ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo

ASV valsts sekretārs konstatējis, ka krievi nekaunīgi iejaucas savās darīšanās

123
(atjaunots 11:30 11.05.2019)
Vēl nekad amerikāņu diplomātija nav tik atklāti pieteikusi pretenzijas uz tiesībām pārņemt vai pārvaldīt citas valstis vai svarīgākos jūras ceļus.

Arktiskais forums Somijā izdevās negaidīti asa un skandaloza, atzīmēja RIA Novosti autors Ivans Daņilovs. Skandālu izraisīja amerikāņu valsts sekretārs (un bijušais CIP vadītājs) Maiks Pompeo, kurš nolēma izmantot arktisko samitu, lai verbāli satriektu Krievijas un Ķīnas projektus Arktikā, kā arī paziņoju par amerikāņu ieceri ieņemt galveno lomu arktiskajā reģionā.

Atskanēja arī amerikāņu tradicionālā ieroču žvadzināšana, taču šajā gadījumā svarīgs ir nevis paša Pompeo sarīkotais šovs (viņš uzvedās nevis kā diplomāts, bet gan kā amerikāņu militārās rūpniecības kompleksa lobētājs), bet gan salīdzinoši negaidītais rezultāts, ko viņam izdevās panākt samitā.

Bija jūtams, ka ASV valsts sekretāram Pompeo uzstāšanās laikā ļoti trūka rekvizītu – pīpes un palielināmā stikla, ko izmantoja slavenie XIX gadsimta detektīvi.

Ar tādiem rekvizītiem augsti stāvošā amerikāņu diplomāta un spiega galvenā pretenzija būtu izskanējusi pārliecinošāk: "Krievija jau atstāj pēdas sniegā, tās ir armijas zābaku pēdas!" paziņoja Pompeo pirms Arktikas padomes ministru tikšanās.

Taču jāatzīst, ka misters Pompeo teicami tika galā ar savu uzdevumu, jo pat neattapīgākie žurnālisti un diplomāti aptvēra amerikāņu oficiālā viedokļa galvenās tēzes:

  1. Amerika pēkšņi atklājusi (!), ka Arktikā ir "Krievijas pēdas" un "Ķīnas ietekme", un
  2. Amerika drosmīgi apņēmusies likvidēt abas problēmas.

Galveno amerikāņu diplomātijas sāpi Arktikā Pompeo formulēja kā žēlabu. Izrādās, pēc viņa domām, "Maskava nelikumīgi pieprasa, lai citas valstis lūgtu Krievijai atļauju izmantot maršrutu pāri Ziemeļu Ledus okeānam".

Tankeris - gāzes pārvadātājs
© Sputnik / Алексей Дружинин

Patiesībā Maskava vienkārši norāda uz savām tiesībām un nosaka savus noteikumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, taču prakse liecina, ka Krievijas aizokeāna oponentiem pats starptautisko tiesību jēdziens pastāv tikai gadījumā, ja ja tās iespējams izmantot kā spiediena instrumentu pret Vašingtonas pretiniekiem. Protams, tās netiek liktas lietā, ja novedīs pie amerikāņu interešu ierobežošanas.

Galu galā pavisam nesen Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džons Boltons parādīja īstus neliekuļotības brīnumus un atzina: viņš un visa pārējā Trampa administrācija droši izmanto terminu "Monro doktrīna" un nekautrīgi paziņoja, ka Venecuēla atrodas mūsu (amerikāņu – red.) puslodē."

Tādos apstākļos ir bezjēdzīgi runāt par starptautisko tiesību ievērošanu, kurās nav ne pušplēstas zilbes par kaut kādām "ekskluzīvām amerikāņu tiesībām iecelt valdības Rietumu puslodē".

Ļoti žēl, ka starp rietumu žurnālistiem, kuri vēroja Arktiskās padomes ministru tikšanos, nebija neviena drosminieka, kurš apjautātos valsts sekretāram Pompeo, vai, pēc viņa domām, "Monro doktrīna" neattiecas arī uz planētas Ziemeļu puslodi. Bija lieliska iespēja uzzināt daudz interesanta par to, kā Baltais nams uztver apkārtējo ģeopolitisko un ģeogrāfisko realitāti. Amerikāņus bieži tur aizdomās par to, ka viņi visus planētas resursus (sākot ar naftu un beidzot ar galvenajiem tirdzniecības ceļiem) dala divās kategorijās: amerikāņiem piederošie resursi un resursi, ko amerikāņiem ir tiesības izmantot kā savējos, jo tie "pieder visai cilvēcei".

