Lindermans

Latvija ir apdraudēta, taču specdienests ir bezspēcīgs: DP pret tiesībsargiem

122
(atjaunots 13:05 15.05.2018)
Kāpēc tiesībsargiem un aktīvistiem Latvijā pastāvīgi izdodas izvairīties no nopietna soda, lai arī apsūdzības, ko viņiem pūlas izvirzīt Drošības policija, nemaz nešķiet smieklīgas.

RĪGA, 13. maijs — Sputnik, Andrejs Solopenko. Sabiedriskā aktīvista Vladimira Lindermana nesenā vardarbīgā aizturēšana un arests uz 2 mēnešiem drīzāk liecina par Latvijas specdienestu vājumu, nevis spēku. Galu galā, tikai tā viņi var mēģināt iespaidot cilvēkus, jo pierādīt apsūdzību likumību augstās tiesu instancēs viņiem nekad īpaši labi neizdodas.

Drošības policijas (DP) masveida uzbrukums plaši pazīstamiem sabiedriskajiem darbiniekiem un tiesībsargiem ar absolūti izdomātām un politiski motivētām apsūdzībām nav pirmā tamlīdzīga veida akcija. Atliek tikai atsaukt atmiņā Krievu skolu aizstāvības štāba aktīvistu Aleksandru Giļmanu, kam 2005. gadā izvirzīta apsūdzība par starpetniskā naida kurināšanu un aģitāciju par labu valsts iekārtas gāšanai.

Jāpiebilst, ka Lindermans nav arestēts pirmo reizi viņā mūžā. Jau 2008. gadā viņu centās apsūdzēt par aicinājumiem gāzt valdību un sprāgstvielu glabāšanu, savukārt 2015. gadā izvirzīja apsūdzības par līdzdalību spiegošanā.

Taču interesantākais ir tas, ka visas šīs lietas tika pārtrauktas agrīnā posmā vai arī DP tajās cieta smagas sakāves augstākajās instancēs, kas liecina par specdienestu nekompetenci un subjektīvu pieeju.

"Visai naidīgs", taču pilnībā attaisnots

Piemēram, 2005. gadā Giļmans komentārā, ko publicēja par vienu no rakstiem Krievu skolu aizstāvības štāba vietnē, visai asi izteicās par Latviju. Viņš to nosauca par "absolūtu ļaunumu" un ieteica valsti likvidēt.

"Latvijas valsts ir tāds pats absolūts ļaunums, tāpat kā nacistiskā, tikai, par laimi, daudz vājāka un gļēvāka," — toreiz uzrakstīja aktīvists.

Turklāt viņš piezīmēja, ka gadījumā, "ja mūsu valsts sauktos nevis par Latviju, bet gan par Vidusbaltijas republiku, tad būtu skaidrs, ka vajadzīgas divas valsts valodas, ka krieviem jābūt pārstāvētiem valdībā tāpat kā latviešiem."

"Rodas secinājums: ja gribam, lai viss būtu normāli, vajag likvidēt Latvijas Republiku," — viņš apgalvoja.

2006. gada janvārī Drošības policija ar Saeimas deputātu atbalstu no TB/LNNK partijas sāka kriminālprocesu sakarā ar pretvalstiskajiem komentāriem. Aicinājumus gāzt varu Giļmana vārdos saskatīja politiķis un filologs Jānis Kušķis. Taču Rīgas apgabaltiesa Giļmanu attaisnoja, jo lingvistiskā ekspertīze neatrada viņa vārdos nozieguma sastāvu.

Interesanti, ka prokurore Ieva Garanča mēģināja pārsūdzēt šo lēmumu un lūdza Augstāko tiesu taisīt jaunu spriedumu. Augstākās tiesas Krimināllietu palāta pieprasīja atkārtotu lingvistisko ekspertīzi un tāpat nesaskatīja publiskus aicinājumus vardarbīgi gāzt varu un valsts iekārtu.

