Militārās mācības Lietuvā. Foto no arhīva

Baltijas sērfings: 2018. gada militārais iznākums

83
(atjaunots 09:14 09.01.2019)
Latvija, Lietuva un Igaunija ir noslēgušas gadu, balansējot uz militārisma un rusofobijas viļņa. Šķiet, republikas nav spējīgas mainīt bīstamo militāri politisko kursu vai "nolēkt no sērfinga dēļa", bet agrāk vai vēlāk vilnis sašķīdīs pret krastu.

Visu 2018. gadu Viļņa, Rīga un Tallina aizvadīja militārās sagatavošanās darbos: audzēja nacionālos militātos budžetus, uzlaboja bruņojumu, nepārtraukti nodrošināja NATO starptautiskos manevrus savās teritorijās, ārvalstu armijas bāzu un nožogojuma celtniecību pie Krievijas robežas un visiem spēkiem veicināja "militāro Šengenu". Ja Baltijas valstīm atņemt visas šīs Krievijai naidīgās raizes, šķiet, paliks tikai reti apdzīvotas depresīvas teritorijas ES nomalē bez saprātīgām ārpolitikas pazīmēm, portālā Sputnik Lietuva rakstīja Aleksandrs Hroļenko.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vadītāji 2018. gadā aizrautīgi atbalstīja amerikāņu destruktīvās iniciatīvas, savukārt ASV centās paplašināt militāro klātbūtni Eiropā, kur jau iepriekš bija dislocēti aptuveni 60 tūkstoši amerikāņu karavīru, un stiprināt sabiedroto finansiālo disciplīnu – pavisam nesen ieplānotos 2% IKP NATO budžetā iemaksāja tikai Lielbritānija, Polija, Grieķija un Igaunija.

Baltijas valstu militārie budžeti aizejošajā gadā strauji pārvarēja 2% barjeru, reģiona politiskā elite guva neapšaubāmus panākumus Krievijai naidīgās retorikas jomā. Mopsis, apriedams ziloni, nespēj mainīt milzeņa kursu. Tas cer tikai uz vecāko partneru ubagdāvanām un pūlas panākt kaut ko labāku.

Igauņu akcents

Hipotētiskā "Krievijas agresijas savaldīšana" izmaksā dārgi – ASV aviācijas bāzu atjaunošanai un modernizācijai Austrumeiropā Vašingtona atvēlējusi 214 miljonus dolāru. Latvijas un Igaunijas motivācijas celšanai piešķirts atsevišķs izdevumu postenis (Lietuvas infrastruktūra modernizēta jau agrāk).

2018. gadā Igaunija bija visaktīvākā cīņā ar "ļaunuma asi"– tā pārvērtusies par īstu poligonu un militāro objektu tīklu. Tapas un Emari bāzes kļuvušas par mūsdienu Baltijas mitoloģijas daļu. Turpat atrodas arī "pats tehnoloģiskākais Eiropā" un, šķiet, visdārgākais 135 kilometrus garais robežas žogs par 197 miljoniem eiro.

NATO spēku koncentrācija republikā sasniegusi bīstamu slieksni. Diezin vai tā bija nejaušība, kad Spānijas GKS iznīcinātājs Eurofighter Typhoon 2000 augustā palaida kaujas raķeti pie Igaunijas dienvidu robežām. Igaunijas debesīs kā mājās jūtas arī amerikāņu iznīcinātāji-bumbvedēji F-35 Lightning, kuri apgūst uzbrukumus Igaunijas teritorijā. Tallina apzināti uzņem valstī ASV trieciena bruņojumu – 300 km attālumā no Sanktpēterburgas un 800 km attālumā no Maskavas. Gandrīz neslēpdamies, Pentagons šeit gatavo karu ar Krieviju, liktenīgu igauņu tautai.

Igaunijas valsts vadītājiem nekaitētu pašsaglabāšanās sajūta, taču Igaunijas valsts budžeta stratēģija 2019.-2022. gadam vairāk nekā 47 miljardu eiro apmērā liecina par NATO militārās infrastruktūras prioritātajiem un ilgtermiņa plāniem. Rezultātā valsts teritorijā var parādīties viss alianses bruņojuma spektrs, ieskaitot amerikāņu kodolbumbas no arsenāliem Beļģijā, Vācijā, Nīderlandē, Itālijā un Turcijā, kā arī vidēja darbības rādiusa raķetes pēc ASV izstāšanās no INF līguma.

