Ziemeļkoreja

Analītikas karaļi: Krievijas iedzīvotāji masveidā bēg uz Ziemeļkoreju

126
(atjaunots 11:29 06.03.2019)
Viena no iemīļotām rietumu "kremlenologu" tēmām kopš 90. gadu beigām ir demogrāfiskā krīze Krievijā.

Esam jau stāstījuši, kā "speciālisti Krievijas jautājumos" cenšas izpūst problēmu, izmantojot atklātas manipulācijas un falsifikācijas, portālā RIA Novosti atgādināja Vladimirs Korņilovs. 

Īpaši aktīva šajā jomā ir bēdīgi slavenā amerikāņu struktūra Atlantic Council un viens no tās vadītājiem – Džons Hērbsts, bijušais ASV vēstnieks Ukrainā.

Zīdainis. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Вяткин

Hērbstam vajadzētu vairāk interesēties par demogrāfijas nelaimēm viņam labi pazīstamajā Ukrainā, kur masveida depopulācija jau izvērtusies īstā katastrofā, bet viņš regulāri spriedelē par demogrāfijas grūtībām Krievijā un nevēlas saskatīt nepārprotamo iedzīvotāju skaita sarukumu Ukrainā Maidana un "eirointegrācijas" rezultātā.

Arī tagad Hērbsts stāsta par kaut kādu masveida emigrāciju no Krievijas un skaidro to ar protestu pret "Kremļa autoritāto politiku". Pārskatu, kura sagatavošanā Hērbsts piedalījies, ar baudu pārpublicējuši daudzi rietumu mediji un, protams, arī daudzi izdevumi Krievijā. Pētījumam nav ne mazākā sakarka ar socioloģiju – tajā aptaujāti 400 cilvēki, kuri aizbraukuši no Krievijas (pat autori atzīst, ka atlase nav īpaši reprezentatīva), četros lielos konglomerātos – Ņujorkā, Sanfrancisko, Londonā un Berlīnē. Tāpēc īpaši smieklīgs izskatās secinājums: 83% pēdējā viļņa emigrantu no Krievijas dzīvo lielpilsētās. Vajadzētu gan kādam pačukstēt Hērbstam, lai nākamreiz aptaujā emigrantus laukos, tad viņš nonāks pie absolūti pretēja slēdziena.

Arī citi skaitļi ir grābti no gaisa. Piemēram, minēti dati par to, ka desmit gadu laikā, no 1988. līdz 1999. gadam krieviju pametuši 2,5 miljoni cilvēku, toties "Putina laikā" – no 1,6 līdz 2 miljoniem. Pirmo rādītāju statistika patiešām apstiprina, toties otrais no oficiālajiem datiem (ieskaitot ANO vērtējumu) atšķiras un satur pārsteidzošu atsauci: "Šādus aptuvenos datus min dažādi avoti".

Pat ja pieņemsim, ka Hērbsta no gaisa grābtie dati ir patiesi, iznāks, ka laikā no 2000. līdz 2019. gadam migrācija no Krievijas sarukusi gandrīz divkārt – runa taču ir par laika periodu 20 gadu garumā.

Tā ir nepārprotama manipulācija – mēģinājums tādu statistiku atspoguļot kā "Krievijas pilsoņu masveida emigrādiju", jo tajā ņemta vērā arī ārvalstu darba migrantu un ārvalstu studentu pārvietošanās. Piemēram, Valsts statistikas federālais dienests informēja, ka aizvadītajā gadā lielākā negatīvā bilance migrācijā vija Ziemeļkorejas virzienā: turp izbraukuši par 4,2 tūkst. cilvēku vairāk nekā iebraukuši Krievijā. Ņemot par pamatu Atlantic Council pārskata "loģiku", iznāks, ka Krievijas pilsoņi masveidā bēg uz KTDR, lai atbrīvotos no "Putina autoritārisma".

