Herberts Cukurs

Cukurs ir nemirstīgs: "Rīgas bende" sekmīgi reabilitēts

339
(atjaunots 12:44 20.02.2019)
Uz kādiem jautājumiem bija jāatbild Latvijas Ģenerālprokuratūrai, lai noskaidrotu, vai "Rīgas bende" ir līdzvainīgs ebreju slepkavībās.

Ģenerālprokuratūra pieņēmusi lēmumu izbeigt kriminālprocesu par Herberta Cukura iespējamo līdzdalību ebreju tautības cilvēku iznīcināšanā Otrā pasaules kara gados.

Izmeklēšana ritēja kopš 2006. gada saskaņā ar LR Krimināllikuma 71. pantu – "genocīds".

"H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs," – secināja Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Monvids Zelčs.

Tātad Cukurs, ar iesauku "Rīgas bende", ir attaisnots, reabilitēts. Tagad viņa idejiskie mantinieki var netraucēti pacelt viņu nacionālā varoņa rangā, pataisīt par kulta figūru, atdarināšanas cienīgu paraugu.

Genocīda līdzdalībnieks

Pieņemto lēmumu uzskatu par ņirgāšanos par upuriem un starptautisko normu cinisku ignorēšanu. Ģenerālprokuratūrai bija vajadzīgi vairāk nekā divpadsmit gadi, taču ne jau tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, bet gan tāpēc, lai to aizmiglotu. Tāpēc, lai ieviestu skaidrību, gribu uzdot dažus jautājumus.

Pirmais jautājums. Vai ebreju slepkavošana Latvijā kara gados bija genocīda akts? Atbilde – jā. Tas ir atzīts juridisks fakts, no neviens, arī Latvijas valsts, nenoliedz.

Otrais jautājums. Vai Arāja komanda (latviešu policijas palīgu vienība) piedalījās ebreju slepkavošanā? Atbilde – jā. Pēc kara PSRS tika notiesāti vairāk nekā 300 bijušie "komandas locekļi". Tiem, kuri uzskata, ka visi padomju tiesas spriedumi esot safabricēti, atgādināšu, ka 1979. gadā VFR tiesa atzina par vainīgu pašu Viktoru Arāju, piesprieda viņam mūža ieslodzījumu un viņš mira cietumā.

Trešais jautājums. Vai bijušais lidotājs Herberts Cukurs bija Arāja komandas loceklis? Jā, bija, arī to neviens neapstrīd.

Ceturtais jautājums. Kādu posteni Arāja komandā ieņēma Cukurs? Atbilde: viņš bija garāžas priekšnieks (daži avoti piebilst: "un ieroču noliktavas", taču lai nu paliek, pieņemsim, ka tikai garāžas). Tātad viņam bija komandiera postenis, viņš kontrolēja vienības automašīnu saimniecību.

Piektais jautājums. Kādiem nolūkiem tika izmantotas Cukura ziņā esošās kravas automašīnas, vieglās mašīnas, motocikli? Sporta sacensībām un svētdienas pastaigām ar meitenēm? Nē, tās izmantoja vienības dienesta uzdevumu izpildei. Savukārt Arāja komandas galvenais uzdevums – to secināja tiesa PSRS un VFR – bija ebreju likvidācija.

Sestais jautājums. Vai cilvēks, vadošā postenī būdams, varēja nezināt, kādiem mērķiem tika izmantots viņam uzticētais autotransports? Atbilde: nē, noteikti zināja.

Šī loģiskā ķēdīte neapgāžami liecina, ka Herberts Cukurs bija vismaz genocīda līdzdalībnieks. Tātad viņš ir atbildīgs saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 71. pantu. Pat tad, ja viņš nekad pats nav nospiedis gaili Biķerniekos vai Rumbulā.