Gada laikā pēc NATO pirmās vienības ierašanās Igaunijā tās pilsoņu dzīve ir kļuvusi daudz sarežģītāka un bīstamāka, taču jebkuri pret valdību vērsti kritiski izteikumi sastop specdienestu pretsparu.

Piemēram, jūlijā Drošības forumā, kas aizritēja Kolorado štatā ASV, Igaunijas Ārējās izlūkošanas departamenta ģenerāldirektors Miks Marans paziņoja: "Esam identificējuši Krievijas ietekmes aģentu tīklu, ko veido politiķi, žurnālisti, diplomāti un uzņēmēji. Viņiem saka, kas darāms."

Skaidrs, ka "aģentiem" pēc tam klājās plāni. Savukārt Igaunijas valdības ministri septembrī nonāca pie principiālas vienošanās par 2019. gada valsts budžetu, kurā aizsardzībai paredzēti 590 miljoni eiro – rekordliela summa visā republikas vēsturē.

Lietuvas hegemonija

Arī Viļņa cenšas uz kara takas neatpalikt no vecākajiem partneriem un iespiesties starp alianses līderiem aizsardzības izdevumu ziņā. NATO samitā jūlijā galvenā bija ASV prezidenta Donalda Trampa prasība palielināt militāros izdevumus, tostarp arī Baltijas valstu PGA stiprināšanai.

Amerikāņu iniciatīva neguva vispārēju atbalstu, taču pašuzupurēšanās lēkmē Lietuva spēra kārtējo soli uz priekšu. Šeit jāzina mērs, jo ASV labāk grib karstu naudu, nevis karsto karu, un 4% no Eiropas sabiedroto IKP ir labāka perspektīva nekā izdedzināta Eiropa.

Militārā spēka reitingā Lietuva ieņem 95. vietu, tā ir visvairāk militarizētā Baltijas valsts. Tās bruņotajos spēkos patlaban dien aptuveni 16 tūkstoši kareivju, daudz vairāk nekā Latvijā (105. vieta pasaulē, deviņi tūkstoši kareivju) un Igaunijā (108. vieta pasaulē, pieci tūkstoši karavīru) kopā.

Lietuva vēl joprojām pretendē un militāro hegemoniju jūrā Baltijas reģionā. Tikai maijā vien Klaipēdu apmeklēja 37 kara kuģi un apmēram 4 tūkstoši kara jūrnieku no 16 valstīm – NATO manevru Baltops 2018 dalībnieki. No šī viedokļa valsts suverenitāte, kā arī pilsoņu intereses un drošība atkāpjas otrajā plānā.

Lietuvas karavīri mācās aizsargāt Gruziju, ko neviens neapdraud. Oktobrī Lietuvas Aizsardzības ministrija oficiāli parakstīja vienošanos par Lietuvas bruņoto spēku ievērojamas daļas pāriešanu Bundesvēra rīcībā. Tātad republika faktiski ir zaudējusi sauszemes spēkus, kuru fundaments – motorizētā kājnieku brigāde "Dzelzs vilks" – pārgājusi vācu divīzijas sastāvā (Lietuvas suverenitāte labprātīgi nodota sabiedrotai valstij).

Tālākās militarizācijas pašnāvnieciskais pikējošais lidojums – bruņojuma uzlabošana, piemēram, Javelin iegādes, NATO nepārtrauktie manevri un jaunie poligoni nesola Lietuvai neko labu. Naidīgie izteikumi un pret Krieviju vērsto sanckiju atbalsts nodarījis valstij kaitējumu, kas salīdzināms ar plaŠu karadarbību: Maskava ieviesa kontrsankcijas, un preču apgrozījums ar Lietuvu krities par 30%. Neapšaubāmi, Baltijas reģionu visvairāk apdraud ASV un NATO intereses.

2018. gada rezultāti ir skumji: militāro manevru skaits pieaug, valsts iedzīvotāju – iet mazumā.

