Krievijas prezidents Vladimirs Putins sarunājas ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli un ASV prezidentu Donaldu Trampu Parīzē

Lielā Eiropas armija "aizsardzībai no ASV un Krievijas": Putinam tas patīk

67
(atjaunots 10:59 15.11.2018)
Parīzes vētrainā vēlme nākotnē atkal kļūt par impērijas galvaspilsētu ir tīri cilvēciska. Taču saprotams ir arī miers, ar kādu uz šo vēlmi skatās tagadējās lielvalsts galvaspilsēta – Maskava.

Vladimirs Putins atbalstīja ideju veidot Eiropas armiju. Viņa vārdi atstājuši divēju iespaidu uz eiropiešiem, kā arī, protams, uz britu un amerikāņu kolēģiem, atzīmēja RIA Novosti autore Irina Alksnis.

Jāpatur prātā, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons ierosinājumu radīt Eiropas armiju pamatoja ar argumentu, ka armija vajadzīga "aizsardzībai no Ķīnas, Krievijas un pat ASV". Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele, gluži pretēji, nesen paskaidroja, ka "vienota Eiropas armija pierādītu pasaulei, ka karš Eiropā ir neiespējams".

Atgādināsim, ka iepriekš Francijas finanšu ministrs Bruno Lemērs aicināja pārvērst Eiropu par "impēriju tādu kā ASV un Ķīna".

Tiesa, viņš piebilda, ka šai "impērijai" jābūt miermīlīgai lielvalstij, kas balstās uz tiesiskas valsts principiem. Taču, pēc viņa domām, "Eiropai vairs nevajag baidīties likt lietā savu varu".

Pēdējā laikā tamlīdzīgi asi Eiropas valsts amatpersonu izteikumi skan aizvien biežāk, un parasti tos vērtē Eiropas un ASV attiecību spriedzes kontekstā.

Pie tam, lai arī "lielvalstiskos" izteikumus pastiprina virkne vadošo Eiropas sabiedrisko un politisko darbinieku (piemēram, Angela Merkele), redzams, ka tieši franči šajā ziņā izceļas īpaši un dažkārt tas noved pie neliekuļoti amizantām situācijām.

Atliek atsaukt atmiņā incidentu aizvadītajā nedēļā, kad pēkšņi tika atcelta Krievijas un ASV prezidentu saskaņotā tikšanās Parīzē. Iemesls ir ļoti oriģināls: Emanuels Makrons nav vēlējies, lai Krievijas un ASV pārrunas aizēnotu Elizejas pils organizētos pasākumus Pirmā pasaules kara noslēguma piemiņai.

Elizejas pils saceltajā tracī ir arī kāda simboliska nianse: kā zināms, Pirmais pasaules karš iezīmē pēdējos patiesos Francijas militāro ģeopolitiskos panākumus. Par tās iekļaušanu starp uzvarētājiem pēc Otrā pasaules kara sacerēti bezgala daudzi joki, taču nekādu citu variantu nav.

Tieši simt gadi pagājuši kopš pēdējiem panākumiem, pareizāk sakot, kopš pēdējā jūtamā ieguldījuma vispasaules militāri politiskajos notikumos. Tas ir ilgs laiks. Pārāk ilgs valstij, kas saglabā nopietnas ģeopolitiskās ambīcijas un pretenzijas par iesaistīšanos topošajā pasaules sadalīšanā.

Situāciju vēl pasliktina tas, ka pašlaik Parīze zaudē nedaudzās "bijušā krāšņuma paliekas", lielvalsts pazīmes, ko tai izdevies saglabāt pēdējos gadu desmitos. To apliecina acīmredzami piemēri.

Pirmkārt, Lībija. Lai arī par Lībijas valsts iznīcināšanu un asinspirti, kādā iegrūsta valsts, parasti tiek vainoti Rietumi kopumā, it īpaši – kā jau parasti – ASV, patiesībā toreizējo notikumu galvenā iniciētāja bija Francija. Tā pirmā sāka operāciju ar mērķi izveidot zonu bez lidojumiem Lībijas gaisa telpā.

