1999. gada bombardēšanu laikā sagrautā ēka Belgradā

Labs biznesa projekts: 15 gadu laikā NATO izsūknējusi no Latvijas 5 miljardus eiro

2084
(atjaunots 09:46 06.04.2019)
Nekā personīga, tikai bizness: kā reiz pretsvarā Padomju Savienībai radītā Ziemeļatlantijas alianse ir pārvērtusies par kolosālu mašīnu naudas raušanai.

15 gadu laikā, ko Latvija pavadījusi Ziemeļatlantijas aliansē, valsts nodokļu maksātāji atdevuši aizsardzības vajadzībām 4,189 miljardus eiro. Pieskaitot šai summai vēl 637 miljonus eiro, ko šogad valsts atvēlējusi aizsardzības budžetam, iznāk gandrīz 5 miljardi.

Tātad alianses karogs, kas 29. martā tika svinīgi pacelts Rīgas pils mastā, spilgti ataino biznesa modeļa panākumus: ja NATO nebūtu, to vajadzētu izgudrot.

Strīdi par NATO formāta efektīgumu vai novecošanu ir bezgalīgi, gluži kā propaganda ap šiem diskursiem. Karš Dienvidslāvijā XX gs. beigās kļuva par alianses slavas apogeju. Tātad par to vajadzētu atgādināt, jo visas tālākās militārās operācijas veidotas pēc Balkānu šabloniem.

NATO pirmā pilna mēroga operācija Eiropas kontinentā bija "Pārdomātais spēks" (Deliberate Force) 1995. gada augustā-septembrī. Tās gaitā pār serbu pozīcijām Bosnijā un Hercegovinā no gaisa gāzās tūkstošiem tonnu lādiņu.

1999. gada martā NATO sāka nākamo – 11 nedēļas ilgo militāro operāciju pret Serbiju "Sabiedroto spēks" (Allied Forcе), kuras gadskārtu Belgrada atsauca atmiņā pavisam nesen. Pirms 20 gadiem valstī tika izmantotas kasešu mīnas un lādiņi ar noplicinatu urānu. NATO organizēja eksperimentālas Hirosimas un Nagasaki mācības serbu zemēs.

Asiņainais mārketings

Operācijas gaitā tika izmantotas 59 armijas bāzes 12 NATO valstīs, Albānijā, Maķedonijā un citās alianses kontrolētās jurisdikcijās. 78 dienu laikā ASV, Francijas un vairāku citu NATO valstu aviācija izpildīja 35 219 lidojumus, tika nomesti un palaisti vairāk nekā 23 tūkstoši bumbu un raķešu. No ASV JKS kuģiem tika palaistas 218 spārnotās raķetes pa 66 mērķiem Serbijā. Lielbritānija no zemūdenes palaida 20 raķetes.

Operācijas rezultātā Serbija zaudēja lielāko daļu infrastruktūras un 140 tūkstošus kareivju lielo armiju. Prezidents Slobodans Miloševičs nomira starptautiskā tribunāla cietumā Hāgā, serbu ģenerāļi Radovans Karadžičs un Ratko Mladičs ir arestēti un notiesāti. Domājams, arī viņi aizies viņsaulē cietumā.

Būsim godīgi: uzvarētājus netiesā. Biznesā spēj noturēties tikai veiksmīgie, pat tad, ja panākumus izdevies gūt, ANO Drošības padomē vicinot kolbu ar baltu pulverīti, lai apliecinatu, ka Sadama Huseina rīcībā ir masveida iznīcības ķīmiskie ieroči.

Akciju cenu pieaugumam biržā piemērotas ir jebkuras metodes, pat dezinformācija, korupcija un meli. NATO ir zīmola izveides etalons Apple līmenī.