Latvijas apokalipse

Rīga ir "Krievijas vardarbīgas savaldīšanas" aktīviste. 2018. gadā Latvijas aizsardzības budžets sasniedza NATO pieprasītos 2% IKP – vairāk nekā 576 miljonus eiro, ko būtu iespējams ieguldīt sociālajā sfērā.

Domājams, bruņojums tomēr ir svarīgāks, un Latvijas armija saņēma Izraēlas prettanku raķešu kompleksus Spike – februārī tika parakstīts līgums par 108 miljoniem eiro. Krievijas tanki Baltijā neieradīsies (tā ir aksioma), tātad tā ir vējā izmesta nauda.

Iepriekš Vašingtona iztērēja 170 miljonus eiro militārās infrastruktūras attīstībai valstī, ieskaitot Ādažu armijas poligona vērienīgu paplašināšanu un aviobāzes rekonstrukciju Lielvārdē. Militarizāciju atbalsta arī Brisele un no savas puses plāno ieguldīt Latvijas aizsardzībā līdz 2021. gadam 71 miljonu eiro.

Gada gaitā Latvijā aizritējusi virkne plašu starptautisko manevru. Piemēram, Anakonda 2018 aptvēra visu Baltijas reģionu – tās dalībnieki apguva Kaļiņingradas apgabala ielenkšanu. NATO manevros Sill 20 valstu kareivji stājās pretī naidīgajai valstij Muriniusai, ko mācību scenārijs izvietoja Krievijas teritorijā. Plašās mācības Namejs 2018 atstāja pozitīvu iespaidu arī uz vietējiem iedzīvotājiem (Stokholmas sindroms).

Piezīmēsim, ka, neskatoties uz būtiskajiem finansiālajiem ieguldījumiem un manevriem, Latvijas Aizsardzības ministrija augustā ieteica iedzīvotājiem kara apstākļos izdzīvot saviem spēkiem. Šis paradokss atspoguļo Latvijas un citu Baltijas valstu patieso lomu kolektīvo Rietumu plānos – teritorija paredzēta karaspēka izvēršanai un iespējamai agresijai, bet vietējie iedzīvotāji būs atstāti atbildes trieciena varā. Baltijas reģiona iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka jebkāda Krievijas un NATO bloka militāra sadursme neizbēgami novedīs pie kodolkonflikta, no kura glābiņa nebūs.

Patlaban jūras un gaisa bāzes spārnotās raķetes Tomahawk no Baltijas jūras spēj sasniegt Urālus (2000 km). Vidēja darbības rādiusa sauszemes raķetes no Latvijas spēj sasniegt mērķus līdz 5500 km attālumā, tas ir, visā KF teritorijā Eiropā un Aizbaikālā. Pentagonam tā ir ļoti ērta pozīcija. INF līgums jau sen traucē amerikāņiem, un tā laušana daudzkārt pavairos Baltijas valstu iznīcināšanas risku.

Vienlaikus neatkarīgie avoti Rietumos apstiprina: ASV gatavojas bakterioloģiskajam karam. Tas rada pārliecību, ka reģionā izdzīvos tikai brētliņas.

No Maskavas redzamā aina

NATO aviācijas bāzu tīkla attīstība Baltijā ļauj operatīvāk paplašināt alianses gaisa spēku grupējumu Austrumeiropā, vairot stabilitāti militāra konflikta gadījumā. Mēs vērojām, kā manevros 2018. gadā desmitiem alianses kara lidmašīnu apguva nevis aizsardzību, bet gan Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas pārraušanu nelielā augstumā. Maskava bija spiesta reaģēt, un februārī tika pieņemts lēmums par operatīvi taktisko raķešu kompleksu "Iskander M" pastāvīgu dislokāciju Kaļiņingradas apgabalā.

NATO mācības
© Sputnik / Сергей Степанов

"Iskander" ir integrēts ar dažādām izlūkošanas un kontroles sistēmām, spēj saņemt informāciju par mērķi no mākslīgajiem pavadoņiem, izlūklidmašīnām un bezpilota lidaparātiem. Kompleksa prioritārie mērķi ir pretinieka komandpunkti, pretraķešu un pretgaisa aizsardzības līdzekļi, aviobāzes un citi objekti. Kompleksa virsskaņas kaujas galviņas ir neredzamas pašreizējām un perspektīvajām PRA sistēmām.

