Krievijas un ASV prezidenti Vladimirs Putins un Donalds Tramps

Tramps visu nodos: divi uzskati par tikšanos Helsinkos

93
(atjaunots 14:56 07.07.2018)
Maksims Sokolovs
Neapšaubāmi, nevajag raudzīties uz partneri, kā zaldātam uz uti un vēl jo vairāk grauzt to ar zobiem – uzmanīga laipnība rotā politiķi. Taču izdarīt globālus secinājumus no politiskas tikšanās, turklāt tālredzīgus, arī nevajag.

Kad pēc ASV prezidenta palīga Džona Boltona brauciena rezultātiem tika paziņots, ka Putina un Trampa tikšanās notiks 16. jūlijā Helsinkos, viedokļi par gaidāmo tikšanos sadalījās, atzīmē RIA Novosti autors Maksims Sokolovs.

Ne maza daļa Rietumu novērotāju sauca sevi par "visspazudušajiem", jeb sāka pareģot gaidāmo pilno V. Putina uzvaru, kuram naivais Tramps nodos visu, ko drīkst un pat to, ko nedrīkst.

CNN eksperts salīdzināja Putinu ar milzīgu krievu lāci, savukārt Trampu — ar mazu bērnu, kuru lācis grasās sagūstīt.

Viņas Augstības valdība, saskaņā ar avīzi the Times, raizējas, ka Tramps nodos NATO sava varenā pretīmsēdētāja žēlsirdībā. Pēc "pērkona negaisa cēlāja" informācijas, Viņas Augstības ministri baidās, ka Trampu izdosies pārliecināt, lai ASV samazinātu savu saistību apjomu militārajā jomā Eiropā, kas nozīmē NATO aizsardzības spēju pasliktināšanos. Turklāt Tramps var atcelt ieplānotās militārās mācības, kas novedīs pie krīzes militārajā blokā.

Bijušais ASV vēstnieks Maskavā Makfols uzskata, ka Trampu pazudinās viņa lētticība un naivums: "Baidos, viņa gatavība sadraudzēties ar Putinu var kļūt par piekāpšanās iemeslu, kuras neatbilst Amerikas nacionālajām interesēm. Ja viņš apbērs Putinu ar slavēšanu kā Kimu Čenunu, Putinam tā būs liela uzvara. Tas ir viss, kas nepieciešams Putinam veiksmīgai tikšanās reizei."

Taču visspēcīgāko gaidāmās satikšanās ekspertīzi veica pazīstams ekonomists, Krievijas valdības padomnieks 1991.-1994. gadā Anderss Oslunds. Viņam parādījušās aizdomas, ka Boltons kļuvis par Krievijas aģentu, Putina marioneti. Līdz šim Boltons bijis pazīstams ar savu nāvīgi ciešo bezbailību cīņās (lai arī nereālās, bet tikai diplomātiskajās), taču tagad viņš pārtapis Kremļa aģentā un nodevis visas gaidāmās pārrunas.

Pārsteidzoša panikas aina vērojama rindās: "Mūs ielenca, nošķīra, nodeva, viss pazudis."

Tai asi kontrastē Krievijas ekspertu un politiķu spriedelējumi. Te pastāv ārkārtēja piesardzība, un tie var tikt novesti pie kaut kā līdzīga "Pastāv iespēja, ka izdosies palaist interešu saskaņošanas mehānismu, kurš patreiz gandrīz pilnībā neeksistē". Nu un kaut kas līdzīgs "Iepazīties vienmēr ir neslikti" un "Runāt ir labāk, nekā nerunāt".

Daļēji tas varētu būt skaidrojams ar vienkāršu nevēlēšanos nobrīnēt — "Nesaki "hop", kamēr nešķērsosi Čopu". Un vispār lielīties ar nākotnes panākumiem nav prātīga lieta.

Taču ir arī citas domas. Tieši ASV politiskās kārtības apoloģēti noguruši skaidrot, ka Trampa tipa fluktuācijas neko nenozīmē. Politiskā sistēma, kura uzbūvēta uz noturēšanas un pretestības, ir spējīga noslāpēt pašu asāko valdnieka raustīšanos:

"Lai cik stipri netraucētu vētra

Gadsimtu koku augšas,

Tā nevienu nenogāzīs,

Pat iešūpot nespēs

Līdz saknēm lieguma mežu."'

Tikai un vispusīgi tas attiecas arī uz ārpolitiku, kur jebkādas vienošanās ir jāapstiprina Kongresam, un cik tad lielā mērā Kongress ir gatavs iet pretī prezidentam — mēs redzējām.

Tādēļ visi šie pārliecinošie apoloģētu skaidrojumi, kuriem daļēji pat varētu piekrist, tieši nozīmē, ka vissirsnīgākā satikšanās maz ko nozīmē līdz brīdim, kamēr valstu vadītāju vienošanās netiks apzīmētas skaidros paragrāfos, kuras apstiprinās Kongress. Krievijas eksperti vienkārši tic amerikāņu demokrātijas spēkam — un tādēļ īsti neglaimojas.

Visbeidzot, ticība personīgo sakaru spēkā augstākajā līmenī ir pamatīgi savājinājusies. Visas šīs sarunas par elektrību, par attiecību ķīmiju — tām var pieklājīgi pamāt ar galvu, taču lolot nopietnas cerības uz elektroķīmiju pašmāju diplomātija jau sen nav gatava. Te ir dabiska reakcija uz starptautisko lietu kārtošanas veidu, kāds bija Gorbačova un Jeļcina laikā, kad mūsu valdnieki ekstāzēja un nosarka no draudzības izrādīšanas, par kuru neskopojās mūsu partneri.

Pirms trīsdesmit gadiem Kremlī noticēja, ka, ja maigi uzklāj, tad arī miegam jābūt labam. Sekojošie notikumi parādīja, ka tas ne vienmēr ir tā.

Neapšaubāmi, nevajag raudzīties uz partneri, kā zaldātam uz uti un vēl jo vairāk grauzt to ar zobiem — uzmanīga laipnība rotā politiķi. Taču izdarīt globālus secinājumus no politiskas tikšanās, turklāt tālredzīgus — pašmāju diplomātija tomēr vairs nav bērna vecumā.

Atšķirībā no Rietumu ekspertiem, daudzi no kuriem mūžīgi mūžos palikuši par jaundzimušajiem savā prātā.    

93
Pēc temata
Mediji pastāstīja, kāpēc ASV un Eiropā baidās no Trampa un Putina tikšanās
Welt par Trampa un Putina iespējamo vienošanos: "Eiropas šausmas"
Muļķi un nīdēji: Trampu kritizē par tikšanos ar Putinu