NATO karavīri aviobāzē Emari. Foto no arhīva.

Spēle vienos vārtos: ko sola ASV aizsardzības projekti

165
(atjaunots 14:02 26.05.2019)
Igaunija un Savienotās Valstis parakstīja papildu vienošanos militārās sadarbības jomā, savdabīgu piecgades plānu. Tas sola Pentagonam jaunus bonusus Baltijas reģionā, Igaunijas pilsoņiem – jaunas neērtības.

ASV un Igaunijas sadarbības plānu aizsardzības jomā laika periodā līdz 2024. gadam Vašingtonā šī gada 22. maijā parakstīja abu valstu amatpersonas – Kadi Silde un Ketrīna Vilbadžera. Plānots, ka šī sadarbība stiprinās Igaunijas "patstāvīgo aizsardzību", sabiedroto sakarus NATO un "savaldīšanu" Baltijas reģionā. Protams, Igaunijas un ASV militārās, aizsardzības un investīciju iespējas nav salīdzināmas. Spēle notiek vienos vārtos amerikāņu interesēs – NATO militārās infrastruktūras attīstībai un Pentagona rīcības brīvībai, portālā Sputnik Igaunija stāsta militārais eksperts Aleksandrs Hroļenko.

Iepriekš ASV noslēdza līdzīgas vienošanās par divpusējo militāro sadarbību ar Latviju un Lietuvu. Visos gadījumos virtuālā "kaujas brālība" rada reālus draudus Baltijas valstu civiliedzīvotājiem.

Zilonis un ķilava

Pasaules militārā spēka reitingā ASV ieņem pirmo vietu līdzās Krievijai, Ķīnai un Indijai. Igaunijas potenciāls dāvājis tai 112.vietu, tuvāk saraksta beigām, kurā iekļautas 137 valstis.

Kiberdrošība
© Sputnik / Алексей Мальгавко

Igaunijas Bruņoto spēku ierindā ir viena pilnasinīga brigāde – 6500 karavīri, 4 helikopteri, 245 buksējamās artilērijas iekārtas un 180 transporta līdzekļi, ieskaitot bruņutransportierus. Valstij nav ne kara aviācijas, ne karakuģu. Militārais budžets – 335 miljoni dolāru – pārsniedz 2% IKP, taču neiedveš šausmas.

Droši vien tāpēc 2015. gadā Tallinas un Vašingtonas parakstītais līgums par sadarbību aizsardzības jomā (Defence Cooperation Agreement) divus gadus vēlāk tika grozīts, lai noteiktu amerikāņu karavīru un privāto militāro kompāniju pārstāvju tiesisko nesodāmību Igaunijā.

Dokuments būtiski ierobežoja republikas suverenitāti tās teritorijā, un tas bija tikai mazākais no iespējamiem upuriem.

Šķiet, Igaunijas vērtīgākais resurss ir Pentagona un NATO spēkiem ērtā teritorija, kas robežojas ar Krieviju. Militārais placdarms 130 kilometru attālumā no Sanktpēterburgas ir vērtīga lieta.

Tāpēc republikā parādās ārvalstu kara bāzes, aerodromi, poligoni. Tā saucamo gaisa patruļu un Ziemeļatlantijas alianses spēku kopīgo manevru gaitā apgūst gaisa un sauszemes uzbrukuma operācijas.

Piezīmēsim, ka Pentagona un NATO taktikas un stratēģijas pamatā ir uzbrukums, ilga sēdēšana aizsardzībā Baltijas kāpās nav paredzēta. Tātad jebkuras investīcijas Igaunijas un ASV militārās sadarbības ietvaros būs vērstas nevis uz tautas drošību un labklājību, bet gan uz destabilizāciju un iznīcību.

Militārais komunisms

Duty free tipa veikalu tīkls ar produktiem un alkoholu par smieklīgām cenām, nekāda soda likumpārkāpumu gadījumā un citas privilēģijas padara Igauniju par Ēdeni amerikāņiem.