Krievijas spēku nostiprināšanu rietumu stratēģiskajā virzienā attaisno arī fakts, ka 26 NATO valstīm Eiropā ir divi miljoni kareivju, 7 tūkstoši tanku, 11 tūkstoši artilērijas iekārtu un vairāk nekā 2 tūkstoši kara lidmašīnu. Visa šī armāda lēnām, taču pastāvīgi tuvojas Krievijas robežām.

Protams, Maskava nekad neļaus NATO izjaukt pašreizējo spēku līdzsvaru Baltijas reģionā. Krievijas militārā doktrīna deklarē tiesības izmantot kodolieročus arī tad, ja konstatēta agresija pret Krieviju ar konvencionālo ieroču palīdzību situācijā, kad apdraudēta ir valsts pastāvēšana.

Ja militārie draudi Baltijas virzienā izrādīsies kritiski, Krievijas preventīvie pasākumi sagraus pīšļos ASV apsteidzes trieciena infrastruktūru, "PGA reģionālā sistēma" vai amerikāņu PRA Baltijas valstīm nepalīdzēs – XXI gadsimtā pasaules likteni vai kara iznākumu izlems Krievijas hiperskaņas raķetes. Uz šo argumentu kolektīvajiem Rietumiem atbildes nav.

Par NATO pūliņu iznākumu Baltijā 2018. gadā var uzskatīt arī Krievijas jauno 70 militāro vienību darbības saliedēšanu Rietumu virzienā. Virkne "partneru" nespēj samierināties ar tādu realitāti, tomēr Krievijas stingrie un konsekventie soļi savu nacionālo interešu zonā ir neatgriezeniska parādība.

Analizējot neseno incidentu Kerčas šaurumā, amerikāņu izdevums National Interest atzīmēja: "Tas, ka Krievija nepieklājīgi un rupji "iemācīja" ukraiņiem savus navigācijas noteikumus, ir neapmierinātā lāča pašsaprotama un sagaidāma reakcija. Taču tas ne nav iemesls klaunādei aukstā kara garā, ne arī solīds iemesls kodolvalstu militāras konfrontācijas sākumam."

Vai patiešām kāds uzskata, ka Baltijas reģionā, Krievijas robežu tuvumā ģeopolitiskā navigācija principiāli atšķiras? Baltijas valstu, visas Eiropas un par Savienoto Valstu stratēģisko drošību nosaka uzticēšanās un labu kaimiņattiecību līmenis attiecībās ar miermīlīgo un savaldīgo Krieviju.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

83
Pēc temata
Sergejs Lavrovs: Krievijas un ASV karš kļūtu par katastrofu cilvēcei
"Amerikāņu varas fabrikas" vadītājs: mēs vairs neuzvarēsim Krieviju
Gasparjans: kur Latvija likusi naudu, ko ASV piešķīra aizsardzībai
Eksperts par pašaizsardzību Latvijā: naudas armijai nav, stiepiet lāpstas un cirvjus
Donald Cook

NATO iziet Melnajā jūrā. Vai alianse pabīdīs malā Krieviju Krimā

24
(atjaunots 11:56 04.12.2020)
Ziemeļatlantijas alianse iecerējusi reformas pirms Džo Baidena ievākšanās Baltajā namā. Nesenajā samitā alianses ārlietu ministri pārskatījuši tās pamatprincipus un ieviesuši izmaiņas darbā.

Saglabājušās tikai galvenās problēmas – Krievija un Ķīna. Par to, kā NATO plāno savaldīt "Krievijas draudus", portālā RIA Novosti stāsta Galija Ibragimova.

Pielāgot NATO krīzēm

Video apspriedei ar alianses valstu ārlietu ministriem Jenss Stoltenbergs gatavojās īpaši rūpīgi. Tikšanās ministru līmenī ir pēdējā pirms ikgadējā samita, kas ieplānots gada sākumā. Iepriekš izstrādāt dienas kārtību un apspriest aktuālākos jautājumus, - tas nozīmē nodrošināties pret neprognozējamiem dalībniekiem. Precedenti jau ir bijuši.

