Sarkanais laukums

Putina ilgā valsts

163
(atjaunots 09:28 18.02.2019)
Krievijas valsts dzīvo. Tagad tā ir jauna tipa valsts, kādas mums vēl nav bijis. Tā vēl nav pietiekami izpētīta, taču tās savdabīgums un vitalitāte ir acīmredzami. Pārvarētie stresa testi, liecina, ka tāds politiskās iekārtas modelis ir Krievijas nācijas izdzīvošanas instruments ne tikai tuvākajos gados, bet arī gadu desmitos, visticamākais – visu priekšā stāvošo gadsimtu.

Raksta autors – Vladislavs Surkovs ir Krievijas valsts darbinieks, "suverēnās demokrātijas" koncepcijas autors. Krievijas Federācijas prezidenta palīgs kopš 2013. gada 20. septembra. Krievijas Federācijas 1. klases valsts padomnieks. Savu rakstu "Putina ilgā valsts" viņš publicēja izdevumā "Ņezavisimaja gazeta", un materiāls izraisījis plašas diskusijas visdažādākajos Krievijas sabiedrības slāņos.

"Tā ir tikai ilūzija, ka mums ir izvēle". Pārsteidzoši dziļi un pārdroši vārdi. Pirms pusotra gadu desmita izskanējušie vārdi tagad ir piemirsti un tikpat kā nekad netiek citēti. Taču psiholoģija apgalvo: tas, ko esam aizmirsuši, iespaido mūs daudz vairāk, nekā tas, ko paturam prātā. Šī frāze, pārkāpjot visas konteksta aprises, kurā tā izskanēja, galu galā kļuva par Krievijas jaunā valstiskuma pirmo aksiomu, uz kuras pamatiem celtas aktuālās politikas teorija un prakse.

Izvēles ilūzija ir svarīgākā iluzija, rietumu dzīves veida, it īpaši rietumu demokrātijas galvenais triks. Tā jau sen drīzāk seko Barnuma, ne Klisfena idejām. Atteikšanās no šīs ilūzijas par labu nosacītības reālismam noveda mūsu sabiedrību pie pārdomām par savu īpašo, suverēno demokrātiskās attīstības variantu, pēc tam pilnībā zuda interese par diskusijām jautājumā par to, kādai ir jābūt demokrātijai un vai tā vispār ir vajadzīga.

Pavērušies brīvas valsts jaunrades ceļi, ko kontrolē nevis importētas himēras, bet gan vēsturisko procesu loģika – "iespēju māksla". Krievijas neiespējamā, nedabiskā un vēsturiski neloģiskā sairšana tika apturēta ar stingru roku, lai arī mazliet novēloti. No PSRS līdz KF līmenim sabrukusī Krievija pārtrauca sabrukumu, sāka atjaunoties un atgriezās pie sava dabiskā un vienīgā iespējamā stāvokļa – varena un augoša tautu kopiena. Pārdrošā loma, kas mūsu valstij piešķirta pasaules vēsturē, neļauj nokāpt no skatuves vai ciest klusu aizmugures plānā, nedod mieru un nosaka tās valstiskuma sarežģīto raksturu.

Un tagad Krievijas valsts turpinās. Tagad tā ir jauna tipa valsts, kādas mums vēl nav bijis. Tā veidojusies 2000. gadu vidū un pagaidām vēl nav pietiekami izpētīta, taču tās savdabīgums un vitalitāte ir acīmredzami. Stresa testi, ko tā pārvarējusi un pārvar, liecina, ka tāds organiski izveidojies politiskās iekārtas modelis ir Krievijas nācijas izdzīvošanas un augšupkāpšanas efektīvs instruments ne tikai tuvākajos gados, bet arī gadu desmitos, visticamākais – visu priekšā stāvošo gadsimtu.

Tātad Krievijas vēsturē ir zināmi četri galvenie valsts modeļi, ko relatīvi varam nosaukt to veidotāju vārdos: Ivana III valsts (Lielā kņaziste/Maskavas un visas Krievzemes valsts, XV-XVII gs.), Pētera I valsts (Krievijas impērija XVIII-XIX gs); Ļeņina valsts (Padomju Savienība XX gs.) un Putina valsts (Krievijas Federācija, XXI gs.). Tās radījuši, Gumiļeva vārdiem izsakoties, "garas gribas" cilvēki, tās ir lielas politiskās mašīnas, kas, nomainot viena otru, remontējoties un adaptējoties laika gaitā, gadsimtu pēc gadsimta nodrošinājušas krievu pasaulei apņēmīgu virzību uz augšu.

Putina lielā politiskā mašīna tikai uzņem apgriezienus un noskaņojas uz ilgu, grūtu un interesantu darbu. Brīdis, kad tā sāks darbu ar pilnu jaudu, vēl ir tālu priekšā, tātad arī pēc daudziem gadiem Krievija vēl joprojām būs Putina valsts, gluži tāpat, kā mūsdienu Francija vēl joprojām dēvē sevi par de Golla Piekto republiku (lai arī patlaban pie varas valstī ir antikemalisti) un joprojām balstās uz Atatjurka "Sešu bultu" ideoloģiju, bet Savienotās Valstis vēl joprojām izmanto daļēji par leģendām kļuvušo "tēvu-dibinātāju" tēliem un vērtībām.

