Marš par krievu skolu aizstāvību Mūsu izvēle. 2018. gada 15. septembris

Runāt un rīkoties bez bailēm par to, ka latvieši apvainosies

108
(atjaunots 08:45 21.11.2018)
Jo stingrāka un apņēmīgāka (likuma robežās, protams) būs krievu pretošanās latviskošanas politikai, jo lielākas ir izredzes, ka titulētais vairākums nāks pie prāta. Savukārt jebkāda pieglaimošanās un pazemības izpausme pārliecinās latviešus, ka viss ir kārtībā.

Es neesmu partijas "Latvijas Krievu savienība" biedrs. Atbalstīju LKS nesenajās vēlēšanās, jo tās iekļūšana Saeimā (diemžēl neveiksmīga) bija vienīgā iespēja radīt parlamenta frakciju, kas nopietni rūpētos par krievu mazākumtautības diskrimināciju.

Neesmu partijas biedrs, tāpēc uzskatu, ka man nav tiesību iejaukties tās iekšējās lietās. Es runāju par Iļjas Kozireva izslēgšanu no LKS. Ar saviem noteikumiem svešās mājās nelīdīšu.

Taču iekšējās problēmas atšķiras no ideju konflikta. Un tas skar visus, ne tikai partijas biedrus un tās vēlētājus.

Savas idejas Kozirevs regulāri publicē Sputnik Latvija un citos portālos. Piemēram, te ir viņa nesenais raksts. Viņa domu būtību atstāstīšu mierīgāk, politiski korektā valodā un paudīšu savu viedokli.

Tauta un partija ir nedalāmi

Kas notiek Latvijā? Starpnacionālais konflikts vai ļaundari politiķi, kuri savu cinisko mērķu labad, pretēji miermīlīgās latviešu tautas gribai, pūlas izspiest krievus no valsts? Jebkurš godīgs sociologs atbildēs: protams, starpnacionālais konflikts.

Visu vēlēšanu, visu sociālo aptauju rezultāti, reakcija uz svarīgiem notikumiem valsts iekšējā un ārpolitikā liecina par vienu: latviešu tauta vienbalsīgi (izņēmumi tikai apstiprina likumu) atbalsta valdības politiku. Vēl vairāk, nereti gadās, ka relatīvi pragmatiskie latviešu politiķi ir spiesti klausīt radikālam tautas noskaņojumam.

Te jums būs svaigs piemērs: 1. novembrī Saeima trešajā, galīgajā lasījumā pieņēma Darba likuma grozījumus. Divi radikālākie grozījumi (piemēram, punkts, kas dāvāja latviešu tautības darbiniekiem tiesības nerunāt krievu valodā ar vietējiem krieviem) tika noraidīti. Taču pirmajā un otrajā lasījumā abi punkti izgāja cauri, tā sakot, kā pa sviestu. Kāpēc tā?

Viss ir pavisam vienkārši: starp otro un trešo lasījumu notika Saimas vēlēšanas. Deputātiem no ZZS un "Jaunās Vienotības" vairs nevajag izdabāt vēlētājiem, un viņi balsojot ņēma vērā – vismaz daļēji – veselo saprātu.

Tātad latviešu vēlētāji nevis pasīvi atbalsta krieviem naidīgu politiku, bet gan ir tās prasīgi pasūtītāji.

Neviens necenšas latviešus aizskart, tie ir acīmredzami fakti. Jebkuras nelielas tautas egoistiskais raksturs – tā sevi uzskata par absolūtu saimnieku pašu apdzīvotajā teritorijā, un visus pārējos – par "svešiniekiem" vai "viesiem".

Tikai mēs neuzskatām, ka būtu svešinieki vai viesi Latvijā, mēs esam tādi paši saimnieki kā latvieši. Tāpēc rodas konflikts.

Nevajag izdabāt

Vai mēs varam pārliecināt latviešus par savu taisnību? Ar vārdiem mainīt viņu ideoloģiju? Teorētiski tas ir iespējams, kāpēc gan ne. Taču šim nolūkam vajadzīgi instrumenti, kas ļauj ietekmēt trīs sociālos institūtus, kuri veido pasaules uzskatu: ģimeni, skolu un medijus. Ja latviešu vecāki ģimenē, latviešu pedagogi skolā un latviešu žurnālisti medijos ik dienas (atkārtošu – IK DIENAS) iedvesīs savai auditorijai cieņu pret krievu tautu, krievu vēsturi un kultūru, jau pēc pāris gadiem būs vērojams iespaidīgs efekts.