Piemēram, pirms pagājušā gada tikšanās Emanuels Makrons paziņoja, ka "NATO mirušas smadzenes". Tas noteica diskusijas toni un izjauca visus plānus. Alianses locekļi viens skaļāk par otru pierādīja Francijas līderim un viens otram, ka blokā viss ir kārtībā.

Izrādījās, ka transatlantijas solidaritātei vismazāk tic Donalds Tramps. Atbildot uz argumentiem par alianses lielo lomu Krievijas, Ķīnas un Irānas savaldīšanas darbā, ASV prezidents pieprasīja vispirms palielināt iemaksas par aizsardzību. Pēc viņa domām, cīņa ar ārējiem izaicinājumiem pārsvarā uz Amerikas militārā potenciāla rēķina nav racionāla.

Gaidāmajā samitā ASV pārstāvēs Džo Baidens, un alianses ģenerālsekretārs cer, ka izdosies atgriezties pie "vecajiem labajiem laikiem" – amerikāņi apstiprinās militāri politiskās savienības nozīmi.

Lai izklausītos pārliecinošāk, pirms samita ģenerālsekretārs lūdza analītiķiem izskatīt problēmas organizācijas iekšienē, norādīt to risināšanas metodes un nospraust uzdevumus tuvākajiem desmit gadiem. Pētnieku darbs apkopots pārskatā ar daiļrunīgu nosaukumu "NATO 2030".

Tā nu ārlietu ministri sāka pētīt un koriģēt ekspertu slēdzienus. Visi apspriedes dalībnieki, pat Francija atzina, ka "smadzeņu nāve" aliansei nedraud, tomēr reformas par ļaunu nenāks.

"Ir svarīgi adaptēt aizsardzības savienību jaunajai starptautiskajai situācijai. Krīzes situācijās NATO jārīkojas operatīvi un saliedēti, pat ja tas draud ar pamatprincipu laušanu," teikts dokumentā.

Pats galvenais, ko pārskata autori iesaka mainīt, ir veto tiesības: tās patlaban līdztiesīgi izmanto visi NATO dalībnieki. "Ja ierobežot vienbalsīgo balsojumu, spriedze aliansē mazināsies," uzskata pētnieki.

Viņu slēdzieniem vairāki ministri nepiekrita, tomēr atzina, ka idejas ir novatoriskas.

Jau atkal "Maskavas roka"

Toties visi dalībnieki bija vienisprātis par viedokli par ārējiem draudiem: nopietnu izaicinājumu transatlantiskajai drošībai joprojām met Krievija un Ķina.

"Maskava modernizē kodolarsenālu un dislocē jaunās raķetes no Galējiem Ziemeļiem līdz Sīrijai un Lībijai. Krievijas klātbūtne pastiprinājusies arī krīzes rezultātā Baltkrievijā un Kalnu Karabahā," teica Stoltenbergs.

"Kremlis tiecas pēc hegemonijas pār bijušajām padomju republikām un grauj to suverenitāti. NATO ir svarīgi pielāgoties jaunajai videi, kurā atgriezusies sāncensība ar pastāvīgi agresīvo Krieviju," ģenerālsekretāram piebalsoja pārskata autori.

"Krievijas draudu neitralizācijas" darbs jau rit. Stoltenbergs minēja tādus piemērus, kā NATO sadarbība ar Gruziju un Ukrainu. Tagad abas valstis ir alianses partneri ar paplašinātām iespējām, kas paredz piekļuvi Rietumu tehnoloģijām un izlūkošanas informācijai, tomēr netuvina pilnvērtīgai dalībai blokā.

Krievijas savaldīšanai alianse plāno paplašināt klātbūtni Melnajā jūrā – tā ir atbilde uz "Krievijas militārās klātbūtnes paplašināšanos Krimā". Nianses pagaidām netiek atklātas.

Krievijas amatpersonas reaģēja. "NATO darbības, tostarp arī Melnās jūras reģionā, kaitē EDSO "burtam un garam". Tiek noraidīts drošības nedalāmības princips," konstatēja Federācijas Padomes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs.