Ir nepieciešams apzināties, apjēgt un aprakstit Putina valdīšanas sistēmu un visu putinisma ideju un mēru kompleksu nākotnes ideoloģijas aspektā. Nākotnes, jo tagadējais Putins diezin vai ir putinists, tāpat kā, piemēram, Markss nav marksists un diezin vai piekristu par tādu kļūt, ja uzzinātu, ko tas nozīmē. Taču tas vajadzigs visiem pārējiem, kuri gribētu līdzināties Putinam. Lai varētu nodot tālāk viņa metodes un pieejas.

Tās jāapraksta nevis mūsējās un ne-mūsējās propagandas stilā, bet gan valodā, ko Krievijas ierēdņi un Krievijai naidīgie ierēdņi uzskatītu par mērenu ķecerību. Tāda valoda varētu būt pieņemama pietiekami plašai auditorijai, un tieši tas ir vajadzīgs, jo Krievijas izveidotā politiskā sistēma ir noderīga ne tikai pašmāju nākotnei vien, – tai nepārprotami ir vērā ņemams eksporta potenciāls. Jau tagad ir jūtams pieprasījums pēc tās vai atsevišķiem tās elementiem. Tās pieredzi apgūst un daļēji pārņem, to atdarina gan valdošās, gan opozīcijas grupas daudzās valstīs.

Ārvalstu politiķi piedēvē Krievijai iejaukšanos vēlēšanās un referendumos visās pasaules malās. Patiesībā stāvoklis ir nopietnāks – Krievija iejaucas viņu smadzenēs, un viņi neaptver, ko iesākt ar savu mainīto apziņu. Kopš tiem laikiem, kad pēc neveiksmīgajiem 90. gadiem mūsu valsts atteicās aizņemties ideoloģiju, pati sāka veidot pamatus un pārgāja informatīvā pretuzbrukumā Rietumiem, Eiropas un ASV ekspertu prognozes aizvien biežāk izrādās kļūdainas. Viņus pārsteidz un tracina elektorāta paranormālās vēlmes. Apjukuši viņi paziņoja, ka uzbrūk populisms. Var teikt arī tā, ja pietrūkst vārdu.

Tiešā līnija ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu
© Sputnik / Алексей Дружинин

Vienlaikus ārzemnieku interese par Krievijas politisko algoritmu ir saprotama – nav pravieša viņu tēvzemē, un Krievija jau sen ir pareģojusi visu, kas ar viņiem notiek.

Kad visi vēl smilkstēja aiz sajūsmas par globalizāciju un plakano pasauli bez robežām, Maskava atklāti atgādināja, ka suverenitātei un nacionālajām interesēm ir nozīme. Daudzi atmaskoja mūsu "naivo" pieķeršanos novecojušajām lietām, kas it kā jau sen izgājušas no modes. Mums iegalvoja, ka nav vērts turēties pie XIX gs. vērtībām, ka vajagot droši ieiet XXI gadsimtā, kur it kā nebūšot nekādu suverēnu nāciju un nacionālo valstu. Tomēr XXI gadsimtā iznāca tā, kā teicām mēs. Angļu Brexit, amerikāņu "#greatagain", Eiropas centieni norobežoties no migrācijas – tie ir tikai pirmie punktu vispārējo deglobalizācijas, resuverenizācijas un nacionālisma izpausmju garajā sarakstā.

Kad uz katra stūra lielīja internetu kā neaizskaramu neierobežotas brīvības telpu, kurā visi it kā drīkstot visu un kur visi it kā esot līdztiesīgi, Krievijas uzdeva apskaidrojošu jautājumu apmuļķotajai cilvēcei: "Kas tad mēs īsti esam vispasaules tīmeklī – zirnerkļi vai mušas?" Un tagad visi, pat brīvību mīlošākā birokrātija, ir metušies atpiņķēt tīmekli un apsūdzēt Facebook par ārvalstu iejaukšanās atbalstu. Brīvo virtuālo telpu, kas izreklamēta kā nākotnes paradīzes prototips, tagad ieņēmusi un robežas novilkusi kiberpolicija un kibernoziedzība, kiberarmijas un kiberspiegi, kiberteroristi un kibermorālisti.

