NATO galvenā mītne Briselē

Krievija izsvītrojusi NATO no nākotnes. tas ietekmēs bijušās PSRS republikas?

230
(atjaunots 11:01 22.04.2019)
Militārais eksperts Aleksandrs Hroļenko uzskata, ka NATO politika, kuras mērķis ir konfrontācijas saasināšana attiecībās ar Krieviju, automātiski novedusi aliansi pie tās pastāvēšanas sliekšņa.

Nesen Maskava informēja, ka sadarbība ar NATO militārajā un civilajā sfērā ir pilnībā pārtraukta, portālā Sputnik Igaunija atgādināja Aleksandrs Hroļenko.

Krievijas ārlietu ministra Aleksandra Gruško galvenās tēzes ir sekojošas:

— NATO pastāvēšanas ideoloģija saglabājusies nemainīga kopš alianses dibināšanas 1949. gadā: "Noturēt amerikāņus Eiropā, krievus – ārpus Eiropas, bet Vāciju – zem Eiropas", taču nav iespējams risināt mūsdienu problēmas uz tamlīdzīgu principu bāzes;

- NATO iestājusies iekšēja nestabilitāte pirms krīzes Ukrainā 2014. gadā – paplašināšanās politika ir sevi izsmēlusi, un šodien daudz kas tiek darīts ASV interesēs un pēc ASV gribas;

— NATO ģeopolitisko "sasniegumu" sarakstā ir izkropļotas un pussagrautas valstis Eiropā, Āfrikā, Tuvajos Austrumos, Centrālāzijā (Dienvidslāvija, Lībija, Irāka, Afganistāna), pie tam atjaunojas aukstā kara laiku retorika un militārās ieceres;

— Amerikāņu acīs NATO ir sekmīgs starptautiskais instruments sabiedroto kontrolei un pakļaušanai, prettiesisku darbību (ASV agresijas) leģitimācijai un atbildības sadalīšanai starptautiskajā arēnā;

— Alianse ļauj Vašingtonai monetizēt ASV militāro klātbūtni Eiropā, kur sabiedrotie ir piespiedu kārtā pievērsušies aizsardzības izdevumumiem 2% apjomā no IKP, turklāt eiropiešus gaida maksa par ASV spēku uzturēšanos (150% apmērā no reālajiem izdevumiem);

— Radot "mākslīgu pieprasījumu" pēc ieročiem, ASV militāri rūpnieciskais komplekss saņem no pircējiem Eiropā 100 miljardus dolāru gadā;

— Pretēji 1997. gadā parakstītajam Krievijas un NATO Pamataktam, turpinās alianses bruņojuma noliktavu celtniecība jauno dalībvalstu teritorijā, un pēc infrastruktūras rakstura iespējams spriest par tās mērķi;

— Alianses militārā plānošana ir pielāgota intensīvam konfliktam ar vienlīdz spēcīgu pretinieku, un pat "aukstajā" konfrontācijā pieaug netīšu "karsto" incidentu risks;

— Būtiski aktivizēta NATO spēku darbība Baltijas un Melnās jūras reģionos, kur norit vērienīgas mācības. Tajās tiek piesaistīti stratēgiskie līdzekļi (kodolieroču nesēji), apgūta kodolbrīvo valstu dalība bloka manevros ar  kodolieročiem.

Aleksandrs Gruško piezīmēja: "Bija situācija, kad mūsu attiecības pārtrūka – 1999. gadā sakarā ar NATO spēku uzbrukumiem Dienvidslāvijā, 2008. gadā pēc konflikta Dienvidosetijā. Tagadējā krīze nav pirmā, taču pati ilgstošākā... NATO ir aizgājusi pārāk tālu konfrontācijas saasināšanā ar Krieviju, un pagaidām nav saprotams, kad un kur veselais saprāts gūs virsroku."

