Sarkanais laukums

Putina ilgā valsts

165
(atjaunots 09:28 18.02.2019)
Krievijas valsts dzīvo. Tagad tā ir jauna tipa valsts, kādas mums vēl nav bijis. Tā vēl nav pietiekami izpētīta, taču tās savdabīgums un vitalitāte ir acīmredzami. Pārvarētie stresa testi, liecina, ka tāds politiskās iekārtas modelis ir Krievijas nācijas izdzīvošanas instruments ne tikai tuvākajos gados, bet arī gadu desmitos, visticamākais – visu priekšā stāvošo gadsimtu.

Raksta autors – Vladislavs Surkovs ir Krievijas valsts darbinieks, "suverēnās demokrātijas" koncepcijas autors. Krievijas Federācijas prezidenta palīgs kopš 2013. gada 20. septembra. Krievijas Federācijas 1. klases valsts padomnieks. Savu rakstu "Putina ilgā valsts" viņš publicēja izdevumā "Ņezavisimaja gazeta", un materiāls izraisījis plašas diskusijas visdažādākajos Krievijas sabiedrības slāņos.

"Tā ir tikai ilūzija, ka mums ir izvēle". Pārsteidzoši dziļi un pārdroši vārdi. Pirms pusotra gadu desmita izskanējušie vārdi tagad ir piemirsti un tikpat kā nekad netiek citēti. Taču psiholoģija apgalvo: tas, ko esam aizmirsuši, iespaido mūs daudz vairāk, nekā tas, ko paturam prātā. Šī frāze, pārkāpjot visas konteksta aprises, kurā tā izskanēja, galu galā kļuva par Krievijas jaunā valstiskuma pirmo aksiomu, uz kuras pamatiem celtas aktuālās politikas teorija un prakse.

Izvēles ilūzija ir svarīgākā iluzija, rietumu dzīves veida, it īpaši rietumu demokrātijas galvenais triks. Tā jau sen drīzāk seko Barnuma, ne Klisfena idejām. Atteikšanās no šīs ilūzijas par labu nosacītības reālismam noveda mūsu sabiedrību pie pārdomām par savu īpašo, suverēno demokrātiskās attīstības variantu, pēc tam pilnībā zuda interese par diskusijām jautājumā par to, kādai ir jābūt demokrātijai un vai tā vispār ir vajadzīga.

Pavērušies brīvas valsts jaunrades ceļi, ko kontrolē nevis importētas himēras, bet gan vēsturisko procesu loģika – "iespēju māksla". Krievijas neiespējamā, nedabiskā un vēsturiski neloģiskā sairšana tika apturēta ar stingru roku, lai arī mazliet novēloti. No PSRS līdz KF līmenim sabrukusī Krievija pārtrauca sabrukumu, sāka atjaunoties un atgriezās pie sava dabiskā un vienīgā iespējamā stāvokļa – varena un augoša tautu kopiena. Pārdrošā loma, kas mūsu valstij piešķirta pasaules vēsturē, neļauj nokāpt no skatuves vai ciest klusu aizmugures plānā, nedod mieru un nosaka tās valstiskuma sarežģīto raksturu.

Un tagad Krievijas valsts turpinās. Tagad tā ir jauna tipa valsts, kādas mums vēl nav bijis. Tā veidojusies 2000. gadu vidū un pagaidām vēl nav pietiekami izpētīta, taču tās savdabīgums un vitalitāte ir acīmredzami. Stresa testi, ko tā pārvarējusi un pārvar, liecina, ka tāds organiski izveidojies politiskās iekārtas modelis ir Krievijas nācijas izdzīvošanas un augšupkāpšanas efektīvs instruments ne tikai tuvākajos gados, bet arī gadu desmitos, visticamākais – visu priekšā stāvošo gadsimtu.

Tātad Krievijas vēsturē ir zināmi četri galvenie valsts modeļi, ko relatīvi varam nosaukt to veidotāju vārdos: Ivana III valsts (Lielā kņaziste/Maskavas un visas Krievzemes valsts, XV-XVII gs.), Pētera I valsts (Krievijas impērija XVIII-XIX gs); Ļeņina valsts (Padomju Savienība XX gs.) un Putina valsts (Krievijas Federācija, XXI gs.). Tās radījuši, Gumiļeva vārdiem izsakoties, "garas gribas" cilvēki, tās ir lielas politiskās mašīnas, kas, nomainot viena otru, remontējoties un adaptējoties laika gaitā, gadsimtu pēc gadsimta nodrošinājušas krievu pasaulei apņēmīgu virzību uz augšu.

Putina lielā politiskā mašīna tikai uzņem apgriezienus un noskaņojas uz ilgu, grūtu un interesantu darbu. Brīdis, kad tā sāks darbu ar pilnu jaudu, vēl ir tālu priekšā, tātad arī pēc daudziem gadiem Krievija vēl joprojām būs Putina valsts, gluži tāpat, kā mūsdienu Francija vēl joprojām dēvē sevi par de Golla Piekto republiku (lai arī patlaban pie varas valstī ir antikemalisti) un joprojām balstās uz Atatjurka "Sešu bultu" ideoloģiju, bet Savienotās Valstis vēl joprojām izmanto daļēji par leģendām kļuvušo "tēvu-dibinātāju" tēliem un vērtībām.

