Dzelteno vestu protesta kustības dalībnieki Parīzē

Kijevas Maidana zvaigzne iesaistījusies jezgā Parīzē

48
(atjaunots 09:09 15.12.2018)
Rietumu medijiem ļoti patīk Krievijas opozīcijas retās un vārgās akcijas. Garantētas bildes – priecīgi studenti fotografējas policijas auto, policists, aiz mugursomas akurāti pieturēdams, ved prom no mītiņa jautru meiteni. Garantēti milzīgi raksti par totalitārā režīma represijām Krievijā.

Pēc tam seko dažādu Eiropas darboņu dusmīgie aicinājumi nodrošināt "pilsoņu tiesības uz protestu". Jau vairākas nedēļas Francijā uzliesmo "dzelteno vestu" sadursmes ar policiju. Lietā tiek likta gan asaru gāze un steki, gan gumijas lodes un ūdensmetēji. Protesta akciju dalībnieki tiek masveidā aizturēti, viņu vidū reģistrēti smagi traumēti cilvēki, stāsta RIA Novosti autors Vladimirs Korņilovs.

Nav neviena pašiņa no policijas mašīnas, neviena aicinājuma Francijas valdībai ar prasībām savaldīt policiju. Tikai Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova aicināja Parīzi "atturēties no pārlieka spēka izmantošanas".

Kāpēc klusē visi tiesībsargi, kuri tik kaismīgi aizstāv "cilvēku tiesības protestēt" Krievijā vai valstīs, kur Rietumi organizē "krāsainās revolūcijas"?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, izmantosim piemēru. Pietiekami daiļrunīgs paraugs ir franču mediju darbinieks Bernārs Anrī Levijs, kurš pats sevi dēvē par filozofu. Viņa vārds labi pazīstams to valstu pilsoņiem, kurās Rietumiem izdevies gāzt valdību un sarīkot slaktiņu. Tiklīdz kaut kur sākas kārtējā "krāsainā revolūcija", Levijs ir klāt. Viņš atbalstīja iebrukumu Afganistānā, pilsoņu karu Dienvidslāvijā, Gruzijas iebrukumu Dienvidosetijā, "arābu pavasari". Viņš ļoti aktīvi mudināja Rietumus sākt "humānos uzlidojumus" Lībijā un pēc tam priecīgi soļoja pa sagrauto Bengāzī, solīdams: "Mēs atnesīsim lībiešiem pilsonisku sabiedrību un demokrātiju." Rezultāts visiem ir labi zināms: Lībijā izcēlās pilsoņu karš, kas nesa milzum daudz upuru un īstu iznīcību.

Бернар-Анри Леви
© AFP 2019 / PHILIPPE LOPEZ
Bernārs Anrī Levijs

Ko iesāka Levijs? Kad ar viņa atbalstu sagrautā "demokrātiskā" Lībija aizliedza viņam iebraukt valstī, darbonis strauji zaudēja jebkādu interesi par šo tēmu un pievērsās Ukrainai. Grūti atrast vēl kādu aktīvistu no rietumvalstīm, kurš tik kaislīgi atbalstītu 2014. gada Maidanu Kijevā un Porošenko režīmu. Uzstājoties laukumā, ar Banderas karogiem apkāries un svastiku, "vilka nagiem" un Banderas portretiem rotātais "filozofs" nekādi nesaskatīja Kijevā nevienu pašu nacistu, taču pie tam nāca klajā ar rakstu "Mēs visi esam ukraiņi". 2015. gadā viņš kļuva par Ukrainas modernizācijas starptautiskās aģentūras dibinātāju. Tiesa, kopš tā laika neviens un neko par tādu Aģentūru nav dzirdējis. Gluži kā Barmalejs no vecās padomju filmas: "Tālāk – bez manis, tālāk nav interesanti."

