Cigarete

Nospēlēsies: spēļu mānijas apkarošana Rīgā Latvijas mērogā ir nekas

65
(atjaunots 13:11 04.04.2019)
Salaspils, Ādaži, Ogre, Jūrmala – viss ir tepat blakus, un tur jau vari nospēlēties līdz nemaņai. Un nospēlēsies… Ja no Rīgas aizvāc spēļu zāles, tātad tas kādam priekš kaut kā ir vajadzīgs.

Nevaru nekādā veidā priekš sevis skaidri noteikt, ko es domāju sakarā ar spēļu zāļu slēgšanu. No vienas puses, man šī ziņa ir vienlīdz svarīga ziņām par vegānu kafejnīcu slēgšanu. Mani šis lēmums nekādā veidā neskars. Taču, pirms es līksmoju reizē ar visiem, vēlos palūkoties uz šo situāciju no smēķētāja viedokļa.

Iemesls priekam

Pirms dažiem gadiem Latvijā tika ieviests vispārīgs aizliegums smēķēšanai sabiedriskās iestādēs, kuras ir saistītas ar sabiedrisko ēdināšanu. Interesanti, ka gadu pirms tam tika ieviestas paaugstinātas prasības ventilācijas sistēmai smēķētāju zālēs.

Daļa kafejnīcu un restorānu īpašnieku dziļi izelpoja, lai savilktu ciešāk jostu, un ieguldīja milzu naudu tās pašas sistēmas modernizācijā. Un pēc gada viņiem pateica, ka arī tā vairs nedrīkst.

Toreiz es veicu lielu aptauju ielās priekš televīzijas. Vaicāju cilvēkiem, kāda ir viņu attieksme pret aizliegumu. Pēc stundas man sāka nolaisties rokas. Visi bija ļoti priecīgi, ka beidzot šāds noteikums ieviests. Tikai neviens nemācēja pamatot savu prieku. Tas izskatījās šādi.

- Sveicināti! Sakiet, kāda ir jūsu attieksme pret vispārīgu smēķēšanas aizliegumu bāros un restorānos?

- Ļoti pozitīva.

- Jūs smēķējat?

- Nē, protams.

- Bet kā jums personīgi traucētu bārs, kurā var smēķēt?

- Tā taču ir briesmīga smirdoņa. Plus – pasīva smēķēšana ir pat kaitīgāka, nekā aktīva.

- Labi. Bet tas būtu bārs priekš smēķētājiem. Blakus būtu bārs priekš nesmēķētājiem. Jūs tajā varētu vienkārši neiet.

- Kāpēc gan man nevajadzētu kaut kur iet?!

- Nē, jums neaizliegtu ienākt. Jūs pats varētu izlemt, iet vai neiet tur.

- Bet kā lai es tur eju, ja tur visi smēķē?

- Ir taču bāri nesmēķētājiem…

- Visiem jābūt priekš nesmēķētājiem!

Apmēram šāds dialogs atkārtojās ik pa reizei. Visus nesmēķētājus priecēja smēķētāju tiesību apspiešanas fakts un izraisīja nervozu trīcēšanu vārds "kompromiss". Taču atgriezīsimies pie mūsu aparātiem.

Kam ir lielāka kabata

Es esmu ļoti azartisks cilvēks, taču neesmu atkarīgs no spēlēm. Jeb zinot savu nemāku apstāties, vienkārši apeju spēļu zāles. Taču es pazīstu daudzus cilvēku, kuri neiet garām. Zinu viņu ģimenes, zinu, kā vienā vakarā tiek nolaista mēnešalga. Tas ir ļoti slikti. To nav iespējams apstrīdēt.

Slikts, kā jebkura cita atkarība – alkohols, nikotīns, narkotikas, ir viss, kas izraisa pieradumu. Un visos laikos uz šīm atkarībām taisīja lielu naudu. Savukārt uz kaitīgo ieradumu apkarošanas rēķina tika būvētas teicamas politiskas karjeras. Dažkārt to pat izdevās apvienot.