Taču tā ir īsta fantastika, tādu instrumentu mums nav un tuvākajā nākotnē nav arī saskatāmi. Vai cita iespēja ir? Lai nepapildinātu savu krimināllietu par lielu prieku DP izmeklētājiem, papūlēšos izteikties pēc iespējas taktiski.

"Latviskās Latvijas" gaišais tēls (ar to domāta "Latvija bez krieviem") var nobālēt latviešu acīs tikai tajā gadījumā, ja viņi aptvers, ka šis mērķis ir nepiepildāms, pareizāk sakot, apjēgs, ka ar ideāla sasniegšanu saistītie zaudējumi būs tik milzīgi, ka labāk to ideālu sūtīt pie velna. Nāksies samierināties ar krievu klātbūtni un vienoties ar viņiem.

Tātad, jo stingrāka un apņēmīgāka (likuma robežās, protams) būs krievu pretošanās latviskošanas politikai, jo lielākas ir izredzes, ka titulētais vairākums nāks pie prāta. Savukārt jebkāda pieglaimošanās un pazemības izpausme pārliecinās latviešus, ka viss ir kārtībā, viss notiek pēc plāna un nekas nav jāmaina.

Nesen spilgta iztapība bija vērojama masveida atklāsmēs sociālajos tīklos 18. novembrī. Daudziem krieviem šķita, ka šajā dienā būtu jāatzīstas mīlestībā pret Latviju. Es arī mīlu priedes un jūru, putnu dziesmas, kaķu ņaudēšanu un citas sentimentālas lietas, taču oficiālo svētku dienā tādas atzīšanās skanēja pazemojoši: sak, nesitiet mani, esmu savējais, esmu no "buržujiem".

Atsauciet atmiņā skolas gadus, kādu huligānu un viņa komandu, kuri vāc nodevas no visiem, kuri iet pa "viņu" ielu. No savas aizraujošās un ienesīgās nodarbes puiši atteiksies tikai tad, ja sapratīs, ka tā beigsies ļoti skumji (jau atkal cenšos izteikties taktiski).

Ja pareizi atceros, Iļja Kozirevs pūlējās pārliecināt LKS vadību par to, ka nepieciešami stingrāki izteikumi, lozungi, partijas dokumentu teksti, atteikšanās no pārliekā politkorektuma. Vārdu sakot, viņš aicināja runāt un rīkoties, nedomājot par to, ka "latvieši apvainosies".

Atkārtošu vēlreiz: partijas iekšējās lietās es neiejaucos. Taču Kozireva viedoklim piekrītu. LKS vadībai nāksies izlemt, kā saasināt cīņu, sakaitēt atmosfēru, paliekot politiskā procesa ietvaros.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

108
Pēc temata
Glābiet mūsu ausis: krievu valoda vēl joprojām nomoka latviešus
Jēru klusēšana. Krievu preses apzinātā pašnāvība Latvijā
Vairāk latviskuma – mazāk latviešu: vai Latvija ir glābjama
Krievi ir labāki par latviešiem: kāpēc tas nāk par ļaunu krieviem un par labu - latviešiem
Dolāri. Foto no arhīva

Pasaules banka: "Koronavīruss nogalinājis globalizāciju"

6
(atjaunots 11:46 27.05.2020)
Pasaules informācijas laukā plosās asiņaina cīņa starp divām pārnacionālām ideoloģiskajām tendencēm: vienā frontes pusē - fanātiskie globalizācijas piekritēji dažādās valstīs, otrā – visi, kas uzskata deglobalizāciju par neizbēgamu un cer gūt no tās maksimālu labumu.

Pie tam redzams paradoss: pat dažas starptautiskās struktūras, tagadējā globālās pasaules modeļa līdzautores, kuru vidū ir arī Pasaules banka, konstatē: globalizācija jau izdveš pēdējo elpas vilcienu, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Piemēram, Pasaules bankas galcenā ekonomiste Karmena Rainhārta intervijā lietišķās informācijas aģentūrai  Bloomberg pastāstīja: "Bez melodrāmas: Covid-19 ir pēdējā nagla globalizācijas zārka vākā. (..) 2008.-2009. gadu krīze smagi skāra globalizāciju, tāpat kā Brexit, kā ASV un Ķīnas tirdzniecības karš, tomēr Covid paceļ (deglobalizāciju – red.) jaunā līmenī."

Berlīne
© Sputnik / Ekaterina Chesnokova

Cīņā, kas izvēršas gan mediju lapās, gan ekspertu aprindās, gan planētas "smadzeņu centru" konferenču kuluāros, ir augsta likme: katras pasaules valsts valdībai, sākot ar lielākajiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem un beidzot ar mikrovalstiņām, ir jāizlemj, kādai nākotnei gatavoties un kādu nākotni (iespēju robežās) censties tuvināt. Acīs krīt globālistu un antiglobālistu retorikas kolosālās atšķirības. Globalizācijas piekritēji (vienalga, vai viņi atbalsta to līdzšinējā vai kaut kādā "postvīrusa" formātā) pārsvarā operē ar loģiku un baiļpilnām ainām. Viņi cenšas iebiedēt politiķus un vienkāršos iedzīvotājus ar nākotni, kurā valdīs augstas cenas, nebūs brīvības un vienkārši būs bail dzīvot "reģionālajos blokos" sadalītā pasaulē.

Tipisks piemērs tam, kā pūlas iebiedēt, šausmināt un novest līdz histērijai politiķus un parastos iedzīvotājus, kuri pārdomā, vai nebūtu labāk padzīvot  pasaulē bez "globalizācijas amerikāņu stilā", lasāms "Pasaules ekonomikas foruma" (WEF) – Davosas foruma organizētās globālās NKO un smadzeņu centra analītiķu pārskatā: "Importa bloķēšana var radīt inflāciju, ierobežot patērētāju izvēli, palēnināt inovāciju tempus un novest tiktāl, ka citi (citas valstis – red.) atbildēs ar saviem ierobežojumiem importa jomā. Ideju bloķēšana var apspiest radošo potenciālu un kaitēt kļūdu labojumam valsts pārvaldē.

Savukārt cilvēku bloķēšana pie robežām var atņemt sabiedrībai talantīgus un vajadzīgus darbiniekus, kā arī vienlaikus likt ciest tiem, kuri spiest bēgt no politiskas vai reliģiskas vajāšānas, kara, bandītisma vai bada. (..)

Ir labāka iespēja reaģēt uz globalizācijas izaicinājumiem un draudiem. Efektīvi kolektīvie soļi var stāties pretī slimību un klimata pārmaiņu riskam, kiberuzbrukumiem, kodolieroču izplatībai un terorismam. Neviena atsevišķa valsts nevar sevi pasargāt; unilaterālisms nav nopietna pieeja valsts politikā," raksta Davosas analītiķi, aizkaitināti tādēļ, ka epidēmija ir saasinājusi globālās pasaules sairšanas procesu, kas (neskatoties uz visiem apgalvojumiem) darbojās saskaņā ar globalizācijas shēmu, kas izdomāta ASV, nes labumu ASV un maksimāli kaitē tiem, kuri nepatīk ASV.

Tātad amerikāņu unilaterālisms, tas ir, maksimāla ģeopolitiskā egocentrisma, kā arī ekonomiskās un militārās vardarbības pielietojums pret valstīm, kas nevēlas visādi pakļāuties Valsts departamentam, ir mūsdienu globālās konfigurācijas daļa.

Pie tam jāatzīmē, ka Davosas analītiķi nemelo – lieta tāda, ka deglobalizācija izmaksās visai dārgi tiešā inflācijas aspektā. Tomēr pārsvarā augstu cenu par to maksās valstis, kam nāksies no jauna iemācīt savam darbaspēkam (viņi pretosies!) tādas iemaņas, kā darbs pie frēzes vai medicīnas maskas šūšana. Toties runas par to, ka valstis, kas bloķē ārvalstu idejas un nelegālo migrāciju, cietīs īpaši stipri, pieder pie amerikāņu tipiskās propagandas.

Labas idejas tiks pārņemtas, jo tās ir efektīvas, šiem nolūkiem nav vajadzīgas amerikāņu NKO, kas visiem spēkiem lien iekšpolitikā, un par kvalificētiem un likumpaklausīgiem ārvalstniekiem, gataviem strādāt un maksāt nodokļus, priecāsies lielākā daļa pasaules valstu.

Davosas "šausmenīte" nelīdzēs, ja ar to mēģinās ietekmēt vēletājus Eiropā, Ķīnā vai Krievijā. Tomēr tās popularizācija turpināsies – šķiet, naudas dažādu valstu elektrorāta un politiskās vadības biedēšanai ar "dārgo un sāpīgo deglobalizāciju" ir pilnīgi pietiekami.