Protesta akcijas Parīzē
© Sputnik / Ирина Калашникова

Kad runa bija par Lībijas un Ukrainas "nepareizās valdības" gāšanu, Levijs aizstāvēja tiesības uz dumpi, patētiski saucot: "Cilvēktiesībām nav robežu: jebkurš cilvēks ir mans tuvākais, kaut vai viņš dzīvotu Timorā, Dārfūrā vai Lībijā."

Taču tagad pienācis laiks dumpjiem viņa dzimtenē – Francijā, zem viņa logiem. Cilvēku nevar ne pazīt.

Levijs aktīvi atbalstīja asaru gāzes pielietošanu pret "dzeltenajām vestēm". Tos, kuri viņu kritizēja, viņš nodēvēja par liekuļiem. Interesanti, ka pie tam par īstu gāzes pielietojumu viņš uzskatīja incidentu Gutas pilsētā Sīrijā, - provokatīvus melus, ko organizēja "Baltās ķiveres". Tātad īstenam eiropiešu liberālim un Džordža Sorosa draugam patiess noziegums ir cirka izrāde tālajā Sīrijā, nevis īsta gāzes smaka viņa vestibilā kaut kur Parīzes centrā.

ASV prezidents Donalds Tramps
© Sputnik / Владимир Астапкович

Levijs un viņa līdzskrējēji izlikās, ka nav pamanījuši nesenos masveida arestus skolēnu un studentu vidū dažādās Francijas pilsētās pagājušajā nedēļā. Viņi ignorēja kadrus, kuros bija redzams, kā policisti piespieda stāvēt uz ceļiem jaunos licejistus Mantlažolī pilsētiņā, uzlika rokudzelžus un lika turēt rokas virs galvas. Todien Levijs publicēja tikai īsu tvītu: "Lai ko Makrons teiktu, piekrītam viņam vai ne, atbalstām viņa reformas vai iebilstam pret tām, - tas patlaban nav svarīgi. Saskaroties ar fašistu (Maidanā fašistu nebija, Levijs viņus pamanīja tikai Francijā, tā lūk. – red.), fanātiķu un valsts ienaidnieku plešanos plašumā, mums ir tikai viena izeja: atbalstīt prezidentu Makronu."

Jā, tā ir Rietumu liberālās elites tipiska pārstāvja normāla uzvedība. Ja vajag atbalstīt "pareizo" dumpi, viņš smilkstēs par bērna asariņu, pieprasīs, lai varasiestāžu darbinieki pazūd no ielām, un jutīs līdzi trakojošajam pūlim. Taču, kad pie varas ir elites pārstāvis, jebkurš dumpis apriori ir "nepareizs" un tā vajāšana ir nepieciešama.

48
Pēc temata
"Neatkarīgie žurnālisti" ar Sorosa naudu vieš demokrātiju Latvijā
Uguni pa visiem mērķiem: snaiperi atklāja Maidana operācijas nianses
Sacelšanās pret degvielas cenām turpinās: policija Parīzē izmantojusi asaru gāzi
Francijā protestu priekšvakarā konfiscētas paštaisītas bumbas

"Ķersies klāt nopietni": vai briti augšāmcels Ukrainas kara floti

24
(atjaunots 11:16 24.09.2020)
Miglainās Albionas jūrniekus gaida grūts uzdevums: padarīt cīņasspējīgu Ukrainas degradējošo kara floti.

Nesenās vizītes gaitā Kijevā Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless apliecināja, ka Londona vadīs Ukrainas Jūras kara spēku karavīru treniņu starptautisko programmu. Viņaprāt, Ukraina ir jāpasargā no "Maskavas agresijas" un jāpanāk, lai tā spētu stāties pretī Krievijas Melnās jūras flotei. Vai tas ir reāli? Par to portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.

