IV Pasaules diktāts latviešu valodā

Katastrofa. Latviešu valoda vairs nav pašpietiekama

149
(atjaunots 14:29 18.06.2019)
Latviešu valoda ir skaista, melodiska, it kā ar nodomu domāta dziesmām. Visu cieņu. Taču vai valodu iespējams uzskatīt par pašpietiekamu, ja nav iespējams tajā nodrošināt saziņu visās iespējamās cilvēka darbības sfērās?

Nesen latviešu medijos parādījās satrauktas ziņas par kārtējo čūlu valsts veselības aprūpes sistēmā. Latvijā ir tikai divi unikāli un dārgi aparāti pēdējās cerības operācijas – invazīvās radioloģijas veikšanai. Tā ir vienīgā iespēja cilvēkiem ar vissmagāko insulta formu.

Nepareizās sistēmas ārsti

Izrādījās, ka viens aparāts stāv dīkā Gaiļezera slimnīcā. Iemesls ir banāls – trūkst kadru. Šajā gadījumā divu atbilstošās kvalifikācijas radiologu. Pareizāk sakot, it kā viņi ir – divi vajadzīgie speciālisti jau iesnieguši pietiekumus. Viens ir no Lietuvas, otrs – no Irānas. Taču neviens no viņiem neder. Nē, viņi labi tiek galā ar sarežģīto aparatūru, viņiem ir pieredze. Tikai latviešu valodu viņi neprot.

Te nu pilnā augumā kājās nostājas latviešu nācijas eksistenciālās varenības jautājums. Būt vai nebūt. Kā būt, kālab? Mūsu iemīļotais "lepni, taču nabagi" pārvēršas par "lepni, taču miruši". Protams, ne jau visi latvieši ir fanātiķi. Viņus neinteresē ārsta valodas kategorija, it īpaši, ja atlikušas tikai dažas sekundes, lai glābtu tavu dzīvību. Vai ne?

Šajā kontekstā atmiņā ataust viena filma par karu, kurā vācu ģenerālim pārlēja krievu gūstekņa asinis. Nabadziņš, viņš ļoti pārdzīvoja, līdz viņu beidzot nošāva, lai izbeigtu mokas.

Valoda vai dzīvība?

Nē, protams, bija tāds leģendārs latviešu izcelsmes amerikāņu doktors Aivars Slucis, kurš nekautrēdamies paziņoja, ka nespētu vienlīdz labi ārstēt latvieti un krievu. Jā, būs tādi pacienti, kuri labāk jutīsies, ja viņus ārstēs latviešu tautības ārsts. Taču ne tad, ja runa ir par letāla iznākuma risku, ja prasmīgākais ārsts slikti pārvalda valsts valodu, bet sliktāks ārsts (jauns cilvēks, nesenais augstskolas absolvents vai rezidents) teicami runā latviešu valodā un dzied korī.

Bet slimnīca cer, ka dažām specialitātēm, piemēram, invāzijas radiologiem, varētu izdarīt izņēmumu un atļaut strādāt Latvijā ārstiem, kuri lieliski runā angliski. Lai nu paliek tā krievu valoda.

Dziesmām radīta valoda

Nupat mēs runājām par medicīnu. Taču ir arī milzums citu nozaru, kuru pārstāvji ceļ trauksmi un pieprasa ļaut strādāt Latvijā speciālistiem bez valsts valodas zināšanām. Runa ir par profesoriem no ārzemēm, bez kuriem mūsu izglītības līmenis nav tāds, kā vajadzētu. Augstākā posma vadītāji. Celtnieki un pārdevēji. Inženierzinātņu pārstāvji.

