Sarkanais laukums

Putina ilgā valsts

161
(atjaunots 09:28 18.02.2019)
Krievijas valsts dzīvo. Tagad tā ir jauna tipa valsts, kādas mums vēl nav bijis. Tā vēl nav pietiekami izpētīta, taču tās savdabīgums un vitalitāte ir acīmredzami. Pārvarētie stresa testi, liecina, ka tāds politiskās iekārtas modelis ir Krievijas nācijas izdzīvošanas instruments ne tikai tuvākajos gados, bet arī gadu desmitos, visticamākais – visu priekšā stāvošo gadsimtu.

Raksta autors – Vladislavs Surkovs ir Krievijas valsts darbinieks, "suverēnās demokrātijas" koncepcijas autors. Krievijas Federācijas prezidenta palīgs kopš 2013. gada 20. septembra. Krievijas Federācijas 1. klases valsts padomnieks. Savu rakstu "Putina ilgā valsts" viņš publicēja izdevumā "Ņezavisimaja gazeta", un materiāls izraisījis plašas diskusijas visdažādākajos Krievijas sabiedrības slāņos.

"Tā ir tikai ilūzija, ka mums ir izvēle". Pārsteidzoši dziļi un pārdroši vārdi. Pirms pusotra gadu desmita izskanējušie vārdi tagad ir piemirsti un tikpat kā nekad netiek citēti. Taču psiholoģija apgalvo: tas, ko esam aizmirsuši, iespaido mūs daudz vairāk, nekā tas, ko paturam prātā. Šī frāze, pārkāpjot visas konteksta aprises, kurā tā izskanēja, galu galā kļuva par Krievijas jaunā valstiskuma pirmo aksiomu, uz kuras pamatiem celtas aktuālās politikas teorija un prakse.

Izvēles ilūzija ir svarīgākā iluzija, rietumu dzīves veida, it īpaši rietumu demokrātijas galvenais triks. Tā jau sen drīzāk seko Barnuma, ne Klisfena idejām. Atteikšanās no šīs ilūzijas par labu nosacītības reālismam noveda mūsu sabiedrību pie pārdomām par savu īpašo, suverēno demokrātiskās attīstības variantu, pēc tam pilnībā zuda interese par diskusijām jautājumā par to, kādai ir jābūt demokrātijai un vai tā vispār ir vajadzīga.

Pavērušies brīvas valsts jaunrades ceļi, ko kontrolē nevis importētas himēras, bet gan vēsturisko procesu loģika – "iespēju māksla". Krievijas neiespējamā, nedabiskā un vēsturiski neloģiskā sairšana tika apturēta ar stingru roku, lai arī mazliet novēloti. No PSRS līdz KF līmenim sabrukusī Krievija pārtrauca sabrukumu, sāka atjaunoties un atgriezās pie sava dabiskā un vienīgā iespējamā stāvokļa – varena un augoša tautu kopiena. Pārdrošā loma, kas mūsu valstij piešķirta pasaules vēsturē, neļauj nokāpt no skatuves vai ciest klusu aizmugures plānā, nedod mieru un nosaka tās valstiskuma sarežģīto raksturu.

Un tagad Krievijas valsts turpinās. Tagad tā ir jauna tipa valsts, kādas mums vēl nav bijis. Tā veidojusies 2000. gadu vidū un pagaidām vēl nav pietiekami izpētīta, taču tās savdabīgums un vitalitāte ir acīmredzami. Stresa testi, ko tā pārvarējusi un pārvar, liecina, ka tāds organiski izveidojies politiskās iekārtas modelis ir Krievijas nācijas izdzīvošanas un augšupkāpšanas efektīvs instruments ne tikai tuvākajos gados, bet arī gadu desmitos, visticamākais – visu priekšā stāvošo gadsimtu.

Tātad Krievijas vēsturē ir zināmi četri galvenie valsts modeļi, ko relatīvi varam nosaukt to veidotāju vārdos: Ivana III valsts (Lielā kņaziste/Maskavas un visas Krievzemes valsts, XV-XVII gs.), Pētera I valsts (Krievijas impērija XVIII-XIX gs); Ļeņina valsts (Padomju Savienība XX gs.) un Putina valsts (Krievijas Federācija, XXI gs.). Tās radījuši, Gumiļeva vārdiem izsakoties, "garas gribas" cilvēki, tās ir lielas politiskās mašīnas, kas, nomainot viena otru, remontējoties un adaptējoties laika gaitā, gadsimtu pēc gadsimta nodrošinājušas krievu pasaulei apņēmīgu virzību uz augšu.

