1999. gada bombardēšanu laikā sagrautā ēka Belgradā

Labs biznesa projekts: 15 gadu laikā NATO izsūknējusi no Latvijas 5 miljardus eiro

2083
(atjaunots 09:46 06.04.2019)
Nekā personīga, tikai bizness: kā reiz pretsvarā Padomju Savienībai radītā Ziemeļatlantijas alianse ir pārvērtusies par kolosālu mašīnu naudas raušanai.

15 gadu laikā, ko Latvija pavadījusi Ziemeļatlantijas aliansē, valsts nodokļu maksātāji atdevuši aizsardzības vajadzībām 4,189 miljardus eiro. Pieskaitot šai summai vēl 637 miljonus eiro, ko šogad valsts atvēlējusi aizsardzības budžetam, iznāk gandrīz 5 miljardi.

Tātad alianses karogs, kas 29. martā tika svinīgi pacelts Rīgas pils mastā, spilgti ataino biznesa modeļa panākumus: ja NATO nebūtu, to vajadzētu izgudrot.

Strīdi par NATO formāta efektīgumu vai novecošanu ir bezgalīgi, gluži kā propaganda ap šiem diskursiem. Karš Dienvidslāvijā XX gs. beigās kļuva par alianses slavas apogeju. Tātad par to vajadzētu atgādināt, jo visas tālākās militārās operācijas veidotas pēc Balkānu šabloniem.

NATO pirmā pilna mēroga operācija Eiropas kontinentā bija "Pārdomātais spēks" (Deliberate Force) 1995. gada augustā-septembrī. Tās gaitā pār serbu pozīcijām Bosnijā un Hercegovinā no gaisa gāzās tūkstošiem tonnu lādiņu.

1999. gada martā NATO sāka nākamo – 11 nedēļas ilgo militāro operāciju pret Serbiju "Sabiedroto spēks" (Allied Forcе), kuras gadskārtu Belgrada atsauca atmiņā pavisam nesen. Pirms 20 gadiem valstī tika izmantotas kasešu mīnas un lādiņi ar noplicinatu urānu. NATO organizēja eksperimentālas Hirosimas un Nagasaki mācības serbu zemēs.

Asiņainais mārketings

Operācijas gaitā tika izmantotas 59 armijas bāzes 12 NATO valstīs, Albānijā, Maķedonijā un citās alianses kontrolētās jurisdikcijās. 78 dienu laikā ASV, Francijas un vairāku citu NATO valstu aviācija izpildīja 35 219 lidojumus, tika nomesti un palaisti vairāk nekā 23 tūkstoši bumbu un raķešu. No ASV JKS kuģiem tika palaistas 218 spārnotās raķetes pa 66 mērķiem Serbijā. Lielbritānija no zemūdenes palaida 20 raķetes.

Operācijas rezultātā Serbija zaudēja lielāko daļu infrastruktūras un 140 tūkstošus kareivju lielo armiju. Prezidents Slobodans Miloševičs nomira starptautiskā tribunāla cietumā Hāgā, serbu ģenerāļi Radovans Karadžičs un Ratko Mladičs ir arestēti un notiesāti. Domājams, arī viņi aizies viņsaulē cietumā.

Būsim godīgi: uzvarētājus netiesā. Biznesā spēj noturēties tikai veiksmīgie, pat tad, ja panākumus izdevies gūt, ANO Drošības padomē vicinot kolbu ar baltu pulverīti, lai apliecinatu, ka Sadama Huseina rīcībā ir masveida iznīcības ķīmiskie ieroči.

Akciju cenu pieaugumam biržā piemērotas ir jebkuras metodes, pat dezinformācija, korupcija un meli. NATO ir zīmola izveides etalons Apple līmenī.

Uzvara Dienvidslāvijā XX gadsimtā kļuva par NATO ģenerālo mārketingu. Gadsimts noslēdzās zem alianses ekspansijas zīmes. Pirms 20 gadiem NATO nebija neviena militāri politiskā konkurenta visā pasaulē. Spēka, pareizāk sakot, visspēcības demonstrācija Serbijā pielika punktu Dienvidslāvijas, spēcīgas, neatkarīgas valsts pastāvēšanā.

Kad serbi bija saplosīti gabalos, alianse pacēla sev cenu līdz debesīm un nolēma paplašināties tālāk, sākot ekspansiju Austrumeiropā. Diezin vai ir vērts piebilst, ka PSRS sabrukuma brīdī partneri solīja neiekļaut aliansē agrākās padomju republikas. Tas taču ir tīrais bizness, nekā personīga.

2004. gada martā Latvija un vairākas citas bijušās sociālistiskās republikas iekļāvās NATO un uzņēmās saistības alianses statūtu ietvaros. Protams, galvenokārt tās ir saistības ASV priekšā – Savienotās valstis ir alianses dzinulis, līdzinvestors un militāro, politisko un ekonomisko dividenžu galvenais saņēmējs, NATO gada budžetam sasniedzot gandrīz 1 triljonu eiro.

