Krievijas ārpolitika ir pārāk pasīva

51
(atjaunots 11:14 17.05.2019)
Villems Roda
Šķietami "agresīvā Krievijas politika" patiesībā izskatās pasīva, valsts ir spiesta aizsargāties – šāds iespaids rodas, pavērojot visas konfliktsituācijas, ko kritiķi pārmet Maskavai. Pēc atvaļinātā militārās izlūkošanas augstākā analītiķa Villema Rodas domām, Krievijai vajadzētu rīkoties apņēmīgāk un stingrāk.

Krievijas "agresīvie centieni". Šis apgalvojums, ko citu starpā atļaujas arī igauņu politiķi, pavada gandrīz vai katru kritisko komentāru par attiecībām ar Maskavu. Taujāti, kur tieši meklējama šī "agresivitāte", apsūdzētāji piemin Krimu, Doņecku, Sīriju un Gruziju. Taču viņi neapgrūtina sevi ar uzskaitīto "karsto punktu" parādīšanās iemeslu un pirmavotu analīzi, analītiķis pastāstīja portālā Sputnik Igaunija.

Visos minētajos gadījumos Krievija aizsargājās, nevis uzbruka. Tās politika drīzāk bija vāja, valsts aizsargājās, nevis demonstrēja agresivitāti un uzbruka. Tāpēc Saakašvili prezidentūras laikā 2008.gadā Tbilisi šķita, ka tās patvaļa un ANO miernešu, Krievijas "zilo ķiveru" slepkavības, bruņota vardarbība pret osetīniem un abhāziem, bruņutehnikas pielietošana pret zemessardzes vienībām un civiliedzīvotājiem paliks nesodīta.

Domāju, tieši Maskavas neapņēmība un pasivitāte deva Kijevai pamatu domāt, ka tā var "izmest" Krieviju no armijas bāzēm Krimā, mīdīt ar kājām pussalas krievu tautības iedzīvotājus un ar militāru spēku apspiest protestus Donbasā un Luganskā, piespiest Ukrainā dzīvojošos  krievus (kā arī ungārus un citu tautību pārstāvjus) mainīt vecāku dotos vārdus, aizliegt viņiem runāt ar varasvīriem un mācīt bērnus dzimtajā valodā.

Kijevai šķita, ka Maskava neuzdrīkstēsies iejaukties

Līdz brīdim, kad Kijeva nosūtīja karaspēku uz Doņecku un Lugansku, tur nebija neviena krievu karavīra vai tanka. Brīvprātīgie un militārā tehnika parādījās reģionos, kur jau plosījās karš, daudz vēlāk, pat pārāk vēlu. Viņi nāca atbalstīt krievu iedzīvotājus, nevis ieņemt teritorijas.

Drīzāk gan Maskava vainojama par to, ka atļāva Kijevai un tās "padomniekiem" novest situāciju līdz krīzei un bruņotai konfrontācijai 2014.gadā. Tās politika attiecībās ar Ukrainu bija neveiksmīga un bezpalīdzīga.

Savukārt Sīrija, pareizāk sakot, "Islāma kalifāta" teroristu līderi nez kāpēc ne īpaši baidījās no Krievijas soda, kad sāka vervēt kaujiniekus tās teritorijā, organizēja teroraktus un apgalvoja, ka pēc uzvaras Sīrijā un Irākā dosies uz ziemeļiem.

Terora valsts pie pašām Krievijas robežām

Pietiek tikai iztēloties, kā "kalifāts" uzvarējis Asada valdību (no tā vairs nebija tālu) un kā līdzās Krievijai vērā ņemama valsts ar savām naftas rezervēm un ieroču, tostarp arī ķīmisko ieroču noliktavām pāriet organizācijas kontrolē, kura par savu būtību un mērķi uzskatīja teroru, nežēlīgas "neticīgo" masveida slepkavības, verdzību un militāru ekspansiju.

Iedomāsimies to un ieraudzīsim, ka Maskavai bija viena vienīga izeja – iznīcināt "kalifāta" vadību un fanātiķus-kaujiniekus. Taču Krievijai to vajadzēja sākt daudz agrāk, negaidot, līdz situācija Sīrijā nonāk līdz kritiskai robežai.

Pie tam jāņem vērā, ka Krievijai jau sen pirms militārā konflikta Sīrijā ar šo valsti bija vienošanās par sadarbību, tostarp arī militārajā jomā. Līgumi nebija lauzti, Krievija turpināja tos pildīt, bet savus karavīrus nosūtīja uz kara plosīto valsti pēc izmisumā kritušā Asada režīma lūguma. Tātad pat formāli postulāts par Krievijas "agresiju" Sīrijā sabrūk kā kāršu namiņš.

Visi minētie militārie konflikti jau sen ir detalizēti dokumentēti, atainoti kartēs un vispusīgi izpētīti. Daudzu valstu eksperti sīki noskaidroja visas notikumu fineses, taču politiķi un "ģenerālās līnijas" mediju apmaksātie komentētāji izliekas, it kā ekspertu vērtējuma un slēdzienu vispār nebūtu, ir tikai postulāts par Krievijas "agresiju" un kādu teritoriju "okupāciju".

51
Pēc temata
Gluži kā kasīt lāci aiz auss: eksperti uzskata, ka NATO nelīdīs Azovā
Lavrovs apliecina Krievijas atbalstu tautiešiem
Putins deva ES iespēju atgriezties pie normālām attiecībām ar Krieviju
Kam pieder Krima, jeb Latvijas neatzīšanas politikas spēle