Starp viesiem formastērpos tikai retais ir eņģelis – aug kriminālā statistika: laupīšanas, kautiņi dzērumā, nacionālo pieminekļu un valsts simbolu apgānīšana. Tie ir alianses karavīru atpūtas neizbēgamie pavadoņi. Diezin vai vietējiem ir vajadzīgs cirks ar nesankcionētiem raķešu startiem.

Neskatoties uz ierobežotajiem resursiem, Igaunija pārvērtusi aviobāzi Emari, poligonu Tapā un savu gaisa telpu par ārvalstu spēku treniņu laukumu, un par savu mērķi viņi uzskata Krieviju.

Krievijas teritorijas iekļaušana NATO militāro bāzu lokā nozīmē gatavošanos globālam uzbrukumam Krievijai. Amerikāņu jaunākie iznīcinātāji F-35 Emari aviobāzē 200 km attālumā no Krievijas robežas, alianses jūras kara desanti pie Krievijas robežām, dabiskos apstākļos, kas atgādina Kaļiņingradas piekrasti – tas atgādina garu provokāciju virkni.

Uz globālās pretraķešu aizsardzības (PRA) līdzekļu attīstības rēķina Savienotās Valstis cer saņemt iespēju nesodīti sākt kodoluzbrukumu jebkurā pasaules reģionā. Baltijas valstu aviobāzes tiek integrētas preventīvā trieciena sistēmā.

Militāro objektu celtniecībai Austrumeiropā ASV piešķīrušas simtiem miljonu dolāru. Igaunijā tās nav ne investīcijas ekonomikā, ne abstraktā "savaldīšana", bet gan gatavošanās pilnvērtīgai karadarbībai. Poligonā "Igaunija" amerikāņu stratēģi pilnveido nedaudzajiem vietējiem iedzīvotājiem fatāla kara variantus.

Neviena pašpietiekama valsts nevēlas bruņotus konfliktus pie savām robežām, un domājamais negatīvais scenārijs nav Krievijas izvēle vai vēsturiskā neizbēgamība. Taču zināmā situācijā Igaunija var pārkāpt robežu, aiz kuras atgriešanās nebūs iespējama.

Nevajag brīnīties par to, ka Kaļiņingradas apgabalā parādījās zenītraķešu sistēmas S-400, raķešu kompleksi "Iskander M", Baltijas flotes jaunais tanku pulks un hiperskaņas raķetes "Avangard" un "Kinžal".

Ja nav nekādu ilūziju par Igaunijas valdības politisko gudrību, atliek cerēt vismaz uz viņu pašaizsardzības instinktu vai Vašingtonas aukstasinīgo politisko aprēķinu.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

165
Temats:
NATO austrumu flangā (218)
Pēc temata
"Uz robežas mākoņi staigā." NATO pilotus Baltijā iemācīs pareizi lidot
Baltija kā vājā vieta: ASV ir šausmās no NATO austrumu flanga
Gaisa patruļas aizsegā NATO virs Baltijas atvērusi "atomlietussargu"
"Iskander M" – Krievijas drošības ķīla pret NATO draudiem Baltijā

"Ķersies klāt nopietni": vai briti augšāmcels Ukrainas kara floti

22
(atjaunots 11:16 24.09.2020)
Miglainās Albionas jūrniekus gaida grūts uzdevums: padarīt cīņasspējīgu Ukrainas degradējošo kara floti.

Nesenās vizītes gaitā Kijevā Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless apliecināja, ka Londona vadīs Ukrainas Jūras kara spēku karavīru treniņu starptautisko programmu. Viņaprāt, Ukraina ir jāpasargā no "Maskavas agresijas" un jāpanāk, lai tā spētu stāties pretī Krievijas Melnās jūras flotei. Vai tas ir reāli? Par to portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Sarūsējušais flagmanis

Volless pastāstīja, ka Ukrainas JKS kopā ar Lielbritāniju augšāmcels Kanāda, Dānija un Zviedrija. Atbalstu sniegs arī ASV un, iespējams, citas valstis. Ukraiņu jūrniekiem mācīs navigāciju, operatīvo plānošanu, ūdenslīdēja amatu, jūras izlūkošanu, artilērijas apšaudi un cīņu par kuģa izdzīvošanu. Volles piebilda, ka jau tuvākajā laikā Melnajā jūrā ieradīsies britu kara "vimpeļi" kopīgām mācībām ar Ukrainu.