Šo notikumu rezultāti visiem ir labi zināmi. Patlaban pasaule vēro, kā Krievija pārtvērusi iniciatīvu, ko zaudējuši vai, pareizāk sakot, atmetuši Rietumi, tostarp – arī Francija, jo zudusi kontrole pār situāciju. Tagad Krievija aktīvi strādā ar Lībijas politiskajiem spēkiem, lai atjaunotu Lībijas valstiskumu.

Otrkārt, Centrālāfrika. Eiropas valstis bieži saglabā politisko, ekonomisko un pat militāro kontroli savās bijušajās kolonijās. Starp tām bija arī Francija – tā aktīvi piedalījās, pat militāri iejaucās Āfrikas valstu – savu bijušo koloniju – lietās. Runa pārsvarā ir par Centrālāfrikas valstīm. Taču arī te Parīze zaudē līdzsvaru, un par to, starp citu, tā var "pateikties" Maskavai. Pēdējā gada laikā frāze "Krievija un Centrālāfrikas Republika" ir labi pazīstama cilvēkiem, kuri seko ziņām no visas pasaules.

Patiešām, Maskava aktīvi sadarbojas ar reģiona valstīm, tostarp arī militārajā un militāri tehniskajā jomā, aizvien biežāk pabīdot malā bijušo metropoli.

Vārdu sakot, Parīzes vētrainā vēlme no jauna kļūt par impērijas galvaspilsētu ir tīri labi saprotama.

Taču saprotams ir arī miers, ar kādu uz šo vēlmi skatās tagadējās lielvalsts galvaspilsēta – Maskava. Pārāk labi redzama starpība pieejā, ko izmanto divas Eiropas valstiskuma domājamās lokomotīves

Francija, iespējams, vēlas nodemonstrēt muskuļus globālajā arēnā, bet Vācija – mierīgi saturēt grožos pašu Eiropas Savienību.

Un tas liecina, ka "Eiropas vienotā armija", ja tā patiešām parādīsies, diezin vai būs labāk spējīga cīņām nekā pašreizējā NATO.

Tiesa, armija nebūs tik lielā mērā atkarīga no Vašingtonas, tāpēc tās izveides perspektīva patiešām ir apsveicama.

67
Pēc temata
Mediji noskaidrojuši pret Makronu plānotā atentāta detaļas
Mogerīni: ES militāra sadarbība kā variants naudas līdzekļu ekonomijai
Emanuels Makrons zaudē reitingu un kilogramus
Makrons paziņojis, ka Putins ieinteresēts ES "demontēšanā"
Tramps uzskata par aizvainojošu Makrona ieteikumu veidot vienotu Eiropas armiju
Kodoldegviela, foto no arhīva

"XXI gadsimta mēris" pasaulē

29
(atjaunots 12:50 23.05.2020)
Plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

Amerikāņu izdevumā The New York Times publicēts panisks vācu žurnālista raksts atomelektrostaciju aizstāvībai. Publikācija ir negaidīta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, autors aizšķērso ceļu progresam un nostājas dabai bīstamu tehnoloģiju pusē. Otrkārt, raksts publicēts pasaules progresa rupora lapās. Iebilst pret "zaļo" enerģētiku NYT – tas ir gluži kā rakstīt tur kaut ko labu par Putinu. Vai pat Trampu. Par publikāciju stāsta Viktors Marahovskis portālā RIA Novosti.

Raksta būtība: pēdējais kodolreaktors Vācijas teritorijā tiks apturēts 2022. gadā. Pēdējā ogļu stacija apklusīs mazliet vēlāk, 2038. gadā. Vienlaikus valdība mudina pirkt elektromobiļus, kuri patērē lielāku daudzumu elektroenerģijas. Nebūs par ļaunu atgādināt, ka no 1990. gada, kad Vācija pirmo reizi sāka īstenot enerģijas ekonomikas problēmas, enerģijas patēriņš valstī audzis par 10% (bet atbilstoša iedzīvotāju skaita pieauguma). Domājams, tendence turpināsies.