Tā pati tabakas izstrādājumu akcīzes palielināšana vienmēr tiek uztverta ar prieku, kaut gan maz kurš aizdomājas, ka apmēram 90% cigarešu paziņas vērtības nonāk valsts kabatā, nevies "šiem asinskārajiem tabakas lobētājiem". Tāpēc runāt par to, ka valsts cīnās ar smēķētājiem, ir vienlīdzīgi uzskatam, ka DUS cīnās ar autoīpašniekiem.

Bet ar spēļu zālēm sanāca misēklis. Paskatīsimies uz sausiem faktiem: ko iegūs galvaspilsēta no lēmuma par spēļu iestāžu slēgšanu?

Kam tas ir izdevīgi

Sāksim ar banālo: daudzi cilvēki paliks bez darba. Visur esošie Fēniksi, Džokeri un Klondaikas nevar pastāvēt bez spēļu aparātiem, pārkvalificēties neizdosies. Kād ir iznākums – simtiem atlaisto. Gribētos iebilst, sakot, ka tas būs upuris ģimenes un vienkārša cilvēka laimes labā, bet nē.

Neaizmirsīsim arī par mērogu. Salaspils, Ādaži, Ogre, Jūrmala – kam kas tuvāks. Tie jau tepat blakus ir. Un tur vari kaut vai nospēlēties. Un nospēlēsies. Jo, ja zālē pie mājas var atstāt piecus eiro un aiziet, un tur jau azarts atdzisīs, tad izbraukumā spēlēs līdz uzvarai.

Ko mēs iegūstam – naudas aiziešana no galvaspilsētas budžeta, lai arī cik ciniski tas neskan. Šādu lēmumu pieņemšana vienas pašvaldības līmenī neatrisina problēmu, bet tikai pasliktina to.

Taču, līdzīgi smēķēšanas apkarošanai, esmu pieradis neuzskatīt likumdevējus par idiotiem. Tāpēc, kādam šāds solis ir izdevīgs. Variantu ir vesels lērums: vai nu tā ir vienkārša punktu pelnīšana pirms vēlēšanām, vai nu vienošanās ar kaimiņiem, vai arī nevienojās ar kādu no savējiem. Lai arī kā tur nebūtu, praktisku labumu šādam lēmuma es personīgi neredzu.

65
Pēc temata
Rīgā plānots slēgt visas spēļu zāles
"Vaņas nāves bija maz?": sociālos tīklus satricināja publikācija par vientuļu zēnu pie spēļu zāles
Ušakovs: domes opozicionāri piesedz spēļu zāļu īpašniekus
Kazino tikai lielajās viesnīcās: vai Saeima ierobežos spēļu biznesu Latvijā
Kodoldegviela, foto no arhīva

"XXI gadsimta mēris" pasaulē

31
(atjaunots 12:50 23.05.2020)
Plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

Amerikāņu izdevumā The New York Times publicēts panisks vācu žurnālista raksts atomelektrostaciju aizstāvībai. Publikācija ir negaidīta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, autors aizšķērso ceļu progresam un nostājas dabai bīstamu tehnoloģiju pusē. Otrkārt, raksts publicēts pasaules progresa rupora lapās. Iebilst pret "zaļo" enerģētiku NYT – tas ir gluži kā rakstīt tur kaut ko labu par Putinu. Vai pat Trampu. Par publikāciju stāsta Viktors Marahovskis portālā RIA Novosti.

