ASV prezidents Donalds Tramps un Vācijas kanclere Angela Merkele

ASV vēstnieks pieprasa no Vācijas naudu. Daudz naudas

198
(atjaunots 17:41 11.02.2019)
Desmitiem miljardu dolāru ik gadus ir pārāk nopietni līdzekļi dāvanai amerikāņiem, turklāt vēl zaudējot lielu daļu pēdējo gadu panākumu nacionālās suverenitātes atjaunošanas jomā.

Vakar Dienvidkoreja piekrita palielināt izdevumus ASV militārā kontingenta – 28 tūkstošu karavīru – uzturēšanai līdz 890 miljoniem dolāru šogad, tātad par 8,2% vairāk nekā aizvadītajā gadā.

Vienlaikus otrā pasaules malā – Eiropā – vācu izdevums Die Welt publicēja ASV vēstnieka Vācijā Ričarda Grenela interviju, ko grūti nosaukt par sarunu – tā ir programma.

Vēstnieka teiktais, pēc būtības, iekļaujas īsā, taču ietilpīgā domā, kas nepārprotami saistīta ar ziņu no Dienvidkorejas: Vācijai ir jādod nauda Savienotājām Valstīm. Daudz naudas.

Iemesls, pareizāk sakot, iegansts, kāpēc Berlīnei būtu jāmaksā Vašingtonai, ir acīmredzams – Krievijas draudi, jo, spriežot pēc Grenela tēlainajām frāzēm, "Krievija stāv pie sliekšņa".

Jau sen zināmas arī nozares, kam vāciešiem jāatvēl nauda, taču vēstnieks tēzes atkārtoja vēlreiz.

Pirmkārt, aizsardzības izdevumu pieaugums. Vašingtona neslēpj nepatiku par Vācijas plāniem palielināt tos vien līdz 1,5% IKP līdz 2024. gadam. Grenels atklāti paziņoja, ka amerikāņi gaida, kad Vācija izpildīs NATO prasības – 2% IKP.

Otrkārt, enerģijas nesēju iepirkumu diversifikācija (tieši sakot – amerikāņu SDG iegāde). Bet Berlīne būvē "Ziemeļu straumi 2", nevis "pastiprina spiedienu pret Krieviju", jo tā "pārkāpj" INF. Pēc Vašingtonas domām, tāds lēmums dāvās Maskavai pat "lielāku ietekmi uz Krievijas gāzes iegādes rēķina".

Intervija iznāca dažas dienas pirms NATO valstu aizsardzības ministru tikšanās, tāpēc, domājams, Vācijas pārstāvim Briselē gaidāmas grūtas pārrunas.

Par to, ka aiz Krievijas un ASV strīda par līgumu INF slēpjas Vašingtonas vēlme izkratīt no partneriem Eiropā (it īpaši Vācijas – tā taču ir visbagātākā) jaunus līdzekļus ASV ekonomikai, esam jau vēstījuši. Taču vēl nav zināms, vai amerikāņiem izdosies gūt panākumus.

Atšķirībā no dienvidkorejiešiem, kuri viegli tikuši vaļā, piemaksājot gandrīz 65 miljonus dolāru "nacionālās drošības garantijai" – ASV kareivju uzturēšanai, no Vācijas amerikāņi grib daudz vairāk.

Runa ir par desmitiem miljardu dolāru, turklāt tas nav atsevišķs maksājums – tā ir ikgadēja maksa. Protams, lauvas tiesa paredzēta ieguldījumiem ASV ekonomikā (pārsvarā – militārās rūpniecības kompleksā), kas patlaban ASV ir ļoti svarīgi. Situāciju uzskatāmi ilustrē 2017. gada piemērs, kad Vācijas militārie izdevumi sastādīja 44,3 miljardus dolāru – 1,2% IKP. Vienkāršas aplēses liecina, ka, paceļot latiņu līdz 2% IKP, NATO (pareizāk sakot, ASV) dabūtu vēl apmēram 30 miljardus.

Un visas šīs bagātības jau ilgus gadus plūst garām Vašingtonai. Tātad gaidāms nopietns darbs no ASV puses, lai piespiestu Vāciju atgriezties ierastā paklausīgā vasaļa lomā.