Sliktāk nevar būt

Tamlīdzīgi, ļoti saturīgi Krievijas Ārlietu ministrijas izteikumi nav nejauši, tie demonstrē valsts stingro viedokli un gatavību atbalstīt vārdus ar darbībām. Situācijas konsekventā analīze un ultimatīvais vērtējums atsoguļo Maskavas milzīgo vilšanos par ilgstošo turbulenci attiecībās ar aliansu un ASV.

Ja partneri nesaprot pa labam un netic hiperskaņas raķetēm vai Armagedonam, ko nes "Poseidon", perspektīvā vīd Krievijas spēku neizbēgama piespiedu demonstrācija. Iespējams, kaut kas līdzīgs Karību krīzei. Pie tam Vašingtonas un Briseles pašpārliecinātajiem stratēģiem ir jāizjūt, kāds aukstums dveš no bezdibeņa, kura malā viņi stāv. Pat ņemot vērā militārās konfrontācijas padziļināšanās risku, Krievijai vairs nav gandrīz nekādu citu variantu. Visi "maigā spēka" līdzekļi ir izsmelti, un pat scenārijs, kas ļaus Luganskas un Doņeckas iedzīvotājiem vienkāršotā kārtībā pāriet Krievijas pilsonībā, problēmas nemazinās. Kremļa kapitulācija ir neiespējama.

Krievijas un NATO spēku militāra konflikta draudi Eiropā pastāvīgi pieaug.

No vienas puses, alianse ļauj "sadalīt uz visiem" atbildību par neleģitīmu agresiju (kā tas agrāk notika Afganistānā, Irākā, Lībijā, Sīrijā, Dienvidslāvijā un citās valstīs). no otras puses "jaunie eiropieši" ilgojas pēc cīņas (vismaz tā viņi apgalvo), divi "džokeri" – Gruzija un Ukraina – tāpat nepažēlos savu pilsoņu dzīvības "svētajā karā". Viņi cietīs lielākos zaudējumus Krievijas frontē. Ja izdosies izvairīties no kodolieroču fāzes konfliktā, cilvēces "zelta miljards" gandrīz neko nezaudēs.

Krievijai naidīgā NATO būtība ir acīmredzama. Tālākas paplašināšanās plāni uz Ukrainas un Gruzijas rēķina ir "sarkanā līnija", kuru pārkāpjot neizbēgami dažādas intensitātes militārie konflikti Melnās jūras reģionā (atsauksim atmiņā "treniņus" – incidentu Kerčā), Dienvidkaukāzā (2008. gada augusts neko nav iemācījis, alianses aktivitāte saglabājas), Baltijas valstīs (tur ir Kaļiņingrada – "skabarga" NATO acīs) un Baltkrievijas Republikā (sabiedroto saistības). Jā, gandrīz visā NVS teritorijā gribot negribot nāksies ar ieročiem rokās izvēlēties starp Kolektīvās drošības līguma organizāciju un NATO. Pie tam teritoriālās (nacionālās) pretenzijas vairosies, PSRS atlūzas kontrolēti sašķīdīs pēc Dienvidslāvijas scenārija.

Nodomi ir nopietni – to apliecina ASV stratēģisko bumbvedēju B-52 nesenie manevri Baltijas reģionā, "operācijas plaša spektra globālo uzdevumu risināšana" mācības, pareizāk sakot, kodoluzbrukuma imitācija Kaļiņingradas apgabalam. Krievija tādas mācības Meksikas līcī vēl nerīko, lai arī varētu.

Sadalīt Krieviju un atbildību

Pēc Krievijas ĀM paziņojuma NATO demonstratīvi noraizējās par mijiedarbības deficītu, taču drīzāk gan par to, ka nespēj aprēķināt Maskavas darbības. Briselē kārtējo reizi uzsvēra, ka dialogs ir svarīgs savaldīšanas elements. Tamlīdzīgi izteikumi ir regulāri, un ar realitāti tiem nav ne mazākā sakara.

Piemēram, NATO vadības pārstāvji atteicās no iespējas piedalīties VIII Starptautiskās drošības konferencē Maskavā. Droši vien, Vašingtona būs aizliegusi.

Atsevišķi alianses locekļi lolo ilūzijas, un France 24 citē Īvu Boijē, Stratēģisko pētījumu fonda (Fondation pour la recherche stratégique) zinātnisko līdzstrādnieku: "Neviena NATO valsts nesmiesies par krieviem Melnajā jūrā... Tā ir otrā lielākā kodollielvalsts pasaulē."

Vēl viens interesants novērojums: "Visa Azovas jūras piekraste pieder Krievijai. Tikpat labi varētu pieprasīt, lai amerikāņi turētos tālāk no Meksikas līča." Vašingtona un Brisele diezin vai ņems to vērā, bet Pentagons gatavojas rīkoties Eiropā patstāvīgi.

ASV un NATO jau sen plāno Krievijas valstiskuma demontāžu. Piemēram, amerikāņu ietekmīgā politiskā avīze The Hill publicēja atklāsmi "Krievijas sabrukuma kontrole". Eiropas politiskas analīzes centra (CEPA) vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Janušs Bugaiskis detalizēti aprakstīja, kas jādara, lai sakurinātu etniskos konfliktus Krievijas teritorijā un panāktu valsts sairumu: "Lai vadītu sairuma procesu un mazinātu konflikta iespēju, kas izietu aiz valsts robežām, Rietumiem jāizveido sakari ar dažādiem Krievijas reģioniem un jāveicina to miermīlīga pāreja pie valstiskuma." Pie tam NATO "jānodrošina Krievijas kaimiņu drošība tās sarituma gadījumā".

Iespējams, par konkrēto ekstrēmistu Bugaiski jau ir ieinteresējusies KF Izmeklēšanas komiteja un Interpols, taču tādu "domātāju" Rietumos ir daudz. Bet zināšanu par Krieviju ir maz. Lūk, kur slēpjas alianses problēma.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

230
Pēc temata
NATO nostiprināšanās Melnajā jūrā: sabiedrotie nevēlas vienā barā "iet dibenā"
Iron Spread 2019: "Challenger" un "Leopard" Latvijā – rupja provokācija pret Krieviju
Gaisa patruļas aizsegā NATO virs Baltijas atvērusi "atomlietussargu"
Labs biznesa projekts: 15 gadu laikā NATO izsūknējusi no Latvijas 5 miljardus eiro
Policijas darbinieki pārbauda automobiļus, foto no arhīva

"Vakcīnu sacīkstes": Rietumos apsūdz Krieviju

17
(atjaunots 21:19 03.08.2020)
Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā.

Aptuveni mēnesi pēc tam, kad koronavīrusa pandēmija burtiski nostādīja uz ceļiem pasaules ekonomiku, politikas un mediju pasaulē parādījās jauns starptautisko sacensību "žanrs", kuru ironiski var nosaukt par vakcīnu sacīkstēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ņemot vērā to acīmredzamo traumu, kuru koronavīruss divreiz ir radījis kolektīvajiem Rietumiem, uzvaras jautājums šajās sacīkstēs ir kļuvis nevis vienkārši politisks, bet gan politisks un principiāls no rietumu sabiedrības pašcieņas saglabāšanas viedokļa. Cilvēkam, kurš audzis labākajās Eiropas humānisma tradīcijās (kas mūsdienu pasaulē lielākoties nozīmē nevis eiropieti vai amerikāni, bet gan cilvēku ar padomju vai Krievijas izglītību), ir visnotaļ grūti saprast mūsdienu rietumu apsēstību ar "vakcīnu sacīkstēm", taču var pamēģināt izskaidrot to no galvenās mūsdienu ASV un Lielbritānijas industrijas viedokļa, jeb no politiskās un komerciālās sevis virzības viedokļa.

Sabiedrisko attiecību (Public Relations) telpā kolektīvie Rietumi, kā arī konkrēti ASV un Lielbritānija guva vairākas nopietnas "koronavīrusa traumas". Pirmkārt, noskaidrojās, ka tālā (kā arī "dziļi totalitārā un vietām atpalikusī", saskaņā ar Londonas un Vašingtonas politiķu stereotipiem) Ķīna tika galā ar epidēmijas apspiešanu labāk, apzinājās problēmu agrāk, un efektīvi ierobežoja ekonomiskos zaudējumus. Šajā fonā pat pašu patriotu acīs ASV un Lielbritānija, kā arī dažas Eiropas Savienības valstis, izskatās ne tik iedvesmojoši.

Nākamo traumu kolektīvo Rietumu pašvērtējumam netīšām (tā gadās) nodarīja Krievija – ar savu "pazemojoši zemo" koronavīrusa mirstības līmeni un masveida testēšanas sakārtošanu, kas kopsummā izraisīja sapīkumu rietumu medijos un nepierādītas apsūdzības statistikas viltošanā, lai gan statistika (izņemot PVO vērtējumus) bija acīmredzama: Ņujorkā epidēmijas upuru līķus salika refrižeratoros uz ielām, un jau ar to pietiek medicīniskās un valsts pārvaldes kvalitātes atšķirības izvērtēšanai.

Un šajā fonā, neatkarīgi no nepieciešamajiem izdevumiem un jebkādiem iespējamajiem riskiem, kolektīvajiem Rietumiem (kā arī atsevišķiem konkrētiem ambicioziem rietumu politiķiem) uzvaras jautājums vakcīnas ražošanā kļūst ārkārtīgi svarīgs imidža ziņā, jo ir jāparāda, ka, piemēram, ASV – tas "joprojām ir numurs viens pasaulē".

Taču, lasot Amerikas medijus, rodas dīvaina izjūta: atkarīgi no partejiskās piederības un simpātijas esamības pret Donaldu Trampu no izdevuma īpašnieku puses, konkrētās redakcijas "jūt līdzi" vai nu Amerikas kompānijām, kuras nodarbojas ar vakcīnas izstrādi, vai britu, vācu, pat indiešu kompānijām un universitātēm ar mērķi uz to, lai uzvarētāju slava "vakcīnu sacīkstēs" tiktu kaut kādai struktūrai "pareizajā" valstī, taču lai "nolādētais Trampa režīms" nespēj iegūt no tā politiskos bonusus. Arī makro līmenī pastāv analoģisks konflikts: tā vietā, lai koordinētu pūles ar saviem NATO vai G7 partneriem, oficiālā Vašingtona, vismaz pēc dažu vācu mediju vērtējuma, centās "izspiest" un pārvest uz ASV no Vācijas perspektīvu biotehnoloģiju kompāniju, kurai bija kaut kādas svarīgas izstrādes pret koronavīrusu.

Šajā kontekstā ir loģiski, ka jebkādi paziņojumi par to, ka Krievija vai Ķīna ir tuvu vakcīnas pret koronavīrusu izveidošanai un masveida izmantošanai, rietumu informācijas laukā izraisa reakciju, kuru var salīdzināt pat ne tik daudz ar banālu alerģiju, cik ar īstu anafilaktisko šoku.

Protams, varētu pieņemt, ka Amerikas medicīnas ierēdņi patiešām vadās tikai pēc profesionāliem uzskatiem, taču, ņemot vērā augstākminēto, pastāv nopietnas aizdomas par noteikta politiskā angažējuma klātbūtni. Oficiālās reakcijas piemēra kārtā uz paziņojumiem par Krievijas plāniem uzsākt masveida mediķu vakcināciju jau šoruden, kā arī uz ziņām par Ķīnas veiksmīgajiem iespējamo vakcīnu izmēģinājumiem var minēt galvenā Amerikas infektologa pozīciju, kuru publicē The Wall Street Journal:

"Doktors Entonijs Fauči, galvenais infekcijas slimību eksperts ASV, paziņoja piektdien Kongresa Covid-19 apakškomitejas klausīšanās, ka ASV, visticamāk, neizmantos Ķīnā vai Krievijā izstrādātās vakcīnas. "Es patiešām ceru, ka ķīnieši un krievi patiešām testē vakcīnu, pirms to ievadīt kādam," sacīja viņš. "Apgalvojumi par to, ka vakcīna ir gatava izplatīšanai, pirms ir veikta testēšana, es domāju, labākajā gadījumā ir problemātiski." Doktors Fauči tāpat paziņoja, ka cer, ka "ASV saņems vakcīnu līdz gada beigām."

Spriežot pēc iespējamo vakcīnu no dažādām valstīm salīdzinošās analīzes no lietišķās informācijas aģentūras Bloomberg, Fauči, visticamāk, cer uz Amerikas kompānijas "Moderna" vakcīnu.

Interesanti, ka Bloomberg trekerā (vismaz raksta uzrakstīšanas brīdī) nebija minēti Krievijas izstrādājumi, kas var veicināt nepareiza iespaida rašanos rietumu lasītājam par Krievijas iespējām, vai arī var rasties ilūzija, ka Krievijas vakcīna "parādījās no nekurienes".

Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā. Paralēli tam, lai pārliecinātu skeptiskāk noskaņoto rietumu auditorijas daļu, tiks virzīta tēze par to, ka jebkurā gadījumā, pat ja vakcīnas darbojas, šīs vakcīnas ir tapušas ar datu palīdzību, kurus it kā nozaguši ķīniešu, irāniešu un krievu hakeri, turklāt attiecīga sabiedriskā viedokļa sagatavošana jau ir paveikta. Savukārt par fināla aizsardzības līniju kļūs ciniska Krievijas un Ķīnas apsūdzēšana "vakcīnu nacionālismā" un vēlmē pārvērst cīņu ar epidēmiju par sava veida starptautisku sacensību analogu, turklāt vienlaikus tiks virzīta tēze par nepieciešamību izveidot Rietumos savu vakcīnu, lai nebūtu atkarīgiem no Pekinas vai Maskavas tik svarīgā jautājumā.

Šādas pieejas problēma ir tajā, ka katrā šīs "kontrolējamās atkāpšanās" posmā – un jau nav nekādu šaubu par to, ka tā ir atkāpšanās nepielūdzamās realitātes spiediena varā – rietumu mediju mašīna zaudēs arvien jaunāku un jaunāku savas auditorijas segmentu uzticību. Un beigsies tas ar kārtējām konferencēm par nepieciešamību cīnīties ar Krievijas un Ķīnas dezinformāciju un Amerikas un Eiropas atbildīgo struktūru prasībām piešķirt tām vēl budžetus bijušā imidža diženuma atjaunošanai. Taču zaudēt auditorijas uzticību ir viegli, bet tās atjaunošana prasa zināmu laiku, turklāt koronavīruss tikai paātrinājis tos sabiedriskās uzticības degradācijas procesus, kuri jau tā notika rietumu pasaulē. Savukārt Krievijai, Ķīnai un citiem "ierindas vainīgajiem", uz kuriem mīl norādīt ar pirkstu rietumu mediju telpā, patiesībā ar šo problēmu nav nekāda sakara, un ciest no "vakcīnu nacionālisma" mūsu rietumu partneriem nāksies pašu vainas dēļ un, visticamāk, lepnā vientulībā.