Raksta būtība: pēdējais kodolreaktors Vācijas teritorijā tiks apturēts 2022. gadā. Pēdējā ogļu stacija apklusīs mazliet vēlāk, 2038. gadā. Vienlaikus valdība mudina pirkt elektromobiļus, kuri patērē lielāku daudzumu elektroenerģijas. Nebūs par ļaunu atgādināt, ka no 1990. gada, kad Vācija pirmo reizi sāka īstenot enerģijas ekonomikas problēmas, enerģijas patēriņš valstī audzis par 10% (bet atbilstoša iedzīvotāju skaita pieauguma). Domājams, tendence turpināsies.

Pie tam daudzu enerģijas "zaļo" avotu pielietojuma paplašināšanās, iespējams, pietuvojusies maksimālajam rādītājam. Iedzīvotājiem jau ir līdz kaklam vēja ģeneratori virs galvām. Vācieši protestē pret jaunu vēja ģeneratoru būvi, kuri caurām diennaktīm dūc un pataisa trakus ar savu spēlīti "diena-nakts-diena-nakts" (pamēģiniet vien dzīvot apstākļos, kad ik pēc pāris sekundēm pār māju gulstas gigantiskā "ventilatora" lāpstiņa). Būvēt jaunos ģeneratorus attālāk no apdzīvotajām vietām nav viegli – Vācija ir blīvi apdzīvota. Vienkārši trūkst brīvas vietas, kur sabakstīt jaunus vēja ģeneratorus.

Galu galā Vācija var saskarties ar banālas elektrības deficītu.

Tomēr 60% pilsoņu joprojām kategoriski iebilst pret AES, "jo tās ir radioaktīvas", "jo bija avārija Fukusimā" (no savas puses piebildīsim – jo viņi skatījušies "Černobiļu" un tas atstājis iespaidu). Neskatoties uz zinātnieku, it īpaši Krievijā strādājošo komandu sasniegumiem, kuri atklāj, kā izmantot to, ko pieņemts uzskatīt par "izlietotiem kodoldegvielas elementiem", progresīvā sabiedrība kategoriski iebilst.

Raksta autors stāsta, ka vācu nācija, kas parasti "ar prieku dara to, kas izskatās labi", ir apjukusi, saskaroties ar nepieciešamību izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko. Turklāt rezultātā pašai Vācijai nākotnē var rasties milzu problēmas.

Faktiski runa ir par savdabīgu ideālistisku avantūru, ko attaisno nevis stratēģiski aprēķini, bet gan vienkārši par augstu morālo stāju.

Jāpiebilst, ka rakstā gandrīz nemaz nav pieminēta dabasgāze (nebrīvā Putina gāze no Krievijas). Redziet, aizstāvēt gāzi The New York Times lapās – tā būtu īsta pašnāvība, tāpēc vācu žurnālistu var saprast. Viņš jau ir demonstrējis visīstāko drosmi un vīrišķību.

© Sputnik / Александр Кряжев

No viņa raksta izriet vairāki interesanti aspekti.

Mūsu priekšā ir spilgts piemērs tam, kā rodas konflikts starp realitāti un kareivīgo ideālismu. Tādu piemēru ir daudz. Galvenais – šī parādība ir plašāka par jebkādām "zaļajām histērijām" un draud izvērsties par XXI gadsimta mēri, kas inficē smadzenes milzīgā teritorijā. Starp citu, arī Krievijā.

Pēc būtības pretkodola panikas raksturs Vācijā ir tāds pats kā viena Krievijas komiķa nesenā "jokā" par globālajām tēmām.

Komiķis satrauktā "pilsoniskā" balsī sarkastiski klāstīja, ka visa pārējā pasaule esot uzbūvējusi Lielo hadronu kolaideru, bet Krievija – raķeti (sliktā, sliktā Krievija). Taču lieta tāda, ka "klauna" kareivīgā ideālisma ziņā joks bija izcils, tikpat varens kā muļķības un tumsonības ziņā (komiķim neviens nav pastāstījis, cik lielā mērā Krievija piedalījās LAK būvdarbos. Iespējams, komiķim par to ir nospļauties. Diezin vai viņu kaut mazākajā mērā interesē vismaz, kas tas ir – kolaiders, priekš kam tas vajadzīgs un vai Krievijai ir kolaideri).