Ir nepieciešams apzināties, apjēgt un aprakstit Putina valdīšanas sistēmu un visu putinisma ideju un mēru kompleksu nākotnes ideoloģijas aspektā. Nākotnes, jo tagadējais Putins diezin vai ir putinists, tāpat kā, piemēram, Markss nav marksists un diezin vai piekristu par tādu kļūt, ja uzzinātu, ko tas nozīmē. Taču tas vajadzigs visiem pārējiem, kuri gribētu līdzināties Putinam. Lai varētu nodot tālāk viņa metodes un pieejas.

Tās jāapraksta nevis mūsējās un ne-mūsējās propagandas stilā, bet gan valodā, ko Krievijas ierēdņi un Krievijai naidīgie ierēdņi uzskatītu par mērenu ķecerību. Tāda valoda varētu būt pieņemama pietiekami plašai auditorijai, un tieši tas ir vajadzīgs, jo Krievijas izveidotā politiskā sistēma ir noderīga ne tikai pašmāju nākotnei vien, – tai nepārprotami ir vērā ņemams eksporta potenciāls. Jau tagad ir jūtams pieprasījums pēc tās vai atsevišķiem tās elementiem. Tās pieredzi apgūst un daļēji pārņem, to atdarina gan valdošās, gan opozīcijas grupas daudzās valstīs.

Ārvalstu politiķi piedēvē Krievijai iejaukšanos vēlēšanās un referendumos visās pasaules malās. Patiesībā stāvoklis ir nopietnāks – Krievija iejaucas viņu smadzenēs, un viņi neaptver, ko iesākt ar savu mainīto apziņu. Kopš tiem laikiem, kad pēc neveiksmīgajiem 90. gadiem mūsu valsts atteicās aizņemties ideoloģiju, pati sāka veidot pamatus un pārgāja informatīvā pretuzbrukumā Rietumiem, Eiropas un ASV ekspertu prognozes aizvien biežāk izrādās kļūdainas. Viņus pārsteidz un tracina elektorāta paranormālās vēlmes. Apjukuši viņi paziņoja, ka uzbrūk populisms. Var teikt arī tā, ja pietrūkst vārdu.

Tiešā līnija ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu
© Sputnik / Алексей Дружинин

Vienlaikus ārzemnieku interese par Krievijas politisko algoritmu ir saprotama – nav pravieša viņu tēvzemē, un Krievija jau sen ir pareģojusi visu, kas ar viņiem notiek.

Kad visi vēl smilkstēja aiz sajūsmas par globalizāciju un plakano pasauli bez robežām, Maskava atklāti atgādināja, ka suverenitātei un nacionālajām interesēm ir nozīme. Daudzi atmaskoja mūsu "naivo" pieķeršanos novecojušajām lietām, kas it kā jau sen izgājušas no modes. Mums iegalvoja, ka nav vērts turēties pie XIX gs. vērtībām, ka vajagot droši ieiet XXI gadsimtā, kur it kā nebūšot nekādu suverēnu nāciju un nacionālo valstu. Tomēr XXI gadsimtā iznāca tā, kā teicām mēs. Angļu Brexit, amerikāņu "#greatagain", Eiropas centieni norobežoties no migrācijas – tie ir tikai pirmie punktu vispārējo deglobalizācijas, resuverenizācijas un nacionālisma izpausmju garajā sarakstā.

Kad uz katra stūra lielīja internetu kā neaizskaramu neierobežotas brīvības telpu, kurā visi it kā drīkstot visu un kur visi it kā esot līdztiesīgi, Krievijas uzdeva apskaidrojošu jautājumu apmuļķotajai cilvēcei: "Kas tad mēs īsti esam vispasaules tīmeklī – zirnerkļi vai mušas?" Un tagad visi, pat brīvību mīlošākā birokrātija, ir metušies atpiņķēt tīmekli un apsūdzēt Facebook par ārvalstu iejaukšanās atbalstu. Brīvo virtuālo telpu, kas izreklamēta kā nākotnes paradīzes prototips, tagad ieņēmusi un robežas novilkusi kiberpolicija un kibernoziedzība, kiberarmijas un kiberspiegi, kiberteroristi un kibermorālisti.

Kad neviens neapstrīdēja "hegemona" hegemoniju un jau gandrīz piepildījās amerikāņu lielais sapnis par varu visā pasaulē un daudziem jau rēgojās stāsta beigas ar fināla piezīmi "tautas klusē", klusumā pēkšņi asi izskanēja runa Minhenē. Tolaik šķita, ka tā ir disidentiska, taču šodien viss tājā teiktais liekas pašsaprotams, - ar Ameriku ir neapmierināti visi, pat paši amerikāņi.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Nesen amerikāņu mediji plaši tiražēja mazpazīstamo terminu "derin devlet" no turku politiskās vārdnīcas, kas tulkojumā angļu valodā izskanēja kā deep state. No turienes termins izplatījās medijos pie mums. Tulkojumā iznāca "dziļā valsts". Termins apzīmē aiz ārējiem, demonstatīvajiem demokrātiskajiem institūtiem slēptu stingru un absolūti nedemokrātisku spēka struktūru reālās varas organizāciju. Mehānisms, kas praksē darbojas ar vardarbības, uzpirkšanas un manipulāciju metodēm, ir dziļi slēpts zem civilās sabiedrības virsmas, kas vārdos (liekulīgi vai vientiesīgi) nosoda gan manipulācijas, gan uzpirkšanu un vardarbību.