Uzvara Dienvidslāvijā XX gadsimtā kļuva par NATO ģenerālo mārketingu. Gadsimts noslēdzās zem alianses ekspansijas zīmes. Pirms 20 gadiem NATO nebija neviena militāri politiskā konkurenta visā pasaulē. Spēka, pareizāk sakot, visspēcības demonstrācija Serbijā pielika punktu Dienvidslāvijas, spēcīgas, neatkarīgas valsts pastāvēšanā.

Kad serbi bija saplosīti gabalos, alianse pacēla sev cenu līdz debesīm un nolēma paplašināties tālāk, sākot ekspansiju Austrumeiropā. Diezin vai ir vērts piebilst, ka PSRS sabrukuma brīdī partneri solīja neiekļaut aliansē agrākās padomju republikas. Tas taču ir tīrais bizness, nekā personīga.

2004. gada martā Latvija un vairākas citas bijušās sociālistiskās republikas iekļāvās NATO un uzņēmās saistības alianses statūtu ietvaros. Protams, galvenokārt tās ir saistības ASV priekšā – Savienotās valstis ir alianses dzinulis, līdzinvestors un militāro, politisko un ekonomisko dividenžu galvenais saņēmējs, NATO gada budžetam sasniedzot gandrīz 1 triljonu eiro.

Demokrātijas vietā – kolonizācija

15 gadu laikā, ko Latvija pavadījusi aliansē, bija pārlieku daudz notikumu, kas vājināja partnerības statusu, lai arī ES nomalē tas ir mazāk saskatāms. Tagadējā NATO ir daudz vājāka nekā laikā, kad notika uzlidojumi Belgradai. Militāri politiskais bloks, ko 1949. gadā izveidoja ASV, Kanāda un desmit vecās Eiropas valstis, lai stātos pretī Padomju Savienībai, saskaras ar negaidītiem izaicinājumiem, riskiem un iekšējām pretrunām.

NATO problēmas ir jaunrades un propagandas problēmas (kļūdas rodas globālās lojalitātes krituma dēļ), kā arī nopietnu stratēģisko uzvaru absolūts trūkums.

Paradoksāli, taču patlaban, neskatoties uz visu savu militāri tehnisko potenciālu, Ziemeļatlantijas alianse nespēj radīt "otru Dienvidslāviju" nekur pasaulē. Par ikdienu aliansē kļuvušas Pirra uzvaras. Vispārējas apšaudes taktika, ekonomiskās sankcijas pret Sīrijas, Lībijas un Irākas likumīgajām valdībām, Muamara Kadāfi un Sadama Huseina linčošana nepalielināja vietējo iedzīvotāju lojalitāti.

Pēdējo 20 gadu laikā neviens NATO organizētais lokālais karš nav beidzies ar demokrātijas uzvaru pār diktatūru vai suverenitātes pieaugumu, elites demokratizāciju un antikorupcijas reformām, kā, piemēram, 2014. gada ziemā ASV Valsts departamenta pārstāve Viktorija Nulande solīja Kijevas Maidanā.

Gluži pretēji, valstis, kam pāri gājis NATO papēdis, atmestas līdz mežoņu stāvoklim. Šis fakts kaitē ASV un to partneru autoritātei, nostiprina kolonizatoru un okupantu imidžu.

Alianses problēmas mūsdienās nerada Ķīnas aviācijas bāzes kuģi Indijas okeānā, ne arī, protams, Ukraina – kvēloša konflikta perēklis vai eksperimentāls politiskais un militārais poligons. Problēma ir nopietnāka: NATO militārās uzvaras, ja tā vispār var teikt, vairs nespēj garantēt politiskas uzvaras.

Sarkanās līnijas un alkatīgie partneri

2008. gadā Krievija apturēja NATO sagatavotās Gruzijas militāro iebrukumu neatkarīgajā Dienvidosetijā un parādīja aliansei robežu, ko pārkāpt nedrīkst. Tā ir īpaši labi redzama tagad, kad mazinājusies ASV loma pasaules politikā kopš prezidenta Baraka Obamas laikiem.

