Ģimene pamet savas mājas, 1941. gada jūlijs

Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu

108
(atjaunots 10:58 28.06.2019)
Kāpēc ir īpaši svarīgi paturēt prātā pirmās kara dienas Latvijā un kādus draudus sevī slēpj atbildības uzvelšana mirušajiem tirāniem.

Nav viegli atcerēties vēsturi. Es to daru savu bērnu labā. Cenšos būt objektīvs un nedalīt cilvēkus "mūsu varoņos" un "viltīgajos ienaidniekos". Protams, tā skaidrot ir vienkāršāk, taču vēstures mācību apgūt neizdosies.

Vēsturei ir jēga, kad saproti visu pušu motīvus, ne tikai savējos vien. Pretējā gadījumā tā ir tikai politiska pasaka, kas nespēj mācīt jaunieti objektīvi uztvert nākotni. Tā cilvēks mācās redzēt "tautas ienaidniekus un aktīvi "vicināt ieročus" par kaut kādiem ideāliem, tuvinot paša bojāeju.

Silta brīvdiena

Aculiecinieki atceras, ka 1941. gada 22. jūnijs bija silta svētdiena, īsi pirms Līgo svētkiem. Jāņos bieži to atceros – jautrības un omulības viļņos šīs domas uzdzen šermuļus. Mēs dzeram un priecājamies, viņi 21. jūnijā arī priecājās par dzīvi un jau naktī mira. Jau pirmajās kara stundās gāja bojā vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – gan kareivju, gan civilo. Uzlidojumi Rīgai sākās jau pirmajā naktī pēc nacistu uzbrukuma.

Otrajā pasaules karā gāja bojā ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Mūsdienu oficiālā vēsture apgalvo, ka Latvijai karš sākās ar "padomju okupāciju", tas ir, līdz ar padomju armijas bāzu dislokāciju Latvijas Republikas teritorijā 1939. gada rudenī. Taču 1940. gadā, kad Latvijas teritorijā ienāca padomju karaspēks, ar ieročiem rokās gāja bojā tikai trīs robežsargi, savukārt pirmajā nedēļā pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma mira desmitiem tūkstošu dzimtenes aizstāvju. Tūkstošiem civiliedzīvotāju. Tāpēc manās acīs karš sākās 1941. gada 22. jūnijā.

Šīs pirmssvētku un pirmskara stundas 21. jūnijā, manuprāt, zināmā mērā ir līdzīgas mūsdienām, lai arī bija noteiktas atšķirības.

Piemēram, toreiz, 1941. gadā daudzi nebija gatavi Līgo svētkiem. Daudzi – finansiālu apsvērumu dēļ, jo dzīvoja nabadzīgi. Padomju vara nabadzīgajiem palīdzēja, ieviesa bezmaksas studijas augstskolās, tāpēc radās pulks trūcīgu studentu. Līdz 1940. gadam bezdarbs bija jūtams.

Daudzas ģimenes nelīgoja cita iemesla dēļ, – būdami pārtikuši, viņi baidījās no represijām. Vien astoņas dienas pirms kara sākuma no Latvijas tika deportēti aptuveni 16 tūkstoši cilvēku. Ne tikai latvieši, viņu vidū bija arī krievi un ebreji – padomju varas ienaidniekus identificēja pēc klases pazīmēm. Kad Rīgā krita pirmās bumbas, viņi lopu vagonos brauca uz Sibīriju. Daļa mira ceļā, daļa – deportācijā.

Kad padomju vara sāka evakuāciju, bēgļi brauca līdzīgos vagonos, tikai bez apsardzes, un pieturās varēja izkāpt no vagoniem.

Upuri un bendes

Mūsdienu oficiālā vēsture Latvijā deportētos uzskata tikai par nevainīgiem upuriem. Taču padomju varai bija savi iemesli izsūtīt desmitiem tūkstošu cilvēku. Tā PSRS gatavojās karam, kas patiešām sākās. Un pirmajās kara dienās radās milzum daudz hitleriskās Vācijas piekritēju. Aculiecinieki, ar kuriem esmu runājis (Aleksandrs Komarovskis un Ārons Gurevičs), pastāstīja, ko darīja kolaboracionisti. Un sametas bail. Viņi ar lukturīšiem izgaismoja uzņēmumus un militāros objektus, lai fašistu aviācijai būtu ērtāk tos sabumbot, ieņēma tukšos dzīvokļus, apšaudīja cilvēkus uz ielām. Dažas dienas pēc kara sākuma Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes un Tallinas ielām parādījās torņi, no kuriem šāva ložmetēji. Tur bija līķu kalni. Padomju vēsturnieki vērtē, ka diversantu skaits sasniedza vairākus desmitus tūkstošu – skaitli, kas salīdzināms ar deportēto skaitu.