Putina lielā politiskā mašīna tikai uzņem apgriezienus un noskaņojas uz ilgu, grūtu un interesantu darbu. Brīdis, kad tā sāks darbu ar pilnu jaudu, vēl ir tālu priekšā, tātad arī pēc daudziem gadiem Krievija vēl joprojām būs Putina valsts, gluži tāpat, kā mūsdienu Francija vēl joprojām dēvē sevi par de Golla Piekto republiku (lai arī patlaban pie varas valstī ir antikemalisti) un joprojām balstās uz Atatjurka "Sešu bultu" ideoloģiju, bet Savienotās Valstis vēl joprojām izmanto daļēji par leģendām kļuvušo "tēvu-dibinātāju" tēliem un vērtībām.

Ir nepieciešams apzināties, apjēgt un aprakstit Putina valdīšanas sistēmu un visu putinisma ideju un mēru kompleksu nākotnes ideoloģijas aspektā. Nākotnes, jo tagadējais Putins diezin vai ir putinists, tāpat kā, piemēram, Markss nav marksists un diezin vai piekristu par tādu kļūt, ja uzzinātu, ko tas nozīmē. Taču tas vajadzigs visiem pārējiem, kuri gribētu līdzināties Putinam. Lai varētu nodot tālāk viņa metodes un pieejas.

Tās jāapraksta nevis mūsējās un ne-mūsējās propagandas stilā, bet gan valodā, ko Krievijas ierēdņi un Krievijai naidīgie ierēdņi uzskatītu par mērenu ķecerību. Tāda valoda varētu būt pieņemama pietiekami plašai auditorijai, un tieši tas ir vajadzīgs, jo Krievijas izveidotā politiskā sistēma ir noderīga ne tikai pašmāju nākotnei vien, – tai nepārprotami ir vērā ņemams eksporta potenciāls. Jau tagad ir jūtams pieprasījums pēc tās vai atsevišķiem tās elementiem. Tās pieredzi apgūst un daļēji pārņem, to atdarina gan valdošās, gan opozīcijas grupas daudzās valstīs.

Ārvalstu politiķi piedēvē Krievijai iejaukšanos vēlēšanās un referendumos visās pasaules malās. Patiesībā stāvoklis ir nopietnāks – Krievija iejaucas viņu smadzenēs, un viņi neaptver, ko iesākt ar savu mainīto apziņu. Kopš tiem laikiem, kad pēc neveiksmīgajiem 90. gadiem mūsu valsts atteicās aizņemties ideoloģiju, pati sāka veidot pamatus un pārgāja informatīvā pretuzbrukumā Rietumiem, Eiropas un ASV ekspertu prognozes aizvien biežāk izrādās kļūdainas. Viņus pārsteidz un tracina elektorāta paranormālās vēlmes. Apjukuši viņi paziņoja, ka uzbrūk populisms. Var teikt arī tā, ja pietrūkst vārdu.

Tiešā līnija ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu
© Sputnik / Алексей Дружинин

Vienlaikus ārzemnieku interese par Krievijas politisko algoritmu ir saprotama – nav pravieša viņu tēvzemē, un Krievija jau sen ir pareģojusi visu, kas ar viņiem notiek.

Kad visi vēl smilkstēja aiz sajūsmas par globalizāciju un plakano pasauli bez robežām, Maskava atklāti atgādināja, ka suverenitātei un nacionālajām interesēm ir nozīme. Daudzi atmaskoja mūsu "naivo" pieķeršanos novecojušajām lietām, kas it kā jau sen izgājušas no modes. Mums iegalvoja, ka nav vērts turēties pie XIX gs. vērtībām, ka vajagot droši ieiet XXI gadsimtā, kur it kā nebūšot nekādu suverēnu nāciju un nacionālo valstu. Tomēr XXI gadsimtā iznāca tā, kā teicām mēs. Angļu Brexit, amerikāņu "#greatagain", Eiropas centieni norobežoties no migrācijas – tie ir tikai pirmie punktu vispārējo deglobalizācijas, resuverenizācijas un nacionālisma izpausmju garajā sarakstā.

Kad uz katra stūra lielīja internetu kā neaizskaramu neierobežotas brīvības telpu, kurā visi it kā drīkstot visu un kur visi it kā esot līdztiesīgi, Krievijas uzdeva apskaidrojošu jautājumu apmuļķotajai cilvēcei: "Kas tad mēs īsti esam vispasaules tīmeklī – zirnerkļi vai mušas?" Un tagad visi, pat brīvību mīlošākā birokrātija, ir metušies atpiņķēt tīmekli un apsūdzēt Facebook par ārvalstu iejaukšanās atbalstu. Brīvo virtuālo telpu, kas izreklamēta kā nākotnes paradīzes prototips, tagad ieņēmusi un robežas novilkusi kiberpolicija un kibernoziedzība, kiberarmijas un kiberspiegi, kiberteroristi un kibermorālisti.