Lai vēl labāk noskaidrotu situāciju, novērsīsimies no genocīda. Pieņemsim, krimināls grupējums izdarījis bruņotu laupīšanu. Katram nozieguma dalībniekam bija sava funkcija. Kāds organizēja, kāds cits – šāva vai draudēja ar ieroci, kāds cits atvēra seifu, cits – sēdēja sardzē, kāds atveda un aizveda ļaundarus mašīnā. Var strīdēties par katra vainas pakāpi, taču viņi visi ir vainīgi.

Likums nosaka, ka par līdzdalību noziegumā "uzskatāma apzināta darbība vai bezdarbība, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja".

No šī viedokļa nav principiālas juridiskas starpības starp genocīdu un banālu laupīšanu. Starptautiskā tribunāla Ruandā lēmums pauž, ka ar varas pilnvarām apveltītas personas vienkārša klātbūtne genocīda aktu vietā var tikt uzskatīta par līdzdalību noziegumā.

Jā, nevar automātiski notiesāt cilvēku par to, ka viņš bijis Arāja komandā, - tikai par konkrētu noziedzīgu darījumu. Taču 12 gadu laikā, kas bija prokuratūras rīcībā, bija iespējams atrast desmitiem tādu ar līdzdalību, atbalstu saistītu darbību, ja tikai būtu bijusi gribēšana.

Atkārtošu vēlreiz: Herberts Cukurs ir neapšaubāmi vainojams ebreju tautības iedzīvotāju genocīdā. Slēdzot kriminālprocesu, Ģenerālprokuratūra izpildījusi politisku pasūtījumu – nacistu reabilitāciju un glorifikāciju.

Cukura lieta ir nemirstīga

Apzināti izslēdzu no raksta jautājumu par Cukura tiešu dalību slepkavībās un spīdzināšanā. Vai viņš ir pelnījis iesauku "Rīgas bende", vai mēs te saskaramies ar pārspīlējumu. Šajā ziņā ir liecības. Dažas no tām publicētas, piemēram Efraima Zurofa rakstā avīzē Diena. Tur ir pilna buķete: slepkavības, spīdzināšana, seksuāla varmācība.

Taču problēma ir tā, ka prokuratūra, ievelkot garumā (domāju, apzināti) izmeklēšanu uz 12 gadiem, ir sagaidījusi, kamēr visi izdzīvojušie aculiecinieki ir aizgājuši viņsaulē. Vienkārši vairs nav neviena, ko nopratināt, lai precizētu, vēlreiz pārbaudītu, apgāztu. Visas pret Cukuru savāktās liecības tagad var drošī pasludināt par padomju vai sionisko viltojumu.

"Rīgas bende" jau sen ir miris, "Mossad" garā roka sasniedza viņu Urugvajā 1965. gadā. Viņš bija labs lidotājs, taču, pievienojies soda vienībām, sapostīja savu pēcnāves reputāciju. Gērings arī bija meistarīgs lidotājs. Un tad?

Cukurs ir miris, taču "latviskās Latvijas" ideoloģija, kuras labad bija pieļaujami jebkādi noziegumi, vēl joprojām ir dzīva. Un reabilitētais Cukurs ar mazliet noslaucītiem asins traipiem tai vajadzīgs kā simbols.

339
Pēc temata
Hitlers, Bandera, kaut vai sātans: sabiedrotie, kurus izvēlas Eiropa
Vecās pasakas: Nacionālā apvienība atkal attaisno Herbertu Cukuru
"Viņš ir labs, viņš cīnījās pret krieviem": Lietuva aizstāv pareizo slepkavu
Herberts Cukurs: gļēvulis un bende ar lidotāja uzplečiem
Rīgas domes vēlēšanas 2020

Latvietis nostājies "ņegru" pusē: etniskais jautājums ir pārāks par demokrātiju?

9
(atjaunots 18:11 23.09.2020)
Vai Latviju var uzskatīt par demokrātisku valsti, ja tajā ir nepilsoņi? Tādu jautājumu uzdevis Vācijā dzīvojošs latvietis.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Vācijā dzīvojošs latvietis nobalsojis vietējās vēlēšanās un nonācis pie skumīga secinājuma: Latviju nevar uzskatīt par demokrātisku valsti.