Taču vēl nekad (vismaz ne pēdējos gadu desmitos) amerikāņu diplomātija nav tik atklāti pieteikusi pretenzijas uz tiesībām pārņemt vai pārvaldīt citas valstis (kā Venecuēlu) vai svarīgākos jūras ceļus (kā tas notiek Krievijas arktiskajā teritorijā).

Tiesa, jāsaka gan, ka ASV ir pretenzijas ne tikai pret Krieviju, bet arī pret Ķīnu, kas saņēma pat vēl nopietnāku kritiku un draudus.

ASV valsts sekretāra viedokli atstāstīja The New York Times: "Misters Pompeo izteica īpaši asas piezīmes par Ķīnu, kam ir novērotāja statuss Arktiskajā padomē. Viņš brīdināja, ka Pekinas centieni veidot infrastruktūru reģionā un parnerattiecības ar Krieviju jaunu jūras maršrutu izveidē var pārvērst Arktiku par vēl vienu konkurējošu teritoriālo pretenziju apgabalu, tāpat kā Dienvidķīnas jūru. "Ķīnas agresīvās izturēšanās modelis citviet demonstrē, kāda ir tās attieksme pret Arktiku," viņš teica."

Ideja aizliegt Ķīnai draudzēties ar Krieviju Arktikā, aizliegt izmantot Krievijas arktiskos tirdzniecības ceļus, aizliegt piesaistīt citas arktiskās valstis Ķīnas lielajā projektā "Viena josla – viens ceļš", kā arī aizliegt izsniegt šīm valstīm kredītus transporta infrastruktūras izmantošanai Arktikā, - tas ir ļoti drosmīgs amerikāņu diplomātijas ierosinājums.

Taču rodas pamatotas šaubas par to, vai viņš sastaps sapratni un atbalstu Pekinā. Starp citu, Pompeo draudi pārvērst Arktiku par Dienvidķīnas jūras analogu izskatās īpaši komiski. Lielākie panākumi, ar ko Dienvidķīnas jūrā var palepoties ASV, ir tie, ka amerikāņu karakuģi periodiski var tur sarīkot provokācijas "uz naža asmens", bet Ķīna mierīgi "ieņem teritoriju". Ja amerikāņu cīņa ar Krieviju būs tikpat efektīva, kā cīņa ar Ķīnu Dienvidķīnas jūrā, par Krievijas sekmēm Arktikā var neraizēties. Tiesa, jāatzīst gan, ka amerikāņi prot izspiest maksimālu reklāmu no savām provokācijām. Acīmredzot, šo provokāciju dēļ viņi gatavojas beidzot sākt būvēt (nokavējušies apmēram par desmit gadiem) paši savus ledlaužus. To svinīgi paziņoja galvenais amerikāņu diplomāts.

Taču amerikāņu diplomātiskās agresijas interesantākais rezultāts Arktiskajā padomē ir sekojošs: amerikāņi palikuši vienatnē, lai arī parasti Vašingtona vienmēr varēja rēķināties ar sabiedroto atbalstu. Šoreiz iznākums ir citāds.

The New York Times pastāstīja, ka Arktiskās padomes dalībnieku un novērotāju (Arktiskajā padomē strādā Krievija, Kanāda, ASV, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Dānija un Islande, bet Ķīna, Indija, Dienvidkoreja, Singapūra, Itālija un Japāna ir novērotāji) pārstāvji bija ārkārtīgi aizkaitināti par to, ka forumu, kas parasti tika izmantots kopējo arktisko problēmu kopīgam risinājumam, īpašu uzmanību piešķirot sadarbībai vides aizsardzības jomā, amerikāņi pārvērta par kārtējo arēnu attiecību skaidrošanai ar ģeopolitiskajiem pretiniekiem. Viens no diplomātiem, kas piedalījās pārrunās, pastāstīja The New York Times, ka atmosfēra bija nepārprotami nedraudzīga attiecībās ar amerikāņu diplomātiem: "No vienas puses septiņas valstis (visas Arktiskās padomes dalībnieces – red.), bet no otras – ASV."