Kad neviens neapstrīdēja "hegemona" hegemoniju un jau gandrīz piepildījās amerikāņu lielais sapnis par varu visā pasaulē un daudziem jau rēgojās stāsta beigas ar fināla piezīmi "tautas klusē", klusumā pēkšņi asi izskanēja runa Minhenē. Tolaik šķita, ka tā ir disidentiska, taču šodien viss tājā teiktais liekas pašsaprotams, - ar Ameriku ir neapmierināti visi, pat paši amerikāņi.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Nesen amerikāņu mediji plaši tiražēja mazpazīstamo terminu "derin devlet" no turku politiskās vārdnīcas, kas tulkojumā angļu valodā izskanēja kā deep state. No turienes termins izplatījās medijos pie mums. Tulkojumā iznāca "dziļā valsts". Termins apzīmē aiz ārējiem, demonstatīvajiem demokrātiskajiem institūtiem slēptu stingru un absolūti nedemokrātisku spēka struktūru reālās varas organizāciju. Mehānisms, kas praksē darbojas ar vardarbības, uzpirkšanas un manipulāciju metodēm, ir dziļi slēpts zem civilās sabiedrības virsmas, kas vārdos (liekulīgi vai vientiesīgi) nosoda gan manipulācijas, gan uzpirkšanu un vardarbību.

Ieraudzījuši pie sevis ne īpaši pievilcīgo "dziļo valsti", amerikāņi nebija īpaši pārsteigti – viņi jau sen nojauta, ka tā pastāv. Ja jau pastāv deep net un dark net, kāpēc gan nevarētu pastāvēt deep state vai pat dark state? No šīs nepubliskās un neafišētās varas dzīlēm un tumsas izpeld plašai publikai sagatavotās gaišās demokrātijas mirāžas – izvēles ilūzija, brīvības sajūta, pārākuma sajūta un visas pārējās.

Neuzticība un skaudība – prioritātie sociālās enerģijas avoti, ko izmanto demokrātija, konsekventi noved pie kritikas absolūtisma un bažu pieauguma. Heiteri, troļļi un viņu rindās iespiedušies ļaunie boti izveidojuši histērisko vairākumu, izspiežot no līdera pozīcijām godājamo vidējo klasi, kas reiz "uzdeva" pavism citādu toni.

Tagad neviens vairs netic publisko politiķu labajiem nodomiem, viņus apskauž, tāpēc uzskata par netikumīgiem un melīgiem cilvēkiem, iespējams, pat neliešiem. Slavenie politogrāfijas seriāli, sākot no "Bosa" līdz "Kāršu namiņam" gleznaini tēlo elites duļķaino ikdienu.

Krievijas prezidents Putins. Foto no arhīva
© Sputnik / Сергей Гунеев

Nevar ļaut nelietim aiziet pārāk tālu tikai tāpēc, ka viņš ir nelietis. Ja visapkārt (domājams) ir vieni vienīgi nelieši, neliešu apturēšanai nākas izmantot pašus neliešus. Velnu izdzen ar Belcebulu... Pastāv plašs neliešu sortiments un miglaini noteikumi, kuru mērķis ir neliešu savstarpējo cīņu novest pie vairāk vai mazāk neizšķirta rezultāta. Tā rodas labdarīgā savaldīšanas  un pretsvaru sistēma – dinamisks zemiskuma līdzsvars, alkatības līdzsvars, krāpšanās harmonija. Ja kāds tomēr ir aizgājis par tālu un pārkāpis līdzsvaru, modrā dziļā valsts steidz palīgā un ar neredzamām rokām novelk pārkāpēju dibenā.

Patiesībā nav nekā briesmīga aprakstītajā rietumu demokrātijas ainā, atliek tikai mazliet mainīt skata leņķi, un bailes atkal pazūd. Taču iespaidi saglabājas, un rietumu iedzīvotājs sāk skatīties apkārt – viņš meklē citus pastāvēšanas paraugus un paņēmienus. Un saskata Krieviju.

Protams, mūsu sistēma tapat kā viss pārējais, neizskatās izsmalcinātāka, toties godīgāka. Lai arī daudziem vārds "godīgāka" nav sinonīms vārdam "labāka", tai piemīt savs valdzinājums.

Pie mums valsts nedalās dziļajā un ārējā, tā ir vesela, ar visiem saviem elementiem un izpausmēm tā ir redzama. Varas karkasa brutālākās konstrukcijas celtas uz fasādes, tās nesedz nekādi arhitektūras smalkumi. Pat brīžos, kad birokrātija ķeras pie viltus, tā nerīkojas īpaši rūpīgi, it kā uzskatot, ka "tik un tā visi visu saprot".