Pagājušajā nedēļā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē notika komūnu vēlēšanas. Tajās uzvarēja reģionā valdošā Kristīgi demokrātiskā savienība, rādītājus uzlaboja "zaļie" un zaudēja balsis Sociāldemokrātiskā partija. Taču Bonnā dzīvojošo Latvijas pilsoni Tomu Ancīti vēlēšanas uzvedināja uz pārdomām par politiku Latvijā. Viņš iegrima domās par cilvēkiem, kam nav balsstiesību valstī, kurā viņi dzīvo.

Savas pārdomas viņš publicēja Facebook.

"Lai arī esmu Latvijas, ne Vācijas pilsonis, man ir tiesības balsot Vācijā (un citās ES valstīs) gan vietējās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pateicoties manai ES pilsonībai. Arī ikviens Vācijas pilsonis var pārvākties uz Latviju un pēc sešiem mēnešiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Iespējams, daudziem par to nav ne jausmas, taču, lai cik paradoksāli tas būtu, vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju nekad nav bijušas balsstiesības pašu valstī, lai arī šīs tiesības automātiski saņem jebkuras citas ES valsts pilsonis, pārvācies uz Rīgu.

Cilvēkus, kam atņemtas balsstiesības, sauc par "nepilsoņiem", Latvijas valdība viņiem piešķīrusi "citplanētiešu"pases. Faktiski viņi ir personas bez pilsonības, lai arī Latvijas valdība to noliedz.

Viņi nevar balsot vietējās vai visas Eiropas vēlēšanās – ne savā dzimtenē Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī. Pret viņiem attiecināti vēl vairāk nekā 70 citi ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar darbu valsts sektorā. Vēl vairāk, viņi netiek uzskatīti par ES pilsoņiem, tāpēc viņiem nav tiesību brīvi pārvietoties un strādāt jebkurā citā ES valstī.

No kurienes nākusi šī beztiesiskā cilvēku kategorija?

Kad Latvija kļuva neatkarīga no PSRS 90. gadu sākumā, valsts jaunie līderi sadalīja tās iedzīvotājus divās grupās – "vēlamie" un "nevēlamie".

Pirmajā grupā iekļauti cilvēki, kam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940. gada, un viņu pēcteči. Viņiem atļāva apmainīt padomju pases pret neatkarīgās Latvijas jaunajām pasēm (šajā grupā tika iekļautas aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju).

"Nevēlamajiem", kuri bija ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, un viņu pēctečiem radīja speciālu tiesisko statusu – "Latvijas nepilsonis" (šajā grupā bija aptuveni trešā daļa iedzīvotāju – apmēram 700 tūkstoši cilvēku). Lielākā daļa viņu vidū bija krievi, taču bija arī baltkrievi, ukraiņi, poļi, armēņi utt.

Tieskajam pamatam izmantoja tā saucamo "pārmantojamības doktrīnu": Latvija nav radīta no nulls pēc PSRS sabrukuma – tika atjaunota agrākā Latvijas Republika. Tā padomju pilsoņi, kuri ieradās Latvijas PSR no citām PSRS republikām padomju laikā, tika pasludināti par ārzemniekiem.

Dažus gadus vēlāk darbu sāka nepilsoņu "naturalizācijas" procedūra – viņi varēja saņemt pilsonību, ja pierādīs latviešu valodas zināšanas un pareizi atbildēs uz jautājumiem par Latvijas vēsturi (tas ir, piekritīs, ka PSRS to okupējusi).

Es vēl biju bērns, kad tika pieņemti tie vēsturiskie lēmumi. Neskatījos ziņas, nezināju likumus un, domāju, nesapratu, ko nozīmē "pilsonība". Taču es jau sapratu, ka cilvēki Latvijā runā dažādās valdās. Lielākā daļa runāja latviski, pārējie – krieviski, daudzi prata abas valodas. Tomēr šī starpība netraucēja saprasties un mierīgi dzīvot kopā – kā kaimiņi, dzīvesbiedri, draugi, radinieki un kolēģi.

