Situācija Karakasā.

Jauns apvērsums: Venecuēla liesmās

151
(atjaunots 22:07 28.01.2019)
Veronika Krašeninņikova
Vašingtona nekad nav vilkusi rokās baltus cimdus, lai virzītu savas intereses Latīņamerikā, - kopš Monro doktrīnas laikiem ASV šo kontinentu uzskata par savu "aizmugures pagalmu".

Regulāri valsts apvērsumi, visbiežāk – militāri, īpaši nežēlīgi puči, "nāves eskadroni", "Ameriku skola", kurā latīņamerikāņu rokaspuiši amerikāņu instruktoru vadībā apgūst spīdzināšanu un ņirgāšanos, desmitiem tūkstošu bezvēsts pazudušu cilvēku, gadu desmitiem ilgas sankcijas un blokādes, gabalos saplosītas ekonomikas un vienīgā ar amerikāņu specdienestu atbalstu "plaukstošā" nozare – narkotiku tirdzniecība. RIA Novosti komentatore Veronika Krašeninņikova stāsta par notikumiem Venecuēlā.

Taču šoreiz, Venecuēlā, Donalda Trampa administrācija rīkojas īpaši nekaunīgi. Pēdējās dienās katrs amerikāņu solis mulsina normālus cilvēkus: vai tiešām viņi var arī tā? Tas taču ir politisks bandītisms! Pat nepūloties piesegt to vismaz ar kādu vīģes lapiņu. 22. janvāra vakarā, lielo pret valdību vērsto protestu priekšvakarā viceprezidents Maikls Penss video uzrunā, pēc būtības, aicināja organizēt apvērsumu un garantēja ASV atbalstu: "Mēs esam ar jums par demokrātijas atjaunošanu". Opozīcijas līderis, 35 gadus vecais parlamenta spīkers Huans Gvaido, pateicoties iepriekšējai koordinācijai, to sadzirdēja pareizi un pasludināja sevi par "pagaidu prezidentu". Viņu nekavējoties atzina Vašingtona un pēc tam – arī tuvākie amerikāņu sabiedrotie.

Prezidents Tramps oficiālā ziņojumā apsolīja: "Es turpināšu izmantot visu Amerikas Savienoto Valstu ekonomisko un diplomātisko spēku, lai panāktu demokrātijas atjaunošanu Venecuēlā."

Tramps ar saviem izlēcieniem ārpolitikā un iekšpolitikā ir tālāks no demokrātiskās pārvaldes formām, nekā jebkurš cits, tāpēc viņa aicinājums "atjaunot demokrātiju" Venecuēlā skan īpaši biedējoši un draudīgi. Ko šajā situācijā varētu gaidīt Venecuēla un pasaule? Kādus instrumentus liks lietā Trampa administrācija, lai kontrolētu Venecuēlu?

Pirmkārt, īsumā uzskaitīsim pēdējo mēnešu laikā izmantotos "rīkus". Augustā notika kārtējais prezidenta Maduro slepkavības mēģinājums militārajā parādē, ar drona palīdzību. Iepriekš tika izveidots pagrīdes sakaru kanāls, un un ASV administrācijas locekļi regulāri tikās ar Venecuēlas militārpersonām - nodevējiem. 5. janvārī — Nacionālās asambleja līdera Huana Gvaido vadībā tika atzīta par vienīgo leģitīmo valsts institūciju. 10. janvārī, kad prezidents Maduro stājās amatā, valsts sekretārs Pompeo pacēla jauno sankciju vilni ar nosaukumu "Darbības pret Venecuēlas korumpēto režīmu". Prezidenta vēlēšanu rezultāti, kurās uzvarēja Nikolass Maduro un viņa stāšanās amatā, protams, netika atzīti. Visus šos mēnešus Vašingtona vāca "Venecuēlas draugu koalīciju", gluži tāpat kā agrāk "Sīrijas draugu" un "Lībijas draugu" koalīcijas. Protams, nav uzskaitītas visas amerikāņu darbības.

"Kadri izšķir visu" - jebkurā valstī, jebkurā laikā. Paskatīsimies, kādus speciālistus meklē Trampa administrācija, lai tiktu galā ar "Venecuēlas jautājumu".

Piektdien, 25. janvārī, valsts sekretārs Maikls Pompeo par īpašo vēstnieku Venecuēlā iecēla... Eliotu Abramsu. Tie, kam pazīstama ASV graujošo darbību vēsture, it īpaši "Iran–Contra" skandāls, satrūksies, tikai izdzirdot šo vārdu: vai tiešām Tramps izvilcis šo darboni no Reigana administrācijas tumšajiem koridoriem?