Demokrātijas vietā – kolonizācija

15 gadu laikā, ko Latvija pavadījusi aliansē, bija pārlieku daudz notikumu, kas vājināja partnerības statusu, lai arī ES nomalē tas ir mazāk saskatāms. Tagadējā NATO ir daudz vājāka nekā laikā, kad notika uzlidojumi Belgradai. Militāri politiskais bloks, ko 1949. gadā izveidoja ASV, Kanāda un desmit vecās Eiropas valstis, lai stātos pretī Padomju Savienībai, saskaras ar negaidītiem izaicinājumiem, riskiem un iekšējām pretrunām.

NATO problēmas ir jaunrades un propagandas problēmas (kļūdas rodas globālās lojalitātes krituma dēļ), kā arī nopietnu stratēģisko uzvaru absolūts trūkums.

Paradoksāli, taču patlaban, neskatoties uz visu savu militāri tehnisko potenciālu, Ziemeļatlantijas alianse nespēj radīt "otru Dienvidslāviju" nekur pasaulē. Par ikdienu aliansē kļuvušas Pirra uzvaras. Vispārējas apšaudes taktika, ekonomiskās sankcijas pret Sīrijas, Lībijas un Irākas likumīgajām valdībām, Muamara Kadāfi un Sadama Huseina linčošana nepalielināja vietējo iedzīvotāju lojalitāti.

Pēdējo 20 gadu laikā neviens NATO organizētais lokālais karš nav beidzies ar demokrātijas uzvaru pār diktatūru vai suverenitātes pieaugumu, elites demokratizāciju un antikorupcijas reformām, kā, piemēram, 2014. gada ziemā ASV Valsts departamenta pārstāve Viktorija Nulande solīja Kijevas Maidanā.

Gluži pretēji, valstis, kam pāri gājis NATO papēdis, atmestas līdz mežoņu stāvoklim. Šis fakts kaitē ASV un to partneru autoritātei, nostiprina kolonizatoru un okupantu imidžu.

Alianses problēmas mūsdienās nerada Ķīnas aviācijas bāzes kuģi Indijas okeānā, ne arī, protams, Ukraina – kvēloša konflikta perēklis vai eksperimentāls politiskais un militārais poligons. Problēma ir nopietnāka: NATO militārās uzvaras, ja tā vispār var teikt, vairs nespēj garantēt politiskas uzvaras.

Sarkanās līnijas un alkatīgie partneri

2008. gadā Krievija apturēja NATO sagatavotās Gruzijas militāro iebrukumu neatkarīgajā Dienvidosetijā un parādīja aliansei robežu, ko pārkāpt nedrīkst. Tā ir īpaši labi redzama tagad, kad mazinājusies ASV loma pasaules politikā kopš prezidenta Baraka Obamas laikiem.

NATO
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Protams, transatlantiskā organizācija, tāpat kā Eiropas Savienība, ir struktūra, kas virzās uz priekšu atšķirīgā ātrumā. Protekts ir riskants no ekonomiskā viedokļa ASV valsts budžetam.

Šogad Pentagons strādā ar summu 719 miljardu dolāru apmērā. ASV militārās rūpniecības kompleksam pagaidām izdodas kompensēt daļu zaudējumu, pārdodot ieročus un militāras nozīmes iekārtas alianses dalībvalstīm. Piemēram, Latvijas Aizsardzības ministrija no ASV korporācijas Lockheed Martin saņems trīs radiolokatorus TPS-77 MRR.

Toties Vācija atklāti pauž, ka nav gatava maksāt NATO budžetā 2% sava iekšzemes komprodukta, Austrija ir neatkarīga "vētras acs" Eiropas militarizācijas centrā, un Somija izceļ savu neatkarību un attīsta savus bruņotos spēkus.

Tā nav jūsu darīšana

Pretrunas attiecībās ar Turciju ir vēl sarežģītākas. Protams, var teikt, ka Turcijas un Grieķijas dalība NATO ļāvusi izvairīties no kara Kiprā, kas sadalīta divās daļās – turkiem un grieķiem piederošajās teritorijās. No otras puses, prezidents Tajips Erdogans demonstrē savu militāri politisko viedokli atklāti un neatkarīgi.

Savas "sarkanās līijas" viņš novilka Rīgā, preses konferencē, kas noritēja Melngalvju namā. Tajā brīdī, Sīrijas konflikta fonā, Turcija slēdza atkāpšanās koridoru savu robežu virzienā kurdu armijai, ASV sabiedrotajai, kas cīnījās pret "Islāma valsti". Aptuveni 10 tūkstošus kurdu zemessargu islāmisti nogalināja Kobani pilsētas aplenkuma laikā, un sabiedroto sakāve un bojāeja vēl ilgi kaitināja ASV.

