Tālvadības pults. Foto no atrhīva

Kurējais kung-fu būs stiprāks: latviešu cenzūra ar krievu taisnību cīnās

138
(atjaunots 15:44 04.02.2019)
Latvija atklāti paziņoja, ka Krievijas mediji turpina informācijas karu, tas ir, pārmet Krievijai karu un vienlaikus atzīst, ka pati tajā piedalās, tikai ar mazākiem panākumiem.

Sociālajos tīklos dzīvoju jau ilgi. Sociālie tīkli – tie ir tādi mazi mediji, kuros katrs pats sev ir producents, redaktors, publicētājs, korektors un žurnālists. Mūsu ir leģions.

Katrs rada pats savu saturu, pulcē savu auditoriju, ko veido pateicīgie lasītāji un idejiskie pretinieki. Tas ir lielisks treniņu laukums žurnālistam – savā blogā tu acumirklī saņem lasītāja reakciju. Acumirklī vari sākt sarunu ar viņu, lai aizstāvētu savu viedokli. Vari padzīt, ja nepietiek pacietības.

Sociālajos tīklos es ļoti reti bloķēju cilvēkus. Tie bija izņēmuma gadījumi, kad virtuālie oponenti aizgāja par tālu. Parasti vienmēr atbalstu vārda un viedokļa brīvības politiku – darbā, personiskajā un virtuālajā dzīvē.

Runa nav par demonstratīvu liberālismu. Vienkārši man vienmēr ir šķitis, ka mutes aizbāšana ir vājuma, ne spēka pazīme. Kad cilvēks sāka gvelzt galīgas muļķības, atkāpos malā un ļāvu viņam pašam saviem spēkiem nodemonstrēt savu aprobežotību, tikai retumis pabīdot tuvāk grāvim ar maigiem, uzvedinošiem jautājumiem.

Ja cilvēks bija spējīgs sākt konstruktīvu dialogu, nekad nepametu sarunu, neizdzēsu viņa replikas, vienmēr cienīju viņa tiesības uz savu viedokli, pat tad, ja tas pilnībā neatbilda manām domām.

Kā izskatīties nožēlojami

Oponenta izmešana no sarunas apliecina tikai nespēju. Argumentu krīzi. Bailes no tā, ka viņa argumentus sadzirdēs tavi domubiedri un pāries viņa pusē. Izskatās nožēlojami.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) kārtējo reizi apturējusi telekanāla "Rossija RTR" retranslāciju Latvijā. Formālais iemesls – Krievijas politiķa Vladimira Žirinovska uzstāšanās un daži Vladimira Solovjova monologi, kuros viņi pauda kategorisku viedokli par notikumiem Ukrainā.

Es redzēju tos raidījumus, klausījos, ko saka. Es arī uzskatu, ka nav pareizi tā izteikties, it īpaši, ja tu esi deputāts vai teležurnālists. It īpaši federālajā kanālā. Es daudz kam nepiekrītu no tā, ko rāda pa televizoru un raksta avīzēs. Man riebjas daudzi diskusiju šovi, gan politiskie, gan pseidosociālie, turklāt ne tikai estētisku apsvērumu dēļ vien. Es saprotu, ka smadzenes sāk atrofēties, ja ilgi skatīties kaut ko tādu. Gribot negribot apstulbsti, kad piecpadsmit cilvēki vienlaikus bļauj viens uz otru un neklausās, ko saka citi.

Taču te situācija ir citāda. Latvija atklāti klāsta, ka Krievijas mediji sākuši informācijas karu, kurā mēs zaudējam. Apsūdz Krieviju par karu un vienlaikus atzīst, ka pati tajā piedalās, tikai ar mazākiem panākumiem. Un iznāk gluži kā anekdotē.

- Ei, skaties. Stepans nāk. Sadosim viņam pa purnu!

- Ja nu viņš mums sados?

- Bet par ko tad mums?..

Aizliegtais Petja

Īstenības nav. Ir patiesība – katram sava. Kad vienai pusei izsīkst kontrargumenti un viņa vienkārši aizbāž muti oponentam, tas nozīmē, ka oponents ir zaudējis. Ka viņa kung-fu ir vājāks. Ja viņiem nav taisnība, dodiet viņiem savējo un pierādiet, ka jums ir lielāka taisnība.

Kad jūs aizliedzat savam bērnam draudzēties ar Petju, jo Petja var samācīt sliktas lietas, Petja kļūst vēl interesantāks. Jūs taču nedodat pretargumentus. Jūs vienkārši apgalvojat, ka viņš ir slikts. Rodas iespaids, ka Petjam zināms kaut kas tāds, ko jūs no manis slēpjat. Bet šodien runas par aizliegto augli ir naivas. Internets, satelīta televīzija – no katra gludekļa slikto Petju izdzīt neizdosies. Taču tagad viņš tiks uzklausīts daudz vērīgāk.

Vēl nekad ne cenzūra, ne dzelzs aizkari ne pie kā laba nav noveduši. Agrāk vai vēlāk tie vienmēr noved pie pretēja rezultāta. Būtu muļķīgi domāt, ka veselīgi domājošam cilvēkam šķitīs: no viņa slēpj atklātus melus. Drīzāk gan viņš nodomās, ka slēpj patiesību. Ļoti iespējams, viņš ies to meklēt. Visdrīzāk – atradīs. Un skumjākais ir tas, ka viņš to uztvers kā patiesību. Ja nebūtu aizlieguma, iespējams, viņš tai pat nepievērstu uzmanību.

Tas ir asinīs

Mihaila Vellera noveļu sērijā "Ņevas prospekta leģendas" bija miniatūra "Lāokonts un dēli", kurā dedzīgs skolas direktors zāģēja nost dzimumorgānus sengrieķu statujai, lai bērni neredzētu. Tā Padomju Savienībā cilvēki klausījās "Amerikas balsi" un pagrīdes izdevniecībās drukāja aizliegtas grāmatas, labas un ne īpaši labas.

Mums tas ir asinīs: protestēt un būt aizdomīgiem. Mēs pēc savas dabas esam ziņkārīgi. Mēs nekad neliksimies mierā, kamēr neuzzināsim, kas ir Zilās Bārdas slepenajā istabā.

Noslēgumā, atgriežoties pie sociālajiem tīkliem: es nekad nebloķēju lietotājus, kuri pauž manām domām kardināli pretēju viedokli. Es neizdzēšu viņu komentārus. Es strīdos. Es dodu iespēju viņiem pašiem pierādīt savu aprobežotību. Izgāzties visu acu priekšā un tādējādi pierādīt manu taisnību. Mans kung-fu ir stiprāks par viņējo.

Šajā ziņā Nacionālajai padomei klājas pavisam plāni – gan ar kontrargumentiem, gan ar austrumu tuvcīņām.

138
Pēc temata
Krievijas telekanāls neieviesīs cenzūru pēc Lietuvas prasības
"Tā ir cenzūra!": latviešu žurnālisti samulsuši par liegumu lietot Sputnik materiālus
VGTRK: Latvija no mums pieprasa iepriekšēju tiešā ētera cenzūru