Rietumu mediju lapās pēdējā laikā aizvien biežāk parādās tēma par iespējamiem plašajiem militārajiem konfliktiem pasaules lielvalstu starpā, turklāt par to raksta meinstrīma izdevumi, nevis margināļi. Tātad šī tēma augstākās aprindās tiek uztverta ļoti nopietni.
Piemēram, aizvadītajā nedēļas nogalē parādījās kārtējās ziņas.
ASV Armijas kara koledžas profesors Roberts Fārlijs rakstā The National Interest uzskaitīja karstākos nākamā gada reģionus, kur varētu sākties trešais pasaules karš. Pēc viņa domām, tā ir Dienvidķīnas jūra, Ukraina, Persijas līcis un Korejas pussala. Vācu izdevums Telepolis uzskata, ka "Kerčas incidents" varētu atkārtoties Arktikā, jo ASV darbības ar mērķi "nodrošināt jūras navigāciju" reģionā, domājams, noritēs rajonos, uz kuriem pretendē Krievija, kas pastiprina kontroli savos piekrastes ūdeņos ekonomisku un militāru apsvērumu dēļ.
Britu Daily Express laida klajā materiālu "Trešais pasaules karš: Krievija sūta strīdiem gatavu raķešu kuģi uz Azovas jūru". Atstāsim izdevuma sirdsapziņas (vai kas nu viņiem tur ir sirdsapziņas vietā) mēģinājumu pārvērst Krievijas un Ukrainas pierobežas incidentu par trešo pasaules karu, tāpat kā daudzās faktiskās neprecizitātes rakstā. Taču bažas par Krievijas augošajām militārajām iespējām patiešām parādās gan nopietnākajos attiecīgā profila medijos, gan dzeltenajā presē, kas rīkojas pēc principa "kaut ko saķepināšu, tad jau redzēs, kas iznāks".
Krievija ir radusi pasmieties par rietumu paranoju jautājumā par "Krievijas draudiem", un lielākoties smiekli ir pamatoti. Lielākoties, taču ne vienmēr.
Lieta tāda, ka Rietumu politiskās sabiedrības augošais satraukums par Krievijas militāro spēku ir reāli pamatots, tomēr bieži vien bažas izpaužas pārlieku komiskā formā.
Trīsdesmit gadu laikā, kad globālā līdera vietu ieņēma ASV, izveidojies status quo, kurā Rietumiem, pēc būtības, piederēja monopols militārā spēka pielietošanai pasaules arēnā. Protams, situācijas bija dažādas, taču jebkuri izņēmumi (piemēram, Krievijas centieni piespiest Gruziju ievērot mieru 2008. gadā) piederēja pie kategorijas "hegemonam pagaidām vienkārši nav laika ievest kārtību un nolikt pie vietas visus pārkāpējus, tomēr agri vai vēlu tas notiks, un tad nevienam nešķitīs, ka būtu par maz".
Pie tam militārā spēka pielietošanas metode šajos gadu desmitos kļuvusi pavisam pierasta. NATO grandiozā militārā mašīna vērsās pret valsti jebkurā pasaules malā un sekmīgi samala, iznīcinot infrastruktūru, gāžot valdību un sīki stāstot tautai (un visai pasaulei), ka pretošanās neiedomājamam spēkam ir bezjēdzīga un lieka. NATO militārās operācijas pēdējos gadu desmitos – Dienvidslāvijā, Irākā, Afganistānā un Lībijā – atšķiras pavisam nenozīmīgi un tikai uzsver kopējo shēmu.
Tagad Rietumiem problēmu rada Krievijas lēmums modernizēt armiju. Galvenais – pēdējos gados Maskava demonstrē no rietumu modeļa absolūti atšķirīgu militārā spēka pielietošanas metodi, un katrs nākamais gadījums apstiprina tās iespaidīgo efektivitāti.
Katra Krievijas jaunā metode ir elastīga un variatīva, taču galvenie principi nemainās: precizitāte, spēku pielietojums ierobežotā vietā un maksimāla efektivitāte salīdzinājumā ar pieliktajām pūlēm un ieguldītajiem resursiem.
Tur, kur amerikāņiem vajadzīgi triljoniem dolāru, Krievija iztiek ar miljoniem. Tur, kur NATO vajadzīgi desmit tūkstoši cilvēku, Maskavai vajag desmitkārt mazāk. Tur, kur amerikāņi organizē vērienīgu militāro operāciju, Krievija panāk savu ar daudzkārt mazāku ekspedīcijas korpusu.
Un to visu Krievija dara arī teritorijās, ko Rietumi jau pieraduši uzskatīt par savējām: Tuvajos Austrumos, Latīņamerikā un Āfrikā.
Krimas operācija, kas jau iekļauta mācību grāmatās. Operācija Sīrijā, kur paklusām, ar ļoti ierobežotiem spēkiem Krievija sekmīgi novērsa šķietami neizbēgamo Sīrijas valsts krahu un pat sāka pārveidot visu spēku izvietojumu Tuvajos Austrumos. Pieci Krievijas militārie padomnieki un pusotra simta civilo instruktoru Centrālāfrikas Republikā nodrošina Krievijai rezultātu, kura sasniegšanai amerikāņiem būtu vajadzīgas struktūras ar milzīgiem kadriem un budžetu.
Protams, Rietumi nevar ignorēt jaunos faktus, turklāt rodas jautājums: "Kas notiks, ja šis mazais un veiklais, taču efektīvais Dāvids sadursies ar rietumu grandiozo Goliātu?" Pie tam, jo lielāki ir Krievijas panākumi šajā jomā, jo apšaubāmākas izskatās salīdzinošās tabulas ar militāro budžetu, mobilizācijas rezervi un kara tehnikas vienībām.
Turklāt Rietumu novērotājus neiepriecina arī ziņas no ASV. Piemēram, amerikāņi, protams, apņēmušies stāties pretī Krievijas centieniem Arktikā, taču pagaidām viņi tikai nesen atcēla šajā rajonā paredzētās mācības, jo radās bažas, ka varētu salūzt amerikāņu vienīgais smagais ledlauzis. Tas nu neizskatītos glīti un pataisītu viņus par īstu izsmieklu, tāpēc viņus var saprast.
Šajā aspektā ir vērts meklēt iemeslus, kuru dēļ Rietumus bieži pārņem neadekvāts satraukums Krievijas militāro draudu dēļ. Nav jau tā, ka tur patiešām gaida agresiju no Krievijas puses. Lieta tāda, ka pirmo reizi vairāku gadu desmitu laikā Eiropa un ASV ir zaudējuši absolūtas drošības sajūtu, kas tām radās pēc PSRS sabrukuma – nebija vairs spēka, kas varētu tām kaut ko likt pretī.
Tāpēc savukārt Rietumi ir spiesti atgriezties nepatīkamajā realitātē, kurā militārā spēka pielietošana atkal kļūst par instrumentu, kas prasa milzīgu atbildību.