Kad neviens neapstrīdēja "hegemona" hegemoniju un jau gandrīz piepildījās amerikāņu lielais sapnis par varu visā pasaulē un daudziem jau rēgojās stāsta beigas ar fināla piezīmi "tautas klusē", klusumā pēkšņi asi izskanēja runa Minhenē. Tolaik šķita, ka tā ir disidentiska, taču šodien viss tājā teiktais liekas pašsaprotams, - ar Ameriku ir neapmierināti visi, pat paši amerikāņi.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Nesen amerikāņu mediji plaši tiražēja mazpazīstamo terminu "derin devlet" no turku politiskās vārdnīcas, kas tulkojumā angļu valodā izskanēja kā deep state. No turienes termins izplatījās medijos pie mums. Tulkojumā iznāca "dziļā valsts". Termins apzīmē aiz ārējiem, demonstatīvajiem demokrātiskajiem institūtiem slēptu stingru un absolūti nedemokrātisku spēka struktūru reālās varas organizāciju. Mehānisms, kas praksē darbojas ar vardarbības, uzpirkšanas un manipulāciju metodēm, ir dziļi slēpts zem civilās sabiedrības virsmas, kas vārdos (liekulīgi vai vientiesīgi) nosoda gan manipulācijas, gan uzpirkšanu un vardarbību.

Ieraudzījuši pie sevis ne īpaši pievilcīgo "dziļo valsti", amerikāņi nebija īpaši pārsteigti – viņi jau sen nojauta, ka tā pastāv. Ja jau pastāv deep net un dark net, kāpēc gan nevarētu pastāvēt deep state vai pat dark state? No šīs nepubliskās un neafišētās varas dzīlēm un tumsas izpeld plašai publikai sagatavotās gaišās demokrātijas mirāžas – izvēles ilūzija, brīvības sajūta, pārākuma sajūta un visas pārējās.

Neuzticība un skaudība – prioritātie sociālās enerģijas avoti, ko izmanto demokrātija, konsekventi noved pie kritikas absolūtisma un bažu pieauguma. Heiteri, troļļi un viņu rindās iespiedušies ļaunie boti izveidojuši histērisko vairākumu, izspiežot no līdera pozīcijām godājamo vidējo klasi, kas reiz "uzdeva" pavism citādu toni.

Tagad neviens vairs netic publisko politiķu labajiem nodomiem, viņus apskauž, tāpēc uzskata par netikumīgiem un melīgiem cilvēkiem, iespējams, pat neliešiem. Slavenie politogrāfijas seriāli, sākot no "Bosa" līdz "Kāršu namiņam" gleznaini tēlo elites duļķaino ikdienu.

Krievijas prezidents Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Nevar ļaut nelietim aiziet pārāk tālu tikai tāpēc, ka viņš ir nelietis. Ja visapkārt (domājams) ir vieni vienīgi nelieši, neliešu apturēšanai nākas izmantot pašus neliešus. Velnu izdzen ar Belcebulu... Pastāv plašs neliešu sortiments un miglaini noteikumi, kuru mērķis ir neliešu savstarpējo cīņu novest pie vairāk vai mazāk neizšķirta rezultāta. Tā rodas labdarīgā savaldīšanas  un pretsvaru sistēma – dinamisks zemiskuma līdzsvars, alkatības līdzsvars, krāpšanās harmonija. Ja kāds tomēr ir aizgājis par tālu un pārkāpis līdzsvaru, modrā dziļā valsts steidz palīgā un ar neredzamām rokām novelk pārkāpēju dibenā.

Patiesībā nav nekā briesmīga aprakstītajā rietumu demokrātijas ainā, atliek tikai mazliet mainīt skata leņķi, un bailes atkal pazūd. Taču iespaidi saglabājas, un rietumu iedzīvotājs sāk skatīties apkārt – viņš meklē citus pastāvēšanas paraugus un paņēmienus. Un saskata Krieviju.

Protams, mūsu sistēma tapat kā viss pārējais, neizskatās izsmalcinātāka, toties godīgāka. Lai arī daudziem vārds "godīgāka" nav sinonīms vārdam "labāka", tai piemīt savs valdzinājums.

Pie mums valsts nedalās dziļajā un ārējā, tā ir vesela, ar visiem saviem elementiem un izpausmēm tā ir redzama. Varas karkasa brutālākās konstrukcijas celtas uz fasādes, tās nesedz nekādi arhitektūras smalkumi. Pat brīžos, kad birokrātija ķeras pie viltus, tā nerīkojas īpaši rūpīgi, it kā uzskatot, ka "tik un tā visi visu saprot".

Spēcīgā iekšējā spriedze, kas saistīta ar milzīgu neviendabīgu telpu noturēšanu, pastāvīgā uzturēšanās ģeopolitiskās cīņas brikšņos valsts militārās un policejiskas funkcijas iegūst milzīgu nozīmi. Tās neslēpj, gluži pretēji, tās demonstrē, jo Krievijā nekad nav valdījuši tirgoņi (gandrīz nekad, izņēmumu veido tikai daži mēneši 1917. gadā un daži gadi 90. gados), kuri uzskata, ka tirdzniecība ir nozīmīgāka nekā militārā joma, un tirgoņiem līdzās stāvošie liberāļi, kuru mācības pamatā ir visu "policejisko" izpausmju noliegums. Nebija neviena, kam piesegt taisnību ar ilūzijām, kaunīgi aizbīdot aizmugurē un slēpjot jebkuras valsts imanento īpašību – būt aizsardzības un uzbrukuma ierocim.