Ieraudzījuši pie sevis ne īpaši pievilcīgo "dziļo valsti", amerikāņi nebija īpaši pārsteigti – viņi jau sen nojauta, ka tā pastāv. Ja jau pastāv deep net un dark net, kāpēc gan nevarētu pastāvēt deep state vai pat dark state? No šīs nepubliskās un neafišētās varas dzīlēm un tumsas izpeld plašai publikai sagatavotās gaišās demokrātijas mirāžas – izvēles ilūzija, brīvības sajūta, pārākuma sajūta un visas pārējās.

Neuzticība un skaudība – prioritātie sociālās enerģijas avoti, ko izmanto demokrātija, konsekventi noved pie kritikas absolūtisma un bažu pieauguma. Heiteri, troļļi un viņu rindās iespiedušies ļaunie boti izveidojuši histērisko vairākumu, izspiežot no līdera pozīcijām godājamo vidējo klasi, kas reiz "uzdeva" pavism citādu toni.

Tagad neviens vairs netic publisko politiķu labajiem nodomiem, viņus apskauž, tāpēc uzskata par netikumīgiem un melīgiem cilvēkiem, iespējams, pat neliešiem. Slavenie politogrāfijas seriāli, sākot no "Bosa" līdz "Kāršu namiņam" gleznaini tēlo elites duļķaino ikdienu.

Krievijas prezidents Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Nevar ļaut nelietim aiziet pārāk tālu tikai tāpēc, ka viņš ir nelietis. Ja visapkārt (domājams) ir vieni vienīgi nelieši, neliešu apturēšanai nākas izmantot pašus neliešus. Velnu izdzen ar Belcebulu... Pastāv plašs neliešu sortiments un miglaini noteikumi, kuru mērķis ir neliešu savstarpējo cīņu novest pie vairāk vai mazāk neizšķirta rezultāta. Tā rodas labdarīgā savaldīšanas  un pretsvaru sistēma – dinamisks zemiskuma līdzsvars, alkatības līdzsvars, krāpšanās harmonija. Ja kāds tomēr ir aizgājis par tālu un pārkāpis līdzsvaru, modrā dziļā valsts steidz palīgā un ar neredzamām rokām novelk pārkāpēju dibenā.

Patiesībā nav nekā briesmīga aprakstītajā rietumu demokrātijas ainā, atliek tikai mazliet mainīt skata leņķi, un bailes atkal pazūd. Taču iespaidi saglabājas, un rietumu iedzīvotājs sāk skatīties apkārt – viņš meklē citus pastāvēšanas paraugus un paņēmienus. Un saskata Krieviju.

Protams, mūsu sistēma tapat kā viss pārējais, neizskatās izsmalcinātāka, toties godīgāka. Lai arī daudziem vārds "godīgāka" nav sinonīms vārdam "labāka", tai piemīt savs valdzinājums.

Pie mums valsts nedalās dziļajā un ārējā, tā ir vesela, ar visiem saviem elementiem un izpausmēm tā ir redzama. Varas karkasa brutālākās konstrukcijas celtas uz fasādes, tās nesedz nekādi arhitektūras smalkumi. Pat brīžos, kad birokrātija ķeras pie viltus, tā nerīkojas īpaši rūpīgi, it kā uzskatot, ka "tik un tā visi visu saprot".

Spēcīgā iekšējā spriedze, kas saistīta ar milzīgu neviendabīgu telpu noturēšanu, pastāvīgā uzturēšanās ģeopolitiskās cīņas brikšņos valsts militārās un policejiskas funkcijas iegūst milzīgu nozīmi. Tās neslēpj, gluži pretēji, tās demonstrē, jo Krievijā nekad nav valdījuši tirgoņi (gandrīz nekad, izņēmumu veido tikai daži mēneši 1917. gadā un daži gadi 90. gados), kuri uzskata, ka tirdzniecība ir nozīmīgāka nekā militārā joma, un tirgoņiem līdzās stāvošie liberāļi, kuru mācības pamatā ir visu "policejisko" izpausmju noliegums. Nebija neviena, kam piesegt taisnību ar ilūzijām, kaunīgi aizbīdot aizmugurē un slēpjot jebkuras valsts imanento īpašību – būt aizsardzības un uzbrukuma ierocim.

Dziļās valsts Krievijā nav, tā ir visu acu priekšā. Toties Krievijā ir dziļā tauta.

Uz glancētās virsmas mirdz elite, gadsimtu pēc gadsimta aktīvi (par to varam noņemt tās priekšā cepuri) iesaista tautu dažos savos pasākumos – partiju sēdēs, karos, vēlēšanās, ekonomiskajos eksperimentos. Tauta pasākumos piedalās, taču izvairīgi, virspusē neparādās un savās dzīlēs dzīvo pavisam citu dzīvi. Divas nacionalās dzīves, virspusējā un dziļā, dažkārt virzās pretējos virzienos, dažkārt tie sakrīt, taču nekad nesaplūst.

Dziļā tauta vienmēr domā pati par sevi, tā ir nesasniedzama ar socioloģiskām aptaujām, aģitāciju, draudiem un citiem tiešās izpētes un ietekmes paņēmieniem. Bieži vien izpratne par to, kas tas ir, ko domā un ko vēlas, nāk pēkšņi un novēloti, un tā nenāk pie tiem, kuri kaut ko var izdarīt.

Tikai reti eksperti mēģinās precīzi noteikt, vai dziļās tautas skaits līdzinās iedzīvotāju skaitam. Varbūt tā ir daļa cilvēku? Kāda tieši? Dažādos laika periodos par dziļo tautu uzskatīja te zemniekus, proletāriešus, bezpartejiskos, hipsterus, budžeta darbiniekus. To "meklēja", "gāja" pretī dziļajai tautai. Dēvēja par Dieva tautu, vai gluži pretēji. Dažkārt uzskatīja, ka tā ir izdomāta un patiesībā nepastāv, sāka kaut kādas sasteigtas reformas, nedomājot par dziļo tautu, taču drīz vien uzdūrās tai, sadauzīja pret to pieri un secināja, ka "kaut kas tur tomēr ir". Tā ne vienu vien reizi ir atkāpusies savējo vai svešu iekarotāju spiediena priekšā, taču vienmēr ir atgriezusies.

Ar savu gigantisko masu dziļā tauta rada nepārvaramu kultūras gravitācijas spēku, kas apvieno nāciju un piesaista (piespiež) pie zemes (pie dzimtās zemes) eliti, kas laiku pa laikam mēģina kosmopolītiski pacelties spārnos.

Tauta ir senāka nekā valstiskums, tauta nosaka tā formu, ierobežo teorētiķu fantāzijas, liek spert noteiktus soļus. Tā ir spēcīgs gravitācijas centrs, pie kura neizbēgami nonāk visas politiskās trajektorijas. Krievijā var sākt, kā vien vēlaties – ar konservatīvismu, sociālismu vai liberālismu, taču viss noslēgsies aptuveni ar vienu un to pašu. Ar to, kas ir.

Prasme uzklausīt un saprast tautu, redzēt to caurcaurēm, visā dziļumā, un  atbilstoši rīkoties – tā ir Putina valsts unikālā un svarīgākā priekšrocība. Tā ir adekvāta tautai, iet ar to kopsolī, tātad nav pakļauta vēstures straumju satriecošajām pārslodzēm. Tātad tā ir efektīva un ilgmūžīga.

Džordžs Soross
© AFP 2019 / LAKRUWAN WANNIARACHCHI

Jaunajā sistēmā visi institūti ir pakļauti galvenajam uzdevumam – līdera cieņpilnai saziņai un mijiedarbībai ar pilsoņiem. Dažādi varas atzarojumi sanāk vienuviet līdera personībā – tie nes vērtību tikai tādā pakāpē, kādā nodrošina saikni ar viņu. Bez tam ārpus formālajām struktūrām un elitārajām grupām darbojas neformāli saziņas paņēmieni. Un kad aprobežotība, atpalicība vai korupcija rada traucēkļus uz sakaru līnijām ar cilvēkiem, tiek sperti enerģiski soļi, lai dzirdamība uzlabotos.

No Rietumiem pārņemtās daudzlīmeņu politiskās iestādes pie mums daļēji uzskata par rituālām struktūrām, kas pārsvarā ieviestas, lai būtu "kā visiem", lai mūsu politiskās kultūras atšķirības tik stipri nekristu acīs kaimiņiem, nekaitinātu un nebiedētu. Tas ir gluži kā svētku apģērbs, kurā cilvēks iet ciemos, bet pie sevis ģērbjas mājas tērpā un katrs labāk zina, kas viņam piedien.

Patiesībā sabiedrība uzticas tikai līderim. Grūti teikt, vai tam kāds sakars ar neviena nepakļautās tautas lepnumu, vai ar vēlmi izlīdzināt ceļu patiesībai, taču tas ir fakts, un zināms jau ilgu laiku. Jauns ir tas, ka valsts šo faktu neignorē, ņem vērā un izmanto savās iecerēs.

Būtu pārāk vienkārši skaidrot to ar bēdīgi slaveno "ticību labajam caram". Dziļā tauta ar naivumu neizceļas un diezin vai uzskata labsirdību par cara tikumu. Pareizu līderi tā varētu raksturot tāpat kā Einšteins teica par dievu: "Izsmalcināts, taču ne ļaunprātīgs."

Krievijas valsts mūsdienu modelis sākas no uzticības un uz tās turas. Tā ir valsts galvenā atšķirība no rietumu modeļa, kas kultivē neuzticību un kritiku. Uzticībā slēpjas Krievijas spēks.

Mūsu jaunajai valstij jaunajā gadsimtā būs ilga un varena vēsture. Tā nesalūzīs. Tā rīkosies pēc pašas gribas, saņems un paturēs līdera vietas ģeopolitiskās cīņas augstākajā līgā. Ar to agri vai vēlu būs spiesti samierināties tie, kuri prasa, lai Krievija "mainītu uzvedību". Izvēles viņiem nav, tā ir tikai ilūzija. 

165
Trašu radiolokācijas komplekss (TRK) Sopka 2

Baltkrievijas armijas jaunās iespējas: "Sopka 2" redz debesis virs Rīgas

15
(atjaunots 16:29 27.01.2021)
Minska ir gatava dialogam ar Rietumu "partneriem", tomēr Austrumeiropas atklātā militarizācija neatstāj nekādas izvēles iespējas.

NATO militārās aktivitātes pieaugums pie Baltkrievijas robežām rada simetrisku reakciju – Baltkrievijas armija dinamiskāk nomaina bruņojumu un paplašina Gaisa spēku un pretgaisa aizsardzības mūsdienīgo potenciālu, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Baltkrievijas Aizsardzības ministrija informēja par jaunā radiolokācijas kompleksa "Sopka 2" darbības sākumu Baranoviču pilsētas apkaimē. Krievijā ražotais komplekss jau sācis kaujas dežūras. Ik dienas te strādā 150-200 speciālisti. Galvenie uzdevumi – radiolokācijas izlūkošana un informācijas nosūtīšana augstākajiem komandpunktiem.