Spēcīgā iekšējā spriedze, kas saistīta ar milzīgu neviendabīgu telpu noturēšanu, pastāvīgā uzturēšanās ģeopolitiskās cīņas brikšņos valsts militārās un policejiskas funkcijas iegūst milzīgu nozīmi. Tās neslēpj, gluži pretēji, tās demonstrē, jo Krievijā nekad nav valdījuši tirgoņi (gandrīz nekad, izņēmumu veido tikai daži mēneši 1917. gadā un daži gadi 90. gados), kuri uzskata, ka tirdzniecība ir nozīmīgāka nekā militārā joma, un tirgoņiem līdzās stāvošie liberāļi, kuru mācības pamatā ir visu "policejisko" izpausmju noliegums. Nebija neviena, kam piesegt taisnību ar ilūzijām, kaunīgi aizbīdot aizmugurē un slēpjot jebkuras valsts imanento īpašību – būt aizsardzības un uzbrukuma ierocim.

Dziļās valsts Krievijā nav, tā ir visu acu priekšā. Toties Krievijā ir dziļā tauta.

Uz glancētās virsmas mirdz elite, gadsimtu pēc gadsimta aktīvi (par to varam noņemt tās priekšā cepuri) iesaista tautu dažos savos pasākumos – partiju sēdēs, karos, vēlēšanās, ekonomiskajos eksperimentos. Tauta pasākumos piedalās, taču izvairīgi, virspusē neparādās un savās dzīlēs dzīvo pavisam citu dzīvi. Divas nacionalās dzīves, virspusējā un dziļā, dažkārt virzās pretējos virzienos, dažkārt tie sakrīt, taču nekad nesaplūst.

Dziļā tauta vienmēr domā pati par sevi, tā ir nesasniedzama ar socioloģiskām aptaujām, aģitāciju, draudiem un citiem tiešās izpētes un ietekmes paņēmieniem. Bieži vien izpratne par to, kas tas ir, ko domā un ko vēlas, nāk pēkšņi un novēloti, un tā nenāk pie tiem, kuri kaut ko var izdarīt.

Tikai reti eksperti mēģinās precīzi noteikt, vai dziļās tautas skaits līdzinās iedzīvotāju skaitam. Varbūt tā ir daļa cilvēku? Kāda tieši? Dažādos laika periodos par dziļo tautu uzskatīja te zemniekus, proletāriešus, bezpartejiskos, hipsterus, budžeta darbiniekus. To "meklēja", "gāja" pretī dziļajai tautai. Dēvēja par Dieva tautu, vai gluži pretēji. Dažkārt uzskatīja, ka tā ir izdomāta un patiesībā nepastāv, sāka kaut kādas sasteigtas reformas, nedomājot par dziļo tautu, taču drīz vien uzdūrās tai, sadauzīja pret to pieri un secināja, ka "kaut kas tur tomēr ir". Tā ne vienu vien reizi ir atkāpusies savējo vai svešu iekarotāju spiediena priekšā, taču vienmēr ir atgriezusies.

Ar savu gigantisko masu dziļā tauta rada nepārvaramu kultūras gravitācijas spēku, kas apvieno nāciju un piesaista (piespiež) pie zemes (pie dzimtās zemes) eliti, kas laiku pa laikam mēģina kosmopolītiski pacelties spārnos.

Tauta ir senāka nekā valstiskums, tauta nosaka tā formu, ierobežo teorētiķu fantāzijas, liek spert noteiktus soļus. Tā ir spēcīgs gravitācijas centrs, pie kura neizbēgami nonāk visas politiskās trajektorijas. Krievijā var sākt, kā vien vēlaties – ar konservatīvismu, sociālismu vai liberālismu, taču viss noslēgsies aptuveni ar vienu un to pašu. Ar to, kas ir.

Prasme uzklausīt un saprast tautu, redzēt to caurcaurēm, visā dziļumā, un  atbilstoši rīkoties – tā ir Putina valsts unikālā un svarīgākā priekšrocība. Tā ir adekvāta tautai, iet ar to kopsolī, tātad nav pakļauta vēstures straumju satriecošajām pārslodzēm. Tātad tā ir efektīva un ilgmūžīga.

Džordžs Soross
© AFP 2019 / LAKRUWAN WANNIARACHCHI

Jaunajā sistēmā visi institūti ir pakļauti galvenajam uzdevumam – līdera cieņpilnai saziņai un mijiedarbībai ar pilsoņiem. Dažādi varas atzarojumi sanāk vienuviet līdera personībā – tie nes vērtību tikai tādā pakāpē, kādā nodrošina saikni ar viņu. Bez tam ārpus formālajām struktūrām un elitārajām grupām darbojas neformāli saziņas paņēmieni. Un kad aprobežotība, atpalicība vai korupcija rada traucēkļus uz sakaru līnijām ar cilvēkiem, tiek sperti enerģiski soļi, lai dzirdamība uzlabotos.