Grūti teikt, vai tāda godpilna misija karaliskajai flotei ir pa spēkam. Ukrainas JKS patlaban ir 27 kuģi, neskaitot vieglos kuterus un palīgkuģus. Tikai daži spēj pildīt kaujas uzdevumus. Jūlijā tīmeklī noplūda Ukraijas JKS vadības dokumenti par flotes  tehnisko stāvokli. Izrādījās, ka cīņai gatavi ir tikai seši "vimpeļi". Pārējiem inspekcija konstatējusi virkni trūkumu: artilērijas iekārtas un zenītraķešu kompleksi nefunkcionē, radiolokācijas un radio stacijas nestrādā, dzinēji miruši, korpusā vīd plaisas. Un tā tālāk.

Neviens nav apstiprinājis, ka dokumenti būtu autentiski, tomēr Ukrainas flotes bēdīgais stāvoklis vairs nav nekāds noslēpums. Pats jaunākais kuģis, JS flagmanis – fregate "Hetman Sagaidachniy" ūdenī nolaista 1992. gadā. Tai vairākkārt fiksēti bojājumi, un kuģis ilgu laiku pavadījios dokos.  Tīmeklī ir milzums fregates iekštelpu uzņēmumu. Redzams, ka tas ir vienkārši sarūsējis. Ukrainas Brunoto spēku, jūras kara un kuģu remonta infrastruktūras degradācijas rezultātā pat flagmani var tikai nosacīti saukt par cīņasspējīgu.

Pie tam "Hetman Sagaidachniy" ir vienīgais Ukrainas JS kuģis ar vismaz kaut kādām cīņas iespējām. Nepabeigtais raķešu kreiseris "Ukraina" joprojām rūsē Nikolajevskas kuģubūves rūpnīcas piestātnē. Pēc PSRS sabrukuma republika, kas reiz būvēja aviācijas būves kuģus, ir spējusi tikt galā tikai ar artilērijas kuteriem – flotes sastāvā tagad ir seši tādi mazuļi ar 38 tonnu tonnāžu katrs.

"Vilku bari"

Toties Ukrainas augstākās militārpersonas neskopojas ar draudīgām frāzēm. 2017. gadā ziņoja, ka tikšot radīta moskītu flote, kas spēs pielietot "vilku bara" taktiku. Komandieri plānoja, ka liels skaits bruņukuteru metīsies virsū Krievijas Melnās jūras flotes kuģiem un tos pa vienam nogremdēs. Taču ne kutera bruņojums, ne jūrnieku prasmes nedod ne mazākās izredzes uz panākumiem – to apliecināja incidents Kerčas šaurumā 2018. gada 25. novembrī, kad divu bruņukuteru ekipāžas bez pretestības padevās Krievijas robežsargiem.

Galu galā pat augstākie Ukrainas JKS oficieri atzina: ar "vilku baru" Krievijai rīkli pārgrauzt neizdosies. 2019. gada martā Ukrainas JKS bijušais komandieris viceadmirālis Sergejs Gaiduks paziņoja, ka Ukrainas kuteri ir absolūti neaizsargāti pret Melnās jūras flotes pretkuģu raķetēm. Diezin vai stāvokli uzlabos 16 amerikāņu patruļas kuteri Mark IV, kuru pārdošanu Kijevai jūnijā apstiprinājā Valsts departaments. Ar 30 mm lielgabaliem flotes augšāmcelšanai būs par maz.