Pie tam daudzu enerģijas "zaļo" avotu pielietojuma paplašināšanās, iespējams, pietuvojusies maksimālajam rādītājam. Iedzīvotājiem jau ir līdz kaklam vēja ģeneratori virs galvām. Vācieši protestē pret jaunu vēja ģeneratoru būvi, kuri caurām diennaktīm dūc un pataisa trakus ar savu spēlīti "diena-nakts-diena-nakts" (pamēģiniet vien dzīvot apstākļos, kad ik pēc pāris sekundēm pār māju gulstas gigantiskā "ventilatora" lāpstiņa). Būvēt jaunos ģeneratorus attālāk no apdzīvotajām vietām nav viegli – Vācija ir blīvi apdzīvota. Vienkārši trūkst brīvas vietas, kur sabakstīt jaunus vēja ģeneratorus.

Galu galā Vācija var saskarties ar banālas elektrības deficītu.

Tomēr 60% pilsoņu joprojām kategoriski iebilst pret AES, "jo tās ir radioaktīvas", "jo bija avārija Fukusimā" (no savas puses piebildīsim – jo viņi skatījušies "Černobiļu" un tas atstājis iespaidu). Neskatoties uz zinātnieku, it īpaši Krievijā strādājošo komandu sasniegumiem, kuri atklāj, kā izmantot to, ko pieņemts uzskatīt par "izlietotiem kodoldegvielas elementiem", progresīvā sabiedrība kategoriski iebilst.

Raksta autors stāsta, ka vācu nācija, kas parasti "ar prieku dara to, kas izskatās labi", ir apjukusi, saskaroties ar nepieciešamību izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko. Turklāt rezultātā pašai Vācijai nākotnē var rasties milzu problēmas.

Faktiski runa ir par savdabīgu ideālistisku avantūru, ko attaisno nevis stratēģiski aprēķini, bet gan vienkārši par augstu morālo stāju.

Jāpiebilst, ka rakstā gandrīz nemaz nav pieminēta dabasgāze (nebrīvā Putina gāze no Krievijas). Redziet, aizstāvēt gāzi The New York Times lapās – tā būtu īsta pašnāvība, tāpēc vācu žurnālistu var saprast. Viņš jau ir demonstrējis visīstāko drosmi un vīrišķību.

© Sputnik / Александр Кряжев

No viņa raksta izriet vairāki interesanti aspekti.

Mūsu priekšā ir spilgts piemērs tam, kā rodas konflikts starp realitāti un kareivīgo ideālismu. Tādu piemēru ir daudz. Galvenais – šī parādība ir plašāka par jebkādām "zaļajām histērijām" un draud izvērsties par XXI gadsimta mēri, kas inficē smadzenes milzīgā teritorijā. Starp citu, arī Krievijā.

Pēc būtības pretkodola panikas raksturs Vācijā ir tāds pats kā viena Krievijas komiķa nesenā "jokā" par globālajām tēmām.

Komiķis satrauktā "pilsoniskā" balsī sarkastiski klāstīja, ka visa pārējā pasaule esot uzbūvējusi Lielo hadronu kolaideru, bet Krievija – raķeti (sliktā, sliktā Krievija). Taču lieta tāda, ka "klauna" kareivīgā ideālisma ziņā joks bija izcils, tikpat varens kā muļķības un tumsonības ziņā (komiķim neviens nav pastāstījis, cik lielā mērā Krievija piedalījās LAK būvdarbos. Iespējams, komiķim par to ir nospļauties. Diezin vai viņu kaut mazākajā mērā interesē vismaz, kas tas ir – kolaiders, priekš kam tas vajadzīgs un vai Krievijai ir kolaideri).

Tā ir vispārēja parādība. Skolas vecuma ekoradikāļi Eiropā arī ne vella nesaprot no tā, ko tik histēriski atbalsta, taču viņi nemaz neuzskata par vajadzīgu domāt – "lai lietotu telefonu, nekas nav jāzina par tā iekārtojumu".

