1999. gada bombardēšanu laikā sagrautā ēka Belgradā

Labs biznesa projekts: 15 gadu laikā NATO izsūknējusi no Latvijas 5 miljardus eiro

2029
(atjaunots 09:46 06.04.2019)
Kšištofs Volinskis
Nekā personīga, tikai bizness: kā reiz pretsvarā Padomju Savienībai radītā Ziemeļatlantijas alianse ir pārvērtusies par kolosālu mašīnu naudas raušanai.

15 gadu laikā, ko Latvija pavadījusi Ziemeļatlantijas aliansē, valsts nodokļu maksātāji atdevuši aizsardzības vajadzībām 4,189 miljardus eiro. Pieskaitot šai summai vēl 637 miljonus eiro, ko šogad valsts atvēlējusi aizsardzības budžetam, iznāk gandrīz 5 miljardi.

Tātad alianses karogs, kas 29. martā tika svinīgi pacelts Rīgas pils mastā, spilgti ataino biznesa modeļa panākumus: ja NATO nebūtu, to vajadzētu izgudrot.

Strīdi par NATO formāta efektīgumu vai novecošanu ir bezgalīgi, gluži kā propaganda ap šiem diskursiem. Karš Dienvidslāvijā XX gs. beigās kļuva par alianses slavas apogeju. Tātad par to vajadzētu atgādināt, jo visas tālākās militārās operācijas veidotas pēc Balkānu šabloniem.

NATO pirmā pilna mēroga operācija Eiropas kontinentā bija "Pārdomātais spēks" (Deliberate Force) 1995. gada augustā-septembrī. Tās gaitā pār serbu pozīcijām Bosnijā un Hercegovinā no gaisa gāzās tūkstošiem tonnu lādiņu.

1999. gada martā NATO sāka nākamo – 11 nedēļas ilgo militāro operāciju pret Serbiju "Sabiedroto spēks" (Allied Forcе), kuras gadskārtu Belgrada atsauca atmiņā pavisam nesen. Pirms 20 gadiem valstī tika izmantotas kasešu mīnas un lādiņi ar noplicinatu urānu. NATO organizēja eksperimentālas Hirosimas un Nagasaki mācības serbu zemēs.

Asiņainais mārketings

Operācijas gaitā tika izmantotas 59 armijas bāzes 12 NATO valstīs, Albānijā, Maķedonijā un citās alianses kontrolētās jurisdikcijās. 78 dienu laikā ASV, Francijas un vairāku citu NATO valstu aviācija izpildīja 35 219 lidojumus, tika nomesti un palaisti vairāk nekā 23 tūkstoši bumbu un raķešu. No ASV JKS kuģiem tika palaistas 218 spārnotās raķetes pa 66 mērķiem Serbijā. Lielbritānija no zemūdenes palaida 20 raķetes.

Operācijas rezultātā Serbija zaudēja lielāko daļu infrastruktūras un 140 tūkstošus kareivju lielo armiju. Prezidents Slobodans Miloševičs nomira starptautiskā tribunāla cietumā Hāgā, serbu ģenerāļi Radovans Karadžičs un Ratko Mladičs ir arestēti un notiesāti. Domājams, arī viņi aizies viņsaulē cietumā.

Būsim godīgi: uzvarētājus netiesā. Biznesā spēj noturēties tikai veiksmīgie, pat tad, ja panākumus izdevies gūt, ANO Drošības padomē vicinot kolbu ar baltu pulverīti, lai apliecinatu, ka Sadama Huseina rīcībā ir masveida iznīcības ķīmiskie ieroči.

Akciju cenu pieaugumam biržā piemērotas ir jebkuras metodes, pat dezinformācija, korupcija un meli. NATO ir zīmola izveides etalons Apple līmenī.

Uzvara Dienvidslāvijā XX gadsimtā kļuva par NATO ģenerālo mārketingu. Gadsimts noslēdzās zem alianses ekspansijas zīmes. Pirms 20 gadiem NATO nebija neviena militāri politiskā konkurenta visā pasaulē. Spēka, pareizāk sakot, visspēcības demonstrācija Serbijā pielika punktu Dienvidslāvijas, spēcīgas, neatkarīgas valsts pastāvēšanā.

Kad serbi bija saplosīti gabalos, alianse pacēla sev cenu līdz debesīm un nolēma paplašināties tālāk, sākot ekspansiju Austrumeiropā. Diezin vai ir vērts piebilst, ka PSRS sabrukuma brīdī partneri solīja neiekļaut aliansē agrākās padomju republikas. Tas taču ir tīrais bizness, nekā personīga.

2004. gada martā Latvija un vairākas citas bijušās sociālistiskās republikas iekļāvās NATO un uzņēmās saistības alianses statūtu ietvaros. Protams, galvenokārt tās ir saistības ASV priekšā – Savienotās valstis ir alianses dzinulis, līdzinvestors un militāro, politisko un ekonomisko dividenžu galvenais saņēmējs, NATO gada budžetam sasniedzot gandrīz 1 triljonu eiro.

Demokrātijas vietā – kolonizācija

15 gadu laikā, ko Latvija pavadījusi aliansē, bija pārlieku daudz notikumu, kas vājināja partnerības statusu, lai arī ES nomalē tas ir mazāk saskatāms. Tagadējā NATO ir daudz vājāka nekā laikā, kad notika uzlidojumi Belgradai. Militāri politiskais bloks, ko 1949. gadā izveidoja ASV, Kanāda un desmit vecās Eiropas valstis, lai stātos pretī Padomju Savienībai, saskaras ar negaidītiem izaicinājumiem, riskiem un iekšējām pretrunām.

NATO problēmas ir jaunrades un propagandas problēmas (kļūdas rodas globālās lojalitātes krituma dēļ), kā arī nopietnu stratēģisko uzvaru absolūts trūkums.

Paradoksāli, taču patlaban, neskatoties uz visu savu militāri tehnisko potenciālu, Ziemeļatlantijas alianse nespēj radīt "otru Dienvidslāviju" nekur pasaulē. Par ikdienu aliansē kļuvušas Pirra uzvaras. Vispārējas apšaudes taktika, ekonomiskās sankcijas pret Sīrijas, Lībijas un Irākas likumīgajām valdībām, Muamara Kadāfi un Sadama Huseina linčošana nepalielināja vietējo iedzīvotāju lojalitāti.

Pēdējo 20 gadu laikā neviens NATO organizētais lokālais karš nav beidzies ar demokrātijas uzvaru pār diktatūru vai suverenitātes pieaugumu, elites demokratizāciju un antikorupcijas reformām, kā, piemēram, 2014. gada ziemā ASV Valsts departamenta pārstāve Viktorija Nulande solīja Kijevas Maidanā.

Gluži pretēji, valstis, kam pāri gājis NATO papēdis, atmestas līdz mežoņu stāvoklim. Šis fakts kaitē ASV un to partneru autoritātei, nostiprina kolonizatoru un okupantu imidžu.

Alianses problēmas mūsdienās nerada Ķīnas aviācijas bāzes kuģi Indijas okeānā, ne arī, protams, Ukraina – kvēloša konflikta perēklis vai eksperimentāls politiskais un militārais poligons. Problēma ir nopietnāka: NATO militārās uzvaras, ja tā vispār var teikt, vairs nespēj garantēt politiskas uzvaras.

Sarkanās līnijas un alkatīgie partneri

2008. gadā Krievija apturēja NATO sagatavotās Gruzijas militāro iebrukumu neatkarīgajā Dienvidosetijā un parādīja aliansei robežu, ko pārkāpt nedrīkst. Tā ir īpaši labi redzama tagad, kad mazinājusies ASV loma pasaules politikā kopš prezidenta Baraka Obamas laikiem.

NATO
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Protams, transatlantiskā organizācija, tāpat kā Eiropas Savienība, ir struktūra, kas virzās uz priekšu atšķirīgā ātrumā. Protekts ir riskants no ekonomiskā viedokļa ASV valsts budžetam.

Šogad Pentagons strādā ar summu 719 miljardu dolāru apmērā. ASV militārās rūpniecības kompleksam pagaidām izdodas kompensēt daļu zaudējumu, pārdodot ieročus un militāras nozīmes iekārtas alianses dalībvalstīm. Piemēram, Latvijas Aizsardzības ministrija no ASV korporācijas Lockheed Martin saņems trīs radiolokatorus TPS-77 MRR.

Toties Vācija atklāti pauž, ka nav gatava maksāt NATO budžetā 2% sava iekšzemes komprodukta, Austrija ir neatkarīga "vētras acs" Eiropas militarizācijas centrā, un Somija izceļ savu neatkarību un attīsta savus bruņotos spēkus.

Tā nav jūsu darīšana

Pretrunas attiecībās ar Turciju ir vēl sarežģītākas. Protams, var teikt, ka Turcijas un Grieķijas dalība NATO ļāvusi izvairīties no kara Kiprā, kas sadalīta divās daļās – turkiem un grieķiem piederošajās teritorijās. No otras puses, prezidents Tajips Erdogans demonstrē savu militāri politisko viedokli atklāti un neatkarīgi.

Savas "sarkanās līijas" viņš novilka Rīgā, preses konferencē, kas noritēja Melngalvju namā. Tajā brīdī, Sīrijas konflikta fonā, Turcija slēdza atkāpšanās koridoru savu robežu virzienā kurdu armijai, ASV sabiedrotajai, kas cīnījās pret "Islāma valsti". Aptuveni 10 tūkstošus kurdu zemessargu islāmisti nogalināja Kobani pilsētas aplenkuma laikā, un sabiedroto sakāve un bojāeja vēl ilgi kaitināja ASV.

Ņemot vērā augošos sakarus ar Krieviju, prezidentālā Turcija ir mīkstākā NATO daļa, tās disidenti. Pietiek tikai atsaukt atmiņā to, ka turki atļāvušies iegādāties Krievijas PRA S-400, nevis devuši priekšroku jau iepriekš minētajiem Lockheed Martin radariem.

"Telefona sarunā es teicu Barakam Obamam: kurdi ir mūsu darīšana, neiejaucieties Turcijas lietās," – apliecināja Erdogans konferencē Rīgā.

Taču, no otras puses, kāda mums daļa par Erdoganu. Mēs esam šeit, viņš – tur. Aizvadītā gada vasarā ASV prezidents Donalds Tramps aicināja NATO valstis investēt aizsardzībā vairāk nekā 2%. Šo vēlmi Rīgā atkārtoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo.

NATO, kas uztur bailes

Protams, jautājumā par aizsardzībai atvēlēto izdevumu pieaugumu lielāko lojalitāti NATO demonstrē nevis Vācija un Turcija, bet gan Baltijas valstis un Polija – absolūtie lojālisti, neskaitot Ukrainu un Gruziju, kas, nebūdamas alianses locekles, ir gatavas uz lieliem upuriem stratēģiskās partnerības labā. Polija pat vēlējās būvēt savā teritorijā "Trampa fortu" un apmaksāt amerikāņu militārā kontingenta pastāvīgo dislokāciju.

Latvijas lojalitāte ir aizkustinošāka. Kā piemēru var minēt latviešu nacionālās inteliģences atklāto vēstuli Vācijas kanclerei Angelai Merkelei. To citu starpā parakstīja arī pasaulslavenais diriģents Pēteris Vasks. Vēstules autori lūdza kancleri veicināt NATO bāzes pastāvīgu dislokāciju Latvijā. Lūgums tika noraidīts, taču inteliģences vēstule palīdzēja radīt pozitīvu fonu.

No NATO civilā budžeta tiek apmaksāta alianses ideju nostiprināšana un popularizācija sabiedrībā, tostarp arī mediju resursos, kuri pozicionē sevi kā neatkarīgie plašsaziņas līdlekļi, protams, arī atklātas propagandas resursos, tādos kā Re:Baltica, un integrācijas medijus. Piemēram, analītiskais centrs Stratcom East Europe tiek finansēts no NATO un ASV Valsts departamenta budžetiem. Tāpat kā jebkuras lielas kampaņas reklāmā šeit tiek radīti mīti un "panākumu stāsti". Ir arī savas sakāves, piemēram, amerikāņu huligāniskās izdarības pie Brīvības pieminekļa Rīgā, salauztie deguni un prostitūtas.

NATO propagandas izdevumi tiek apmaksāti līdz ar aizsardzību. Šī projekta popularizācija Baltijas valstīs un Polijā ietver sabiedriskā satraukuma nostiprināšanu un pastiprināšanu, nevis drošības un aizsargātības sajūtas veidošanu.

Ieguldiet naudiņu

Latvijā aizsardzība tiek veidota uz profesionālās armijas bāzes. Aptuveni 5 tūkstoši Nacionālo bruņoto spēku kareivju un virsnieku, 9 tūkstoši Zemessardzes brīvprātīgo. Moderna infrastruktūra, labiekārtota armijas pilsētiņa Ādažos, lidlauks Lielvārdē, kara ostas utt. Mācībās parasti tiek piesaistīts kontingents no citām alianses valstīm. 15 gadu laikā šeit bijuši visi, pat Teksasas reindžeri no tanku pulka.

NATO Latvijā ir daudz augstāka par jebkādu nacionālo ideju, augstāka par iedzīvotāju konstitucionālajām tiesībām. Tā ir neapstrīdama augstākā instance, no komerciālo panākumu viedokļa – ideāla prece.

Ziemeļatlantijas alianses Statūtu 5. pants uzbrukumu vienai no alianses valstīm uzskata par uzbrukumu visai aliansei. Tātad Latvijā pēc rotācijas principa pastāvīgi dislocēts aptuveni tūkstotis sabiedroto un bruņutehnika – haubices, kājnieku mašīnas, tanketes. Saskaņā ar NATO Statūtu 5. pantu, uzbrukums kontingentam ir iemesls karam, kurā iesaistīsies visas 29 alianses valsts. Ideja ir vienkārša, naudu tajā iegulda daudzi, tagad par to sākusi domāt pat Brazīlija.

Militārie iepirkumi – tas bieži vien ir konfidenciāls, slēgts bizness, tie ir skandāli un aizdomas par korupciju. Šāda situācija izveidojās, kad radās iecere iegādāties no ASV četrus helikopterus Black Hawk par 175 miljoniem – par cenu, kas vismaz trīskārt pārsniedz tirgus vērtību. Iepriekš Aizsardzības ministrija iegādājās 123 kāpurķēžu bruņutransportierus par 249 miljoniem eiro, turklāt pārdevējs norādīja darījuma summu aptuveni 49 miljonu apmērā.

Bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis pastāstīja, ka tā patiešām ir, taču 200 miljoni eiro iekļauti budžetā kopējam mehanizācijas projektam. Tas ietver "infrastruktūru, skolas, apmācību, munīciju un apkalpošanu". Bijušais ministrs paskaidroja, ka vajagot uzbūvēt klases, lai apmācītu cilvēkus vadīt bruņutransportieri, šaut, un visam kopā iznākot vairāk nekā 200 miljoni eiro. Tomēr Aizsardzības ministrija nav sniegusi detalizētu informāciju par daļu izdevumu.

Kāpēc karavīri nebrauc prom

Jā, NATO ir bizness, kas 15 gadu laikā kļuvis par Latvijas ekonomikas leģendu. Valdības garantijas, stratēģisko partneru atbalsts, ierēdņu un karavīru, kā arī viņu ģimenes locekļu lojalitāte, izdevumu noslēpums un plašs atbalsts medijos.

Aizsardzības budžeta pieaugumu Krišjāņa Kariņa valdība uzskata par valsts prioritāti. Šogad aizsardzībai paredzēti 637 miljoni eiro, par 60,3 miljoniem (10,5%) vairāk nekā 2018. gadā. Jaunais aizsardzības ministrs Artis Pabriks apliecināja, ka 2020. gadā Latvijas militārais budžets varētu pārsniegt 2% IKP, jo ministrija plāno veidot "drošības spilvenu" iespējamās ekonomiskās krīzes gadījumam.

Starp citu, NATO piesaistītās investīcijas Latvijas aizsardzības infrastruktūrā sasniegušas vairāk nekā 200 miljonus eiro kopš 2004. gada. Šo summu var pieskaitīt jau pieminētajiem nepilnajiem 5 miljardiem eiro.

Nav vajadzības skaidrot, kas notiek ar valsts ekonomiku ar gada budžetu aptuveni 10 miljardu apmērā, kurā tiek iepludinātas tādas summas. Sekas ir pozitīvas. Arī karavīru ģimenēm. Patlaban karavīra profesija Latvijā ir prestiža. Karavīri prom nebrauc. Arī kara nav, jo no NATO viedokļa karš nes risku zaudēt visu, bet alianse ir pārdomātu risku bizness.

Šprotes, makaroni un buljona kubiņi

Galu galā liela naudas summa negarantē uzvaru, tāpat kā globāla kara sākumu. Arī Francija un Vācija pēc NATO neveiksmēm Afganistānā, Irākā, Sīrijā un Lībijā bruņošanās sacensības atbalsta negribīgi, atšķirībā no Baltijas valstīm un Polijas, kur militāristiskā propaganda ir attīstīta labāk, tikai nav moderna bruņojuma, ar ko palepoties.

Toties pagājušajā nedēļā Latvijas Aizsardzības ministrija ieteica iedzīvotājiem veidot produktu krājumu nedēļai un katram gadījumam piebilda, ka 7 dienas vēlāk rūpes par civiliedzīvotājiem uzņemšoties valsts.

Arī tā ir propaganda un milzīgā biznesa projekta mārketinga elements. Daži pilsoņi droši vien jau ir sapirkuši šprotes, makaronus un buljona kubiņus.

* Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegtas teroristiskās organizācijas.

2029
Pēc temata
Baltijas sērfings: 2018. gada militārais iznākums