Melnās jūras prioritātes

"NATO galvenais uzdevums ir sagatavoties ASV prezidenta maiņai. Bloks cer, ka Baidens veicinās konsolidāciju un Trampa laikā radušās problēmas pazudīs. Tomēr diezin vai Amerikas jaunais līderis atteiksies no priekšgājēja mantojuma visā pilnībā. Noteikti uzstās, ka visiem alianses dalībniekiem jāiemaksā bloka aizsardzības krājkasītē 2% no IKP," uzskata Krievijas Starptautisko lietu padomes ģenerāldirektors Andrejs Kortunovs.

Politologs uzskata, ka Baidena nākšana pie varas nemainīs NATO un Krievijas spriedzes pilnās attiecības. Tomēr, ņemot vērā Maskavas darbu vairākās starptautiskās problēmās, alianse nevarēs ignorēt dialogu, vismaz militārpersonu līmenī.

Melnās jūras problemātiku starp NATO apspriestajiem jautājumiem Kortunovs skaidroja ar Krievijas augošo ietekmi Aizkaukāzā: "Alianse pievērsusi uzmanību karam Kalnu Karabahā un Krievijas miernešu ievešanai. Šīs teritorijas ir netālu no Melnās jūras, ko NATO uzskata arī par savu interešu zonu. Maskavas nostiprināšanos reģionā viņi uzskata par potenciālu izaicinājumu. No šejienes izriet arī paziņojumi par Melnās jūras reģiona prioritāti."

Tomēr Krievija nav vienīgais riska faktors NATO Melnās jūras akvatorijā, ir pārliecināts eksperts. "Viņu plāni nostiprināties Melnās jūras reģionā nav tik lielā mērā vērsti pret Maskavu, cik pret Ankaru, - viņš uzskata. – Neskatoties uz dalību blokā, Turcijas viedoklis vairākos jautājumos neatbilst kopējam viedoklim. Redžepam Tajipam Erdoganam ir pretrunas ar Grieķiju, Franciju, pat Vāciju un ASV. Taču NATO vēlas atgūt Turciju. Vēl viens mērķis – novērst Turcijas un Krievijas tālāku tuvināšanos."

NATO darbības Melnās jūras reģionā turpinās aktivizēt arī Ukraina. Pie tam par galveno jautājumu attiecībās ar aliansi kļūs Krievijas militārās klātbūtnes paplašināšana Krimā, uzskata eksperts. "Jaunu objektu būvdarbus pussalā Kijeva pozicionē kā kārtējos draudus transatlantijas drošībai. Ukrainas vadība joprojām uzstājīgi apgalvos, ka Krievijas militāro sistēmu dislokācija Krimā prasa īpašu uzmanību," pieļāva Kortunovs.

Atvadas no ilūzijām

NATO uzmanību Melnās jūras reģionam atbalsta arī Tbilisi, ir pārliecināts Gruzijas Sabiedrisko lietu universitātes profesors Tornike Šarašanidze. Viņš uzskata, ka tas saistīts ar Krievijas karavīru klātbūtni Dienvidosetijā.

"Gruzija jau sen nelolo ilūzijas, ka vidēja termiņa perspektīvā iestāsies NATO. Tomēr cenšas paplašināt sadarbību ar bloku," atzīmēja Šarašenidze.

Viņš atzina, ka karš Kalnu Karabahā pastiprinājusi Krievijas pozīcijas Aizkaukāzā, un piebilda: "Armēnijai ir sabiedrotais – Krievija. Azerbaidžānai – Turcija. Faktiski starp abām valstīm izveidojusies militāra alianse. Gruzijai tāda sabiedrotā nav, atliek paļauties uz NATO."

Neskatoties uz izskanējušajiem apgalvojumiem, ne Gruzija, ne viss Melnās jūras reģions nav prioritāras problēmas, uzskata eksperts. Tagad aliansei pats galvenais ir sakārtot dialogu ar Baidenu. Samits nākamā gada sākumā būs pirmais pārbaudījums.

24
Tagi:
Krima, NATO, Krievija, ASV
Pēc temata
Gluži kā kasīt lāci aiz auss: eksperti uzskata, ka NATO nelīdīs Azovā
Mediji: ASV flotes mācības Melnajā jūrā draud ar militāru konfliktu ar Krieviju

Kāpēc Armēnija zaudēja konfliktā tik lielu skaitu militārās tehnikas vienību?