Tiesa, arī globālistu rindās skan balsis, kas cenšas mierināt visus, kas pārdzīvo par globalizācijas galu. Žurnāls Time stāsta lasītājiem, ka viss būs labi jebkurā gadījumā, un neviena valsts no globalizācijas neatkratīsies: "Globalizācija tik un tā saglabājas. Vilciens ir aizgājis jau pirms 30 gadiem, kad sabruka Padomju Savienība, kad brīvais darba un kapitāla tirgus kļuva par normu, kad finanšu tirgi kļuva nozīmīgāki nekā preču un pakalpojumu tirdzniecība. Šīs tendences nevar pavērst atpakaļgaitā, tāpat kā rūpniecības revolūciju vai datora parādīšanos."

Jo ilgāk ļautiņi okeāna viņā krastā ticēs šai realitātes versijai, jo labāk. Finanšu tirgi, lai cik svarīgi tie būtu, ir tikai piebūve (protams, nozīmīga) pie reālās ekonomikas: pie strādnieku cilvēkstundām, pie elektroenerģijas gigavatiem, tonnām tērauda, naftas bareliem, labības tonnām, fabriku līnijām un AES reaktoriem.

6
Tagi:
globalizācija, ekonomiskā krīze, koronavīruss
Pēc temata
"Kaut kas jauns un šausmīgs": ekonomisti pastāstīja par nākotni pēc pandēmijas
Koronavīruss liks Eiropai samaksāt par politisko suverenitāti
"Izķidātā un izmestā" Latvija integrēsies vienotajā Eirāzijā: biznesmeņa prognoze
Kādus apsveikumus pasaule izdzirdēja Jaunā gada svētkos: gaidāma smaga šķiršanās
Ка-27 ПЛ

Krievijas "Mistrālus" būvēs Krimā: tamlīdzīgi kuģi Krievijas JKF vēl nav redzēti

10
(atjaunots 11:05 27.05.2020)
Francijas "Mistral" analogi Krievijā dāvās Jūras kara flotei iespēju operatīvi strādāt attālinātos Pasaules okeāna rajonos.

Aizsardzības stiprināšanas un mūsdienīga bruņojuma ražošanas jomās Krievija nav atkarīga no ārvalstu partneriem – to apstiprina mūsdienu kuģubūves kvalitāte un tempi Krievijas Jūras kara flotes interesēs.

Krievijas Aizsardzības ministrija parakstījusi līgumu ar Kerčas kuģubūves rūpnīcu "Zaļiv" par pirmo divu universālo desanta kuģu (UDK) būvi. Mediji vēsta, ka darījuma summa veido aptuveni 100 miljardus rubļu (apmēram 1,283 miljardi eiro). Pirmo UDK plānots sākt būvēt vasaras sākumā. Projektu izstrādājis Zeļenodoļskas projektu un konstruktoru birojs.

Tamlīdzīgi kuģi Krievijas JKF vēl nav redzēti. Franču "Mistral" analogi dāvās Jūras kara flotei iespēju operatīvi strādāt attālinātos Pasaules okeāna rajonos. Pirmais UDK nonāks flotes sastāvā līdz 2026.gadam, turpmāk sērijas kuģu būve, iespējams, turpināsies. Projekts iekļauts Valsts bruņojuma programmā līdz 2027.gadam.

Krievijas militārā operācija Sīrijā parādīja, cik nozīmīgi ir lielie desanta kuģi ar tonnāžu 15 – 25 tūkstošu tonnu apmērā. Šim kuģubūves sektoram tiek pievērsta uzmanība augstākajā līmenī – 9.janvārī Krievijas prezidents Vlaldimirs Putins apmeklēja Nahimova vārdā nosaukto Melnās jūras Jūras kara augstskolu Sevastopolē, iepazinās ar JKF attīstībai veltīto ekspozīciju un tālās jūras zonas UDK raksturojumu.

Iepriekš ziņu aģentūras RIA Novosti informācijas avots aizsardzības rūpniecības kompleksā informēja, ka 2020.gadā Kerčā tiks sākts darbs pie diviem universālajiem desanta kuģiem, kuri var nest līdz 16 helikopterus. Citi dati liecina, ka Kkrievijas AM plāno izvietot uz UDK vairāk nekā 20 smagos helikopterus, kuģi būs aprīkoti ar desanta kuteru kameru un varēs uzņem aptuveni 900 jūras kājniekus ar štata bruņojumu.

Atšķirības skaidrojamas ar vairāku ievērības cienīgu projektu stingro konkurenci, kas dāvā priekšrocības flotei.

Pēc tam, kad Francija 2014.gadā lauza līgumu par divu "Mistral" tipa helikopteru bāzes kuģu būvi Krievijas JKF vajadzībām, Krievijas speciālisti ir pārvarējuši ērkšķainu ceļu un apņēmušies pārspēt frančus vairākos parametros.

Kaujas šķirsts

Kuģis ir sarežģīts. UDK paredzēti karaspēka un tehnikas pārvietošanai pa jūru (tūkstošiem jūdžu attālumā) un izsēdināšanai neiekārtotā krastā desanta operācijas ietvaros ar helikopteru (kuģa aviogrupas) atbalstu. Kuģis spēj izvietot mīnu un tīklu nožogojumus, kā arī hidroakustiskās mīnas pretinieka zemūdeņu novērošanas sistēmas ietvaros. Tehnoloģiski iespējams arī aizhorizonta desants (peldošā bruņutehnika iziet jūrā no doku kameras lielā attālumā no krasta līnijas, nepeldošā tiek pārvietota ar desanta kuteriem).

Uz UDK ir jāizvieto spēku operatīvā grupējuma štābs, aptuveni tūkstotis desantnieku, trieciena un transporta helikopteri (virsbūves angāros un zem klāja), trieciena un desanta kuteri (uz sausā darba klāja virs vaterlīnijas), 76 mm universālā artilērija (pašaizsardzībai un pretinieka pretdesanta aizsardzības objektu likvidācijai), pašaizsardzības zenītartilērija ("Pancirj ME" tipa moduļi), kā arī jūras kājnieku bruņutehnika (vismaz 50 kājnieku bruņumašīnas un 10 tanki), vēlrā ņemams arsenāls (visa grupējuma karadarbībai uz vairākām dienaktīm).

Sākotnēji bija plānots, ka Krievijas UDK būs lielāka aviācijas grupa, nekā "Mistral" (tas ir, vairāk nekā 16 helikopteri) un vērā ņemami aizsardzības līdzekļi (ieskaitot artilēriju un PGA). Krievijai ir kuģim piemēroti lieliski klāja helikopteri: trieciena Ka-52K "Katran", pretzemūdeņu Ka-27, transporta un kaujas Ka-29, kā arī radiolokācijas patruļa – Ka-31. ASV izdevums Military Watch stāstīja, ka uz Krievijas UDK klāja var parādīties arī vertikālās pacelšanās iznīcinātāji – Jak-141 pēcteči.

Kuģim vajadzīga integrēta taktiskā un operatīvi taktiskā posma vadības sistēma. Uzdevumu izpildei UDK vajadzīgas arī mūsdienīgas RLS, navigācijas komplekss, radioelektroniskās cīņas sistēma un zemūdens diversijas spēku identifikācijas līdzekļi. Minētās funkcijas prasa iespaidīgus izmērus un tonnāžu, spēcīgu dzinēju iekārtu.

Krimā būvējamo kuģu precīzs raksturojums nav publiskots, tomēr viens no konkurētspējīgajiem projektiem – Krilova valsts zinātniskā centra izstrādātais UDK "Priboi" – bija 200 metrus garš, platums pie vaterlīnijas – 34 metri un tonnāža – apmēram 23 tūkstoši tonnu. Līdzīgi ir "America" tipa kuģi ASV – to pilnā tonnāža sasniedz 45 tūkstošus tonnu (salīdzināma ar aviācijas bāzes kuģiem).

Ražošanas bāze

Rūpnīca "Zaļiv" Kerčā ir uzkrājusi vērā ņemamu pieredzi karakuģu būves jomā, tai ir visas tehniskās iespējas "Krimas Mistrāla" projekta īstenošanai metālā. Kuģu būvētavas sausais doks ir 360 metrus garš un 60 metrus plats – UDK tas ir pilnīgi pietiekami. "Zaļiv" var būvēt līdz 300 metrus garus kuģus ar tonnāžu līdz 150 tūkstošiem tonnu. Tas ir viens no lielākajiem kuģubūves uzņēmumiem Eiropā ar nepieciešamajām iekārtām un augstas klases profesionāļiem.

Pēc nolaišanas ūdenī darbs pie kuģiem turpinās divās dziļūdens piestātnēs ar speciālām krānu iekārtām. Iepriekš Krimas vadībka apstiprināja: rūpnīca "Zaļiv" Kerčā ir gatava izpildīt UDK būves projektu.

Lielo desanta kuģu (LDK) skaits Krievijas JKF sastāvā nav liels, un tie ne gluži atbilst laika prasībām. Piemēram, 775 un 1171 projektu LDK būvēti 1974.-1991.gg. Gdaņskas (Polija) dokos. Protams, šajā "sektorā" drīz vien gaidāma tehnoloģiskā revolūcija – Krievijas Bruņojuma valsts programmai līdz 2027.gadam plānots piešķirt 19 triljonus rubļu, mūsdienīgas okeāna JKF būve ir viens no Krievijas aizsardzības stiprināšanas galvenajiem uzdevumiem.

10
Tagi:
Krievijas Aizsardzības ministrija, Krievija
Pēc temata
Aizstāvēja savējos: kā Krievija palīdzēja Sīrijai izcīnīt uzvaru
Par cenu nospļauties. Kā tiks nostiprināta ASV krastu aizsardzība
Čau, NATO: visas RF raķešu brigādes saņēmušas "Iskander M"
Krievijas Su-24, NATO F-16 un Donald Cook: kas noticis Baltijas jūrā
Blogeris Deniss Barteckis restorānā Kūriņš

Ierados "Kūriņā" ar Georga lentīti un saņēmu 30% atlaidi blogera eksperiments

0
(atjaunots 17:05 27.05.2020)
Blogeris Deniss Barteckis nolēma pārbaudīt, vai viņu apkalpos restorānā "Kūriņš", ja viņš iepriekš pasūtīs maltīti par pieklājīgu summu un ieradīsies ar Georga lentīti. Noskaidrojās, ka kafejnīcas īpašnieka principi katru dienu nedarbojas.

RĪGA, 27. maijs – Sputnik. Apmēram pirms trīs gadiem līdzīgā veidā pārbaudīju Imanta Parādnieka principus. Toreiz nacionālisti izvirzīja Darba likuma grozījumus, saskaņā ar kuriem darbiniekam, veicot pienākumus, ir tiesības komunicēt ar Latvijas iedzīvotājiem tikai un vienīgi valsts valodā.

Nav noslēpums, ka Parādnieks ir cieši saistīts ar kamīnu salonu "Agni" (pēc dokumentiem salona īpašnieks ir viņa dēls). Atnācām uz veikalu, izliekoties par cilvēkiem, kas vēlas iegādāties nu ļoti dārgu kamīnu. Sākām sarunu ar konsultantu – protams, krieviski. Bet mums atbildēja tikai latviski. Taču visi principi izgaisa vienā mirklī – tiklīdz mēs paziņojām, kādu summu plānojam maksāt, konsultants pārgāja uz kvalitatīvu krievu valodu.

Gadījumā ar restorānu "Kūriņš" viss sākās ar manu komentāru FB grupā "Kur paēst?/Где поесть?", pie ieraksta ar īpašnieka atteikumu Uzvaras dienā apkalpot cilvēkus ar Georga lentītēm. Es uzrakstīju, ka derētu pārbaudīt Ābelīša principus. Iepriekš rezervēt galdiņu un ierasties ar Georga lentīti uz krūtīm. Rezultātā grupas dalībnieki pauda vēlmi finansēt šo eksperimentu.

Pa ceļam es cieši piešuju Georga lentīti pie T-krekla. Nevelkot nost, kreklam esot man mugurā. Pat, ja gribēs noraut, – noplēst nevarēs. Braucam uz Jūrmalu, uz skandalozi pazīstamo restorānu "Kūriņš". To pašu, kur 9. maijā faktiskais kroga īpašnieks Arnis Ābelītis atteicās apkalpot krievu apmeklētājus ar Georga lentītēm. Politisku apsvērumu dēļ, kā viņš atzina pats.

Посещение ресторана Kūriņš блогером Денисом Бартецким
© Photo Денис Бартецкий
Blogeris Deniss Barteckis restorānā "Kūriņš"

Visvairāk šajā lietā mani aizskar tas, ka cilvēks, kas uzskata sevi par kroga saimnieku, drīkst publiski pazemot cilvēkus – savus viesus. Pazemot, izmantojot savu nesodāmību, esot savās telpās. Jā, es uzskatu, ka atteikums apkalpot un lūgums atstāt restorānu ir pazemojums. Tēlot karali un rīkotāju, skaidri apzinoties, ka situācija ir sev izdevīga, tas ir sīkumaini.

Iepriekš piezvanījām uz "Kūriņu", pirms dažām dienām. Rezervējām galdiņu. Svētdien, divpadsmitos. Izvēlējamies ēdienkarti: kādi divi salāti, cūkas stilbiņš, divas melnās kafijas. Mums paskaidroja, ka sakarā ar ārkārtas situāciju ēdienkarte pašlaik ir ierobežota: stilbiņu nav. Bet to pagatavos speciāli mums. Vispār jau "Kūriņš", protams, nav nekāds restorāns. "Kūriņš" ir krogs, vienkārši tagad visi ir pieraduši jebkuru ēstuvi dēvēt par restorānu. Divpadsmitos mēs jau bijām vietā. Necils grunts ceļu krustojums. Novietojam auto – un tepat arī ieeja krogā.

Mūs sagaida. Georga lentīte nedaudz plīvo man uz krūtīm. Paskaidrojam, ka esam rezervējuši galdiņu. Apsēžamies. Mums laipni palūdz precizēt ēdienkarti, atnes kafiju. Pēc pāris minūtēm arī salātus. Ar mēli un ar lasi. Garšojam. Nav tas gardākais ēdiens. Kaut kas vidējs. Gastronomisko baudu dēļ braukt uz šejieni katrā ziņā nav vērts. Parasti šādus ēdienus nez kāpēc dēvē par "mājas virtuvi". Porcijas ir ļoti lielas. Ar vienu ēdienu, kaut vai ar tiem pašiem salātiem, var paēst pieaudzis vīrs. Neviens nepievērš uzmanību Georga lentītei. Nav pat nekādas saspringtības. Personāls ir pieklājīgs un korekts.

Atnes speciāli mums pagatavoto cūkas stilbiņu. Porcija milzīga. Pat diviem par daudz. Divi stilbiņi, vārīti kartupeļi, sautēti skābie kāposti, svaigi dārzeņi, sālījumi, mērce. Garša arī vidēja. Tāpat kā salātiem. Nav slikti, un labi arī nav. Pēc šāda ēdiena nejūti īpašu baudu, bet arī vīlies nejūties – tas ir savas cenas vērts. Stilbiņš –17 eiro. Salāti – 5,50 un 7,50. Kafija – 1,80 eiro par tasīti. Lielāko daļu no pasūtītā mēs tā arī nepieveicām un atstājām neapēstu.

Посещение ресторана Kūriņš блогером Денисом Бартецким
© Photo Денис Бартецкий
Blogeris Deniss Barteckis restorānā "Kūriņš"

Lūdzam rēķinu. "Ar karti? Vai jūs nevarētu pienākt pie letes?" saka man restorāna darbiniece. Komunicēšana no personāla puses notiek latviski. No mūsu puses – divās valodās. Nāku klāt. Maksāju. Georga lentīte ir tieši personāla acu priekšā. Tā, starp citu, ir diezgan daudz tik nelielam krodziņam: kādi pieci cilvēki noteikti ir. Nekādu emociju. Pat nekādu greizu skatienu. Restorāns ir pilns. Neraugoties uz to, ka ir apmācies un periodiski līst. Mēs aizejam no "Kūriņa" pēc stundas, skatāmies uz jūru – no restorāna ir izeja tieši uz pludmali. Atkal sāk līņāt lietus, mēs lecam autiņā un braucam prom. Viss.

Varat novērtēt šo "Kūriņa" apmeklējumu kā troļļošanu vai provokāciju, bet tas gluži tā nav. Mans mērķis ir mēģināt likt punktu šajā jautājumā, tiesiskumu strīdā, strīdā, kuras puses privātās tiesības ir svarīgākās, galvenākās. Ja mani atteiktos apkalpot, es dotos taisni uz tiesu. Vai nu tiesa atzīs to par politisko diskrimināciju, vai arī uzliks par pienākumu izlikt uzrakstu ar norādi, ka cilvēkiem ar Georga lentīti šo vietu apmeklēt ir aizliegts. Mani apmierinātu jebkurš no šiem variantiem. Vienkārši gribētos, lai spēles noteikumi būtu saprotami apmeklētājiem, vēl pirms viņi ierodas kādā vietā. Vispār neesmu īpašs lenšu piekritējs. Ne Georga, ne Latvijas karoga krāsās. Man tas viss ir bikšu diferenciācija pēc krāsām – režisors Danelija atpūšas. Bet arī nekādu dumpošanos šajās lentītēs nesaskatu. Jo vairāk tāpēc, ka viss neaizliegtais ir atļauts.

Paskaidrojot motīvus, kāpēc atteicās apkalpot viesus ar Georga lentītēm, faktiskais kroga īpašnieks Artis Ābelītis norādīja, ka asociē šo simboliku ar "militāristiem, kas okupējuši Krimu un sākuši karu Donbasā", ar "agresoriem, separātistiem un teroristiem". Tagad neakcentēšu uzmanību uz tā, ka latviešu patrioti pārāk bieži pārdzīvo par svešām valstīm, bet kaut kāpēc ne par savējo. Vienkārši teikšu, ka dažādiem cilvēkiem arī asociācijas ir dažādas. Esmu pārliecināts, ka viesiem, kas atnāca uz restorānu Uzvaras dienā, tās ir pavisam citādas. Kāpēc Ābelīša asociācijas būtu jāuzskata par pareizākām nekā citu cilvēku asociācijas, nav saprotams.

Посещение ресторана Kūriņš блогером Денисом Бартецким
© Photo Денис Бартецкий
Blogeris Deniss Barteckis restorānā "Kūriņš"

Viens no valdošās koalīcijas deputātiem – Raivis Dzintars – norādīja uz Ābelīša rīcību kā uz piemēru, tas nozīmē – aicināja arī citus uzņēmējus diskriminēt klientus pēc politiskajiem kritērijiem. Viņš neņēma vērā, ka tas varētu vērsties pret viņu pašu. Jo tā mēs varam nonākt līdz situācijai, kad, piemēram, "Maximā" vairs neapkalpos saskaniešus, "Rimi" – "Visu Latvijai!" atbalstītājus un Raimonds Pauls patrieks no saviem koncertiem tos, kas simpatizē Bondaram.

Šoreiz Georga lente netraucēja "Kūriņa" personālam apmeklēt mūs ar vislabāko kvalitāti. Iespējams, tas ir noticis tāpēc, ka cilvēki, kurus atteicās apkalpot 9. maijā, iesniedza sūdzības policijā, prokuratūrā, uzrakstīja vēstuli tiesībsargam. Iespējams, ka ir atklājušās, kā raksta plašsaziņas līdzekļi, kafejnīcas īpašnieka manipulācijas ar finanšu dokumentiem un, tēlaini izsakoties, kroga finansēšanu taisni no "Kremļa kasēm". Varbūt arī banāli tāpēc, ka krogs nevēlējās zaudēt naudu, jo mūsu ēdieni tika sagatavoti iepriekš, uz noteikto laiku. Daudz ir šo "varbūt". 

Vai Ābelīša rīcība ir bijusi tīša spļaušana cilvēkos, kas uzskata Uzvaras dienu par saviem svētkiem? Vai arī Ābelītim ir bijis kāds personīgs konflikts ar šiem cilvēkiem, un lentīte ir tikai piemērots iegansts? Un atkal šis "varbūt". Kaut gan man ir tuvāka pavisam cita versija. Godātie latviešu patrioti, jūs vienkārši uzmeta. Uzmeta, spēlējot uz jūsu pašu jūtām. Jūs domājāt, ka tas ir patriotisms, bet tas ir tikai mārketings. Tikai savu interešu piesegšana. Kā sacītu šajā sakarā doktors Semjuels Džonsons, "patriotisms ir pēdējais neliešu patvērums".

Pa ceļam uz mājām ņemu rokās restorāna čeku. 24 eiro 60 centi. 24... Tā nevar būt. Nevar. Skatos cenrādī kroga mājaslapā, ieslēdzu telefonā kalkulatoru, rēķinu. Tik tiešām, par 9 eiro mazāk. Amizanti gan – ierados "Kūriņā" ar Georga lentīti un saņēmu gandrīz 30% atlaidi.

Посещение ресторана Kūriņš блогером Денисом Бартецким
© Photo Денис Бартецкий
Blogeris Deniss Barteckis restorānā "Kūriņš"
0
Tagi:
Georga lentīte, Latvija
Pēc temata
"Kurus vēl neielaidīs?": latviešu reklāmas speciālists nosodīja antikrievisko kafejnīcu
Patriots ar puvuma smaku. Ko slēpj restorāna īpašnieks, kurš atteicās apkalpot krievus
Par antikrieviskās Jūrmalas kafejnīcas saimnieku ziņots policijai un Ģenerālprokuratūrai
Ruslans Pankratovs norāda, kādu risku atspoguļo incidents restorānā Jūrmalā