Hērbsts licis lietā arī vienu no iemīļotajām kremlenologu manipulācijām: emigrācijas noskaņojumu iedzīvotāju vidū. Atsaucoties uz Krievijas sabiedriskās domas aptaujas centra pērno ziņojumu, norādīts, ka 10% Krievijas pilsoņu vēlas doties uz pastāvīgu dzīvi uz ārzemēm, jauniešu vidū tādu nodomu pauž vairāk nekā 30%.

Toties viena lieta pārskatā nav atrodama – tur nav ne vārda par pasaulē vērojamajām tendencēm. Tad taču noskaidrotos, ka Krievijā rādītāji gan demogrāfijas, gan migrācijas noskaņojumu ziņā nemaz nav sliktāki kā citās, dažkārt pat visai attīstītās valstīs. Teiksim, spriežot pēc Gallup datiem, ASV vēlas pamest 16% iedzīvotāju, turklāt 40% - meiteņu vidū. Dažas aptaujas liecina, ka šis rādītājs ir vēl lielāks. Jāpiebilst, ka bagātajā Eiropas Savienībā migrācijas noskaņojums ir divkārt spēcīgāks nekā Krievijā.

Lai cik nopietnas būtu demogrāfiskās problēmas, Krievija vēl joprojām ir starp valstīm, kur vēlas apmesties migranti no ārzemēm (tas pats Gallup vēsta, ka šurp grib pārvākties līdz 8 milj. cilvēku). Ar to Krievija atšķiras, teiksim no Polijas, ko Atlantic Council pārskata autori min kā piemēru un uzcītīgi ignorē faktu, ka saskaņā ar ANO informāciju, Polija ir viena no desmit pasaules valstīm, kuru iedzīvotāju skaits tuvāko gadu laikā samazināsies visstraujāk.

Jā, iespējams, Krievijā pieņemtie lēmumi demogrāfijas problēmu risināšanai ne vienmēr ir efektīvi. Iespējams, patlaban veikti pasākumi migrācijas plūsmu sistematizācijai ir nākuši par vēlu. Taču šī krīze nebūt nav tik katastrofāla, kā to pūlas parādīt Rietumos. Tas, ka Atlantic Council un ar to saistītie amerikāņu diplomātijas "notriektie piloti" ir spiesti atklāti manipulēt ar cipariem, tikai vēlreiz apstiprina problēmas mākslīgo pārspīlējumu.

126
Pēc temata
Prombraukšana no Latvijas: problēma vai labums?
"Ļoti veco" valstu ekonomika: gaidāmas pārmaiņas uz slikto pusi
Rubiks: pēc 50 gadiem Latvijā nepaliks neviena latvieša
Maksa par dzīvi Latvijā: maksājiet nodevu NA un vairojieties pēc patikas
SDG

2020. gads kāds tas ir: viesuļvētras un bandas nosaka pasaules gāzes cenas

17
(atjaunots 17:14 21.09.2020)
Gāzes tirgus pakāpeniski atjaunojas: biržas cenas Eiropā un Āzijas un Klusā okeāna reģionā (SDG tirgum) sastāda attiecīgi 130 un 150 dolārus par tūkstoti kubikmetru.

RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Iemesli cenu kāpumam ir gan no pieprasījuma, gan no piedāvājuma puses. Šī gada astoņos mēnešos SDG summārais SDG imports izrādījās, lai gan tikai par 1,3%, taču augstāks, nekā tajā pašā periodā pērn. Strauju SDG importa izaugsmi jūlijā un augustā uzrāda Indija un Ķīna, raksta portālā RIA Novosti Alekandrs Sobko.

Tātad, ja taisa parastu vērtējumu, globālais SDG pieprasījums šobrīd ir pērnā gada līmenī, pie tam, ka cauruļvadu gāzes pieprasījums ir zemāks (to var redzēt arī pēc Krievijas eksporta uz Eiropu, savukārt Ķīna samazina gāzes importu no Vidusāzijas). Taču SDG tirgū arī it liels jaudas iztrūkums, jo arī esošās situācijas fonā tika palaistas līdz galam uzbūvētās iepriekšējā investīciju viļņa rūpnīcas (pārsvarā tās ir ASV).