No Rietumiem pārņemtās daudzlīmeņu politiskās iestādes pie mums daļēji uzskata par rituālām struktūrām, kas pārsvarā ieviestas, lai būtu "kā visiem", lai mūsu politiskās kultūras atšķirības tik stipri nekristu acīs kaimiņiem, nekaitinātu un nebiedētu. Tas ir gluži kā svētku apģērbs, kurā cilvēks iet ciemos, bet pie sevis ģērbjas mājas tērpā un katrs labāk zina, kas viņam piedien.

Patiesībā sabiedrība uzticas tikai līderim. Grūti teikt, vai tam kāds sakars ar neviena nepakļautās tautas lepnumu, vai ar vēlmi izlīdzināt ceļu patiesībai, taču tas ir fakts, un zināms jau ilgu laiku. Jauns ir tas, ka valsts šo faktu neignorē, ņem vērā un izmanto savās iecerēs.

Būtu pārāk vienkārši skaidrot to ar bēdīgi slaveno "ticību labajam caram". Dziļā tauta ar naivumu neizceļas un diezin vai uzskata labsirdību par cara tikumu. Pareizu līderi tā varētu raksturot tāpat kā Einšteins teica par dievu: "Izsmalcināts, taču ne ļaunprātīgs."

Krievijas valsts mūsdienu modelis sākas no uzticības un uz tās turas. Tā ir valsts galvenā atšķirība no rietumu modeļa, kas kultivē neuzticību un kritiku. Uzticībā slēpjas Krievijas spēks.

Mūsu jaunajai valstij jaunajā gadsimtā būs ilga un varena vēsture. Tā nesalūzīs. Tā rīkosies pēc pašas gribas, saņems un paturēs līdera vietas ģeopolitiskās cīņas augstākajā līgā. Ar to agri vai vēlu būs spiesti samierināties tie, kuri prasa, lai Krievija "mainītu uzvedību". Izvēles viņiem nav, tā ir tikai ilūzija. 

161
Vislatvijas vecāku sapulce, foto no arhīva

"Vecāku lietas" mācība: laiks atmest politkorektuma važas

9
(atjaunots 13:04 06.06.2020)
Latvijā nepastāv konflikts starp labo tautu un slikto valdību. Latvijā plosās konflikts starp latviešu un krievu nacionālajām kopienām.

Nesen es vērsos Ģenerālprokuratūrā – cenšos panākt naudas kompensācijas izmaksu par nodarīto kaitējumu. Runa ir par skandalozo "vecāku lietu", ko Valsts drošības dienests (toreizējā Drošības policija) ierosināja 2018. gada aprīlī. Īsumā atgādināšu svarīgākos faktus.

Astoņi aizdomās turamie un maskoti vīri

2018. gada 31. martā Rīgā notika Vislatvijas vecāku sapulce, ko organizēja Krievu skolu aizsardzības štābs. Aptuveni tūkstoš cilvēki sapulcējās, lai apspriestu metodes cīņā par krievu izglītības saglabāšanu.

18. aprīlī Drošības policija ierosināja kriminālprocesu pret astoņiem sapulces dalībniekiem, tostarp – pret Latvijas Krievu savienības līderi Tatjanu Ždanoku, publicistu Aleksandru Gapoņenko un mani. Vēlāk aizdomās turamo sarakstā bija iekļauts arī politiskais aktīvists Iļja Kozirevs.

Uzvaras dienas priekšvakarā, 8. maijā netālu no mājām mani aizturēja DP darbinieki. Aizturēja rupji, pielietoja spēku: trīs maskoti vīri mani nogāza uz ietves, pēc tam iemeta mikroautobusā.

Divas nedēļas pavadīju Rīgas Centrālcietumā. Pēc tam tiesa mainīja drošības līdzekli pret policijas kontroli un aizliedza pamest valsti. Veselu gadu mani naktīs apciemoja policija, pārbaudot, vai esmu mājās. Nevarēju tikties un sazināties ar saviem domubiedriem.

Man tika piešķirts aizdomās turamā statuss sakarā ar trim Krimināllikuma pantiem: darbība pret Latviju, nacionālā naida kurināšana un masu nekārtību organizācija. Līdztekus uzrunai vecāku sapulcē lietā bija iekļauta vēl viena epizode: piedalījos gājienā krievu skolu aizsardzībai ar plakātu "Katram rusofobam – kārtīgu zārku!"

2020. gada aprīlī lieta pret visiem aizdomās turamajiem bija slēgta – nebija nozieguma sastāva.

Kompensācijai par cietumā pavadīto laiku un citām man sagādātajām nepatikšanām vēlos no valsts saņemt pieticīgu četrciparu summu.

Reiz es jau saņēmu kompensāciju: kad tiesa mani attaisnoja lietā par sprāgstvielu glabāšanu. Toreiz mana prasība bija simboliska – 1 lats. Es to saņēmu, izurbu monētā caurumu un nēsāju ķēdītē kā trofeju. Paskatīsimies, kā klāsies šoreiz.