Minēšu citātu no Latvijas vēsturnieka Vlada Bogova darba, kas tapis pēc NKVD pulkveža Golovko piezīmēm par nošautajiem rīdziniekiem:

"Pulkvedis Nikolajs Fogelmans, bijušais cariskās armijas virsnieks, palīdzēja orientēties vācu aviācijai. 24.jūnija naktī Heinrihs Neibergs gaisa trauksmes laikā no sava loga apšaudīja iedzīvotājus, lai sētu paniku. 23.jūnijā Matvejs Kuzņecovs un Pjotrs Dolgovs ar raķetēm deva signālus vācu lidmašīnām un apšaudīja tvaikoni "Smoļnij". Arvīds Mednis bija spiegu organizācijas biedrs, vāca ziņas par Padomju Savienību pēc vācu organizāciju uzdevuma. Saviem līdzzinātājiem nodeva signālus par palīdzību vācu izpletņlēcējiem. Voldemārs Valeskalns 25.jūnijā deva gaismas signālus fašistu aviācijai, lai koriģētu uzlidojumus. Vladislavs Rubulis, bijušais policists, gaisa trauksmes laikā bija uz mājas juma Ģertrūdes ielā 47 un raidīja gaismas signālus."

Pirmskara stāvoklis

Šodien sociālajos tīklos daudzi vājprāši atklāti raksta, ka gaida, "kad pilsētā ienāks mūsu tanki". Vienalga, vai būs karš, vai nebūs (es tam neticu, nav ekonomisko priekšnoteikumu), taču valsts drošības dienesti identificē potenciālos "ienaidnieka līdzskrējējus" un sper soļus, lai novērstu draudus.

Es ļoti nervozi uztveru baumas par to, ka, sak, tiek gatavotas koncentrācijas nometnes "domājamā pretinieka aktīvajiem piekritējiem". Latvijai nav savas Sibīrijas, un tādi notikumi, manuprāt, ir ticami. Īpaši uzsvēršu, ka neko nezinu par tādām koncentrācijas nometnēm. Es vienkārši baidos.

Baidos arī no NATO karavīru un zemessargu mācībām pilsētās. Latvija oficiāli gatavojas karam un aizbildinās ar robežu aizsardzību.

Tāda pati bija retorika gan Padomju Latvijā, gan pirmspadomju laikā. Pie tam pirmspadomju laikos par potenciālo agresoru tika uzskatīta ne tikai hitleriskā Vācija, bet arī PSRS. Un simtiem ieslodzīto sēdēja cietumos jau pirms PSRS ienākšanas – Ulmaņa Latvijā aiz restēm bija komunisti un sociāldemokrāti. Viņu nebija tik daudz kā uz Sibīriju deportēto, taču viņi bija.

Bet sociāldemokrāti taču pirms tam brīvajā Latvijā daudz darīja valsts attīstības labā. Piemēram, Rīgas Centrāltirgu, kurš pēc būvdarbu noslēguma 1930. gadā bija modernākais tirgus pasaulē, uzbūvēja laikā, kad Rīgas domē pie varas bija sociāldemokrāti. Kamēr viņi cēla brīnumtirgu, viņus lamāja par korupciju. Nākamajā gadu desmitā – iesēdināja. Vai tendences nesaskatāt?

Kā aplaupīja vāciešus

Jāpiemin arī spēcīgā un bagātā vāciešu kopiena, kas Latvijā dzīvoja 30. gados. 1939. gadā Latvijā dzimušie valsts pilsoņi tika "repatriēti uz vēsturisko dzimteni". Pats jēdziens "vēsturiskā dzimtene" tautai, kas XIII gadsimtā uzbūvēja Rīgu un pleta to plašumā septiņus gadu simteņus, skan smieklīgi un ciniski.

Protams, arī toreiz, XX gs, sākumā daudzi pazīstami Rīgas vācieši bija dzimuši Vācijā un Latvijā ieradās, kad sāka attīstīties rūpniecība. Arī viņi nesa slavu Rīgai.

Tāpat kā tagad labums, ko viņi nesa pilsētai un valstij, daudziem latviešiem neko nenozīmēja. "Atbraucāt? Tad brauciet atpakaļ. Un tautiešus, kuri te aizkavējušies no XIII gadsimta, ņemiet līdzi,".

Vai jums šķiet, ka vācu avīzes, apspriežot repatriācijas ideju, nerakstīja par šo cinismu? Rakstīja. Rakstīja arī citādi – sak, Lielās Valsts Lielais Vadonis aicina celt Lielo Nākotni. Ja jūti saikni ar tautu, tavs morālais pienākums ir braukt un tai pievienoties.