Tādēļ stabilizēt cenas palīdz arī izgāšanās piedāvājuma pusē: joprojām nedarbojas peldošā rūpnīca Prelude Austrālijā (tur ir tehniskas problēmas), tajā pašā valstī ir apturēta viena no Gorgon LNG līnijām. Par ASV jau daudz tika runāts. Neseno superzemo cenu dēļ, kuras nesedza pat operatīvās izmaksas, SDG iekraušanas apjomi vasarā samazinājās līdz pusei un zemāk no plānotajiem rūpnīcu apjomiem. Šobrīd eksports pakāpeniski jau var atjaunoties kopā ar globālo cenu kāpumu, taču viesuļvētru sezona traucē ātrai atgriešanai pie normas. Tuvākajos mēnešos Amerikas eksporta izaugsme atkal radīs spiedienu uz cenām.

Tātad kotējumu atjaunošanās pagaidām neizskatās stabila (pievienosim tam aizpildītās glabātuves), lai gan, saskaņā ar atsevišķām prognozēm, apkures sezonā līgumu cenas Āzijā var pat pārsniegt 200 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Šādi skaitļi jau atbilst pieņemamai ilgtermiņa cenai visiem ražotājiem. Tiesa, ir viens bet: šādam cenu līmenim ir jābūt vidējam gadā, nevis tikai ziemas periodā.

Taču gads ir sarežģīts, netipisks, izdarīt ilgtermiņa secinājumus pēc tā nevar. Visus interesē perspektīva. Un te pats interesantākais: šogad, pirmo reizi 20 gadu laikā, pagaidām nav pieņemts neviens jauns investīciju lēmums par jaunu sašķidrināšanas rūpnīcu būvniecību. Prognozes šī gada beigām – no nulles līdz vienam diviem lēmumiem. Atgādināsim, ka pērn tika pieņemts rekordliels investīciju lēmumu skaits, bet tas savukārt notika pēc ilgstošas trīs gadus ilgas dīkstāves (2016.-2018. gads, neliels lēmumu skaits) pārinvestēšanas iepriekšējā ciklā (2011.-2015. gads) dēļ.

Kāpēc tā notiek? Vienkārša atbilde ir skaidra: visas naftas un gāzes kompānijas stipri zaudējušas ienākumos un tādēļ samazina savu investīciju programmu skaitu. Bet, kā zināms, investīcijas saruka vien par trešdaļu, kaut kam, liekas, būtu jāiekrīt arī SDG.

Daļa atbildes tajā, ka SDG tirgus pēdējo gadu laikā attīstās paradoksāli. No vienas puses, mēs redzam arī esošo gāzes iztrūkumu, kā arī asu konkurenci nākotnē (Katara, ASV, Krievija, Āfrikas austrumi). Tas viss nesekmē augstas cenas un nesūta pietiekamus tirgus signālus investēšanai jaunos projektos. Vienlaikus tirgus skaitās perspektīvs (gāzes pieprasījums pieaugs visos, pat viszaļākajos, scenārijos). Par vienu no tirgus attīstības dzinējiem kļuva naftas un gāzes transnacionālo korporāciju dalība, kuras pakāpeniski sākušas pāriet no "aizejošās" naftas pie perspektīvās SDG.

Kā rezultāts – pie dārgas naftas (kā toreiz likās, uz ilgu laiku) naftas un gāzes kompānijas varēja ieguldīt perspektīvajā sašķidrinātajā dabasgāzē no kopējā ienākumu groza. Vai nu pa taisno ar tiešajām investīcijām rūpnīcās, vai nu netieši, ar SDG iegādi savā portfelī ar ilgtermiņa līgumiem, kas sniedza iespēju saņemt kredītus rūpnīcu būvniecībai pārējiem, attiecīgi nelieliem, SDG tirgus dalībniekiem.

Taču šobrīd, līdz ar naftas kotējumu kritumu, naftas un gāzes transnacionālajām korporācijām ir citas lietas darāmas. Piedevām, dažas no tām nervozē un paziņo par strauju savu investīciju plānu "apzaļumošanu". Savukārt naftas milžiem, kuri vēlas palikt uzticīgi fosilajai degvielai, arī ir smaga situācija. To var redzēt uz kompānijas ExxonMobil piemēra, kuras finanšu stāvoklis šobrīd atrodas neparastā stāvoklī.

Šai kompānijai plānos bija (un, kā vēl pērn bija cerēts, ar "ātru" investīciju lēmumu) divas galvenie un lielie SDG projekti: Golden Pass LNG ASV (sadarbībā ar Qatar Petroleum) un Rovuma LNG Mozambikā. Abi šobrīd ir atlikti tālā atvilktnē, lēmumu pieņemšana par Amerikas rūpnīcu kavējas vismaz gadu, par Mozambiku – līdz 2023. gadam. Arī esošās kompānijas SDG rūpnīcas paplašināšanas plāni Papua-Jaungvinejā arī tiek pabīdīti malā līdz labākiem laikiem.

Pārējās Amerikas rūpnīcas, pašsaprotami, arī nesteidz pieņemt jaunus lēmumus, jo garantēt būvniecību ar ilgtermiņa SDG pārdošanas līgumiem pašlaik ir apgrūtinoši. Situācija buksē arī Āfrikas austrumos kopumā. Atgādināsim, ka šī reģiona šelfs (Mozambika, Tanzānija) tika izskatīti kā viens no perspektīvākajiem ieguves centriem. Par termiņu atlikšanu Exxon projektā jau bija teikts. Savukārt SDG rūpnīcai, par kuru lēmums jau tika pieņemts pērn, Mozambique LNG (Total kontrolē), regulāri traucē reģionā darbojošās ekstrēmistu grupas, kas liek apšaubīt tās uzbūvēšanu paredzētajos termiņos. Par rūpnīcu plāniem Tanzānijā pēdējā laikā vispār gandrīz neatceras.

No tā visa varētu izdarīt secinājumu, ka vidēja termiņa perspektīvā mēs redzēsim arī piedāvājuma deficītu. Tā tas arī būtu, ja ne Kataras plāni vienlaikus vairākās jaunās rūpnīcās. Oficiāla investīciju risinājuma vēl nav, taču priekšdarbi tiek aktīvi veikti. Savukārt zemās SDG pašizmaksas ļaus Katarai būvēt ar minimālu atskatīšanos uz cenām.

Visbeidzot, vēl viens faktors, kurš rada nenoteiktības: cenu veidošanās mehānismi. Neskatoties uz līgumu tirgus attīstību, līdz pēdējam laikam cenu sasaistīšana ar naftu ļāva SDG ražotājiem garantēt atmaksāšanos. Taču dārgās naftas un augošās SDG konkurences fonā šīs sasaistes koeficients pēdējos gados jaunos līgumos visu laiku samazinājās. Šobrīd nafta ir kļuvusi lēta, taču ir ļoti mazticams, ka pircēji vēlēsies atgriezties pie vecajiem, augstajiem koeficientiem. Savukārt ar naftu par 45 dolāriem un pēdējā laikā tipisko sasaistes koeficientu 0,11 SDG maksās vien ap 5 dolāriem par miljonu BTU, jeb aptuveni 180 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Taču pircējus tikmēr arvien vairāk interesē gāze pēc līguma cenām, vēl jo vairāk tāpēc, ka ar pakāpenisku Kataras ilgtermiņa līgumu beigām arvien vairāk SDG no šīs valsts izies biržas tirgū.

Atgādināsim arī to, ka attīstošās Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstis ir spējīgas "sagremot" lielus gāzes apjomus (ar ko arī ir saistītas SDG tirgus dubultošanās prognozes 15 gadu laikā), taču tikai pēc zemām cenām, maksimums 200 dolāru līmenī par tūkstoti kubikmetru, bet labāk zemāk.

Visi šie faktori noved pie nenoteiktības un zināma tirgus attīstības paradoksāluma. Kopumā dabasgāze un atsevišķi SDG turpina būt ļoti perspektīva degviela, taču augstas konkurences tirgū, kur pieprasījums pārliecinoši augs tikai pietiekami zemu cenu gadījumā.

17
Tagi:
SDG
Pēc temata
Eksperts paskaidroja, kāpēc ASV vajadzīgas jaunas sankcijas pret "krievu cauruli"
Gāzes krīze: ASV sagaida straujš SDG ražošanas kritums
Neizturēja konkurenci: Eiropa un Āzija atsakās no Amerikas SDG
Haoss Amerikā palīdzēja Eiropai atrisināt jautājumu ar "Ziemeļu straumi 2"
Rokudzelži

"Levita būda uzlidos gaisā": Latvijā apturēja teroristu

38
(atjaunots 09:14 21.09.2020)
Latvijas VDD uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu, kurš dzīvo Norvēģijā. 2020. gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Savulaik, jeb tieši 2018. gadā, "pētnieciskās" žurnālistikas portāls Re:Baltica uzdevās ar jautājumu: kāpēc Latvijas specdienesti ķer tik maz spiegu. Četru gadu laikā Baltijas valstīs par apsūdzību spiegošanā tika arestēti 20 cilvēki: desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un tikai divi Latvijā. Un tas, ka par vienu spiegotāju tika pasludināts dzelzceļnieks, kurš nofotografēja pa sliedēm vestos NATO dzelžus un nosūtīja bildes sociālajā tīklā savam biedram Krievijā. Lai gan šādas bildes ir lielā daudzumā pieejamas publiskā piekļuvē Latvijas Aizsardzības ministrijas lapās.

"Latvijā tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas," uzsvēra Re:Baltica. Protams, sašutumu varēja saprast – īsti patrioti nevar pieļaut domu, ka viņu valsts nerada interesi ārvalstu izlūkošanas dienestiem.

Un pēc tam, protams, lieta nav tikai patriotismā. Vienkārši mūsu pretizlūkošanas dienestam vienmēr var pavaicāt – sakiet, par ko jums īsti maksā algu? Divi spiegu eksemplāri un tie paši sīki!

Bet vai bija spridzeklis?

Starp citu, mūsu Dieva glābtajā valstī arī teroristu raža nav liela. Kādam tā ir priecīga vēsts, bet, visticamāk, ne tiesībsargājošajām iestādēm. Kā vēsta portāls Pietiek.com, Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) uzsācis lietu pret kādu Dzintaru Ansonu.

Dzintars dzīvo Norvēģijā. Šī gada 5. jūnijā, ap diviem naktī, bezmiega stāvoklī viņš uzrakstīja savā Facebook: "Rīt Levita būda plkst. 8:16 uzlidos gaisā kopā ar miesassargiem."

Šī publikācija tika atzīta par bīstamu, un sakarā ar to ierosināja lietu pēc panta "apzināti nepatiesu paziņojumu par sprāgstošas, indīgas, radioaktīvas vai bakterioloģiskas vielas vai materiālu vai spridzināmās ietaises ievietošanu vai novietošanu", paziņoja VDD. Tāpat tur ātri saprata, ka ar "Levita būdu" tika domāta Latvijas valsts vadītāja darba vieta – Rīgas pils.

Ansonu aizturēja Rīgas lidostā, kad viņš ieradās no Norvēģijas paviesoties dzimtenē. Uz izmeklēšanas laiku viņam bija aizliegts pamest tās robežas. Specdienestu dedzība, atkārtosimies, ir izskaidrojama. Tomēr diez vai tiesa var piekrist tam, ka aiz vārdu salikuma "uzlidos gaisā" obligāti slēpjas uzspridzināšanas draudi. Varbūt tā ir kaut kāda no augšas diktēta iedvesma, kristieša impulss? Varbūt prezidentu Levitu pacels debesīs eņģeļi par Satversmes preambulas uzrakstīšanu? Kopā ar miesassargiem, līdzīgi Ēģiptes faraonam?

Turklāt, ka arī pats Ansons, kurš dēvē sevi par "kristīgo anarhistu", savā Facebook skaidro, ka "uzlidot gaisā" – tā ir tikai metafora. Un patiešām, viņam inkriminētajā ierakstā nav ne vārda par sprāgstvielām.

"Uzlidot gaisā" var tikai un vienīgi paša Ansona domās, miesassargi – tā nav prezidenta apsardze, savukārt par būdu, protams jau, nevar būt atzīta prezidenta pils. Un pats svarīgākais - "rīt", kā raksta aizdomās turētais, vispār var nepienākt nekad, jo nav nekādas konstantas – atskaites punkta, kad būs šis liktenīgais rīt.

Nāvi nodevējiem!

Tā kā VDD izmeklētājiem var tikai izteikt līdzjūtību. Iespējams, nāksies pārlasīt Žanu Polu Sartru un Albēru Kamī (lai gan Kamī labāk ir dzert). Tiesa, viņiem arī nav jāpierod pie asprātīgo, viltīgo un daudz lasījušo teroristu atmaskošanas.

Varbūt dienesta dziļumos ir pat īpaša nodaļa, kura nodarbojas ar trako lietām. Simboliski, ka savulaik tas pats izmeklētājs, kurš tagad strādā ar Ansonu, lika arestēt vēl vienu dīvainu un nelīdzsvarotu cilvēku – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un disidentu (grupas "Helsinki 86" dibinātāju) Linardu Grantiņu.

Viņš ir slavens ar to, ka viņa 2007. gadā izveidotā "Tautas tribunāla" vārdā cītīgi izsūtīja draudus un spriedumus Latvijas ierēdņiem un politiķiem. "Gods" saņemt nāves spriedumu tika toreizējai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, premjeram Aigaram Kalvītim un ārlietu ministram Artim Pabrikam.

Augstākais soda mērs tika piespriests arī toreizējam Rīgas mēram Jānim Birkam ar sprieduma izpildi "pēc tiesiskuma atjaunošanas LR".

2010. gada 31. oktobrī Tautas tribunāls piesprieda nāvessodu kultūras ministrei Sarmītei Elertei un ekonomikas ministram Aigaram Štokenbergam "par Dzimtenes nodevību, par sadarbību ar krievu šovinistiem un žīdu cionistiem, par latviešu tautas īpašumu izzagšanu milzu apmēros" ar mantas atsavināšanu par labu latviešu tautai.

Tika arī tādām odiozām personām, kā Latvijas Nacionālās frontes vadītājs Aivars Garda un pat žurnālistei Elitai Veidemanei. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs vienkārši tika nosaukts par "čekas tarakānu".

Jaunā prezidenta funkcija

Aizturēšanas laikā gados vecajam Grantiņam salauza roku. Starp citu, toreizējā Drošības policijā pat nezināja, ka viņš atbrauks uz Latviju. "Terorists" atklāja sevi, pierakstoties uz pieņemšanu pie prezidenta.

Viņi ko tur, VDD, ķer teroristus un pārējos trakos "ar dzīvu ēsmu", izmantojot prezidentus? Bet jūs sakāt, ka Latvijas prezidentam maz funkciju.

Tomēr, jūs tur esiet uzmanīgāki, mums jau tā nav no kā izvēlēties prezidentus, nākas meklēt te zoodārzā, te Kanādā, te Vācijā. Te kaut kādā būdā.

38
Tagi:
terorists, Egils Levits, Drošības dienests
Pēc temata
Latvijas pilsonim piespriests cietumsods par spiegošanu Luganskā
Rusofobijas un spiegu mānijas upuris. Apsūdzība prasa "spiegam" 15 gadus cietumā
Latvijas VDD tur aizdomās Ķīnu par spiegošanu

Pāvela Rebenoka slepkavas runāja krieviski un nozaga dārgus pulksteņus

0
(atjaunots 17:30 21.09.2020)
Advokātu Pāvelu Rebenoku nogalināja trīs melnā apģērbā tērpušies vīrieši, kuri atnāca pie viņa mājās bez ieročiem, pastāstīja Valsts policijā.

RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Advokāta Pāvela Rebenoka slepkavības lietas izmeklētājs Armands Ruks pastāstīja notikušā detaļas preses konferencē.

Rebenoks tika nogalināts savās mājās aizritējušajās brīvdienās. Sakarā ar šī nozieguma faktu tika ierosināta lieta pēc Krimināllikuma 117. panta – par slepkavību, ja tā ir saistīta ar aplaupīšanu. Taču jurists Mārtiņš Krieķis apgalvo, ka par slepkavības iemeslu kļuva elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) jautājumi. Krieķis apsolīja samaksāt 20 tūkstošus eiro par informāciju par slepkavām.

Ruks pastāstīja žurnālistiem, ka mājā nozieguma laikā atradies arī Rebenoka biznesa partneris Ingus Balandins, kurš ir guvis smagas traumas.

Slepkavas bijuši trīs sportiskas miesas būves vīrieši, divi – aptuveni 175 cm augumā, viens bija virs 180 cm augumā. Viņi visi bija tērpušies melnās drēbēs, viņu sejas aizsedza maskas. Savā starpā viņi sarunājās krievu valodā. Ruks noliedza informāciju par to, ka slepkavas mājā ielaidis pats Rebenoks: pēc viņa sacītā, viņi iegājuši mājā no pagalma puses.

Izmeklētājs atsevišķi atzīmēja ka laupītājiem nebija līdzi speciāli līdzi paņemti ieroči, piemēram, pistole. Rebenoku sasēja ar vadu, savukārt slepkavības ieroča kārtā tika izmantots dēlis, kas tika izlauzts no terases. Vēlāk tā tika atrasta 200 metru attālumā no mājas.

Tika nozagtas dārglietas un dārgu pulksteņu kolekcija. Precīza summa pagaidām nav zināma.

Tāpat Ruks paziņoja, ka māja nebija aprīkota ar novērošanas kamerām, savukārt signalizāciju mājas saimnieki ieslēdza reti, tikai gadījumos, kad devās prom uz ilgāku laiku. Šoreiz tā nebija ieslēgta. Viņš aicināja visus rūpēties par sava mājokļa drošību.

Iepriekš Valsts policijā paziņoja, ka izskata arī versiju par slepkavību, kas saistīta ar nelaiķa profesionālo darbību.

IeM vadītājs Sandis Ģirģens atzīmēja, ka pēdējo gadu laikā Latvijā šī ir jau trešā advokāta slepkavība, tādēļ ir jāizdara viss, lai Latvijā neatgriežas 90. gadu metodes. Šī nozieguma atklāšana kļūs par tiesībsargājošo iestāžu profesionālisma pārbaudi.

Ik gadu Latvijā tiek aplaupītas 20-28 mājas, taču aplaupīšanas ar slepkavībām notiek reti, atgādināja Valsts policijas priekšnieka v.i. Juris Šulte.

0
Tagi:
slepkavība, policija
Pēc temata
Lai Latvijā neatgriežas 90. gadu metodes: ministrs komentēja advokāta Rebenoka slepkavību