Izmeklēšana apzināti vilkta garumā

Sputnik Latvija jau vairākkārt rakstījis par "vecāku lietu". Tagad gribu pievērst uzmanību dažiem, manuprāt, būtiskiem aspektiem.

Policijas izmeklēšana ilga divus gadus. Vārds "izmeklēšana" jāliek pēdiņās, jo, pēc būtības, nekā izmeklējama nebija. Visu aizdomās turamo iedomāto noziegumu veidoja tas, ko viņi teikuši vai rakstījuši. Pie tam darījuši to atklāti un paši visu publiskojuši.

Izmeklētāja uzdevums bija ārkārtīgi vienkāršs: nopratināt aizdomās turamos un lieciniekus, nosūtīt materiālus ekspertīzei. Sertificēts eksperts noteiks, vai teiktie un rakstītie vārdi kurina etnisko naidu, aicina uz vardarbību, apdraud valsts svētos pamatus.

Ja kurina, aicina un apdraud, lieta tiek nodota prokuratūrai. Ja nekas krimināls vārdos nav atrasts, lieta ir jāslēdz. Augstākais – darbs diviem vai trim mēnešiem. Taču izmeklēšana ilga divus gadus.

Likums aizliedz man izpaust lietas materiālus, taču varu droši pieņemt, ka nekāda izmeklēšana divus gadus nenotika. Izmeklēšana tika vilkta garumā apzināti. Mērķis – pēc iespējas ilgāk ierobežot aizdomās turamo politisko un pilsonisko aktivitāti.

Manuprāt, tas ir pirmais šāda veida gadījums politiskās vajāšanas vēsturē Latvijā. VDD apgūst jaunas "mīkstas" metodes citādi domājošo apspiešanai.

Pārbaudīts, mīnu nav

No otras puses, krimināllietas slēgšana nozīmē: viss, kas tika inkriminēts mums, aizdomās turamajiem, nav noziegums. Mūsu izteikumos mēs izgājām ārpus Latvijā pieņemtā politkorektuma rāmjiem, taču nepārkāpām likumu. Iļja Kozirevs jau publicēja savā lapā Facebook savus izteikumus, ko tagad, pēc lietas slēgšanas, var apzieģelēt "Pārbaudīts, mīnu nav".

Skaidrs, ka runa nav par atsevišķiem izteikumiem, bet gan par politiskās retorikas kopējo toni. Lielākā daļa krievu politiķu un publicistu Latvijā brīvprātīgi iekaluši sevi novecojušā padomju internacionālisma važās, kas tagad vairs nedarbojas. No tādām važām ir jāatbrīvojas. Noskaidrojies, ka likums to pieļauj.

Politkorektā retorika, kas baidās pat pieminēt vārdu "latvietis" vai "latvisks" negatīvā kontekstā, veido krievu iedzīvotājiem nepareizu pašreizējās realitātes uztveri, tātad viņi nepareizi uztver arī nākotni, ko viņiem gatavo latviešu nacionālisti (Latvijas valdošie politiķi ir nacionālisti, visi kā viens).

Latvijā nepastāv konflikts starp labo tautu un slikto valdību. Latvijā plosās konflikts starp latviešu un krievu nacionālajām kopienām. Tā pamatā ir nevis emocijas, bet gan antagoniskas valsts koncepcijas. Latvieši vēlas dzīvot mononacionālā latviskā Latvijā, mēs – divkopienu valstī, kas ievērotu mūsu tiesības uz dzimto valodu un kultūru.

Kompromiss ir iespējams, taču latvieši, jūtot mūsu inteliģento piekāpību, necenšas pie tā nonākt. Tikai tad, ja ieņemsim stingru pozīciju, viņi varētu sākt dialogu.

9
Tagi:
krievu skolas, Vladimirs Lindermans
Pēc temata
Karajevs apgāzis nacionālistu iemīļoto mītu par krievvalodīgajiem Latvijā
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Sojas ražas novākšana, foto no arhīva

Ķīnas graujošais trieciens globālajā ekonomiskajā karā

54
(atjaunots 14:48 05.06.2020)
Iespējams, ASV prezidents būs spiests novērsties no degošajām pilsētām un atteikties no kareivīgajiem ieteikumiem masu nekārtību dalībniekiem.