Taču pēdējos gados Vācija patiešām ir pārvarējusi garu ceļu, lai atgūtu lielu daļu sen zaudētās suverenitātes. Vācijas līdera pozīcijas ES ir neapstrīdamas. Ko vērta ir tikai nesenā situācija ap "Ziemeļu straumi 2" – Berlīnei bija nepieciešama viena diennakts, lai noliktu pie vietas Parīzi, kas pūlējās likt šķēršļus "Ziemeļu straumei 2" vai, iespējams, vienkārši iztirgot sev kādus izdevīgākus noteikumus. Situācij apstiprināja: Vācijas elite un valdība ir gatava aizstāvēt nacionālās intereses, turklāt tām ir instrumenti, ko tās var likt lietā.

Desmitiem miljardu dolāru ik gadus ir pārāk nopietni līdzekļi dāvanai amerikāņiem, turklāt vēl zaudējot lielu daļu pēdējo gadu panākumu nacionālās suverenitātes atjaunošanas jomā. Tātad ir skaidrs, ka Berlīne nopietni pretosies centieniem izspiest naudu.

Pie tam Vācijai par labu nāk nepārprotamais ASV panīkums pasaules hegemona lomā un daudzās sakāves šajā statusā. Turklāt situācija ietekmē abas puses. Berlīne (tāpat kā citas galvaspilsētas, pret ko Vašingtona pavērš spiedienu) jūt lielāku pārliecību par saviem spēkiem, jo acu priekšā ir sekmīgas pretošanās piemēri. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka pašas Savienotās Valstis zaudē bezierunu pārliecību par savām iespējām.

To skaidri nodemonstrēja Ričarda Grenela intervija.

Viņš atklāti paziņoja, ka darbā ar spītīgām valstīm Savienotās Valstis izmanto "pātagu un burkānu" – līdz pat stingrām ekonomiskajām sankcijām. Šo metaforu grūti vērtēt citādi kā draudus Berlīnei vērst līdzīgus pasākumus arī pret Vāciju. Kā amerikāņu politikas piemērus vēstnieks minēja Ziemeļkoreju (kur tāda pieeja, pēc viņa domām, palīdzējusi), Venecuēlu (kur tā palīdzējusi daļēji), Krieviju un Irānu (kur process turpinās).

Ziemeļkorejas piemērs, kas pieminēts, aprakstot amerikāņu politikas panākumus, spilgti demonstrē pilnīgi pretēju rezultātu, un runas par to ir ļoti apšaubāmas. Mazā nabadzīgā valsts iespītējās, un lielās, varenās un superlielvalstiskās Savienotās Valstis neko tai nespēja padarīt.

Par Krieviju un Irānu nav vērts pat runāt. Abas valstis ir spēki, kas zem ASV spiediena nav padevušās, turklāt sekmīgi apspēlē tās svarīgos reģionos un jautājumos, pārveidojot visu pasaules sistēmu.

Tātad amerikāņu vēstnieka draudi Vācijai var radīt gaidītajai pilnīgi pretēju reakciju Berlīnē. Tiesa, arī tas pēdējos gados pieredzēts ne vienu reizi vien.

198
Temats:
Ziemeļu straume 2 (224)
Pēc temata
Politologs: ASV un Francija neliks saviem kareivjiem mirt par Latviju
Eiropas vienotā armija: Vašingtona un NATO pauž savu viedokli
Prezidenta asaras, Putina "sit saujā!" un Merkeles lidojums: G20 amizantākie brīži
Donalds Tramps kritizējis Eiropas armijas ideju un atgādinājis par ASV nopelniem
Sapieru darba

Sapieru darba perspektīvas Kalnu Karabahā

2
(atjaunots 11:58 26.11.2020)
Atmīnēšana nesenās karadarbības zonā un citos rajonos Kalnu Karabahā paredz sprādzienbīstamo priekšmetu pakāpenisku likvidāciju simtiem kvadrātkilometru teritorijā.

Tai nepieciešami milzīgi resursi – miljoniem dolāru – un gadu desmitiem rūpīga darba, līdz bīstamo teritoriju atkal būs iespējams apsaimniekot, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.

