecību, jo tūkstošiem nabaga zēnu un meiteņu, kas tajā pieķerti, ar salauztām dzīvēm gadiem ilgi sēž cietumā;

— un tā tālāk, bez gala un bez malas.

Visos gadījumos kareivīgajiem ideālistiem nav ne jausmas, kādus reālu efektu nesīs tāda balodīšu spārnu plivināšana. Viņus tas neinteresē, tas ir nepatīkami un atbaidoši.

Te atliek tikai just līdzi "pieaugušajiem" (ne vecuma, bet lomas ziņā), kas spiesti vadīt bērnu – kareivīgo ideālistu veidotas sabiedrības.

 Iespējams, Vāciju var glābt gāze no nebrīvās Krievijas. Bet ja nu nebrīvā, pieaugusī Krievija, kas gatava labot ideālistu sataisītās ziepes, vienreiz vienkārši pagaisīs?

31
Tagi:
kodolreaktors, Tramps, ASV, Krievija, zaļā enerģija
Vēja turbīnas, foto no arhīva

Pēc epidēmijas novārgušajām ekonomikām draud "zaļā vētra"

33
(atjaunots 18:04 21.05.2020)
Koronavīruss liek pārvērtēt attieksmi pret dažādākajiem mūsu dzīves aspektiem un problēmām. Viena no tām ir ogļskābās gāzes emisija un cīņa pret to. Viedokļi ir dažādi.

Sāksim ar klimatisko skepticismu. Patiešām, cilvēces un konkrētu valstu iespējas novirzīt resursus konkrētām nozarēm ir ierobežotas. Vai vispār ir vērts tērēt tos cīņai ar globālo sasilšanu (šajā jomā, neskatoties uz atjaunojamās enerģētikas cenu lejupslīdi, ir liels skaits risinājumu, kas nav attaisnoti tīri ekonomiski) laikā, kad veselības aprūpes sistēma, arī valstīs ar aktīvu diskusiju ekoloģijas jomā, nepārprotami nespēj tikt galā ar pašreizējo situāciju. Turklāt koronavīruss ir konstatējis arī šo sistēmu fundamentālos trūkumus. Iespējams, labāk būtu novirzīt papildu resursus medicīnai, nevis, piemēram, ogļskābās gāzes pārtveršanas un apglabāšanas sistēmām? Jautājumu portālā RIA Novosti analizē Aleksandrs Sobko. 

Otrs pols – ekoloģiskie aktīvisti. Situāciju ar koronavīrusu viņi traktē no sava viedokļa: mēs redzam, ka pat relatīvi neliela epidēmija pilnībā paralizējusi ikdienas dzīvi. Koronavīrusa epidēmija ir tikai neliela problema salīdzinājumā ar grūtībām, ar ko cilvēce var saskarties sakarā ar globālo sasilšanu un klimata pārmaiņām. Var tikai iztēloties, kādas graujošas sekas būs nākotnē. Tātad vajag tikai pastiprināt klimata tēmu un spert apņēmīgākus soļus cīņā ar klimata izmaiņām.

© Sputnik / Евгений Одиноков

Atstāsim lasītāja ziņā viņam tuvākā viedokļa izvēli un paskatīsimies uz problemātiku no mazliet cita leņķa.

Ņemot vērā epidēmiju un ekonomikas lejupslīdi, mazinās energonesēju pieprasījums vārda plašākajā nozīmē: cietīs gan naftas un gāzes nozare (to mēs patlaban vērojam), gan arī atjaunojamie enerģijas avoti (parādās visas pazīmes: tiek prognozēts manāms jaunu atjaunojamās enerģētikas avotu ieviešanas sarukums salīdzinājumā ar plāniem pirms koronakrīzes).

Rezultātā, pirmkārt, atjaunojamās enerģijas avotu piekritējiem rodas kārdinājums radīt īpaši labvēlīgu režīmu "zaļajai" enerģētikai. Otrkārt, kad sāksies ekonomikas atjaunošanās, aizvietot tradicionālo energonesēju apjomus pret atjaunojamajiem avotiem. Tas ir, sagrābt tirgus daļu "starpsugu" cīņā (atjaunojamie avoti pret fosilo degvielu).

Kas šim nolūkam jādara? Atkal jāizmanto ārpustirgus ietekmes metodes. Jaunie regulēšanas pasākumi vēl var parādīties (galu galā, dekarbonizācijas plāni Eiropā nekur nav pazuduši). Taču nebūt ne visas valstis cīņā ar izmešiem ir noskaņotas tikpat apņēmīgi kā ES. Tāpēc mēs redzam, kā koronavīrusa fonā plešas plašumā "verbālās intervences" par labu klimatiskajiem jautājumiem. To līmenis ir ļoti augsts. Romas pāvests uzskata, ka koronavīruss ir "dabas atbilde" klimatiskajai krīzei. Savukārt ANO gluži nopietni informē, ka viens no iemesliem kuru dēļ koronavīruss ir parādījies un izplatās, ir klimata pārmaiņas.