Trašu radiolokācijas komplekss (TRK) "Sopka 2" ir paredzēts informācijas saņemšanai un analīzei par situāciju gaisa telpā 450 kilometru rādiusā. Augstā izšķirtspēja ļauj precīzi noteikt objektu attālumu un augstumu, identificēt atsevišķus objektus grupas sastāvā, fiksēt lidmašīnu un citu lidaparātu piederību.

Ņemot vērā Austrumeiropas ģeogrāfiju un mūsdienu tehnoloģijas, spēcīgais komplekss "Sopka 2" no Baranovičiem spēj pilnībā kontrolēt Baltkrievijas gaisa telpu un debesis virs kaimiņvalstu galvaspilsētām – Varšavas (350 km), Viļņas (190 km), Rīgas (450 km) un Kijevas (430 km).

Nepieciešamības gadījumā kontroli iespējams pārveidot par bezlidojumu zonu, jo Baltkrievijas PGA spēki plāno nomainīt bruņojumu pret labākajām zenītraķešu sistēmām pasaulē – S-400. Tomēr Baltkrievijas militārās doktrīnas pamatā ir aizsardzības koncepcija, labus kaimiņus jaunie radiolokācijas kompleksi un bruņojuma sistēmas neapdraud.

Analoģiski kompleksi "Sopka 2" teicami parādījuši savas iespējas skarbākajos klimatiskajos apstākļos Krievijā – Tālajos Austrumos (Primorje) un Arktikā (Vrangeļa salā). TRK ir antenas kupols, kas var strādāt vējā līdz 40 m/sek. un salā līdz -40 grādiem. Līgumu par kompleksa piegādi Baltkrievijas AM un Krievijas gaisa kosmiskās aizsardzības koncerna "Almaz Antei" pārstāvji parakstīja starptautiskā foruma "Armija 2018" laikā.

Трассовый радиолокационный комплекс Сопка-2
Trašu radiolokācijas komplekss (TRK) "Sopka 2"

Aizsardzības spēju parametri

Baltkrievija negrozāmi palielina Gaisa kara spēku un PGA iespējas: bruņojumā tiek pieņemtas jaunākās paaudzes radiolokācijas stacijas "Protivnik G" (ražotas Krievijā), "Vostok D" un “Rosa RB" (ražotas Baltkrievijā), kas spēj operatīvi identificēt visus mūsdienīgos gaisa uzbrukuma līdzekļus un sniegt datus zenītraķešu spēkiem un GKS.

Piemēram, mobilā, kompaktā, uzticamā daudzfunkcionālā radiolokācijas stacija "Protivnik G" var pavadīt līdz 200 mērķus aptuveni 450 km attālumā un līdz 150 km augstumā. Tai ir paplašināta aerodinamisko un ballistisko mērķu atrašanas zona. Iepriekš Baltkrievijā sākts darbs pie jaunas mobilas radiolokācijas stacijas "Nebosklon" mērķu atrašanai un informācijas nosūtīšanai. Mūsdienu PGA sistēmas nodrošina asimetrisku pretdarbību potenciālajiem draudiem un ir daudz lētākas nekā lielās RLS.

Nesen iegādātā daudzfunkcionālo iznīcinātāju Su-30SM eskadriļa ļāva paplašināt GKS trieciena iespējas un efektīvāk nodrošināt sauszemes spēku aizsardzību no pretinieka aviācijas triecieniem. Baltkrievijas BS tālākās attīstības prioritātes – vadības, pretgaisa aizsardzības, izlūkošanas un radioelektroniskās cīņas, raķešu spēku sistēmas. Ik gadus bruņojumā tiek uzņemti vidēji 25 jaunākās tehnikas paraugi. Krievijā ražoto divizionu S-300 un "Tor M2" vienības ik gadus sekmīgi veic praktiskās šaušanas mācības, kurās izmanto spārnoto un ballistisko raķešu imitatorus un citus mērķus Ašuluka poligonā Krievijā.

Global Firepower miliārā spēka reitingā Baltkrievija 2021. gadā ierindojusies 50. vietā no 138, apsteidzot Uzbekistānu, Portugāli, Maroku (jāpiebilst, ka šo valstu militārie budžeti daudzkārt pārsniedz Baltkrievijas budžetu). Augustā tā ieņēma 53. vietu, reintinga pieaugums liecina, ka Rietumu analītiķi atzīst Baltkrievijas militārās jomas sekmīgo attīstību un augošo aizsardzības jomu.

Darbs turpinās, un amerikāņu analītiskais izdevums Military Watch uzskata, ka tuvākajā nākotnē Baltkrievija varētu iegādāties Krievijas taktiskos raķešu kompleksus "Iskander", kuri "ļaus apšaudīt NATO aviobāzes kara agrīnā posmā". Interesanti, kāpēc tādas runas vispār ir vajadzīgas?

Augoši draudi

Neskatoties uz Baltkrievijas un NATO ilggadējo konstruktīvo mijiedarbību Eiroatlantiskās partnerības padomes un programmas "Partnerība miera labad" ietvaros, attiecības ar bloku nepārprotami ir sabojātas. Baltkrievija saskata draudus alianses darbībās tuvāko kaimiņu teritorijā un plānos krasi palielināt ASV militāro klātbūtni Polijā (ASV 5. armijas korpusa dislokācija un taktisko raķešu sistēmu domājamā izvēršana). Bez tam Varšava plāno iegādāties amerikāņu iznīcinātājus-bumbvedējus F-35A (uzbrukuma ierocis), bet Baltijas valstis aizcina ASV pāriet pie jauna posma militārajā konfrontācijā ar Krieviju – pie amerikāņu bruņoto spēku pastāvīgas dislokācijas reģionā.

