NATO karogs, foto no arhīva

NATO nostiprināšanās Melnajā jūrā: sabiedrotie nevēlas vienā barā "iet dibenā"

87
(atjaunots 09:12 07.04.2019)
ASV un NATO gandrīz neslēpj savtīgās intereses Melnās jūras reģionā, kur alianses pozīcijas ir vājākas nekā Norvēģijā un Baltijas valstīs.

Aleksandrs Hroļenko, militārais analītiķis

Piektdien Vašingtonā noslēdzās Ziemeļatlantijas alianses valstu ārlietu ministru samits, kurā tika apspriesta "Krievijas agresija" Melnajā jūrā, kā arī "NATO kuģu klātbūtnes pastiprināšana un novērošanas paplašināšana".

No ASV viedokļa rezultāti bija vienkārši aizvainojoši: lieli un mazi sabiedrotie, visi kā viens atteicās "raustīt lauvu aiz ūsām" Kerčas šaurumā. Pretēji amerikāņu spiedienam un šantāžai, Vācija neatteicās no izdevīgajām Sibīrijas gāzes piegādēm, Turcija vēlreiz apstiprināja stratēģisko lēmumu veidot nepārvaramu PGA sistēmu ar Krievijas ZRS S-400 palīdzību (pirmā partija novērtēta 2,5 miljardu dolāru apmērā).

Iznāk, ka viss ir bijis velti.

Vēl tikai svētdien ASV Valsts departaments ziņoja par NATO nodomu nodrošināt Ukrainas kuģu drošību braucienos Kerčas šaurumā. Eiropa bija saspringusi – zemteksts bija skaidrs: no Melnās jūras uz Azovu lepnā ierindā, nepievēršot uzmanību Krievijas valsts robežai, dosies Ukrainas lieliskie artilērijas kuteri, varenie ASV eskadras kuģi, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas un citu valstu karakuģi. Krievija taču noteikti neuzdrīkstēsies tos apturēt vai nogremdēt tādu neuzvaramu armādu.

Dienu iepriekš Vašingtona apsolīja Maskavai skarbus soļus Melnajā jūrā, jo "Krievija apdraud aliansi visā austrumu flangā". Pieņemot Valsts departamenta šamaņošanu par baltu patiesību, Krievijai, šķiet, atlicis tikai samierināties ar likteni un atkāpties līdz Urāliem, pa labam (brīvprātīgi) atbrīvojot Eiropas teritoriju amerikāņu demokrātijas dēstiem.

Azovas īpatnības

Iepriekš atbalstu nerada arī Savienoto Valstu ierosinājums pārskatīt 1936. gadā pieņemto Montrē konvenciju, kas ļauj citu valstu karakuģiem uzturēties Melnās jūras akvatorijā ne vairāk kā trīs nedēļas (noteikti arī bruņojuma un tonnāžas ierobežojumi). Izņemot Gruziju un Ukrainu, šeit pārsvarā ir pozitīva vēlme attīstīt tirdzniecibu un tūrismu. Reģionu var uzskatīt par mierīgu, neņemot vērā permanentās revolūcijas Kijevā.

Iespējams, Savienotajām Valstīm Melnajā jūrā nepietiek brīvības un adrenalīna, taču trīs NATO sabiedrotos reģionā status quo apmierina. Šeit neviens neplāno nopietnus zaudējumus amerikāņu interešu labad, bet Turcija ir neapmierināta ar ASV mēģinājumiem bloķēt Melno jūru.

Kaut kādas NATO tiesības uz kuģošanas brīvību Azovas jūrā būtu mērķtiecīgāk iesniegt "paplašinātā paketē" līdz ar citām Krievijas iekšzemes ūdentilpēm – Kaspijas jūru, Lādogas ezeru un Baikālu.

Žurnālists Jurijs Svetovs
из личного архива Юрия Светова

Šķiet, ASV Valsts departamentam nav ne jausmas, ka ārvalstu kuģu braucienus cauri Kerčas šaurumam regulē ANO Jūras tiesību konvencijas (1982. gads) 17. pants un Krievijas Federācijas likumi. Azovas jūra ir Krievijas un Ukrainas iekšējā jūra, tajā nav starptautisko, neitrālo ūdeņu, trešo valstu karakuģi var ierasties Kerčas šaurumā tikai ar Maskavas un Kijevas piekrišanu. Skaidrs, ka pašreizējā situācijā un vidēja termiņa perspektīvā tamlīdzīga vizīte vienkārši nav iespējama.