Tomēr zināmas iespējas Ukrainas kara flotei cīņā pret kuģiem ir. Jūnijā karavīri izmēģināja kompleksa "Neptun" spārnoto raķeti R-360. Mobilās krasta iekārtas sekmīgi trāpīja mērķos 80 km attālumā no krasta. 2020. gada 23. augustā "Neptun" oficiāli uzņemts bruņojumā. Izstrādātāji apgalvo, ka ar tā jaudu pietiks lai nogremdētu kuģi ar tonnāžu līdz 5 tūkstošiem tonnu, maksimālais darbības attālums – 300 km. Plānots radīt raķetes jūras un aviācijas versijas.

R-360 panākumi sagrozīja galvas Ukrainas militārpersonām. Ukraijas JKS komandieris Aleksejs Neižpapa ziņoja, ka ir gatavs sākt pilna mēroga karadarbību pret Krieviju un ar jaunajām raķetēm apšaudīt mērķus Sevastopolē un Melnās jūras flotes kuģus. Krievijas politiķi un eksperti viņa izteikumus raksturoja īsi – tukša lielīšanās. Ja kaut viens "Neptun" trāpīs mērķī, palaišanas rajonu pārklās "Kalibr" zalve.

Savās interesēs

Britu nodomi trenēt ukraiņu jūrniekus un organizēt kopīgas mācības izskatās visnotaļ dīvaini. Ukrainai nav ne kuģu, ne infrastruktūras, lai vismaz tuvotos Melnās jūras flotes cīņas iespējām. Jūras kara iespēju ziņā Krievija ir nesalīdzināmi pārāka. Tomēr eksperti uzskata, ka britu mērķi ir pavisam citādi un Ukrainas JKS līķi atdzīvināt plānots tikai uzmanības novēršanai.

"Lielbritānijas iniciatīva mācību kara darbības aktivizācijas jomā Melnās jūras akvatorijā iekļaujas vienā scenarijā – tā ir spriedzes zonu veidošana Krievijas robežu perimetrā, - radio Sputnik ēterā konstatēja Nacionālās drošības sabiedrisko lietišķo problēmu pētījumu centra vadītājs Aleksalndrs Žiļins. – Iedomājieties situāciju: tā saucamā Ukrainas kara flote, kas sastāv no metāllūžņiem, pēkšņi organizē kopīgas mācības ar Lielbritāniju. Tas nozīmē, ka Ukrainas JKS tiek izmantota piesegumam, jo nav iespējams izspēlēt daudzmaz efektīvu karadarbību ar Ukrainas floti."

Eksperts ir pārliecināts, ka briti, piesedzoties ar Ukrainu nodrošinās sev pastāvīgu militāro klātbūtni Melnajā jūrā, lai turpinātu izlūkošanu Krievijas krastā savās interesēs un sava aizokeāna sabiedrotā interesēs. Bet Ukrainas JKS turpinās rūsēt un degradēt, līdz pārvērtīsies par "moskītu floti" uz piepūšamajām laivām.

22
Tagi:
flote, Ukraina, Lielbritānija
Pēc temata
Krievijas militārie roboti stiprina reģionālo drošību uz sauszemes un jūrā
Pirmais "Fords" jāslīcina. Kāpēc ASV superkuģis vēl joprojām nav cīņasspējīgs
Krievija atjauno flotes tradīcijas: mācības "Okeāna vairogs" Baltijas jūrā
Kāpēc Krievijas bezpilota "Okhotnik" tik ļoti satrauc ASV un NATO
Rīgas domes vēlēšanas 2020

Latvietis nostājies "ņegru" pusē: etniskais jautājums ir pārāks par demokrātiju?

32
(atjaunots 18:11 23.09.2020)
Vai Latviju var uzskatīt par demokrātisku valsti, ja tajā ir nepilsoņi? Tādu jautājumu uzdevis Vācijā dzīvojošs latvietis.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Vācijā dzīvojošs latvietis nobalsojis vietējās vēlēšanās un nonācis pie skumīga secinājuma: Latviju nevar uzskatīt par demokrātisku valsti.

Pagājušajā nedēļā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē notika komūnu vēlēšanas. Tajās uzvarēja reģionā valdošā Kristīgi demokrātiskā savienība, rādītājus uzlaboja "zaļie" un zaudēja balsis Sociāldemokrātiskā partija. Taču Bonnā dzīvojošo Latvijas pilsoni Tomu Ancīti vēlēšanas uzvedināja uz pārdomām par politiku Latvijā. Viņš iegrima domās par cilvēkiem, kam nav balsstiesību valstī, kurā viņi dzīvo.

Savas pārdomas viņš publicēja Facebook.

"Lai arī esmu Latvijas, ne Vācijas pilsonis, man ir tiesības balsot Vācijā (un citās ES valstīs) gan vietējās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pateicoties manai ES pilsonībai. Arī ikviens Vācijas pilsonis var pārvākties uz Latviju un pēc sešiem mēnešiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Iespējams, daudziem par to nav ne jausmas, taču, lai cik paradoksāli tas būtu, vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju nekad nav bijušas balsstiesības pašu valstī, lai arī šīs tiesības automātiski saņem jebkuras citas ES valsts pilsonis, pārvācies uz Rīgu.

Cilvēkus, kam atņemtas balsstiesības, sauc par "nepilsoņiem", Latvijas valdība viņiem piešķīrusi "citplanētiešu"pases. Faktiski viņi ir personas bez pilsonības, lai arī Latvijas valdība to noliedz.

Viņi nevar balsot vietējās vai visas Eiropas vēlēšanās – ne savā dzimtenē Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī. Pret viņiem attiecināti vēl vairāk nekā 70 citi ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar darbu valsts sektorā. Vēl vairāk, viņi netiek uzskatīti par ES pilsoņiem, tāpēc viņiem nav tiesību brīvi pārvietoties un strādāt jebkurā citā ES valstī.

No kurienes nākusi šī beztiesiskā cilvēku kategorija?

Kad Latvija kļuva neatkarīga no PSRS 90. gadu sākumā, valsts jaunie līderi sadalīja tās iedzīvotājus divās grupās – "vēlamie" un "nevēlamie".

Pirmajā grupā iekļauti cilvēki, kam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940. gada, un viņu pēcteči. Viņiem atļāva apmainīt padomju pases pret neatkarīgās Latvijas jaunajām pasēm (šajā grupā tika iekļautas aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju).

"Nevēlamajiem", kuri bija ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, un viņu pēctečiem radīja speciālu tiesisko statusu – "Latvijas nepilsonis" (šajā grupā bija aptuveni trešā daļa iedzīvotāju – apmēram 700 tūkstoši cilvēku). Lielākā daļa viņu vidū bija krievi, taču bija arī baltkrievi, ukraiņi, poļi, armēņi utt.

Tieskajam pamatam izmantoja tā saucamo "pārmantojamības doktrīnu": Latvija nav radīta no nulls pēc PSRS sabrukuma – tika atjaunota agrākā Latvijas Republika. Tā padomju pilsoņi, kuri ieradās Latvijas PSR no citām PSRS republikām padomju laikā, tika pasludināti par ārzemniekiem.

Dažus gadus vēlāk darbu sāka nepilsoņu "naturalizācijas" procedūra – viņi varēja saņemt pilsonību, ja pierādīs latviešu valodas zināšanas un pareizi atbildēs uz jautājumiem par Latvijas vēsturi (tas ir, piekritīs, ka PSRS to okupējusi).

Es vēl biju bērns, kad tika pieņemti tie vēsturiskie lēmumi. Neskatījos ziņas, nezināju likumus un, domāju, nesapratu, ko nozīmē "pilsonība". Taču es jau sapratu, ka cilvēki Latvijā runā dažādās valdās. Lielākā daļa runāja latviski, pārējie – krieviski, daudzi prata abas valodas. Tomēr šī starpība netraucēja saprasties un mierīgi dzīvot kopā – kā kaimiņi, dzīvesbiedri, draugi, radinieki un kolēģi.