NATO
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Protams, transatlantiskā organizācija, tāpat kā Eiropas Savienība, ir struktūra, kas virzās uz priekšu atšķirīgā ātrumā. Protekts ir riskants no ekonomiskā viedokļa ASV valsts budžetam.

Šogad Pentagons strādā ar summu 719 miljardu dolāru apmērā. ASV militārās rūpniecības kompleksam pagaidām izdodas kompensēt daļu zaudējumu, pārdodot ieročus un militāras nozīmes iekārtas alianses dalībvalstīm. Piemēram, Latvijas Aizsardzības ministrija no ASV korporācijas Lockheed Martin saņems trīs radiolokatorus TPS-77 MRR.

Toties Vācija atklāti pauž, ka nav gatava maksāt NATO budžetā 2% sava iekšzemes komprodukta, Austrija ir neatkarīga "vētras acs" Eiropas militarizācijas centrā, un Somija izceļ savu neatkarību un attīsta savus bruņotos spēkus.

Tā nav jūsu darīšana

Pretrunas attiecībās ar Turciju ir vēl sarežģītākas. Protams, var teikt, ka Turcijas un Grieķijas dalība NATO ļāvusi izvairīties no kara Kiprā, kas sadalīta divās daļās – turkiem un grieķiem piederošajās teritorijās. No otras puses, prezidents Tajips Erdogans demonstrē savu militāri politisko viedokli atklāti un neatkarīgi.

Savas "sarkanās līijas" viņš novilka Rīgā, preses konferencē, kas noritēja Melngalvju namā. Tajā brīdī, Sīrijas konflikta fonā, Turcija slēdza atkāpšanās koridoru savu robežu virzienā kurdu armijai, ASV sabiedrotajai, kas cīnījās pret "Islāma valsti". Aptuveni 10 tūkstošus kurdu zemessargu islāmisti nogalināja Kobani pilsētas aplenkuma laikā, un sabiedroto sakāve un bojāeja vēl ilgi kaitināja ASV.

Ņemot vērā augošos sakarus ar Krieviju, prezidentālā Turcija ir mīkstākā NATO daļa, tās disidenti. Pietiek tikai atsaukt atmiņā to, ka turki atļāvušies iegādāties Krievijas PRA S-400, nevis devuši priekšroku jau iepriekš minētajiem Lockheed Martin radariem.

"Telefona sarunā es teicu Barakam Obamam: kurdi ir mūsu darīšana, neiejaucieties Turcijas lietās," – apliecināja Erdogans konferencē Rīgā.

Taču, no otras puses, kāda mums daļa par Erdoganu. Mēs esam šeit, viņš – tur. Aizvadītā gada vasarā ASV prezidents Donalds Tramps aicināja NATO valstis investēt aizsardzībā vairāk nekā 2%. Šo vēlmi Rīgā atkārtoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo.

NATO, kas uztur bailes

Protams, jautājumā par aizsardzībai atvēlēto izdevumu pieaugumu lielāko lojalitāti NATO demonstrē nevis Vācija un Turcija, bet gan Baltijas valstis un Polija – absolūtie lojālisti, neskaitot Ukrainu un Gruziju, kas, nebūdamas alianses locekles, ir gatavas uz lieliem upuriem stratēģiskās partnerības labā. Polija pat vēlējās būvēt savā teritorijā "Trampa fortu" un apmaksāt amerikāņu militārā kontingenta pastāvīgo dislokāciju.

Latvijas lojalitāte ir aizkustinošāka. Kā piemēru var minēt latviešu nacionālās inteliģences atklāto vēstuli Vācijas kanclerei Angelai Merkelei. To citu starpā parakstīja arī pasaulslavenais diriģents Pēteris Vasks. Vēstules autori lūdza kancleri veicināt NATO bāzes pastāvīgu dislokāciju Latvijā. Lūgums tika noraidīts, taču inteliģences vēstule palīdzēja radīt pozitīvu fonu.