Jau vairākus gadus pie Baltkrievijas robežām dārd amerikāņu un franču tanku dzinēji, regulāri izlūkošanas lidojumos dodas Pentagona stratēģiskie bezpilota lidaparāti. Pundurmanevri reģionā izaug līdz starpkontinentālu karaspēka operāciju līmenim, tādām kā Defender Europe. Pie tam ASV plāno piešķirt Igaunijai, Latvijai un Lietuvai jaunu militārās palīdzības porciju 168,7 miljonu dolaru apmērā.

Rietumu "partneru" destruktīvā dalība protestos deva iespēju saskatīt "demokratizatoru" patiesās sejas un mērķus. Republikas suverenitātes un neatkarības pārbaudi ļāva izturēt nelokāmie Bruņotie spēki – to klātbūtne pie rietumu robežām sagrāva kaimiņu tumšos plānus. Tagad jau visiem ir skaidrs, ka valsts apvērsums pēc Valsts departamenta metodikas Baltkrievijā nenotiks.

Minska vēl joprojām ir gatava dialogam ar "partneriem", tomēr Austrumeiropas atklātā militarizācija tai neatstāj izvēli. Savu interešu aizsardzībai Baltkrievij radījusi kompaktu, mobilu, labi sagatavotu un ekipētu armiju, kas spēj stāties pretī mūsdienu izaicinājumiem un draudiem.

15
Tagi:
armija, Krievija, Baltkrievija, NATO
Pēc temata
Pārvietoti "Abrams": ko amerikāņi sadomājuši pie Baltkrievijas robežām
"Mēs redzējām instrukcijas": KF ārlietu ministrs stāsta, kas musina opozīciju Baltkrievijā
Minska uzskata, ka NATO gatavojas pielietot spēku pret Baltkrieviju
"Kā darbojās Sorosa fonds": deputāta pētījums
Neatkarības dienai veltītais lāpu gājiens

"Nolēmuši necīnīties ar krieviem". Nacionālistiem radies jauns pretinieks

28
(atjaunots 11:55 27.01.2021)
Jautājums par viendzimuma laulībām radījis dziļu plaisu Latvijas valdošajā koalīcijā. Premjers Krišjānis Kariņš brīdināja, ka vīrieša un sievietes savienības pieminēšana Satversmē likšot valstij atgriezties padomju pagātnē.

Kaimiņu Igaunijā tāda pati problēma radījusi skandālu: opozīcija ierosināja apspriest PSRS atjaunošanu un pievienošanos Krievijai. Kāpēc politiķi Baltijā tā satraukušies? Par to portālā RIA Novosti stāsta Antons Ļisicins.

Atpakaļ PSRS nevajag

Kariņš uzskata, ka Saeimā iesniegtie grozījumi ir atgriešanās pagātnē. Premjers aicināja nepieļaut Satversmes grozījumus un nostiprināt Latvijas attīstību inkluzīvas valsts ceļā.

Likumprojektu par konstitucionālo ģimenes jēdzienu iesniedza Nacionālā apvienība. Stāsts par laulībām sākās novembrī, kad Satversmes tiesa uzdeva Saeimai noregulēt likumdošanu viendzimuma pāru aspektā. Tagad valdošajā koalīcijā radušās domstarpības.

NA pārmet koalīcijas līguma pārkāpumu, saskaņā ar kuru Satversmes grozījumus var iesniegt tikai ar vispārēju atbalstu. Kariņš rāja "homofobos" nacionālistus: sak, valstij nevajag skatīties pagātnē, nevajag tiekties atgriezties PSRS režīmā. Nacionālistiem ir pašiem sava pieeja: balotējoties Rīgass domē, viņi ierosināja organizēt geju parādi 9. maijā.

Viendzimuma laulības apsprieda arī valdībā. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns paziņoja, ka būtu labi apstiprināt Satversmi kā vērtību, nepieļaujot Eiropas cilvēktiesību tiesas ārējo iejaukšanos un tamlīdzīgas lietas. Par to, vai vajadzētu Satversmi pasargāt no pārliekas tolerances, Bordāns izteicās miglaini. Pēc viņa domām, rezultātam jābūt tādam, lai nerastos šaubas: katram cilvēkam patiešām ir nozīme, tomēr ģimene nodrošina latviešu nācijas stabilu pastāvēšanu. Šķiet, viendzimuma laulības viņš neatbalsta.

Nacionālisti un populisti

Tomēr valdībai bija arī citas problēmas, piemēram, cīņa ar koronavīrusu. Janvāra sākumā premjers apstiprināja veselības ministres Ilzes Viņķeles atkāpšanos, ņemot vērā vakcinācijas neskaidrās perspektīvas.

Atlaistajai ministrei radās iespaids, ka viņas atlaišana faktiski ir premjera mēģinājums uzkraut atbildību citu plecos un sameklēt vaininieku. Valdības soļus viņa nosauca par ne īpaši koordinētu krīzes pārvaldi. Valdības sekmes zemu vērtēja arī republikas pilsoņi – aptaujas liecina, ka Ministru kabinetu veidojošo partiju atbalsts kopumā sasniedz apmēram 20%.

Pētījumu aģentūras SKDS direktors Arnis Kaktiņš, foto no arhīva
© Sputnik / Sergey Melkonov

Nekādu citādu domstarpību deputātiem nebija – iespējams, tāpēc, ka valdošā koalīcija juta, cik trauslas ir tās pozīcijas. Arī Ministru kabinets pārsvarā strādāja saskaņoti ar parlamentu.

Tomēr valdošā koalīcija ir nedabiska, uzskata Rīgas bijušais mērs, partijas "Saskaņa" loceklis Nils Ušakovs. "No vienas puses – liberāļi un seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvji, no otras – ksenofobi, nacionālisti, konservatori un populisti," viņš uzskaitīja.

"Liberāļi atbalstīja ksenofobus un nacionālistus, kuri ienīst absolūti visus - krievus, ebrejus, musulmaņus, Krieviju, Briseli, krievu skolas, angļu skolas, saraksts ir bezgalīgs," atgādināja Ušakovs.

Viņš ir pārliecināts, ka patiesībā koalīcijas politiķi pūlas novērst uzmanību no neveiksmēm veselības aprūpē: "Katastrofa ar atbalstu krīzes upuriem, neloģiski un novēloti ierobežojumi, nepatikšanas ar vakcināciju, medicīnas sabrukums kopumā.

Šajā situācijā nacionālisti izmanto vienīgo viņiem saprotamo instrumentu - mēs nezinām, kā strādāt, mēs sākam histēriju. Mēs nevaram pārvarēt vīrusu, mums jāsāk cīnīties ar kādu. Šoreiz viņi nolēma cīnīties nevis ar krieviem, bet ar seksuālajām minoritātēm."

Pierādiet, ka esat gejs

Dīvainas apstākļu sakritības dēļ kaimiņos – Igaunija – politiskā konfrontācija tāpat sākusies viendzimuma laulību jautājuma dēļ. Tur valdošā koalīcija ierosināja referendumu par to, vai laulībām Igaunijā vēl joprojām ir jābūt vīrieša un sievietes savienībai. Opozīcijas partijas apsolīja bloķēt iniciatīvu un izjauca parlamenta komisijas darbu, pārplūdinot to ar neskaitāmiem labojumiem.

To vidū bija arī provokatīvi vai absurdi jautājumi, piemēram: "Vai Igaunijā dzīve būtu labāka, ja tā būtu Krievijas sastāvā? Vai laulību jēdzienam Igaunijā ir jāsakrīt pēc satua ar laulību jēdzienu Uzbekistānas Republikā? Vai vajag Igaunijā aizliegt nažus un dakšiņas?" Starp ierosinājumiem izskanēja arī ideja atjaunot Padomju Savienību.

Galu galā referendumu atcēla, premjerministrs Jiri Ratass demisionēja, tiesa, korupcijas skandāla dēļ. Pagaidām jaunā koalīcija strīdas par vairākiem jautājumiem, arī par krievu skolām, tomēr jau vienojusies par bērnudārzu pāreju pie igauņu valodas.

Savukārt Igaunijas tiesiskā prakse attiecībās ar seksuālo minoritāšu pārstāvjiem joprojām ir pretrunīga. Piemēram: uz Igauniju no Ugandas atbraucis vīrietis cenšas saņemt bēgļa statusu, pamatojot lūgumu ar to, ka viņš ir gejs. Tomēr policisti pēc afrikāņa nopratināšanas noraidīja lūgumu saukties par homoseksuālistu. Tiesa nostājās policijas pusē: noteica, ka prasītāja pienākums ir pārliecinoši pierādīt savu seksuālo orientāciju.

Saglabājis ASV pilsonību

Nacionālās stratēģijas institūta direktora vietnieks Aleksandrs Kostins atzīmēja, ka Baltijas politiķu diskusijās tiek noklusētas nacionālās minoritātes, tostarp arī lielākā – krievi. "Latvijā viņiem ar likumu ierobežotas fundamentālās pilsoniskās tiesības, piemēram, atņemtas balsstiesības. Analogs mūsdienu vēsturē var būt tikai aparteīda režīms DĀR," piebilda politologs.

Latvijā nav pat spilgti izteiktas diskusijas mazākumtautības jautājumā. "Politikā dominē mīts par to, ka sak, viņiem krievi nesuši nelaimes. Un trīsdesmit gadu laikā nekas nav mainījies," piezīmēja Kostins.

Viņš pauda cerību, ka jaunā starpresoru komisija starptautiskās attīstības veicināšanas jautājumos, kuras vadītāja pienākumus uzņēmies Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Dmitrijs Kozaks, strādās pietiekami efektīvi. Pēc eksperta domām, Maskavai neapšaubāmi jāsaista ārvalstu sadarbības jautājumi ar cilvēktiesību problēmām. Krievijas politologs, speciālists Baltijas valstu lietās Aleksandrs Nosovičs ir pārliecināts: patiesībā Latvijas valdošajā koalīcijā domstarpību nav. "Ne tā saucamie liberāļi, ne nacionālisti robežas nepārkāpj: koalīcija neuzņem krievus, par ko tiek uzskatīta Ušakova partija "Saskaņa", - viņš paskaidroja. – Tāpēc Nacionālā apvienība var "zīgot", maršēt ar esesiešiem, nākt klajā ar radikāliem izteikumiem. Valdošās koalīcijas un premjera Kariņa, ASV pilsoņa, acīs viņi ir savējie."

