Krievijas izlases līdzjutēji. Foto no arhīva

Rasisms, huligānisms, homofobija… Cik taisnīgi ir ļaunākie stereotipi par Krieviju?

113
(atjaunots 09:40 05.07.2018)
Visa pasaule uzmanīgi sekos līdzi tam, vai Krievijai izdosies aizvadīt čempionātu bez incidentiem…

— Pirms Pasaules čempionāta futbolā pastāv bažas par tā rīkošanu Krievijā.

— LGBT sabiedrība, antirasisma asociācijas un līdzjutēji baidās no vardarbības.

— Mēs uzmanīgi izskatām visus šos jautājumus, raksta franču izdevums "20 Minutes".

Žuljēna Laluā raksta tulkojumu krievu valodā piedāvā InoSMI.

No sākuma izjūtas no Pasaules čempionāta nebija tās patīkamākās, lai gan tagad čempionāts izraisa sava veida skaudību. Taču lieta tāda, ka tas vienmēr to izraisa. Vai arī šoreiz mazāku, nekā parasti? Pirmām kārtām, tas ir saistīts ar esošo atmosfēru un sliktajām atmiņām. Piemēram, atmiņas par patiesu Krievijas līdzjutēju militāro operāciju Marseļā, jeb par pērtiķu kliedzieniem pēdējā franču izlases biedru mačā Sanktpēterburgā. Tiksim beidzot skaidrībā ar skaidrām, taču ne obligāti pamatotām raizēm sakarā ar 21. Pasaules čempionāta futbolā saimnieci.

Vai LGBT sabiedrības pārstāvjiem obligāti jāuzvedas atturīgi?

Vispirms palūkosimies uz likumiem. Jautrajā Krievijas demokrātijā, ko mēs šeit nevērtēsim, pastāv izpratnei sarežģīts homofobisks likums. Īsumā, tas aizliedz homoseksuālisma propagandu nepilngadīgo vidū. Burtiskā izpratnē tas liek domāt par to, ka skūpstīšanās mazās Nastjas vai Ļenas priekšā Gorkija parkā nozīmēs biļeti vienā virzienā uz pāraudzināšanu kaut kur Sibīrijā.

Praksē viss nav tik briesmīgi. 2017. gadā sakarā ar šo likumu tika aizturēti tikai septiņi cilvēki (visi no LGBT sabiedrības – autora piez.), un trim no viņiem izrakstīja sodus. Tātad, ārzemju līdzjutēji diez vai nokļūs aiz restēm.

"Pasaules čempionāta rīkotāji vairākkārt apgalvoja, ka pret seksuālo minoritāšu pārstāvjiem izturēsies labi, un ka viņiem būs tiesības nākt uz stadionu ar varavīksnes karogiem. Tie ir tikai mutiski apgalvojumi, un likums joprojām paliek spēkā, taču man liekas, ka policija saņēmusi instrukcijas sakarā ar iespējamajām sekām," — apgalvo Krievijas LGBT sporta federācijas vadītājs Aleksandrs Agapovs.

Tad būtu jāizskata homoseksuālisma morālā uztvere Krievijā, kur ir ārkārtīgi konservatīvi uzskati šajā jomā. Neviens nav aizmirsis teju atklātos viena no pazīstamākajiem Krievijas huligāniem Aleksandra Šprigina draudus, ko viņš izteica sarunā ar "Parisien" (Le Parisien): "Gejiem ir jāciena valsts kultūra, uz kuru viņi dodas. Tu vari atbraukt ar draugu un paņemt vienu numuru, taču nevajag skūpstīties un turēties aiz rokas Sarkanajā laukumā."

Tātad viendzimuma pāris nevar staigāt rokās sadevušies pa slavenāko Krievijas laukumu, neriskējot sastapties ar agresiju? Tiesa vai pārspīlējums?

