1999. gada bombardēšanu laikā sagrautā ēka Belgradā

Labs biznesa projekts: 15 gadu laikā NATO izsūknējusi no Latvijas 5 miljardus eiro

2072
(atjaunots 09:46 06.04.2019)
Nekā personīga, tikai bizness: kā reiz pretsvarā Padomju Savienībai radītā Ziemeļatlantijas alianse ir pārvērtusies par kolosālu mašīnu naudas raušanai.

15 gadu laikā, ko Latvija pavadījusi Ziemeļatlantijas aliansē, valsts nodokļu maksātāji atdevuši aizsardzības vajadzībām 4,189 miljardus eiro. Pieskaitot šai summai vēl 637 miljonus eiro, ko šogad valsts atvēlējusi aizsardzības budžetam, iznāk gandrīz 5 miljardi.

Tātad alianses karogs, kas 29. martā tika svinīgi pacelts Rīgas pils mastā, spilgti ataino biznesa modeļa panākumus: ja NATO nebūtu, to vajadzētu izgudrot.

Strīdi par NATO formāta efektīgumu vai novecošanu ir bezgalīgi, gluži kā propaganda ap šiem diskursiem. Karš Dienvidslāvijā XX gs. beigās kļuva par alianses slavas apogeju. Tātad par to vajadzētu atgādināt, jo visas tālākās militārās operācijas veidotas pēc Balkānu šabloniem.

NATO pirmā pilna mēroga operācija Eiropas kontinentā bija "Pārdomātais spēks" (Deliberate Force) 1995. gada augustā-septembrī. Tās gaitā pār serbu pozīcijām Bosnijā un Hercegovinā no gaisa gāzās tūkstošiem tonnu lādiņu.

1999. gada martā NATO sāka nākamo – 11 nedēļas ilgo militāro operāciju pret Serbiju "Sabiedroto spēks" (Allied Forcе), kuras gadskārtu Belgrada atsauca atmiņā pavisam nesen. Pirms 20 gadiem valstī tika izmantotas kasešu mīnas un lādiņi ar noplicinatu urānu. NATO organizēja eksperimentālas Hirosimas un Nagasaki mācības serbu zemēs.

Asiņainais mārketings

Operācijas gaitā tika izmantotas 59 armijas bāzes 12 NATO valstīs, Albānijā, Maķedonijā un citās alianses kontrolētās jurisdikcijās. 78 dienu laikā ASV, Francijas un vairāku citu NATO valstu aviācija izpildīja 35 219 lidojumus, tika nomesti un palaisti vairāk nekā 23 tūkstoši bumbu un raķešu. No ASV JKS kuģiem tika palaistas 218 spārnotās raķetes pa 66 mērķiem Serbijā. Lielbritānija no zemūdenes palaida 20 raķetes.

Operācijas rezultātā Serbija zaudēja lielāko daļu infrastruktūras un 140 tūkstošus kareivju lielo armiju. Prezidents Slobodans Miloševičs nomira starptautiskā tribunāla cietumā Hāgā, serbu ģenerāļi Radovans Karadžičs un Ratko Mladičs ir arestēti un notiesāti. Domājams, arī viņi aizies viņsaulē cietumā.

Būsim godīgi: uzvarētājus netiesā. Biznesā spēj noturēties tikai veiksmīgie, pat tad, ja panākumus izdevies gūt, ANO Drošības padomē vicinot kolbu ar baltu pulverīti, lai apliecinatu, ka Sadama Huseina rīcībā ir masveida iznīcības ķīmiskie ieroči.

Akciju cenu pieaugumam biržā piemērotas ir jebkuras metodes, pat dezinformācija, korupcija un meli. NATO ir zīmola izveides etalons Apple līmenī.

Uzvara Dienvidslāvijā XX gadsimtā kļuva par NATO ģenerālo mārketingu. Gadsimts noslēdzās zem alianses ekspansijas zīmes. Pirms 20 gadiem NATO nebija neviena militāri politiskā konkurenta visā pasaulē. Spēka, pareizāk sakot, visspēcības demonstrācija Serbijā pielika punktu Dienvidslāvijas, spēcīgas, neatkarīgas valsts pastāvēšanā.

Kad serbi bija saplosīti gabalos, alianse pacēla sev cenu līdz debesīm un nolēma paplašināties tālāk, sākot ekspansiju Austrumeiropā. Diezin vai ir vērts piebilst, ka PSRS sabrukuma brīdī partneri solīja neiekļaut aliansē agrākās padomju republikas. Tas taču ir tīrais bizness, nekā personīga.

2004. gada martā Latvija un vairākas citas bijušās sociālistiskās republikas iekļāvās NATO un uzņēmās saistības alianses statūtu ietvaros. Protams, galvenokārt tās ir saistības ASV priekšā – Savienotās valstis ir alianses dzinulis, līdzinvestors un militāro, politisko un ekonomisko dividenžu galvenais saņēmējs, NATO gada budžetam sasniedzot gandrīz 1 triljonu eiro.