Dziļās valsts Krievijā nav, tā ir visu acu priekšā. Toties Krievijā ir dziļā tauta.

Uz glancētās virsmas mirdz elite, gadsimtu pēc gadsimta aktīvi (par to varam noņemt tās priekšā cepuri) iesaista tautu dažos savos pasākumos – partiju sēdēs, karos, vēlēšanās, ekonomiskajos eksperimentos. Tauta pasākumos piedalās, taču izvairīgi, virspusē neparādās un savās dzīlēs dzīvo pavisam citu dzīvi. Divas nacionalās dzīves, virspusējā un dziļā, dažkārt virzās pretējos virzienos, dažkārt tie sakrīt, taču nekad nesaplūst.

Dziļā tauta vienmēr domā pati par sevi, tā ir nesasniedzama ar socioloģiskām aptaujām, aģitāciju, draudiem un citiem tiešās izpētes un ietekmes paņēmieniem. Bieži vien izpratne par to, kas tas ir, ko domā un ko vēlas, nāk pēkšņi un novēloti, un tā nenāk pie tiem, kuri kaut ko var izdarīt.

Tikai reti eksperti mēģinās precīzi noteikt, vai dziļās tautas skaits līdzinās iedzīvotāju skaitam. Varbūt tā ir daļa cilvēku? Kāda tieši? Dažādos laika periodos par dziļo tautu uzskatīja te zemniekus, proletāriešus, bezpartejiskos, hipsterus, budžeta darbiniekus. To "meklēja", "gāja" pretī dziļajai tautai. Dēvēja par Dieva tautu, vai gluži pretēji. Dažkārt uzskatīja, ka tā ir izdomāta un patiesībā nepastāv, sāka kaut kādas sasteigtas reformas, nedomājot par dziļo tautu, taču drīz vien uzdūrās tai, sadauzīja pret to pieri un secināja, ka "kaut kas tur tomēr ir". Tā ne vienu vien reizi ir atkāpusies savējo vai svešu iekarotāju spiediena priekšā, taču vienmēr ir atgriezusies.

Ar savu gigantisko masu dziļā tauta rada nepārvaramu kultūras gravitācijas spēku, kas apvieno nāciju un piesaista (piespiež) pie zemes (pie dzimtās zemes) eliti, kas laiku pa laikam mēģina kosmopolītiski pacelties spārnos.

Tauta ir senāka nekā valstiskums, tauta nosaka tā formu, ierobežo teorētiķu fantāzijas, liek spert noteiktus soļus. Tā ir spēcīgs gravitācijas centrs, pie kura neizbēgami nonāk visas politiskās trajektorijas. Krievijā var sākt, kā vien vēlaties – ar konservatīvismu, sociālismu vai liberālismu, taču viss noslēgsies aptuveni ar vienu un to pašu. Ar to, kas ir.

Prasme uzklausīt un saprast tautu, redzēt to caurcaurēm, visā dziļumā, un  atbilstoši rīkoties – tā ir Putina valsts unikālā un svarīgākā priekšrocība. Tā ir adekvāta tautai, iet ar to kopsolī, tātad nav pakļauta vēstures straumju satriecošajām pārslodzēm. Tātad tā ir efektīva un ilgmūžīga.

Džordžs Soross
© AFP 2019 / LAKRUWAN WANNIARACHCHI

Jaunajā sistēmā visi institūti ir pakļauti galvenajam uzdevumam – līdera cieņpilnai saziņai un mijiedarbībai ar pilsoņiem. Dažādi varas atzarojumi sanāk vienuviet līdera personībā – tie nes vērtību tikai tādā pakāpē, kādā nodrošina saikni ar viņu. Bez tam ārpus formālajām struktūrām un elitārajām grupām darbojas neformāli saziņas paņēmieni. Un kad aprobežotība, atpalicība vai korupcija rada traucēkļus uz sakaru līnijām ar cilvēkiem, tiek sperti enerģiski soļi, lai dzirdamība uzlabotos.

No Rietumiem pārņemtās daudzlīmeņu politiskās iestādes pie mums daļēji uzskata par rituālām struktūrām, kas pārsvarā ieviestas, lai būtu "kā visiem", lai mūsu politiskās kultūras atšķirības tik stipri nekristu acīs kaimiņiem, nekaitinātu un nebiedētu. Tas ir gluži kā svētku apģērbs, kurā cilvēks iet ciemos, bet pie sevis ģērbjas mājas tērpā un katrs labāk zina, kas viņam piedien.

Patiesībā sabiedrība uzticas tikai līderim. Grūti teikt, vai tam kāds sakars ar neviena nepakļautās tautas lepnumu, vai ar vēlmi izlīdzināt ceļu patiesībai, taču tas ir fakts, un zināms jau ilgu laiku. Jauns ir tas, ka valsts šo faktu neignorē, ņem vērā un izmanto savās iecerēs.