Mediji informē, ka Pekina nolēmusi izmantot gadījumu un atgādināt, ka Savienoto Valstu un Ķīnas tirdzniecības kara frontēs iestājies vien trausls pamiers un pašā Trampam neizdevīgākajā brīdī karš var atsākties ar jaunu spēku. Aģentūra Bloomberg un virkne Āzijas mediju, arī Honkongas izdevums South China Morning Post vēsta, ka Ķīnas valsts kompānijām it kā esot dots rīkojums pārtraukt lauksaimniecības produkcijas importu no ASV, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Šis solis, ja tas patiešām ir sperts, it tiešs (un, atklāti sakot, gana rupjš) tā saucamās pirmās pārrunu fāzes laikā panāktās vienošanās pārkāpums, kas noslēgta, lai pieliktu punktu ASV un Ķīnas tirdzniecības konfliktā. Īpašu simbolisku nozīmi tam piešķirt fakts, ka tas nav vienkāršs tehnisks līgums kaut kādā atsevišķā tirdznieciskā jautājumā, - tas ir valstu vadītāju līmenī nostiprināts lēmums.

No Trampa viedokļa, tas ir svarīgs politiskais jautājums, kam ir gan ārpolitiskais, gan iekšpolitiskais aspekts. Pirmkārt, fermeri un "lauksaimniecības" štatu iedzīvotāji ir ASV tagadējā prezidenta pamata elektorāts, bet rudenī ASV gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Tramps nevar atļauties kļūt par politiķi, kurš pievīlis savus uzticamākos vēlētājus, turklāt valstī ir papilnam citu problēmu ekonomikā, no epidemioloģiskās situācijas un rasu problēmu viedokļa. Solītā eksporta un gaidāmo finanšu ieņēmumu izgāšanās nozīmē politisku un imidža katastrofu.

Vēl svarīgāks iekšpolitiskais apsvērums – pats "pirmās fāzes darījums" ir galvenais un patiesībā arī vienīgais Republikāņu administrācijas triumfs Ķīnas frontē. Amerikāņu uzņēmēji un daļēji arī eksperti ņem vērā vecus un pragmatiskus principus, analizējot konkrētu ārpolitisko soļu panākumus, tas ir, viņus īpaši neinteresē domājamie zaudējumi miljardiem, desmitiem miljardu vai simtiem miljardu dolāru apmērā, kas nodarīti amerikāņu pretiniekiem, - vispirms viņus uztrauc jautājums, kādu naudu uz šī rēķina varēs nopelnīt amerikāņu kompānijas vai ASV Finanšu ministrija. Konkrēts piemērs: Irākā iznīcināto tanku skaits šajā pasaules ainā nevienu neinteresē salīdzinājumā ar sagrābtajās atradnēs izsūknēto naftas barelu skaitu. Šajā ziņā Trampam radās milzu grūtības: tirdzniecības karš ar Ķīnu, kas paredz tarifus un sankcijas, ir sagādājis ekonomiskos zaudējumus gan Ķīnai, gan – zināmā mērā – arī amerikāņu biznesam, toties ar papildu peļņu jautājums nav viennozīmīgs.

"Pirmās fāzes darījums" deva amerikāņu prezidentam iespēju parādīt uzņēmējiem un visiem, kuri iebilst pret ekonomisko sakaru saraušanu ar Ķīnu, ka neatkarīgi no negatīvajām sekām "Trampa metode" (tas ir, draudi, šantāža, tarifi, pārrunas, glaimi, pēc tam atkal šantāža utt.) tomēr darbojas.

ASV prezidents Donalds Tramps, foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Витвицкий

"Darījuma" kritiķi pamatoti atzīmēja, ka patiesībā Ķīna nekur nav piekāpusies, vienkārši piekritusi pirkt ASV to, ko tā jau iepriekš pirka pasaules tirgos, tātad patiesībā Tramps, kurš panāca amerikāņu sojas iegādes apjomus, nevis "uzvarēja" Pekinu (lai ko apgalvotu viņa piekritēji), bet gan vērsās pret sojas eksportētājiem no Brazīlijas, tas arī viss. Taču grāmatveža skatījumā ASV prezidenta viedoklis izskatījās tīri labi: pirms "tirdzniecības kara" Ķīna pirka mazāk, pēc tās sākuma iegādājās vairāk, tātad (saskaņā ar amerikāņu tipisko loģiku) prezidents, kurš panācis peļņas pieaugumu, ir malacis un labs stratēģis. Tagad Pekina pamazītiņām velk nost Trampam no galvas lauru vainagu, ko viņš saņēma kā amerikāņu sojas un citu lauksaimniecības produktu eksporta labākais menedžeris.

Tas paveikts neoficiāli, tomēr, no pasaules mediju viedokļa, spēks jau ir nodemonstrēts.

South China Morning Post uzsvēra: "Valsts treideriem Cofco un Sinograin pavēlēts apturēt iepirkumus, pastāstīja viens no avotiem, kuri lūdza nesaukt viņus vārdā. Viens no viņiem atklāja, ka pircēji Ķīnā atcēluši arī nenoteiktu cūkgaļas pasūtījumu skaitu ASV. Savukārt cits avots vēsta, ka privātajām kompānijām nav dota pavēle apturēt importu.