Demokrātijas vietā – kolonizācija

15 gadu laikā, ko Latvija pavadījusi aliansē, bija pārlieku daudz notikumu, kas vājināja partnerības statusu, lai arī ES nomalē tas ir mazāk saskatāms. Tagadējā NATO ir daudz vājāka nekā laikā, kad notika uzlidojumi Belgradai. Militāri politiskais bloks, ko 1949. gadā izveidoja ASV, Kanāda un desmit vecās Eiropas valstis, lai stātos pretī Padomju Savienībai, saskaras ar negaidītiem izaicinājumiem, riskiem un iekšējām pretrunām.

NATO problēmas ir jaunrades un propagandas problēmas (kļūdas rodas globālās lojalitātes krituma dēļ), kā arī nopietnu stratēģisko uzvaru absolūts trūkums.

Paradoksāli, taču patlaban, neskatoties uz visu savu militāri tehnisko potenciālu, Ziemeļatlantijas alianse nespēj radīt "otru Dienvidslāviju" nekur pasaulē. Par ikdienu aliansē kļuvušas Pirra uzvaras. Vispārējas apšaudes taktika, ekonomiskās sankcijas pret Sīrijas, Lībijas un Irākas likumīgajām valdībām, Muamara Kadāfi un Sadama Huseina linčošana nepalielināja vietējo iedzīvotāju lojalitāti.

Pēdējo 20 gadu laikā neviens NATO organizētais lokālais karš nav beidzies ar demokrātijas uzvaru pār diktatūru vai suverenitātes pieaugumu, elites demokratizāciju un antikorupcijas reformām, kā, piemēram, 2014. gada ziemā ASV Valsts departamenta pārstāve Viktorija Nulande solīja Kijevas Maidanā.

Gluži pretēji, valstis, kam pāri gājis NATO papēdis, atmestas līdz mežoņu stāvoklim. Šis fakts kaitē ASV un to partneru autoritātei, nostiprina kolonizatoru un okupantu imidžu.

Alianses problēmas mūsdienās nerada Ķīnas aviācijas bāzes kuģi Indijas okeānā, ne arī, protams, Ukraina – kvēloša konflikta perēklis vai eksperimentāls politiskais un militārais poligons. Problēma ir nopietnāka: NATO militārās uzvaras, ja tā vispār var teikt, vairs nespēj garantēt politiskas uzvaras.

Sarkanās līnijas un alkatīgie partneri

2008. gadā Krievija apturēja NATO sagatavotās Gruzijas militāro iebrukumu neatkarīgajā Dienvidosetijā un parādīja aliansei robežu, ko pārkāpt nedrīkst. Tā ir īpaši labi redzama tagad, kad mazinājusies ASV loma pasaules politikā kopš prezidenta Baraka Obamas laikiem.

NATO
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Protams, transatlantiskā organizācija, tāpat kā Eiropas Savienība, ir struktūra, kas virzās uz priekšu atšķirīgā ātrumā. Protekts ir riskants no ekonomiskā viedokļa ASV valsts budžetam.

Šogad Pentagons strādā ar summu 719 miljardu dolāru apmērā. ASV militārās rūpniecības kompleksam pagaidām izdodas kompensēt daļu zaudējumu, pārdodot ieročus un militāras nozīmes iekārtas alianses dalībvalstīm. Piemēram, Latvijas Aizsardzības ministrija no ASV korporācijas Lockheed Martin saņems trīs radiolokatorus TPS-77 MRR.

Toties Vācija atklāti pauž, ka nav gatava maksāt NATO budžetā 2% sava iekšzemes komprodukta, Austrija ir neatkarīga "vētras acs" Eiropas militarizācijas centrā, un Somija izceļ savu neatkarību un attīsta savus bruņotos spēkus.

Tā nav jūsu darīšana

Pretrunas attiecībās ar Turciju ir vēl sarežģītākas. Protams, var teikt, ka Turcijas un Grieķijas dalība NATO ļāvusi izvairīties no kara Kiprā, kas sadalīta divās daļās – turkiem un grieķiem piederošajās teritorijās. No otras puses, prezidents Tajips Erdogans demonstrē savu militāri politisko viedokli atklāti un neatkarīgi.

Savas "sarkanās līijas" viņš novilka Rīgā, preses konferencē, kas noritēja Melngalvju namā. Tajā brīdī, Sīrijas konflikta fonā, Turcija slēdza atkāpšanās koridoru savu robežu virzienā kurdu armijai, ASV sabiedrotajai, kas cīnījās pret "Islāma valsti". Aptuveni 10 tūkstošus kurdu zemessargu islāmisti nogalināja Kobani pilsētas aplenkuma laikā, un sabiedroto sakāve un bojāeja vēl ilgi kaitināja ASV.