Dažkārt prātā ienāk šausmīga doma par to, ka Latvijā noveco ne tikai ārsti un skolotāji, bet arī inženieri. Pats bēdīgākais: noveco arī tas, ko viņi konstruēja un būvēja padomju laikos. Tagad klīst runas, ka tālaika ceļiem un tiltiem, dzīvojamām ēkām pienāk beigas. Kas tās konstruēs un cels no jauna, ja pēdējo gadu desmitu laikā Latvijas prioritāte bija cīņa ar PSRS mantojumu gan sociālajā jomā, gan rūpniecībā? Vecā kadru sagatavošanas sistēma ir sagrauda. Garlaicīgo inženieru un zinātnisko darbinieku vietā jautri stājušies dažādu rangu un krāsu profesionālie latvieši, pārsvarā – kultūras darbinieki un ierēdņi.

Latviešu valoda ir skaista, melodiska, it kā ar nodomu domāta dziesmām. Visu cieņu. Taču vai valodu iespējams uzskatīt par pašpietiekamu, ja nav iespējams tajā nodrošināt saziņu visās iespējamās cilvēka darbības sfērās?

Rodas paradoksāla situācija. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā sūkstījās par to, ka latviešiem nav tehniskās latviešu valodas – visa dokumentācija un zinātniski tehniskā literatūra bija krievu valodā. Kas ir mainījies? Tagad tehniskās nozares un zinātne ir apgādāti ar latviešu terminoloģiju un dokumentāciju. Taču aizvien mazāk kļūst cilvēku, kas to lieto. Titulētās nācijas pārstāvji izvēlas radošas, pacilātas profesijas. Taču kas var būt pacilājošāks par dzīvības glābšanu?

Noslēgumā – par patīkamo

Pagaidām Gaiļezera slimnīcā noticis šis un tas patīkams. Šeit darbu sākusi kapela. Simbolisks notikums. Pirmkārt, ņemot vērā personāla trūkumu, lūgšana var kļūt par vienīgo izeju. Otrkārt, ar Dievu var sarunāties jebkurā valodā, vienalga, kāds būtu tās statuss Latvijā.

Kapelas iesvētīšanā piedalījās katoļu, pareizticīgo, luterāņu un baptistu bīskapi.

149
Temats:
Izglītība latviešu valodā - latviskuma stiprināšana vai fašisms? (135)
Pēc temata
Eirodeputāts: ja tauta neatmodīsies, Latvija pārvērsīsies muļķu un vergu valstī
Latviešu valodu rūpīgi izpētīs par trim miljoniem eiro
"Kas tad bērnam jādara": latvieši sūdzas par krievu valodas nepieejamību
Aktīvists: sargājiet savu latviešu valodu, bet neaiztieciet krievu valodu
Militārās mācības Lietuvā, foto no arhīva

Napoleona cienīgos Lietuvas plānus stiprina 5 tanki Leclerc. atbildēs Krievija

30
(atjaunots 11:52 09.08.2020)
Lietuvā dislocētā NATO starptautiskā bataljona nesenais papildinājums no Francijas armijas līdzinās ne eposam "300 spartieši Suvalku koridorā", bet gan ceļojošajam cirkam, kura viesizrādes Baltijā ilgs līdz gada beigām.

Francijas rotas komplektācija NATO bataljona sastāvā noslēdzās 30. jūlijā. Francijas armija ar lidmašīnām un vilcieniem nogādāja Lietuvā karavīrus un militāro tehniku. Aptuveni trīs simti Piektās Republikas (fr. – Cinquième République) kareivju, pieci tanki Leclerc un 14 kājnieku kaujas mašīnas dislocētas Ruklā, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

NATO bataljonā Lietuvā pārstāvētas arī vienības no Vācijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Čehijas, Beļģijas, Islandes un Luksemburgas. Kopā – apmēram 1150 karavīri. Starptautisko "atbalsta grupu" veido trīs kaujas rotas, sagādes un loģistikas, kara policijas un medicīnas darbinieku rota. Tās rīcībā ir 700 kara tehnikas vienības. Grupa tiek uzskatīta par mehanizētās kājnieku grupas "Dzelzs vilks" (Geležinis Vilkas) daļu.