17
Tagi:
koronavīruss, vakcīna, ASV, Rietumi, Ķīna, Krievija
Pēc temata
Krievijā nosauca masveida vakcinācijas pret koronavīrusu uzsākšanas termiņus
Izmēģinājuma afrikāņi. Francijā izcēlies skandāls saistībā ar vakcīnu pret vīrusu
KF pastāstīja par brīvprātīgo pašsajūtu, kuri pieteicās izmēģināt vakcīnu pret Covid-19
Dzenas pēc peļņas: kāpēc ES palaidusi garām iespēju sastapt pandēmiju ar gatavu vakcīnu
Piloti pie Su-24M, foto no arhīva

"Nosvīdu pirtī": šo operāciju piloti uzskata par bīstamāko

24
(atjaunots 11:53 01.08.2020)
Pareizi aprēķināt ātrumu, precīzi novērtēt distanci un vairākas minūtes noturēt lidmašīnu nemainīgā stāvoklī – degvielas uzpilde tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem pilota darba elementiem. No ekipāžas tā prasa dzelzs nervus.

Lai saņemtu atļauju degvielas uzpildei, vajadzīga solīda pieredze grupas pilotāžā. Par to, kā notiek degvielas uzpilde gaisā, portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.

Noķert konusu

Degvielas uzpilde debesīs būtiski palielina lidojuma attālumu, teorētiski var padarīt to pat neierobežotu. Tas ir īpaši aktuāli lidmašīnām, kas strādā lielā attālumā no bāzes aerodroma – ne vienmēr taču pēc kaujas uzdevuma izpildes tvertnēs pietiks degvielas mājupceļam.

Palīgā nāk degvielas uzpildes lidmašīnas. Paši piloti tās dēvē par tankkuģiem. Parasti "lidojošās DUS" ir modificētas kara transporta aviācijas kravas lidmašīnas. Tajās uzstāda papildu tvertnes ar aviācijas degvielu un speciālas parsūknēšanas sistēmas. Krievijā vienīgais specializētais degvielas uzpildes lidmašīnas tips ir Il-78 un tā variants Il-78M. Kopā GKS ir piecpadsmit šādi lidaparāti.

Degvielas pārsūknēšanai gaisā Krievijas aviācija izmanto formulu "šļūtene – konuss – stanga". Lidmašīna tiek komplektēta ar vienu vai vairākām piekares uzpildes iekārtām. Parasti divas atrodas zem spārniem, aiz dzinēju motogondolām, trešā – fizelāžas astes daļā. Katrai ir vairākus desmitus metru gara elastīga šļūtene. Tās galā – tā saucamais konuss, līdzīgs badmintona volānam. Tā ir "uzpildes pistole".

"Tankkuģis uzņem noteiktu augstumu un samazina ātrumu līdz 500-600 km/h, pēc tam, saglabājot pastāvīgu kustības virzienu, izlaiž šļūtenes, - RIA Novosti pastāstīja Krievijas Nopelniem bagātais kara lidotājs, ģenerālmajors Vladimirs Popovs. – Lidmašīnai-"klientam" ir jāpietuvojas tās astei un mazliet jāsamazina augstums, jāizlaiž stanga – degvielas uztvērējs un jātrāpa ar to precīzi konusā šļūtenes galā. Stanga ar elektromagnētisko slēdzeni savienota ar centrālo atveri, pēc tam notiek hermetizācija, un degviela tiek padota zem augsta spiediena. Procedūra ilgst desmit-piecpadsmit minūtes. Tiklīdz degvielas padeve pārtrūkst, uzpildītā lidmašīna atvienojas no tankkuģa un turpina lidojumu."

Intuīcija un savaldība

Izskatās vienkārši tikai uz papīra. Patiesībā tas ir viens no sarežģītākajiem taktiskajiem pilotēšanas elementiem. Uzpildes stangas uzstādītas visiem iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, pārtvērējiem, tālās un stratēģiskās aviācijas lidmašīnām. Īpaša loma degvielas uzpildei ir jūras aviācijā, jo okeānā nav aerodromu, kur nosēsties un pieliet pilnas tvertnes.

Personālsastāva apmācības un kvalifikācijas celšanas centri atļauj sākt treniņus šīs operācijas izpildei tikai pirmās klases lidotājiem, kuri labi apguvuši lidojumus grupā. Tieši grupas pilotāža izstrādā virsniekiem acumēru un prasmi orientēties telpā. Augstumā bieži "krata": turbulence un "gaisa bedres" var jebkurā brīdī novirzīt lidmašīnu no kursa.  