No NATO civilā budžeta tiek apmaksāta alianses ideju nostiprināšana un popularizācija sabiedrībā, tostarp arī mediju resursos, kuri pozicionē sevi kā neatkarīgie plašsaziņas līdlekļi, protams, arī atklātas propagandas resursos, tādos kā Re:Baltica, un integrācijas medijus. Piemēram, analītiskais centrs Stratcom East Europe tiek finansēts no NATO un ASV Valsts departamenta budžetiem. Tāpat kā jebkuras lielas kampaņas reklāmā šeit tiek radīti mīti un "panākumu stāsti". Ir arī savas sakāves, piemēram, amerikāņu huligāniskās izdarības pie Brīvības pieminekļa Rīgā, salauztie deguni un prostitūtas.

NATO propagandas izdevumi tiek apmaksāti līdz ar aizsardzību. Šī projekta popularizācija Baltijas valstīs un Polijā ietver sabiedriskā satraukuma nostiprināšanu un pastiprināšanu, nevis drošības un aizsargātības sajūtas veidošanu.

Ieguldiet naudiņu

Latvijā aizsardzība tiek veidota uz profesionālās armijas bāzes. Aptuveni 5 tūkstoši Nacionālo bruņoto spēku kareivju un virsnieku, 9 tūkstoši Zemessardzes brīvprātīgo. Moderna infrastruktūra, labiekārtota armijas pilsētiņa Ādažos, lidlauks Lielvārdē, kara ostas utt. Mācībās parasti tiek piesaistīts kontingents no citām alianses valstīm. 15 gadu laikā šeit bijuši visi, pat Teksasas reindžeri no tanku pulka.

NATO Latvijā ir daudz augstāka par jebkādu nacionālo ideju, augstāka par iedzīvotāju konstitucionālajām tiesībām. Tā ir neapstrīdama augstākā instance, no komerciālo panākumu viedokļa – ideāla prece.

Ziemeļatlantijas alianses Statūtu 5. pants uzbrukumu vienai no alianses valstīm uzskata par uzbrukumu visai aliansei. Tātad Latvijā pēc rotācijas principa pastāvīgi dislocēts aptuveni tūkstotis sabiedroto un bruņutehnika – haubices, kājnieku mašīnas, tanketes. Saskaņā ar NATO Statūtu 5. pantu, uzbrukums kontingentam ir iemesls karam, kurā iesaistīsies visas 29 alianses valsts. Ideja ir vienkārša, naudu tajā iegulda daudzi, tagad par to sākusi domāt pat Brazīlija.

Militārie iepirkumi – tas bieži vien ir konfidenciāls, slēgts bizness, tie ir skandāli un aizdomas par korupciju. Šāda situācija izveidojās, kad radās iecere iegādāties no ASV četrus helikopterus Black Hawk par 175 miljoniem – par cenu, kas vismaz trīskārt pārsniedz tirgus vērtību. Iepriekš Aizsardzības ministrija iegādājās 123 kāpurķēžu bruņutransportierus par 249 miljoniem eiro, turklāt pārdevējs norādīja darījuma summu aptuveni 49 miljonu apmērā.

Bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis pastāstīja, ka tā patiešām ir, taču 200 miljoni eiro iekļauti budžetā kopējam mehanizācijas projektam. Tas ietver "infrastruktūru, skolas, apmācību, munīciju un apkalpošanu". Bijušais ministrs paskaidroja, ka vajagot uzbūvēt klases, lai apmācītu cilvēkus vadīt bruņutransportieri, šaut, un visam kopā iznākot vairāk nekā 200 miljoni eiro. Tomēr Aizsardzības ministrija nav sniegusi detalizētu informāciju par daļu izdevumu.

