Zinātniskā bibliotēkā. Foto no arhīva

Atvērtajos "čekas maisos" atrasta okupantu tauta. Nu, par deokupāciju!

148
(atjaunots 15:26 10.01.2019)
Iļja Kozirevs
Pagaidām neviens vēl nav pievērsis uzmanību acīmredzamam slēdzienam, kas izriet no kartiņās iekļautās informācijas – "padomju okupācija" Latvijā nav bijusi.

"Čekas maisu" – aģentūras uzskaites kartīšu ilgi gaidītā publikācija varēja kļūt par sensacionālāko un skandalozāko aizvadītā gada notikumu, taču tā nenotika.

Jā, dažs labs atradis tur savus paziņas un steigšus stāsta par to. Jā, zināmu rezonansi radīja Latvijā plaši pazīstami uzvārdi. Jā, šur un tur pavīdēja pēc kopējām pazīmēm apkopoti saraksti – Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri, Atmodas darbinieki, dažādi mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki.

Taču kopumā jāatzīst, ka prese un sociālie tīkli uz sarakstiem atsaucās vienaldzīgi. Vismaz pagaidām.

Tam ir vairāki iemesli. Starp tiem svarīgākais ir "čekas maisu" atvēršanas brīdis. Skaidrs, ka Ziemassvētku un Jaungada priekšvakarā cilvēkus tas īpaši neinteresē. Pilnīgi iespējams, ka laiks kartīšu publicēšanai bija īpaši izraudzīts, lai rezonanse būtu mazāka.

Otrs iemesls – jaunums nav īsti jauns.

Galu galā, pēdējo teju vai trīsdesmit gadu laikā jautājums pavēries ne vienu reizi vien un paspējis apnikt. Publiskajā telpā tas apspriests no visām pusēm. Šajā laikā jau iesakņojusies pārliecība, ka daudzi Latvijas Tautas frontes darbinieki un citi toreizējās elites pārstāvji tā vai citādi sadarbojās ar VDK.

Vairākkārt parādījušās ziņas, ka uzglabāšanas laikā ieinteresētās personas nozagušas un iznīcinājušas lielu skaitu kartīšu. Savukārt palikušās kartītes nebūt nenozīmē reālu sadarbību – figurants, iespējams, pat nav zinājis, ka tāda kartīte ir. Tā, piemērām, notika ar mani.

Aleja pie Brīvības pieminekļa Rīgā
© Sputnik / Сергей Мелконов

Tātad patiesais jaunums it tikai Latvijas PSR VDK īsto vai iedomāto aģentu uzvārdi, un patlaban tā ir vārgas un virspusēja diskusijas tēma. Tāpēc pagaidām neviens vēl nav pievērsis uzmanību acīmredzamam slēdzienam, kas izriet no kartiņās iekļautās informācijas – "padomju okupācijas" Latvijā nebija.

Lieta tāda, ka ziņkārīgie kartīšu lasītāji meklē nepareizā vietā. Viņus pārsvarā interesē savervētā aģenta uzvārds, kas norādīts kartītes kreisajā daļā. Taču kartītē ir vēl divi uzvārdi, labajā pusē – VDK darbinieku uzvārdi. Augšpusē – ierindas darbinieka, kartītes aizpildītāja uzvārds. Apakšā – VDK nodaļas priekšnieks, kurš apstiprinājis kartīti ar savu parakstu.

Te nu ir viena vērā ņemama nianse. VDK ierindas darbinieku vidū ir gan latviski, gan arī nepārprotami nelatviski uzvārdi. Toties starp priekšniekiem nav gandrīz neviena nelatviska uzvārda.

Iznāk, ka Latvijas PSR VDK darbinieku daudznacionālais kolektīvs vervēja aģentus Latvijas PSR daudznacionālo iedzīvotāju vidū, un rīkojās savu latviešu tautības priekšnieku pakļautībā.

Kā zināms, mūsu valstī ir kategoriski aizliegts noliegt "padomju okupācijas" faktu, par to valdošie latvieši jau pirms pieciem gadiem pieņēma atbilstošu likumu. Taču šajā gadījumā rodas loģisks jautājums: kurš īstenojis to "okupāciju". Kurš tieši padomju varas vārdā noteica likumus "okupēto teritoriju" iedzīvotājiem, sekoja to izpildei un sodīja par nepaklausību.

Svaigi pavērto maisu fonā mēs kārtējo reizi pārliecināmies, ka tieši latviešu tautas pārstāvji ne tikai īstenoja "okupācijas režīmu" kā ierindas izpildītāji, bet arī vadīja visu procesu.

Mēs paši arī agrāk zinājām, ka latvieši bija vairākumā gan Latvijas PSR Augstākajā Padomē, "okupācijas varas" augstākajā likumdošanas orgānā, gan LPSR Ministru Padomē, augstākajā "okupācijas" izpildu orgānā.

Tagad esam dokumentāli pārliecinājušies, ka latvieši vadīja arī "okupācijas" galveno sodu orgānu. Par to viņiem pamatoti var piešķirt goda nosaukumu "tauta-okupants".

Patiešām, mēs visi, kas PSRS laikos bija pieauguši cilvēki, varam minēt milzum daudz piemēru tam, kā latvieši no "okupācijas" varas iestāžu augstajiem kabinetiem sekmīgi pārvācās uz tikpat augstiem mūsdienu Latvijas kabinetiem. Tagad mums dzīvot māca un pieprasa uzticību tādi paši (dažkārt pat tie paši) cilvēki, kuri mācīja un pieprasīja PSRS laikos.

Tātad nav nekāds brīnums, ka visas Latvijas valdības un parlamenti pēc 1991. gada konsekventi darīja visu iespējamo, lai pārvarētu okupācijas sekas un sodītu okupantus. Savu spēku un iespēju robežās samazināja tautas-okupanta pārstāvju skaitu.

Pateicoties šīm pūlēm, latviešu skaits Latvijā ir sarucis tā, kā nekad visā vēsturē. Patlaban tautas-okupanta pārstāvju skaits sarucis līdz 1,2 miljoniem, lai arī 1897. gadā bija 1,32 miljoni. Maksimālais tautas-okupanta skaits – 1,39 miljoni – reģistrēts 1989. gadā, okupācijas priekšpēdējā gadā. tas taču ir loģiski – okupācijas laikos taču jābūt labvēlīgākajiem apstākļiem, lai tautas-okupanta skaits vairotos.

Taču nākas atzīt, ka pagaidām deokupācijas process virzās uz priekšu nepiedodami lēni. Tāpēc novēlēsim, lai Jaunajā gadā no "maisiem" izdabūtā informācija liktu varasiestādēm kardināli paātrināt procesu.

Lai būtu tosts: par deokupāciju!

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

148
Pēc temata
Demogrāfs: par Latvijas iedzīvotāju īso mūžu vainojama PSRS
Vainīgs, šokēts, dodiet naudu: VDK kartiņu publikācija ir sapurinājusi Latviju
VDK aģentu meklēšana – melnās maģijas seanss ar pašatmaskošanos
"Izjūtu naidu pret partiju": Aldis Ermanbriks par "čekas" vervēšanu