Būtu pārāk vienkārši skaidrot to ar bēdīgi slaveno "ticību labajam caram". Dziļā tauta ar naivumu neizceļas un diezin vai uzskata labsirdību par cara tikumu. Pareizu līderi tā varētu raksturot tāpat kā Einšteins teica par dievu: "Izsmalcināts, taču ne ļaunprātīgs."

Krievijas valsts mūsdienu modelis sākas no uzticības un uz tās turas. Tā ir valsts galvenā atšķirība no rietumu modeļa, kas kultivē neuzticību un kritiku. Uzticībā slēpjas Krievijas spēks.

Mūsu jaunajai valstij jaunajā gadsimtā būs ilga un varena vēsture. Tā nesalūzīs. Tā rīkosies pēc pašas gribas, saņems un paturēs līdera vietas ģeopolitiskās cīņas augstākajā līgā. Ar to agri vai vēlu būs spiesti samierināties tie, kuri prasa, lai Krievija "mainītu uzvedību". Izvēles viņiem nav, tā ir tikai ilūzija. 

163
ASV prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, foto no arhīva

Vainu par Baidena zaudējumu neizdosies uzvelt krieviem

22
(atjaunots 16:27 22.10.2020)
Amerikas vēlēšanas izgājušas finiša taisnē: šodien Donalds Tramps un Džo Baidens pēdējo reizi tiksies televīzijas debatēs.

Turklāt šī tikšanās, principā, var kļūt arī par pēdējo viņu dzīvē – kaislību vilnis ASV šobrīd ir tik liels, ka ir ļoti sarežģīti iztēloties šos abus cilvēkus kopā jebkad. Pat ja notiks brīnums un Baidens uzvarēs vēlēšanās, Tramps var vienkārši neatzīt balsojuma rezultātus vai, pārkāpjot visas tradīcijas, neierasties inaugurācijas ceremonijā. Savukārt Baidens noteikti ne par kādu cenu neatnāks uz Trampa inaugurāciju – tādēļ ceturtdien viņiem būs pēdējā iespēja pateikt viens otram to, ko viņi vēlas. Un viņi šo iespēju izmantos pilnā apjomā. Par radušos situāciju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Baidens
© Sputnik / Григорий Василенко

Tramps nosauks Baidenu par noziedzīgas grupas vadītāju un pieprasīs iesēdināt Džo (kopā ar dēlu Hanteru) cietumā. Uz cietumu Džo nedosies, taču, kad zaudēs vēlēšanās, mediji runās, ka viņu nogāza no kājām "oktobra pārsteigums" – pirms dažām dienām publicētais kompromitējošais materiāls no Hantera datora cietā diska, kurš pieķer bijušo viceprezidentu melos un korupcijā. Taču Baidens zaudētu arī bez šiem materiāliem – vienkārši tāpēc, ka Tramps bija nolemts uz uzvaru. Bet kā tad tā: aptaujas taču demonstrē milzīgu Baidena virsroku? Nevar taču tās visas būt izdomātas?

Var. Jo likmes ir augstas, kā nekad, un nav tādu melu, uz kuriem neuzdrīkstētos tie, kas spēlē pret Trampu. "Es balotējos ne tikai pret Baidenu, es balotējos pret kreisajiem medijiem, lielām tehnoloģiskām kompānijām-milžiem (Facebook, Twitter, Google), un "Vašingtonas purvu"," sacīja pirms dažām dienām Tramps.

Jā – un par labāko apliecinājumu tam kļuva šī trīsgalvainā monstra reakcija uz kompromitējošā materiāla pret Baidenu ģimeni parādīšanos. New York Post publikāciju vienkārši centās nobloķēt – Google neredzēja to savos meklēšanas rezultātos, savukārt Facebook un Twitter neļāva dalīties ar tās hipersaiti. Nu un pats par sevi saprotams, mediji centās vienkārši neredzēt skandalozo publikāciju, savukārt vairums politiķu izlikās, ka nekas nopietns nav noticis. Tātad visi trīs spēki uzstājās sinhroni, apliecinot Trampa taisnību.

Turklāt uzreiz izskanēja arī apsūdzības pret Krieviju – skaidrs taču, ka Maskava atkal iejaucās Amerikas vēlēšanas, piemetot klāt kompromitējošo materiālu pret Baidenu.

Par to runāja ne tikai komentētāji un kongresmeņi, bet arī specdienestu darbinieki. Bijušie darbinieki – jo ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Džons Retklifs paziņoja, ka informācija Baidena klēpjdatorā "nav daļa no kaut kādas Krievijas dezinformācijas kampaņas". Taču pussimts bijušo izlūkotāju (ieskaitot Retklifa priekšteci Džimu Kleperu, kuru pieķēra zvēresta laušanā) uzrakstīja atklātu vēstuli ar apgalvojumu, ka pieredze "liek mums nopietni uzskatīt, ka ievērojamu lomu šajā lietā spēlējusi Krievijas valdība":

"Elektronisko vēstuļu nokļūšanai ASV politiskajā arēnā, kuras, provizoriski, pieder ASV viceprezidenta Baidena dēlam Hanteram, vairums no kurām attiecas pie perioda, kad viņš strādāja Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma" vadībā, ir visas klasiskās Krievijas informācijas kampaņas pazīmes."