Ja tā turpināsies, amerikāņiem nāksies ar palielināmo stiklu Arktikā meklēt nevis Krievijas armijas zābaku pēdas, bet gan vismaz kādu, kas piekritīs viņus atbalstīt.

123
ASV karavīri Afganistānā, foto no arhīva

Nē, nav Krievija. Kas organizējis amerikāņu skalpu medības

59
(atjaunots 15:08 30.06.2020)
Patiesībā galvenajā sazvērestībā pret amerikāņu varenību un ietekmi piedalījusies arī The New York Times redakcija.

Kārtējais mēģinājums sajundīt histēriju pret Krieviju īsi pirms vēlēšanām ASV rit ietekmīgākā aizokeāna izdevuma - The New York Times dzīlēs, portālā RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs. Ar tā starpniecību informācijas laukā iemesta kārtējā ziņa pret Krieviju ar mērķi diskreditēt Donaldu Trampu un panākt kārtējās sankcijas pret Krieviju.

Šoreiz izraudzīts maksimāli eksotisks iegansts. Atsaucoties uz saviem informācijas avotiem ASV izlūkdienestos, izdevums apgalvo, ka "Krievija slepus izsludināja apbalvojumus afgāņu kaujiniekiem par amerikāņu karavīru likvidāciju. Trampa administrācija mēnešiem ilgi domājusi, ko iesākt ar izlūku šokējošo slēdzienu".

Ja vienkāršais amerikānis ir noticējis The New York Times, viņa acīs situācija izskatās šausminoša un ļoti pazemojoša: šajā pasaules ainā iznāk, ka Krievija ir tāds amerikāņu kareivju skalpu un līķu kolekcionārs, bet afgāņu kaujinieki ir tādi "amerikāņu ādiņu" mednieki, kuri noslepkavotos jeņķus apmaina pret asiņainiem rubļiem. Un tas viss – Trampa administrācijas bezdarbības fonā.

ASV izlūkdienests atzinis par mazticamu ziņu par Krievijas sazvērestību ar talibiem
© Youtube / Ruptly / Sputnik / nytimes.com / twitter.com/realDonaldTrump

Bail pat iedomāties, ko jūt pasaules hegemona lomā iejutušās valsts pilsoņi, lasot autoritatīvākajā avīzē tamlīdzīgas frāzes:

"Ierēdņi informēja, ka ziņas par izlūkdienestu secinājumiem nodotas prezidentam Trampam, un Nacionālas drošības padome apsprieda problēmu starpresoru sapulcē marta beigās. Ierēdņi izstrādājuši iespējamo variantu sarakstu – no diplomātiskas sūdzības iesniegšanas Maskavai līdz augošu sankciju sērijai un citām iespējamām atbildes darbībām. Tomēr Baltais nams vēl nav apstiprinājis nevienu soli, paziņoja ierēdņi. Amerikāņu un citu NATO valstu kareivju slepkavošanas stimulēšanas operācija kļūtu par būtisku un provokatīvu eskalāciju procesā, ko amerikāņu un afgāņu amatpersonas dēvē par Krievijas atbalstu "Taliban", un tas butu pirmais gadījums, kad noskaidrotos, ka Krievijas spiegošanas struktūra organizējusi uzbrukumus rietumu spēkiem."

The New York Times sastādītais "apsūdzības akts" Krievijai no anonīmu varasiestāžu pārstāvju vārdiem, tomēr ir pelnījis dažas piezīmes.

Pirmkārt, pēc acīmredzamā mediju, loģistikas, diplomātiskā un informatīvā atbalsta, ko ASV, ieskaitot amerikāņu medijus, sniedza teroristiem, kuri 1990. un 2000. gados noslepkavoja tūkstošiem Krievijas pilsoņu, ASV nebūtu ne mazāko morālo tiesību sūkstīties, pat ja tiešām pret viņu karavīriem, okupantiem svešā zemē, patiešām būtu izmantotas "apmetņa un kinžala" metodes.

Turklāt, kā jau ierasts, pret Krieviju vērstās apsūdzības atkal ir pierādītas kā parasti – nekādi.