Kad izaugu un sāku lasīt avīzes, noskaidroju, ka tik vienkārši nemaz nav. Uzzināju, ka krievvalodīgie ir citas šķiras cilvēki (lai arī tas neskanēja atklāti), ka viņi ir daudz sliktāki par latviešiem, ka viņu valodu nav vērts mācīties. Konstatēju, ka līdztekus ikdienas dzīvei pastāv cita joma: statusu un pasu sistēma, kas šķīra kaimiņus, dzīvesbiedrus, draugus, turviniekus un kolēģus.

Drīz pēc tam, kad saņēmu pats savu pirmo pasi, uzzināju, ka piederu pie privileģētās grupas. Man nebija jākārto eksāmens, jo mani vecāki piederēja pie "vēlamo" grupas.

Protams, uzzināju arī, kādi ir krievu un latviešu starpā valdošās spriedzes iemesli: okupācija, deportācijas, komunistiskā diktatūra un vēsturiskās pretenzijas.

Sociopolitiskā atmosfēra, kurā dzīvoju, ieskaitot politiķu-nacionālistu izteikumus, rakstus avīzēs, kas dēmonizēja krievvalodīgos, skolu izglītību un sabiedrisko viedokli – tas man palīdzēja izprast etnisko tiesību pārsvaru pār demokrātiskajām tiesībām.

Pagāja gadi, līdz spēju atbrīvoties no muļķīgajiem stereotipiem, ko man iekala, un uzzināt, ka īsti ir demokrātija.

Vēl daudz cilvēki Latvijā (starp "pirmās klases" pilsoņiem) ne tikai attaisno "nepilsoņa" statusa ieviešanu, bet arī pozitīvi vērtē tā tālāko pastāvēšanu. Cilvēki, kas runā par nepilsoņu diskrimināciju, sauc viņus par "prokrieviskiem", "Kremļa roku", "pretvalstiskiem" un tā tālāk (Krievijas valdība bieži kritizēja nepilsonību, tiesa, tāpat kā ES un ANO). Šajos "argumentos" nav intelektuālā elementa, tāpēc nav jēgas tos apspriest.

Citu argumentu pamatā ir mērķtiecība – "ja nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, viņi balsotu par to vai citu partiju, un tas mainītu valsts politisko ainavu".

Var jau būt, ka tā ir patiesība. Taču lieta tā, ka tie ir atklāti nedemokrātiski izteikumi.

Kad mēs domājam par to, vai piešķirt tiesības kādai cilvēku grupai, ņemot vērā viņu "lietderību", mēs risinājām jautājumu par to, kas ir demokrātija. Vai tā patiešām ir labākā pārvaldes forma? Es esmu pārliecināts, ka tā ir, tāpēc tādi argumenti manās acīs ir bezjēdzīgi.

Vēl viens argumentu paveids ir atgādinājumi par to, ka naturalizācija vēl aizvien pastāv: "Daži nepilsoņi varēja naturalizēties, kāpēc citi nevar?", "Viņi vienkārši ir pārāk slinki, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu."

Neiedziļināšos "naturalizācijas" sitēmas pazemojošajās niansēs un neskaidrošu, kāpēc tā nekad nav strādājusi (kopš 1995. gada naturalizējušies tikai 20% nepilsoņu; viņu skaita būtiskā lejupslīde ir saistīta ar iedzīvotāju skaita dabisko sarukumu un emigrāciju). Sākot tādu dialogu, tu automātiski legalizē "nepilsoņa" statusu. Tā mēs atgriežamies pie jautājuma: kas tie tādi "mēs" esam, kas var nosūtīt citus kārtot eksāmenu?