Tātad Krieviju neapsūdz tajā, ka tā safabricējusi Baidena kompromitējošo materiālu, – lai gan arī šādas balsis skan, – nē, tā vienkārši to izplatīja. Bet kā tai tas izdevies, ja, pēc Rūdija Džuliani (Trampa advokāta un bijušā Ņujorkas mēra) sacītā, Hantera Baidena datora cietā diska saturs jau pirms septiņiem mēnešiem tika nodots FIB? Tātad Maskava turēja noslēpumā šos materiālus, gatavojot "oktobra pārsteigumu", vai arī to darīja Trampa štābs un viņa padomdevēji, ieskaitot to pašu Džuliani? Ak jā, Džuliani taču strādā pie Putina… Un tie nav joki: kā paziņoja senators Kriss Mērfijs, "šoreiz krievi nolēma izstrādāt amerikāņu pilsoņus kā savus aģentus. Viņi centīsies izplatīt savu propagandu meinstrīma medijos… Un viņi guvuši panākumus. Ziniet, Rūdijs Džuliani tagad, pēc būtības, ir Krievijas aģents".

Jā, protams, ja jau pats Tramps strādā pie Kremļa, tad ko tur vairs runāt par viņa darbiniekiem un pietuvinātām personām. Par to var smieties, taču tieši šāds situācijas vērtējuma neadekvātums un centieni pārdot amerikāņiem "Krievijas iejaukšanos" pat situācijā ar Baidenu ģimenītes kompromitējošo materiālu ir labākais apliecinājums tam, ka Tramps jau ir uzvarējis. Jo viņa pretinieki dzīvo absolūti izdomātā pasaulē, kurā krievi ietekmē ASV vēlēšanu iznākumu, savukārt starpība starp atbalstu Baidenam un Trampam ir mērāma divu ciparu skaitļos. Turklāt tas viss notiek vienlaikus un nekādā veidā neizraisa pretrunas.

Taču reālajā pasaulē mēs novērojam pavisam citu: milzīgi Trampa atbalstītāju pūļi viņa bezgalīgajos mītiņos visā valstī un pilns entuziasma trūkums retajās Baidena tikšanās reizēs ar nedaudziem atbalstītājiem. Atbalsta Trampam izaugsme ir vērojama pat minoritāšu vidū (piemēram, krāsaino un musulmaņu vidū), kuri vispār neattiecas pie viņa elektorāta. Absolūts Trampa "krievu sakaru" pierādījumu trūkums un arvien jaunāki Baidena ģimenes melīguma un korumpētības pierādījumi. Un pats galvenais – reālajā pasaulē amerikāņi sen jau ir vīlušies savā politiskajā elitē un tieši tāpēc vienīgā nopietnā alternatīva Trampam varēja būt ārpus sistēmas stāvošais senators Sanderss. Taču tieši nepiederības sistēmai dēļ kolektīvais "Baidens" arī nepielaida viņu pie vēlēšanām.

Parastie amerikāņi dzīvo reālā pasaulē, nevis propagandas pasaulē, un tāpēc 3. novembra vēlēšanu iznākums ir izlemts. Pat neskatoties uz centieniem uzskrūvēt balsis vajadzīgajos štatos, mobilizējot pasīvo demokrātisko elektorātu balsot pa pastu – jo arī tur notiek manāms priekšlaicīgi par republikāņiem nobalsojušo skaita kāpums.

Izdomātā pasaule zaudēs 3. novembrī, taču nekur nepazudīs. Trīsgalvainā hidra cerēs uz revanšu un strādās pie tā. Gan Amerikas, gan globālā mērogā – un te jau tai būs visas tiesības vainot krievus savās neveiksmēs.

22
Tagi:
Džo Baidens, Tramps, prezidenta vēlēšanas, ASV
Vakcīnas pret Covid-19 ražošana, foto no arhīva

Lepni, lai arī miruši? Kāpēc Latvija neparko nepirks Krievijas vakcīnu

57
(atjaunots 19:49 21.10.2020)
Latvija atteikusies pārbaudīt Krievijā izstrādāto vakcīnu "Sputnik V", skaidrojot, ka jau izdarītas pirmās iemaksas Eiropas Savienības kasē par vakcīnas izgudrošanu. Interesanti, vai tas ir vienīgais iemesls atteikties no Krievijas preparāta.

Atvainojiet, taču nekādi nevarēju paiet garām tik ļoti acīs krītošai tēmai. Ko rakstīja jurists, tagadējais Latvijas prezidents Egils Levits slavenajā Satversmes preambulā? Ka šīs valsts pastāvēšanas galvenais mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Latviešu pastāvēšanu.

