Amerikāņu žurnāls Time, nodrošinot sev amerikāņu starptautiskās politikas ekspertu atbalstu, prata spēja izdarīt nopietnu atklājumu: izrādās, Krievija – tā jau ir impērija, turklāt jauna veida impērija – tā atrodas gandrīz visos kontinentos un izveidota praktiski zem oficiālās Vašingtonas degungala, kura nespēja tai neko nolikt priekšā, atzīmē RIA Novosti aurots Ivans Daņilovs.
Amerikāņu ekspertu un žurnālistu tēzes izteiktas Saimona Šustera rakstā, kurš kļuvis ne vien par Time aprīļa numura galveno materiālu, bet arī iedvesmas avotu žurnāla vākam, kurš izskatās kā fantastikas vai asa sižeta filmas reklāmas plakāts: sarkans fons, zemeslode, kurā parādās punkti ar sarkanām zvaigznēm, un siluets, kurš līdzinās Krievijas prezidentam, kas draudoši stāv virs planētas.
Time lasītājiem piedāvā izlasīt par "par citu Putina sazvērestību", liekot domāt, ka, izņemot sazvērestību, kura atvedusi Donaldu Trampu Baltajā namā, Krievijas līderis ir aizņemts arī ar citām varas pārņemšanas operācijām uz planētas. Tiesa, ja izvilksim aiz iekavām alu rusofobiju, bezatbildīgas pārspīlēšanas un mākslinieciskos tēlus, kuri vairāk piestām Džeimsa Bonda filmām vai Toma Klensija romāniem un nekādā veidā neiet kopā ar nopietna politiska izdevuma tēlu, tad ir jāatzīst, ka materiālā ir atrodams samērā interesants (un vietām pamatoti bažīgs) ieskats Krievijas ietekmes izaugsmē pasaulē.
Galvenā tēze, kuru Šustera kungs virza tekstā, ved pie tā, ka Krievija (un konkrēti Vladimirs Putins) atradusi interesantu veidu kā izplatīt savu ietekmi pasaulē bez resursu tērēšanas, kurus analoģiskiem mērķiem tērē ASV un Ķīna. Turklāt, tiek uzsvērts, ka Putina tādas transkontinentālās "neizdevušos valstu impēriju" izveidošanas metode jau vairākkārt nodemonstrējusi savu veiksmīgumu, un Krievija negrasās apstāties.
Ja skatās uz Kremļa rīcību ar žurnāla Time acīm, tad iznāk sekojoša aina: Kremlis it kā meklē un atrod politiķus, kuri vada uz revolūcijas, ekonomikas krīzes vai ārējas (lasi - "amerikāņu") militārās intervences robežas esošas valstis. Laikā, kad sadarbība ar ASV vai Ķīnu paredz šādu valstu līderiem reformu vai citu sarežģītu nosacījumu izpildi, Maskava tām it kā piedāvā pavisam citu sadarbības formātu, kurā nodrošina šādu "neizdevušos valstu" līderiem drošību, aizsardzības iespēju no ārējā spiediena un cerību palikt pie varas pat pēc tam, kad pasaules sabiedrība sagribēja tikt vaļā no viņiem.
Pretī Krievija saņem naudu (ieroču piegādes līgumu veidā), politisko ietekmi attiecīgos reģionos un piekļuvi valstu dabas resursiem, kurās šī shēma veiksmīgi nostrādā.
Time tekstā ir ļoti stipri jūtams tipiska amerikāņu žurnālista apvainošanās un vilšanās, kurš bija pārliecināts, ka Krievija (valsts, kura vistīrākajā veidā zaudēja aukstajā karā) ir sabrukusi un sadalījusies, un līdz ar to, tai nav pat teorētisku iespēju pastumt malā ASV, Ķīnu, Franciju un citus "lielos spēlētājus" cīņā par ietekmi un resursiem Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā.
Time uzskaitīja Krievijas panākumus trešās pasaules valstīs: no Lībijas un Afganistānas līdz Venecuēlai un Sudānai – visur ir Krievijas algotņi, visur ir Krievijas padomnieki, visur Krievija pelna naudu.
Loģiski, ka šī metode izraisa amerikāņu propagandai vēlmi pasniegt Krievijai lekciju par augstu morāles principu lomu starptautiskajā politikā: "Krievija piedāvā saviem jaunajiem draugiem jaudīgus ieročus: savas veto balsstiesības ANO Drošības Padomē, kuras tika izmantotas vismaz duča Drošības Padomes rezolūciju bloķēšanai par ķīmisko ieroču izmantošanu, kara noziegumiem un uguns izbeigšanu kopš pilsoņkara sākuma Sīrijā 2011. gadā. Atnākot palīgā Asada režīmam, Putins ieguva tiesības apgalvot, ka Krievija atbalstīs savus sabiedrotos, pat ja viņi indē ar gāzi, spridzina un spīdzina savus pilsoņu."