Ņemot vērā augošos sakarus ar Krieviju, prezidentālā Turcija ir mīkstākā NATO daļa, tās disidenti. Pietiek tikai atsaukt atmiņā to, ka turki atļāvušies iegādāties Krievijas PRA S-400, nevis devuši priekšroku jau iepriekš minētajiem Lockheed Martin radariem.

"Telefona sarunā es teicu Barakam Obamam: kurdi ir mūsu darīšana, neiejaucieties Turcijas lietās," – apliecināja Erdogans konferencē Rīgā.

Taču, no otras puses, kāda mums daļa par Erdoganu. Mēs esam šeit, viņš – tur. Aizvadītā gada vasarā ASV prezidents Donalds Tramps aicināja NATO valstis investēt aizsardzībā vairāk nekā 2%. Šo vēlmi Rīgā atkārtoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo.

NATO, kas uztur bailes

Protams, jautājumā par aizsardzībai atvēlēto izdevumu pieaugumu lielāko lojalitāti NATO demonstrē nevis Vācija un Turcija, bet gan Baltijas valstis un Polija – absolūtie lojālisti, neskaitot Ukrainu un Gruziju, kas, nebūdamas alianses locekles, ir gatavas uz lieliem upuriem stratēģiskās partnerības labā. Polija pat vēlējās būvēt savā teritorijā "Trampa fortu" un apmaksāt amerikāņu militārā kontingenta pastāvīgo dislokāciju.

Latvijas lojalitāte ir aizkustinošāka. Kā piemēru var minēt latviešu nacionālās inteliģences atklāto vēstuli Vācijas kanclerei Angelai Merkelei. To citu starpā parakstīja arī pasaulslavenais diriģents Pēteris Vasks. Vēstules autori lūdza kancleri veicināt NATO bāzes pastāvīgu dislokāciju Latvijā. Lūgums tika noraidīts, taču inteliģences vēstule palīdzēja radīt pozitīvu fonu.

No NATO civilā budžeta tiek apmaksāta alianses ideju nostiprināšana un popularizācija sabiedrībā, tostarp arī mediju resursos, kuri pozicionē sevi kā neatkarīgie plašsaziņas līdlekļi, protams, arī atklātas propagandas resursos, tādos kā Re:Baltica, un integrācijas medijus. Piemēram, analītiskais centrs Stratcom East Europe tiek finansēts no NATO un ASV Valsts departamenta budžetiem. Tāpat kā jebkuras lielas kampaņas reklāmā šeit tiek radīti mīti un "panākumu stāsti". Ir arī savas sakāves, piemēram, amerikāņu huligāniskās izdarības pie Brīvības pieminekļa Rīgā, salauztie deguni un prostitūtas.

NATO propagandas izdevumi tiek apmaksāti līdz ar aizsardzību. Šī projekta popularizācija Baltijas valstīs un Polijā ietver sabiedriskā satraukuma nostiprināšanu un pastiprināšanu, nevis drošības un aizsargātības sajūtas veidošanu.

Ieguldiet naudiņu

Latvijā aizsardzība tiek veidota uz profesionālās armijas bāzes. Aptuveni 5 tūkstoši Nacionālo bruņoto spēku kareivju un virsnieku, 9 tūkstoši Zemessardzes brīvprātīgo. Moderna infrastruktūra, labiekārtota armijas pilsētiņa Ādažos, lidlauks Lielvārdē, kara ostas utt. Mācībās parasti tiek piesaistīts kontingents no citām alianses valstīm. 15 gadu laikā šeit bijuši visi, pat Teksasas reindžeri no tanku pulka.

NATO Latvijā ir daudz augstāka par jebkādu nacionālo ideju, augstāka par iedzīvotāju konstitucionālajām tiesībām. Tā ir neapstrīdama augstākā instance, no komerciālo panākumu viedokļa – ideāla prece.

Ziemeļatlantijas alianses Statūtu 5. pants uzbrukumu vienai no alianses valstīm uzskata par uzbrukumu visai aliansei. Tātad Latvijā pēc rotācijas principa pastāvīgi dislocēts aptuveni tūkstotis sabiedroto un bruņutehnika – haubices, kājnieku mašīnas, tanketes. Saskaņā ar NATO Statūtu 5. pantu, uzbrukums kontingentam ir iemesls karam, kurā iesaistīsies visas 29 alianses valsts. Ideja ir vienkārša, naudu tajā iegulda daudzi, tagad par to sākusi domāt pat Brazīlija.

Militārie iepirkumi – tas bieži vien ir konfidenciāls, slēgts bizness, tie ir skandāli un aizdomas par korupciju. Šāda situācija izveidojās, kad radās iecere iegādāties no ASV četrus helikopterus Black Hawk par 175 miljoniem – par cenu, kas vismaz trīskārt pārsniedz tirgus vērtību. Iepriekš Aizsardzības ministrija iegādājās 123 kāpurķēžu bruņutransportierus par 249 miljoniem eiro, turklāt pārdevējs norādīja darījuma summu aptuveni 49 miljonu apmērā.

Bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis pastāstīja, ka tā patiešām ir, taču 200 miljoni eiro iekļauti budžetā kopējam mehanizācijas projektam. Tas ietver "infrastruktūru, skolas, apmācību, munīciju un apkalpošanu". Bijušais ministrs paskaidroja, ka vajagot uzbūvēt klases, lai apmācītu cilvēkus vadīt bruņutransportieri, šaut, un visam kopā iznākot vairāk nekā 200 miljoni eiro. Tomēr Aizsardzības ministrija nav sniegusi detalizētu informāciju par daļu izdevumu.

Kāpēc karavīri nebrauc prom

Jā, NATO ir bizness, kas 15 gadu laikā kļuvis par Latvijas ekonomikas leģendu. Valdības garantijas, stratēģisko partneru atbalsts, ierēdņu un karavīru, kā arī viņu ģimenes locekļu lojalitāte, izdevumu noslēpums un plašs atbalsts medijos.

Aizsardzības budžeta pieaugumu Krišjāņa Kariņa valdība uzskata par valsts prioritāti. Šogad aizsardzībai paredzēti 637 miljoni eiro, par 60,3 miljoniem (10,5%) vairāk nekā 2018. gadā. Jaunais aizsardzības ministrs Artis Pabriks apliecināja, ka 2020. gadā Latvijas militārais budžets varētu pārsniegt 2% IKP, jo ministrija plāno veidot "drošības spilvenu" iespējamās ekonomiskās krīzes gadījumam.

Starp citu, NATO piesaistītās investīcijas Latvijas aizsardzības infrastruktūrā sasniegušas vairāk nekā 200 miljonus eiro kopš 2004. gada. Šo summu var pieskaitīt jau pieminētajiem nepilnajiem 5 miljardiem eiro.

Nav vajadzības skaidrot, kas notiek ar valsts ekonomiku ar gada budžetu aptuveni 10 miljardu apmērā, kurā tiek iepludinātas tādas summas. Sekas ir pozitīvas. Arī karavīru ģimenēm. Patlaban karavīra profesija Latvijā ir prestiža. Karavīri prom nebrauc. Arī kara nav, jo no NATO viedokļa karš nes risku zaudēt visu, bet alianse ir pārdomātu risku bizness.

Šprotes, makaroni un buljona kubiņi

Galu galā liela naudas summa negarantē uzvaru, tāpat kā globāla kara sākumu. Arī Francija un Vācija pēc NATO neveiksmēm Afganistānā, Irākā, Sīrijā un Lībijā bruņošanās sacensības atbalsta negribīgi, atšķirībā no Baltijas valstīm un Polijas, kur militāristiskā propaganda ir attīstīta labāk, tikai nav moderna bruņojuma, ar ko palepoties.

Toties pagājušajā nedēļā Latvijas Aizsardzības ministrija ieteica iedzīvotājiem veidot produktu krājumu nedēļai un katram gadījumam piebilda, ka 7 dienas vēlāk rūpes par civiliedzīvotājiem uzņemšoties valsts.

Arī tā ir propaganda un milzīgā biznesa projekta mārketinga elements. Daži pilsoņi droši vien jau ir sapirkuši šprotes, makaronus un buljona kubiņus.

* Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegtas teroristiskās organizācijas.

2072
Pēc temata
Baltijas sērfings: 2018. gada militārais iznākums
Kodoldegviela, foto no arhīva

"XXI gadsimta mēris" pasaulē

31
(atjaunots 12:50 23.05.2020)
Plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

Amerikāņu izdevumā The New York Times publicēts panisks vācu žurnālista raksts atomelektrostaciju aizstāvībai. Publikācija ir negaidīta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, autors aizšķērso ceļu progresam un nostājas dabai bīstamu tehnoloģiju pusē. Otrkārt, raksts publicēts pasaules progresa rupora lapās. Iebilst pret "zaļo" enerģētiku NYT – tas ir gluži kā rakstīt tur kaut ko labu par Putinu. Vai pat Trampu. Par publikāciju stāsta Viktors Marahovskis portālā RIA Novosti.

Raksta būtība: pēdējais kodolreaktors Vācijas teritorijā tiks apturēts 2022. gadā. Pēdējā ogļu stacija apklusīs mazliet vēlāk, 2038. gadā. Vienlaikus valdība mudina pirkt elektromobiļus, kuri patērē lielāku daudzumu elektroenerģijas. Nebūs par ļaunu atgādināt, ka no 1990. gada, kad Vācija pirmo reizi sāka īstenot enerģijas ekonomikas problēmas, enerģijas patēriņš valstī audzis par 10% (bet atbilstoša iedzīvotāju skaita pieauguma). Domājams, tendence turpināsies.