Apturēšana ir pēdējā zīme, kas apliecina: abu pasaules lielāko ekonomiku "pirmās fāzes tirdzniecības vienošanās", sasniegta ar tādām grūtībām, tagad ir apdraudēta. Laikā, kad Ķīnas premjerministrs Li Kecans apstiprināja solījumu pildīt janvārī parakstīto vienošanos, spriedze turpināja augt, ņemot vērā (amerikāņu – red.) pretestību Pekinas pūlēm padarīt stingrāku kontroli Honkongā".

Minētā soļa ārpolitiskais signāls ir acīmredzams. Trampam parādīja: ja Savienotās Valstis plāno "sodīt" Ķīnu par separātisma apspiešanu Honkongā, Ķīna vispirms vienkārši demonstratīvi iznīcinās prezidenta galveno sasniegumu ārpolitikā, pie tam nepieciešamības gadījumā to var izdarīt tieši pirms vēlēšanām, lai sagādātu pēc iespējas lielāku politisko kaitējumu. Iespējams, citi Ķīnas partneri tādu soli novērtēs ar sapratni: darījums, vismaz no elementāra veselā saprāta viedokļa, paredzēja zināmu savaldību ekonomisko un finansiālo spiediena instrumentu pielietojumā. Taču pats prezidents, kā arī abu ASV partiju pārstāvji patlaban nepārprotami plāno ieviest sankcijas pret Honkongu, noteikt tarifus Ķīnas preču reeksportam no Honkongas uz ASV, panākt Ķīnas kompāniju izspiešanu no ASV biržām un pat piemērot "individuālas" sankcijas pret Ķīnas finanšu struktūrām.

Tātad, izskatot visus faktorus kopumā, iznāk, ka Ķīna patiesībā demonstrē neticamu savaldību un importa apturēšana ir savdabīgs brīdinājuma šāviens galvā. Tiesa, Pekinai nav ne mazāko izredžu apturēt Trampu. Skaidrs, ka Vašingtonas un Plekinas pamiers tirdzniecības karā bija lemts neveiksmei, tomēr žēl, ka tā noticis ļoti nepiemērotā brīdī no pasaules ekonomikas viedokļa. Mēs pagaidām vēl dzīvojam globalizētā pasaulē. ASV un Ķīnas tirdzniecības karš ietekmēs visu valstu ekonomikas, kam ir saikne ar pasaules tirgiem.

54
Tagi:
karš, ekonomika, ASV, Ķīna
Krievijas politiķis Aleksejs Puškovs, foto no arhīva

Krievijas politiķis prognozēja tālāko situāciju ASV

0
(atjaunots 15:21 06.06.2020)
Krievijas politiķis Aleksejs Puškovs uzskata, ka situācija stabilizēsies pirms prezidenta vēlēšanām.

RĪGA, 6. jūnijs — Sputnik. Krievijas Federācijas padomes Informācijas politikas un sadarbības ar medijiem komisijas vadītājs Aleksejs Puškovs novērtēja tālākās notikumu attīstības izredzes ASV, vēsta RIA Novosti.

Kopš maija beigām virknē lielāko pilsētu ASV notiek protesta akcijas un nekārtības, kas izcēlušās pēc afroamerikāņa Džordža Floida nāves aresta laikā. Viens no policistiem, kurš aizturēšanas laikā vairākas minūtes ar ceļgalu saspieda Floida plecu, apsūdzēts par slepkavību, trīs citi – par līdzdalību slepkavībā.

Intervijā "Parlamentskaja gazeta" senators norādīja, ka situācija stabilizēsies pirms prezidenta vēlēšanām. Tomēr šoreiz aizdomās turamos likumsargus neizdosies atbrīvot no atbildības par cilvēka nāvi, tiesas process būs stingrs un, domājams, demonstratīvs, uzskata politiķis.

"ASV etniskā "bumba" sprāgst regulāri. Tāpēc nedomāju, ka mēs stāvam uz amerikāņu sociālās revolūcijas sliekšņa. Manuprāt, protesti sāks noklust: marodierus pārvarēs, huligānus iesēdinās, un situācija kopumā stabilizēsies ilgi pirms 2020. gada prezidenta vēlēšanām," teica Puškovs.

Viņš piebilda, ka protestu radītais efekts varētu pazust jau līdz novembrim, tomēr tas diezin vai palīdzēs Savienotajām Valstīm izvairīties no rasu konfliktiem nākotnē.

0
Tagi:
politika, ASV, Krievija
Pēc temata
Polijas izdevums: ASV imidžs grūst acu priekšā
Diplomāts nosauca vārdus par Krievijas saikni ar protestiem ASV par viltus ziņām
"Domājams, krievi": uzlauzts ASV absolūtais ierocis
"Vājprāts": latviešus, kuri kļuva par grautiņu aculieciniekiem ASV, šokējusi "brīvība"