32
(atjaunots 11:47 04.12.2020)
Kalnu Karabahas konflikta aktīvā posma periodā ekspertu aprindās un medijos sākās diskusijas par Armēnijas bruņoto spēku izmantotā Krievijā ražotās tehnikas efektivitāti.

Sputnik militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko pacentās noskaidrot, vai vaina meklējama bruņojumā, vai tomēr karavīru iemaņās un aizsardzības organizācijas jautājumos.

Šodien vērojami daži mēģinājumi attaisnot armēņu zaudējumus ar Krievijā ražotajiem "nederīgajiem" iznīcinātājiem Su-30SM, "pusaklajiem" zenītraķešu kompleksiem S-300, "neefektīviem" REC kompleksiem un "nepareizas sistēmas" tankiem. It kā Armēnija nekad nebūtu pirkusi bruņojumu citās valstīs (piemēram, radarus Swathi no Indijas), bet azerbaidžāņu spēki būtu bruņoti tikai ar Izraēlā un Turcijā tapušu produkciju (tādu, kā Bayraktar), kas izšķīrusi "lielo lūzuma punktu". Vispārējais diskurss: Karabaha koriģēs Krievijas bruņojuma piegādes sabiedrotajiem un partneriem. Tamlīdzīgas runas slēpj militāri politiskās vadības stratēģiskās kļūdas un aso konkurences cīņu pasaules bruņojuma tirgū. Labāk tomēr būtu atgriezties realitātē.

Maskava piešķīra Armēnijai vairākus militāros kredītus. Tālākie militārie projekti ir pašu armēņu ziņā. Ja Krievijā ražotie ZRK S-300 piedalījās karadarbībā Karabahā un guva bojājumus tāpēc, ka nebija nodrošināta uzticama, ešelonēta PGA sistēma, tad iepriekš pieminētie Indijā tapušie pretbateriju radari Swathi par 40 miljoniem dolāru nekādas aktivitātes pēdas neatstāja. Lai arī būtu varējuši, saskaņā ar reklāmām, fiksēt mīnmetēju šāvienus līdz 20 km, artilērijas – līdz 30 km, raķešu – līdz 40 km attālumā (katra iekārta it kā spējot fiksēt līdz 7 mērķus vienlaikus). Iespējams, karavīri nepaspēja apgūt jauno radaru ekspluatāciju. Armēņu speciālistu prasmes, iespējams, ir izšķirošais (vājais) posms arī Krievijā ražotās militārās tehnikas ekspluatācijā (paši no sevis ieroči nešauj). Un, protams, kaujās absolūti nepieņemams ir organizētības trūkums un pašpaļāvība.

Zaudējumi un trofejas

1. decembrī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunā nācijai detalizēti pastāstīja, kādi bija Armēnijas zaudējumi Kalnu Karabahā. Garā sarakstā – simtiem dažāda bruņojuma vienību, iznīcinātu vai saņemtu trofejās. Azerbaidžānas prezidents pieminēja gan raķešu kompleksus un zalves reaktīvās sistēmas, gan tankus un radioelektroniskās cīņas līdzekļus.

Šos datus var uztvert dažādi, tāpat kā pārdomāto lēmumu noklusēt Azerbaidžānas armijas zaudējumus (noteikti tie ir būtiski), taču pašreizējā situācijā, kad valsts atguvusi septiņus rajonus, prezidentam nav iemesla radikāli pārspīlēt datus par pretinieka zaudējumiem. Likumsakarīgi rodas jautājums par armēņu grupējuma militārās organizācijas līmeni 44 diennaktis ilgajās cīņās Kalnu Karabahā.