Kad izaugu un sāku lasīt avīzes, noskaidroju, ka tik vienkārši nemaz nav. Uzzināju, ka krievvalodīgie ir citas šķiras cilvēki (lai arī tas neskanēja atklāti), ka viņi ir daudz sliktāki par latviešiem, ka viņu valodu nav vērts mācīties. Konstatēju, ka līdztekus ikdienas dzīvei pastāv cita joma: statusu un pasu sistēma, kas šķīra kaimiņus, dzīvesbiedrus, draugus, turviniekus un kolēģus.

Drīz pēc tam, kad saņēmu pats savu pirmo pasi, uzzināju, ka piederu pie privileģētās grupas. Man nebija jākārto eksāmens, jo mani vecāki piederēja pie "vēlamo" grupas.

Protams, uzzināju arī, kādi ir krievu un latviešu starpā valdošās spriedzes iemesli: okupācija, deportācijas, komunistiskā diktatūra un vēsturiskās pretenzijas.

Sociopolitiskā atmosfēra, kurā dzīvoju, ieskaitot politiķu-nacionālistu izteikumus, rakstus avīzēs, kas dēmonizēja krievvalodīgos, skolu izglītību un sabiedrisko viedokli – tas man palīdzēja izprast etnisko tiesību pārsvaru pār demokrātiskajām tiesībām.

Pagāja gadi, līdz spēju atbrīvoties no muļķīgajiem stereotipiem, ko man iekala, un uzzināt, ka īsti ir demokrātija.

Vēl daudz cilvēki Latvijā (starp "pirmās klases" pilsoņiem) ne tikai attaisno "nepilsoņa" statusa ieviešanu, bet arī pozitīvi vērtē tā tālāko pastāvēšanu. Cilvēki, kas runā par nepilsoņu diskrimināciju, sauc viņus par "prokrieviskiem", "Kremļa roku", "pretvalstiskiem" un tā tālāk (Krievijas valdība bieži kritizēja nepilsonību, tiesa, tāpat kā ES un ANO). Šajos "argumentos" nav intelektuālā elementa, tāpēc nav jēgas tos apspriest.

Citu argumentu pamatā ir mērķtiecība – "ja nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, viņi balsotu par to vai citu partiju, un tas mainītu valsts politisko ainavu".

Var jau būt, ka tā ir patiesība. Taču lieta tā, ka tie ir atklāti nedemokrātiski izteikumi.

Kad mēs domājam par to, vai piešķirt tiesības kādai cilvēku grupai, ņemot vērā viņu "lietderību", mēs risinājām jautājumu par to, kas ir demokrātija. Vai tā patiešām ir labākā pārvaldes forma? Es esmu pārliecināts, ka tā ir, tāpēc tādi argumenti manās acīs ir bezjēdzīgi.

Vēl viens argumentu paveids ir atgādinājumi par to, ka naturalizācija vēl aizvien pastāv: "Daži nepilsoņi varēja naturalizēties, kāpēc citi nevar?", "Viņi vienkārši ir pārāk slinki, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu."

Neiedziļināšos "naturalizācijas" sitēmas pazemojošajās niansēs un neskaidrošu, kāpēc tā nekad nav strādājusi (kopš 1995. gada naturalizējušies tikai 20% nepilsoņu; viņu skaita būtiskā lejupslīde ir saistīta ar iedzīvotāju skaita dabisko sarukumu un emigrāciju). Sākot tādu dialogu, tu automātiski legalizē "nepilsoņa" statusu. Tā mēs atgriežamies pie jautājuma: kas tie tādi "mēs" esam, kas var nosūtīt citus kārtot eksāmenu?

Un vēl viens jautājums: kāpēc patiesībā pirms trīsdesmit gadiem sākās revolūcija? Vai tā bija TIKAI nacionālā revolūcija? Cik daudzi no tiem, kas 90. gados izgāja ielās, pieprasīja demokrātiju, ieskaitot visus tās principus, priekšrocības un pienākumus? Cik daudzi vienkārši gribēja būt neatkarīgi no PSRS un nevarēja ne iedomāties, kas tā tāda ir – demokrātija?