Te nu, lūdzu, atļaujiet uzdot vienu atklātu jautājumu. Ja mūsu austrumu kaimiņiene patiešām pirmā palaidīs orbītā savu "Sputnik V" – vakcīnu pret koronavīrusu? Protams, pēc visiem vajadzīgajiem izmēģinājumiem un ar attiecīgajiem sertifikātiem. Vai tas nenozīmē, ka cīņā par nācijas pastāvēšanu Levitam un veselības ministrei Viņķelei vajadzētu steigšus braukt uz Maskavu, slēgt līgumus, izlūgties piegādes ārpus rindas un izkaulēt atlaides piedevām.

Pat ne par baltu velti nevajag!

Nekā nebija. Mums pat par baltu velti nevajag. Tāpēc, ka nācijai mūžīgi mūžos jāpastāv lepnai. Neatkarīgai no kaimiņa. Ja tā nebūs lepna, priekš kam tad tādai nācijai pastāvēt. Tā tak nav ne graša vērta.

Starp citu, par grašiem. Ar Latviju lepnumā sacenšas Ukraina. Tur paziņoja, ka izskata iespējas nopirkt vakcīnu jebkur, tikai ne Krievijā. ASV vēstniecības Ukrainā pagaidu pilnvarotā ASV lietās Ukrainā Kristīne Kvīna pavakariņoja ar valsts veselības ministru Maksimu Stepanovu. Kas notika pēc vakariņām? Pēc vakariņām Kristīne paziņoja, ka Ukraina nepirks Krievijas vakcīnu no Covid-19, kuras drošība nav klīniski pārbaudīta.

Te nu partija "Opozīcijas platforma – Par dzīvi" paziņoja, ka atteikšanās no Krievijas vakcīnas nozīmē nāves spriedumu lielam skaitam Ukrainas iedzīvotāju. Tomēr, šķiet, arī tur darbojas princips "Labāk beigts, toties lepns!"

Patiesībā Latvijas viedokli var saprast. Stāsta, ka ar potēm tagad varot čipēt un visvisādi zombēt cilvēkus. Tā, ka latvieši, visi kā viens, aizmirsīs dzimto valodu un sāks runāt krieviski, liks pie malas kokli, ņems rokās balalaiku. Stāsta, ka Indija, Brazīlija un Azerbaidžāna (smalka diplomātija) plāno pirkt "Sputnik V". Taču brazīliešu un indusu ir daudz. Bet latviešu – tikai mazliet pāri miljonam. Ar viņiem negribas riskēt. Tomēr riskēt vajadzēs, atliek tikai izlemt, uz kuru pusi riskēt – paciesties rindā pēc ideoloģiski labas vakcīnas vai saņemt "nepareizo".

Zinas tante saputrojusi spaiņus

Pie tam laikam jau daudzi neuzticēsies Krievijas preparātam pēc tādas antireklāmas kampaņas, kas vērsta pret Krievijas zinātni. Pēc tādas Medeļejevs kapā apgrieztos otrādi. Ja jau jūs nespējat radīt par kaujas indīgo vielu, kas varētu noslaktēt cilvēku, kur nu jums izgudrot līdzekli, kas atbrīvos cilvēci no pandēmijas.

Stāsta gan, ka esot vainīga slepenās laboratorijas apkopēja Zinas tante – viņa saputrojusi spaini "Novičok" un jauno perspektīvo Krievijas aizsardzības rūpniecības produktu – spaini īpašas samogonkas, no kuras sākas mūžīgas paģiras.

Un neizdosies nevienam ieskaidrot, ka notikusi kļūda un opozicionāri Krievijā vienkārši nepanes samogonku, viņi dzer tikai franču konjaku un amerikāņu burbonu.

57
Tagi:
Krievija, vakcīna, Latvija
Pēc temata
ASV vēstniecība Ukrainā ziņo, ka Kijeva nepirks Krievijā izstrādāto vakcīnu
Jauns izrāviens: Krievijā piereģistrēta otrā vakcīna pret Covid-19
Iznīcināt krievu vakcīnu: lielās politikas mazā šeftīte
Pussimts valstu apspriež ar Krieviju vakcīnas pret Covid-19 piegādes
Pretgripas vakcinācija. Foto no arhīva

Eiropai var nepietikt vakcīnu pret gripu

0
(atjaunots 13:11 23.10.2020)
Eiropa uztraucas par vakcīnu pret gripu deficītu, taču farmaceitiskās kompānijas nekādā veidā nevar palīdzēt ES valstīm.

RĪGA, 23. oktobris – Sputnik. Vakcīnas pret gripu pieprasījuma pieaugums novedis pie vakcīnu deficīta Eiropā un var novest pie "dubultās pandēmijas", vēsta Reuters.