Ārvalstu spēku nepārtrauktā un, pēc būtības, beztermiņa klātbūtne Lietuvas teritorijā turpinās no 2017. gada. Neviens kaimiņš nav apdraudējis Baltijas valstis ne pirms NATO starptautisko bataljonu parādīšanās, ne pēc tās, tomēr ārvalstu spēku galvenais uzdevums Lietuvā – hipotētiska bruņotā konflikta gadījumā noturēt neesošo "Suvalku koridoru" (Suwalki Gap) līdz sabiedroto pamatspēku pienākšanai. Kara nav un nav, un vecāko partneru ekskursijas spēki nīkst Lietuvas poligonos un pilsētās.

Par Suvalku koridoru dēvē aptuveni 100 km garu hipotētisko sauszemes koridoru, ko NATO kartēs zīmē Lietuvas un Polijas robežas rajonā. Briselē un Vašingtonā valda uzskats, ka Maskava un Minska jau sen plāno to "izcirst" dabā un apvienot Baltkrievijas republikas teritoriju ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Protams, ar mērķi okupēt un paverdzināt Baltijas valstis... Savukārt milzīgās Krievijas armijas viltīgo plānu īstenošanos nepieļauj 1150 cēlsirdīgie karotāji no NATO daudznacionālā bataljona.

Zobenu deja

Šī nav pirmā reize, kad Francija sūta savas militārās vienības uz Lietuvu. Iepriekš franču kontingents, 4 tanki Leclerc un deviņas kājnieku kaujas mašīnas VBCI šeit dežurēja 2018. gadā un piedalījās mācībās "Saber Strike 2016". Tādu atrakciju mērķis nemainīgi ir "efektīva reakcija uz jebkādu reģionālās drošības apdraudējumu" un "mijiedarbības uzlabošana plaša spektra militārajās operācijās". Miglainais formulējums nozīmē, ka Francijas armija, tāpat kā visa Ziemeļatlantijas alianse jau sen gatavojas bruņotam konfliktam ar Krieviju.

Pa planētu soļo militārie roboti, bet NATO vēl gatavojas pagātnes kariem. Piemēram, piecus dārgos franču tankus Leclerc spēj iznīcināt piecas jaunās "gudrās" Krievijas mīnas – tās ir ļoti vienkārši uzstādāmas un ilgi gaida īsto brīdi. Tās fiksē pretinieka bruņutehniku līdz 250 metru attālumā, startē augšup pēc seismiskā detektora signāla, atrod mērķi ar termovizora palīdzību un neatvairāmi trāpa tornī no augšas – relatīvi lēti un pamatīgi.

Krievijas Federācijas provokatīvā "savaldīšana" ir bīstama. Vispirms – pašiem "savaldītājiem" vērienīga militārā konflikta gadījumā alianses ierasto "Zobenu deju" nebūs. Piemēram, Krievija var operatīvi un efektīvi noteikt zonu bez lidojumiem virs Lietuvas un citām Baltijas valstīm (zenītraķešu sistēmas S-400 un S-350 dislocētas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalos un citviet). Jūrā – Baltijas flotes raķešu kompleksu un aviācijas tēmēklī – neviens alianses kuģis ne šāviena attālumā nepietuvosies karadarbības zonai līdz brīdim, kad tajā būs panākts stabils miers. Protams, tie ir piespiedu pasākumi.

Krievijas Bruņoto spēku pēkšņā pārbaude jūlijā, kurā tika iesaistīti aptuveni 150 tūkstoši karavīru, 25 tūkstoši bruņojuma un tehnikas vienību, 400 lidaparāti, vairāk nekā 100 kuģi, pārliecinoši demonstrēja spēka pielietošanas tehnoloģiskās iespējas Krievijas interešu aizsardzībai rietumu stratēģiskajā virzienā.

Vienlaikus Krievijas ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško informēja: Krievija ir gatava izvietot vidēja un maza darbības rādiusa raķetes pie ES robežām, ja ASV uzstādīs šādas raķetes Eiropā. Šis brīdinājums pārsvarā bija adresēts "piefrontes" valstīm – Baltijai un Polijai.