Tagad – konkrēti par degvielas veidiem un enerģētikas nozarēm. Transporta sektora problēmu kontekstā konsaltinga aģenrūra "Wood Mackenzie" brīdināja: šogad elektromobiļu pārdošanas apjomi pasaulē kritīsies par 43%. Protams, šos datus vēl jāsalīdzina ar tradicionālo automašīnu pārdošanas apjomu kritumu – arī tām neklāsies viegli. Vienlaikus ir skaidrs, ka naftas pieprasījumu tagad ietekmē nevis automašīnu pārdošanas samazināšanās, bet gan esošā autoparka apstāšanās. Tradicionālās automašīnas un elektromobiļa konkurence no ekonomikas viedokļa (atstāsim malā komfortu, uzpildes infrastruktūras esamību un visu pārējo) notiek tā saucamās pilnās īpašuma vērtības sfērā, kas ietver gan automašīnas cenu, gan izdevumus degvielai vidēja ekspluatācijas termiņa laikā. Naftas cenu krituma gadījumā priekšrocības ir tradicionālo automašīnu pusē.

Naftas tirgus daļas ieņemšana elektromobiļiem nav viegla lieta. Jau pirms krīzes tika pārdoti aptuveni tikai 2,2 milj. elektromobiļu gadā, tāpēc pat "zaļākās" prognozes paredz ilgstošu (aptuveni 10 gadi) tradicionālo dzinēju degvielas pieprasījuma pieaugumu. Elektromobiļu tirgus apjomi ir pārāk mazi, liela nozīme ir arī tam, ka nav iespējams ātri palielināt ražošanas jaudas, arī akumulatoru ražošanu.

Tomēr nostādne par tādu aizvietošanu parādās. Nesen izdevumā The Guardian publicētā raksta nosaukums "Vai koronavīruss nogalinās naftas rūpniecību un palīdzēs glābt klimatu?" ir pietiekami daiļrunīgs. "Naftas paātrināta norieta" piekritēji cer, ka pie cenas 35 dolāru apjomā par barelu 75% naftas ieguves projektu nespēj segt pat kapitālos izdevumus.

Tātad kompānijas pārtrauks investīcijas lētajā naftā, un pakāpeniski sāksies atkāpšanās no šīs degvielas.

Apstrīdama nostādne. Gan tāpēc, ka līdz ar cenu pieaugumu naftas un gāzes kompānijās atgriezīsies interese par jaunām investīcijām (jaudas tomēr ir milzīgas). Gan tāpēc, ka visi pēdējie notikumi naftas tirgū un pašizmaksas vērtējums liecina, ka ir virkne valstu ar zemu pašizmaksu (līdz 40 dolāriem). Starp tām ir arī Tuvie Austrumi un Krievija. Investīcijas šeit ir iespējamas arī zemu naftas cenu  apstākļos, cietīs tikai iemaksas budžetā.

Kurp tad, pēc "koronavīrusa stimulētās energopārejas" piekritēju domām, aizies investīcijas, ko būtu varējusi saņemt nafta? Vai uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem.

Cīņas otrā arēna ir elektroenerģijas tirgi, kuros atjaunojamie enerģijas avoti konkurē ar siltuma ģenerāciju. "Zaļā enerģētika" koronavīrusa fonā jau ir saskārusies ar grūtībām. To vidū ir piegādes ķēdīšu traucējumi, dolāra cenas pieaugums, sadalītās (mājas) ģenerācijas apstākļos – fakts, ka iedzīvotāji nav gatavi investēt otrā plāna uzdevumos. Piemēram, Austrālijā aizkavējas triju gigavatu "vēja" un "saules" uzstādīšana. Viena no problēmām – ASV dolāra kurss pret Austrālijas dolāru ir pieaudzis. Tiek prognozēta atjaunojamo avotu ieviešanas samazināšanās.

Līdz ar koronavīrusa problēmu "vējam" un "saulei" parādās vēl viens šķērslis – pakāpeniski tiek atcelts finansiālais atbalsts.

Piemēram, Ķīna šogad (tas nenotiek pirmo reizi) būtiski samazinājusi subsīdijas atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Par 50% samazināts atbalsts Saules baterijām un pilnībā (!) atceltas subsīdijas dārgākā tipa vēja ģenerācijai – ārzonai (vēja ģeneratori uzstādīti jūrā). Investīcijas "zaļumā" 2019. gadā Ķīnā kritās par 8%, Saules enerģijas ģenerācijas sfērā – par 33%.

Tomēr zaļajai enerģētikai joprojām saglabājas galvenā ārpustirgus priekšrocība – "nepastāvīgās" enerģijas izpirkšanas prioritāte un nekādu saistību energosistēmas jautas uzturēšanas aspektā.

Galvenā bāze – siltuma ģenerācija – nekur nav pazudusi un cieš zaudējumus jau tagad. 60% ogļu staciju Ķīnā strādā ar zaudējumiem. Cita starpā – arī tāpēc, ka tradicionālā ģenerācija nes atbildību par jaudas saglabāšanu, bet siltumstaciju noteiktās jaudas izmantošanas koeficients sarūk atjaunojamās enerģētikas augošās daļas fonā.