"Vispirms māca vienkārši pietuvoties tankkuģim no astes un turēties noteiktajā attālumā no tā, - skaidroja lidotājs. – Nākamais posms – "sausā" uzpilde: šļūtenes savienošana ar konusu bez degvielas padeves. Tikai vēlāk, kad parādās iemaņas un pārliecība par saviem spēkiem, notiek īsta uzpilde. Ekipāžas, kas nav spējušas apgūt procedūru, dodas uzdevumos ar piekārtām degvielas tvertnem. Tas nav labākais risinājums – tvernes aizņem bruņojuma piekares punktus un samazina lidmašīnas aerodinamiku."

Smago tankkuģu pacelšana gaisā pilotu apmācībām nav nekāds lētais prieks. Tāpēc to lomu parasti izpilda frontes bumbvedēji Su-24, kā arī klāja Su-33 un MiG-29K. Šim nolūkam izstrādāti speciāli piekarami agregāti.

"Ļoti labi atceros savu pirmo mācību uzpildi gaisā, - stāsta atvaļinātais majors Dmitrijs Ļitvinovs, iznīcinātāja Su-27 pilots. – Pacēlos no aerodroma, izgāju noteiktajā rajonā, pietuvojos Su-24 astei. Viņš izlaida savu "puņķi", es izlīdzināju ātrumu, ieņēmu augstumu, izlaidu stangu... un te sāka "kratīt". Nokļuvām turbulences zonā, lidmašīnu pasvieda uz priekšu, uzpildes konuss iesita pa kabīnes lukturi. Samazināju ātrumu, atkal pamēģināju savienoties, atkal neizdevās. Tikai ar trešo mēģinājumu trāpīju ar stangu konusā. Nosvīdis biju kā pirtī."

Uzpilde ar autopilotu

Kara lidmašīna var līdz trīs reizes uzpildīties gaisā. Stratēģiskie raķešnesēji Tu-95MS un Tu-160, kas strādā maksimālā attālumā no aerodroma, parasti divas reizes papildina degvielas rezervi – pa ceļam uz mērķi un atpakaļceļā.

Iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, armijas aviācijas lidaparātiem parasti pietiek ar vienu degvielas "papildporciju".

"Varētu domāt, helikoptera un lidmašīnas ātrums nav salīdzināms, - stāstīja Popovs. – Tomēr ātrgaitas kaujas helikopterim ir pa spēkam panākt tankkuģi, kas izlaidis aizspārņus un samazinājis ātrumu līdz 250-300 kilometriem stundā. Uzpildes stanga armijas aviācijas mašīnām ir ļoti gara – lai šļūteni nepārcirstu nesošās skrūves lāpstiņas. Tāda uzpilde prasa augstāko kvalifikāciju gan no helikoptera pilota, gan tankkuģa ekipāžas. Pirmajam nākas ilgu laiku turēt maksimālu ātrumu, otram – minimālu, teju vai nekrītot. Skaidrs, ka piloti strādā uz savu iespēju robežas."

Nākotnē plānots svītrot cilvēka faktoru no degvielas uzpildes procedūras. Tamlīdzīgs darbs jau sākts gan Krievijā, gan Rietumos. Degvielas tverņu papildināšanas automatizāciju plānots panākt uz jauno uzpildes sistēmu rēķina, kas sinhronizēs tankkuģa un "klienta" borta datoru darbu.

Iznīcinātājs vai bumbvedējs pats uzņems optimālu kursu, izlīdzinās ātrumu un notvers konusu ar stangu. Cilvēkam atliks tikai novērot. Tamlīdzīga tehnoloģija tiks daļēji īstenota Krievijas degvielas uzpildes lidmašīnu Il-78 jaunākajā modifikācijā – Il-78M-2.

 

24
Tagi:
Krievija, aviācija