Atgādināšu, ka ārkārtīgi militarizētā Lietuvas teritorija stiepjas 350 km no rietumiem uz austrumiem un 260 km – no ziemeļiem uz dienvidiem, bet OTRK "Iskander" precīzās raķetes neatvairāmi trāpa mērķī līdz 500 km attālumā.

Mīti un leģendas

Lietuva iestājās Ziemeļatlantijas aliansē 2004. gadā, ilgu laiku pirms Krimas atgriešanās Krievijā (tāds bija iegansts NATO militārās struktūras tālākai paplašināšanai uz austrumiem), kura nekad nav izteikusi teritoriālas pretenzijas Baltijas valstīm (lai arī pagātnē uzdāvināja Lietuvai Viļņu). Nekavējoties sākās republikas militarizācija un trauslās suverenitātes demontāža. 2006. gadā tika noslēgta vienošanās ar Dāniju, kas paredzēja Lietuvas vienīgās brigādes "Dzelzs vilks" iekļaušanos Dānijas divīzijas sastāvā. Vēl divus gadus vēlāk "vilku brigādi" nodeva vācu divīzijai, tās vietā uz Dānijas armiju nosūtīja no jauna formējamo brigādi "Žemaitija". Tā kā nacionālā armija pakļauta ārvalstu komandieriem, republikai atņemta neatkarība kara un miera jautājumos, Lietuvas kareivji sargā ārvalstu intereses Afganistānā, Irākā un citos karstajos punktos. Vai par to sapņoja Lietuvas tauta?

2019. gadā Lietuvas Aizsardzības ministrija informēja, ka piecu gadu laikā armija jāpalielina par 25% - līdz 26 tūkstošiem karavīru. Tomēr iesaucamā vecuma jaunieši pārsvarā nevēlas dienēt, viņi dod priekšroku peļņai Rietumeiropā. Grūti pārmest viņiem patriotisma trūkumu tādā situācijā.

2018. gadā Lietuvas aizsardzības budžets pārsniedza 2% no IKP, jeb 873 miljonus eiro. Pie tam Jūras un Gaisa spēki atrodas embriju līmenī. Jūrā Lietuvas rīcībā ir tikai nelieli patruļas kuteri bez raķešu bruņojuma (tiek izmantoti robežu apsardzei). ASV Valsts departaments apstiprināja 6 helikopteru Black Hawk pārdošanu Lietuvai. Nodokļu maksātājiem tie izmaksās 380 miljonus dolāru. Tomēr neko lielu tie reģionā nepaveiks. Iepriekš ASV mēģināja pārdot Lietuvai 500 bruņotas apvidus mašīnas JLTV (Joint Light Tactical Vehicle). Nelielajai Lietuvas armijai tāds skaits ir pārāk liels, un vecākajiem partneriem izdevās "iesmērēt" tikai 200 mašīnas – par 145 miljoniem eiro. Tās piegādās līdz 2024. gadam.

Ja no sabiedrības apziņas dzisīs mīti un leģendas par "Krievijas draudiem", Lietuvas budžeta milzīgie militārie izdevumi zaudēs jebkādu jēgu. Simtiem miljonu dolāru un eiro varētu kalpot nacionālās ekonomikas un sociālās sfēras attīstībai. Taču šodien Lietuvas investīciju "aktīvā" ir tikai politisko un ekonomisko attiecību pasliktināšanās ar Krieviju, bruņoto spēku atbildes paplašināšana Kaļiņingradas apgabalā. Labums tiek tikai Savienotajām Valstīm, kas šīs histērijas fonā sekmīgi pārdot ieročus Baltijas valstīm.