Sarūsējušais flagmanis

Volless pastāstīja, ka Ukrainas JKS kopā ar Lielbritāniju augšāmcels Kanāda, Dānija un Zviedrija. Atbalstu sniegs arī ASV un, iespējams, citas valstis. Ukraiņu jūrniekiem mācīs navigāciju, operatīvo plānošanu, ūdenslīdēja amatu, jūras izlūkošanu, artilērijas apšaudi un cīņu par kuģa izdzīvošanu. Volles piebilda, ka jau tuvākajā laikā Melnajā jūrā ieradīsies britu kara "vimpeļi" kopīgām mācībām ar Ukrainu.

Grūti teikt, vai tāda godpilna misija karaliskajai flotei ir pa spēkam. Ukrainas JKS patlaban ir 27 kuģi, neskaitot vieglos kuterus un palīgkuģus. Tikai daži spēj pildīt kaujas uzdevumus. Jūlijā tīmeklī noplūda Ukraijas JKS vadības dokumenti par flotes  tehnisko stāvokli. Izrādījās, ka cīņai gatavi ir tikai seši "vimpeļi". Pārējiem inspekcija konstatējusi virkni trūkumu: artilērijas iekārtas un zenītraķešu kompleksi nefunkcionē, radiolokācijas un radio stacijas nestrādā, dzinēji miruši, korpusā vīd plaisas. Un tā tālāk.

Neviens nav apstiprinājis, ka dokumenti būtu autentiski, tomēr Ukrainas flotes bēdīgais stāvoklis vairs nav nekāds noslēpums. Pats jaunākais kuģis, JS flagmanis – fregate "Hetman Sagaidachniy" ūdenī nolaista 1992. gadā. Tai vairākkārt fiksēti bojājumi, un kuģis ilgu laiku pavadījios dokos.  Tīmeklī ir milzums fregates iekštelpu uzņēmumu. Redzams, ka tas ir vienkārši sarūsējis. Ukrainas Brunoto spēku, jūras kara un kuģu remonta infrastruktūras degradācijas rezultātā pat flagmani var tikai nosacīti saukt par cīņasspējīgu.

Pie tam "Hetman Sagaidachniy" ir vienīgais Ukrainas JS kuģis ar vismaz kaut kādām cīņas iespējām. Nepabeigtais raķešu kreiseris "Ukraina" joprojām rūsē Nikolajevskas kuģubūves rūpnīcas piestātnē. Pēc PSRS sabrukuma republika, kas reiz būvēja aviācijas būves kuģus, ir spējusi tikt galā tikai ar artilērijas kuteriem – flotes sastāvā tagad ir seši tādi mazuļi ar 38 tonnu tonnāžu katrs.

"Vilku bari"

Toties Ukrainas augstākās militārpersonas neskopojas ar draudīgām frāzēm. 2017. gadā ziņoja, ka tikšot radīta moskītu flote, kas spēs pielietot "vilku bara" taktiku. Komandieri plānoja, ka liels skaits bruņukuteru metīsies virsū Krievijas Melnās jūras flotes kuģiem un tos pa vienam nogremdēs. Taču ne kutera bruņojums, ne jūrnieku prasmes nedod ne mazākās izredzes uz panākumiem – to apliecināja incidents Kerčas šaurumā 2018. gada 25. novembrī, kad divu bruņukuteru ekipāžas bez pretestības padevās Krievijas robežsargiem.

Galu galā pat augstākie Ukrainas JKS oficieri atzina: ar "vilku baru" Krievijai rīkli pārgrauzt neizdosies. 2019. gada martā Ukrainas JKS bijušais komandieris viceadmirālis Sergejs Gaiduks paziņoja, ka Ukrainas kuteri ir absolūti neaizsargāti pret Melnās jūras flotes pretkuģu raķetēm. Diezin vai stāvokli uzlabos 16 amerikāņu patruļas kuteri Mark IV, kuru pārdošanu Kijevai jūnijā apstiprinājā Valsts departaments. Ar 30 mm lielgabaliem flotes augšāmcelšanai būs par maz.