Daudzas valdības šogad palielinājušas pasūtīto vakcīnu pret gripu skaitu un uzsākušas kampaņas, kuras aicina pilsoņus vakcinēties. Galvenie ražotāji, tādi kā GlaxoSmithKline, Sanofi, Abbott un Seqirus, palielināja piegādes reģionam par 30%, taču viņu darba jauda strādā uz robežas un nespēj tikt galā ar pieaugušo pieprasījumu.

"Šogad pircēji visu laiku prasa vakcīnas, vairāk nekā desmit cilvēki dienā," stāsta kādas Varšavas aptiekas farmaceits. "Taču vairumtirgotāji saka mums to pašu, ko mēs saviem pircējiem – vakcīnu nav, ir jāpagaida."

Gripas sezona Eiropā sākas oktobrī un pieņemas spēkā novembra vidū – decembra sākumā. Sezonālās gripas epidēmijā katru gadu saslimst no 4 līdz 50 miljoniem cilvēku, ik gadu no gripas nomirst līdz 70 tūkstošiem eiropiešu, sevišķi sirmgalvji un cilvēki, kuri atrodas riska grupā.

Tiek domāts, ka Covid-19 apkarošanas pasākumi – sejas maskas, roku mazgāšana un sociālā distance – var palīdzēt samazināt arī gripas epidēmijas vērienīgumu, jo dienvidu puslodē šogad gripas gadījumu skaits jau bija ierobežots, paziņoja PVO Pandēmisko un epidēmisko slimību departamenta direktore Silvi Briana brīfingā pagājušajā nedēļā.

Taču eirokomisāre veselības aprūpes lietās Stella Kiriakidesa pagājušajā mēnesī brīdināja par "dubultās pandēmijas" – gripas un Covid-19 – draudiem. Tādēļ eksperti cenšas pārliecināt cilvēkus potēties pret gripu, lai novērstu krīzi veselības aprūpē.

"Jānovērš dubultais gripas un Covid-19 vilnis," saka Klemenss Vendtners, Minhenes Švabingas klīnikas galvenais infektoloģijas un tropu medicīnas eksperts. Viņš iesaka vakcinēties pret gripu arī cilvēkiem, kas ir jaunāki par 60 gadiem.

Polijas Veselības ministrija paziņoja, ka šogad nopirkusi 3 miljonus vakcīnu pret gripu un ir gatava iegādāties vēl. Tomēr, saskaņā ar Polijas portāla gdziepolek.pl datiem, kurš ļauj noskaidrot zāļu esamību, vakcīnas Influvac Tetra (Mylan) un Vaxigrip Tetra (Sanofi) ir pieejamas tikai 1% Polijas aptieku, vakcīna Fluarix Tetra (GSK) nav pieejama, savukārt Fluenz Tetra (AstraZeneca) ir piejama tikai 5% aptieku.

Šī problēma pastāv ne tikai Polijā. Beļģija joprojām nav saņēmusi trešo daļu no pasūtītajām vakcīnām. Austrijas dienvidu pilsētā, Klāgenfurtā, kur iedzīvotāju skaits ir 100 tūkstoši cilvēku, varasiestādes paziņoja, ka pasūtīja vakcīnas jau janvārī un bez panākumiem centās palielināt pasūtījumu līdz ar Covid-19 pandēmijas sākšanos.

Austrijas valdība (iedzīvotāju skaits 9 miljoni cilvēku) šogad pasūtīja 1,25 vakcīnu dozu, par 60% vairāk, nekā parasti, taču vakcīnas sāka ienākt tikai septembra vidū, un lai tās sadalītu pa medicīnas centriem, arī ir nepieciešams laiks. Itālijas Farmaceitisko kompāniju asociācija ziņo, ka vakcīnas pret gripu pieprasījums Itālijā ir pieaudzis par 40%.

Vakcīnu skaita sadalīšana ziemeļu puslodes valstīm parasti notiek gadu pirms gripas sezonas sākuma, savukārt ražošana sākas martā. Vakcīnu īsais uzglabāšanas termiņš arī neļauj veidot to krājumus neparedzētu apstākļu gadījumiem.

Ņemot vērā, ka vakcīnu pret gripu ražošana aizņem daudz laika, ražotāji ir izdarījuši visu iespējamo, lai palielinātu saražoto dozu daudzumu šajos neparastajos apstākļos.

Kompānija GSK sola palielināt saražoto vakcīnu skaitu sekojošajos gados, taču sagaida, ka pieprasījums pārsniegs piedāvājumu. Sanofi un AstraZeneca ražo rekordlielu vakcīnu skaitu.

0
Tagi:
gripa, vakcīna, Eiropa
Pēc temata
Kāpēc nevajag baidīties no Krievijas vakcīnas pret Covid-19
Viņķele par Covid-19: rudenī var atgriezt maskas, labāk nebraukt pat pie kaimiņiem
Ieved no kaimiņvalstīm: Latvijā atklāti trīs jauni Covid-19 gadījumi
Covid-19 pandēmija pasaulē beigsies: PVO pastāstīja, kad tas notiks