Un vēl viens jautājums: kāpēc patiesībā pirms trīsdesmit gadiem sākās revolūcija? Vai tā bija TIKAI nacionālā revolūcija? Cik daudzi no tiem, kas 90. gados izgāja ielās, pieprasīja demokrātiju, ieskaitot visus tās principus, priekšrocības un pienākumus? Cik daudzi vienkārši gribēja būt neatkarīgi no PSRS un nevarēja ne iedomāties, kas tā tāda ir – demokrātija?

Protams, tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to apspriestu publikācijā Facebook.

Pat ja rīt visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību, nepilsonības sekas būs jūtamas vēl vairākas paaudzes.

Tomēr pagaidām, kamēr situācija ir tāda, kāda tā ir, es uzskatu, ka Latvijas prezidenta formulējums intervijā vienai vācu avīzei par protestiem Baltkrievijā ir dīvains. "Kā demokrātiskai valstij, mums jāparāda solidaritāte ar Baltkrievijas tautu, ka cīnās par demokrātiju un brīvām vēlēšanām," viņš teica.

Piekrītu, tas mums jādara. Protams, Latvijā ir virkne demokrātisku institūtu. Taču, manuprāt, ir nepareizi dēvēt to par demokrātisku valsti," viņš konstatēja.

9
Tagi:
nepilsoņi, Latvija
Pēc temata
Nevis Valsts valodas diena, bet Kauna diena: Levitam atgādina par nepilsoņiem
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Latvijas eksprezidents: nepilsoņiem dvēselē vēl dzīvo PSRS
ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo

ASV draud sakāve. Kāpēc Vašingtona atjaunojusi sankcijas pret Teherānu

18
(atjaunots 11:56 23.09.2020)
Savienotās Valstis pilnā apjomā atjaunojušas sankcijas pret Irānu. Valsts departaments apgalvo, ka Teherāna nepildot "kodoldarījuma" nosacījumus.

ANO un Eiropas Savienība uzskata, ka amerikāņu argumenti nav pārliecinoši, un atteicās pievienoties Vašingtonai. Ko cenšas panākt Baltais nams un kāda ir starptautiskā nostāja? Par to portālā RIA Novosti pastāstīja Galija Ibragimova.

Vienpusējs spiediens

"ANO Drošības padome nepagarināja ieroču piegāžu embargo Irānai. Tomēr ASV nolēma rīkoties un atjaunoja sancijas. Tagad tās ir ne tikai pret Teherānu, bet arī pret visiem embargo pārkāpējiem," paziņoja Maiks Pompeo un aicināja ES atbalstīt Vašingtonu.

Tomēr reakcija bija pretēja. Vācijas, Lielbritānijas un Francijas ārlietu ministri nosodīja Baltā nama soli.

"2018. gada 8. maijā ASV izstājās no Visaptverošā rīcības plāna Irānas kodolprogrammas ierobežošanai un vairs nav "darījuma" loceklis. Šī iemesla dēļ jebkādiem Vašingtonas lēmumiem nav juridiska spēka," atzīmēja "eirotrijotnes" ministri.

Parīze, Berlīne un Londona turpinās vājināt sankcijas. Ministri atgādināja, ka ierobežojumu atcelšānu paredz ANO Drošības padomes rezolūcija 2231.

Šis dokuments ofiiciāli apstiprināja 2015. gadā saskaņoto "kodoldarījumu".

"Mēs pastāvīgi atbalstījām tā saglabāšanu un turpināsim tā rīkoties," akcentēja eiropieši.

Eiropas solījumi

Donalds Tramps izstājās no "darījuma" pirms diviem gadiem, aizbildinoties ar to, ka Teherāna slepus attīsta kodolprogrammu. Nekādus pierādījumus viņš neminēja, tomēr pieprasīja sankciju atjaunošanu. Krievija, Ķīna un Eiropa to nosodīja un uzsvēra, ka dokuments saglabās spēku arī bez ASV. Vācija, Francija un Lielbritānija par apstiprināja īpašu likumu, kas ļāva kompānijām sadarboties ar Irānu. Lai nebūtu jābīstas no ASV spiediena, tika izstrādāts īpašs finansiālais mehānisms INSTEX.