"Atsevišķas pilsētas un vietas ir labvēlīgākas par citām. Jābūt gataviem atsevišķu Krievijas pilsoņu homofobijai un ksenofobijai. Vai jūs domājat, ka pēc visa, kas tika pateikts, uz Pasaules čempionātu Krievijā brauks daudz viendzimuma pāru? Man liekas, ka tādu būs maz, un viss aizritēs labi, kas pēc tam ļaus Krievijai paziņot: "Redziet, nekas slikts nenotika. Tas viss atkal ir Rietumu mediju propaganda," — skaidro Agapovs.

Семья Рукабер в Карлсруэ
© Фото : из личного архива семьи Рукабер

Lai kā tur nebūtu, NVO "Futbols pret rasismu Eiropā" publicēja mājaslapā rekomendācijas etnisko un seksuālo minoritāšu pārstāvjiem pirms brauciena uz Krieviju. Atzīmēsim sekojošas:

— Nepiedalīties visā, kas atgādina LGBT tiesību aizsardzību demonstrāciju.

— Uzmanīgi izturēties pret lietojumprogrammām un iepazīšanās portāliem homoseksuālistiem, jo atsevišķi profili pieder agresīviem anti-LGBT aktīvistiem.

— Negaidītas "pazušanas" gadījumam, vienmēr brīdināt tuviniekus par braucieniem vai tikšanām.

Vai mēs izdzirdēsim pērtiķu kliedzienus no tribīnēm?

Par to ir citas Krievijas varas iestāžu raizes. Laikam, tās pat ir nopietnākas, jo tās redzamība potenciāli ir visaugstākā. Runa ir par pērtiķu kliedzieniem, kuri nereti skan Krievijas čempionāta mačos un skaidri dzirdami televīzijas translācijas laikā.

Krievijas futbola varas iestādes apgalvo, ka jau ne pirmo sezonu cīnās ar šo parādību, taču īpašs progress pagaidām nav manāms. Tiesību aizstāvji saskaitīja ne mazāk kā 89 rasisma incidentus 2016.-2017. gada sezonas maču laikā.

Pēdējais no tiem guva plašu sabiedrības rezonansi, jo notika Krievijas un Francijas biedru izlases mača laikā martā. Francijas fotogrāfi apgalvo, ka dzirdējuši rasistiskus kliedzienus, kad bumba izrādījās pie Usmana Dembele (Ousmane Dembele), savukārt televīzijas skatītāji varēja pamanīt tos pēc Pogba iziešanas laukumā spēles beigās.

Sods KFS

Šie kliedzieni (daļa Francijas līdzjutēju, gluži kā uz sola sēdošais izlases personāls, apgalvo, ka vispār neko neesot pamanījuši – autora piez.) noveda pie liela mēroga izmeklēšanas. "Pēc detalizētas izmeklēšanas un video pierādījumu noskatīšanās" ne vien Krievijas Futbola savienībai piesprieda 25 tūkstošu eiro sodu, ņemot vērā "augstu incidenta smaguma pakāpi", bet arī atsevišķiem līdzjutējiem, kuri tajā piedalījušies.

Pēc "SOVA" centra darbinieka Iļjas Artemjeva domām, kurš nodarbojas ar rasu diskriminācijas jautājumiem futbolā, šāda uzvedība diez vai atkārtosies Pasaules čempionāta laikā:

"Rasisma incidenti Krievijas un Francijas mača laikā mani ļoti pārsteidza, jo nacionālās izlases auditorija nav tā pati, kā Krievijas klubiem ar to visradikālākajiem faniem. Varas iestādes, spriežot pēc visa, pieņēma nepieciešamos mērus un izstrādāja gudru akreditācijas sistēmu ar līdzjutēja apliecību, kam būtu jāattur visradikālākie elementi tālāk no mačiem. Tie, kas tomēr nokļūs stadionā, visticamāk sēdēs tālu viens no otra un paliks nepamanīti."

Jebkurā gadījumā, pirmām kārtām, nedrīkst aizmirst par kultūras atšķirībām. Krievijā pabijušies līdzjutēji un spēlētāji jau stāstījuši par neveiklo ziņkārību pret citas ādas krāsas cilvēkiem atsevišķās valsts daļās, kur 99% iedzīvotāju ir baltādainie. Tādējādi, tūkstoši Āfrikas komandu līdzjutēji varētu nest līdzi īstu kultūršoku nelielās pilsētās, kuras līdz šim palikušas malā no multikulturālisma.

NVO "Futbols pret rasismu Eiropā" brīdina arī mazākumtautību pārstāvjus par to, ka "Krievijas pilsoņi mazāk uztver rasistiskus aizvainojumus, un atsevišķos gadījumos var uzvesties samērā netaktiski attiecībā pret melnādainajiem un aziātiem. Vārds "nēģeris" tur tiek lietots melnādaina cilvēka apzīmēšanai un tam nav nekāda negatīva zemteksta".

Vai vietējie huligāni sarīkos izrēķināšanos ar angļu "kolēģiem"?

Visiem atmiņā vēl dzīvas līdzjutēju kaujas Marseļas vecajā ostā 2016. gada Eiropas čempionāta laikā, kad Krievijas huligāni nolēma satikties kaujā ar labākajiem no labākajiem. Kā viņi paši uzskatīja. Taču britu kaušļi kļuvuši veci, savukārt Skotlendjarda darīja savu darāmo atšķirībā no Krievijas varas iestādēm, kas īpaši netika skaidrībā ar savu līdzjutēju dosjē izpētīšanu pirms mačiem.

Šoreiz visam jābūt savādāk. "Nedomāju, ka Anglijas izlases līdzjutējiem kaut kas varētu draudēt. Varas iestādes darīs visu, lai noturētu aktīvākos huligānus mājās. Vairumam cilvēku šeit nav nekāda naida pret angļiem, turklāt visur ir policisti ar skaidrām instrukcijām," — uzskata Iļja Artemjevs. Citiem vārdiem sakot, tēvoča Vlada (Putina – red. piez.) valstī policija noskaņota daudz izlēmīgāk un jau sākusi rīkot kārtību. Atsevišķos rajonos tai palīdz kazaki, kuri šodien kļuvuši par sava veida ultralabējo kustību varas iestāžu dienestā.

113
Pēc temata
Briti atvainojas par savas valdības darbībām
Futbola fani no Anglijas un Beļģijas brāļojās pēc mača Kaļiņingradā
Futbola fanu rīcība Maskavā aizkustinājusi visu pasauli
Lielbritānijas iedzīvotāji atvainojušies Krievijai par "neprātīgajiem līderiem"
Krievija lūgta deportēt futbola līdzjutējus no Argentīnas par kautiņu
Baltkrievija

Baltkrievijā aprok zemē krāsaino revolūciju

64
(atjaunots 09:35 24.10.2020)
Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Baltkrievu opozīcija ir tik ļoti neveiksmīga, ka tai ir pat izredzes zaudēt nominācijā "Gada neveiksminieks", raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti. Pret to spēlē gan no tās neatkarīgi apstākļi, gan pašas līderi, kuri izvirza tik pārsteidzošas iniciatīvas, ka vispār nav skaidrs, kā tās izkraut bez smagiem reputācijas un imidža zaudējumiem.

Svētdien beidzas Aleksandram Lukašenko pirms gandrīz divām nedēļām izvirzītā Svetlanas Tihanovskas "ultimāta" termiņš. Tā kā ne mazāko pazīmju Baltkrievijas varasiestāžu gatavībai izpildīt tā prasības netiek novērotas, no pirmdienas, saskaņā ar "prezidentes Svetas" solījumu, Baltkrievijai ir jāieslīkst nacionāla streika, ceļu bloķēšanas un pārdošanas apmēru valsts veikalos krituma haosā.

Taču ar katru dienu šāda notikumu attīstība izskatās arvien fantastiskāk.

Izskatās, aizdomas par to sāk parādīties pat opozīcijas koordinācijas padomē, kura tagad uzdodas ar jautājumu, kā lai izsprūk no situācijas ar vismazākajiem zaudējumiem. Viens no tās locekļiem, Pāvels Latuško, paziņoja, ka līdz ar ultimāta termiņa iztecēšanu, kurš ar vieglu rokas kustību pārvērtās "tautas" ultimātā, viņi audzēs savu aktivitāti. Ļoti ērts formulējums, kurš paver visplašākās interpretācijas iespējas, taču nesniedz nekādas saistības.

Tomēr arvien acīmredzamāku Baltkrievijas protestu izgāšanos būtu nepareizi saistīt tikai un vienīgi ar iekšējiem faktoriem, lai gan, neapšaubāmi, tie spēlē galveno lomu.

Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.

Pusotru desmitgadi tas – šis fenomens – bija reāls drauds varasiestādēm un vienlaikus iedvesma opozīcijai lielā daudzumā valstu. Krāsainās revolūcijas tika uzskatītas par perfektu un visvarenu ieroci nevēlamo valdnieku un režīmu gāšanai. Šis jēdziens demoralizēja vienus un iedvesa pārliecību citiem par viņu drīzo uzvaru.

Taču, laikam, pats galvenais: par iespēju šādā veidā reāli izmainīt dzīvi uz labo pusi bija patiesi pārliecināts milzīgs daudzums cilvēku, kuriem nav tieša sakara ar politiku.

Jo krāsainā revolūcija – tas nav tikai valsts apvērsums. Tā nav iespējama bez pilsoņu pārpildītām ielām, kuri parastā situācijā ir apolitiski, taču pēkšņi sāk ticēt tūlītējas varas maiņas nepieciešamībā, neraugoties uz rakstītiem noteikumiem, gaišākas nākotnes dēļ. Tieši tas pamudināja desmitiem un simtiem tūkstošiem cilvēku iziet Kairas Tahriras laukumā 2011. gadā un Eiromaidanā Kijevā 2013. gadā.

Starp citu, Baltkrievijas protesti arī sākumā varēja palielīties ar pietiekami lieliem cilvēku pūļiem. Tikai pasākumu dalībnieku skaits nemitīgi samazinās katru nedēļu.

Lieta nav tikai tajā, ka cilvēki ir noguruši no tā, ka viņu dalība pasākumos nenes rezultātus un ka lozungam "Lukašenko, ej prom", izrādās, nepiemīt maģisks spēks padzīt "nepareizo" nacionālo līderi. Paralēli Baltkrievijas notikumiem citās pasaules malās notiek visnotaļ zīmīgi procesi, kuri liek republikas pilsoņiem arvien skaidrāk vērtēt notiekošo savā zemē.

Ir Kirgīzija, kur tieši šobrīd piedzīvo 15 gadu laikā trešo politisko krīzi, attiecībā pret kuru tiek pielietota birka "krāsainā revolūcija" Maz kurš ir izdarījis parādības diskreditācijai vairāk, nekā šī Vidusāzijas valsts, jo galvenais visu valsts apvērsumu iznākums, kuriem norisinās ar ielu nekārtībām un anarhiju, kļuvis pārmaiņu trūkums uz kaut ko labāku priekš Kirgizstānas sabiedrības.

Mēnesi pirms vēlēšanām Biškekā slēdza visus ieroču veikalus. Taču tur joprojām neslikti iztiek arī ar bruģakmeņiem un armatūru. Varētu teikt, ar "proletariāta ieroci", ja tas būtu viņš.

Ir Armēnija. Pieaugošās skepses attiecībā uz jebkādiem maidaniem un arvien biežāku to neveiksmju fonā tieši 2018. gada notikumi Erevānā kalpoja par paraugu samtainajai revolūcijai, kura visās nozīmēs izdevās. Demokrātijas, Eiropas nākotnes un korupcijas apkarošanas vārdā sacēlusies tauta veiksmīgi gāza apnikušo varu, nolika valsts vadībā to, kuram noticēja, – un jaunajam līderim pat ir ar ko palielīties pirmajos darba gados. Visādā gadījumā, katastrofālo rezultātu trūkums, kā Ukrainā vai tajā pašā Kirgīzijā, jau var skaitīties zīmīgs sasniegums šādos laikos.

Taču kāda jēga tautas izdarītajā Eiropas izvēlē, uzvarētajos korumpantos no iepriekšējās varas un progresīvā demokrātiskā līderī, ja Armēnija atkal izrādījusies ļoti veca un asiņaina konflikta epicentrā? Turklāt pat cilvēkam, kam ir sveša politikas pasaule, ir skaidrs, ka Azerbaidžāna izmantoja kaimiņa demokrātijas meklējumus savās interesē, kā rezultātus var novērot šobrīd Kalnu Karabahā.

Termins "krāsainā revolūcija" slēpti ved pie domas, ka pasaule ir kaut kas burvīgs, saulains, draudzīga vieta, kur cilvēki viens otram ir brāļi, - un ir jāaizvāc atsevišķi kaitnieciski spēki valsts vadībā, un valsts uzreiz pārtaps tādā pašā ziedošā dārzā, kurš dzīvo harmonijā ar apkārtējiem. Kirgīzija un Armēnija baltkrievu sabiedrībai ir uzskatāms atgādinājums, ka šāds priekšstats ir ilūzija, kurai nav ne mazākā sakar ar realitāti nedz iekšpolitiskā, nedz ārpolitiskā nozīmē.

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka protesti Baltkrievijā konsekventi virzās pie savas arvien neizbēgamākas izgāšanās.

Un tādējādi republika iedzīs savu naglu vispasaules mīta par krāsaino revolūciju zārkā.

64
Tagi:
Baltkrievija
Temats:
Baltkrievijas būt vai nebūt
Pēc temata
Polija vēsta, ka atradīs "iespējas atbildēt" Minskai diplomātu jautājumā
ES pieņēma lēmumu par Lukašenko iekļaušanu melnajā sarakstā
Lukašenko vai opozīcija: kam simpatizē Latvijas iedzīvotāji
Bašars Asads: karš Sīrijā vēl nav beidzies
ASV prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, foto no arhīva

Vainu par Baidena zaudējumu neizdosies uzvelt krieviem

25
(atjaunots 16:27 22.10.2020)
Amerikas vēlēšanas izgājušas finiša taisnē: šodien Donalds Tramps un Džo Baidens pēdējo reizi tiksies televīzijas debatēs.

Turklāt šī tikšanās, principā, var kļūt arī par pēdējo viņu dzīvē – kaislību vilnis ASV šobrīd ir tik liels, ka ir ļoti sarežģīti iztēloties šos abus cilvēkus kopā jebkad. Pat ja notiks brīnums un Baidens uzvarēs vēlēšanās, Tramps var vienkārši neatzīt balsojuma rezultātus vai, pārkāpjot visas tradīcijas, neierasties inaugurācijas ceremonijā. Savukārt Baidens noteikti ne par kādu cenu neatnāks uz Trampa inaugurāciju – tādēļ ceturtdien viņiem būs pēdējā iespēja pateikt viens otram to, ko viņi vēlas. Un viņi šo iespēju izmantos pilnā apjomā. Par radušos situāciju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Baidens
© Sputnik / Григорий Василенко

Tramps nosauks Baidenu par noziedzīgas grupas vadītāju un pieprasīs iesēdināt Džo (kopā ar dēlu Hanteru) cietumā. Uz cietumu Džo nedosies, taču, kad zaudēs vēlēšanās, mediji runās, ka viņu nogāza no kājām "oktobra pārsteigums" – pirms dažām dienām publicētais kompromitējošais materiāls no Hantera datora cietā diska, kurš pieķer bijušo viceprezidentu melos un korupcijā. Taču Baidens zaudētu arī bez šiem materiāliem – vienkārši tāpēc, ka Tramps bija nolemts uz uzvaru. Bet kā tad tā: aptaujas taču demonstrē milzīgu Baidena virsroku? Nevar taču tās visas būt izdomātas?

Var. Jo likmes ir augstas, kā nekad, un nav tādu melu, uz kuriem neuzdrīkstētos tie, kas spēlē pret Trampu. "Es balotējos ne tikai pret Baidenu, es balotējos pret kreisajiem medijiem, lielām tehnoloģiskām kompānijām-milžiem (Facebook, Twitter, Google), un "Vašingtonas purvu"," sacīja pirms dažām dienām Tramps.

Jā – un par labāko apliecinājumu tam kļuva šī trīsgalvainā monstra reakcija uz kompromitējošā materiāla pret Baidenu ģimeni parādīšanos. New York Post publikāciju vienkārši centās nobloķēt – Google neredzēja to savos meklēšanas rezultātos, savukārt Facebook un Twitter neļāva dalīties ar tās hipersaiti. Nu un pats par sevi saprotams, mediji centās vienkārši neredzēt skandalozo publikāciju, savukārt vairums politiķu izlikās, ka nekas nopietns nav noticis. Tātad visi trīs spēki uzstājās sinhroni, apliecinot Trampa taisnību.

Turklāt uzreiz izskanēja arī apsūdzības pret Krieviju – skaidrs taču, ka Maskava atkal iejaucās Amerikas vēlēšanas, piemetot klāt kompromitējošo materiālu pret Baidenu.

Par to runāja ne tikai komentētāji un kongresmeņi, bet arī specdienestu darbinieki. Bijušie darbinieki – jo ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Džons Retklifs paziņoja, ka informācija Baidena klēpjdatorā "nav daļa no kaut kādas Krievijas dezinformācijas kampaņas". Taču pussimts bijušo izlūkotāju (ieskaitot Retklifa priekšteci Džimu Kleperu, kuru pieķēra zvēresta laušanā) uzrakstīja atklātu vēstuli ar apgalvojumu, ka pieredze "liek mums nopietni uzskatīt, ka ievērojamu lomu šajā lietā spēlējusi Krievijas valdība":

"Elektronisko vēstuļu nokļūšanai ASV politiskajā arēnā, kuras, provizoriski, pieder ASV viceprezidenta Baidena dēlam Hanteram, vairums no kurām attiecas pie perioda, kad viņš strādāja Ukrainas gāzes kompānijas "Burisma" vadībā, ir visas klasiskās Krievijas informācijas kampaņas pazīmes."

Tātad Krieviju neapsūdz tajā, ka tā safabricējusi Baidena kompromitējošo materiālu, – lai gan arī šādas balsis skan, – nē, tā vienkārši to izplatīja. Bet kā tai tas izdevies, ja, pēc Rūdija Džuliani (Trampa advokāta un bijušā Ņujorkas mēra) sacītā, Hantera Baidena datora cietā diska saturs jau pirms septiņiem mēnešiem tika nodots FIB? Tātad Maskava turēja noslēpumā šos materiālus, gatavojot "oktobra pārsteigumu", vai arī to darīja Trampa štābs un viņa padomdevēji, ieskaitot to pašu Džuliani? Ak jā, Džuliani taču strādā pie Putina… Un tie nav joki: kā paziņoja senators Kriss Mērfijs, "šoreiz krievi nolēma izstrādāt amerikāņu pilsoņus kā savus aģentus. Viņi centīsies izplatīt savu propagandu meinstrīma medijos… Un viņi guvuši panākumus. Ziniet, Rūdijs Džuliani tagad, pēc būtības, ir Krievijas aģents".

Jā, protams, ja jau pats Tramps strādā pie Kremļa, tad ko tur vairs runāt par viņa darbiniekiem un pietuvinātām personām. Par to var smieties, taču tieši šāds situācijas vērtējuma neadekvātums un centieni pārdot amerikāņiem "Krievijas iejaukšanos" pat situācijā ar Baidenu ģimenītes kompromitējošo materiālu ir labākais apliecinājums tam, ka Tramps jau ir uzvarējis. Jo viņa pretinieki dzīvo absolūti izdomātā pasaulē, kurā krievi ietekmē ASV vēlēšanu iznākumu, savukārt starpība starp atbalstu Baidenam un Trampam ir mērāma divu ciparu skaitļos. Turklāt tas viss notiek vienlaikus un nekādā veidā neizraisa pretrunas.

Taču reālajā pasaulē mēs novērojam pavisam citu: milzīgi Trampa atbalstītāju pūļi viņa bezgalīgajos mītiņos visā valstī un pilns entuziasma trūkums retajās Baidena tikšanās reizēs ar nedaudziem atbalstītājiem. Atbalsta Trampam izaugsme ir vērojama pat minoritāšu vidū (piemēram, krāsaino un musulmaņu vidū), kuri vispār neattiecas pie viņa elektorāta. Absolūts Trampa "krievu sakaru" pierādījumu trūkums un arvien jaunāki Baidena ģimenes melīguma un korumpētības pierādījumi. Un pats galvenais – reālajā pasaulē amerikāņi sen jau ir vīlušies savā politiskajā elitē un tieši tāpēc vienīgā nopietnā alternatīva Trampam varēja būt ārpus sistēmas stāvošais senators Sanderss. Taču tieši nepiederības sistēmai dēļ kolektīvais "Baidens" arī nepielaida viņu pie vēlēšanām.

Parastie amerikāņi dzīvo reālā pasaulē, nevis propagandas pasaulē, un tāpēc 3. novembra vēlēšanu iznākums ir izlemts. Pat neskatoties uz centieniem uzskrūvēt balsis vajadzīgajos štatos, mobilizējot pasīvo demokrātisko elektorātu balsot pa pastu – jo arī tur notiek manāms priekšlaicīgi par republikāņiem nobalsojušo skaita kāpums.

Izdomātā pasaule zaudēs 3. novembrī, taču nekur nepazudīs. Trīsgalvainā hidra cerēs uz revanšu un strādās pie tā. Gan Amerikas, gan globālā mērogā – un te jau tai būs visas tiesības vainot krievus savās neveiksmēs.

25
Tagi:
Džo Baidens, Tramps, prezidenta vēlēšanas, ASV
Jaunie cilvēki ar koferiem. Foto no arhīva

Spriedums Latvijai un tās nodokļu maksātājiem. Ko stāstīja latviešu mediji

0
(atjaunots 11:24 25.10.2020)
Kas cits apmaksās Rail Baltica tukšos ātrvilcienus, ja ne latviešu nodokļu maksātājs? Rodas iespaids, ka gaidāmās Rail Baltica ātrvilcieni Latvijas iedzīvotājiem ir kā stikla krelles iedzimtajiem.

Nesen AS "RB Rail" Sistēmu un ekspluatācijas departamenta vadītājs Žans Marks Bedmārs sniedza interviju. Portāls Puaro raksta, ka labākajā gadījumā to var uzskatīt par meliem, bet sliktākajā gadījumā – par idiotismu.

Lielas pilsētas, tukši vilcieni...

Žans Marks Bedmārs izteicās: "Sagaidāmais pasažieru vilcienu grafiks – viens ātrvilciens stundā katrā virzienā. Paredzēti arī reģionālie vilcieni, kas trasi izmantos tādā pašā intensitātē, reizi stundā, un kursēs ar ātrumu 200 km/h."

Pieņemsim, vilciens kursēs dienas intervālā – 10 stundas diennaktī. Tādā diapazonā vilcieni kursē Centrāleiropā, un ir pamatoti domāt, ka Žana kungs savā intervijā aizmirsa pieminēt tieši šo skaitli.

Tagad iedomāsimies, kā starptautisks vilciens izskatās uz ātrgaitas dzelzceļa līnijas attīstītajā Eiropā. Piemēram, Polijā tie ir Siemens EuroSprinter (ES 64) klases vilcieni ar sešiem vagoniem, katrs ar 60 sēdvietām vienā vagonā vai 360 pasažieri visā vilcienā. Vācijā ir vilcieni ar 8 un 10 vagoniem, tomēr autors uzskata, ka tik milzīgi vilcieni pa Baltijas sliedēm nebrauks bieži.

Tagad iedomāsimies, cik daudz pasažieru dienā jāpārvadā ar RB vilcieniem, kas izbrauc no Rīgas, piemēram, uz Viļņu, lai Bedmara tēze par  nebūtu nepamatota. Viens vilciens stundā – 10 vilcieni dienā ar 360 pasažieru katrā – 3600 pasažieru dienā. 365 dienas gadā. 1 314 000 pasažieru gadā, un tas ir tikai uz Viļņu.

Salīdzinājumam – viena starptautiskā autobusa Rīga – Viļņa ietilpība ir aptuveni 60 pasažieri. Lai pārvadātu 3600 pasažierus ar autobusiem, mums vajadzēs 60 autobusus. Ja mēs izmantosim to pašu braukšanas diapazonu – 10 stundas dienā, tad, lai dienā pārvadātu 3600 pasažierus, autobusam no Rīgas uz Viļņu jāizbrauc ik pēc 10 minūtēm. Tomēr patiesībā tagad katru dienu no Rīgas uz Viļņu atiet tikai 5 autobusi – ne vairāk kā 300 pasažieru.

Pat, ja mēs iedomājamies, ka visi 300 ikdienas autobusu pasažieri pārsēdīsies uz RB vilcieniem, tad vilcienos joprojām paliks brīvas 3300 vietas. Nav pilnīgi skaidrs, kā Bedmāra kungs plāno aizpildīt šīs 3300 vietas. Atliek vien cerēt, ka viņš negrasās par nodokļu maksātāju naudu katru stundu no Rīgas sūtīt gandrīz pilnīgi tukšus vilcienus?

Melis vai idiots?

Nu labi, pieļāva autors, iespējams, vēl aptuveni 300 pasažieri dienā virzienā Rīga – Viļņa uz RB vilcieniem pārsēdīsies no lidmašīnām. Varbūt vēl kādi 300 pasažieri uz RB vilcieniem pārsēdīsies  no  automašīnām.

Taču, pat iedomājoties, ka 1000 cilvēki ik dienas gribēs no autobusiem, automašīnām un lidmašīnām pārsēsties vilcienos, tik un tā 2600 vietas paliks tukšas. Tie ir 43 tukši vagoni vai 7 tukši vilcieni. Katru dienu. Kā Bedmars plāno aizpildīt šo vakuumu?

Autors atzinās, ka papūlējies pārbaudīt, cik reizes dienā kursē vilciens Varšava – Berlīne. Tas kursē tikai piecas reizes dienā. Un tas ir vilciens, kas savieno valsti, kur dzīvo 37 miljoni cilvēku, ar otru valsti, kur dzīvo 83 miljoni

Toties vilciens, kas savienos valstis, kuru iedzīvotāju skaits ir mazāks par sešiem miljoniem, kursēs desmit reizes dienā?

No visa iepriekšminētā autors izdarīja bēdīgu secinājumu – Bedmars ir melis vai idiots. Bet, lai kā arī būtu, jau šodien ir acīmredzams, ka Rail Baltica noteikti ir vēl viena pretendente uz nākamā Latvijas "veiksmes stāsta" statusu.

0
Tagi:
Rail Baltica, Latvija
Pēc temata
Latvieši – uz Berlīni, tanki – uz Ādažiem. Vai Rail Baltica kļūs par veiksmes stāstu
Rail Baltica: kā mirst NATO un Eiropas Savienības iemīļotais projekts
Ekonomists: klājas plāni, ja valdība nolēmusi nosaukt Rail Baltica patieso mērķi