Tā ir vispārēja parādība. Skolas vecuma ekoradikāļi Eiropā arī ne vella nesaprot no tā, ko tik histēriski atbalsta, taču viņi nemaz neuzskata par vajadzīgu domāt – "lai lietotu telefonu, nekas nav jāzina par tā iekārtojumu".

Neapšaubāmais morālais taisnīgums (ekoloģija – labi, piesārņojums – slikti) viņu acīs itin labi aizstāj zināšanas. Ja nu vēl morālo stāju papildināt ar prasmi lietot aktuālos memus un aprobežota skolas līmeņa troļļošanas prasmes, ko demonstrē kura katra grēta, tad jau var ne tikai augstu vērtēt sevi par to, ka atrodies pareizajā vēstures pusē. Vēl var arī nicināt tos, kuri pareizajā pusē neatrodas.

Tātad plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

...Teorētiski varētu par to visu uzvelt vainu tā saucamās "Z paaudzes" smadzeņu ergonomiskajam dizainam vai aprunāties par "spēļmācību" paaudzi.

Taču man ir cita versija. Z paaudze – tā ir ne tik daudz paaudze, cik modīgs pasaules uztveres standarts. Ja cilvēkam ir 35 vai 50 gadi, tas taču vēl nenozīmē, ka viņš nemetīs pie malas kritisku domāšanu, turpinās lasīt garus tekstus, nepāries pie "memīšiem" un videoierakstiem, nenoraidīs riebīgus jautājumus no sērijas "Ko jūs patiesībā par to zināt?" un nesāks prasīt kaut ko morāli izcilu:

— izmaksāt visiem padomju represijās cietušajiem 100500 miljardus, "jo tur taču bija miljoniem upuru";

— izdalīt visiem strīdīgās teritorijas, "jo mums ir milzīga valsts un mēs ar to netiekam galā";

— izdalīt 100500 miljardus visiem, kas cietuši PSRS sabrukumā, "jo tas bija tautas īpašums, izlaupīts un sazāģēts";

— atteikties no raķetēm, jo ar visiem taču jādzīvo mierā; ieviest milzīgus pabalstus visiem, par visu un no 18 gadu vecuma, jo cilvēkus tak vajag saudzēt; dekriminalizēt narkotiku tirdzniecību, jo tūkstošiem nabaga zēnu un meiteņu, kas tajā pieķerti, ar salauztām dzīvēm gadiem ilgi sēž cietumā;

— un tā tālāk, bez gala un bez malas.

Visos gadījumos kareivīgajiem ideālistiem nav ne jausmas, kādus reālu efektu nesīs tāda balodīšu spārnu plivināšana. Viņus tas neinteresē, tas ir nepatīkami un atbaidoši.

Te atliek tikai just līdzi "pieaugušajiem" (ne vecuma, bet lomas ziņā), kas spiesti vadīt bērnu – kareivīgo ideālistu veidotas sabiedrības.

 Iespējams, Vāciju var glābt gāze no nebrīvās Krievijas. Bet ja nu nebrīvā, pieaugusī Krievija, kas gatava labot ideālistu sataisītās ziepes, vienreiz vienkārši pagaisīs?

31
Tagi:
kodolreaktors, Tramps, ASV, Krievija, zaļā enerģija
Vēja turbīnas, foto no arhīva

Pēc epidēmijas novārgušajām ekonomikām draud "zaļā vētra"

33
(atjaunots 18:04 21.05.2020)
Koronavīruss liek pārvērtēt attieksmi pret dažādākajiem mūsu dzīves aspektiem un problēmām. Viena no tām ir ogļskābās gāzes emisija un cīņa pret to. Viedokļi ir dažādi.