Otrkārt, principā, amerikāņu elite, it īpaši tās aprindas, kam īpaši simpatizē Ņujorkas žurnālisti, ņemot vērā viņu "impēriskumu" un rusofobiju, visā pilnībā pašas radījušas tagadējo Afganistānu – neatrisināmo terorisma problēmu.

Fakts, ka afgāņu (un ne tikai afgāņu vien) teroristiskās kustības radījuši amerikāņu speciālisti, par amerikāņu naudu, ar amerikāņu ieročiem, ir labi zināms. Atliek vien atgādināt, ka pirms labi zināmajiem 2001. gada notikumiem misters Ben Ladens gadiem ilgi bija amerikāņu mediju un politiķu mīlulis.

Tātad ASV vispirms rada apstākļus pilsoņu kariem, masu slepkavībām un terora uzplaukumam dažādās valstīs, bet, kad tādu soļu neprognozētās sekas noved pie amerikāņu kareivju nāves un pašu Savienoto Valstu apkaunojuma starptautiskajā arēnā (ASV taču nesen faktiski kapitulēja Afganistānā, parakstot neiedomājami pazemojošu miera līgumu ar talibiem), no amerikāņu mediju un militārā kompleksa dzīlēm nekavējoties skan bļāvieni par to, ka pie visa vainīga Krievija un pret to jāievieš sankcijas.

Tomēr ir arī labās ziņas.

Agrāk sabiedrības uzticēšanās amerikāņu varas struktūru "noplūdēm", ko regulāri publicē tādi izdevumi, kā NYT vai The Washington Post, bija tik liela, ka pat publikācijas fakts gandrīz nekavējoties piespieda Trampa administrāciju "maksāt un nožēlot grēkus" un steigšus ieviest kārtējās sankcijas pret Krieviju, lai kaut drusciņ attaisnotos sabiedrības acīs, tagad situācija izskatās pavisam citādi.

Acīmredzot, gadiem ilgais "Russiagate" un absolūti melīgās apsūdzības un dosjē ar Krieviju kompromitējošu informāciju ir panākuši savu: liela daļa amerikāņu vairs netic paši saviem medijiem un paši savām varas struktūrām, politiķi var droši un atklāti apsūdzēt autoritatīvākos medijus un to avotus melos un pat rīkoties saskaņā ar savu vērtējumu.

Prezidents Donalds Tramps uz apsūdzībām atbildēja Twitter tīklā: "Melu ziņotājiem "The New York Times" ir jāatklāj savs "anonīmais" avots. Varu derēt, ka viņi to nespēj – ticamākais, ka tāda cilvēka nemaz nav!"

ASV Nacionālā izlūkošanas dienesta direktora pienākumu izpildītājs Ričards Grenels pat sāka strīdu sociālajos tīklos ar kongresmeni no demokrātiskās partijas par šo pašu jautājumu – viņš apsūdzēja politiķi par izlūkošanas datu izmantošanu politiskiem mērķiem:

"Es par to nekad neesmu dzirdējis. Riebīgi, ka jūs vēl joprojām politizējat izlūkdienestu. Acīmredzot, jūs nesaprotat, kā tiek pārbaudīta neapstrādāta izlūkošanas informācija. Daļējas informācijas nopludināšana žurnālistiem no anonīmiem avotiem ir bīstama, jo tādi kā jūs, manipulē ar to politiskā labuma dēļ."

Valsts izlūkdienests jau oficiāli noliedzis vismaz to The New York Times raksta daļu, kas attiecas uz prezidenta darbībām. Skaidrs, ka teorētiski tieši tā visam ir jānotiek, tomēr pat tāda miglaina normalitāte ir īsts brīnums mūsdienu Amerikā.

Starp citu, ja amerikāņu žurnālisti grib ieraudzīt īstos kareivju slepkavu kūdītājus, viņiem nāktos ieskatīties spogulī. Balvas par līķiem ne vienmēr ir materiāli labumi, un pieredze rāda, ka slava vai atzinība bieži vien ir daudz efektīvāks terorisma stimulators nekā pat lielas naudas summas.

The New York Times un citi amerikāņu mediji, kuri dēmonizē un pataisa par necilvēkiem amerikāņu policistus, konservatīvo vērtību piekritējus un "trampistus", faktiski sola tādu "emocionālu balvu" tiem, kuri vērsīsies pret šīm cilvēku grupām ar emocionālu, psiholoģisku, iespējams, pat fizisku vardarbību. Liberālo un progresīvo amerikāņu žurnālistu – masu nekārtību kūdītāju un apoloģētu – rokas līdz elkoņiem mirkst nogalināto amerikāņu policistu asinīs.