Efekts gan bija ierobežots. Kompānijas tik un tā pameta Irānas tirgu, republikas ekonomikā iestājās lejupslīde. Sadarbību ar Teherānu pārtrauca pat ķīnieši, lai arī Pekina nosodīja ASV sankcijas.

Irānas valdība nolēma nogaidīt cerībā, ka eiropiešiem izdosies pārliecināt Vašingtonu atteikties no biznesa vajāšanas. Taču ārvalstu kompānijas pameta valsti, un cerības, ka Vašingtona atmaigs, tēpēc Teherāna pakāpeniski atteicās no kodolprogrammas ierobežojumiem.

Formāli Visaptverošais rīcības plāns darbojas, taču "darījuma" dalībnieku savstarpējie pārmetumi mazina uzticību tam. Teherānas atteikšanos ievērot dokumenta noteikumus Vašingtona izmanto kā galveno argumentu jaunajā uzbrukumā "ajatollu režīmam" – tā ASV mediji dēvē Irānas politisko sistēmu. 

"Nepieļaut embargo atcelšanu"

Amerikāņi ir nobažījušies par to, ka 18. oktobrī tiks atcelts ieroču embargo, kas vērsts pret Teherānu. Šīs bažas vairo Irānas kaimiņi.

Piemēram, Izraēla, Saūda Arābija, Bahreina, Kuveita norāda, ka pēc aizliegumu atcelšanas republika iegādāsies Krievijā un Ķīnā PGA līdzekļus un mūsdienīgus iznīcinātājus. Tas nostiprinās Irānu un sarežģīs situāciju reģionā. Lai to nepieļautu, Teherānas pretinieki rīkojas ar ASV starpniecību.

Augustā amerikāņi iesniedza ANO Drošības padomē rezolūciju par ieroču embargo pagarināšanu, skaidrojot, ka Teherāna apbruņo "Hesbollah" Libānā un Sīrijā, kā arī šiītu kaujiniekus Irākā, kas ne vienu vien reizi provocējuši sadursmes ar vietējiem karavīriem.

Francija, Vācija un Lielbritānija piekrīt amerikāņu bažām, taču ierosinājumu neatbalstīja. Krievija un Ķīna lika saprast, ka bloķēs visus ASV soļus šajā virzienā. Savukārt Irāna paziņoja: tāda rezolūcija pārvilks krustu "kodoldarījumam".

ANO Drošības padome noraidīja ASV projektu. Jau nedēļu vēlāk Valsts departaments nāca klajā ar dokumentiem, kuri it kā pierādot plāna paredzēto Teherānas saistību pārkāpumus. Tajos runa ir par to, ka bagātinātā urāna krājumi Irānā pārsnieguši noteikto normu – 300 kilogramus. Maiks Pompeo neslēpa, ka Vašingtona vēlas atjaunot sankcijas pilnā apjomā. ANO DP atgādināja: ASV nevar spriest par "darījuma" ievērošanu, jo izstājušās no tā. ASV atbildēja, ka vēl joprojām ir viena no valstīm, kas apstiprināja rezolūciju 2231, tātad tās saglabā tiesības uz sankcijām. Vienlaikus ASV norādīja: ja 30 dienu laikā pēc sūdzības iesniegšanas Irāna nespers soļus, sankcijas atjaunosies. Termiņš beidzies 20. septembrī.

Nogaidīšana

"ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs atsaucās uz vienprātības trūkumu DP un iebilda pret sankciju atjaunošānu. ASV lēmumu ignorēja IAEA, asi kritizēja Eiropā. Vašingtona ir nonākusi visnotaļ pazemojošā stāvoklī," uzskata Maskavas valsts starptautisko attiecību institūta Starptautisko pētījumu institūta Eiroatlantiskās drošības centra vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Andrejs Baklickis.