Šīs pretenzijas, protams, izskatās sevišķi spilgti tieši no ASV puses – pēdējās valsts, kurai būtu vērts kādam lasīt notācijas par morāli (nerunājot jau par to, ka apsūdzības pret Asadu ir melīgas). Simtiem tūkstošu mierīgo Irākas iedzīvotāju, kuri gāja bojā amerikāņu intervences dēļ, kura balstījās uz pašu meliem par "Sadama masveida iznīcināšanas ieroci", ir liecinieki tam, ka Vašingtona un morāle – tās ir divas nesavienojamas lietas. "Dzīvā prece" Lībijas zvejniecības tirgos, kura parādījās tur pēc rietumu "humanitārajām bombardēšanām" – arī nav sajūsmā par amerikāņu augstās morāles ārpolitikas sekām.
Kad žurnāls Time, kurš arī ir daļēji atbildīgs par ne pie kā nevainīgu cilvēku līķu kalnu, kurus nogalināja amerikāņu karavīri, spriedelē par morāli, – tas pat nav nekaunības piemērs, bet gan drīzāk neticami perversas pārliecības piemērs, ka visa pasaule joprojām uzskata Vašingtonu par "krustu, kas laistās kalna galā". Pasaule vairs tā neuzskata, un amerikāņu žurnālistu apraudātie Krievijas panākumi Sīrijā, Venecuēlā, Sudānā, Ēģiptē, Centrālāfrikas Republikā, Afganistānā un citās valstīs, kuras ir nogurušas no "amerikāņu līderības", – tie ir uzskatāmi pierādījumi tam, ka tā dēvētā amerikāņu morālā līderība ir mirusi, un miršanas apliecība tika izrakstīta periodā kaut kur starp Dienvidslāvijas bombardēšanu un teroristu atbalstīšanu Sīrijā.
Virsrakstu, ar kuru iznācis Time materiāls, – "How Putin Built a Ragtag Empire of Tyrants and Failing States" – var laipni pārtulkot sekojošā veidā: "Kā Putins uzbūvēja improvizētu tirānu un valstu-neveiksminieku impēriju". Turklāt, tekstā akcents tiek likts tieši uz improvizētas, jeb uz haotiskas un nesistematizētas, it kā no drānām sašūtas, "Putina impērijas" uzbūves.
Patiesībā (un amerikāņu autori, zobus klabinādami, to atzīst) sistemātika ir, un tā balstās uz dzelzsbetona principa: brīvība ir dārgāka par naudu. Tur, kur Vašingtona un Parīze piedāvā naudu vai investīcijas, Maskava pirmām kārtām piedāvā aizsardzību un brīvību, tātad tā vietā, lai piedalītos izsolēs par vietējās politiskās elites uzpirkšanu, Krievija piedāvā vissaprātīgākajiem līderiem jaunajām attīstības valstīm visvērtīgāko, kas vien var būt, – suverenitāti un drošību. Un par tik ekskluzīvu preci daudziem nav žēl samaksāt jebkādu naudu.
Ja formulē stingri un pragmatiski, tad tieši šajā sadarbības ar pasauli loģikas izmaiņā arī slēpjas Krievijas stratēģijas priekšrocība ne tikai pār ASV stratēģiju, bet arī kolosāla priekšrocība pār PSRS metodi, kura ziedoja no padomju pilsoņiem izspiesto naudu savas ideoloģijas virzīšanai ārzemēs.
Mūsdienu Krievija nevirza nekādu ideoloģiju un vēl jo vairāk negrasās kādam maksāt par pareizu ideoloģisku pozīciju. Tieši tāpēc suverenitātes un brīvības aizsardzību veicinošie pasākumi pasaulē ir tik populāri un nes Krievijai peļņu, nevis zaudējumus, turklāt, peļņa parādās jaut tagad no konkrētiem ieroču piegādes līgumiem un piekļuves dabas resursiem.
Galvenā likteņa ironija, kura izslīdēja no amerikāņu Krievijas ārpolitikas stratēģijas kritiķu rokām, ir tajā, ka, jo stiprāk Vašingtona pretosies Krievijas ietekmei, jo stingrāk tā draudēs ar sankcijām un militāro spēku Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas valstīm, jo pievilcīgāk izskatīsies Krievijas piedāvājumi. Izglītots lasītājs viegli atpazīs šajā situācijā viena no džudo pamatprincipu pielietojumu, kad oponenta spēks tiek izmantots pret viņu. Tāpēc lai tik Vašingtona stiprāk dusmojas – Krievijas interese no tā tikai iegūs.