Tomēr tādu žurnālistu acīs amerikāņu policistu dzīvībai nav nekādas lielas nozīmes, amerikāņu kareivjus viņi grib apraudāt tikai tad, ja arī šīm asarām var pabīdīt uz priekšu sankcijas pret Krieviju vai Demokrātiskās partijas intereses.

Nav nekāds brīnums, ka aizvien mazāks skaits lasītāju grib uz vārda ticēt tādām mediju struktūrām gan ASV, gan pasaulē. Patiesībā galvenā sazvērestība pret amerikāņu ietekmi un varenību organizēta ar The New York Times redakcijas atbalstu. Var jau ieteikt piešķirt viņiem prēmiju, taču viņi visu padarīs arī bez maksas.

59
Tagi:
New York Times, Krievija, ASV
Pēc temata
ASV kļūdainā uzbrukumā Afganistānā gājuši bojā 16 policisti
Deputāts: ASV zog urānu no Hilmendas raktuvēm Afganistānā
ASV un "Taliban" parakstījuši miera līgumu
ASV apņēmīgā bezcerība Afganistānā
Gāzesvada Ziemeļu straume 2 būvdarbi Vācijā. Foto no arhīva

Pasaule apgriezusies kājām gaisā: Vācija gatavo sankcijas pret ASV

200
(atjaunots 16:15 29.06.2020)
Amerikāņu mediji konstatējuši kaut ko tādu, kam Vašingtonu vajadzētu šokēt vairāk nekā dzīvība uz Marsa vai ziedoši dārzi uz Jupitera.

Lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg apgalvo, ka vācu politiskā elite atradusi nacionālo pašcieņu – tikai tā skaidrojamas ziņas par to, ka Vācijas valdībā top dokuments, kas satur sankcijas pret ASV – tās jāpieņem gadījumā, ja Vašingtona izlems ieviest "ellīgas sankcijas" pret "Ziemeļu straumes 2" būvdarbu dalībniekiem, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Aģentūra stāsta: "Vācija gatavo atbildes triecienu Savienotajām Valstīm gadījumā, ja prezidents Donalds Tramps īstenos savus draudus iznīcināt gāzesvadu "Ziemeļu straume 2" ar papildu sankcijām. Divi vācu ierēdņi, kam zināms diskusiju saturs, apgalvo, ka Merkeles valdība izvērtē iespējas piespiest pieņemt koordinētas darbības Eiropas Savienības līmenī. Vācijas Ekonomikas ministrijas dokumenti, kas nonākuši Bloomberg rīcībā norāda: amerikāņu jaunās sankcijas var smagi skart daudz lielāku (nekā agrāk) skaitu vācu un eiropiešu kompāniju un pat valsts aģentūru."

Amerikāņu žurnālistu materiālu vajadzētu mazliet precizēt. Pirmkārt, likumprojekta versija par jaunajām sankcijām pret "Ziemeļu straumi 2", kas patlaban tiek izskatīta Kongresā, neparedz sankcijas pret ES valsts struktūrām, Krievijas gāzes pircējiem vai projekta kreditoriem. Vācu pozīcijas kritiķi varētu norādīt uz šo aspektu, lai pierādītu, ka Bloomberg žurnālisti ir sarunājušies ar ASV naidīgi noskaņotiem vācu politiķiem, vai secināt, ka Merkeles valdībā sēž paranoiķi ar ļoti negatīvu viedokli par ASV, kuri nelasa atbilstošos likumprojektus par sankcijām. Tādi argumenti nav piemēroti mūsdienu politiskajai realitātei vismaz tāpēc, ka ASV jau vairākkārt demonstrējušas savas spējas spert trakākos soļus burtiski piecu minūšu laikā, tātad jau savlaicīgi jābūt gataviem, ka tas varētu notikt. Savukārt "paranojas" aspektā var piedāvāt mazliet konspiroloģisku, tomēr visnotaļ reālistisku versiju – vācu amatpersonas varēja ar nodomu "nopludināt" saviem kontaktiem Bloomberg informāciju par vācu pretpasākumiem – vienkārši tāpēc, lai senatoriem un kongresmeņiem neienāktu prātā ideja pieņemt stingrākas sankcijas tieši pirms balsojuma.