1939. gadā, aptuveni mēnesi pirms plaši pazīstamā Molotova-Ribentropa pakta, brīvā Latvija un hitleriskā Vācija parakstīja līgumu par vācu kopienas repatriāciju. Pēc šī līguma Latvija pilnībā pārtrauca vidējo un augstāko izglītību vācu valodā un noteica X stundu, līdz kurai visiem vācu tautības pilsoņiem jāizvēlas Dzimtene.

Tiem, kuri izvēlējās ģeogrāfisko dzīves vietu, tas ir, Latviju, bija jāmaina tautība – jākļūst par latviešiem. Starp viņiem bija aptuveni 15% vāciešu kopienas – vairāki tūkstoši cilvēku.

Kad hitlerieši okupēja valsti, asimilējušos viņi uzskatīja par otrās šķiras vāciešiem, kuri neizprot pienākumu tēvzemes priekšā un nav pelnījuši nekādas priekšrocības.

Civilizēta aplaupīšana

Tiem, kuri nevēlējās zaudēt nacionālo identitāti, bija "jāatgriežas vēsturiskajā dzimtenē". Patiesībā viņus izmitināja pavisam nesen okupētajās Polijas un Čehijas teritorijās. Pie tam Latvijā viņiem lika sešu mēnešu laikā pārdod īpašumus (rezultātā strauji un katastrofiski kritās mājokļu tirgus), bet tur viņiem vajadzēja pirkt īpašumus uz sava rēķina par parastajām cenām vai dzīvot barakās. Viņi nedrīkstēja izvest dārglietas, tehniku (piemēram, zobārstiem nebija tiesību izvest savus krēslus ar urbjiem), jebkādu valūtu, izņemot vienu – atrunāto, kas tika mainīta pēc drausmīga kursa.

Atklāti sakot, viņus aplaupīja. Cietsirdīgi un ciniski. Pie tam laupīšanā vainīga gan hitleriskā Vācija, gan Ulmaņa Latvija, divi nacionālistiski režīmi.

Polijā un Čehijā izmitinātos vāciešus no Latvijas aplaupīja arī jaunajās dzīves vietās. 1944.-1945. gadā. Aplaupīja, izvaroja, slepkavoja. To darīja nevis padomju karavīri, bet gan poļi un čehi, kuri saprata, ka vardarbība pār "šitiem" paliks nesodīta. "Fašisms pār fašistiem neskaitās".

Nelaimīgie vācu repatrianti pārsvarā bēga uz Vāciju, zaudējot atlikušos īpašumus. Viņu vidū ne vairāk kā 10% atbalstīja Hitleru. Taču maksāt nācās visiem.

Ar ko draud atteikšanās no grēku nožēlošanas

Nezinu, vai Vācija lūdza piedošanu vāciešiem, ko pasauca "uz Dzimteni". Toties es zinu, ka Latvija pilnīgi noteikti nav lūgusi piedošanu šiem "nepareizas tautības" Latvijas pilsoņiem. Vēl vairāk, atdodot īpašumus pirmspadomju īpašniekiem, tā ņēma vērā 1940. gadu, bet vācieši tika oficiāli aplaupīti gadu iepriekš.

Pie tam to cilvēku mantiniekiem, kuri pirka vācu nekustamos īpašumus par smieklīgām cenām uz kredīta un maksāja tikai vienu gadu, līdz padomju nacionalizācijai, svešos īpašumus atdeva bez pilnas kredīta nomaksas, nepieprasot gadu desmitos uzkrāto procentu dzēšanu. Pēc būtības mūsdienās Latvijas vāciešu mantinieki tika aplaupīti vēlreiz.

Tas ir ļoti slikti. Lieta tāda, ka "varamatkārtot" noskaņojums valda ne tikai "krievu pasaulē". Latviešu inteliģence, piemēram, Latvijas radio bijusī diktore Māra Krontāle taujā, sak, kāpēc ar krieviem nevarot darīt tāpat kā ar vāciešiem? Bija taču normāli, civilizēti. Tā uzskata ne tikai Māra Krontāle vien. Tā runā arī citi: sak, ar ebrejiem pārsteidzāmies, nākas pat vairākas reizes gadā nožēlot noziegumus. Bet vāciešiem neviens neatvainojas, tātad par to nav vērts runāt. Normāls, civilizēts solis. "Varamatkārtot".

Ērts zaudējumu saraksts

Latvijas vēsturnieki, runājot par Latvijas zaudējumiem Otrajā pasaules karā, par upuriem uzskata arī Baltijas vāciešus, ko aplaupīja un padzina Hitlers un Ulmanis. Arī ebrejus, ko, nacistu uzrīdīti, slepkavoja vietējie. Valsts neatzīst savu vainu šo cilvēku bojāejā. Viņi tiek uzskatīti par hitleriskā režīma upuriem. Tieši tāpat kā desmitiem tūkstošu latviešu, kuri brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā, un tikpat daudzi latvieši, ko nacisti iesauca leģionā.

Manuprāt, tie ir centieni uzvelt atbildību mirušajiem tirāniem. No vienas puses, tie atvieglo nācijas apziņu, no otras – mūsu valsts vēstures baismīgā mācība paliek neapgūta. Latvijas iedzīvotāji nejūt atbildību par Latvijas pilsoņu bojāeju Otrajā pasaules karā, tātad neaptver, ka paši savām rokām atkārto vai tuvina tā baismīgā laika noziegumus. Vai riskē kļūt par upuriem.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

108
Pēc temata
ASV vēsturnieks atgādināja par PSRS izšķirošo ieguldījumu uzvarā pār nacismu
Latvijas nacistu upuru tuvinieki gatavi piedalīties izmeklēšanā
Putins: vietām par elkiem padara nacistu līdzskrējējus, bet KF aizsargās patiesos varoņus
Rīgas mērs 9. maijā ir gatavs atgādināt, ka Hitlers nebija iecerējis brīvu Latviju
Militārās mācības Lietuvā, foto no arhīva

Napoleona cienīgos Lietuvas plānus stiprina 5 tanki Leclerc. atbildēs Krievija

30
(atjaunots 11:52 09.08.2020)
Lietuvā dislocētā NATO starptautiskā bataljona nesenais papildinājums no Francijas armijas līdzinās ne eposam "300 spartieši Suvalku koridorā", bet gan ceļojošajam cirkam, kura viesizrādes Baltijā ilgs līdz gada beigām.

Francijas rotas komplektācija NATO bataljona sastāvā noslēdzās 30. jūlijā. Francijas armija ar lidmašīnām un vilcieniem nogādāja Lietuvā karavīrus un militāro tehniku. Aptuveni trīs simti Piektās Republikas (fr. – Cinquième République) kareivju, pieci tanki Leclerc un 14 kājnieku kaujas mašīnas dislocētas Ruklā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

NATO bataljonā Lietuvā pārstāvētas arī vienības no Vācijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Čehijas, Beļģijas, Islandes un Luksemburgas. Kopā – apmēram 1150 karavīri. Starptautisko "atbalsta grupu" veido trīs kaujas rotas, sagādes un loģistikas, kara policijas un medicīnas darbinieku rota. Tās rīcībā ir 700 kara tehnikas vienības. Grupa tiek uzskatīta par mehanizētās kājnieku grupas "Dzelzs vilks" (Geležinis Vilkas) daļu.

Ārvalstu spēku nepārtrauktā un, pēc būtības, beztermiņa klātbūtne Lietuvas teritorijā turpinās no 2017. gada. Neviens kaimiņš nav apdraudējis Baltijas valstis ne pirms NATO starptautisko bataljonu parādīšanās, ne pēc tās, tomēr ārvalstu spēku galvenais uzdevums Lietuvā – hipotētiska bruņotā konflikta gadījumā noturēt neesošo "Suvalku koridoru" (Suwalki Gap) līdz sabiedroto pamatspēku pienākšanai. Kara nav un nav, un vecāko partneru ekskursijas spēki nīkst Lietuvas poligonos un pilsētās.

Par Suvalku koridoru dēvē aptuveni 100 km garu hipotētisko sauszemes koridoru, ko NATO kartēs zīmē Lietuvas un Polijas robežas rajonā. Briselē un Vašingtonā valda uzskats, ka Maskava un Minska jau sen plāno to "izcirst" dabā un apvienot Baltkrievijas republikas teritoriju ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Protams, ar mērķi okupēt un paverdzināt Baltijas valstis... Savukārt milzīgās Krievijas armijas viltīgo plānu īstenošanos nepieļauj 1150 cēlsirdīgie karotāji no NATO daudznacionālā bataljona.

Zobenu deja

Šī nav pirmā reize, kad Francija sūta savas militārās vienības uz Lietuvu. Iepriekš franču kontingents, 4 tanki Leclerc un deviņas kājnieku kaujas mašīnas VBCI šeit dežurēja 2018. gadā un piedalījās mācībās "Saber Strike 2016". Tādu atrakciju mērķis nemainīgi ir "efektīva reakcija uz jebkādu reģionālās drošības apdraudējumu" un "mijiedarbības uzlabošana plaša spektra militārajās operācijās". Miglainais formulējums nozīmē, ka Francijas armija, tāpat kā visa Ziemeļatlantijas alianse jau sen gatavojas bruņotam konfliktam ar Krieviju.

Pa planētu soļo militārie roboti, bet NATO vēl gatavojas pagātnes kariem. Piemēram, piecus dārgos franču tankus Leclerc spēj iznīcināt piecas jaunās "gudrās" Krievijas mīnas – tās ir ļoti vienkārši uzstādāmas un ilgi gaida īsto brīdi. Tās fiksē pretinieka bruņutehniku līdz 250 metru attālumā, startē augšup pēc seismiskā detektora signāla, atrod mērķi ar termovizora palīdzību un neatvairāmi trāpa tornī no augšas – relatīvi lēti un pamatīgi.

Krievijas Federācijas provokatīvā "savaldīšana" ir bīstama. Vispirms – pašiem "savaldītājiem" vērienīga militārā konflikta gadījumā alianses ierasto "Zobenu deju" nebūs. Piemēram, Krievija var operatīvi un efektīvi noteikt zonu bez lidojumiem virs Lietuvas un citām Baltijas valstīm (zenītraķešu sistēmas S-400 un S-350 dislocētas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalos un citviet). Jūrā – Baltijas flotes raķešu kompleksu un aviācijas tēmēklī – neviens alianses kuģis ne šāviena attālumā nepietuvosies karadarbības zonai līdz brīdim, kad tajā būs panākts stabils miers. Protams, tie ir piespiedu pasākumi.

Krievijas Bruņoto spēku pēkšņā pārbaude jūlijā, kurā tika iesaistīti aptuveni 150 tūkstoši karavīru, 25 tūkstoši bruņojuma un tehnikas vienību, 400 lidaparāti, vairāk nekā 100 kuģi, pārliecinoši demonstrēja spēka pielietošanas tehnoloģiskās iespējas Krievijas interešu aizsardzībai rietumu stratēģiskajā virzienā.

Vienlaikus Krievijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško informēja: Krievija ir gatava izvietot vidēja un maza darbības rādiusa raķetes pie ES robežām, ja ASV uzstādīs šādas raķetes Eiropā. Šis brīdinājums pārsvarā bija adresēts "piefrontes" valstīm – Baltijai un Polijai.

Atgādināšu, ka ārkārtīgi militarizētā Lietuvas teritorija stiepjas 350 km no rietumiem uz austrumiem un 260 km – no ziemeļiem uz dienvidiem, bet OTRK "Iskander" precīzās raķetes neatvairāmi trāpa mērķī līdz 500 km attālumā.

Mīti un leģendas

Lietuva iestājās Ziemeļatlantijas aliansē 2004. gadā, ilgu laiku pirms Krimas atgriešanās Krievijā (tāds bija iegansts NATO militārās struktūras tālākai paplašināšanai uz austrumiem), kura nekad nav izteikusi teritoriālas pretenzijas Baltijas valstīm (lai arī pagātnē uzdāvināja Lietuvai Viļņu). Nekavējoties sākās republikas militarizācija un trauslās suverenitātes demontāža. 2006. gadā tika noslēgta vienošanās ar Dāniju, kas paredzēja Lietuvas vienīgās brigādes "Dzelzs vilks" iekļaušanos Dānijas divīzijas sastāvā. Vēl divus gadus vēlāk "vilku brigādi" nodeva vācu divīzijai, tās vietā uz Dānijas armiju nosūtīja no jauna formējamo brigādi "Žemaitija". Tā kā nacionālā armija pakļauta ārvalstu komandieriem, republikai atņemta neatkarība kara un miera jautājumos, Lietuvas kareivji sargā ārvalstu intereses Afganistānā, Irākā un citos karstajos punktos. Vai par to sapņoja Lietuvas tauta?

2019. gadā Lietuvas Aizsardzības ministrija informēja, ka piecu gadu laikā armija jāpalielina par 25% - līdz 26 tūkstošiem karavīru. Tomēr iesaucamā vecuma jaunieši pārsvarā nevēlas dienēt, viņi dod priekšroku peļņai Rietumeiropā. Grūti pārmest viņiem patriotisma trūkumu tādā situācijā.

2018. gadā Lietuvas aizsardzības budžets pārsniedza 2% no IKP, jeb 873 miljonus eiro. Pie tam Jūras un Gaisa spēki atrodas embriju līmenī. Jūrā Lietuvas rīcībā ir tikai nelieli patruļas kuteri bez raķešu bruņojuma (tiek izmantoti robežu apsardzei). ASV Valsts departaments apstiprināja 6 helikopteru Black Hawk pārdošanu Lietuvai. Nodokļu maksātājiem tie izmaksās 380 miljonus dolāru. Tomēr neko lielu tie reģionā nepaveiks. Iepriekš ASV mēģināja pārdot Lietuvai 500 bruņotas apvidus mašīnas JLTV (Joint Light Tactical Vehicle). Nelielajai Lietuvas armijai tāds skaits ir pārāk liels, un vecākajiem partneriem izdevās "iesmērēt" tikai 200 mašīnas – par 145 miljoniem eiro. Tās piegādās līdz 2024. gadam.

Ja no sabiedrības apziņas dzisīs mīti un leģendas par "Krievijas draudiem", Lietuvas budžeta milzīgie militārie izdevumi zaudēs jebkādu jēgu. Simtiem miljonu dolāru un eiro varētu kalpot nacionālās ekonomikas un sociālās sfēras attīstībai. Taču šodien Lietuvas investīciju "aktīvā" ir tikai politisko un ekonomisko attiecību pasliktināšanās ar Krieviju, bruņoto spēku atbildes paplašināšana Kaļiņingradas apgabalā. Labums tiek tikai Savienotajām Valstīm, kas šīs histērijas fonā sekmīgi pārdot ieročus Baltijas valstīm.

30
Tagi:
bruņojums, NATO, Francija, Lietuva
Temats:
NATO austrumu flangā
Pēc temata
ASV 5. armijas korpusa pastāvīga klātbūtne Polijā ož pēc pulvera
Lietuvas premjers nosaucis Baltijas valstu prioritāro objektu
"Vai ASV vēlas konfrontāciju ar KF?" Kādēļ karavīru pārvešanas no VFR uz Latviju nebūs
Lietuvas ziemeļos aizturēts piedzēries NATO karavīrs
Dzelzceļa kaujas raķešu komplekss, foto no arhīva

"Tas ir nenotverams": Krievijas ierocis, ko ASV nespēja izsekot

39
(atjaunots 10:38 09.08.2020)
Izbūvēt sliedes braucoša vilciena priekšā, ātri salabot lokomotīvi, pārsviest karaspēkus pāri visai valstij – militārie dzelzceļnieki var lepoties ar savām iemaņām.

Viņu tehnika vienmēr ir bijusi neparasta. Par bruņotajiem monstriem uz ceļiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Uz rezerves sliedēm

Bruņuvilcieni parādījās jau XIX gadsimtā, tomēr Krievijas armijas rezervē tie ir vēl joprojām. Pirmās Čečenijas kampaņas laikā speciālie dzelzceļa sastāvi SP-1 un SP-2 piesedza remonta brigādes Nazraņas-Groznijas iecirknī. Katram uz platformas – divas kājnieku bruņumašīnas. Turpat iekārtoja slēptuvi ar smilšu maisiem un gultņiem, apšaudes pozīcijas ložmetējiem un automātiskajiem granātmetējiem.

Otrajā Čečenijas kampaņā piedalījās jau pieci specvilcieni. Ekipāžām uzdeva dzelzceļa maršrutu inženierizlūkošanu, fugasu atmīnēšanu, militāro ešelonu apsardzi. Arī šodien bruņotie sastāvi "Baikal", "Terek", "Amur" un "Don" ir gatavi atkal doties ceļā, ja būs nepieciešams. Piemēram, 2015. gadā divi no tiem piedalījās materiāltehniskā nodrošinājuma spēku mācībās vairākos kara apgabalos.

Tomēr draudīgākie monstri uz sliedēm vēl nesen bija 80. gadu beigās bruņojumā uzņemtie militārie dzelzceļa raķešu kompleksi (MDzRK) ar starpkontinentālajām ballistiskajām RS-22. Šie kodolsavaldīšanas līdzekļi bija īpaši mobili, pateicoties attīstītajam dzelzceļa sliežu tīklam, un bija ļoti grūti izsekot tos no satelītiem. Kodolatbruņošanās programmas ietvaros MDzRK tika izņemti no ekspluatācijas vieni no pirmajiem.

2013. gada aprīlī aizsardzības ministra vietnieks Jurijs Borisovs informēja par jaunās paaudzes MDzRK projektu, kas ieguvis nosaukumu "Barguzin". Līdz 2014. gada decembrim AM pieņēma lēmumu par kompleksam paredzētajām raķetēm: RS-24 "Jars". Vienā vilcienā – sešas raķetes. Tām piemēroti ir parastie kravas vagoni, tāpēc MDzRK iespējams efektīvi nomaskēt civilo dzelzceļa sastāvu plūsmā.

Tomēr 2018. gadā noskaidrojās, ka projekts ir iesaldēts, atbrīvotie līdzekļi atvēlēti šahtas bāzes raķešu kompleksa "Avangard" radīšanai. Tomēr raķešu vilcienu iestrādes saglabājās, Krievijai ir pa spēkam organizēt to ražošanu.

Pirmie "Hunhuzi"

Par MDzRK vecvectētiņiem var uzskatīt pirmos krievu bruņuvilcienus, kuri nonāca imperatora armijā 1915. gadā. Armija saņēma piecus specializētos dzelzceļa sastāvus. Par labākajiem bruņuvilcieniem Pirmā pasaules kara gados tiek uzskatīti četri "Hunhuz" tipa sastāvi.

Бронепоезд Хунхуз в Киеве, 1 сентября 1915 года
Bruņuvilciens "Hunhuz" Kijevā, 1915. gada 1. septembrī

Katru veidoja "O" sērijas lokomotīve un divi divasu laukumi. Uz tiem – pa 12 austriešu 8 mm ložmetēji Schwarzlose (trofejas) un pa tornim ar 76,2 mm kalnu lielgabalu (1904. gada paraugs). Bruņu – 1,2-1,6 cm biezas tērauda plāksnes – pilnīgi pietika, lai aizsargātu 94 cilvēku ekipāžu no strēlnieku ieročiem.

1915. gada 24. septembrī agri no rīta galvenais bruņuvilciens izlidoja tieši pret austriešu ierakumiem un atklāja viesuļuguni. Apjukušais pretinieks atkāpās, pārrāvuma vietā nekavējoties metās krievu strēlnieki. Tomēr austrieši ātri attapās un otrā aizsardzības līnija izsita "Hunhuzu" no ierindas.

Krievijas armija aktīvi pielietoja bruņuvilcienus lielās operācijās, piemēram, Brusilova pārrāvumā.

Pa frontes ceļiem

Bruņuvilcieni karoja arī Pilsoņu kara laikā – abās pusēs. Otrajā pasaules karā uz dzelzceļiem karoja vairāk nekā divi simti bruņotu sastāvu, būvēti pēc desmit dažādiem projektiem – gan vieglie, gan supersmagie. Šķiet, vislabāk pazīstamais ir "Žeļezņakovs", kas piedalījās Sevastopoles aizsardzībā.

Матросы едут на бронепоезде Железняков.
© Sputnik / Владислав Микоша
Bruņuvilciens "Žeļezņakov" ("Zaļais spoks") Sevastopolē, 1942. gads.

Tas bija īsts milzenis, bruņots ar pieciem 76 mm lielgabaliem, diviem 82 mm mīnmetējiem, četrpadsmit 7,62 mm Maksima ložmetējiem un diviem 12,7 mm zenīta lielkalibra ložmetējiem uz četrām platformām. Bruņu biezums – 30 mm, ātrums – 50 km/h, tāpēc "Žeļezņakovs" efektīvi izturēja triecienu un ātri izvairījās no apšaudes. Vācieši to nosauca par "zaļo spoku". Klusuma brīžos ekipāža mēdza pārkrāsot sastāvu, mainot maskēšanās krāsas. Uz sliedēm "Žeļezņakovs" izgāja tikai pēc rūpīgas izlūkošanas. Pie apšaudes robežas deva graujošu triecienu pretinieka nocietinājumiem un tūlīt mainīja pozīciju. "Žeļezņakovu" slēpa šaurās nišās klintīs vai tuneļos. Hitleriešiem izdevās atrast bruņuvilcienu. Aviācija uzbruka tunelim, kurā tas slēpās, un sagrāva abas izejas.

Паровоз-памятник Эл-2500 из состава бронепоезда Железняков
Lokomotīve-piemineklis El-2500 no bruņuvilciena "Žeļezņak" sastāva

1942. gada 1. maijā saformētais 31. atsevišķais bruņuvilcienu divizions ar kaujām nogāja no Volgas līdz Berlīnei. Tā galvenais spēks bija sastāvi "Kozjma Miņins" un "Iļja Muromieris". Abi bija bruņoti ar četriem 76 mm lielgabaliem, divām reaktīvo lādiņu palaišanas iekārtām, 12 ložmetējiem un četriem 25 mm automātiskajām zenītiekārtām. Bruņu biezums – 4,5 cm.

Divizions piesedza 61. armijas uzbrukumu Kurskas kaujā, atbrīvoja Rietumukrainu, kāva vāciešus Polijā. Artilerijas divkaujā tas likvidēja vācu bruņuvilcienu, 42 mīnmetēju baterijas, 24 lielgabalus, 14 dzotus, 94 ložmetēju ligzdas, 15 lidmašīnas un simtiem pretinieka kareivju.

Pēc kara

1970. gados, ņemot vērā Ķīnas attiecību saasināšanos ar PSRS, tika pieņemts lēmums būvēt četrus bruņuvilcienus BP-1 Transsibīrijas maģistrāles patrulēšanai gar PSRS un Ķīnas robežu.

Реплика бронепаровоза бронепоезда № 702 Илья Муромец
Bruņuvilciena Nr. 702 "Iļja Muromec" bruņotās lokomotīves replika

Jaunā tehnika piederēja pie, kā tagad mēdz teikt, moduļu tipa. Bruņota lokomotīve vilka astoņas platformas ar diviem peldošajiem tankiem PT-76, astoņiem bruņutransportieriem BTR-40, kā arī laukumu ar divām zenīta iekārtām Zu-23-2

Bija arī pieci kaujas moduļi BTL-1, iedēvēti par bruņuputniem: manevrētspējīga lokomotīve un divas četrasu platformas ar tankiem T-54, T-55 vai T-62. Piedevām – kājnieku nodaļa. Tie varēja rīkoties arī patstāvīgi.

Jāpiebilst, ka šiem vilcieniem nebija lemts piedalīties kaujās. Attiecības ar Pekinu uzlabojās, un BP-1 nosūtīja rezervē.

39
Tagi:
Krievijas Bruņotie spēki, bruņojums, vilciens
Jūrmalas pludmale, foto no arhīva

nenoslīkt līdz peldsezonas beigām: stāsta glābēji

2
(atjaunots 16:11 10.08.2020)
Noslīkušo skaits Latvijā turpina pieaugt, savukārt glābēji brīdina – ar glābšanu uz ūdens nevar nodarboties kurš katrs.

RĪGA, 10. augusts – Sputnik. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieki kopš šī gada janvāra no ūdenstilpēm izvilkuši 80 noslīkušos; kā lai nepapildina šo statistiku, stāsta portāls LSM.lv.

Speciālisti aicina iedzīvotājus izvēlēties atpūtai oficiālās pludmales. Ja tuvumā tādu nav, visdrošāk ir peldēt gar krastu, turklāt vēlams, lai krastā būtu cilvēki, kuri ārkārtas situācijas gadījumā var nākt palīgā.

Nedrīkst peldēties pēc pārkaršanas saulē. Un, protams, atpūta pie ūdens nav savienojama ar alkohola vai jebkādu citu reibinošo vielu lietošanu.

"Reibumā nāk galvā dažādās pārdrošas idejas, piemēram, pārpeldēt ūdenstilpi vai ielekt uz galvas ūdenī. Kakla daļas skriemeļu laušana var rezultēties ar invaliditāti uz mūžu vai nāvi," saka Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pārstāve Maija Pauniņa, Veselības veicināšanas vadības nodaļas vadītāja.

VUGD pārstāve Agrita Vītola atzīmē, ka, ja kāds slīkst, pirmām kārtām ir jāizsauc glābēji, nevis jāmetas ūdenī un jācenšas palīdzēt. Ja cilvēks nolēmis glābt slīkstošo, tad ir rūpīgi un objektīvi jānovērtē savas prasmes, jo slīkstoši cilvēki parasti krīt panikā, ķeras aiz saviem glābējiem un velk viņus zem ūdens.

"Steigšanās palīgā, ja neesat apmācīts glābšanas darbu veikšanā uz ūdens, var beigties ar to, ka būs divi glābšanas darbi vai divi izceltie no ūdenstilpes. Ir arī šogad bijis gadījums, kur cilvēks, pamanot slīkstošu cilvēku, dodas palīgā, bet diemžēl pats neizpeld. Jebkurā gadījumā ir jāizvērtē savas spējas," sacīja Vītola.

Sākumā ir jānomierina cietušais, jāizskaidro, kas notiks tālāk. Ja cilvēks prot peldēt, viņam var padot trosi (piemēram, automobiļa), jānostiprina tā pie sava pleca un jāvelk krastā. Vēl viens veids ir iedot slīkstošajām plastmasas pudeli un vilkt uz krastu.

Tāpat glābēji lūdz neaizmirst vecākus, ka atpūta pie ūdens ar bērniem ir darbs. Atslābināties nedrīkst, visu laiku jāseko līdzi notiekošajam, turklāt tas skar pat piepūšamos baseinus mājas pagalmā.

"Dīķiem, kas ir pie mājām, noteikti jābūt norobežotiem. Bērnam nevajag lielu daudzumu ūdens, kurā noslīkt. Tas tiešām var būt zems, piepūšams baseiniņš, kurā viņš iekrīt," norādīja Pauniņa.

Saskaņā ar Eurostat datiem, Baltijas valstis ieņem pirmās trīs vietas pēc noslīkušo skaita uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju visu ES dalībvalstu vidū. Pirmajā vietā ir Latvija. Par vienu no iemesliem, kādēļ Latvijā ir šāds noslīkušo skaits, tiek saukta Latvijas iedzīvotāju nemācēšana peldēt. Latvijas Peldēšanas federācija sarīkoja aptauju valsts vispārizglītojošās skolās un atklāja, ka pilnvērtīgi peldēt mācās ceturtā daļa skolēnu.

2
Tagi:
VUGD, SPKC
Pēc temata
Glābējiem Latvijā atkal nācies vilkt ārā noslīkušo līķus no ūdenstilpēm
Sirds apstājās uz divām stundām: Rīgas ārsti brīnumainā kārtā izglāba noslīkušu bērnu
Rundāles novadā noslīkušais kļuva par septiņdesmit sesto Latvijā 2019. gadā
Latvijā jau noslīkuši 39 cilvēki. Laikapstākļi liek aizmirst drošību