Tomēr zināmas iespējas Ukrainas kara flotei cīņā pret kuģiem ir. Jūnijā karavīri izmēģināja kompleksa "Neptun" spārnoto raķeti R-360. Mobilās krasta iekārtas sekmīgi trāpīja mērķos 80 km attālumā no krasta. 2020. gada 23. augustā "Neptun" oficiāli uzņemts bruņojumā. Izstrādātāji apgalvo, ka ar tā jaudu pietiks lai nogremdētu kuģi ar tonnāžu līdz 5 tūkstošiem tonnu, maksimālais darbības attālums – 300 km. Plānots radīt raķetes jūras un aviācijas versijas.

R-360 panākumi sagrozīja galvas Ukrainas militārpersonām. Ukraijas JKS komandieris Aleksejs Neižpapa ziņoja, ka ir gatavs sākt pilna mēroga karadarbību pret Krieviju un ar jaunajām raķetēm apšaudīt mērķus Sevastopolē un Melnās jūras flotes kuģus. Krievijas politiķi un eksperti viņa izteikumus raksturoja īsi – tukša lielīšanās. Ja kaut viens "Neptun" trāpīs mērķī, palaišanas rajonu pārklās "Kalibr" zalve.

Savās interesēs

Britu nodomi trenēt ukraiņu jūrniekus un organizēt kopīgas mācības izskatās visnotaļ dīvaini. Ukrainai nav ne kuģu, ne infrastruktūras, lai vismaz tuvotos Melnās jūras flotes cīņas iespējām. Jūras kara iespēju ziņā Krievija ir nesalīdzināmi pārāka. Tomēr eksperti uzskata, ka britu mērķi ir pavisam citādi un Ukrainas JKS līķi atdzīvināt plānots tikai uzmanības novēršanai.

"Lielbritānijas iniciatīva mācību kara darbības aktivizācijas jomā Melnās jūras akvatorijā iekļaujas vienā scenarijā – tā ir spriedzes zonu veidošana Krievijas robežu perimetrā, - radio Sputnik ēterā konstatēja Nacionālās drošības sabiedrisko lietišķo problēmu pētījumu centra vadītājs Aleksalndrs Žiļins. – Iedomājieties situāciju: tā saucamā Ukrainas kara flote, kas sastāv no metāllūžņiem, pēkšņi organizē kopīgas mācības ar Lielbritāniju. Tas nozīmē, ka Ukrainas JKS tiek izmantota piesegumam, jo nav iespējams izspēlēt daudzmaz efektīvu karadarbību ar Ukrainas floti."

Eksperts ir pārliecināts, ka briti, piesedzoties ar Ukrainu nodrošinās sev pastāvīgu militāro klātbūtni Melnajā jūrā, lai turpinātu izlūkošanu Krievijas krastā savās interesēs un sava aizokeāna sabiedrotā interesēs. Bet Ukrainas JKS turpinās rūsēt un degradēt, līdz pārvērtīsies par "moskītu floti" uz piepūšamajām laivām.

24
Tagi:
flote, Ukraina, Lielbritānija
Pēc temata
Krievijas militārie roboti stiprina reģionālo drošību uz sauszemes un jūrā
Pirmais "Fords" jāslīcina. Kāpēc ASV superkuģis vēl joprojām nav cīņasspējīgs
Krievija atjauno flotes tradīcijas: mācības "Okeāna vairogs" Baltijas jūrā
Kāpēc Krievijas bezpilota "Okhotnik" tik ļoti satrauc ASV un NATO
Rīgas domes vēlēšanas 2020

Latvietis nostājies "ņegru" pusē: etniskais jautājums ir pārāks par demokrātiju?

32
(atjaunots 18:11 23.09.2020)
Vai Latviju var uzskatīt par demokrātisku valsti, ja tajā ir nepilsoņi? Tādu jautājumu uzdevis Vācijā dzīvojošs latvietis.

RĪGA, 23. septembris — Sputnik. Vācijā dzīvojošs latvietis nobalsojis vietējās vēlēšanās un nonācis pie skumīga secinājuma: Latviju nevar uzskatīt par demokrātisku valsti.