"Iran–Contra" lieta ir 1980. gadu spilgtākais skandāls: 1985. gadā Reigana administrācijas augstākā ranga amatpersonas, neskatoties uz embargo un pārkāpjot vēl vienu ASV Kongresa aizliegumu ieroču piegādēm, organizēja slepenu ieroču pārdošanu Irānai, bet saņemto naudu izmantoja, lai piegādātu ieročus Nikaragvas "contras" struktūrvienībām, kas amerikāņu uzdevumā centās gāzt Nikaragvas prezidentu Danielu Ortegu.

ASV valsts sekretāra palīgs 1980.-1988. gadā Eliots Abramss bija šā skandāla galvenais dalībnieks. Viņš tika apsūdzēts Amerikas tiesā, taču noslēdza darījumu ar izmeklēšanu, un 1992. gadā prezidents Džordžs Bušs viņu amnestēja.

Tolaik Abramss nikni cīnījās pret Padomju Savienības ietekmi Latīņamerikā. Viņa atgriešanās uz politiskās skatuves, vai, pareizāk sakot, specoperāciju laukā - izskatās kā senā kara turpinājums.

Abramsa personiskajā karā pret Venecuēlu ir arī nesenas epizodes. Savienoto Valstu Zaļo partijas līdere, 2012. un 2016. gada prezidenta amata kandidāte Džila Steina atgādināja: Abramss gatavoja apvērsumu Venecuēlā jau 2002. gadā. Hugo Čavesa gāšana neizdevās - jau pēc divām dienām karavīri un politiķa atbalstītāji atdeva varu likumīgajam prezidentam.

Kad rokās ir āmurs, katra problēma izskatās kā nagla. Valsts apvērsumu organizēšanas speciālists ar "nāves eskadronu" vadības pieredzi nemeklēs citas metodes uzdevuma atrisināšanai.

Šoreiz Venecuēlai būs sarežģītāk palikt pie sava, jo pēdējo gadu laikā Vašingtona vienu pēc otra likvidējusi tās sabiedrotos reģionā. Solidaritāte Latīņamerikas progresīvo valstu vidū ar sociālo orientāciju vienmēr bijusi stipra. Taču 2009. gadā prezidenta Obamas administrācija organizēja varas maiņu Hondurasā, 2012. gadā – Paragvajā. 2016. gadā Brazīlijas prezidente Dilma Russefa zaudēja posteni impīčmenta rezultātā. Vašingtonas uzticamie atbalstītāji ieguva varu Kolumbijā, Čīlē, Argentīnā. Brazīlija ar pagājušā gada oktobrī ievēlēto "tropu Trampu" Ž. Bolsonaru tik strauji rāva uz labo pusi, ka solīja kļūt par "vadošo miernesi" Venecuēlā. Pretojas vairs tikai Kuba un Bolīvija.

Pirmajās pučistu atbalstītāju rindās soļoja Kanāda. No kurienes tāda degsme? Droši vien zināma loma ir Kanādas ārlietu ministrei Kristijai Frīlandei — 15. janvārī valsts sekretārs Pompeo telefona sarunā ar viņu telefona pārrunāja situāciju Venecuēlā. Ministres kundzes māte ir Gaļina Homjaka, vectēvs - Mihailo Homjaks. Nacionālsociālistu okupētajā Polijā viņš bija kolaboracionistiskā laikraksta "Krakovas ziņas" redaktors ukraiņu valodā. Viņa vadībā laikraksts slavēja Hitleru, Vērmahtu un SS, attaisnoja masu slepkavības. Arī Frīlande kļuva par žurnālisti un atgriezās ģimenes vēsturiskajā dzimtenē - Ukrainā kā "Financial Times", "The Washington Post" un "The Economist" korespondente.  Iespējams, ministres Frīlandes Krievijai naidīgais noskaņojums attiecas arī uz Krievijas sabiedrotajiem.

Trampa administrācija jau savākusi un joprojām papildina savu sastāvu ar dažnedažādiem radikāļiem un politiskiem bandītiem. Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājs Džons Boltons, valsts sekretārs Maikls Pompeo un tagad arī speciālais sūtnis Venecuēlas jautājumos Eliots Abramss kārtējo reizi palielina spriedzi.

Pret Venecuēlu spertie soļi ir signāls gan Irānai, gan Krievijai, gan Ķīnai, gan visiem pārējiem, kuri pretosies amerikāņu kursam.

Šajā situācijā ir īpaši svarīgi veidot attiecības ar tiem, kuri cenšas aizstāvēt savu valsti, kā arī pastiprināt kolektīvos formātus, piemēram, Šanhajas sadarbības organizāciju.

151
Temats:
Venecuēla: demokrātija vai neatkarība? (31)