Tomēr eksperts pieļāva, ka ASV sankcijas nobiedēs ārvalstu bizness. Ja ieroču embargo tiks atcelts, daudzi tomēr nevēlēsies tirgot ar Irānu. Draudi nonākt zem ASV spiediena šķitīs svarīgāki. Taču arī tādos apstākļos Vašingtonas rīcība šķiet pārlieka.

"Eiropas likumdošana paredz ieroču embargo līdz 2023. gadam. Tāpēc pat gadījumā, ja starptautiskie aizliegumi tiks atcelti, ES nevarēs sadarboties ar Teherānu šajā jomā. Krievijā un Ķīnā situācija ir vēl interesantāka. Kompānijas no šīm valstīm, kas potenciāli varētu pārdot bruņojumu Irānai, jau ir sankciju sarakstos. Nekas nekavē tās noslēgt skaļu darījumu ar Teherānu pēc embargo atcelšanas. Tas nenozīmē, ka bruņojums nekavējoties nonāks Irānā, tomēr ASV morālā sakāve ir acīmredzama," sprieda eksperts.

Speciālists starptautisko attiecību jomā Rafaels Satarovs (ASV) pievērsa uzmanību tam, ka Teherānas reakcija uz ASV vienpusējām sankcijām bija ieturēta. Viņš konstatēja, ka Irānas valdība nevēlas saasināt situāciju pirms prezidenta vēlēšanām Amerikā.

"Islāma Republika saprot, ka jebkāds ass izteikums par ASV tikai kaitēs. Tramps nekavējoties pavērsīs savā labā kārtējo krīzi ar Irānu un pastiprinās spiedienu. Pie tam tagad Eiropa, Krievija, Ķīna, ANO ir Irānas pusē. Verbālai konfrontācijai nav nozīmes. Bet vienpusējām sankcijām nav starptautiski atzīta likuma spēka," uzskata Satarovs.

Arī citi eksperti bija vienisprātis: ja ASV prezidenta posteni ieņems Džo Baidens, amerikāņi varētu atgriezties pie Visaptverošā rīcības plāna. Tomēr Trampa prezidentūras gados situācija ap Irānu ir mainījusies. Tāpēc atgriešanās pie "darījuma" nebūs vienkārša.

18
Tagi:
drošība, ANO, Krievija, Ķīna, Eiropas Savienība, Irāna, ASV
Pēc temata
Līdz ar karu Irākā sākās Amerikas sakāve. Kā tas notika?
Krievijas prezidents ierosinājis ANO Drošības padomes locekļu videotikšanos
Trampa padomnieks atzinis ASV sakāvi ANO Drošības padomē
Sankcijas pret Irānu: ASV viedoklis un nepareizais
Artis Pabriks

"Amerikāņi mums neprasa pat pusi no tā": Artis Pabriks "uzbraucis" bankām

0
(atjaunots 18:33 23.09.2020)
Latvijas aizsardzības ministrs pēkšņi norūpējies par valsts finanšu sektora problēmu un pieprasīja pārtraukt spiedienu, ko jūt banku iebiedētie klienti.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Sarežģītais stāvoklis Latvijas finanšu sektorā, kas radies banku sistēmas "kapitālremonta" rezultātā, šķiet, satraucis ne tikai nozares speciālistus, bet arī varas pārstāvjus.

Piemēram, aizsardzības ministrs Artis Pabriks asi kritizēja banku nesamērīgās prasības.

"Ir pēdējais laiks visiem atzīt, ka prasības banku klientiem ir pārmērīgas un nesaprātīgas. Ieviestas, aizsedzoties ar drošības jautājumiem," Pabriks ar sašutumu klāstīja savā lapā Twitter.

​Tomēr sociālo tīklu lietotāji Pabrika aizbildniecisko žestu novērtēja atšķirīgi – daži atbalstīja politiķa sašutumu cits ironiski atzīmēja, ka bez nopietniem valdības lēmumiem tie ir tikai tukši vārdi.