Pagājušajā nedēļā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē notika komūnu vēlēšanas. Tajās uzvarēja reģionā valdošā Kristīgi demokrātiskā savienība, rādītājus uzlaboja "zaļie" un zaudēja balsis Sociāldemokrātiskā partija. Taču Bonnā dzīvojošo Latvijas pilsoni Tomu Ancīti vēlēšanas uzvedināja uz pārdomām par politiku Latvijā. Viņš iegrima domās par cilvēkiem, kam nav balsstiesību valstī, kurā viņi dzīvo.

Savas pārdomas viņš publicēja Facebook.

"Lai arī esmu Latvijas, ne Vācijas pilsonis, man ir tiesības balsot Vācijā (un citās ES valstīs) gan vietējās, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pateicoties manai ES pilsonībai. Arī ikviens Vācijas pilsonis var pārvākties uz Latviju un pēc sešiem mēnešiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Iespējams, daudziem par to nav ne jausmas, taču, lai cik paradoksāli tas būtu, vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju nekad nav bijušas balsstiesības pašu valstī, lai arī šīs tiesības automātiski saņem jebkuras citas ES valsts pilsonis, pārvācies uz Rīgu.

Cilvēkus, kam atņemtas balsstiesības, sauc par "nepilsoņiem", Latvijas valdība viņiem piešķīrusi "citplanētiešu"pases. Faktiski viņi ir personas bez pilsonības, lai arī Latvijas valdība to noliedz.

Viņi nevar balsot vietējās vai visas Eiropas vēlēšanās – ne savā dzimtenē Latvijā, ne kādā citā pasaules valstī. Pret viņiem attiecināti vēl vairāk nekā 70 citi ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar darbu valsts sektorā. Vēl vairāk, viņi netiek uzskatīti par ES pilsoņiem, tāpēc viņiem nav tiesību brīvi pārvietoties un strādāt jebkurā citā ES valstī.

No kurienes nākusi šī beztiesiskā cilvēku kategorija?

Kad Latvija kļuva neatkarīga no PSRS 90. gadu sākumā, valsts jaunie līderi sadalīja tās iedzīvotājus divās grupās – "vēlamie" un "nevēlamie".

Pirmajā grupā iekļauti cilvēki, kam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940. gada, un viņu pēcteči. Viņiem atļāva apmainīt padomju pases pret neatkarīgās Latvijas jaunajām pasēm (šajā grupā tika iekļautas aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju).

"Nevēlamajiem", kuri bija ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, un viņu pēctečiem radīja speciālu tiesisko statusu – "Latvijas nepilsonis" (šajā grupā bija aptuveni trešā daļa iedzīvotāju – apmēram 700 tūkstoši cilvēku). Lielākā daļa viņu vidū bija krievi, taču bija arī baltkrievi, ukraiņi, poļi, armēņi utt.

Tieskajam pamatam izmantoja tā saucamo "pārmantojamības doktrīnu": Latvija nav radīta no nulls pēc PSRS sabrukuma – tika atjaunota agrākā Latvijas Republika. Tā padomju pilsoņi, kuri ieradās Latvijas PSR no citām PSRS republikām padomju laikā, tika pasludināti par ārzemniekiem.

Dažus gadus vēlāk darbu sāka nepilsoņu "naturalizācijas" procedūra – viņi varēja saņemt pilsonību, ja pierādīs latviešu valodas zināšanas un pareizi atbildēs uz jautājumiem par Latvijas vēsturi (tas ir, piekritīs, ka PSRS to okupējusi).

Es vēl biju bērns, kad tika pieņemti tie vēsturiskie lēmumi. Neskatījos ziņas, nezināju likumus un, domāju, nesapratu, ko nozīmē "pilsonība". Taču es jau sapratu, ka cilvēki Latvijā runā dažādās valdās. Lielākā daļa runāja latviski, pārējie – krieviski, daudzi prata abas valodas. Tomēr šī starpība netraucēja saprasties un mierīgi dzīvot kopā – kā kaimiņi, dzīvesbiedri, draugi, radinieki un kolēģi.