Neapšaubāmais morālais taisnīgums (ekoloģija – labi, piesārņojums – slikti) viņu acīs itin labi aizstāj zināšanas. Ja nu vēl morālo stāju papildināt ar prasmi lietot aktuālos memus un aprobežota skolas līmeņa troļļošanas prasmes, ko demonstrē kura katra grēta, tad jau var ne tikai augstu vērtēt sevi par to, ka atrodies pareizajā vēstures pusē. Vēl var arī nicināt tos, kuri pareizajā pusē neatrodas.

Tātad plašas kareivīgo ideālistu masas iegūst savu bezmaksas sociālās pašcieņas porciju. Bez mazākās piepūles. Morālā stāja taču ir energoefektīvāka nekā zināšanas.

...Teorētiski varētu par to visu uzvelt vainu tā saucamās "Z paaudzes" smadzeņu ergonomiskajam dizainam vai aprunāties par "spēļmācību" paaudzi.

Taču man ir cita versija. Z paaudze – tā ir ne tik daudz paaudze, cik modīgs pasaules uztveres standarts. Ja cilvēkam ir 35 vai 50 gadi, tas taču vēl nenozīmē, ka viņš nemetīs pie malas kritisku domāšanu, turpinās lasīt garus tekstus, nepāries pie "memīšiem" un videoierakstiem, nenoraidīs riebīgus jautājumus no sērijas "Ko jūs patiesībā par to zināt?" un nesāks prasīt kaut ko morāli izcilu:

— izmaksāt visiem padomju represijās cietušajiem 100500 miljardus, "jo tur taču bija miljoniem upuru";

— izdalīt visiem strīdīgās teritorijas, "jo mums ir milzīga valsts un mēs ar to netiekam galā";

— izdalīt 100500 miljardus visiem, kas cietuši PSRS sabrukumā, "jo tas bija tautas īpašums, izlaupīts un sazāģēts";

— atteikties no raķetēm, jo ar visiem taču jādzīvo mierā; ieviest milzīgus pabalstus visiem, par visu un no 18 gadu vecuma, jo cilvēkus tak vajag saudzēt; dekriminalizēt narkotiku tirdzniecību, jo tūkstošiem nabaga zēnu un meiteņu, kas tajā pieķerti, ar salauztām dzīvēm gadiem ilgi sēž cietumā;

— un tā tālāk, bez gala un bez malas.

Visos gadījumos kareivīgajiem ideālistiem nav ne jausmas, kādus reālu efektu nesīs tāda balodīšu spārnu plivināšana. Viņus tas neinteresē, tas ir nepatīkami un atbaidoši.

Te atliek tikai just līdzi "pieaugušajiem" (ne vecuma, bet lomas ziņā), kas spiesti vadīt bērnu – kareivīgo ideālistu veidotas sabiedrības.

 Iespējams, Vāciju var glābt gāze no nebrīvās Krievijas. Bet ja nu nebrīvā, pieaugusī Krievija, kas gatava labot ideālistu sataisītās ziepes, vienreiz vienkārši pagaisīs?

29
Tagi:
kodolreaktors, Tramps, ASV, Krievija, zaļā enerģija
Vēja turbīnas, foto no arhīva

Pēc epidēmijas novārgušajām ekonomikām draud "zaļā vētra"

33
(atjaunots 18:04 21.05.2020)
Koronavīruss liek pārvērtēt attieksmi pret dažādākajiem mūsu dzīves aspektiem un problēmām. Viena no tām ir ogļskābās gāzes emisija un cīņa pret to. Viedokļi ir dažādi.

Sāksim ar klimatisko skepticismu. Patiešām, cilvēces un konkrētu valstu iespējas novirzīt resursus konkrētām nozarēm ir ierobežotas. Vai vispār ir vērts tērēt tos cīņai ar globālo sasilšanu (šajā jomā, neskatoties uz atjaunojamās enerģētikas cenu lejupslīdi, ir liels skaits risinājumu, kas nav attaisnoti tīri ekonomiski) laikā, kad veselības aprūpes sistēma, arī valstīs ar aktīvu diskusiju ekoloģijas jomā, nepārprotami nespēj tikt galā ar pašreizējo situāciju. Turklāt koronavīruss ir konstatējis arī šo sistēmu fundamentālos trūkumus. Iespējams, labāk būtu novirzīt papildu resursus medicīnai, nevis, piemēram, ogļskābās gāzes pārtveršanas un apglabāšanas sistēmām? Jautājumu portālā RIA Novosti analizē Aleksandrs Sobko. 