30
Tagi:
bruņojums, NATO, Francija, Lietuva
Temats:
NATO austrumu flangā
Pēc temata
ASV 5. armijas korpusa pastāvīga klātbūtne Polijā ož pēc pulvera
Lietuvas premjers nosaucis Baltijas valstu prioritāro objektu
"Vai ASV vēlas konfrontāciju ar KF?" Kādēļ karavīru pārvešanas no VFR uz Latviju nebūs
Lietuvas ziemeļos aizturēts piedzēries NATO karavīrs
Dzelzceļa kaujas raķešu komplekss, foto no arhīva

"Tas ir nenotverams": Krievijas ierocis, ko ASV nespēja izsekot

39
(atjaunots 10:38 09.08.2020)
Izbūvēt sliedes braucoša vilciena priekšā, ātri salabot lokomotīvi, pārsviest karaspēkus pāri visai valstij – militārie dzelzceļnieki var lepoties ar savām iemaņām.

Viņu tehnika vienmēr ir bijusi neparasta. Par bruņotajiem monstriem uz ceļiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Uz rezerves sliedēm

Bruņuvilcieni parādījās jau XIX gadsimtā, tomēr Krievijas armijas rezervē tie ir vēl joprojām. Pirmās Čečenijas kampaņas laikā speciālie dzelzceļa sastāvi SP-1 un SP-2 piesedza remonta brigādes Nazraņas-Groznijas iecirknī. Katram uz platformas – divas kājnieku bruņumašīnas. Turpat iekārtoja slēptuvi ar smilšu maisiem un gultņiem, apšaudes pozīcijas ložmetējiem un automātiskajiem granātmetējiem.

Otrajā Čečenijas kampaņā piedalījās jau pieci specvilcieni. Ekipāžām uzdeva dzelzceļa maršrutu inženierizlūkošanu, fugasu atmīnēšanu, militāro ešelonu apsardzi. Arī šodien bruņotie sastāvi "Baikal", "Terek", "Amur" un "Don" ir gatavi atkal doties ceļā, ja būs nepieciešams. Piemēram, 2015. gadā divi no tiem piedalījās materiāltehniskā nodrošinājuma spēku mācībās vairākos kara apgabalos.

Tomēr draudīgākie monstri uz sliedēm vēl nesen bija 80. gadu beigās bruņojumā uzņemtie militārie dzelzceļa raķešu kompleksi (MDzRK) ar starpkontinentālajām ballistiskajām RS-22. Šie kodolsavaldīšanas līdzekļi bija īpaši mobili, pateicoties attīstītajam dzelzceļa sliežu tīklam, un bija ļoti grūti izsekot tos no satelītiem. Kodolatbruņošanās programmas ietvaros MDzRK tika izņemti no ekspluatācijas vieni no pirmajiem.

2013. gada aprīlī aizsardzības ministra vietnieks Jurijs Borisovs informēja par jaunās paaudzes MDzRK projektu, kas ieguvis nosaukumu "Barguzin". Līdz 2014. gada decembrim AM pieņēma lēmumu par kompleksam paredzētajām raķetēm: RS-24 "Jars". Vienā vilcienā – sešas raķetes. Tām piemēroti ir parastie kravas vagoni, tāpēc MDzRK iespējams efektīvi nomaskēt civilo dzelzceļa sastāvu plūsmā.

Tomēr 2018. gadā noskaidrojās, ka projekts ir iesaldēts, atbrīvotie līdzekļi atvēlēti šahtas bāzes raķešu kompleksa "Avangard" radīšanai. Tomēr raķešu vilcienu iestrādes saglabājās, Krievijai ir pa spēkam organizēt to ražošanu.

Pirmie "Hunhuzi"

Par MDzRK vecvectētiņiem var uzskatīt pirmos krievu bruņuvilcienus, kuri nonāca imperatora armijā 1915. gadā. Armija saņēma piecus specializētos dzelzceļa sastāvus. Par labākajiem bruņuvilcieniem Pirmā pasaules kara gados tiek uzskatīti četri "Hunhuz" tipa sastāvi.

Бронепоезд Хунхуз в Киеве, 1 сентября 1915 года
Bruņuvilciens "Hunhuz" Kijevā, 1915. gada 1. septembrī

Katru veidoja "O" sērijas lokomotīve un divi divasu laukumi. Uz tiem – pa 12 austriešu 8 mm ložmetēji Schwarzlose (trofejas) un pa tornim ar 76,2 mm kalnu lielgabalu (1904. gada paraugs). Bruņu – 1,2-1,6 cm biezas tērauda plāksnes – pilnīgi pietika, lai aizsargātu 94 cilvēku ekipāžu no strēlnieku ieročiem.

1915. gada 24. septembrī agri no rīta galvenais bruņuvilciens izlidoja tieši pret austriešu ierakumiem un atklāja viesuļuguni. Apjukušais pretinieks atkāpās, pārrāvuma vietā nekavējoties metās krievu strēlnieki. Tomēr austrieši ātri attapās un otrā aizsardzības līnija izsita "Hunhuzu" no ierindas.

Krievijas armija aktīvi pielietoja bruņuvilcienus lielās operācijās, piemēram, Brusilova pārrāvumā.

Pa frontes ceļiem

Bruņuvilcieni karoja arī Pilsoņu kara laikā – abās pusēs. Otrajā pasaules karā uz dzelzceļiem karoja vairāk nekā divi simti bruņotu sastāvu, būvēti pēc desmit dažādiem projektiem – gan vieglie, gan supersmagie. Šķiet, vislabāk pazīstamais ir "Žeļezņakovs", kas piedalījās Sevastopoles aizsardzībā.

Матросы едут на бронепоезде Железняков.
© Sputnik / Владислав Микоша
Bruņuvilciens "Žeļezņakov" ("Zaļais spoks") Sevastopolē, 1942. gads.

Tas bija īsts milzenis, bruņots ar pieciem 76 mm lielgabaliem, diviem 82 mm mīnmetējiem, četrpadsmit 7,62 mm Maksima ložmetējiem un diviem 12,7 mm zenīta lielkalibra ložmetējiem uz četrām platformām. Bruņu biezums – 30 mm, ātrums – 50 km/h, tāpēc "Žeļezņakovs" efektīvi izturēja triecienu un ātri izvairījās no apšaudes. Vācieši to nosauca par "zaļo spoku". Klusuma brīžos ekipāža mēdza pārkrāsot sastāvu, mainot maskēšanās krāsas. Uz sliedēm "Žeļezņakovs" izgāja tikai pēc rūpīgas izlūkošanas. Pie apšaudes robežas deva graujošu triecienu pretinieka nocietinājumiem un tūlīt mainīja pozīciju. "Žeļezņakovu" slēpa šaurās nišās klintīs vai tuneļos. Hitleriešiem izdevās atrast bruņuvilcienu. Aviācija uzbruka tunelim, kurā tas slēpās, un sagrāva abas izejas.

Паровоз-памятник Эл-2500 из состава бронепоезда Железняков
Lokomotīve-piemineklis El-2500 no bruņuvilciena "Žeļezņak" sastāva

1942. gada 1. maijā saformētais 31. atsevišķais bruņuvilcienu divizions ar kaujām nogāja no Volgas līdz Berlīnei. Tā galvenais spēks bija sastāvi "Kozjma Miņins" un "Iļja Muromieris". Abi bija bruņoti ar četriem 76 mm lielgabaliem, divām reaktīvo lādiņu palaišanas iekārtām, 12 ložmetējiem un četriem 25 mm automātiskajām zenītiekārtām. Bruņu biezums – 4,5 cm.

Divizions piesedza 61. armijas uzbrukumu Kurskas kaujā, atbrīvoja Rietumukrainu, kāva vāciešus Polijā. Artilerijas divkaujā tas likvidēja vācu bruņuvilcienu, 42 mīnmetēju baterijas, 24 lielgabalus, 14 dzotus, 94 ložmetēju ligzdas, 15 lidmašīnas un simtiem pretinieka kareivju.

Pēc kara

1970. gados, ņemot vērā Ķīnas attiecību saasināšanos ar PSRS, tika pieņemts lēmums būvēt četrus bruņuvilcienus BP-1 Transsibīrijas maģistrāles patrulēšanai gar PSRS un Ķīnas robežu.

Реплика бронепаровоза бронепоезда № 702 Илья Муромец
Bruņuvilciena Nr. 702 "Iļja Muromec" bruņotās lokomotīves replika

Jaunā tehnika piederēja pie, kā tagad mēdz teikt, moduļu tipa. Bruņota lokomotīve vilka astoņas platformas ar diviem peldošajiem tankiem PT-76, astoņiem bruņutransportieriem BTR-40, kā arī laukumu ar divām zenīta iekārtām Zu-23-2

Bija arī pieci kaujas moduļi BTL-1, iedēvēti par bruņuputniem: manevrētspējīga lokomotīve un divas četrasu platformas ar tankiem T-54, T-55 vai T-62. Piedevām – kājnieku nodaļa. Tie varēja rīkoties arī patstāvīgi.

Jāpiebilst, ka šiem vilcieniem nebija lemts piedalīties kaujās. Attiecības ar Pekinu uzlabojās, un BP-1 nosūtīja rezervē.

39
Tagi:
Krievijas Bruņotie spēki, bruņojums, vilciens

Harmonijā ar grādu: joga ar glāzi vīna Rīgā

0
(atjaunots 15:51 10.08.2020)
  • Vīna joga Bišumuižā
  • Vīna joga Bišumuižā
  • Vīna joga Bišumuižā
  • Vīna joga Bišumuižā
  • Vīna joga Bišumuižā
  • Vīna joga Bišumuižā
  • Vīna joga Bišumuižā
  • Vīna joga Bišumuižā
Neparastas aktivitātes organizatori piedāvāja dalībniekiem iegūt dubultus endorfīnus – vienlaikus no jogas un no iemīļotā dzēriena; iepriekšējā reizē nodarbības notika ar alus kausu.

Sestdien, 8. augustā, Bišumuižā notika neparastas jogas nodarbības – to dalībnieki izpildīja vingrinājumus, turot rokā glāzi ar vīnu.

Organizatori ir pārliecināti, ka šāda pieeja ļauj vairāk atslābināties un gūt baudu gan no vingrinājumiem, gan no iemīļotā dzēriena.

Pagājušajā reizē viņi rīkoja šādu pasākumu ar alu, bet izrādījās, ka daudziem jogas cienītājiem vīns ir tuvāk.

Neparastas vīna jogas fotogrāfijas mūsu fotolentē.

0
  • Vīna joga Bišumuižā
    © REUTERS / Ints Kalnins

    Vīna joga Bišumuižā

  • Vīna joga Bišumuižā
    © REUTERS / Ints Kalnins

    Vīna joga Bišumuižā

  • Vīna joga Bišumuižā
    © REUTERS / Ints Kalnins

    Vīna joga Bišumuižā

  • Vīna joga Bišumuižā
    © REUTERS / Ints Kalnins

    Vīna joga Bišumuižā

  • Vīna joga Bišumuižā
    © REUTERS / Ints Kalnins

    Vīna joga Bišumuižā

  • Vīna joga Bišumuižā
    © REUTERS / Ints Kalnins

    Vīna joga Bišumuižā

  • Vīna joga Bišumuižā
    © REUTERS / Ints Kalnins

    Vīna joga Bišumuižā

  • Vīna joga Bišumuižā
    © REUTERS / Ints Kalnins

    Vīna joga Bišumuižā

Pēc temata
Ar pretenziju uz rekordu: Indijā vienlaikus ar jogu nodarbojās 65 tūkstoši cilvēku
Joga virs bezdibeņa: ķīnieši demonstrē asanas 396 metru augstumā
Kā sasniegt harmoniju: joga ar suņiem kļūst arvien populārāka
Bargā krievu joga