Kad izaugu un sāku lasīt avīzes, noskaidroju, ka tik vienkārši nemaz nav. Uzzināju, ka krievvalodīgie ir citas šķiras cilvēki (lai arī tas neskanēja atklāti), ka viņi ir daudz sliktāki par latviešiem, ka viņu valodu nav vērts mācīties. Konstatēju, ka līdztekus ikdienas dzīvei pastāv cita joma: statusu un pasu sistēma, kas šķīra kaimiņus, dzīvesbiedrus, draugus, turviniekus un kolēģus.

Drīz pēc tam, kad saņēmu pats savu pirmo pasi, uzzināju, ka piederu pie privileģētās grupas. Man nebija jākārto eksāmens, jo mani vecāki piederēja pie "vēlamo" grupas.

Protams, uzzināju arī, kādi ir krievu un latviešu starpā valdošās spriedzes iemesli: okupācija, deportācijas, komunistiskā diktatūra un vēsturiskās pretenzijas.

Sociopolitiskā atmosfēra, kurā dzīvoju, ieskaitot politiķu-nacionālistu izteikumus, rakstus avīzēs, kas dēmonizēja krievvalodīgos, skolu izglītību un sabiedrisko viedokli – tas man palīdzēja izprast etnisko tiesību pārsvaru pār demokrātiskajām tiesībām.

Pagāja gadi, līdz spēju atbrīvoties no muļķīgajiem stereotipiem, ko man iekala, un uzzināt, ka īsti ir demokrātija.

Vēl daudz cilvēki Latvijā (starp "pirmās klases" pilsoņiem) ne tikai attaisno "nepilsoņa" statusa ieviešanu, bet arī pozitīvi vērtē tā tālāko pastāvēšanu. Cilvēki, kas runā par nepilsoņu diskrimināciju, sauc viņus par "prokrieviskiem", "Kremļa roku", "pretvalstiskiem" un tā tālāk (Krievijas valdība bieži kritizēja nepilsonību, tiesa, tāpat kā ES un ANO). Šajos "argumentos" nav intelektuālā elementa, tāpēc nav jēgas tos apspriest.

Citu argumentu pamatā ir mērķtiecība – "ja nepilsoņiem piešķirtu pilsonību, viņi balsotu par to vai citu partiju, un tas mainītu valsts politisko ainavu".

Var jau būt, ka tā ir patiesība. Taču lieta tā, ka tie ir atklāti nedemokrātiski izteikumi.

Kad mēs domājam par to, vai piešķirt tiesības kādai cilvēku grupai, ņemot vērā viņu "lietderību", mēs risinājām jautājumu par to, kas ir demokrātija. Vai tā patiešām ir labākā pārvaldes forma? Es esmu pārliecināts, ka tā ir, tāpēc tādi argumenti manās acīs ir bezjēdzīgi.

Vēl viens argumentu paveids ir atgādinājumi par to, ka naturalizācija vēl aizvien pastāv: "Daži nepilsoņi varēja naturalizēties, kāpēc citi nevar?", "Viņi vienkārši ir pārāk slinki, lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu."

Neiedziļināšos "naturalizācijas" sitēmas pazemojošajās niansēs un neskaidrošu, kāpēc tā nekad nav strādājusi (kopš 1995. gada naturalizējušies tikai 20% nepilsoņu; viņu skaita būtiskā lejupslīde ir saistīta ar iedzīvotāju skaita dabisko sarukumu un emigrāciju). Sākot tādu dialogu, tu automātiski legalizē "nepilsoņa" statusu. Tā mēs atgriežamies pie jautājuma: kas tie tādi "mēs" esam, kas var nosūtīt citus kārtot eksāmenu?