Sapieru darba
© Sputnik / Максим Блинов

Armēņu spēku iznīcinātās tehnikas lielo skaitu iespējams skaidrot ar nežēlīgo konfrontāciju, tomēr pie tam pārsteidz pamestie 79 tanki, 47 kājnieku mašīnas, 104 artilērijas vienības (lielgabali un mīnmetēji), 5 zenītiekārtas "Šilka", 93 speciālās automašīnas, 270 kravas automašīnas (iespējams, trofejas tiks nodemonstrētas Baku, lai apliecinātu valsts vadītāja vārdus). Jāpiebilst: 79 cīņasspējīgi tanki – tas ir divarpus tanku bataljonu bruņojums, liels spēks gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Domāju, armēņu neticamajam "dāsnumam" ir tikai divi iemesli: militārā tehnika pamesta neorganizētas (stihiskas) atkāpšanās laikā, vai arī nav piegādāta degviela (sagādes problēmas), un mašīnas vienkārši vairs nespēja pārvietoties.

Jebkurā gadījumā ir vajadzīgi organizatoriski secinājumi, tomēr tā ir Armēnijas Ģenerālštāba un valsts militāri politiskās vadības prerogatīva.

32
Tagi:
aizsardzība, militārā tehnika, Armēnija, Krievija
Pēc temata
Miers Kalnu Karabahā: kas un par ko cīnījās
Kalnu Karabaha: jau gatavojāmies cīņām ielās
Armēnijas kļūdas Kalnu Karabahā
Karabaha pēc kara: degošas mājas, pamests bruņojums un mierneši
cietums

Pēc iziešanas brīvībā notiesātie vēlas atkal atgriezties cietumā

0
(atjaunots 08:27 05.12.2020)
Pēc soda izciešanas 7% ieslodzīto valstī paliek bez pajumtes un atkal atgriežas cietumos.

RĪGA, 5. decembris — Sputnik. Pēc soda izciešanas daudzi iedzīvotāji atkārtoti pastrādā noziegumus, lai nokļūtu atpakaļ cietumā, jo cita mājokļa viņiem nav, Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja Ilona Spure atklāja radio Baltkom ēterā.

Viņa konstatēja, ka no 3150 ieslodzītajiem, kuri atbrīvojušies 2019. gadā, 241 cilvēkam (7,6% no kopskaita) nebija deklarētas darba vietas.

"Ar šo problēmu saskaras visas cietumu sistēmas. Daļai ieslodzīto nekad nav bijis pastāvīgas dzīvesvietas brīvībā. Viņi to sen ir zaudējuši un nespēj problēmu atrisināt," uzsvēra Spure.

IVP vadītāja piezīmēja, ka Latvijā nav efektīvas sistēmas bijušo ieslodzīto adaptācijai, tāpēc daudzi brīvībā iznākušie cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas vēlāk atkal pastrādā noziegumus, lai atkal nokļūtu cietumā.

"Tā ir īpaši liela problēma tagad, pandēmijas laikā. Mēs saprotam, ka 241 cilvēks aiziet un viņiem nav jumta virs galvas, nav iztikas līdzekļu. Pirmā doma: varbūt atgriezties cietumā? Tur es esmu savējais, mani tur pieņem, ēdina. Tomēr mūsu cietumi nekādi nespēj izstrādāt konkrētu sistēmu tādu personu atbalstam, lai pēc viņu iziešanas brīvībā samazinātu atkārtotas noziegumu pastrādāšanas risku," viņa pastāstīja.

Saskaņā ar Eurostat datiem, Baltijas valstis ieņem līdera vietas ES ieslodzīto skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju: Lietuvā – 232 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, Igaunijā – 207, Latvijā 193, taču vidējais skaits ES – 116 ieslodzītie uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.

Pie tam Latvija nespēj sarūpēt normālus dzīves apstākļus sodu izcietušajiem ieslodzītajiem, lai arī pēdējo desmit gadu laikā viņu skaits ir divkārt samazinājies – no 7 tūkstošiem līdz 3500 cilvēkiem.

Covid-19 pandēmijas laikā situācija ir vēl saasinājusies. 13. novembrī Rīgas Centrālcietumā tika izsludināta karantīna, ko vēlāk pagarināja līdz 14. decembrim – testēšanas gaitā Covid-19 fiksēts 65 ieslodzītajiem un 10 cietuma darbiniekiem.

0
Tagi:
cietums, Latvija
Pēc temata
Valsts kontrole: miljoniem eiro ieslodzīto uzturēšanai tiek tērēti velti
Cik izmaksā viens ieslodzītais Latvijā
Kauns pa visu pasauli: Latvijai varētu likt slēgt cietumu