Sāksim ar klimatisko skepticismu. Patiešām, cilvēces un konkrētu valstu iespējas novirzīt resursus konkrētām nozarēm ir ierobežotas. Vai vispār ir vērts tērēt tos cīņai ar globālo sasilšanu (šajā jomā, neskatoties uz atjaunojamās enerģētikas cenu lejupslīdi, ir liels skaits risinājumu, kas nav attaisnoti tīri ekonomiski) laikā, kad veselības aprūpes sistēma, arī valstīs ar aktīvu diskusiju ekoloģijas jomā, nepārprotami nespēj tikt galā ar pašreizējo situāciju. Turklāt koronavīruss ir konstatējis arī šo sistēmu fundamentālos trūkumus. Iespējams, labāk būtu novirzīt papildu resursus medicīnai, nevis, piemēram, ogļskābās gāzes pārtveršanas un apglabāšanas sistēmām? Jautājumu portālā RIA Novosti analizē Aleksandrs Sobko. 

Otrs pols – ekoloģiskie aktīvisti. Situāciju ar koronavīrusu viņi traktē no sava viedokļa: mēs redzam, ka pat relatīvi neliela epidēmija pilnībā paralizējusi ikdienas dzīvi. Koronavīrusa epidēmija ir tikai neliela problema salīdzinājumā ar grūtībām, ar ko cilvēce var saskarties sakarā ar globālo sasilšanu un klimata pārmaiņām. Var tikai iztēloties, kādas graujošas sekas būs nākotnē. Tātad vajag tikai pastiprināt klimata tēmu un spert apņēmīgākus soļus cīņā ar klimata izmaiņām.

© Sputnik / Евгений Одиноков

Atstāsim lasītāja ziņā viņam tuvākā viedokļa izvēli un paskatīsimies uz problemātiku no mazliet cita leņķa.

Ņemot vērā epidēmiju un ekonomikas lejupslīdi, mazinās energonesēju pieprasījums vārda plašākajā nozīmē: cietīs gan naftas un gāzes nozare (to mēs patlaban vērojam), gan arī atjaunojamie enerģijas avoti (parādās visas pazīmes: tiek prognozēts manāms jaunu atjaunojamās enerģētikas avotu ieviešanas sarukums salīdzinājumā ar plāniem pirms koronakrīzes).

Rezultātā, pirmkārt, atjaunojamās enerģijas avotu piekritējiem rodas kārdinājums radīt īpaši labvēlīgu režīmu "zaļajai" enerģētikai. Otrkārt, kad sāksies ekonomikas atjaunošanās, aizvietot tradicionālo energonesēju apjomus pret atjaunojamajiem avotiem. Tas ir, sagrābt tirgus daļu "starpsugu" cīņā (atjaunojamie avoti pret fosilo degvielu).

Kas šim nolūkam jādara? Atkal jāizmanto ārpustirgus ietekmes metodes. Jaunie regulēšanas pasākumi vēl var parādīties (galu galā, dekarbonizācijas plāni Eiropā nekur nav pazuduši). Taču nebūt ne visas valstis cīņā ar izmešiem ir noskaņotas tikpat apņēmīgi kā ES. Tāpēc mēs redzam, kā koronavīrusa fonā plešas plašumā "verbālās intervences" par labu klimatiskajiem jautājumiem. To līmenis ir ļoti augsts. Romas pāvests uzskata, ka koronavīruss ir "dabas atbilde" klimatiskajai krīzei. Savukārt ANO gluži nopietni informē, ka viens no iemesliem kuru dēļ koronavīruss ir parādījies un izplatās, ir klimata pārmaiņas.

Tagad – konkrēti par degvielas veidiem un enerģētikas nozarēm. Transporta sektora problēmu kontekstā konsaltinga aģenrūra "Wood Mackenzie" brīdināja: šogad elektromobiļu pārdošanas apjomi pasaulē kritīsies par 43%. Protams, šos datus vēl jāsalīdzina ar tradicionālo automašīnu pārdošanas apjomu kritumu – arī tām neklāsies viegli. Vienlaikus ir skaidrs, ka naftas pieprasījumu tagad ietekmē nevis automašīnu pārdošanas samazināšanās, bet gan esošā autoparka apstāšanās. Tradicionālās automašīnas un elektromobiļa konkurence no ekonomikas viedokļa (atstāsim malā komfortu, uzpildes infrastruktūras esamību un visu pārējo) notiek tā saucamās pilnās īpašuma vērtības sfērā, kas ietver gan automašīnas cenu, gan izdevumus degvielai vidēja ekspluatācijas termiņa laikā. Naftas cenu krituma gadījumā priekšrocības ir tradicionālo automašīnu pusē.

Naftas tirgus daļas ieņemšana elektromobiļiem nav viegla lieta. Jau pirms krīzes tika pārdoti aptuveni tikai 2,2 milj. elektromobiļu gadā, tāpēc pat "zaļākās" prognozes paredz ilgstošu (aptuveni 10 gadi) tradicionālo dzinēju degvielas pieprasījuma pieaugumu. Elektromobiļu tirgus apjomi ir pārāk mazi, liela nozīme ir arī tam, ka nav iespējams ātri palielināt ražošanas jaudas, arī akumulatoru ražošanu.

Tomēr nostādne par tādu aizvietošanu parādās. Nesen izdevumā The Guardian publicētā raksta nosaukums "Vai koronavīruss nogalinās naftas rūpniecību un palīdzēs glābt klimatu?" ir pietiekami daiļrunīgs. "Naftas paātrināta norieta" piekritēji cer, ka pie cenas 35 dolāru apjomā par barelu 75% naftas ieguves projektu nespēj segt pat kapitālos izdevumus.

Tātad kompānijas pārtrauks investīcijas lētajā naftā, un pakāpeniski sāksies atkāpšanās no šīs degvielas.

Apstrīdama nostādne. Gan tāpēc, ka līdz ar cenu pieaugumu naftas un gāzes kompānijās atgriezīsies interese par jaunām investīcijām (jaudas tomēr ir milzīgas). Gan tāpēc, ka visi pēdējie notikumi naftas tirgū un pašizmaksas vērtējums liecina, ka ir virkne valstu ar zemu pašizmaksu (līdz 40 dolāriem). Starp tām ir arī Tuvie Austrumi un Krievija. Investīcijas šeit ir iespējamas arī zemu naftas cenu  apstākļos, cietīs tikai iemaksas budžetā.

Kurp tad, pēc "koronavīrusa stimulētās energopārejas" piekritēju domām, aizies investīcijas, ko būtu varējusi saņemt nafta? Vai uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem.

Cīņas otrā arēna ir elektroenerģijas tirgi, kuros atjaunojamie enerģijas avoti konkurē ar siltuma ģenerāciju. "Zaļā enerģētika" koronavīrusa fonā jau ir saskārusies ar grūtībām. To vidū ir piegādes ķēdīšu traucējumi, dolāra cenas pieaugums, sadalītās (mājas) ģenerācijas apstākļos – fakts, ka iedzīvotāji nav gatavi investēt otrā plāna uzdevumos. Piemēram, Austrālijā aizkavējas triju gigavatu "vēja" un "saules" uzstādīšana. Viena no problēmām – ASV dolāra kurss pret Austrālijas dolāru ir pieaudzis. Tiek prognozēta atjaunojamo avotu ieviešanas samazināšanās.

Līdz ar koronavīrusa problēmu "vējam" un "saulei" parādās vēl viens šķērslis – pakāpeniski tiek atcelts finansiālais atbalsts.

Piemēram, Ķīna šogad (tas nenotiek pirmo reizi) būtiski samazinājusi subsīdijas atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Par 50% samazināts atbalsts Saules baterijām un pilnībā (!) atceltas subsīdijas dārgākā tipa vēja ģenerācijai – ārzonai (vēja ģeneratori uzstādīti jūrā). Investīcijas "zaļumā" 2019. gadā Ķīnā kritās par 8%, Saules enerģijas ģenerācijas sfērā – par 33%.

Tomēr zaļajai enerģētikai joprojām saglabājas galvenā ārpustirgus priekšrocība – "nepastāvīgās" enerģijas izpirkšanas prioritāte un nekādu saistību energosistēmas jautas uzturēšanas aspektā.

Galvenā bāze – siltuma ģenerācija – nekur nav pazudusi un cieš zaudējumus jau tagad. 60% ogļu staciju Ķīnā strādā ar zaudējumiem. Cita starpā – arī tāpēc, ka tradicionālā ģenerācija nes atbildību par jaudas saglabāšanu, bet siltumstaciju noteiktās jaudas izmantošanas koeficients sarūk atjaunojamās enerģētikas augošās daļas fonā.

Atjaunojamās enerģijas un tradicionālās ģenerācijas pretrunas ir veidojušās pēdējos gados objektīvu iemeslu dēļ. Tagad, koronavīrusa fonā problēmu skaits pieaug, tātad augs arī konkurence un pretrunas. Rietumvalstīs paredzēts papildu atbalsts atjaunojamās enerģijas avotiem ar dekarbonizācijas plānu starpniecību – klimata pārmaiņu problēmas ietvaros. Pārējās valstīs palielināsies "klimatiskās nostādnes" spiediens.

33
Tagi:
ekonomiskā krīze, koronavīruss
Pēc temata
"Tas ir paradokss": eksperts pastāstīja, kādu cenu Baltija maksā par mītisko vienotību
Valsts budžets vējā: pāreja pie "zaļās" enerģijas var izputināt Latviju
Latvija pieprasa Eiropas Komisijai pastiprināt klimata mērķus
Trešajai daļai "zaļās" enerģijas ražotāju atņēma valsts atbalstu
Krievija nopelnīs uz globālās sasilšanas rēķina
Meitene uz gājēju pārejas

Neregulējamās gājēju pārejas modernizēs: Rīgas dome uzsākusi darbus

0
(atjaunots 10:54 25.05.2020)
Gājēju un velosipēdistu drošībai neregulējamās gājēju pārejas aprīkos ar norobežojošajiem elementiem; kur jau ir uzsākti labiekārtošanas darbi.

RĪGA, 25. maijs – Sputnik. Ceļu satiksmes un gājēju un velosipēdistu drošības uzlabošanai Rīgas domes Satiksmes departaments izstrādājis plānu, kā padarīt drošākas neregulējamās gājēju pārejas, raksta jauns.lv.

Drīzumā gājēju pārejas aprīkos ar norobežojošajiem elementiem, savukārt braucamās daļas atsevišķās vietās tika sašaurinātas, lai maksimāli samazinātu bīstamību gājējiem.

Labiekārtošanas darbi jau ir uzsākti Mārupes, Kalnciema, Dzelzavas, Braslas, Bāriņu un Bebru ielā, kā arī Kurzemes prospektā.

Lai gājējiem un velosipēdistiem būtu vieglāk nokļūt no Vanšu tilta centrā, uzsākta neregulējamās gājēju pārejas izveidošana Citadeles ielā pie Krišjāņa Valdemāra ielas.

Neskaitot to, turpinās apmaļu nolīdzināšanas darbi, lai padarītu ērtāku pārvietošanos cilvēkiem ar kustību traucējumiem, mātēm ar bērnu ratiem un velosipēdistiem.

0
Tagi:
Latvija
Pēc temata
Videonovērošana Bolderājā jau ir devusi rezultātus
Totāla kontrole: varasiestādes vēlas uzstādīt videonovērošanas sistēmas ielās