Jāpiebilst arī tas, ka no vāciešu puses jau izskanējuši divi dažādi viedokļi jautājumā par atbildi ASV. No vienas puses, Ekonomikas ministrijas preses sekretāre paziņoja Bloomberg, ka viņai nekas nav zināms par tāda veida pasākumu izstrādi, no otras puses, jau 17. jūnijā Bundestāgā notika kompetentās komitejas slēgtā sēde, kuras ietvaros tika apspriestas sankcijas pret "Ziemeļu straumi 2", un, atzīmēja amerikāņu medijs, pēc sēdes komitejas priekšsēdētājs paziņojis, ka Vācijas valdība aicināta sniegt labi izvērtētu kolektīvu atbildi ASV darbībām, ko komiteja atzinusi par starptautisko tiesību pārkāpumu.

Ievērības cienīgs fakts: gan deputātu viedoklī, gan augstu stāvošu (taču vārdā nenosauktu) ierēdņu vērtējumā, uz ko atsaucas Bloomberg, vīd neparasts aspekts: iespējamos atbildes soļus plānots spert ne tikai Vācijas līmenī, bet gan Eiropas Savienības līmenī. Tas būs sarežģīts, taču aizraujošs process ar tālejošām sekām, ja vien to izdosies dabūt gatavu.

ASV prezidents Donalds Tramps un Vācijas kanclere Angela Merkele
Пресс-служба Президента РФ

Liet tāda, ka no 16. jūnija Vācija ieņem Eiropas Padomes "prezidenta" vietu, un šis statuss tradicionāli dāvā nopietnas priekšrocības valstij, kas vēlas iekļaut kaut kādu jaunu elementu Eiropas politiskajā dienas kārtībā. Vēl vairāk, pati Angela Merkele patlaban nostādīta stāvoklī, kurā jebkāda vājuma izpausme attiecībās ar Vašingtonu tiks uztverta ļoti sāpīgi no iekšpolitikas viedokļa: Donalds Tramps maksimāli publiskā formā izteicis prasību samaksāt viņam triljonu dolāru – Vācija it kā ir parādā par aizsardzību, ko saņem no ASV. Ja šai atklātajai šantāžai (koronavīrusa un ar to saistītās krīzes fonā ES vēl tikai amerikāņu prezidenta trūkst ar viņa draudiem) pievienot arī tarifu šantāžu un faktu, ka Baltais nams aktīvi pretojas ES centieniem piespiest amerikāņu interneta kompānijas, piemēram, Amazon un Google maksāt nodokļus no ES saņemtajiem ienākumiem, iznāk, ka apstākļi lielam, vērienīgam un principiālam Vašingtonas un Briseles konfliktam jau ir radīti, un "sprāgt" var kuru katru brīdi.

Vācu politiķi vēl nav iemācījušies runāt ar ASV tikpat stingri, kā Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš izstrādājis koncepciju par Eiropas militāro neatkarību no ASV un ES pārvēršanu par patstāvīgu pasaules ģeopolitikas polu daudzpolu pasaulē. Tomēr Berlīne jau ir iemācījusies atrast interesantus ieganstus, lai paplašinātu savu neatkarību un pretošanos amerikāņu spiedienam. Piemēram, ar mērķi pamatot nepieciešamību importēt Krievijas gāzi tiek izmantoti argumenti, kas saistīti ar nepieciešamību būvēt "zaļo ekonomiku", bet dabasgāze ir daudz drošāka no ekoloģijas viedokļa salīdzinājumā ar oglēm – tas ir zinātnisks fakts. Politiskās un pat ekonomiskās neatkarības pamatošanai arī parādījušies interesanti argumenti.

Britu izdevums The Guardian, atsaucoties uz neseno Vācijas kancleres interviju, pavēstīja: "Angela Merkele brīdināja, ka pasaule vairs nevar par pašsaprotamu domu uztvert to, ka ASV vēl aizvien vēlas kļūt par pasaules līderi, un tai vajadzētu atbilstoši koriģēt savas prioritātes."