Neviens neapstrīd visu valstu civilo kuģu tiesības iziet cauri Kerčas šaurumam (turp un atpakaļ) ar loču palīdzību (cilvēku dzīvības un veselības drošības apsvērumu dēļ). Tomēr Krievija ir suverēna valsts, kas draudu gadījumā var apturēt jebkuru kuģi savos teritoriālajos ūdeņos. Neviens nepūlas šīs tiesības izmantot ļaunprātīgi, taču provokāciju Kerčas šaurumā 2018. gada 25. novembrī Kijeva organizēja mākslīgi, un Krievijas FDD robežsargi bija spiesti aizturēt Ukrainas JKS peldlīdzekļus un jūrniekus.

Bada laikā velns mušas ēd – Očakova un Poti

Savienotās Valstis zaudē spēcīgus sabiedrotos Melnās jūras reģionā un meklē atbalstu partnervalstīs, kur vismazākā vērtē ir līdzcilvēku labklājība un mierīga dzīve – amerikāņu karavīri un armijas bāzes parādās ārpusbloka valstīs – Gruzijā un Ukrainā.

Piemēram, 2017. gada vasarā Očakovā sāka būvēt ASV JKS jūras operatīvo centru, kas it kā paredzēts Ukrainas un NATO kopīgām mācībām. Acīmredzot mērķis ir nevis Ukrainas aizsardzības uzlabošana, bet gan pastāvīga militāra klātbūtne pie Krievijas robežām. Valsts, kas sekmē amerikaņu intereses Melnās jūras reģionā apzināti kļūst par Krievijas militāro pretinieku ar visām no tā izrietošajām sekām. Pentagona objekti pie Krievijas robežām automātiski kļūst par precīzo ieroču potenciālajiem mērķiem.

Ziemeļatlantijas kuģu uzturēšanās laiks Melnajā jūrā divu gadu laikā kopā no 80 diennaktīm pieaudzis līdz 120 diennaktīm. 1. aprīlī Odesas ostā ienāca divas fregates: Toronto (Kanādas Karaliskie JKS) un Santa Maria (Spānijas JKS). NATO karakuģu teatralizētās vizītes ir īpaši labas prezidenta vēlēšanu priekšvakarā, tās it kā izceļ Ukrainas valstiskuma nozīmi. Šķiet, Kijeva neanalizē tamlīdzīgas sadarbības biedējošās perspektīvas, bet vēsture māca: visi mēģinājumi vērst spēku pret Krieviju beidzas slikti tādas politikas iniciatoriem.

Gruzija nepārdomāti dislocējusi savā teritorijā ASV kara lidlauku, NATO mācību centrus, regulāri uzņem Krievijai naidīgus starptautuskos manevrus, kuros piedalās kareivji no desmitiem valstu. Lai arī Gruzijai nav savu JKS, tā jau ir nobriedusi ASV jūras kara bāzes celtniecībai Poti ostā.

Kolektīvie Rietumi plāno paplašināt militāro sadarbību ar Kijevu un Tbilisi, spēlējot "teritoriālās vienotības sunīšus". ASV un NATO gandrīz neslēpj savtīgās intereses Melnās jūras reģionā, kur alianses pozīcijas ir vājākas nekā Norvēģijā un Baltijas valstīs.

Ukrainas un Gruzijas pasludinātajam kursam pretī NATO nav nekā kopēja ar abu valstu nacionālās drošības nostiprināšanu, un tas nenesīs stratēģiskas priekšrocības Pentagonam, toties kaitē tautām un stabilitātei Melnās jūras reģionā.

87
Pēc temata
Baltijas atmaksa Krievijai par Kerču: kā trīs "tīģeri" mēģināja lāci nogāzt no kājām
NATO un Gruzija atradušas ieganstu aktīvai sadarbībai jūrā
ASV rada Melnajā jūrā vēl vienu spriedzes zonu