Pie tam daudzu enerģijas "zaļo" avotu pielietojuma paplašināšanās, iespējams, pietuvojusies maksimālajam rādītājam. Iedzīvotājiem jau ir līdz kaklam vēja ģeneratori virs galvām. Vācieši protestē pret jaunu vēja ģeneratoru būvi, kuri caurām diennaktīm dūc un pataisa trakus ar savu spēlīti "diena-nakts-diena-nakts" (pamēģiniet vien dzīvot apstākļos, kad ik pēc pāris sekundēm pār māju gulstas gigantiskā "ventilatora" lāpstiņa). Būvēt jaunos ģeneratorus attālāk no apdzīvotajām vietām nav viegli – Vācija ir blīvi apdzīvota. Vienkārši trūkst brīvas vietas, kur sabakstīt jaunus vēja ģeneratorus.

Galu galā Vācija var saskarties ar banālas elektrības deficītu.

Tomēr 60% pilsoņu joprojām kategoriski iebilst pret AES, "jo tās ir radioaktīvas", "jo bija avārija Fukusimā" (no savas puses piebildīsim – jo viņi skatījušies "Černobiļu" un tas atstājis iespaidu). Neskatoties uz zinātnieku, it īpaši Krievijā strādājošo komandu sasniegumiem, kuri atklāj, kā izmantot to, ko pieņemts uzskatīt par "izlietotiem kodoldegvielas elementiem", progresīvā sabiedrība kategoriski iebilst.

Raksta autors stāsta, ka vācu nācija, kas parasti "ar prieku dara to, kas izskatās labi", ir apjukusi, saskaroties ar nepieciešamību izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko. Turklāt rezultātā pašai Vācijai nākotnē var rasties milzu problēmas.

Faktiski runa ir par savdabīgu ideālistisku avantūru, ko attaisno nevis stratēģiski aprēķini, bet gan vienkārši par augstu morālo stāju.

Jāpiebilst, ka rakstā gandrīz nemaz nav pieminēta dabasgāze (nebrīvā Putina gāze no Krievijas). Redziet, aizstāvēt gāzi The New York Times lapās – tā būtu īsta pašnāvība, tāpēc vācu žurnālistu var saprast. Viņš jau ir demonstrējis visīstāko drosmi un vīrišķību.

© Sputnik / Александр Кряжев

No viņa raksta izriet vairāki interesanti aspekti.

Mūsu priekšā ir spilgts piemērs tam, kā rodas konflikts starp realitāti un kareivīgo ideālismu. Tādu piemēru ir daudz. Galvenais – šī parādība ir plašāka par jebkādām "zaļajām histērijām" un draud izvērsties par XXI gadsimta mēri, kas inficē smadzenes milzīgā teritorijā. Starp citu, arī Krievijā.

Pēc būtības pretkodola panikas raksturs Vācijā ir tāds pats kā viena Krievijas komiķa nesenā "jokā" par globālajām tēmām.

Komiķis satrauktā "pilsoniskā" balsī sarkastiski klāstīja, ka visa pārējā pasaule esot uzbūvējusi Lielo hadronu kolaideru, bet Krievija – raķeti (sliktā, sliktā Krievija). Taču lieta tāda, ka "klauna" kareivīgā ideālisma ziņā joks bija izcils, tikpat varens kā muļķības un tumsonības ziņā (komiķim neviens nav pastāstījis, cik lielā mērā Krievija piedalījās LAK būvdarbos. Iespējams, komiķim par to ir nospļauties. Diezin vai viņu kaut mazākajā mērā interesē vismaz, kas tas ir – kolaiders, priekš kam tas vajadzīgs un vai Krievijai ir kolaideri).

Tā ir vispārēja parādība. Skolas vecuma ekoradikāļi Eiropā arī ne vella nesaprot no tā, ko tik histēriski atbalsta, taču viņi nemaz neuzskata par vajadzīgu domāt – "lai lietotu telefonu, nekas nav jāzina par tā iekārtojumu".

Neapšaubāmais morālais taisnīgums (ekoloģija – labi, piesārņojums – slikti) viņu acīs itin labi aizstāj zināšanas. Ja nu vēl morālo stāju papildināt ar prasmi lietot aktuālos memus un aprobežota skolas līmeņa troļļošanas prasmes, ko demonstrē kura katra grēta, tad jau var ne tikai augstu vērtēt sevi par to, ka atrodies pareizajā vēstures pusē. Vēl var arī nicināt tos, kuri pareizajā pusē neatrodas.

Tātad plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

...Teorētiski varētu par to visu uzvelt vainu tā saucamās "Z paaudzes" smadzeņu ergonomiskajam dizainam vai aprunāties par "spēļmācību" paaudzi.