Kāpēc karavīri nebrauc prom

Jā, NATO ir bizness, kas 15 gadu laikā kļuvis par Latvijas ekonomikas leģendu. Valdības garantijas, stratēģisko partneru atbalsts, ierēdņu un karavīru, kā arī viņu ģimenes locekļu lojalitāte, izdevumu noslēpums un plašs atbalsts medijos.

Aizsardzības budžeta pieaugumu Krišjāņa Kariņa valdība uzskata par valsts prioritāti. Šogad aizsardzībai paredzēti 637 miljoni eiro, par 60,3 miljoniem (10,5%) vairāk nekā 2018. gadā. Jaunais aizsardzības ministrs Artis Pabriks apliecināja, ka 2020. gadā Latvijas militārais budžets varētu pārsniegt 2% IKP, jo ministrija plāno veidot "drošības spilvenu" iespējamās ekonomiskās krīzes gadījumam.

Starp citu, NATO piesaistītās investīcijas Latvijas aizsardzības infrastruktūrā sasniegušas vairāk nekā 200 miljonus eiro kopš 2004. gada. Šo summu var pieskaitīt jau pieminētajiem nepilnajiem 5 miljardiem eiro.

Nav vajadzības skaidrot, kas notiek ar valsts ekonomiku ar gada budžetu aptuveni 10 miljardu apmērā, kurā tiek iepludinātas tādas summas. Sekas ir pozitīvas. Arī karavīru ģimenēm. Patlaban karavīra profesija Latvijā ir prestiža. Karavīri prom nebrauc. Arī kara nav, jo no NATO viedokļa karš nes risku zaudēt visu, bet alianse ir pārdomātu risku bizness.

Šprotes, makaroni un buljona kubiņi

Galu galā liela naudas summa negarantē uzvaru, tāpat kā globāla kara sākumu. Arī Francija un Vācija pēc NATO neveiksmēm Afganistānā, Irākā, Sīrijā un Lībijā bruņošanās sacensības atbalsta negribīgi, atšķirībā no Baltijas valstīm un Polijas, kur militāristiskā propaganda ir attīstīta labāk, tikai nav moderna bruņojuma, ar ko palepoties.

Toties pagājušajā nedēļā Latvijas Aizsardzības ministrija ieteica iedzīvotājiem veidot produktu krājumu nedēļai un katram gadījumam piebilda, ka 7 dienas vēlāk rūpes par civiliedzīvotājiem uzņemšoties valsts.

Arī tā ir propaganda un milzīgā biznesa projekta mārketinga elements. Daži pilsoņi droši vien jau ir sapirkuši šprotes, makaronus un buljona kubiņus.

* Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegtas teroristiskās organizācijas.

2084
Pēc temata
Baltijas sērfings: 2018. gada militārais iznākums

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

4
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

4
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
Miernešu spēki

Miernešu operācijas reitings Kalnu Karabahā

15
(atjaunots 10:45 24.11.2020)
Krievijas karavīru dislokācija minimizē konflikta militāra risinājuma risku un ļauj Azerbaidžānas un Armēnijas vadība atgriezties pie pārrunu galda, bet vietējiem iedzīvotājiem – savās mājās.

Misija demonstrē Krievijas ārpolitikas augsto efektivitāti, kā arī Krievijas Bruņoto spēku nevainojamo organizāciju un cīņas gatavības augsto līmeni, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Miernešu spēki konflikta zonā nivelē pretinieku bruņotas konfrontācijas risku. Krievijas GKS kara transporta lidmašīnas vēl joprojām nogādā konflikta zonā 15. motorizēto strēlnieku brigādes vienības un tehniku – tas ir uzticams stabilitātes garants Dienvidkaukāzā. Kopš operācijas sākuma Stepanakertā un citās apdzīvotās vietās no Armēnijas teritorijas atgriezušies vairāk nekā 4 tūkstoši bēgļu.

Sarežģītā humanitāro uzdevumu kompleksa risināšanai Kalnu Karabahā Starpresoru reaģēšanas centrā strādā Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vienība un piecas specializētās struktūras, kas nodarbojas ar spridzekļu neitralizācijas, medicīniskās, transporta un sadzīves sagādes jautājumiem un naidīgo pušu samierināšanu.

Novērošanas posteņi, patruļas un  policijas funkciju izpilde drošības zonās "Ziemeļi" un "Dienvidi" ir manāmas ar neapbruņotu aci. Mierneši rūpējas par civilā autotransporta drošu satiksmi Lačinas koridorā, pārbauda automašīnas, lai novērstu ieroču pārvadāšanu. Daudzi operācijas uzdevumi, struktūras, mehānismi un algoritmi nav tik labi saskatāmi. Situācijai Karabahā nav analogu vēsturē un tā izvirza ļoti stingras prasības 15. motorizēto strēlnieku brigādes kareivjiem.

Krievijas Federālais drošības dienests kontrolēs to, kā Armēnija nodrošina transporta satiksmi starp Azerbaidžānas rietumu rajoniem un Nahičevānas Autonomo Republiku (nekavēta pilsoņu, transporta līdzekļu un kravu pārvietošanās abos virzienos). Krievijas valdība segs ar miernešu darbību saistītos izdevumus. Jāpiebilst, ka tāda operācija izmaksā simtiem miljonu dolāru gadā (personālsastāva uzturēšana, tehnikas ekspluatācija, degvielas patēriņš), taču drošība Dienvidkaukāzā nav ar naudu mērāma.

Operācijas nozīme ir milzīga, reitings – ārkārtīgi augsts. Lai arī ANO mērogā Krievijas misija Karabahā nav plašākā, tomēr tai ir milzīga nozīme stabilitātei Dienvidkaukāzā un Kaspijas reģionā.

Tuvākās ārvalstis

Krievijas mierneši daudz izdarījuši, lai stiprinātu drošību pēcpadomju teritorijā – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Tadžikistānā, Piedņestrā. Tomēr nesenie traģiskie notikumi Kalnu Karabahā liecina, ka bruņoto konfliktu potenciāls NVS valstīs saglabājas. Piemēri ir visu acu priekšā.

Nesen Moldovas jaunievēlētā prezidente Maija Sandu paziņoja, ka nepieciešams izvest Krievijas karavīrus no Piedņestras. Iespējams, viņa ir aizmirsusi, ka tas ir vienīgais reģions Austrumeiropas teritorijā, kur pēc miernešu kontingenta ievešanas 1992. gadā saskaņā ar atbilstošu vienošanos tika pielikts punkts karadarbībai un tā nav atsākusies jau 28 gadus.

© Sputnik / Aram Nersesyan

Piedņestrā dislocēta Krievijas BS Operatīvā grupa. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir milzīgā un ļoti bīstamā vecās munīcijas arsenāla (vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu) apsardze netālu no Kolbasnas apdzīvotās vietas (90. gadu sākumā šurp nogādāja padomju karaspēka munīcijas krājumus no Vācijas, Ungārijas un Polijas). Nav iespējams likvidēt arsenālu uz vietas, arī izvest būtu grūti – būtu vajadzīgi aptuveni 2500 vagoni, pie tam 57% munīcijas vairs nav pārvietojami. Ja krievu kareivji aizies, stāvoklis Moldovā kļūs sprādzienbīstams – vistiešākajā nozīmē. Cerēsim, ka pragmatiska pieeja gūs virsroku.