Iznāk ļoti skaisti un mazliet ironiski: nepakļaušanās amerikāņu "gribulīšiem" tiek pamatota nevis ar centieniem izkļūt brīvībā, bet gan ar to, ka reiz ASV bija labs hegemons, taču tagad ik kā vairs pat nevēlas spēlēt šo lomu, tātad slogs būs jānes kādam citam. Būs interesanti pavērot oficiālās amerikāņu propagandas atbildi.

Tomēr galu galā nozīme ir nevis aizbildinājumiem un attaisnojumiem, bet reālām darbībām un reāliem gāzes kubikmetriem, kam tomēr ir izredzes sasniegt Vāciju pa "Ziemeļu straumi 2".

200
Tagi:
Ziemeļu straume 2, sankcijas, ASV, Vācija
Temats:
Ziemeļu straume 2
Artis Pabriks

Bet kas būs ar 2% no IKP? Pabriks pārdzīvo, ka krīze nogalēs Latvijas aizsardzības nozari

0
(atjaunots 12:14 03.07.2020)
Eiropas Savienības palīdzības kompleksā Latvijai, kurš sastādīs gandrīz trīs miljardus eiro, neietilpst līdzekļi aizsardzības nozares finansēšanai. Pabriks apvainojās un nolēma iebiedēt.

RĪGA, 3. jūlijs – Sputnik. Neilgi pirms Eiropas Savienības palīdzības paketes Latvijai 2,9 miljardu eiro apmērā saņemšanas Aizsardzības ministrijas vadītājs Artis Pabriks nolēma atgādināt par nozari, par kuru viņš atbild, vēsta Rus.lsm.lv.

Pabriks uzsvēra, ka šajā palīdzības paketē nav atradušies līdzekļi Latvijas aizsardzībai. Bet ja Latvija pārstās domāt par savu drošību, tad, iespējams, parādīsies iespēju lauks provokācijām, atzīmēja ministrs.

Kādas provokācijas viņš gaida, Pabriks tiešā veidā neteica, taču deva mājienu: "Kas nebaro savu armiju, baro svešu." Lai gan, spriežot pēc Pabrika raizēm, par šīm provokācijām un "svešo armiju" Latvijā pagaidām pārdzīvo tikai viņš viens.

Pēc aizsardzības ministra domām, pat krīzes periodā ir jāvelta īpaša uzmanība armijai un nedrīkst aizmirst par atbalstu tai. Turklāt, ka tagad, pēc Aizsardzības ministrijas vadītāja domām, krīze, ko izraisījuši ierobežojumi koronavīrusa pandēmijas dēļ, nebūt nav tāda, kāda bija 2008.-2009. gadā.

Tāpat Pabriks atgādināja, ka viņa kontrolētā nozare palīdz arī citām nozarēm. Piemēram, veicina valstī jaunu inovāciju rašanos, sniedz darbavietas, veicina vietējās ražošanas un eksporta attīstību.

Tādēļ, ja Latvijas aizsardzības izdevumi noslīdēs zemāk par 2% no IKP, tas negatīvi ietekmēs visu.

Atgādināsim, ka Latvija 2018. gadā kļuva par līderi aizsardzības izdevumu ziņā, apsteidzot visas pārējās Eiropas valstis un pat pārsniedzot noteiktos 2%. Latvijas ieguldījums aizsardzībā toreiz sastādīja 2,1% no IKP. Par to liecināja Eurostat dati.

Taču izrādās, ka ne tikai uz sava rēķina var palielināt aizsardzības spējas. Pats Pabriks iepriekš paziņoja, ka Latvija gaida, kad uz Vāciju apvainojušies Amerikas karaspēki pārdislocēsies tuvāk tai – uz (ASV kareivjiem) viesmīlīgo Poliju.

Pabriks pauda cerību, ka ASV kareivji, pārvācoties uz Poliju, varēs biežāk apmeklēt Latviju un rīkot šeit mācības.

0
Tagi:
Artis Pabriks
Pēc temata
Latvija kļuvusi par ES līderi valsts parāda pieauguma ziņā
Naudas nav, taču jūs maksājiet: Latvijā strauji samazinās valsts parāda apjoms
Latvijā metālu aizvieto ar spirtu: kā pandēmija ietekmējusi ekonomiku
Latvija paliek parādā: valsts parāds pieaugs līdz 11 miljardiem eiro