Otrs pols – ekoloģiskie aktīvisti. Situāciju ar koronavīrusu viņi traktē no sava viedokļa: mēs redzam, ka pat relatīvi neliela epidēmija pilnībā paralizējusi ikdienas dzīvi. Koronavīrusa epidēmija ir tikai neliela problema salīdzinājumā ar grūtībām, ar ko cilvēce var saskarties sakarā ar globālo sasilšanu un klimata pārmaiņām. Var tikai iztēloties, kādas graujošas sekas būs nākotnē. Tātad vajag tikai pastiprināt klimata tēmu un spert apņēmīgākus soļus cīņā ar klimata izmaiņām.

© Sputnik / Евгений Одиноков

Atstāsim lasītāja ziņā viņam tuvākā viedokļa izvēli un paskatīsimies uz problemātiku no mazliet cita leņķa.

Ņemot vērā epidēmiju un ekonomikas lejupslīdi, mazinās energonesēju pieprasījums vārda plašākajā nozīmē: cietīs gan naftas un gāzes nozare (to mēs patlaban vērojam), gan arī atjaunojamie enerģijas avoti (parādās visas pazīmes: tiek prognozēts manāms jaunu atjaunojamās enerģētikas avotu ieviešanas sarukums salīdzinājumā ar plāniem pirms koronakrīzes).

Rezultātā, pirmkārt, atjaunojamās enerģijas avotu piekritējiem rodas kārdinājums radīt īpaši labvēlīgu režīmu "zaļajai" enerģētikai. Otrkārt, kad sāksies ekonomikas atjaunošanās, aizvietot tradicionālo energonesēju apjomus pret atjaunojamajiem avotiem. Tas ir, sagrābt tirgus daļu "starpsugu" cīņā (atjaunojamie avoti pret fosilo degvielu).

Kas šim nolūkam jādara? Atkal jāizmanto ārpustirgus ietekmes metodes. Jaunie regulēšanas pasākumi vēl var parādīties (galu galā, dekarbonizācijas plāni Eiropā nekur nav pazuduši). Taču nebūt ne visas valstis cīņā ar izmešiem ir noskaņotas tikpat apņēmīgi kā ES. Tāpēc mēs redzam, kā koronavīrusa fonā plešas plašumā "verbālās intervences" par labu klimatiskajiem jautājumiem. To līmenis ir ļoti augsts. Romas pāvests uzskata, ka koronavīruss ir "dabas atbilde" klimatiskajai krīzei. Savukārt ANO gluži nopietni informē, ka viens no iemesliem kuru dēļ koronavīruss ir parādījies un izplatās, ir klimata pārmaiņas.

Tagad – konkrēti par degvielas veidiem un enerģētikas nozarēm. Transporta sektora problēmu kontekstā konsaltinga aģenrūra "Wood Mackenzie" brīdināja: šogad elektromobiļu pārdošanas apjomi pasaulē kritīsies par 43%. Protams, šos datus vēl jāsalīdzina ar tradicionālo automašīnu pārdošanas apjomu kritumu – arī tām neklāsies viegli. Vienlaikus ir skaidrs, ka naftas pieprasījumu tagad ietekmē nevis automašīnu pārdošanas samazināšanās, bet gan esošā autoparka apstāšanās. Tradicionālās automašīnas un elektromobiļa konkurence no ekonomikas viedokļa (atstāsim malā komfortu, uzpildes infrastruktūras esamību un visu pārējo) notiek tā saucamās pilnās īpašuma vērtības sfērā, kas ietver gan automašīnas cenu, gan izdevumus degvielai vidēja ekspluatācijas termiņa laikā. Naftas cenu krituma gadījumā priekšrocības ir tradicionālo automašīnu pusē.