Un vēl viens jautājums: kāpēc patiesībā pirms trīsdesmit gadiem sākās revolūcija? Vai tā bija TIKAI nacionālā revolūcija? Cik daudzi no tiem, kas 90. gados izgāja ielās, pieprasīja demokrātiju, ieskaitot visus tās principus, priekšrocības un pienākumus? Cik daudzi vienkārši gribēja būt neatkarīgi no PSRS un nevarēja ne iedomāties, kas tā tāda ir – demokrātija?

Protams, tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to apspriestu publikācijā Facebook.

Pat ja rīt visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību, nepilsonības sekas būs jūtamas vēl vairākas paaudzes.

Tomēr pagaidām, kamēr situācija ir tāda, kāda tā ir, es uzskatu, ka Latvijas prezidenta formulējums intervijā vienai vācu avīzei par protestiem Baltkrievijā ir dīvains. "Kā demokrātiskai valstij, mums jāparāda solidaritāte ar Baltkrievijas tautu, ka cīnās par demokrātiju un brīvām vēlēšanām," viņš teica.

Piekrītu, tas mums jādara. Protams, Latvijā ir virkne demokrātisku institūtu. Taču, manuprāt, ir nepareizi dēvēt to par demokrātisku valsti," viņš konstatēja.

32
Tagi:
nepilsoņi, Latvija
Pēc temata
Nevis Valsts valodas diena, bet Kauna diena: Levitam atgādina par nepilsoņiem
Kam izdevīgi krāpt Latvijas tautu: izkliedēsim mītus par krievu skolām
Latvijas eksprezidents: nepilsoņiem dvēselē vēl dzīvo PSRS
Luminor

Banka brīdina klientus par krāpniekiem

0
(atjaunots 17:39 24.09.2020)
Krīzes periodā sarosījušies krāpnieki – viņi cenšas izmānīt klientu personas datus, sarunā stādoties priekšā kā bankas darbinieki.

RĪGA, 24. septembrisSputnik. Banka "Luminor" ieteica saviem klientiem piesargāties – dažu dienu laikā fiksēti divi mēģinājumi izkrāpt piekļuvi lietotāju interneta bankām, stāsta jauns.lv, atsaucoties uz bankas pārstāvjiem.

"Luminor" darbinieki uzsvēra: bankas pārstāvji nekad nezvana un nesūta elektroniskās vēstules ar lūgumu nosaukt klienta personīgo informāciju, piemēram, konta numuru, PIN kodu, Smart-ID, norēķinu kartes datus – numuru un CVC kodu, kas atrodas kartes aizmugures daļā, interneta bankas paroles utt., kā arī nelūdz autorizēties interneta bankā vai apstiprināt maksājumus.

"Luminor" aicina iedzīvotājus parūpēties par saviem tuviniekiem, it īpaši senioriem, un ieteikt viņiem neatbildēt uz šiem krāpnieku zvaniem vai elektroniskajām vēstulēm.

Rodoties aizdomām par krāpšanos, gadījumā, ja nauda pārskaitīta krāpniekam vai nodoti personas dati vai informācija par norēķinu kartēm, pat to pēc iespējas ātrāk jāpaziņo bankai. Ja karte pazaudēta vai nokļuvusi ļaundaru rokās, tā nekavējoties jānobloķē. To iespējams izdarīt interneta bankā vai piezvanot bankai.

Ja radušās šaubas par to, kas piezvanījis, "Luminor" iesaka pārliecināties par to, rakstot uz e-pastu info@luminor.lv vai piezvanot pa klientu apkalpošanas tālruni 1880 (+371 6717 1880).

0
Tagi:
krāpnieki, bankas
Pēc temata
Krāpnieki atkal uzbrūk: tagad Latvijas iedzīvotājiem zvana no Bloomberg
Eksperts pastāstīja, kā atmaskot telefonkrāpniekus
Uzmanieties no krāpniekiem: parādījusies jauna klientu bankas datu iegūšanas shēma
Meklēja darbu, bet pazaudēja naudu: Interneta krāpnieki atkal uzbrūk