"Starp citu, šo prasību tiešās sekas ir lielas sabiedrības daļas iedzīšana ātro kredītu lamatās un ātro kredītu nozares uzplaukums kā tāds. Jo, kad pēkšņi banka nekreditē vairs pat gludekļa iegādi – ko gan cilvēkam iesākt?" bija sašutis pazīstamais reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks.

​Viens no komentētājiem atgādināja, ka kredītu trūkuma dēļ reģionos nav iespējams izdzīvot.

"Tieši tā! Bankas reģionos nefinansē ne mājokļa rekonstrukcijas, ne jaunas būvniecības, tikai iegādi, vēl pie tam banka, kuru mēs visi Latvija kopīgi pēdējo izglābām! Kā reģionos dzīvot? Viens ceļš – uz Rīgu... ļoti skumji..." konstatēja Edgars Kaļva.

​"Neticu, ka jūs pats pēkšņi tā izdomājāt, izklausās pēc partijas sponsoru lūguma," politiķi par spēlēm aizdomās tur Misters Futbols.

​"Un kas ir vainīgs? MK un Saeima! Skatoties budžetu, sapratāt, ka nauda garām iet, jo LV iedzīvotāji kontus atvēra LT un EE? Regulējumu vajadzēja, bet kā parasti Latvijā notiek - pārspīlēja ar īstenošanu," ironizēja rilekta.

​"Un banku lobijs , kas ierobežo skaidru naudu, tikpat nesamērīgs un nelikumīgs," autoru atbalstīja lasītājs ar lietotājvārdu "Patiesība ir tur ārā".

​Komentētāji droši kritizēja politiķi par bezdarbību.

"Teica Artis, pamostoties rapšu laukā, kas bija viņa partijas biedru a/parts..." atgādināja Juris Lipsnis.

​"Kapteinis Acīmredzamais no miesas un asinīm," sarkastiski konstatēja cits komentētājs.

​"Es to atzinu pirms gada. Visi atzīs, un? Dzīvos ar atziņu? It kā jau tāpēc ir Saeima un valdība, lai ar atziņām kaut ko arī iesāktu," neapmierināts atzīmēja Kaspars.

​"Vai kāds vēl atceras "pelēko sarakstu" un Krišjāņa Kariņa satraukumu par LV iekļaušanu tajā?" ar izsmieklu apjautājās Arvis Villa.

​"Amerikāņi mums neprasa pat pusi no tā ko paši sadaram, mazohistiski šaujot sev visās iespējamās vietās," uz pārmetumu attrauca aizsardzības ministrs.

​Atgādināsim, ka Latvijā pilnā sparā rit finanšu sektora "kapitālremonts" ar mērķi novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu. Tas sākās 2018. gadā, kad komisijas Moneyval eksperti publicēja ziņojumu par pārkāpumiem Latvijas finanšu sektorā un norādīja: ja valsts nelabosies, tā nokļūs "pelēkajā sarakstā", kas ļoti negatīvi ietekmēs tās ekonomiku.

Represiju giljotīna sāka darbu pilnā sparā, taču kontrolējošās struktūras pieprasa aizvien jaunus upurus. Ārvalstnieki jau ir aizgājuši, tāpēc bez darba palikušie finanšu uzraugi sāka bloķēt vietējo uzņēmēju un vienkāršu iedzīvotāju kontus.

0
Tagi:
Artis Pabriks, bankas, Latvija
Pēc temata
Simtiem dosjē lappušu: kā pārbauda ABLV noguldītājus un vai viņiem atgriezīs naudu
Atlaižu nebūs: bankas nav gatavas atbalstīt uzņēmējus no Baltkrievijas
"Apvaino godprātīgu Latvijas pilsoni": ārste šokēta par bankas lēmumu bloķēt karti
"Bīstamā Kuba": SEB banka pieprasīja paskaidrojumus latvietei par 20 eiro maksājumu