Naftas tirgus daļas ieņemšana elektromobiļiem nav viegla lieta. Jau pirms krīzes tika pārdoti aptuveni tikai 2,2 milj. elektromobiļu gadā, tāpēc pat "zaļākās" prognozes paredz ilgstošu (aptuveni 10 gadi) tradicionālo dzinēju degvielas pieprasījuma pieaugumu. Elektromobiļu tirgus apjomi ir pārāk mazi, liela nozīme ir arī tam, ka nav iespējams ātri palielināt ražošanas jaudas, arī akumulatoru ražošanu.

Tomēr nostādne par tādu aizvietošanu parādās. Nesen izdevumā The Guardian publicētā raksta nosaukums "Vai koronavīruss nogalinās naftas rūpniecību un palīdzēs glābt klimatu?" ir pietiekami daiļrunīgs. "Naftas paātrināta norieta" piekritēji cer, ka pie cenas 35 dolāru apjomā par barelu 75% naftas ieguves projektu nespēj segt pat kapitālos izdevumus.

Tātad kompānijas pārtrauks investīcijas lētajā naftā, un pakāpeniski sāksies atkāpšanās no šīs degvielas.

Apstrīdama nostādne. Gan tāpēc, ka līdz ar cenu pieaugumu naftas un gāzes kompānijās atgriezīsies interese par jaunām investīcijām (jaudas tomēr ir milzīgas). Gan tāpēc, ka visi pēdējie notikumi naftas tirgū un pašizmaksas vērtējums liecina, ka ir virkne valstu ar zemu pašizmaksu (līdz 40 dolāriem). Starp tām ir arī Tuvie Austrumi un Krievija. Investīcijas šeit ir iespējamas arī zemu naftas cenu  apstākļos, cietīs tikai iemaksas budžetā.

Kurp tad, pēc "koronavīrusa stimulētās energopārejas" piekritēju domām, aizies investīcijas, ko būtu varējusi saņemt nafta? Vai uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem.

Cīņas otrā arēna ir elektroenerģijas tirgi, kuros atjaunojamie enerģijas avoti konkurē ar siltuma ģenerāciju. "Zaļā enerģētika" koronavīrusa fonā jau ir saskārusies ar grūtībām. To vidū ir piegādes ķēdīšu traucējumi, dolāra cenas pieaugums, sadalītās (mājas) ģenerācijas apstākļos – fakts, ka iedzīvotāji nav gatavi investēt otrā plāna uzdevumos. Piemēram, Austrālijā aizkavējas triju gigavatu "vēja" un "saules" uzstādīšana. Viena no problēmām – ASV dolāra kurss pret Austrālijas dolāru ir pieaudzis. Tiek prognozēta atjaunojamo avotu ieviešanas samazināšanās.

Līdz ar koronavīrusa problēmu "vējam" un "saulei" parādās vēl viens šķērslis – pakāpeniski tiek atcelts finansiālais atbalsts.

Piemēram, Ķīna šogad (tas nenotiek pirmo reizi) būtiski samazinājusi subsīdijas atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Par 50% samazināts atbalsts Saules baterijām un pilnībā (!) atceltas subsīdijas dārgākā tipa vēja ģenerācijai – ārzonai (vēja ģeneratori uzstādīti jūrā). Investīcijas "zaļumā" 2019. gadā Ķīnā kritās par 8%, Saules enerģijas ģenerācijas sfērā – par 33%.

Tomēr zaļajai enerģētikai joprojām saglabājas galvenā ārpustirgus priekšrocība – "nepastāvīgās" enerģijas izpirkšanas prioritāte un nekādu saistību energosistēmas jautas uzturēšanas aspektā.

Galvenā bāze – siltuma ģenerācija – nekur nav pazudusi un cieš zaudējumus jau tagad. 60% ogļu staciju Ķīnā strādā ar zaudējumiem. Cita starpā – arī tāpēc, ka tradicionālā ģenerācija nes atbildību par jaudas saglabāšanu, bet siltumstaciju noteiktās jaudas izmantošanas koeficients sarūk atjaunojamās enerģētikas augošās daļas fonā.

Atjaunojamās enerģijas un tradicionālās ģenerācijas pretrunas ir veidojušās pēdējos gados objektīvu iemeslu dēļ. Tagad, koronavīrusa fonā problēmu skaits pieaug, tātad augs arī konkurence un pretrunas. Rietumvalstīs paredzēts papildu atbalsts atjaunojamās enerģijas avotiem ar dekarbonizācijas plānu starpniecību – klimata pārmaiņu problēmas ietvaros. Pārējās valstīs palielināsies "klimatiskās nostādnes" spiediens.

33
Tagi:
ekonomiskā krīze, koronavīruss
Pēc temata
"Tas ir paradokss": eksperts pastāstīja, kādu cenu Baltija maksā par mītisko vienotību
Valsts budžets vējā: pāreja pie "zaļās" enerģijas var izputināt Latviju
Latvija pieprasa Eiropas Komisijai pastiprināt klimata mērķus
Trešajai daļai "zaļās" enerģijas ražotāju atņēma valsts atbalstu
Krievija nopelnīs uz globālās sasilšanas rēķina
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Foto no arhīva

Gadu no gada pieaug: nosaukta Rinkēviča pērnā gada ienākumu summa

0
(atjaunots 08:15 25.05.2020)
Neskaitot ienākumus, Latvijas ārlietu ministram pieder nekustamais īpašums, kā arī vairāki transportlīdzekļi.

RĪGA, 25. maijs – Sputnik. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 2019. gadā uzkrājis 385 833 eiro, kas ir par 41 406 eiro vairāk, nekā 2018. gadā, raksta Press.lv ar atsauci uz ministra ienākumu deklarāciju par pagājušo gadu.

Zināms, ka 2018. gadā Rinkēviča uzkrājumu summa sastādīja 344 427 eiro, 2017. gadā – 310 102 eiro, 2016. gadā – 279 327 eiro.

2019. gadā ārlietu ministra kopējie deklarētie ienākumi sastādīja 78 640 eiro. Tai skaitā zināms, ka 72 931 eiro Rinkēvičs saņēma algā no Valsts kancelejas, savukārt 5 075 eiro viņš saņēmis no Ārlietu ministrijas.

Tāpat ir zināms, ka, neskaitot ārlietu ministra amatu, Rinkēvičs 2019. gadā bija UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas viceprezidents, kā arī Sabiedrības integrācijas fonda padomes loceklis, Saeimas deputāts un partijas "Vienotība" valdes loceklis.

Pērn ministrs saņēma naudas kompensāciju 250 apmērā no Luksemburgas aviokompānijas Luxair un tādu pašu kompensāciju no Vācijas aviokompānijas Lufthansa.

Turklāt Rinkēvičam nav nekādu parādsaistību un viņam pieder nekustamais īpašums un transportlīdzekļi.

Iepriekš Sputnik Latvija publicēja datus par ierēdņu algām esošās krīzes periodā.

Tika ziņots, ka vairumam parlamentāriešu algas svārstās starp diviem un trim tūkstošiem eiro. Tā, par martu 13 parlamentārieši saņēma uz rokām vairāk nekā 3000 eiro.

Pirms 12 gadiem, 2008. gada krīzes laikā, Saeimas deputāti pieņēma lēmumu samazināt sev algas par aptuveni piekto daļu, lai ātrāk izkļūtu no krīzes. Šoreiz tik cēls žests netiek manīts.

0
Tagi:
ienākumi, Edgars Rinkēvičs
Pēc temata
Linkaits piedāvā 4 miljardu eiro sadali: sarakstā iekļuva azartspēles
Kādēļ Latvija var atļauties ignorēt realitāti
Bezdarbnieku armija Latvijā? Nopērciet visiem divus koferus vai ziepes un striķi
Laiks iesniegt deklarāciju un piemaksāt klāt: VID atgādināja iedzīvotājiem par nodokļiem