Mīnu lauki, nesprāguši lādiņi un paštaisītie spridzekļi tiek uzskatīti par galveno problēmu jebkurā postkonflikta teritorijā. Nāves draudus spilgti ilustrē gluži nesens piemērs – 23. novembrī Madagiza ciema rajonā neatzītās Kalnu Karabaha republikas teritorijā sprādzienā cieta azerbaidžāņu un krievu kareivji, kā arī vietējie ĀSM darbinieki. Konflikta zonā tamlīdzīgs risks ik dienas apdraud miernešus, sapierus un glābējus.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Aizvakar Erevānas pilsētas lidostās ieradās vairāk nekā simt karavīri no Krievijas AM Starptautiskā pretmīnu centra. Līdz ar viņiem Armēnijā nogādātas 13 militārās un speciālās tehnikas vienības. Vakar inženieru vienības devās uz Stepanakertu. Sapieru avangards jau 23. novembrī sāka atmīnēt apvidu ceļus, apvidu un objektus.

Prioritārs uzdevums – operatīvi pārbaudīt dislokācijas vietas, miernešu pārvietošanās maršrutus starp posteņiem un atsevišķus infrastruktūras objektus.

Tikai vienā iecirknī vien krievu sapieri likvidēja aptuveni 30 prettanku mīnas. Parasti atrastos lādiņus likvidē speciālā poligonā vai uz vietas. Krievijas BS Starptautiskā pretmīnu centra speciālisti ir sagatavoti sarežģītajam un saspringtajam darbam saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas pretmīnu darbības standartiem. Viņi saņēmuši mūsdienīgu tehniku, arī mīnu meklētājus IMP-S2 un robotehniskos kompleksus "Uran 6". Mūsdienīgais ekipējums un iekārtas mazina risku Krievijas karavīru veselībai un dzīvībai Kalnu Karabahā, tomēr nav iespējams nivelēt draudus pilnībā.

Misija ir sarežģīta

Lokālajiem un reģionālajiem konfliktiem mūsdienās raksturīgs karadarbības permanentais raksturs, kā arī mīnu lauku, lamatu, fugasu un citu "pārsteigumu" plašs pielietojums operāciju zonā un apkārtējā teritorijā. Konflikta pušu rīcībā nav lielu bruņoto spēku un resursu, kas ļautu veidot taktiski pareizu, blīvu, ešelonētu aizsardzību (piemēram, simt kilometrus garā frontes līnijā), tāpēc tās koncentrē vienības un militāro tehniku atsevišķos iecirkņos, bet "caurumus" aizklāj ar mīnu laukiem. Kalnu Karabahā pārsvarā tika izmantotas PSRS ražotās mīnas – prettanku TM-62, kājnieku PMN-2. Pie tam to izvietojuma shēmas parasti zīmē pavirši, nereti kartes pazūd. Laikapstākļi ir kaprīzi, mīnas ar laiku iziet no ierindas, un mīnu lauki tiek "atjaunoti".

Domājams, jaunos mīnu laukus un lamatas konflikta puses neitralizēs bez īpašām problēmām. Tomēr nevienam nav zināma visu konfrontācijas ilgajos gados uzstādīto mīnu lauku precīzs izvietojums. Īpašu problēmu sagādā lielais skaits nesprāgušo vai kaujas apstākļos pamesto artilērijas šāviņu. Karabahā ir tūkstošiem un tūkstošiem sprādzienbīstamu priekšmetu. Tāpēc gadu desmitiem ilgs krievu sapieru darbs, ANO un citu humanitāro organizāciju resursu piesaistīšana – tas ir pats minimālākais, kas vajadzīgs, lai karš teritorijā beigtos.

Iepriekš Azerbaidžānas Teritoriju atmīnēšanas nacionālās aģentūras (ANAMA) vadītājs Gazanfars Ahmedovs paziņoja, ka atmīnēšana rajonos, kas pārgājuši Azerbaidžānas ziņā, aizņems vairāk nekā desmit gadus. Armēnijas humanitārā misija Sīrijā – 83 speciālisti – 2019. gada sešu mēnešu laikā atbrīvoja no mīnām, lādiņiem, aviobumbām un paštaisītiem spridzekļiem zonu aptuveni 20 hektāru platībā. Ilggadējie atmīnēšanas darbi Abhāzijā un Dienvidosetijā (kur sapieriem vēl ir daudz darāmā) tāpat apstiprina uzdevumu milzīgo apjomu Karabahā.