Gribētos pieminēt miernešu efektivitāti Centrālāzijas virzienā. atgādināšu: 1993. gadā Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna parakstīja lēmumu par Kolektīvo miernešu spēku (KMS) izveidi. Tie kļuva par stabilitātes stūrakmeni reģionā. Toreiz KMS iekļāvās Krievijas 201. motorizēto strēlnieku divīzija un pārējo valstu vienības. Kopīgiem spēkiem miernešiem tajā pašā gadā izdevās nivelēt bruņoto konfliktu Tadžikistānā. Republikā palika Krievijas FDD robežsardzes dienesta operatīvā grupa, bet 2005. gadā uz 201. motorizēto strēlnieku divīzijas bāzes Tadžikistānā veidojās 201. Krievijas armijas bāze, pēc būtības – mierneši.

Krievijas Federācija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle līdz ar citām valstīm ir atbildīga par mieru visā pasaulē. Valsts novērš un likvidē starpnacionālos un iekšējos konfliktus pēcpadomju teritorijā un citās valstīs autonomu misiju, ANO spēku un KDLO kontingenta sastāvā.

No Dienvidslāvijas līdz Angolai

Krievijas mierneši guvuši vērā ņemamu pieredzi – no ANO militāro novērotāju skaita viedokļa valsts iekļāvusies pirmajā desmitā.

Šada veida misijas tiek relatīvi dalītas divās kategorijās – miera uzturēšana un pušu piespiešana ievērot mieru ar spēku. Atbilstoši stāvoklim konflikta zonā, miernešu spēku prioritārie uzdevumi un darbības, operācijas statuss var mainīties. Piemēram, 2008. gada augustā miera uzturēšanas operācija Gruzijas-Dienvidosetijas konflikta zonā pārvērtās par operāciju, kas piespieda Gruziju ievērot mieru (pēc Gruzijas lēmuma sākt karadarbību un uzbrukuma Krievijas miernešu postenim).

Smago pieredzi Krievijas karavīri paplašina jau kopš 1992. gada, kopš ANO operācijām Dienvidslāvijā (1992.-2003.gg.), kur Krievijas kontingents sasniedza 1600 cilvēkus. Vēlāk līdzīgi uzdevumi tika risināti Angolā, Libērijā, Mozambijā, Kotdivuārā, Ruandā, Burundi, Etiopijā, Sudānā, Čadas Republikā un Centrālāfrikas Republikā. Katrai misijai ir savas īpatnības, atkarīgas no konflikta līmeņa, militārās pretdarbības riska drošības zonā, piesaistāmo spēku skaita, loģistikas un rotācijas īpatnībām, vietējo iedzīvotāju mentalitātes un klimata apstākļiem. Kareivji spiesti ātri pielāgoties "nestabila" miera stāvoklim svešā valstī un pastāvīgi būt cīņas gatavībā visa komandējuma laikā. Parastais rotācijas cikls veido sešus mēnešus, un tas ir skarbs miernešu fiziskās izturības un gara spēka pārbaudījums. Novērotāju misijas ir gandrīz neapbruņotas, operācijas ar miernešu spēku dalību pārsvarā ir viegli bruņotas.

Šogad Krievijas mierneši piedalās deviņās ANO misijās: Rietumsahārā (MINURSO), CĀR (MINUSCA), Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO), Kiprā (UNFICYP), Sudānā (UNISFA), Kosovā (UNMIK), Sudānas dienvidos (UNMISS), Tuvajos Austrumos (UNTSO) un Kolumbijā (UNVMC). To vidū lielākā ir ANO un Āfrikas savienības miernešu operācija Sudānā (vairāk nekā 20 tūkstoši kareivju). Neskatoties uz eksotisko ģeogrāfiju, tas ir smags darbs ar pastāvīgu dzīvības risku. Ik gadus visā pasaulē iet bojā aptuveni 100 mierneši. Pārsvarā tas notiek mērķtiecīgu uzbrukumu rezultātā.

15
Tagi:
aizsardzība, bruņotie spēki, mierneši, Kalnu Karabaha, Krievija, ANO
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Septiņi tūkstoši eiro par nāvi – Kalnu Karabaha var kļūt par teroristu "Meku"