Jā, eksperti atzīmēja, ka Giļmana izteikumi bija "visai naidīgi Latvijai un latviešu tautai", taču ar šiem argumentiem tiesai nepietika, lai arestētu aktīvistu.

"Es biju apsūdzēts krimināllietā. Policija pasūtīja lingvistisko ekspertīzi. Ekspertīze bija absolūti neprātīga, lai arī ekspertam bija visas nepieciešamās regālijas. Mēs atvedām uz tiesu savus ekspertus, un tiesa mani attaisnoja. Prokuratūra pārsūdzēja spriedumu. Augstākās instances tiesa izsauca ekspertu, nopratināja viņu un nolēma pieprasīt jaunu ekspertīzi. Ekspertīze apliecināja, ka manos vārdos nebija nekāda nozieguma sastāva. Mani attaisnoja no jauna, tagad jau galīgi," — rakstīja aktīvists par lingvistisko vajāšanu.

DP kārtējā izgāšanās

Taču tas nav vienīgais DP mēģinājums iesēdināt Giļmanu aiz restēm. 2012. gadā, pēc Saeimas Patriotiskās audzināšanas apakškomisijas locekļu iesnieguma specdienesti ierosināja kriminālprocesu saskaņā ar pantu par genocīda, noziegumu pret cilvēci publiska noliegšanu vai attaisnošanu, kara noziegumu vai genocīda slavināšanu vai attaisnošanu.

Par tādu noziegumu Giļmanam draudēja brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai piespiedu darbs. Krimināllieta pret viņu tika ierosināta sakarā ar rakstu "14. jūnija mīti", kas tika publicēts 2005. gadā. Tolaik Giļmans, pats būdams politiski represēts, paziņoja, ka uz Sibīriju izsūtītie latvieši pavisam noteikti nedzīvoja tur kā katorgā, un vispār viņu dzīve "nebija tik traģiska, kā par to pieņemts runāt".

Portāls IMHOclub.lv nolēma aizstāvēt Giļmanu un pārpublicēja viņa rakstu. Portāls piedāvāja saviem lasītājiem parakstīt šo materiālu un lūgt saukt pie atbildības arī viņus. Giļmans nosūtīja Drošības policijai "sūdzību" par portāla lasītājiem. Tajā viņš minēja 212 cilvēkus, kuri piekrituši rakstā teiktajam. Galu galā, lai izvairītos no skandāla, tika nolemts lietu slēgt, un Giļmans netika sodīts.

Pierādījumi safabricēti

Tomēr Lindermanam tika inkriminēts daudz smagāks noziegums. 2008. gadā viņa dzīvoklī notika kratīšana. Drošības policija atrada divus detonatorus un trotilu, tāpēc pacentās viņu apsūdzēt par šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu glabāšanu organizētas grupas sastāvā, kā arī par aicinājumiem vardarbīgi gāzt valsts varu un mainīt valsts iekārtu.

Vēlāk apsūdzības par aicinājumiem gāzt varu tika atceltas pierādījumu trūkuma dēļ, savukārt par atrastajām sprāgstvielām Lindermans norādīja, ka nekad nebūtu glabājis tās dzīvoklī, kurā mīt viņa ģimene. Aktīvists apgalvoja, ka sprāgstviela "nolikta", un pieļāva, ka tā, iespējams, bija provokācija no DP puses. Tomēr Rīgas apgabaltiesa atzina Lindermanu par vainīgu sprāgstvielu nelikumīgā glabāšanā, taču piesprieda tikai nosacītu brīvības atņemšanu uz vienu gadu.

Protams, Lindermans spriedumam nepiekrita un iesniedza apelāciju. 2009. gada februārī Augstākā tiesa nosūtīja lietu jaunai izmeklēšanai un tā paša gada septembrī Rīgas apgabaltiesa attaisnoja aktīvistu.

Ar DP nejoko

Aizvadītajā gadā Lindermans tika attaisnots arī lietā par līdzdalību huligānismā sakarā ar incidentu — divi Krievijas pilsoņi mēģināja iekļūt armijas bāzē Ādažos. Sākotnēji DP vēlējās to kvalificēt kā spiegošanu un terorisma mēģinājumu grupā pēc iepriekšējas norunas, taču apsūdzība "izjuka".

Beness Aijo. Foto no arhīva
© Foto : из личного архива
Tamlīdzīgas lietas nepārprotami liecina, ka DP mēģinājumi iesēdināt aktīvistus aiz restēm ir lemti neveiksmei. Specdienestiem mazliet paveicās tikai Maksima Koptelova lietā, kurš publicēja petīciju par Latvijas pievienošanu Krievijai, bet noslēgumā piezīmēja, ka tas ir tikai joks. Drošības policija joku nenovērtēja un apsūdzēja viņu par publisku aizcinājumu likvidēt Latvijas valstisko neatkarību. Rīgas Kurzemes rajona tiesa piesprieda jokdarim brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem.

Koptelovs pārsūdzēja spriedumu, un Rīgas apgabaltiesa nolēma sodu mīkstināt, nomainot to pret 140 stundām piespiedu darba. Ja Koptelovs nolems pārsūdzēt šo lēmumu Augstākajā tiesā, iespējams, viņš tiks attaisnots — tieši tāpat kā visi patlaban apsūdzētie aktīvisti.    

122
Pēc temata
Drošības policijā dien "trijnieku karaļi"
Likums par raganu medībām: kāds sods pienāksies par varas kritiku
Drošības policija divas stundas pratināja "Latvijas krievu savienības" līderi
Lindermana advokāte: aktīvists aicināja veikt tikai likumīgas darbības
Policijas darbinieki pārbauda automobiļus, foto no arhīva

"Vakcīnu sacīkstes": Rietumos apsūdz Krieviju

8
(atjaunots 21:19 03.08.2020)
Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā.

Aptuveni mēnesi pēc tam, kad koronavīrusa pandēmija burtiski nostādīja uz ceļiem pasaules ekonomiku, politikas un mediju pasaulē parādījās jauns starptautisko sacensību "žanrs", kuru ironiski var nosaukt par vakcīnu sacīkstēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ņemot vērā to acīmredzamo traumu, kuru koronavīruss divreiz ir radījis kolektīvajiem Rietumiem, uzvaras jautājums šajās sacīkstēs ir kļuvis nevis vienkārši politisks, bet gan politisks un principiāls no rietumu sabiedrības pašcieņas saglabāšanas viedokļa. Cilvēkam, kurš audzis labākajās Eiropas humānisma tradīcijās (kas mūsdienu pasaulē lielākoties nozīmē nevis eiropieti vai amerikāni, bet gan cilvēku ar padomju vai Krievijas izglītību), ir visnotaļ grūti saprast mūsdienu rietumu apsēstību ar "vakcīnu sacīkstēm", taču var pamēģināt izskaidrot to no galvenās mūsdienu ASV un Lielbritānijas industrijas viedokļa, jeb no politiskās un komerciālās sevis virzības viedokļa.

Sabiedrisko attiecību (Public Relations) telpā kolektīvie Rietumi, kā arī konkrēti ASV un Lielbritānija guva vairākas nopietnas "koronavīrusa traumas". Pirmkārt, noskaidrojās, ka tālā (kā arī "dziļi totalitārā un vietām atpalikusī", saskaņā ar Londonas un Vašingtonas politiķu stereotipiem) Ķīna tika galā ar epidēmijas apspiešanu labāk, apzinājās problēmu agrāk, un efektīvi ierobežoja ekonomiskos zaudējumus. Šajā fonā pat pašu patriotu acīs ASV un Lielbritānija, kā arī dažas Eiropas Savienības valstis, izskatās ne tik iedvesmojoši.

Nākamo traumu kolektīvo Rietumu pašvērtējumam netīšām (tā gadās) nodarīja Krievija – ar savu "pazemojoši zemo" koronavīrusa mirstības līmeni un masveida testēšanas sakārtošanu, kas kopsummā izraisīja sapīkumu rietumu medijos un nepierādītas apsūdzības statistikas viltošanā, lai gan statistika (izņemot PVO vērtējumus) bija acīmredzama: Ņujorkā epidēmijas upuru līķus salika refrižeratoros uz ielām, un jau ar to pietiek medicīniskās un valsts pārvaldes kvalitātes atšķirības izvērtēšanai.

Un šajā fonā, neatkarīgi no nepieciešamajiem izdevumiem un jebkādiem iespējamajiem riskiem, kolektīvajiem Rietumiem (kā arī atsevišķiem konkrētiem ambicioziem rietumu politiķiem) uzvaras jautājums vakcīnas ražošanā kļūst ārkārtīgi svarīgs imidža ziņā, jo ir jāparāda, ka, piemēram, ASV – tas "joprojām ir numurs viens pasaulē".

Taču, lasot Amerikas medijus, rodas dīvaina izjūta: atkarīgi no partejiskās piederības un simpātijas esamības pret Donaldu Trampu no izdevuma īpašnieku puses, konkrētās redakcijas "jūt līdzi" vai nu Amerikas kompānijām, kuras nodarbojas ar vakcīnas izstrādi, vai britu, vācu, pat indiešu kompānijām un universitātēm ar mērķi uz to, lai uzvarētāju slava "vakcīnu sacīkstēs" tiktu kaut kādai struktūrai "pareizajā" valstī, taču lai "nolādētais Trampa režīms" nespēj iegūt no tā politiskos bonusus. Arī makro līmenī pastāv analoģisks konflikts: tā vietā, lai koordinētu pūles ar saviem NATO vai G7 partneriem, oficiālā Vašingtona, vismaz pēc dažu vācu mediju vērtējuma, centās "izspiest" un pārvest uz ASV no Vācijas perspektīvu biotehnoloģiju kompāniju, kurai bija kaut kādas svarīgas izstrādes pret koronavīrusu.

Šajā kontekstā ir loģiski, ka jebkādi paziņojumi par to, ka Krievija vai Ķīna ir tuvu vakcīnas pret koronavīrusu izveidošanai un masveida izmantošanai, rietumu informācijas laukā izraisa reakciju, kuru var salīdzināt pat ne tik daudz ar banālu alerģiju, cik ar īstu anafilaktisko šoku.

Protams, varētu pieņemt, ka Amerikas medicīnas ierēdņi patiešām vadās tikai pēc profesionāliem uzskatiem, taču, ņemot vērā augstākminēto, pastāv nopietnas aizdomas par noteikta politiskā angažējuma klātbūtni. Oficiālās reakcijas piemēra kārtā uz paziņojumiem par Krievijas plāniem uzsākt masveida mediķu vakcināciju jau šoruden, kā arī uz ziņām par Ķīnas veiksmīgajiem iespējamo vakcīnu izmēģinājumiem var minēt galvenā Amerikas infektologa pozīciju, kuru publicē The Wall Street Journal:

"Doktors Entonijs Fauči, galvenais infekcijas slimību eksperts ASV, paziņoja piektdien Kongresa Covid-19 apakškomitejas klausīšanās, ka ASV, visticamāk, neizmantos Ķīnā vai Krievijā izstrādātās vakcīnas. "Es patiešām ceru, ka ķīnieši un krievi patiešām testē vakcīnu, pirms to ievadīt kādam," sacīja viņš. "Apgalvojumi par to, ka vakcīna ir gatava izplatīšanai, pirms ir veikta testēšana, es domāju, labākajā gadījumā ir problemātiski." Doktors Fauči tāpat paziņoja, ka cer, ka "ASV saņems vakcīnu līdz gada beigām."

Spriežot pēc iespējamo vakcīnu no dažādām valstīm salīdzinošās analīzes no lietišķās informācijas aģentūras Bloomberg, Fauči, visticamāk, cer uz Amerikas kompānijas "Moderna" vakcīnu.

Interesanti, ka Bloomberg trekerā (vismaz raksta uzrakstīšanas brīdī) nebija minēti Krievijas izstrādājumi, kas var veicināt nepareiza iespaida rašanos rietumu lasītājam par Krievijas iespējām, vai arī var rasties ilūzija, ka Krievijas vakcīna "parādījās no nekurienes".

Jau tagad var izteikt pieņēmumu, kādā veidā tiks turpinātas "vakcīnu sacīkstes": Krievijā vai Ķīnā izstrādātās nekavējoties pasludinās par bīstamām, papildinot to ar atbilstošu informāciju viltus ziņu žanrā. Paralēli tam, lai pārliecinātu skeptiskāk noskaņoto rietumu auditorijas daļu, tiks virzīta tēze par to, ka jebkurā gadījumā, pat ja vakcīnas darbojas, šīs vakcīnas ir tapušas ar datu palīdzību, kurus it kā nozaguši ķīniešu, irāniešu un krievu hakeri, turklāt attiecīga sabiedriskā viedokļa sagatavošana jau ir paveikta. Savukārt par fināla aizsardzības līniju kļūs ciniska Krievijas un Ķīnas apsūdzēšana "vakcīnu nacionālismā" un vēlmē pārvērst cīņu ar epidēmiju par sava veida starptautisku sacensību analogu, turklāt vienlaikus tiks virzīta tēze par nepieciešamību izveidot Rietumos savu vakcīnu, lai nebūtu atkarīgiem no Pekinas vai Maskavas tik svarīgā jautājumā.

Šādas pieejas problēma ir tajā, ka katrā šīs "kontrolējamās atkāpšanās" posmā – un jau nav nekādu šaubu par to, ka tā ir atkāpšanās nepielūdzamās realitātes spiediena varā – rietumu mediju mašīna zaudēs arvien jaunāku un jaunāku savas auditorijas segmentu uzticību. Un beigsies tas ar kārtējām konferencēm par nepieciešamību cīnīties ar Krievijas un Ķīnas dezinformāciju un Amerikas un Eiropas atbildīgo struktūru prasībām piešķirt tām vēl budžetus bijušā imidža diženuma atjaunošanai. Taču zaudēt auditorijas uzticību ir viegli, bet tās atjaunošana prasa zināmu laiku, turklāt koronavīruss tikai paātrinājis tos sabiedriskās uzticības degradācijas procesus, kuri jau tā notika rietumu pasaulē. Savukārt Krievijai, Ķīnai un citiem "ierindas vainīgajiem", uz kuriem mīl norādīt ar pirkstu rietumu mediju telpā, patiesībā ar šo problēmu nav nekāda sakara, un ciest no "vakcīnu nacionālisma" mūsu rietumu partneriem nāksies pašu vainas dēļ un, visticamāk, lepnā vientulībā.

8
Tagi:
koronavīruss, vakcīna, ASV, Rietumi, Ķīna, Krievija
Pēc temata
Krievijā nosauca masveida vakcinācijas pret koronavīrusu uzsākšanas termiņus
Izmēģinājuma afrikāņi. Francijā izcēlies skandāls saistībā ar vakcīnu pret vīrusu
KF pastāstīja par brīvprātīgo pašsajūtu, kuri pieteicās izmēģināt vakcīnu pret Covid-19
Dzenas pēc peļņas: kāpēc ES palaidusi garām iespēju sastapt pandēmiju ar gatavu vakcīnu
Piloti pie Su-24M, foto no arhīva

"Nosvīdu pirtī": šo operāciju piloti uzskata par bīstamāko

21
(atjaunots 11:53 01.08.2020)
Pareizi aprēķināt ātrumu, precīzi novērtēt distanci un vairākas minūtes noturēt lidmašīnu nemainīgā stāvoklī – degvielas uzpilde tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem pilota darba elementiem. No ekipāžas tā prasa dzelzs nervus.

Lai saņemtu atļauju degvielas uzpildei, vajadzīga solīda pieredze grupas pilotāžā. Par to, kā notiek degvielas uzpilde gaisā, portālā RIA Novosti pastāstīja Andrejs Kocs.

Noķert konusu

Degvielas uzpilde debesīs būtiski palielina lidojuma attālumu, teorētiski var padarīt to pat neierobežotu. Tas ir īpaši aktuāli lidmašīnām, kas strādā lielā attālumā no bāzes aerodroma – ne vienmēr taču pēc kaujas uzdevuma izpildes tvertnēs pietiks degvielas mājupceļam.

Palīgā nāk degvielas uzpildes lidmašīnas. Paši piloti tās dēvē par tankkuģiem. Parasti "lidojošās DUS" ir modificētas kara transporta aviācijas kravas lidmašīnas. Tajās uzstāda papildu tvertnes ar aviācijas degvielu un speciālas parsūknēšanas sistēmas. Krievijā vienīgais specializētais degvielas uzpildes lidmašīnas tips ir Il-78 un tā variants Il-78M. Kopā GKS ir piecpadsmit šādi lidaparāti.

Degvielas pārsūknēšanai gaisā Krievijas aviācija izmanto formulu "šļūtene – konuss – stanga". Lidmašīna tiek komplektēta ar vienu vai vairākām piekares uzpildes iekārtām. Parasti divas atrodas zem spārniem, aiz dzinēju motogondolām, trešā – fizelāžas astes daļā. Katrai ir vairākus desmitus metru gara elastīga šļūtene. Tās galā – tā saucamais konuss, līdzīgs badmintona volānam. Tā ir "uzpildes pistole".

"Tankkuģis uzņem noteiktu augstumu un samazina ātrumu līdz 500-600 km/h, pēc tam, saglabājot pastāvīgu kustības virzienu, izlaiž šļūtenes, - RIA Novosti pastāstīja Krievijas Nopelniem bagātais kara lidotājs, ģenerālmajors Vladimirs Popovs. – Lidmašīnai-"klientam" ir jāpietuvojas tās astei un mazliet jāsamazina augstums, jāizlaiž stanga – degvielas uztvērējs un jātrāpa ar to precīzi konusā šļūtenes galā. Stanga ar elektromagnētisko slēdzeni savienota ar centrālo atveri, pēc tam notiek hermetizācija, un degviela tiek padota zem augsta spiediena. Procedūra ilgst desmit-piecpadsmit minūtes. Tiklīdz degvielas padeve pārtrūkst, uzpildītā lidmašīna atvienojas no tankkuģa un turpina lidojumu."

Intuīcija un savaldība

Izskatās vienkārši tikai uz papīra. Patiesībā tas ir viens no sarežģītākajiem taktiskajiem pilotēšanas elementiem. Uzpildes stangas uzstādītas visiem iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, pārtvērējiem, tālās un stratēģiskās aviācijas lidmašīnām. Īpaša loma degvielas uzpildei ir jūras aviācijā, jo okeānā nav aerodromu, kur nosēsties un pieliet pilnas tvertnes.

Personālsastāva apmācības un kvalifikācijas celšanas centri atļauj sākt treniņus šīs operācijas izpildei tikai pirmās klases lidotājiem, kuri labi apguvuši lidojumus grupā. Tieši grupas pilotāža izstrādā virsniekiem acumēru un prasmi orientēties telpā. Augstumā bieži "krata": turbulence un "gaisa bedres" var jebkurā brīdī novirzīt lidmašīnu no kursa.  

"Vispirms māca vienkārši pietuvoties tankkuģim no astes un turēties noteiktajā attālumā no tā, - skaidroja lidotājs. – Nākamais posms – "sausā" uzpilde: šļūtenes savienošana ar konusu bez degvielas padeves. Tikai vēlāk, kad parādās iemaņas un pārliecība par saviem spēkiem, notiek īsta uzpilde. Ekipāžas, kas nav spējušas apgūt procedūru, dodas uzdevumos ar piekārtām degvielas tvertnem. Tas nav labākais risinājums – tvernes aizņem bruņojuma piekares punktus un samazina lidmašīnas aerodinamiku."

Smago tankkuģu pacelšana gaisā pilotu apmācībām nav nekāds lētais prieks. Tāpēc to lomu parasti izpilda frontes bumbvedēji Su-24, kā arī klāja Su-33 un MiG-29K. Šim nolūkam izstrādāti speciāli piekarami agregāti.

"Ļoti labi atceros savu pirmo mācību uzpildi gaisā, - stāsta atvaļinātais majors Dmitrijs Ļitvinovs, iznīcinātāja Su-27 pilots. – Pacēlos no aerodroma, izgāju noteiktajā rajonā, pietuvojos Su-24 astei. Viņš izlaida savu "puņķi", es izlīdzināju ātrumu, ieņēmu augstumu, izlaidu stangu... un te sāka "kratīt". Nokļuvām turbulences zonā, lidmašīnu pasvieda uz priekšu, uzpildes konuss iesita pa kabīnes lukturi. Samazināju ātrumu, atkal pamēģināju savienoties, atkal neizdevās. Tikai ar trešo mēģinājumu trāpīju ar stangu konusā. Nosvīdis biju kā pirtī."

Uzpilde ar autopilotu

Kara lidmašīna var līdz trīs reizes uzpildīties gaisā. Stratēģiskie raķešnesēji Tu-95MS un Tu-160, kas strādā maksimālā attālumā no aerodroma, parasti divas reizes papildina degvielas rezervi – pa ceļam uz mērķi un atpakaļceļā.

Iznīcinātājiem, iznīcinātājiem-bumbvedējiem, armijas aviācijas lidaparātiem parasti pietiek ar vienu degvielas "papildporciju".

"Varētu domāt, helikoptera un lidmašīnas ātrums nav salīdzināms, - stāstīja Popovs. – Tomēr ātrgaitas kaujas helikopterim ir pa spēkam panākt tankkuģi, kas izlaidis aizspārņus un samazinājis ātrumu līdz 250-300 kilometriem stundā. Uzpildes stanga armijas aviācijas mašīnām ir ļoti gara – lai šļūteni nepārcirstu nesošās skrūves lāpstiņas. Tāda uzpilde prasa augstāko kvalifikāciju gan no helikoptera pilota, gan tankkuģa ekipāžas. Pirmajam nākas ilgu laiku turēt maksimālu ātrumu, otram – minimālu, teju vai nekrītot. Skaidrs, ka piloti strādā uz savu iespēju robežas."

Nākotnē plānots svītrot cilvēka faktoru no degvielas uzpildes procedūras. Tamlīdzīgs darbs jau sākts gan Krievijā, gan Rietumos. Degvielas tverņu papildināšanas automatizāciju plānots panākt uz jauno uzpildes sistēmu rēķina, kas sinhronizēs tankkuģa un "klienta" borta datoru darbu.

Iznīcinātājs vai bumbvedējs pats uzņems optimālu kursu, izlīdzinās ātrumu un notvers konusu ar stangu. Cilvēkam atliks tikai novērot. Tamlīdzīga tehnoloģija tiks daļēji īstenota Krievijas degvielas uzpildes lidmašīnu Il-78 jaunākajā modifikācijā – Il-78M-2.

 

21
Tagi:
Krievija, aviācija