Apvienotiem spēkiem

ANO atmīnēšanas dienests (UNMAS) tikai aizvadītajā gadā vien 19 valstīs (ieskaitot Irāku, Afganistānu un Sīriju) iztērēja aptuveni 495 miljonus dolāru. Iespējams, daļa šo līdzekļu tiks atvēlēta arī atmīnēšanas darbiem Kalnu Karabahā. Saskaņā ar UNMAS datiem, misija šeit tiks izvērsta decembra beigās. Vispirms speciālisti novērtēts darba apjomu kalnu un mežu apvidus sarežģītajos apstākļos. Domājams, starptautiskais sapieru darbs ļaus bēgļiem ātrāk atgriezties postkonflikta reģionā.

Optimismu iedveš arī ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutjerreša viedoklis – viņš paziņoja, ka uguns pārtraukšana nodrošinās humanitārajām organizācijām piekļuvi konfliktā cietušajiem civiliedzīvotājiem. Viņš pauda gatavību sadarboties ar Krieviju Kalnu Karabahā.

2
Tagi:
mierneši, Kalnu Karabaha, ANO, Krievija
Pēc temata
Karabaha: melu un atspēkojumu informatīvā fronte
Krīze Karabahā un dronu pielietojuma pieredze Sīrijā
Mierneši Karabahā – Krievija atkal uzvēlusi plecos smago nastu
Armēnijas kļūdas Kalnu Karabahā

Kāpēc Rietumus neapmierina situācijas noregulēšana Kalnu Karabahā

49
(atjaunots 17:27 24.11.2020)
Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses.

Francijas ārlietu ministrs padalījās humanitārās misijas detaļās, kuru viņa valsts organizēja palīdzībai Kalnu Karabahas iedzīvotājiem. Runa ir par ķirurgu misijas un medicīniski ķirurģiskā aprīkojuma nosūtīšanu uz reģionu, raksta RIA Novosti materiālā Irina Alksnis.

Savukārt ASV vispār iztika ar 5 miljonu dolāru piešķiršanu Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai un citām nevalstiskām organizācijām, kuras sniedz palīdzību nesenā konflikta saasinājuma dēļ cietušajiem cilvēkiem.

Acīmredzams Parīzes un Vašingtonas entuziasma trūkums saistībā ar Karabahas konflikta noregulēšanu – gan retorikā, gan rīcībā – apstiprina Sergeja Lavrova sacītā patiesīgumu, kurš pieminēja viņu "aizskartās pašcieņas" demonstrāciju.

To pašu sacīja arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, kurš ironiski atzīmēja, ka ASV un Francija "lai arī novēloti, taču arī izteica savu pozitīvo attieksmi" pret panākto vienošanos.

Un, tradicionāli, pavisam neizvēlējas vārdus situācijas aprakstīšanai Ankara. Turcijas prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Rietumi NATO un ES personā 30 gadu laikā izrādījās joprojām nespējīgi izvirzīt "konkrētus un reālistiskus piedāvājumus" Karabahas konflikta atrisināšanai, kamēr Krievija un Turcija spēja "panākt savstarpēju sapratni".

Par to, ka vienošanās par Kalna Karabahu izrādījās sāpīgs zaudējums Rietumiem – sevišķi, ASV un Francijai, kuras kopā ar Krieviju ir šī konflikta mierīga noregulēšanas ceļu meklēšanas EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas, – sāka rakstīt uzreiz.

Ja tic The National Interest žurnālistiem, šoreiz Rietumiem pagadījās nogulēt vispār visu. Tiem kļuva par negaidītu notikumu gan karadarbību atjaunošanās, gan parakstītā vienošanās, kurš paredzēja Krievijas miernešu ievešanu reģionā. Izdevums uzvēla vainu par notikušo Amerikas izlūkdienestiem, kuri, saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju, pat nespēja iegūt informāciju par Putina un Erdogana pārrunām. Savukārt par rezultātu kļuva jūtams ASV pozīciju kritums reģionā.