Taču man ir cita versija. Z paaudze – tā ir ne tik daudz paaudze, cik modīgs pasaules uztveres standarts. Ja cilvēkam ir 35 vai 50 gadi, tas taču vēl nenozīmē, ka viņš nemetīs pie malas kritisku domāšanu, turpinās lasīt garus tekstus, nepāries pie "memīšiem" un videoierakstiem, nenoraidīs riebīgus jautājumus no sērijas "Ko jūs patiesībā par to zināt?" un nesāks prasīt kaut ko morāli izcilu:

— izmaksāt visiem padomju represijās cietušajiem 100500 miljardus, "jo tur taču bija miljoniem upuru";

— izdalīt visiem strīdīgās teritorijas, "jo mums ir milzīga valsts un mēs ar to netiekam galā";

— izdalīt 100500 miljardus visiem, kas cietuši PSRS sabrukumā, "jo tas bija tautas īpašums, izlaupīts un sazāģēts";

— atteikties no raķetēm, jo ar visiem taču jādzīvo mierā; ieviest milzīgus pabalstus visiem, par visu un no 18 gadu vecuma, jo cilvēkus tak vajag saudzēt; dekriminalizēt narkotiku tirdzniecību, jo tūkstošiem nabaga zēnu un meiteņu, kas tajā pieķerti, ar salauztām dzīvēm gadiem ilgi sēž cietumā;

— un tā tālāk, bez gala un bez malas.

Visos gadījumos kareivīgajiem ideālistiem nav ne jausmas, kādus reālu efektu nesīs tāda balodīšu spārnu plivināšana. Viņus tas neinteresē, tas ir nepatīkami un atbaidoši.

Te atliek tikai just līdzi "pieaugušajiem" (ne vecuma, bet lomas ziņā), kas spiesti vadīt bērnu – kareivīgo ideālistu veidotas sabiedrības.

 Iespējams, Vāciju var glābt gāze no nebrīvās Krievijas. Bet ja nu nebrīvā, pieaugusī Krievija, kas gatava labot ideālistu sataisītās ziepes, vienreiz vienkārši pagaisīs?

31
Tagi:
kodolreaktors, Tramps, ASV, Krievija, zaļā enerģija
Vēja turbīnas, foto no arhīva

Pēc epidēmijas novārgušajām ekonomikām draud "zaļā vētra"

33
(atjaunots 18:04 21.05.2020)
Koronavīruss liek pārvērtēt attieksmi pret dažādākajiem mūsu dzīves aspektiem un problēmām. Viena no tām ir ogļskābās gāzes emisija un cīņa pret to. Viedokļi ir dažādi.

Sāksim ar klimatisko skepticismu. Patiešām, cilvēces un konkrētu valstu iespējas novirzīt resursus konkrētām nozarēm ir ierobežotas. Vai vispār ir vērts tērēt tos cīņai ar globālo sasilšanu (šajā jomā, neskatoties uz atjaunojamās enerģētikas cenu lejupslīdi, ir liels skaits risinājumu, kas nav attaisnoti tīri ekonomiski) laikā, kad veselības aprūpes sistēma, arī valstīs ar aktīvu diskusiju ekoloģijas jomā, nepārprotami nespēj tikt galā ar pašreizējo situāciju. Turklāt koronavīruss ir konstatējis arī šo sistēmu fundamentālos trūkumus. Iespējams, labāk būtu novirzīt papildu resursus medicīnai, nevis, piemēram, ogļskābās gāzes pārtveršanas un apglabāšanas sistēmām? Jautājumu portālā RIA Novosti analizē Aleksandrs Sobko. 

Otrs pols – ekoloģiskie aktīvisti. Situāciju ar koronavīrusu viņi traktē no sava viedokļa: mēs redzam, ka pat relatīvi neliela epidēmija pilnībā paralizējusi ikdienas dzīvi. Koronavīrusa epidēmija ir tikai neliela problema salīdzinājumā ar grūtībām, ar ko cilvēce var saskarties sakarā ar globālo sasilšanu un klimata pārmaiņām. Var tikai iztēloties, kādas graujošas sekas būs nākotnē. Tātad vajag tikai pastiprināt klimata tēmu un spert apņēmīgākus soļus cīņā ar klimata izmaiņām.

© Sputnik / Евгений Одиноков

Atstāsim lasītāja ziņā viņam tuvākā viedokļa izvēli un paskatīsimies uz problemātiku no mazliet cita leņķa.

Ņemot vērā epidēmiju un ekonomikas lejupslīdi, mazinās energonesēju pieprasījums vārda plašākajā nozīmē: cietīs gan naftas un gāzes nozare (to mēs patlaban vērojam), gan arī atjaunojamie enerģijas avoti (parādās visas pazīmes: tiek prognozēts manāms jaunu atjaunojamās enerģētikas avotu ieviešanas sarukums salīdzinājumā ar plāniem pirms koronakrīzes).

Rezultātā, pirmkārt, atjaunojamās enerģijas avotu piekritējiem rodas kārdinājums radīt īpaši labvēlīgu režīmu "zaļajai" enerģētikai. Otrkārt, kad sāksies ekonomikas atjaunošanās, aizvietot tradicionālo energonesēju apjomus pret atjaunojamajiem avotiem. Tas ir, sagrābt tirgus daļu "starpsugu" cīņā (atjaunojamie avoti pret fosilo degvielu).

Kas šim nolūkam jādara? Atkal jāizmanto ārpustirgus ietekmes metodes. Jaunie regulēšanas pasākumi vēl var parādīties (galu galā, dekarbonizācijas plāni Eiropā nekur nav pazuduši). Taču nebūt ne visas valstis cīņā ar izmešiem ir noskaņotas tikpat apņēmīgi kā ES. Tāpēc mēs redzam, kā koronavīrusa fonā plešas plašumā "verbālās intervences" par labu klimatiskajiem jautājumiem. To līmenis ir ļoti augsts. Romas pāvests uzskata, ka koronavīruss ir "dabas atbilde" klimatiskajai krīzei. Savukārt ANO gluži nopietni informē, ka viens no iemesliem kuru dēļ koronavīruss ir parādījies un izplatās, ir klimata pārmaiņas.

Tagad – konkrēti par degvielas veidiem un enerģētikas nozarēm. Transporta sektora problēmu kontekstā konsaltinga aģenrūra "Wood Mackenzie" brīdināja: šogad elektromobiļu pārdošanas apjomi pasaulē kritīsies par 43%. Protams, šos datus vēl jāsalīdzina ar tradicionālo automašīnu pārdošanas apjomu kritumu – arī tām neklāsies viegli. Vienlaikus ir skaidrs, ka naftas pieprasījumu tagad ietekmē nevis automašīnu pārdošanas samazināšanās, bet gan esošā autoparka apstāšanās. Tradicionālās automašīnas un elektromobiļa konkurence no ekonomikas viedokļa (atstāsim malā komfortu, uzpildes infrastruktūras esamību un visu pārējo) notiek tā saucamās pilnās īpašuma vērtības sfērā, kas ietver gan automašīnas cenu, gan izdevumus degvielai vidēja ekspluatācijas termiņa laikā. Naftas cenu krituma gadījumā priekšrocības ir tradicionālo automašīnu pusē.

Naftas tirgus daļas ieņemšana elektromobiļiem nav viegla lieta. Jau pirms krīzes tika pārdoti aptuveni tikai 2,2 milj. elektromobiļu gadā, tāpēc pat "zaļākās" prognozes paredz ilgstošu (aptuveni 10 gadi) tradicionālo dzinēju degvielas pieprasījuma pieaugumu. Elektromobiļu tirgus apjomi ir pārāk mazi, liela nozīme ir arī tam, ka nav iespējams ātri palielināt ražošanas jaudas, arī akumulatoru ražošanu.

Tomēr nostādne par tādu aizvietošanu parādās. Nesen izdevumā The Guardian publicētā raksta nosaukums "Vai koronavīruss nogalinās naftas rūpniecību un palīdzēs glābt klimatu?" ir pietiekami daiļrunīgs. "Naftas paātrināta norieta" piekritēji cer, ka pie cenas 35 dolāru apjomā par barelu 75% naftas ieguves projektu nespēj segt pat kapitālos izdevumus.

Tātad kompānijas pārtrauks investīcijas lētajā naftā, un pakāpeniski sāksies atkāpšanās no šīs degvielas.

Apstrīdama nostādne. Gan tāpēc, ka līdz ar cenu pieaugumu naftas un gāzes kompānijās atgriezīsies interese par jaunām investīcijām (jaudas tomēr ir milzīgas). Gan tāpēc, ka visi pēdējie notikumi naftas tirgū un pašizmaksas vērtējums liecina, ka ir virkne valstu ar zemu pašizmaksu (līdz 40 dolāriem). Starp tām ir arī Tuvie Austrumi un Krievija. Investīcijas šeit ir iespējamas arī zemu naftas cenu  apstākļos, cietīs tikai iemaksas budžetā.

Kurp tad, pēc "koronavīrusa stimulētās energopārejas" piekritēju domām, aizies investīcijas, ko būtu varējusi saņemt nafta? Vai uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem.

Cīņas otrā arēna ir elektroenerģijas tirgi, kuros atjaunojamie enerģijas avoti konkurē ar siltuma ģenerāciju. "Zaļā enerģētika" koronavīrusa fonā jau ir saskārusies ar grūtībām. To vidū ir piegādes ķēdīšu traucējumi, dolāra cenas pieaugums, sadalītās (mājas) ģenerācijas apstākļos – fakts, ka iedzīvotāji nav gatavi investēt otrā plāna uzdevumos. Piemēram, Austrālijā aizkavējas triju gigavatu "vēja" un "saules" uzstādīšana. Viena no problēmām – ASV dolāra kurss pret Austrālijas dolāru ir pieaudzis. Tiek prognozēta atjaunojamo avotu ieviešanas samazināšanās.

Līdz ar koronavīrusa problēmu "vējam" un "saulei" parādās vēl viens šķērslis – pakāpeniski tiek atcelts finansiālais atbalsts.

Piemēram, Ķīna šogad (tas nenotiek pirmo reizi) būtiski samazinājusi subsīdijas atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Par 50% samazināts atbalsts Saules baterijām un pilnībā (!) atceltas subsīdijas dārgākā tipa vēja ģenerācijai – ārzonai (vēja ģeneratori uzstādīti jūrā). Investīcijas "zaļumā" 2019. gadā Ķīnā kritās par 8%, Saules enerģijas ģenerācijas sfērā – par 33%.

Tomēr zaļajai enerģētikai joprojām saglabājas galvenā ārpustirgus priekšrocība – "nepastāvīgās" enerģijas izpirkšanas prioritāte un nekādu saistību energosistēmas jautas uzturēšanas aspektā.

Galvenā bāze – siltuma ģenerācija – nekur nav pazudusi un cieš zaudējumus jau tagad. 60% ogļu staciju Ķīnā strādā ar zaudējumiem. Cita starpā – arī tāpēc, ka tradicionālā ģenerācija nes atbildību par jaudas saglabāšanu, bet siltumstaciju noteiktās jaudas izmantošanas koeficients sarūk atjaunojamās enerģētikas augošās daļas fonā.

Atjaunojamās enerģijas un tradicionālās ģenerācijas pretrunas ir veidojušās pēdējos gados objektīvu iemeslu dēļ. Tagad, koronavīrusa fonā problēmu skaits pieaug, tātad augs arī konkurence un pretrunas. Rietumvalstīs paredzēts papildu atbalsts atjaunojamās enerģijas avotiem ar dekarbonizācijas plānu starpniecību – klimata pārmaiņu problēmas ietvaros. Pārējās valstīs palielināsies "klimatiskās nostādnes" spiediens.

33
Tagi:
ekonomiskā krīze, koronavīruss
Pēc temata
"Tas ir paradokss": eksperts pastāstīja, kādu cenu Baltija maksā par mītisko vienotību
Valsts budžets vējā: pāreja pie "zaļās" enerģijas var izputināt Latviju
Latvija pieprasa Eiropas Komisijai pastiprināt klimata mērķus
Trešajai daļai "zaļās" enerģijas ražotāju atņēma valsts atbalstu
Krievija nopelnīs uz globālās sasilšanas rēķina
Skola. Foto no arhīva

Izstrādāti eksāmenu noteikumi skolēniem: kādi pasākumi tiks ieviesti ārkārtējā situācijā

0
(atjaunots 07:19 26.05.2020)
Sarežģītā epidemioloģiskā stāvokļa dēļ pasaulē, kā arī Latvijā noteiktās ārkārtējās situācijas rezultātā šogad eksāmeni notiks īpaša formātā.

RĪGA, 26. maijs — Sputnik. Valsts izglītības satura centra direktors Guntars Catlaks pastāstīja, ka šogad centralizētie eksāmeni 12.klasēs notiks īpašā formātā, jo Latvijā vēl aizvien ir spēkā ārtārtējās situacijas režīms un jāievēro visi  drošības pasākumi, vēsta Lsm.lv.

G.Catlaks konstatēja, ka tiks stingri ievērots savstarpējās distancēšanās princips – divu metru attālums starp skolēniem, tāpēc lielās skolās audzēkņi būs jāsasēdina vairākās klasēs. Šis princips atšķiras no līdzšinējā, pie kā skolotāji jau pieraduši.

Savukārt medicīnas masku nēsāšana eksāmenā nav obligāta, uzsvēra Catlaks – tas atkarīgs no skolēna paša lēmuma. Ja viņs baidās, viņam ir klepus simptomi, viņš, protams, var būt maskā.

Tāpat ir jānodrošina iespēja pastāvīgi izmantot dezinficējošos līdzekļus, atgādināja Catlaks.

Iepriekš jau vēstīts, ka šogad ārkārtējās situācijas dēļ valstī atcelti visi svinīgie pasākumi par godu atestātu saņemšanai. Izglītības un zinātnes ministrija uzsvēra: ja mācību iestāde vēlas organizēt izlaiduma vakarus, to būs iespējams izdarīt pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas, kad ierobežojumi vairs nebūs spēkā.

0
Tagi:
ārkārtējā situācija, izglītība, Latvija
Pēc temata
Ārkārtējās situācijas režīms Latvijā ir pagarināts līdz 9. jūnijam
Masku režīms Latvijā: kas un kā kontrolēs pasažierus transportā
Apnikuši viens otram: Veselības ministrija ļaus vecākiem atpūsties no bērniem
Daļa skolēnu var bez maksas izmantot sabiedrisko transportu