Protams, tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to apspriestu publikācijā Facebook.

Pat ja rīt visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību, nepilsonības sekas būs jūtamas vēl vairākas paaudzes.

Tomēr pagaidām, kamēr situācija ir tāda, kāda tā ir, es uzskatu, ka Latvijas prezidenta formulējums intervijā vienai vācu avīzei par protestiem Baltkrievijā ir dīvains. "Kā demokrātiskai valstij, mums jāparāda solidaritāte ar Baltkrievijas tautu, ka cīnās par demokrātiju un brīvām vēlēšanām," viņš teica.

Piekrītu, tas mums jādara. Protams, Latvijā ir virkne demokrātisku institūtu. Taču, manuprāt, ir nepareizi dēvēt to par demokrātisku valsti," viņš konstatēja.

32
Tagi:
nepilsoņi, Latvija
Pēc temata
Nevis Valsts valodas diena, bet Kauna diena: Levitam atgādina par nepilsoņiem
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Latvijas eksprezidents: nepilsoņiem dvēselē vēl dzīvo PSRS
Krišjānis Kariņš

Zemāk par vidējo: iedzīvotāji vērtē Kariņa kabineta darbu pandēmijas laikā

0
(atjaunots 17:27 24.09.2020)
Pagājis pusgads kopš laika, kad Latvijā tika ieviesti ierobežojumi sakarā ar jaunās koronakvīrusa infekcijas izplatību. Daudzi noteikumi vēl joprojām ir spēkā. Kā iedzīvotāji novērtēja valdības darbību šajā periodā?

RĪGA, 24. septembris — Sputnik. Krišjāņa Kariņa vadītās valdības darbība pēdējā pusgada laikā, kopš valstī bija ieviesti drošības pasākumi ar mērķi apturēt Covid-19 pandēmijas izplatību, novērtēta zemāk par vidējo. Tādi ir Kantar TNS aptaujas rezultāti, kas veikta starp iedzīvotājiem 18-60 gadu vecuma grupā. Tos publicēja Skaties.lv.

Respondenti tika lūgti novērtēt savu attieksmi pret Ministru kabineta politiku pēc desmit punktu skalas, kurā 1 nozīmē galēju neapmierinātību, bet 10 – vispārēju apmierinātību ar valdības darbu.

Vidējā atzīme sastādīja 4,4 punktus.

Valdības darbu augstu novērtēja (7 punkti un vairāk) tikai piektā daļa aptaujāto (21%). Gandrīz ceturtā daļa piešķīra vidēju vērtējumu (5 un 6 punkti).

Lielākā daļa – 41% – pastāstīja, ka ar Ministru kabineta darbību nav apmierināta, un novērtēja to ar 4 punktiem un zemāk.

Vēl 15% respondentu nevarēja sniegt konkrētu atbildi šajā jautājumā.

Jāpiebilst, ka salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā jaunais vīruss izplatījās relatīvi maz. Kaimiņu Igaunijā kopš pandēmijas sākuma reģistrēts divreiz lielāks saslimšanas gadījumu skaits, Lietuvā rādītājs ir 2,5 reizes augstāks. Līdzīgi ir arī mirstības dati.

Pats Krišjānis Kariņš uzskata, ka Latvijas sasniegumi cīņā ar koronavīrusu ir saistīti ar virkni sagatavošanās pasākumu jau pirms pirmā infekcijas gadījuma, kā arī ar to, ka iedzīvotāji ievēroja epidemiologu padomus.

0
Tagi:
aptauja, Krišjānis Kariņš, ministru kabinets
Temats:
Koronavīruss Latvijā un pasaulē
Pēc temata
Viņķele saskatījusi priekšrocības Covid-19 gadījumu skaita pieaugumā Latvijā
Rīdzinieki vēlas pamest Rīgu klusuma un dabas dēļ
Aptauja: Latvijas iedzīvotāji pārsvarā ir apmierināti ar ES
Varasiestādes vēlas ievākt vairāk nodokļu: ko par to domā Latvijas sabiedrība