Taču dzīvē situācija ir vēl sliktāka, jo pozīcija "izlūkdienesti slikti pastrādāja" ļauj piesegt daudz vērienīgāku ASV izgāšanās raksturu visā šajā stāstā.

Karabahas konflikta noregulēšana, neraugoties uz salīdzinoši lokālu konflikta raksturu, iezīmē principiāli jaunu izmaiņu posmu, kuras piedzīvo globālā politiskā sistēma. Šī nebija pirmā reize, kad Savienotās Valstis un Eiropa izrādījās nevajadzīgi un nevēlami partneri vienlaikus visām iesaistītajām pusēm.

Miernešu spēki
© Sputnik / Максим Блинов

Svarīgākais rietumu hegemonijas marķieris pēdējo 30 gadu laikā bija to visuresamība un visaptverošais pieprasījums. Jebkurā situācija, jebkurā konfliktā – pat lielā mērā iekšpolitiskos konfliktos visdažādākās valstīs – vienmēr atradās spēki, kuri apelēja uz Rietumiem, vērsās pie tiem pēc atbalsta, rēķinājās ar palīdzību un nereti saņēma to vienā vai otrā veidā.

Kā uzskatāmāko paraugu šādai pieejai var atsaukt atmiņā epizodi Krimā 2014. gada pavasarī, kad Ukrainas karavīri centās "ieņemt" Krievijas militāro objektu ar kliedzieniem "Amerika ir ar mums". Tas, protams, izskatās smieklīgi, bet tai pat laikā ļoti precīzi atspoguļo ievērojama cilvēku skaita, tai skaitā augstāko amatpersonu, domu gājienu uz visas planētas – no Baltkrievijas līdz Venecuēlai, no Sīrijas līdz Honkongai.

Turklāt šādu lietu kārtību Rietumi mērķtiecīgi atbalsta, kuri, protams, ir ieinteresēti turpināt būt "patiesība pēdējā instancē" un paturēt, ja ne kontrolpaketi, tad vismaz veto tiesības katrā pasaules problēmā un konfliktā. Tas, jāsaka, ir viens no to ģeopolitiskās dominēšanas pamatakmeņiem.

Patreizējās Karabahas situācijas noregulēšana izrādījusies unikāla ar to, ka Rietumus no tās nogrieza vienlaikus visas iesaistītās puses. Tas vēl vairāk iespaido, jo pārrunu process noteikti nebija vienkāršs, kas atspoguļojās arī iesaistīto galvaspilsētu oficiālajos paziņojumos, kuri brīžiem savstarpēji bijā ļoti asi.

Taču tā vietā, lai pēc pasaulē ierastās tradīcijas iesaistītu ASV vai Eiropu savas pozīcijas pastiprināšanai, visi draudzīgi pieturējās pie pārliecības "paši savā starpā tiksim skaidrībā".

Un patiešām tika skaidrībā – jau post factum informējot Rietumus kopā ar pārējo pasauli par panākto un pat jau uzsākto vienošanu īstenošanas faktu.

Tādējādi tika nodarīts nopietns trieciens vēl vienam ASV ietekmes stūrakmenim un pretenzijām uz īpašo statusu pasaules sistēmā. Un prakse rāda, ka pēc pirmā mēģinājuma – turklāt tik veiksmīga – obligāti sekos citi.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka amerikāņi izvēlas norakstīt notikušo uz nejaušu savu izlūkdienestu izgāšanos. Tas ir vienkāršāk un ērtāk, nekā apzināties un vēl jo vairāk publiski atzīt, ka patiesībā konflikta noregulēšana Kalnu Karabahā nozīmē kārtējo tektonisko nobīdi pasaules politiskajā sistēmā, kura pakāpeniski atņem Savienotajām Valstīm un kopumā Rietumiem ekskluzīvo statusu tajā.

49
Tagi:
Kalnu Karabaha, Rietumi
Temats:
Spriedze Karabahā
Pēc temata
Karabaha: Krievijas mierneši atmīnējuši Lačinas koridoru
Turcijas mierneši Karabahā: būt vai nebūt
No kara Karabahā varēja izvairīties: atklāta saruna ar Vladimiru Putinu
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši