Starptautisko tiesību vairs nav. Tāds radikāls secinājums nāk prātā pēc nesenā Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā "Drēlings pret Lietuvu". ECT secinājusi, ka Lietuvas tiesai bijušas tiesības atzīt Drēlinga vainu genocīdā.
Īsumā atgādināšu, kas noticis. Pirms četriem gadiem Kauņas apgabala tiesa atzina par vainīgu genocīdā bijušo PSRS valsts drošības dienesta darbinieku Staņislavu Drēlingu un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem.
84 gadus veco iekšlietu iestāžu veterānu notiesāja par dalību nacionālo partizānu (Lietuvā viņus dēvēja par "zaļajiem") komandiera Ādolfa Ramanauska-Vanaga aizturēšanā un arestā. Jāpiebilst, ka vēlāk Ā.Ramanauskam tika piespriests augstākais soda mērs – nāves sods nošaujot.
Ramanausks-Vanags ir kulta personība mūsdienu Lietuvā. Valda uzskats, ka viņš neesot sadarbojies ar vāciešiem, bijis miermīlīgs skolotājs un tikai 1945. gadā iesaistījies cīņā pret padomju varu.
Tiesa, ir arī cits viedoklis. Pazīstamais "nacistu mednieks" Efraims Zurofs apgalvo, ka Ramanausks piedalījies ebreju slepkavībās.
Lai nu būtu kā būdams, Drēlings tika notiesāts. Lietuvas Augstākā tiesa samazināja brīvības atņemšanas laiku no pieciem gadiem līdz pieciem mēnešiem, taču pantu "genocīds" saglabāja. Tādējādi atzīts, ka PSRS esot īstenojusi lietuviešu genocīdu.
Dīvains genocīds
Spriedums ir pretrunā starptautiskajām tiesībām, kuru ietvaros par genocīdu tiek uzskatītas darbības, kas veiktas ar nodomu pilnībā vai daļēji iznīcināt jebkādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiozu grupu. Kādu no šīm grupām īsti mēģinājusi iznīcināt Padomju Savienība?
Lietuviešu nāciju? Tādā gadījumā Kremļa plāns bija milzum viltīgs. Domājams, lietuviešus plānoja iznīcināt, pārēdinot līdz nāvei.
Ja PSRS vadība patiešām būtu gribējusi iznīdēt lietuviešu tautu, vai tā būtu republikai uzdāvinājusi Viļņas novadu, par trešo daļu palielinot Lietuvas teritoriju? Pie tam Maskava nepievērsa uzmanību lietuviešu centieniem asimilēt novadā dzīvojošos poļus. Interesants genocīds, vai ne? Tāds, kas ved pie nācijas palielināšanās, nevis samazināšanas un dzīves areāla paplašināšanas.
Tas pats stāsts ir par Klaipēdu. Ar vienu spalvas vilcienu Josifs Staļins varēja pievienot ostas pilsētu Krievijas Federācijai. Bet viņš to atdeva Lietuvai.
Ja bija nosprausts mērķis iznīcināt lietuviešus, kāpēc tad tika pieļauts, ka skolās mācījās Lietuvas lielkņazistes vēsturi, kas pletās "no jūras līdz jūrai"? Šis strīdīgais fakts nostiprināja lietuviešu nacionālo pašapziņu, uzpūta viņu ambīcijas. Genocīda politika, gluži pretēji, vienmēr cenšas apspiest nacionālo lepnumu iznīcināmās tautas apziņā.
Nav ne mazāko šaubu par to, ka padomju valdība neloloja nekādus lietuviešu nācijas iznīcināšanas plānus. "Karš pēc kara", kā to dažkārt dēvē, ritēja ar bruņotu politisko pretinieku, kas nevēlējās atzīt Lietuvas iestāšanos PSRS. Lietuvieši karoja abās pusēs, "sarkanie" pret "zaļajiem" (tas radis atspoguļojumu filmā "Neviens negribēja mirt"). Politiskās grupas iznīcināšana neatbilst genocīda definīcijai.
Eiropas noriets
Protams, Lietuvas tiesneši saprata, ka ECT var atcelt spriedumu. Un viņi izdomāja viltīgu formulējumu. Izrādās, nacionālie partizāni veidoja lielu daļu lietuviešu nācijas, bija aktīvi nacionālās identitātes un kultūras aizstāvji, tāpēc represijas pret viņiem jāuzskata par represijām pret visu lietuviešu nāciju, tātad – par genocīdu!
Tā ir loģiska manipulācija, jēdzienu aizstāšana, kas ļauj nosaukt par "genocīdu" jebkuru bruņotu konfliktu. Tādas novatoriskas pieejas gaismā visa cilvēces vēsture kļūst par nepārtrauktu genocīdu.
Atklāti sakot, man šķita, ka ECT tiesneši neuzķersies uz tāda lēta trika. Taču viņi uzķērās. Ar katru gadu augošā pret Krieviju vērstā histērija ir panākusi savu.
Tiesa, divi no septiņiem tiesnešiem – no Itālijas un Rumānijas – balsoja pret. Viņi taisnīgi norādīja, ka pieņemtais lēmums neatbilst 1948. gadā pieņemtajai Konvencijai par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Notiesātais Drēlings 1956. gadā nevarēja paredzēt, ka XXI gadsimtā "bruņotās opozīcijas" vienību likvidācija tiks traktēta kā mēģinājums iznīcināt lietuviešu nāciju.
ECT lēmums Drēlinga lietā simboliski sakritis ar Latvijas ģenerālprokuratūras neseno lēmumu par Herbertu Cukuru. Reabilitēts ir soda komandas oficieris, kura līdzdalība desmitiem tūkstošu neapbruņotu iedzīvotāju slepkavībās nav apšaubāma. Bet NKVD virsnieks, kurš arestēja pretvalstiskas bruņotas vienības komandieri, ar Eiropas augstāko piekrišanu notiesāts par genocīdu. Lūk, kāda ir starpība.