Nosovičs uzskata, ka gan Igaunijā, gan Latvijā konflikts viendzimuma laulību dēļ slēpj citus politiskos procesus. "Iespējams, tā ir izrāde Briselei: austrumu perifērijas valstīm jāparāda atbilstība Eiropas vērtībām. Tāpēc nacionālisti tēlo sliktos puišus, ko vajag uzvarēt, lai Rīga nodemonstrētu uzticību ES standartiem. Tad Latvijai iedos vairāk naudas, bet tādiem nolūkiem var arī izrādi sarīkot," atzīmēja politologs.

Pie tam valdošā koalīcija saskārusies ar leģitimitātes krīzi. Latvijas premjera partija nespēj pārvarēt pat 5% barjeru, visu valdību atbalsta apmēram 20% pilsoņu. Skandālam vajadzētu novērst iedzīvotāju uzmanību no Ministru kabineta kļūdām, pārvarēt vilšanos par valdības soļiem epidēmijas laikā, piezīmēja eksperts. Igaunijā šim nolūkam izmantoja referendumu, Lietuvā – aizliegumu iebraukt Krievijas māksliniekam Filipam Kirkorovam.

28
Tagi:
LGBT, Nacionālā apvienība, Latvija, Igaunija
Pēc temata
Prēmija par pandēmiju: Covid-19 kā zelta lietus līst pār ierēdņiem
Skandāls pa visu Baltiju: kāpēc Igaunijas politiķis uzlielījis Putinu
Kā kārtīgi oktobrēni: Lembergs par valdību un ES dubultajiem standartiem krīzes laikā
Kirils Višinskis

Latvijai ir jāpilda likums: Višinskis nosodīja žurnālistu vajāšanu

0
(atjaunots 16:35 27.01.2021)
Nekur citur Eiropā, tikai Latvijā un Igaunijā žurnālistus cenšas saukt pie kriminālatbildības par sadarbību ar Sputnik – tas liecina par aizspriedumainu attieksmi pret Krieviju.

RĪGA, 27. janvāris – Sputnik. Krievijas prezidenta Cilvēktiesību padomes loceklis, mediju grupas "Rossija segodņa" izpilddirektors Kirils Višinskis un no amerikāņu cietuma atbrīvotā Krievijas pilsone, Sabiedriskās palātas locekle Marija Butina organizēja individuālos piketus pie Latvijas vēstniecības Maskavā, protestējot pret Krievijas mediju darbinieku vajāšanu Latvijā un Baltijas valstīs.

"Latvijā tiek rupji pārkāptas ne tikai mūsu kolēģu – žurnālistu, bet arī mūsu tautiešu tiesības. Šiem cilvēkiem aizliedz strādāt tur, kur viņi uzskata par vajadzīgu, pārkāpjot žurnālista galveno noteikumu – iespēju izvēlēties redakciju, kas atbilst viņa iekšējai pārliecībai," Višinskis uzsvēra piketa laikā.

Žurnālists norādīja: Latvijai, kas tagad svin sava neatkarības statusa juridisko atzīšanu, ir jāievēro llikums.

"To, ka Latvijā manipulē ar tādiem jēdzieniem, kā Eiropas sankcijas, esam fiksējuši ne tikai mēs, ne tikai Krievijas ĀM, bet arī organizācija, ko grūti turēt aizdomās par simpātijām pret mūsu valsti, – "Reportieri bez robežām". Tā nāca klajā ar speciālu paziņojumu par represijām, ko Latvija izmanto pret mūsu žurnālistiem un krievvalodīgajiem medijiem," atgādināja Višinskis.

Viņš uzsvēra, ka tādas darbības pret Sputnik žurnālistiem izrādījušās iespējamas tikai Latvijā un Igaunijā.

"Nevienā citā Eiropas valstī mūsu žurnālistus necenšas saukt pie kriminālatbildības pēc tāda sadomāta iegansta. Tas liecina, ka Baltijā valda aizspriedumi ne tikai pret Krieviju, bet arī pret Krievijas tautiešiem," secināja Višinskis.

Decembra sākumā Latvijā tika aizturēti žurnālisti, kas cita starpā sadarbojas ar portāliem Baltnews un Sputnik Latvija. Viņus nopratināja un atlaida pret parakstu par neizbraukšanu no valsts un informācijas neizpaušanu. Viņiem izvirzītas apsūdzības saskaņā ar pantu par ES sankciju režīma pārkāpumu, kas paredz sodu no naudas soda līdz brīvības atņemšanai. Sputnik Latvija un Baltnews ir saistīti ar starptautisko ziņu aģentūru "Rossija segodņa", kuras vadītājs Dmitrijs Kiseļovs iekļauts ES sankciju sarakstā. Sankcijas ir individuālas un nevar attiekties uz visiem, kas sadarbojas ar holdingu.

Krievijas ĀM nosauca situāciju par demokrātiskās sabiedrības pamatu – mediju un viedokļu brīvības – pārkāpumu skandalozu gadījumu. Resors atzīmēja, ka Latvijas varasiestāžu soda akcija neatstāj ne mazākās šaubas par safabricēto apsūdzību rusofobo zemtekstu.

Латвия должна уважать закон: Вышинский осудил преследование русских журналистов
0
Tagi:
Kirils Višinskis, žurnālistu vajāšana
Pēc temata
"Izņēma visu, ko varēja": Jakovļevs pastāstīja par kratīšanu, apsūdzībām un VDD mērķiem
"Sāka īstu vajāšanu": Alla Berezovska pastāstīja par kratīšanu un aizturēšanu
Krievija aizsargās žurnālistus: Butina pastāstīja par kampaņu #Своихнебросаем
"Nelikt mieru pārkāpējam": Lavrovs par krievu žurnālistu aizstāvēšanu Latvijā