Atjaunojamās enerģijas un tradicionālās ģenerācijas pretrunas ir veidojušās pēdējos gados objektīvu iemeslu dēļ. Tagad, koronavīrusa fonā problēmu skaits pieaug, tātad augs arī konkurence un pretrunas. Rietumvalstīs paredzēts papildu atbalsts atjaunojamās enerģijas avotiem ar dekarbonizācijas plānu starpniecību – klimata pārmaiņu problēmas ietvaros. Pārējās valstīs palielināsies "klimatiskās nostādnes" spiediens.

33
Tagi:
ekonomiskā krīze, koronavīruss
Pēc temata
"Tas ir paradokss": eksperts pastāstīja, kādu cenu Baltija maksā par mītisko vienotību
Valsts budžets vējā: pāreja pie "zaļās" enerģijas var izputināt Latviju
Latvija pieprasa Eiropas Komisijai pastiprināt klimata mērķus
Trešajai daļai "zaļās" enerģijas ražotāju atņēma valsts atbalstu
Krievija nopelnīs uz globālās sasilšanas rēķina
Ruslans Pankratovs

Ruslans Pankratovs norāda, kādu risku atspoguļo incidents restorānā Jūrmalā

0
(atjaunots 07:12 26.05.2020)
Restorāna "Kūriņš" īpašnieka izturēšanās ir spilgta neonacisma izpausme, un Nacionālās apvienības paustais atbalsts paceļ ideju valsts līmenī, uzsvēra politiķis Ruslans Pankratovs.

RĪGA, 26. maijs – Sputnik. Jūrmalas restorāna "Kūriņš" apmeklētāji, ko iestādes īpašnieks Arnis Ābelītis 9.maijā izraidīja Georga lentītes dēļ, sakarā ar incidentu vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs.

Iesniegumi uzrakstīti vairākām iestādēm, sarunā ar Sputnik Latvija pastāstīja starptautiskās tiesību aizsardzības organizācijas "Latvijas krievu pasaule" priekšsēdētājs, politiskās partijas "Rīcība" līderis Ruslans Pankratovs, kurš sniedza atbalstu cietušajiem.

"Mēs uzrakstījām septiņus iesniegumus: Valsts policijai, iekšlietu ministram, Ģenerālprokuratūrai, tiesībsargam, Patērētāju tiesību aizsardzības centram, kā arī divām Saeimas komisijām. No Kriminālā likuma viedokļa "Kūriņa" īpašnieka darbībās ir diskriminācija un etniskā naida kurināšana līdz ar Administratīvā kodeksa pārkāpumiem," pastāstīja Pankratovs.

Pēc viņa domām, valda viedoklis: ja jau iestāde ir privāta, īpašnieks var rīkoties, kā vēlas, taču tie ir maldi.

"Jebkuram restorānam ir sociālā slodze, ņemot vērā to, ka pakalpojumu joma ir publiska. Nekādā gadījumā nav pieļaujama nekāda diskriminācija, par to paredzama atbildība pēc likuma," paskaidroja Pankratovs.

Viņš uzsvēra, ka restorāna īpašnieka izturēšanās ir satraucoša pazīme no iekšpolitiskās situācijas viedokļa.

"Latents nacionālisms valstī vienmēr ir bijis, tomēr Ābelīša uzvedība pārkāpj visas pieklājības robežas, bet Nacionālās apvienības vadītājs sāk tādu cilvēku demonstrēt kā piemēru. Tas ir absolūti nepieļaujami. Mēs redzam situācijā spilgtu neonacisma izpausmi un šīs idejas "iecementēšanu" valsts līmenī. Tas ir trauksmains signāls," paziņoja Pankratovs.

Politiķis norādīja, ka nekādi normatīvie akti neaizliedz Georga lenti Latvijā, un Ābelīša darbības jebkurā gadījumā ir pārkāpums. "Šī parkāpuma pakāpe jānosaka tiesībsargājošajām iestādēm, un mēs ceram, ka mūsu iesniegumi vismaz kādu vedīs pie prāta," piebilda Pankratovs.

Iepriekš rīdziniece Nadja Petrova pastāstīja, ka 9.maijā restorāna "Kūriņš" īpašnieks paziņoja, ka viņas ģimenei jānoņem Georga lentītes, vai arī viņiem nebūs iespējams apmeklēt iestādi. NA līderis Raivis Dzintars atzinīgi novērtēja Ābelīša soli.

Панкратов объяснил опасность инцидента с русскими в Юрмале
0
Tagi:
Ruslans Pankratovs, Arnis Ābelītis, nacionālisms, Georga lentīte
Pēc temata
Atteicās apkalpot krievus: kādus likuma pantus pārkāpis restorāns Jūrmalā
"Kurus vēl neielaidīs?": latviešu reklāmas speciālists nosodīja antikrievisko kafejnīcu
Patriots ar puvuma smaku. Ko slēpj restorāna īpašnieks, kurš atteicās apkalpot krievus