Ņemot vērā augošos sakarus ar Krieviju, prezidentālā Turcija ir mīkstākā NATO daļa, tās disidenti. Pietiek tikai atsaukt atmiņā to, ka turki atļāvušies iegādāties Krievijas PRA S-400, nevis devuši priekšroku jau iepriekš minētajiem Lockheed Martin radariem.

"Telefona sarunā es teicu Barakam Obamam: kurdi ir mūsu darīšana, neiejaucieties Turcijas lietās," – apliecināja Erdogans konferencē Rīgā.

Taču, no otras puses, kāda mums daļa par Erdoganu. Mēs esam šeit, viņš – tur. Aizvadītā gada vasarā ASV prezidents Donalds Tramps aicināja NATO valstis investēt aizsardzībā vairāk nekā 2%. Šo vēlmi Rīgā atkārtoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo.

NATO, kas uztur bailes

Protams, jautājumā par aizsardzībai atvēlēto izdevumu pieaugumu lielāko lojalitāti NATO demonstrē nevis Vācija un Turcija, bet gan Baltijas valstis un Polija – absolūtie lojālisti, neskaitot Ukrainu un Gruziju, kas, nebūdamas alianses locekles, ir gatavas uz lieliem upuriem stratēģiskās partnerības labā. Polija pat vēlējās būvēt savā teritorijā "Trampa fortu" un apmaksāt amerikāņu militārā kontingenta pastāvīgo dislokāciju.

Latvijas lojalitāte ir aizkustinošāka. Kā piemēru var minēt latviešu nacionālās inteliģences atklāto vēstuli Vācijas kanclerei Angelai Merkelei. To citu starpā parakstīja arī pasaulslavenais diriģents Pēteris Vasks. Vēstules autori lūdza kancleri veicināt NATO bāzes pastāvīgu dislokāciju Latvijā. Lūgums tika noraidīts, taču inteliģences vēstule palīdzēja radīt pozitīvu fonu.

No NATO civilā budžeta tiek apmaksāta alianses ideju nostiprināšana un popularizācija sabiedrībā, tostarp arī mediju resursos, kuri pozicionē sevi kā neatkarīgie plašsaziņas līdlekļi, protams, arī atklātas propagandas resursos, tādos kā Re:Baltica, un integrācijas medijus. Piemēram, analītiskais centrs Stratcom East Europe tiek finansēts no NATO un ASV Valsts departamenta budžetiem. Tāpat kā jebkuras lielas kampaņas reklāmā šeit tiek radīti mīti un "panākumu stāsti". Ir arī savas sakāves, piemēram, amerikāņu huligāniskās izdarības pie Brīvības pieminekļa Rīgā, salauztie deguni un prostitūtas.

NATO propagandas izdevumi tiek apmaksāti līdz ar aizsardzību. Šī projekta popularizācija Baltijas valstīs un Polijā ietver sabiedriskā satraukuma nostiprināšanu un pastiprināšanu, nevis drošības un aizsargātības sajūtas veidošanu.

Ieguldiet naudiņu

Latvijā aizsardzība tiek veidota uz profesionālās armijas bāzes. Aptuveni 5 tūkstoši Nacionālo bruņoto spēku kareivju un virsnieku, 9 tūkstoši Zemessardzes brīvprātīgo. Moderna infrastruktūra, labiekārtota armijas pilsētiņa Ādažos, lidlauks Lielvārdē, kara ostas utt. Mācībās parasti tiek piesaistīts kontingents no citām alianses valstīm. 15 gadu laikā šeit bijuši visi, pat Teksasas reindžeri no tanku pulka.

NATO Latvijā ir daudz augstāka par jebkādu nacionālo ideju, augstāka par iedzīvotāju konstitucionālajām tiesībām. Tā ir neapstrīdama augstākā instance, no komerciālo panākumu viedokļa – ideāla prece.

Ziemeļatlantijas alianses Statūtu 5. pants uzbrukumu vienai no alianses valstīm uzskata par uzbrukumu visai aliansei. Tātad Latvijā pēc rotācijas principa pastāvīgi dislocēts aptuveni tūkstotis sabiedroto un bruņutehnika – haubices, kājnieku mašīnas, tanketes. Saskaņā ar NATO Statūtu 5. pantu, uzbrukums kontingentam ir iemesls karam, kurā iesaistīsies visas 29 alianses valsts. Ideja ir vienkārša, naudu tajā iegulda daudzi, tagad par to sākusi domāt pat Brazīlija.

Militārie iepirkumi – tas bieži vien ir konfidenciāls, slēgts bizness, tie ir skandāli un aizdomas par korupciju. Šāda situācija izveidojās, kad radās iecere iegādāties no ASV četrus helikopterus Black Hawk par 175 miljoniem – par cenu, kas vismaz trīskārt pārsniedz tirgus vērtību. Iepriekš Aizsardzības ministrija iegādājās 123 kāpurķēžu bruņutransportierus par 249 miljoniem eiro, turklāt pārdevējs norādīja darījuma summu aptuveni 49 miljonu apmērā.

Bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis pastāstīja, ka tā patiešām ir, taču 200 miljoni eiro iekļauti budžetā kopējam mehanizācijas projektam. Tas ietver "infrastruktūru, skolas, apmācību, munīciju un apkalpošanu". Bijušais ministrs paskaidroja, ka vajagot uzbūvēt klases, lai apmācītu cilvēkus vadīt bruņutransportieri, šaut, un visam kopā iznākot vairāk nekā 200 miljoni eiro. Tomēr Aizsardzības ministrija nav sniegusi detalizētu informāciju par daļu izdevumu.

Kāpēc karavīri nebrauc prom

Jā, NATO ir bizness, kas 15 gadu laikā kļuvis par Latvijas ekonomikas leģendu. Valdības garantijas, stratēģisko partneru atbalsts, ierēdņu un karavīru, kā arī viņu ģimenes locekļu lojalitāte, izdevumu noslēpums un plašs atbalsts medijos.

Aizsardzības budžeta pieaugumu Krišjāņa Kariņa valdība uzskata par valsts prioritāti. Šogad aizsardzībai paredzēti 637 miljoni eiro, par 60,3 miljoniem (10,5%) vairāk nekā 2018. gadā. Jaunais aizsardzības ministrs Artis Pabriks apliecināja, ka 2020. gadā Latvijas militārais budžets varētu pārsniegt 2% IKP, jo ministrija plāno veidot "drošības spilvenu" iespējamās ekonomiskās krīzes gadījumam.

Starp citu, NATO piesaistītās investīcijas Latvijas aizsardzības infrastruktūrā sasniegušas vairāk nekā 200 miljonus eiro kopš 2004. gada. Šo summu var pieskaitīt jau pieminētajiem nepilnajiem 5 miljardiem eiro.

Nav vajadzības skaidrot, kas notiek ar valsts ekonomiku ar gada budžetu aptuveni 10 miljardu apmērā, kurā tiek iepludinātas tādas summas. Sekas ir pozitīvas. Arī karavīru ģimenēm. Patlaban karavīra profesija Latvijā ir prestiža. Karavīri prom nebrauc. Arī kara nav, jo no NATO viedokļa karš nes risku zaudēt visu, bet alianse ir pārdomātu risku bizness.

Šprotes, makaroni un buljona kubiņi

Galu galā liela naudas summa negarantē uzvaru, tāpat kā globāla kara sākumu. Arī Francija un Vācija pēc NATO neveiksmēm Afganistānā, Irākā, Sīrijā un Lībijā bruņošanās sacensības atbalsta negribīgi, atšķirībā no Baltijas valstīm un Polijas, kur militāristiskā propaganda ir attīstīta labāk, tikai nav moderna bruņojuma, ar ko palepoties.

Toties pagājušajā nedēļā Latvijas Aizsardzības ministrija ieteica iedzīvotājiem veidot produktu krājumu nedēļai un katram gadījumam piebilda, ka 7 dienas vēlāk rūpes par civiliedzīvotājiem uzņemšoties valsts.

Arī tā ir propaganda un milzīgā biznesa projekta mārketinga elements. Daži pilsoņi droši vien jau ir sapirkuši šprotes, makaronus un buljona kubiņus.

* Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegtas teroristiskās organizācijas.

2083
Pēc temata
Baltijas sērfings: 2018. gada militārais iznākums
SDG

2020. gads kāds tas ir: viesuļvētras un bandas nosaka pasaules gāzes cenas

4
(atjaunots 17:14 21.09.2020)
Gāzes tirgus pakāpeniski atjaunojas: biržas cenas Eiropā un Āzijas un Klusā okeāna reģionā (SDG tirgum) sastāda attiecīgi 130 un 150 dolārus par tūkstoti kubikmetru.

RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Iemesli cenu kāpumam ir gan no pieprasījuma, gan no piedāvājuma puses. Šī gada astoņos mēnešos SDG summārais SDG imports izrādījās, lai gan tikai par 1,3%, taču augstāks, nekā tajā pašā periodā pērn. Strauju SDG importa izaugsmi jūlijā un augustā uzrāda Indija un Ķīna, raksta portālā RIA Novosti Alekandrs Sobko.

Tātad, ja taisa parastu vērtējumu, globālais SDG pieprasījums šobrīd ir pērnā gada līmenī, pie tam, ka cauruļvadu gāzes pieprasījums ir zemāks (to var redzēt arī pēc Krievijas eksporta uz Eiropu, savukārt Ķīna samazina gāzes importu no Vidusāzijas). Taču SDG tirgū arī it liels jaudas iztrūkums, jo arī esošās situācijas fonā tika palaistas līdz galam uzbūvētās iepriekšējā investīciju viļņa rūpnīcas (pārsvarā tās ir ASV).

Tādēļ stabilizēt cenas palīdz arī izgāšanās piedāvājuma pusē: joprojām nedarbojas peldošā rūpnīca Prelude Austrālijā (tur ir tehniskas problēmas), tajā pašā valstī ir apturēta viena no Gorgon LNG līnijām. Par ASV jau daudz tika runāts. Neseno superzemo cenu dēļ, kuras nesedza pat operatīvās izmaksas, SDG iekraušanas apjomi vasarā samazinājās līdz pusei un zemāk no plānotajiem rūpnīcu apjomiem. Šobrīd eksports pakāpeniski jau var atjaunoties kopā ar globālo cenu kāpumu, taču viesuļvētru sezona traucē ātrai atgriešanai pie normas. Tuvākajos mēnešos Amerikas eksporta izaugsme atkal radīs spiedienu uz cenām.

Tātad kotējumu atjaunošanās pagaidām neizskatās stabila (pievienosim tam aizpildītās glabātuves), lai gan, saskaņā ar atsevišķām prognozēm, apkures sezonā līgumu cenas Āzijā var pat pārsniegt 200 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Šādi skaitļi jau atbilst pieņemamai ilgtermiņa cenai visiem ražotājiem. Tiesa, ir viens bet: šādam cenu līmenim ir jābūt vidējam gadā, nevis tikai ziemas periodā.

Taču gads ir sarežģīts, netipisks, izdarīt ilgtermiņa secinājumus pēc tā nevar. Visus interesē perspektīva. Un te pats interesantākais: šogad, pirmo reizi 20 gadu laikā, pagaidām nav pieņemts neviens jauns investīciju lēmums par jaunu sašķidrināšanas rūpnīcu būvniecību. Prognozes šī gada beigām – no nulles līdz vienam diviem lēmumiem. Atgādināsim, ka pērn tika pieņemts rekordliels investīciju lēmumu skaits, bet tas savukārt notika pēc ilgstošas trīs gadus ilgas dīkstāves (2016.-2018. gads, neliels lēmumu skaits) pārinvestēšanas iepriekšējā ciklā (2011.-2015. gads) dēļ.

Kāpēc tā notiek? Vienkārša atbilde ir skaidra: visas naftas un gāzes kompānijas stipri zaudējušas ienākumos un tādēļ samazina savu investīciju programmu skaitu. Bet, kā zināms, investīcijas saruka vien par trešdaļu, kaut kam, liekas, būtu jāiekrīt arī SDG.

Daļa atbildes tajā, ka SDG tirgus pēdējo gadu laikā attīstās paradoksāli. No vienas puses, mēs redzam arī esošo gāzes iztrūkumu, kā arī asu konkurenci nākotnē (Katara, ASV, Krievija, Āfrikas austrumi). Tas viss nesekmē augstas cenas un nesūta pietiekamus tirgus signālus investēšanai jaunos projektos. Vienlaikus tirgus skaitās perspektīvs (gāzes pieprasījums pieaugs visos, pat viszaļākajos, scenārijos). Par vienu no tirgus attīstības dzinējiem kļuva naftas un gāzes transnacionālo korporāciju dalība, kuras pakāpeniski sākušas pāriet no "aizejošās" naftas pie perspektīvās SDG.

Kā rezultāts – pie dārgas naftas (kā toreiz likās, uz ilgu laiku) naftas un gāzes kompānijas varēja ieguldīt perspektīvajā sašķidrinātajā dabasgāzē no kopējā ienākumu groza. Vai nu pa taisno ar tiešajām investīcijām rūpnīcās, vai nu netieši, ar SDG iegādi savā portfelī ar ilgtermiņa līgumiem, kas sniedza iespēju saņemt kredītus rūpnīcu būvniecībai pārējiem, attiecīgi nelieliem, SDG tirgus dalībniekiem.

Taču šobrīd, līdz ar naftas kotējumu kritumu, naftas un gāzes transnacionālajām korporācijām ir citas lietas darāmas. Piedevām, dažas no tām nervozē un paziņo par strauju savu investīciju plānu "apzaļumošanu". Savukārt naftas milžiem, kuri vēlas palikt uzticīgi fosilajai degvielai, arī ir smaga situācija. To var redzēt uz kompānijas ExxonMobil piemēra, kuras finanšu stāvoklis šobrīd atrodas neparastā stāvoklī.

Šai kompānijai plānos bija (un, kā vēl pērn bija cerēts, ar "ātru" investīciju lēmumu) divas galvenie un lielie SDG projekti: Golden Pass LNG ASV (sadarbībā ar Qatar Petroleum) un Rovuma LNG Mozambikā. Abi šobrīd ir atlikti tālā atvilktnē, lēmumu pieņemšana par Amerikas rūpnīcu kavējas vismaz gadu, par Mozambiku – līdz 2023. gadam. Arī esošās kompānijas SDG rūpnīcas paplašināšanas plāni Papua-Jaungvinejā arī tiek pabīdīti malā līdz labākiem laikiem.

Pārējās Amerikas rūpnīcas, pašsaprotami, arī nesteidz pieņemt jaunus lēmumus, jo garantēt būvniecību ar ilgtermiņa SDG pārdošanas līgumiem pašlaik ir apgrūtinoši. Situācija buksē arī Āfrikas austrumos kopumā. Atgādināsim, ka šī reģiona šelfs (Mozambika, Tanzānija) tika izskatīti kā viens no perspektīvākajiem ieguves centriem. Par termiņu atlikšanu Exxon projektā jau bija teikts. Savukārt SDG rūpnīcai, par kuru lēmums jau tika pieņemts pērn, Mozambique LNG (Total kontrolē), regulāri traucē reģionā darbojošās ekstrēmistu grupas, kas liek apšaubīt tās uzbūvēšanu paredzētajos termiņos. Par rūpnīcu plāniem Tanzānijā pēdējā laikā vispār gandrīz neatceras.

No tā visa varētu izdarīt secinājumu, ka vidēja termiņa perspektīvā mēs redzēsim arī piedāvājuma deficītu. Tā tas arī būtu, ja ne Kataras plāni vienlaikus vairākās jaunās rūpnīcās. Oficiāla investīciju risinājuma vēl nav, taču priekšdarbi tiek aktīvi veikti. Savukārt zemās SDG pašizmaksas ļaus Katarai būvēt ar minimālu atskatīšanos uz cenām.

Visbeidzot, vēl viens faktors, kurš rada nenoteiktības: cenu veidošanās mehānismi. Neskatoties uz līgumu tirgus attīstību, līdz pēdējam laikam cenu sasaistīšana ar naftu ļāva SDG ražotājiem garantēt atmaksāšanos. Taču dārgās naftas un augošās SDG konkurences fonā šīs sasaistes koeficients pēdējos gados jaunos līgumos visu laiku samazinājās. Šobrīd nafta ir kļuvusi lēta, taču ir ļoti mazticams, ka pircēji vēlēsies atgriezties pie vecajiem, augstajiem koeficientiem. Savukārt ar naftu par 45 dolāriem un pēdējā laikā tipisko sasaistes koeficientu 0,11 SDG maksās vien ap 5 dolāriem par miljonu BTU, jeb aptuveni 180 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Taču pircējus tikmēr arvien vairāk interesē gāze pēc līguma cenām, vēl jo vairāk tāpēc, ka ar pakāpenisku Kataras ilgtermiņa līgumu beigām arvien vairāk SDG no šīs valsts izies biržas tirgū.

Atgādināsim arī to, ka attīstošās Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstis ir spējīgas "sagremot" lielus gāzes apjomus (ar ko arī ir saistītas SDG tirgus dubultošanās prognozes 15 gadu laikā), taču tikai pēc zemām cenām, maksimums 200 dolāru līmenī par tūkstoti kubikmetru, bet labāk zemāk.

Visi šie faktori noved pie nenoteiktības un zināma tirgus attīstības paradoksāluma. Kopumā dabasgāze un atsevišķi SDG turpina būt ļoti perspektīva degviela, taču augstas konkurences tirgū, kur pieprasījums pārliecinoši augs tikai pietiekami zemu cenu gadījumā.

4
Tagi:
SDG
Pēc temata
Eksperts paskaidroja, kāpēc ASV vajadzīgas jaunas sankcijas pret "krievu cauruli"
Gāzes krīze: ASV sagaida straujš SDG ražošanas kritums
Neizturēja konkurenci: Eiropa un Āzija atsakās no Amerikas SDG
Haoss Amerikā palīdzēja Eiropai atrisināt jautājumu ar "Ziemeļu straumi 2"
Rokudzelži

"Levita būda uzlidos gaisā": Latvijā apturēja teroristu

28
(atjaunots 09:14 21.09.2020)
Latvijas VDD uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu, kurš dzīvo Norvēģijā. 2020. gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Savulaik, jeb tieši 2018. gadā, "pētnieciskās" žurnālistikas portāls Re:Baltica uzdevās ar jautājumu: kāpēc Latvijas specdienesti ķer tik maz spiegu. Četru gadu laikā Baltijas valstīs par apsūdzību spiegošanā tika arestēti 20 cilvēki: desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un tikai divi Latvijā. Un tas, ka par vienu spiegotāju tika pasludināts dzelzceļnieks, kurš nofotografēja pa sliedēm vestos NATO dzelžus un nosūtīja bildes sociālajā tīklā savam biedram Krievijā. Lai gan šādas bildes ir lielā daudzumā pieejamas publiskā piekļuvē Latvijas Aizsardzības ministrijas lapās.

"Latvijā tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas," uzsvēra Re:Baltica. Protams, sašutumu varēja saprast – īsti patrioti nevar pieļaut domu, ka viņu valsts nerada interesi ārvalstu izlūkošanas dienestiem.

Un pēc tam, protams, lieta nav tikai patriotismā. Vienkārši mūsu pretizlūkošanas dienestam vienmēr var pavaicāt – sakiet, par ko jums īsti maksā algu? Divi spiegu eksemplāri un tie paši sīki!

Bet vai bija spridzeklis?

Starp citu, mūsu Dieva glābtajā valstī arī teroristu raža nav liela. Kādam tā ir priecīga vēsts, bet, visticamāk, ne tiesībsargājošajām iestādēm. Kā vēsta portāls Pietiek.com, Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu.

Dzintars dzīvo Norvēģijā. Šī gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Šī publikācija tika atzīta par bīstamu, un sakarā ar to ierosināja lietu pēc panta "apzināti nepatiesu paziņojumu par sprāgstošas, indīgas, radioaktīvas vai bakterioloģiskas vielas vai materiālu vai spridzināmās ietaises ievietošanu vai novietošanu", paziņoja VDD. Tāpat tur ātri saprata, ka ar "Levita būdu" tika domāta Latvijas valsts vadītāja darba vieta – Rīgas pils.

Ansonu aizturēja Rīgas lidostā, kad viņš ieradās no Norvēģijas paviesoties dzimtenē. Uz izmeklēšanas laiku viņam bija aizliegts pamest tās robežas. Specdienestu dedzība, atkārtosimies, ir izskaidrojama. Tomēr diez vai tiesa var piekrist tam, ka aiz vārdu salikuma "uzlidos gaisā" obligāti slēpjas uzspridzināšanas draudi. Varbūt tā ir kaut kāda no augšas diktēta iedvesma, kristieša impulss? Varbūt prezidentu Levitu pacels debesīs eņģeļi par Satversmes preambulas uzrakstīšanu? Kopā ar miesassargiem, līdzīgi Ēģiptes faraonam?

Turklāt, ka arī pats Ansons, kurš dēvē sevi par "kristīgo anarhistu", savā Facebook skaidro, ka "uzlidot gaisā" – tā ir tikai metafora. Un patiešām, viņam inkriminētajā ierakstā nav ne vārda par sprāgstvielām.

"Uzlidot gaisā" var tikai un vienīgi paša Ansona domās, miesassargi – tā nav prezidenta apsardze, savukārt par būdu, protams jau, nevar būt atzīta prezidenta pils. Un pats svarīgākais - "rīt", kā raksta aizdomās turētais, vispār var nepienākt nekad, jo nav nekādas konstantas – atskaites punkta, kad būs šis liktenīgais rīt.

Nāvi nodevējiem!

Tā kā VDD izmeklētājiem var tikai izteikt līdzjūtību. Iespējams, nāksies pārlasīt Žanu Polu Sartru un Albēru Kamī (lai gan Kamī labāk ir dzert). Tiesa, viņiem arī nav jāpierod pie asprātīgo, viltīgo un daudz lasījušo teroristu atmaskošanas.

Varbūt dienesta dziļumos ir pat īpaša nodaļa, kura nodarbojas ar trako lietām. Simboliski, ka savulaik tas pats izmeklētājs, kurš tagad strādā ar Ansonu, lika arestēt vēl vienu dīvainu un nelīdzsvarotu cilvēku – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un disidentu (grupas "Helsinki 86" dibinātāju) Linardu Grantiņu.

Viņš ir slavens ar to, ka viņa 2007. gadā izveidotā "Tautas tribunāla" vārdā cītīgi izsūtīja draudus un spriedumus Latvijas ierēdņiem un politiķiem. "Gods" saņemt nāves spriedumu tika toreizējai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, premjeram Aigaram Kalvītim un ārlietu ministram Artim Pabrikam.

Augstākais soda mērs tika piespriests arī toreizējam Rīgas mēram Jānim Birkam ar sprieduma izpildi "pēc tiesiskuma atjaunošanas LR".

2010. gada 31. oktobrī Tautas tribunāls piesprieda nāvessodu kultūras ministrei Sarmītei Elertei un ekonomikas ministram Aigaram Štokenbergam "par Dzimtenes nodevību, par sadarbību ar krievu šovinistiem un žīdu cionistiem, par latviešu tautas īpašumu izzagšanu milzu apmēros" ar mantas atsavināšanu par labu latviešu tautai.

Tika arī tādām odiozām personām, kā Latvijas Nacionālās frontes vadītājs Aivars Garda un pat žurnālistei Elitai Veidemanei. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs vienkārši tika nosaukts par "čekas tarakānu".

Jaunā prezidenta funkcija

Aizturēšanas laikā gados vecajam Grantiņam salauza roku. Starp citu, toreizējā Drošības policijā pat nezināja, ka viņš atbrauks uz Latviju. "Terorists" atklāja sevi, pierakstoties uz pieņemšanu pie prezidenta.

Viņi ko tur, VDD, ķer teroristus un pārējos trakos "ar dzīvu ēsmu", izmantojot prezidentus? Bet jūs sakāt, ka Latvijas prezidentam maz funkciju.

Tomēr, jūs tur esiet uzmanīgāki, mums jau tā nav no kā izvēlēties prezidentus, nākas meklēt te zoodārzā, te Kanādā, te Vācijā. Te kaut kādā būdā.

28
Tagi:
terorists, Egils Levits, Drošības dienests
Pēc temata
Latvijas pilsonim piespriests cietumsods par spiegošanu Luganskā
Rusofobijas un spiegu mānijas upuris. Apsūdzība prasa "spiegam" 15 gadus cietumā
Latvijas VDD tur aizdomās Ķīnu par spiegošanu
Covid-19

Pēc divu dienu Covid-19 uzliesmojuma Latvijā atklāts tikai viens jauns gadījums

0
(atjaunots 13:30 21.09.2020)
Kopš pandēmijas sākuma Latvijā ir veikti 296 395 Covid-19 testi, inficējušies 1526 cilvēki; pašlaik izveseļojušies 1248 cilvēki un 36 nomira.

RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Latvijā aizritējušajā diennaktī ir veikti 1153 koronavīrusa testi, reģistrēts viens jauns inficēšanās gadījums, vēsta Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC).

Saskaņā ar SPKC datiem, jaunatklātais inficētais ir cita ar Covid-19 inficētā kontaktpersona.

Vakar Latvijā tika ziņots par 10 jauniem Covid-19 gadījumiem, savukārt sestdien, 19. septembrī, – par 17.

Kopumā Latvijā epidēmijas laikā ir veikti 296 395 Covid-19 izmeklējumi – 1526 cilvēkiem diagnoze apstiprinājusies, no kuriem 1248 izveseļojās, bet 36 nomira.

Pēdējo 24 stundu laikā neviens cilvēks ar Covid-19 netika stacionēts. Kopumā slimnīcās ārstējas 12 pacienti, visiem ir vidēji smaga slimības gaita. Epidēmijas laikā no stacionāriem pēc ārstēšanās saistība ar Covid-19 izrakstīti 214 pacienti.

Iepriekš Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs atzīmēja, ka situācija ar Covid-19 saslimstību pasaulē un Eiropā kļūst arvien sliktāka. Pēc viņa teiktā, saslimstību var vērtēt pēc vairākiem rādītājiem, piemēram, pēc pozitīvo analīžu rezultātu daļas. Ja pozitīvi ir vairāk par 3% veikto analīžu, tas ir kritisks rādītājs, kurš liecina par nekontrolējamu slimības izplatību. Latvijā šis rādītājs sastāda 0,3%, savukārt desmit ES valstīs jau pārsniedz 3%.

Covid-19 saslimstība stipri pieaug arī Latvijas kaimiņvalstīs. Pēc Perevoščikova sacītā, labā ziņa ir tas, ka Lietuvā lielākā daļa Covid-19 gadījumu tiek apsekota un pozitīvo analīžu rezultātu daļa tur ir mazāka par 1%.

Pēc epidemiologa sacītā, liels saslimušo skaits nav tik bīstams, ja ir atklāts inficēšanās avots, tad uzliesmojumu iespējams ierobežot. Sliktāk ir tad, kad neizdodas noteikt inficēšanās ķēdi.

Pasaules Veselības organizācija 11. martā pasludināja jaunās koronavīrusa infekcijas Covid-19 uzliesmojumu par pandēmiju. Saskaņā ar aktuālākajiem datiem, pasaulē atklāts vairāk nekā 31,2 miljoni inficēšanās gadījumu, vairāk nekā 965 tūkstoši cilvēku nomira, bet izveseļojās vairāk nekā 22,8 miljoni.

0
Tagi:
koronavīruss
Temats:
Koronavīruss Latvijā un pasaulē
Pēc temata
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
PVO: pasaulē reģistrēts Covid-19 saslimstības rekords vienas diennakts laikā
ANO galvenajā mītnē atklās fotoizstādi par Krievijas ārstu ciņu ar Covid-19
Eiropa sagaida otro Covid-19 vilni: kādi ierobežojumi jau ir ieviesti